3 galvenie SIEVIETEI spēka avoti sevī

kermenis45

Svarīgākā lieta, ko sievietei ir jāiemācās – ATSLĀBT.

Kā to izdarīt pareizi un, kapēc tas ir tik svarīgi?

Sāksim ar to, ka ir svarīgi zināt, kā strādā mūsu smadzenes, kā savstarpēji sadarbojas abas smadzeņu puslodes. Kā zinām, mūsu labā smadzeņu puslode – tas ir mūsu ģēnijs, bet kreisā – tas ir mūsu racionālais prāts, loģika.
Atrodaties stresa situācijā un meklējot pareizo risinājumu izjūtot pārdzīvojumu, baiļu sajūtu, jūs tajā mirklī aizsedzat savu saikni ar Augstāko Es, ar jūsu ģeniālo daļu. Stresa situācijā pieņemtie lēmumi mēdz būt ne tie veiksmīgākie vai arî nākās ļoti sāpīgi.

Starp citu, tad, kad jums ir ļoti maz laika, lai pieņemtu lēmumu, kad jums nav iespējas pat padomāt, apdomāt un sākt stresot, pirmās sekundēs atnāk pirmais, ļoti pareizais, intuitīvais risinājums. Taču, ja jums ir kaut nedaudz laika, lai uzburtu savā galvā sekas, nobīties un sākt stresot, jums ir ļoti maza iespēja pieņemt pareizu lēmumu. Visdrīzàk jūsu lēmums, pat šķietami adekvāts tajā mirklī, var novest jūs nākotnē pie jaunām problēmām.

Lēmumi, kuri pieņemti stresa stāvoklī, risinās ļoti ilgi, sāpīgi vai nerisinās vispār.
Tapēc ir jāmācās ATSLĀBT.
Atslābt momentos, kad jums pēc ieraduma gribas šausmināties, pārdzīvot, stresot.

Mirklī, kad jūs iemācaties atslābt stresa situàcijā, jūs gūstat pieeju pie savas ģeniālās daļas, pie sava Augstākā Es –- pie neapzinātā.

Lai sadzirdētu pareizo risinājumu stresa situàcijā, vajag iemācīties atslēgt prātu, kurš ir pastāvīgā kustībā, uztraucās, šaubās.
Piemēram, ja jums patīk gleznot, lasīt, izšūt, skriet, jogot – dariet to un novērojiet, ka nodarbošanās mirklī notiek terapeitisks efekts.
Ja jums patīk kārtot māju, likt lietas skapī, mazgāt māju, tad pilnībā koncentrējiet uz to visu savu uzmanību, tā, lai prāts atpūšas no pastāvīgas situācijas analīzes un jūs sadzirdēsiet atbildi, kā rīkoties.

Kad jūs iemācīsieties atslābt, jūs ienesīsiet savā dzīvē ļoti daudzas brīnumainas lietas.

Cilvēkus, kuri stresa situācijā prot atslābt, praktiski neatrast. Mūsu pāts nav spējīgs saprast – kā var atslābināties problēmas mirklī. Cilvēki, tieši otrādi, koncentrējas uz PROBLĒMU, kļūst par nervu kamoliem un pieņem lēmumus, un kaut kā rīkojas, lai būtu darbība. Darīt vajag, bet no sākuma vajag atslābt un jūs redzēsiet, kā lēmums pats pie jums atnāks.

Otrs, ļoti svarīgs stāvoklis aiz atslābināšanās – pieņemšanas stāvoklis. Tikai atslābinoties var pieņem un tikai pieņemot var atslābt.

Ko tas nozīmē PIEŅEMT?
Pieņemt – tas nozīmē – NEpretoties. Nepretoties faktam un situācijai.

Un nākošais stāvoklis ir – UZTICĒŠANĀS stāvoklis.

Jebkurai sievietei trīs šie stāvokļi – ir kods uz laimi, pie sievietes sakrālā spēka. Priekš tā, lai pēc iespējas pilnīgāk izmantotu pasaules kā fiziskos, tā smalkos resursus, jums ir jāmācās sasniegt šos trīs stāvokļus un dzīvot šajos trijos stāvokļos – atslābums, pieņemšana un uzticēšanās.

Kā iemācīties pieņemt? Ja jūs paskatīsieties apkārt, pat, ja paskatīsieties uz sevi, ko ir ļoti vērtīgi izdarīt, jūs pamanīsiet, ka lielākā daļa cilvēku dzīvo pretošanās, cīņas stāvoklī, cīņas ar jebko, pretestība ar jebko – personīgās ārienes nepieņemšana, svars, vecāku nepieņemšana, pretošanās priekšniecībai.

Visvairāk pārsteidz tie cilvēki, kuri dzīvo pretojoties tām lietām, pār kurām viņiem nav nekāda ietekme, viņi pastāvīgi sūdzās par laiku, politiku utt.

Tā ir tukša dzīves zaudēšana. Tā vietā, lai koncentrētos uz savu dzīvi un uzlabot savu dzīvi tur, kur ir mūsu spēkos to izdarīt, mēs tērējam laiku un tas ir viens no veidiem kā izbēgt no atbildības uzņemšanos par savu dzīvi.

Pieņemt – tas nenozīmē palaist savu dzīvi pašplūsmā, tas nozīmē iemācīties mainīt savu dzīvi ne no pretošanās stāvokļa, bet no pieņemšanas stāvokļa un citas situācijas izvēles.

UZTICĒŠANĀS.
Sieviete ir atnākusi uz zemi, visticamāk, ar vienu karmiski uzdevumu, uzdevumu uzticēties un, pirmkārt, vīrietim.
Ja sieviete uzticās un tic, ka viss būs labi, tad viņa iegūst tieši to, kam viņa tic. Kad sieviete uzticās, nevis saka: lai notiek, kam jānotiek, bet pa īstam iekšēji tic, tad pasaule VISUMS NEKAD NEPIEVILS.

Sievietes sūtība – ir uzticēties. Ja jūs dzīvojat ar baiļu stāvokli, ka kaut kas var neizdoties, nesanākt: tas nevar būt, tā nenotiek, tas pārāk labi skan vai jums ir noglabāta nauda “melnām dienām” un jūs staigājat ar vecàm drēbēm kamērt jaunās glabājas plauktos, kāda te var būt runa par uzticēšanos, ticību gaišai nākotnei. Patiesībā jūs plānojat “melno dienu” un tā noteikti pienāks. Jūs programmējam sevi un Visumu uz to, lai tas notiktu. Tā visa ir elementāra neuzticēšanās.

Atsekojat sevī šīs lietas. Ja jūs nevarat sasniegt atslābuma stāvokli, pieņemšanu un uzticēšanos, tas nozīmē, ka jūs neizmantojat savus resursus, kuri jums ir daudz, tas ir neizsīkstošs avots.

Rīkoties vajag vienmēr, bet ..no pareizā iekšējā stāvokļa.

Avots: astrolog_kristinakim
Tulkoja: OmShanti FB

Advertisements

Es nezinu, kas būs tālāk…

virve3

Es nezinu, kas būs tālāk.
Kad dzirdu cilvēkus sakām šo frāzi, es plati-plati smaidu un atbildu:
Es arī nezinu, kas būs tālāk…

Pamēģini to pateikt skaļi.
Kāds to teiks ar izmisumu, kāds aizvainojumā, kāds skumji, vairums – ar bailēm… Un tikai daži ir spējīgi to pateikt priecīgi.
Un tagad – pasaki to no visas sirds, ar ticību, paļāvību un optimismu… – un sajūti kādu brīnumainu momentu. To brīdi, kad esi mierā ar pasaules kārtību, ko kāds izdomājis nosaukt par Haosu.

Skaties,
~ pirmkārt – tā ir tīra patiesība. Tu NEZINI. Un tu esi godīgs pret sevi vienkārši atzīstot šo faktu.
~ otrkārt – tā ir tava gatavība atvērties jaunām iespējām.
~ treškārt – tā ir tavas pārliecības par sevi «poga»… Pozitīvi atzīstot to, ka tu nezini nākotni, tu ieslēdz savu pārliecību. Tu nevari zināt, kas būs tālāk, taču tu zini SEVI.

Sajūti, cik spēcīgs ir tavs raksturs, kad tu smaidot saki: «Es nezinu, kas būs tālāk»…
Iedomājies, cik tas ir skaisti!
Autors: Oļegs Paraļušs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pieklauvē, pirms ieej sava bērna istabā…

dzive11

“Kāpēc tu nepiezvanīji?”, “Kad būsi majās?”, “Kur biji, ko nopirki?”, “Ar ko kopā tu biji?”, “Kāpēc bez atlaujas?”, “Parādi čeku!”, “Parādi zvanu izdruku”, “Pierādi, ka es tavā dzīvē esmu galvenā”, “Tu nedrīksti tikties ar saviem bijušajiem!”, “Kas tas bija, kurš blakus tev stāvēja?”, “Ar ko kopā tu biji mašīnā?” – ak, mēs tik ļoti “mīlam” savus tuvos cilvēkus, ka dažkārt viņiem vispār neatstājam nekādu personīgo brīvo telpu. Tā izturas vecāki pret bērniem, tā izturas bērni pret vecākiem, tā dara brāļi un māsas viens otram, tā bieži vien notiek attiecībās starp vīrieti un sievieti. Par priekšnieku attiecībām ar padotajiem es vispār labāk klusēju.

Kāpēc tā notiek?

Vai tiešām cilvēki patiesi nesaprot, ka attiecībās svarīga ir uzticēsanās un atvērtība?

Protams, ka saprot!

Vārdos!

Bet darbībā viss ir daudz sarezgītāk.

Kad cilvēkam sāp, kad viņam ir bail vai viņu ir pārņēmusi trauksme, viņš cenšas to remdēt ar kontroles palīdzību. Mums šķiet, ka, ja mēs pārbaudīsim e-pastu, sms, personīgo saraksti sociālajos tīklos vai ielīdīsim bērna somā, aiz durvīm noklausīsimies vecāku sarunas, vai katras piecas minūtes zvanīsim cilvēkam un jautāsim, kur un ar ko viņš ir, ja katru stundu pārbaudīsim, kā cilvēks tiek galā ar saviem darbiem, tad kaut kādā veidā mēs ietekmēsim tā otra cilvēka uzvedību.

Iespējams, uzvedību mēs ietekmēsim, bet būtība jau no tā nemainīsies.

Ja mēs pastāvīgi pārkāpjam otra cilvēka personīgās robežas, gala rezultātā viņš vai nu attālināsies, vai sāks mūs mānīt vai spēlēt vēl kaut kādu, daudz nepatīkamāku lomu.

Kamēr spēlēs, mums šķitīs, ka viss ir labi, bet tiklīdz būs piekusis un vairs nespēlēs, tā, uzreiz: “ai, kas ar viņu notika, varbūt kāds noskaudis?”

Var cik uziet šausmināties par tēmu personīgo robežu pārkāpšana, taču jēga tam maza.

Ir svarīgi saprast, ka, pirmkārt audzināšana pārsvarā gadījumu šajā jautājumā mums ir “nekāda” – nedziedinātie audzina nedziedinātos, tā nav pati veselīgākā tēma un ar bērnības traumām mēs ejam pa dzīvi pietiekami ilgi.

Bet, otrkārt, ja tāda situācija rodas, tad to nevajag ignorēt, labāk tikt ar to skaidrībā. Neaiziet, nešķirties, nekliegt vienam uz otru kā ārpratīgiem, bet pacensties saprast gan vienu gan otru pusi, un pamēģināt atrast kompromisu. Uzdot sev jautājumus – kāpēc es vēlos viņu kontrolēt? No kā es baidos? Kāpēc es neuzticos tuvam cilvēkam? Utt.

Tuvs cilvēks sāk lauzties mūsu teritorijā tad, kad viņam blakus mums nav īpaši mierīgi, viņš nejūtas drošībā un tam var būt vēl daudzi un dažādi iemesli.

Padomā par to.

Varbūt ir vērts biežāk dalīties ar to, kas tevī notiek, pastāstīt, kur gāji, ko darīji, ar ko satikies. Vairāk uzmanības pievērst tam, kurš cenšas mūs kontrolēt, pieņemt to faktu, ka vairums cilvēku patiesībā ir dziļi ievainoti bērni, kuri vairāk par visu baidās tikt pamesti un tāpēc cenšas nodrošināties.

Vecāki baidās, ka tikai bērns nenokļūtu sliktā kompānijā, bet, tā kā personīgā spēka, ietekmes un zināšanu trūkst, lai izveidotu uzticēšanās pilnas attiecības, tad nākas kaut šādā veidā censties tuvāk iepazīt savu bērnu.

Bērni pretendē uz visu savu vecāku uzmanību un laiku tāpēc, ka viņos nav ieaudzināta prasme atrast savus iekšējos resursus.

Vecāki sākumā cieši, cieši piesien bērnu sev klāt, neļaujot viņiem izaugt un būt autonomiem, bet pēc tam sāk atgrūst, sakot, nu jau esi gana pieaudzis, domā un dzīvo pats, kā proti.

Sieviete cenšas kontrolēt savu vīru tāpēc, ka nejūtas pietiekoši iekārota, mīlēta un vajadzīga (droši vien arī pašvērtējums nav tas augstākais). Un, ja vīrs ne īpaši vēlas stāstīt par savu darbu, par sevi un, ja nav īsti saprotams, vai viņš priecājas, vai ir noguris vai skumst, vienīgais, ko tādā situācijā darīt – kontrolēt.

Te nu ir svarīgi saprast, ka mēs esam piedzimuši dažādās ģimenēs, dažādos apstākļos. Dažās ģimenēs cilvēki apspriež savus pārdzīvojumus, dalās tajos ļoti atklāti, citās – dzīvo katrs par sevi. Tāpēc pašā attiecību sākumā labāk ir noskaidrot, kā tad ir, lai pēc tam nebūtu lieki pārpratumi.

Protams, ir labi, ja cilvēki šīs lietas izprot un ir sagatavoti. Ir svarīgi, ka vīrietis saprot, ka sievietes pēc savas dabas ir intuitīvas. Ja viņš atļausies parāk tuvu un no sirds komunicēt ar citam sievietēm savas sievas klātbūtnē, nejautās viņai par to, kā viņa jūtas, kāds ir garastāvoklis un kas notiek viņas dzīvē un nestastīs par sevi un saviem pārdzīvojumiem, tad tas sievietei būs smags pārdzīvojums. Jo mēs jūtam visu, bet ne vienmēr par to stāstam.

Šo pašu iemeslu dēļ vīrietis cenšas kontrolēt sievieti – droši vien viņš nejūtas pietiekami labs, pats labakais, vienīgais. Iespējams, arī sievietei ir vērts paskatīties, kā viņa uzvedas attiecībā pret citiem vīriešiem? Vai nav tā, ka pašai ir kāds “labākais draugs”, ar kuru apspriest savu vīru, viņa trūkumus. Vai nav tā, ka pašas pavelkam savus vīrus uz zoba savu radinieku un draugu klatbūtnē?

Attiecībām jābūt ētiskām un pieaugušiem cilvekiem ir jāsaprot, ka tajā mums katram pašam sevi ir jākontrolē. Un būs daudz vienkāršāk, ja mēs katrs  labākajā veidā paudīsim savu dabu – vīrietis savu vīrišķo un sieviete savu sievišķo. Kāda jēga kontrolēt partneri un likt viņam mainīties, ja skaidrs, ka jāmainās pašam un jāpārskata sava loma šajās attiecībās.

Galu galā, vai tad mums katram nav jārūpējas par uzticības pilnām attiecībām? Kāpēc pārmest šo atbildību uz otra pleciem? Ja vīrs vai sieva flirtē vai ir neuzticīgs – tas ir viņa vai tavs stāsts? Jā, tas attiecas uz tevi, taču katrs cilvēks pats ir atbildīgs par savu briedumu.

Vai gan mēs varam kontrolēt un piespiest kaut vienam cilvēkam pasaulē būt mums blakus ar varu?

Kamēr tu savu bērnu piespied sev klausīt caur bailēm, finansiālo kontroli vai pārmērīgām rūpēm, viņš ir blakus, bet, kā tikko viņš paaugsies un pats spēs nopelnīt, nebūs nekāds brīnums, ka vinš mukšus aizmuks tālāk no tavām rūpēm un kontroles.

Daudzi vecāki nemēdz pieklauvēt, pirms ieet sava bērna istabā, ņem bez atļaujas viņa mantas, naudu, pārbauda somas saturu, telefonu un visādām citādām metodēm cenšas nodemonstrēt savu spēku.Ja vecākajiem nav cieņas pret jaunākajiem, no kurienes tā radīsies jaunākajiem? No kā viņi to lai mācās?

Pēc tam vecāki sāk pastāvīgi jaukties savu pieaugušo bērnu un pat mazbērnu dzīvēs, norādot, kā jādara un kā jādzīvo, un dusmojas, ja bērni attālinās.

Jā, bērniem ir jāmācas cienīt savus vecākus, jo tā ir viņu mācībstunda, taču arī vecākiem būtu no savas puses vērtīgi tikt skaidrībā ar sevi un savu dzīvi.

Man patīk frāze par to, ka mēs neaudzinām savas meitas un dēlus sev, bet savu vīru citai sievietei vai savu sievu citam vīrietim. Šajā pasaulē neviens nav kāda cita īpašums.

Un vienkārši vairāk sapratnes un cieņas pret otra cilvēka iekšējo pasauli, vairāk iecietības, mīlestības, ja kāds grib būt mums pārāk tuvu. Nevajag atgrūst, bet pacensties saprast, kas mūsos ir tāds, bez kā tas otrs “nevar dzīvot”. Iespējams, ka ar laiku mūsu tuvie cilveki iemācīsies  šo vajadzību piepildīt pateicoties saviem iekšējiem resursiem, kurus mes nemaz neredzam. Ir vērts palīdzēt viens otram dzīvot laimīgi lielākā autonomijā. Un, protams, saprast to, ka ikvienās attiecībās ir noteikti noteikumi, kurus vajadzētu censties ieverot.

Ir svarīgi tiekties pēc tīrības, patiesuma, atvērtības un uzticēsanās iekvienās attiecībās, pretējā gadījumā, kāpēc gan mums tās ir dotas? Izaugsme un attīstība it visā.

Autors: Dina Ričardsa
Avots: Благостная женственность

Tulkoja: Ginta FS

Pārvarot Dzimtas scenārijus

dzimtas scenariji

Dzimtas pinekļi kā virves tevi ieskauj no visām pusēm. Kā tikko tu izdari kādu straujāku kustību, virve savelkas ciešāk. Savelkas tik cieši, ka pēc tam no šiem pinekļiem ne izlīst, ne atslābināties. Tie savelkas ap dažādām ķermeņa daļām, ar dažādu spēku un, jo tu stiprāk spirinies, jo vairāk sapinies.
Ir bezjēdzīgi konfliktēt ar vecākiem, tā cenšoties risināt savas dzimtas problēmas. Taču bezjēdzīgi ir arī klusēt, cerot, ka tas pats no sevis pāries. Visur un it visā ir vajadzīgs līdzsvars. Un te nu tas ir īpaši smalks – kā saglabāt sevi, neatņemot sev nepieciešamo dzimtas enerģijas plūsmu? Kā cienīt vecākus, saglabājot savas privātās robežas, un nepārkāpjot enerģijas plūsmas likumus.

Ir bezjēdzīgi pretoties šīm virvēm, jo agri vai vēlu kāda no tām aptīsies ap tavu kaklu un sāks žņaugt. Ir bezjēdzīgi censties atslābināties un gūt baudu ar šo visu, jo tajā nav nekādas baudas un tu pati to saproti. Tās visas ir tavas pagātnes mācībstundas, tavi uzdevumi un tev tie ir jarisina. Vienīgais jautājums ir: kā?

Var atrast kaut ko asu un pārgriezt šos mezglus – taču tad ļoti daudz ko var pazaudēt. Tāpēc labāk tos atraisīt. Ieraudzīt sevi no malas un pakāpeniski atraisīt mezgliņu pēc mezgliņa.

Gala rezultātā tu sapratīsi, ka šīs virves tev ir ļoti vajadzīgas un svarīgas. Tās ir tavas drošības virves. Tu vari pie tām turēties, kad staigāsi virs bezdibeņa. Un tās tevi turēs un neļaus nokrist. Ja mezgliņi būs atraisīti, virves tev netraucēs virzīties uz priekšu.

Šis atraisīšanas process var būt grūts un sāpīgs. Un tāda ir dzīve, tādas ir mūsu mācībstundas. Kādas no virvēm patiešām ir jāpārgriež reizi un uz visiem laikiem, lai vairs nekad ar tām nesastaptos – piemēram, visas savas pagātnes saiknes ar vīriešiem. Taču dzimtas saites ir jāsaudzē un ļoti rūpīgi jāatšķetina. Bez asām kustībām, bez neirastēnijas. Soli pa solim. Ar cieņu. Atceroties, ka tās ir tavas drošības virves. Tavs balsts. Un pat tad, ja šobrīd tās vairāk tev atgādina cietuma klameru vai pat karātavas. Tu to varēsi, es zinu!

Un, ja reiz būs pavisam smagi, un šķitīs, ka tas viss ir bezjēdzīgi, un tu ar to netiksi galā, un esi iestigusi kā purvā – arvien dziļāk un dziļāk, palīdzi sev. Atceries, kā barons Minhauzens izvilka sevi ārā no purva aiz matiem? Tev jāizdara kas līdzīgs. Vienkārši pastiep rokas uz debesīm un palūdz palīdzību: “palīdzi, Dievs!” – un Viņš noteikti palīdzēs. Kā reiz palīdzēja Draupadi, kad neģēļi centās viņu publiski izģērbt. Viņš vienkārši padarīja viņas sari bezgalīgu, un ļaundariem neizdevās realizēt savu nodomu.

Atceries, kā dažādu reliģiju svētajos rakstos Viņš dažādās formās un veidolos atdzīvināja, dziedināja, apdāvināja un palīdzēja. Un tu sapratīsi, ka neviens tev nepalīdzēs labāk kā Viņš. Tieši uz viņa palīdzīgo roku tu vari paļauties vienmēr un viņš palīdzēs tev atšķetināt arī tavas virves pinekļus. Tikai palūdz.

Lūdz un tev taps dots. Atceries?
Tieši Viņš arī man palīdzēja. Bez Viņa nekas nebūtu – pat ar visiem maniem miljons gudrajiem uzstādījumiem.

Šī ir nodaļa no Olgas Vaļajevas grāmatas «Предназначение быть женщиной».

Avots: valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Es arī jau labu laiku par šo domāju un ar to strādāju, cenšos izzināt un saprast, kas man jādara, lai uzlabotu sava dzimtas koka enerģētiku, lai tas pieņemtos spēkā, un lai man un maniem bērniem un tālāk arī mazbērniem dzīvotos vieglāk. Un tas, manuprāt, ir ļoti svētīgs un svarīgs darbs.

Rūpējies, bet neraizējies!

mate-dels1

Reiz kāda sieviete vērsās pie Dieva. Viņas mugura bija rūpju saliekta, un uz muguras milzīgs salmu maiss.
— Tu esi nogurusi? – Dievs sāka uztraukties. – Noliec malā savu smago nastu, apsēdies un atpūties.
— Paldies, es tikai uz brītiņu, – atteicās sieviete. – Tikai pajautāšu un uzreiz došos atpakaļ! Savādāk, ja nu pēkšņi kaut kas slikts notiek? Nekad sev to nepiedošu!
— Ko tu sev nepiedosi?
— Ja ar manu bērnu kaut kas notiks. Es tieši atnācu par to tev palūgt. Dievs, lūdzu, glāb un sargā viņu!
— Es tikai to arī daru, – Dievs nopietni teica. – Vai gan es tev esmu devis iemeslu par to šaubīties?
— Nē, taču… Šajā dzīvē ir tik daudz visādu briesmu un pēkšņu pagriezienu! Viņš ir tadā vecumā, kad visu gribās pamēģināt, visur ielīst, pašapliecināties. Es ļoti baiļojos par to, ka viņam var kāja paslīdēt, kaut kas var notikt un viņam sāpēs, vai pat vēl trakāk!
Neko tur nepadarīsi, sasitīsies un nākamajā reizē būs uzmanīgāks, jo uz savas ādas būs izjutis to, ko nozīmē sāpes, – atbildēja Dievs. – Tā ir ļoti laba pieredze! Kāpēc tu gribi viņam to atņemt, neļaut iemācīties?
— Tāpēc, ka es viņu gribu pasargāt no sāpēm! – māte kaismīgi iesaucās. – Tu redzi, es visur nesu līdzi sev salmu maisu, lai paklātu tos tur, kur viņš var nokrist.

— Un tagad tu vēlies, lai es no visām pusēm viņu apkrautu ar salmiem? Labi. Skaties!

Un Dievs radīja milzu salmu kaudzi un iemeta to pasaulē. Tā, kā milzīgs valnis nogūla ap sievietes dēlu, nošķirot to no apkārtējas pasaules, no visiem kārdinājumiem, briesmām un, vienlaicīgi,  arī no dzīves.
Sieviete redzēja, ka dēls cenšas izlīst cauri salmu sienai, taču viņa pūles bija veltas. Viņš svaidījās, dusmojās, meģināja izrakties cauri sienai, taču nekas nesanāca. Taču tad, nezin kā pa rokai gadījās sērkociņi un viņš aizdedzināja salmus. Uzplaiksnīja liesmu mēles, un visu šo bildīti aizklāja dūmi.
— Dēliņ! – iekliedzās sieviete. – Dēliņ, es steidzos tev palīgā!
— Gribi ugunskuram piemest vēl nedaudz salmus? – jautāja Dievs.

— Ņem vērā: jo vairāk salmus paklās vecāki, jo lielāka būs vēlme izrauties. Ja tas neizdodas, cilvēks var sākt mērķtiecīgi sadedzināt sevi un savu dzīvi. Jo viņš taču nezin ne to, ko nozīmē sāpes, ne brīvība, ne brīva izvēle…. Tu domā, ka tas ir salmu maiss, taču patiesībā tas ir problēmu maiss. Tajā atrodas visas tās šausmas, kas tev pašai rādās, visas bailes, kas dzīvo tevī pašā. Viss, par ko tu domā un uztraucies, kļūst arvien lielāks un spēcīgāks, jo tu baro to ar savu enerģiju. Tieši tāpēc tava nasta ir tik smaga, tevī nav ne kripatiņas prieka un tu esi tik ļoti nogurusi…

– Tad sanāk, ka man par savu dēlu nav jarūpējas?! Un to man saki TU – DIEVS!?

– Rūpēties? – cik vien tīk. Bet raizēties tu nedrīksti. Es taču arī par viņu rūpējos. Ļauj man darīt manu darbu. Vienkārši netraucē man! Bet tas, kā es saprotu, ir ticības jautājums…
Avots: https://lifedeeper.ru
Tulkoja: Ginta FS

Atklātība komunikācijā

evgenijs jurkins

Jau no bērnu dienām mēs esam radināti nosodīt. Nosodīt sevi, savus tuvākos un dzīvi. Būt pašam sev ir kauns: nākas melot, apspiest savas patiesās domas un sajūtas. Tūkstošiem pārliecību saka priekšā: “kaut kas ar tevi nav kārtībā…” Dvēseli nomāc pastāvīga neapmierinatība. Tu  ļoti centies būt labs, labāks. Pārstāj saprast, kāds tu patiesībā esi un ko vēlies. Zaudē sevi. Tikai zini to, kādām ir “jābūt” un “kāds nedrīksti būt”. Un tā tu zaudē pārliecību par sevi un kļūsti par staigājošu masku. Tici, ka virzies pareizā virzienā. Kā visi. Centies pareizi dzīvot, strādāt, audzināt, ģērbties, runāt. Taču laime kaut kur kavējas. Dzīve kļūst par izmocītu rituālu sēriju.

Ir sajūta, ka tu nevis dzīvo, bet izīrē sevi sabiedrībai.

Kamēr piesedzies ar masku, dziļi Dvēselē dzīvo sajūta, ka mīl nevis tevi, bet šo uzspēlēto tēlu. Bet tevi – īsto neviens nepazīst un pat necentīsies iemīlēt. Tu jūties kā viltvārdis. Un, jo ilgāk slēp patiesību, jo briesmīgāka tā šķiet.

Ja ir lemts izdziedināties, tad, lai kāda arī nebūtu tava pagātne, to nāksies pieņemt. Atklātība ir patiesības balss, reālo domu un sajūtu izpausme. Tu vairs “nezīmējies” un nepiesedz savus trūkumus ar psiholoģisko makijāžu. Tu riskē izradīties parasts mirstīgais, bet vēl joprojām dzīvs cilvēks ar tam piemītošo dabiskumu. Tas tuvina. Tu savam sarunu biedram it kā saki:

“Skaties! Lūk, tas esmu īstais es! Ne tik spēcīgs un ne tik gudrs”. Un viņš jūt: “Izrādās, arī es varu pārstāt kaunēties. Es varu būt es pats un nebaidīties, ka mani nosodīs.”

Atklātība ir iespējama tikai tad, kad nav vērtēšanas un spriedumu. Nosodīt cilvēku, kurš atveras, nozīmē, iespļaut viņam Dvēselē. Kad stāsti patiesību par to, kas padara tevi par parastu mirstīgo, par mīlestību, par saviem mazajiem “grēciņiem”, un tevi nenosoda, bet saprot, tu jūti, cik tas ir dabiski – būt sev pašam. Cilvēks, kurš tevi satiek šajā teritorijā, kļūst patiesi tuvs. Viss, ko tu juti, darīji, kas biji, nevarēja būt savādāk. Ar tevi viss ir kartībā! Un vienmēr ir bijis kārtībā! Vairs nevienam nekas nav jāpierāda. Tu JAU vari vienkārši būt tu pats.
Tu vari būt pats – ne pārāk gudrs, varbūt ne pārāk interesants, ne drošs, ne spēcīgs, ne ideāls. Un tikai tādu – patiesu un īstu tevi var patiesi mīlēt.

Pārliecība par sevi balstās uz visaptverošu izpratni par to, ka tu vari būt šis cilvēks. Un tev ir tiesības dzīvot. Un tavai Dvēselei nav vajadzīgi obligātie labojumi.

Atklātība ir dziedināšana no nemīlestības pret sevi.

Ja sarunu biedrs nesoda un nevērtē, bet klausās un saprot, viņš var aizstāt psihologu.
Atklāta komunikācija ir ne tikai terapeitiska, bet arī interesanta, jo tā ir piesātināta ar tavas Dvēseles dzīvo enerģiju. Bez tās viss kļūst nedzīvs. Mēs visi mīlam mūziku, kino un sarunas, kas rezonē ar mūsu iekšējo pasauli. Atklātība vienlaicīgi nes gan prieku gan terapeitisku vērtību. Es saprotu, ka nav nemaz tik viegli radīt apstākļus atvērtam dialogam. Maz kam tas patiesi ir vajadzīgs, taču tas sanāk tiem, kam to vajag un tiem, kuri cenšas.
Es atklātību mācījos no saviem klientiem. Un sāku to praktizēt ar saviem tuvajiem. Tā “strādā” un sniedz dziedināšanu un prieku. Tā paaugstinās apzinātības līmenis, jo tu mācies pieņemt un novērtēt to, kas tev šobrīd ir – šo brīdi, šos cilvēkus, sevi. Bet “zīmēties” paliek neinteresanti, jo ir taču skaidrs, ka visi mēs esam aptuveni vienādi.

Ar ko sākt?
Var sākt ar savu simpātiju un vājību atklātu paušanu. Ja gadījumā nejūti atpakaļsaiti, vai vēl ļaunāk, tevi nosoda, tad nedaudz piebremzē. izmet savas “makšķeres” akurāti. Lai cik dīvaini tas arī nešķistu, pat atklātība var kļūt par melīgu piesedzēju tad, ja to izmanto savu negatīvo emociju attaisnošanai. Tā teikt: “es taču no visas sirds paužu savas domas – pieņemiet mani tādu, kāds esmu”. Tikai tad, kad esi iemācījies atklāti runāt par savām vājībām un simpatijām pret ctiem cilvēkiem, vari akurāti pāriet pie savu negatīvo emociju paušanas – uz to brīdi jau tu jūti, kurā mirklī un kā tu vari savam sarunu biedram dot atpakaļsaiti.

Konstruktīvi paust savas negatīvas emocijas – tā ir vesela māksla. Gan jau arī par to pienāks laiks pastāstīt.
Nevajag izgriezt savu Dveseli uz āru visiem, kuri pagadās tavā ceļā. Tā tu izbiedēsi cilvēkus. Taču ideāli, ja tavā personīgajā apkaimē ir divi – trīs cilvēki, kuriem par sevi vari izstāstīt burtiski visu, par ko, iespējams, agrāk kaunējies runāt. Ja tādu cilvēku tev nav, derēs arī psihologs – profesionāls klausītājs ar stāžu. Un tā atnāk sapratne par to, ka tu pats esi savas dzīves neizbēgams rezultāts. Tu nevari un nedrīksti būt kāds cits.
Tu sāc saprast sevi un citus. Un vairs nevienam nav vajadzīga piedošana un apstiprinājums. Aizvainojumi un nosodījums izgaist. Dievs visiem soģis.

Vai var pieņemt visu?
Vesels cilvēks nevienam nenovēl ciešanas. Mēs visi alkstam mīlestības. Pat vardarbība ir šīs vajadzības izkropļota forma. Pie tās ķeras tie, kuri sevi noliedz. Naids pret sevi rada naidu pret citiem. Bet, ja cilvēks ir noziedznieks, kā viņu saprast un pieņemt? Ja nogrēkojies pagātnē, bet tagad to nožēlo un vēlas laboties, nav nemaz tik grūti viņu saprast un pieņemt. Īpaši tad, ja arī pašam pagātnē ir līdzīga pieredze. Taču tad, ja cilvēks turpina savus ļaunos darbus, saprast viņu nav obligāti. Atstāj to svētajiem. Un nejauc sapratni ar vienaldzīgu bezdarbību. Ja kāds pārkāpj tavas robežas, nav obligāti uzliesmot naidā, lai tās aizstāvētu.
Briedums
Atklātība ir filtrs, lai atdalītu nobriedušo no nenobriedušā. Ne reizi vien kino esmu dzirdējis, kā viens personāžs saka otram: “mēs taču esam pieauguši cilvēki un varam runāt atklāti”. Bet kontekstā ar to bija domāts, ka nobriedušiem cilvēkiem ir žēl sava laika spēlēm un maskām.
Autors: Igors Satorins
Avots:  Психология Pro
Foto: Jevgenijs Jurkovs

Tulkoja: Ginta FS

Mihails Ļitvaks par dzīvi

animal-children-photography-elena-shumilova-7

  • Strādā vai nu bez maksas, vai par lielu samaksu, taču vienmēr dari to ar pilnu atdevi.
  • Pat tad, ja vēlies palikt uz vietas – audz!
  • Vajag nevis radīt iespaidu, bet izpaust sevi.
  • Ja tev ir grūti, tātad tu dzīvo nepareizi.
  • Jo mazāk tu uzticies, jo izsmalcinātāk tevi mānīs.
  • Dari, ko vēlies, neprasi atļauju. Ja nu pēkšņi tev atteiks.
  • Negaidi, kamēr tev piedāvās. Palūdz.
  • Ja cilvēks neko labu par sevi nevar pateikt, bet pateikt gribās, viņš sāk runāt sliktu par citiem.
  • Ja tev cilvēks palīdzēja vakar, tas nenozīmē, ka arī šodien palīdzēs. Pasaki viņam paldies par to, ka viņš vakar palīdzēja.
  • Vienu reizi sabāri – septiņas uzslavē.
  • Vēlies cilveku nomierināt – pārsteidz viņu vai sadusmo, bet nemierini.
  • Ja jūti trauksmi – piecdesmit reizes pietupies.
  • Pasaki man, uz ko tu apvainojies, un es pateikšu, kas tu esi.
  • Vēlies sarunā panākt savu – atdod iniciatīvu.
  • Neviens nevienu nepamet. Vienkārši kāds aiziet uz priekšu, kāds atpaliek. Un tas, kurš atpalika, uzskata, ka viņu pametuši.
  • Depresija cilvēkam ir dota, lai padomātu par sevi.

Autors: Mihails Ļitvaks
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS