Sāpes un labsajūta

Jo tuvāk mēs esam labsajūtai, jo tuvāk ievainojamībai. Tāpēc, ka labsajūta ir iespējama tad, kad cilvēks savienojas ar sevi, pārstāj analizēt un vienkārši izdzīvo to, kas ar viņu notiek.

Jo tuvāk mēs esam vieglai ievainojamībai un tas nozīmē – tuvāk patiesām jūtām, jo zemāka kontrole. Un, jo zemāka kontrole, jo tuvāk virspusei ir viss, kas ticis turēts sevī. Tāpēc cilvēkiem, kuri aiztur sāpes, niknumu, dusmas, bēdas vai bailes, labsajūta ir gandrīz nepieejama.

Labsajūta un ievainojamība ir nedalāmas. Nav iespējams ieslēgt visas jūtas un izslēgt to, kas nav izdzīvots. Un, kā tikko samazinās kontrole, aizturētais un paslēptais izpeld virspusē un kļūst skaidri redzams.⠀

Var meklēt labsajūtu, mēģināt to noķert, dzīties pēc tās, tēlot to vai samierināties ar tiem pilieniem, kuri izsūcas caur kontroli, neizlaižot sāpes. Slēpt sāpes vēderā, kurš pampst, iekritušajās krūtīs, saliektā mugurā vai saspringtos muskuļos.⠀

Tāpēc sāpes un labsajūta ir tik cieši saistītas. Tas nenozīmē, ka labsajūta nav iespējama bez sāpēm. Un vēl jo vairāk, tas nenozīmē, ka sāpes ir labsajūta.⠀

Ja sāpes ir izspiestas, tad ceļš uz labsajūtu ved caur sāpju izdzīvošanu. Ejot tām cauri, mainot un atlaižot.⠀

Tas pats ir ar tuvību. Jo vairāk tuvības, jo vairāk ievainojamības. Jo vairāk ievainojamības, jo mazāk kontroles. Jo mazāk kontroles, jo sarežģītāk slēpt sāpes. Un sanāk, ka tuvība daudziem cilvēkiem ir gana sāpīga. Ne tāpēc, ka tuvība ir sāpes. Bet tāpēc, ka tuvībā sāpes nav iespējams ignorēt. Un tad nākas vai nu bēgt no citiem cilvēkiem, vai padarīt attiecības formālas, vai arī tās izdzīvot un atlaist, saprotot svešu sāpi un palīdzot sev un partnerim pa īstam sastapt vienam otru.⠀

Sāpju atlaišana un izdzīvošana nevar būt nesāpīgs process. Tas nevar būt tīri racionāls. Nepietiek ar to, ka pasaki: “Es atlaižu šīs sāpes”. Tās nāksies pieņemt un izdzīvot. Ieet tajās kā miglā, kurā pēc taustes nākas meklēt izeju. Padoties tām, kā straumei, cerībā, ka tā tevi aiznesīs tur, kur tev vajag. Ienirt kā vilnī, nepārstājot elpot, zinot, ka agri vai vēlu tas izmetīs tevi krastā un atkāpsies.⠀

Tad ceļs uz ievainojamību un iespējamo labsajūtu būs brīvs. Un tas ir reāli. Pa īstam. Un šeit un tagad, gandrīz bezgalīgs.⠀

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par sievietes ievainojamību

Mūsdienu sabiedrībā sievietei tiek piedāvāts milzum daudz veidu un iespēju, kā slēpt savu ievainojamību.

Prestiža profesija, pietiekami augsta alga, atsevišķs dzīvoklis, visas sociālās tiesības un līdzvērtīgas ar vīrieti iespējas.

Sievietes spēj daudz labāk adaptēties un var būt daudz veiksmīgākas par vīriešiem. Taču ar viņām bieži vien nenotiek tas, kas padara tās laimīgas, tāpēc, ka viņas ne pasaulei ne arī vīrietim neparāda savu ievainojamību. Savu ievainoto sirdi. Savu maigo dvēseli.

Viņas žvadzina savus visvarenības ieročus tā, ka jau pa kilometru tos var redzēt, tā atbaidot it visus, un dodot iespēju sev blakus būt tikai vēl nenobriedušiem puišiem, kuri nav spējīgi konkurēt. Tajā pat laikā īstam vīrietim ir vai nu no sākuma jākaro un jāuzvar sievieti, un pēc tam ilgi viņu jāatbruņo, vai arī vienkārši viņu jāuzvar kā vīrieti un jāatstāj ar vēl vairāk salauztu sirdi.

Turpretī, esot blakus vīrietim sava ievainojamībā, patiesumā, izmisumā un pat bezspēcīgai savu jūtu priekšā, sievietei ir iespējas iegūt īstu tuvību un tās rūpes, par kurām viņa var tikai sapņot laikā, kad staigā savas bruņās.

Patiesībā šī atbruņošanās prasa milzīgu drosmi un spēju pārvarēt bailes tikt atstumtai, un tāpat arī spēju pārvarēt kaunu par to, ka viņa ir tāda. Kaunu par to, ka viņa ar kaut ko netiek galā, kaut ko nezin, neprot un nevar. Parādot, ka neskatoties uz visiem civilizācijas jaunievedumiem, viņa vēl joprojām ir viegli ievainojama un nekad nav bijusi savādāka. Un vienmēr tāda arī būs.

Un tikpat ļoti kā agrāk, viņa alkst tuvības, kā it visas sievietes visos laikos. Jūt sāpes. Raud un nezin, ko iesākt. Dzīvo un priecājas par niekiem. Un viņu skar ikviena pasaules izpausme. Viņu skar, viņu kustina, viņu aizkustina. Liek viņas dvēseles jūtīgajam instrumentam skanēt, radīt melodiju, kas aizskan līdz pasaulei, Dievam un vīrietim kā Dieva vietniekam uz zemes.

Aglaja Datešidze
Foto: © David Dubnitskiy
Tulkoja: Ginta Filia Solis