Sieviete

sieviete vetra1

Tu vari uzvilkt trīs svārkus vienu virs otra, kaut visas kleitas pēc kārtas, taču nebūsi sieviete. Tu vari izaudzēt garus matus, apprecēties, garšīgi gatavot ēst, dzemdēt bernus un… nekļūt par sievieti. Tu vari no viņa emocionāli pieprasīt rūpes un uzmanību, bet vai tad tas padara tevi par sievieti?
Sākumā savā sirdī un pēc tam galvā atklāj savas aizvainotās un neapmierinātās mātes balsi, piedod viņai  un pēc tam kļūsti par savas dzīves saimnieci.
Pieņem savu tēvu un piedod to, ka nedeva tev to, par ko tu sapņoji.
Iemācies pati dot sev visu, ko vēlies un iemācies iztikt bez tā, ko gribi.
Lai kļūtu par karalieni, jāiemācās pabūt pelnrušķītei, mazgāt netīrās grīdas tur, kur tev ļoti to negribās. Iziet visus meistarības etapus, kas tev būs vajadzīgi tavā dzīvē.
Iemācīties mīlēt to, ko nīsti un neieredzēt to, ko it kā mīli.
Atvērt un ieiet savu Senču atmiņā, izdzirdēt viņu dziesmas un pieņemt viņu dāvanas, pabūt viesos pie senās Sievietes, kas sargā visa dzīvā līdzsvaru.
Tu simtām reižu notupsies ceļos un tikpat reižu piecelsies, dosies kosmosā un uzzināsi, kā skan īstas vientulības tukšums.
Un tad, kad sapratīsi un izzināsi visu to, dēļ kā esi atnākusi šeit, tu iemācīsies būt tu pati.
Peldēt, lidot, lēkāt, klaigāt, dziedāt un dejot.
Tu atklāsi sevī pašas avotu un tev vairs nebūs it kā bez gribas jāpeld no viena krasta uz otru, no viena vīrieša pie otra.
Tu kļūsi brīva un iemācīsies izvēlēties savas Dzīves straumes virzienu.
Un jebkura vētra ārpusē tev kļūs par stihiju deju, jo tu pati esi stihija. Tevī ir tūkstošiem dažādu izpausmju, seju, sajūtu un emociju, tu esi plūsma.
Sajūti, kā tas ir, atgriezt sev sevi.
Un tad, kad tu iznirsi no pašas dziļumiem, kad izjauksi kartību un sakārtosi haosu, un beidzot zaudēsi jebkādas cerības… tu to ieraudzīsi… To, kurš izgājis cauri ugunij un ūdenim, kurš lidojis un kritis, kurš tāpat kā tu ir piekusis, un kurš tāpat kā tu vienlaicīgi ir gan vājš gan spēcīgs.
Jums būs ko vien otram pastāstīt bez vārdiem…
Anna Bragina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par vīrišķo un sievišķo

sieviskais viriskais

Viens no vīrišķā ceļa aspektiem ir pazemība, samierināšanās. Tai atbilstošais sievišķais aspekts – uzticēšanās. Daudzas vīrišķās reliģijas māca gluži pretējo. Vīriešiem jāuzticās, sievietēm jāsamierinās. Paradokss ir tajā, ka sievieti nav iespējams samierināt un tas, ka viņa sēž klusu, nenozīmē, ka viņā nedzimst viesulis.

Es uz visu mūžu atcerēšos sava mīļā meistara Stīva Šutvodera stāstu.
Pie viņa vērsās sieviete. Viņa pastāstīja sekojošo. Viņas vīrs viņu nodrošināja ar pilnīgi visu, neko neatteica un nēsāja uz rokām. Viņš mēdza teikt: “Ne par ko neuztraucies, tu pie manis esi drošībā, kā aiz akmens sienas”. Reiz viņi brauca mašīnā un pēkšņi, no pagrieziena “izlēca” kravas mašīna. Vīrs tikai paspēja pagriezt mašīnu tā, ka trieciens trāpīja viņam, bet sieva un bērns palika neskarti. Sieviete vēlējās saprast vienu vienīgu lietu, kas tas bija par spēku, kas vadīja kravas mašīnu? Un Stīva darbs ar savu vienkāršību un nežēlību parādīja, ka šo kravas mašīnu vadīja sievietes nepieņemtais spēks.

Nestāvi ceļā sievietes pašrealizācijai, ne ar ziediem, ne mīlestību, ne pilīm un jahtām. Kā saka viens mans tuvs draugs: “Kamazam ir platākas krūtis”.

Tā šajā pasaulē parasti notiek. Kāds vīrietis iesita otram, un sieviete it kā tajā nespēlē nekādu lomu. Šajos pāris vārdos ietverta visu pasaules bruņoto konfliktu būtība. Gudras tautas rīko vai nu Brazīlijas karnevālu, vai Ivana Kupalas nakti – pretējā gadījumā būs karš. Un nav svarīgi, kā šis karš saucās – mēris vai revolūcija.

Sievietes daba ir būt mūzai – viņa iedvesmo ne tikai vīrieti, bet visu pasauli.

Pastāstīšu vēl vienu piemēru. To stāstīja mana mamma.
Viņas paziņa kopā ar savu draudzeni nolēma doties uz teātri. Uzvilka vakarkleitas, sapucējās, safrizējās. Bet vīrs kļuva greizsirdīgs un pēkšņi atcerējās, ka sievai jābūt paklausīgai. Viņš viņai atgādināja par to, ka tā bija apsolījusi viņam pagatavot pelmeņus. Tā viņām abām ar draudzeni nācās apsiet priekšautus, lai nebūtu jānovelk svētku kleitas, un tādā paskatā jāgatavo pelmeņi. Uz teātri viņas paspēja. Bet, kad atgriezās, pie durvīm ieraudzīja ātro palīdzību. Izrādījas, ka vīrs ir saindējies ar pelmeņiem.

Protams, pelmeņus nodeva ekspertīzei. Protams, laboratorijā neko bīstamu neatrada. Pelmeņi kā pelmeņi. Vienkārši “uzlādēti”.
Tas, ka sieviete piekāpjas rupja spēka priekšā, absolūti nenozīmē to, ka viņa ir samierinājusies. Viņas dabā ir kustēties, dejot, nevis samierināties. Sieviete nav vājāka. Taču viņas ieroči acij ir mazāk pamanāmi.
Pēkšņi atcerējos kādu interneta joku: “Jūs lūdzaties pirms ēšanas? Ko jūs!? Mana sieva ļoti labi gatavo!”
Un tas nenozīmē, ka visi šie piemēri parāda sievietes vainu. Ja viņā dzimst viesulis, tas dzimst.
Kad manai meitai pirmo reizi uznāca histērija, es viņu apskāvu, nomierināju un teicu: “Mīļā, viss ir kārtībā, tā ir daļa tavas dabas”. Ja negribi histērijas – dziedi, dejo, kad tas sākas. Ja varēsi…

Ceru, ka ar šiem piemēriem pilnīgi pietiek, lai raksturotu to, ka sieviete nevar iet samierināšanās ceļu. Tas, ka viņas tā dara, nenozīmē, ka tas ir normāli, un parasti tas izsauc dažādus noteiktus sociālus procesus, kuros pirmajā acu mirklī šķiet, ka viņai nav nekādas daļas.
Lai viņa būtu samierinājusies, viņai nāktos pārraut savu saikni ar zemi un kļūt pusdzīvai. Tomēr labāk būtu turpināt piepildīt šo pasauli ar brīvu enerģiju.

Sievietes ceļš ir uzticēšanās ceļš. Pirmkārt – uzticēšanas savai sievietes dabai. Sievietes daba nav naidīga.
Ja zāle lauž asfaltu, tas nenozīmē, ka zāle ir vainīga. Arī asfalts nav vainīgs. Vienkārši zāle grib dzīvot un dot dzīvību. Ja sieviete uzticās savai dabai – viņa viegli uzticās Pasaulei un vīrietim tajā skaitā. Ja sieviete pārstāj uzticēties sev, viņa nevar uzticēties arī vīrietim.

Viņa zaudē orientierus. Viņa vairs nesaprot, kas ir pareizi, kas – nepareizi, kas melīgi. Kad viņa pārslēdzas uz ārējiem orientieriem, viņa zaudē iekšējos. Un kļūst par otrās šķiras vīrieti.

Taču ir viens “bet”. Lai uzticētos savai dabai, ir vajadzīga absolūta drosme. Tāda drosme principā nav iespējama kultūrās, kuras ieciklējušās uz bailēm. Drosme nekādā gadījumā netrucē pašsaglabāšanās instinktam, gluži otrādi – to papildina. Sievietes dabā ir saglabāt dzīvību, lai dotu dzīvību, un tāpēc tā var netīšām nogalināt ikvienu, kas traucē viņas  dzīvīgumam.
Ja sieviete atdodas savai dabai, viņa sāk mīlēt no visas savas Dvēseles. Ja pietrūkst drosmes, sieviete pārslēdzas uz samierināšanās ceļu, kas ir vīrieša ceļš. Un tālāk jau kā ierasts – “ja kāds nepaslēpās, es neesmu vainīga”. Skatieties filmu “Cietsirdīgā romance”.

Tagad par vīrieša ceļu.
Skumjais vīrieša atklājums “man nekas nepieder” dod vīrietim nepieciešamo rīcības brīvību. Ja vīrietim nekas nepieder – viss, ko viņš var – mīlēt un darīt. Milzīgs daudzums vīriešu stāstu ir veltīti brīnišķīgai tēmai: “Bija un pazuda”. Kaut vai kā pasakā “Par vecīti, vecenīti un zelta zivtiņu”. Sievietes samierināšanas tēma ir dziļi klātesoša patriarhālajā kultūrā, un visi kritiķi visdažādākajos veidos lamā vecenīti. Bet večuks, it kā neko, ne pie kā nav vainīgs. Šajā gadījumā viņš akli ticēja savai sievai, tāpēc arī izskatās pec idiota. Viņš gāja sievišķo ceļu.
Daudzās pilsētās es piedāvāju sievietēm uz papīra uzzīmēt sievietes ceļu. Un redzēju vienu un to pašu procesu – viena no grupas dalībniecēm visu pārējo apburto acu priekšā ņēma rokā zīmuļus un flomasterus un ar milzīgu baudu sāka aizzīmēt papīra plašumus, kamēr papīrs beidzās.
Tā arī ar vecenīti. Neapšaubāmi, vecīša uzdevums bija samierināties ar neizbēgamo zaudējumu. Vai nu vecenītes, vai zelta zivtiņas. Tad viņam būtu bijusi iespēja pateikt: “Negribu vairs – gribi, ej pati”. Tipisks laulāto konflikts. Un te nu būtu brīdis sievietei uzticēties savai dabai. Un var izrādīties, ka viņas daba viņu aiznesīs prom no tāda večuka – ja nē, tātad nē, un pati vienosies ar zelta zivtiņu. Kas nu tās meitenes sapratīs.
Bet večuks var spriest arī savaāk: “Dievs ar to zelta zivtiņu – toties veceni izklaidēšu”. Arī labi. Un tad rastos iespēja nevainot veceni, bet teikt: “Paldies, mīļā, kaut arī nekas pāri nepalika, toties izklaidējamies pēc pilnas programmas”. Ja vīrietim nekas nepieder viņam ir iespēja mīlēt un ir nepieciešamā rīcības brīvība. Viņu nebiedē zaudējumi: “Dievs deva, Dievs ņēma”.
Kāds stāsts no manas prakses.
Biznesa īpašnieks kadā jaukā dienā atnesa sievai atslēgas no ofisa un teica: ” Es esmu piekusis vicināt pātagu. Gribu aizbraukt uz kūrortu”. Un aizbrauca. Viņa fiksi ātri pamanījas iekļūt autoavārijā. Ievērojiet. Ar vīru viss bija kārtībā. Viņš taču viņu neierobežoja – gluži otrādi – deva rīcības brīvību.
Viņa varēja rīkoties tieši tāpat – atdot atslēgas kādam citam, piemēram,  pārvaldniekam un aizbraukt kopā ar vīru.

Te nu viņas atstumtais spēks uzbruka viņai pašai. Vīrs laicīgi sajuta, ka ir laiks glābt savu dzīvību. Kad viņa iekļuva avārijā, vīrs atgriezās, pagaidīja, kad viņa atveseļosies un atkal aizbrauca. Un te nu ir vīrieša augstās spējas samierināties būtība. Lai arī no malas šķiet neprāts. Tomēr te ir iekšēja gatavība jebkuram rezultātam. Sievietes tādi vīrieši fascinē – viņi spēj samierināties un viņi ir brīvi.

Un tā ir vīrieša ceļa būtība. Iet, kur gribās, pat tad, ja neviena nebūs blakus un pat tad, ja nekad neaiziesi līdz galam, vai aiziesi absolūti pliks.

© Vjačeslavs Gusevs – pzīstams ārsts-psihoterapeits, biznesa konsultants, geštalta un psihodrāmas treneris.

Avots: snob.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Sievietes varenība

sievietes enerģija12

Pieņem sevi!

Paskaties uz sevi, kā Sievieti, kuru Dievs bezgalīgi mīl, kā pašu dārgāko, ko radījis. Kuru viņš pieņem jebkādu, ikvienā stavoklī, ar jebkurām rakstura īpašībām, un tik un tā neprātīgi mīl tevi tādu, kāda esi. Un viņa daļiņa dzīvo tevī, jo tevī ir absolūtā mīlestība pret sevi un pieņemšana.

Tu esi tas dimants, kuru Dievs slīpē katru tavas esības brīdi.

Paskaties uz sevi kā Sievieti, kuru šai dzīvei svētījušas Debesis, kura tiek pastāvīgi svētīta un nes sevī šo svētību un svētī citus.

Paskaties uz sevi, kā uz Sievieti, kura caur daudz ko ir izgājusi, daudz ko sasniegusi, kura ik reizi ir izdarījusi vienīgo pareizo izvēli no visām, kura meklējusi laimi un meklējusi to ne tikai sev, bet arī daudziem citiem.

Paskaties, cik viņas dzīvē ir sasniegumu! Cik daudz viņa mācījusies, cik daudz viņā ir brīnišķīgu īpašību, kas pelnījusas apbrīnu. Paskaties, cik skaisti un tīri ir viņas sapņi. Paskaties, cik daudz laba viņa izdarījusi citiem cilvēkiem.

Paskaties, cik daudz viņai spēju, talantu, cik daudz ko viņa prot, cik daudz kas viņai ir interesanti, ko viņa ir sasniegusi, caur ko izgājusi, kā izturējusies pret pasauli un cilvēkiem, cik grāmatas izlasījusi, cik daudz kā interesanta sevī atklājusi, cik daudz skaistu centienu ir viņas Dvēselei.

Tas viss izsauc dziļu cieņu pret Viņu.

Un šī Sieviete esi Tu!
Tā ir tā Sieviete, kuru katru dienu tu redzi spogulī un nenovērtē viņas ciešanas, sapņus, visu, ko viņa vēlas un par ko sapņo. Viņas balss nāk no Mūžības un tā ir pilna dziļas gudrības un vieduma. Ir pienācis laiks dot viņai visu, kas tai vajadzīgs, ko viņa lūdz, ko čukst viņas Dvēsele.

Tu esi tik brīnišķīga, ka ir neiespējami tevi nemīlēt. Tu esi tā Sieviete, kura meklē laimi un kura ir pelnījusi visu skaistāko pasaulē. Tā, kuras Dvēsele trīs, bet viņa uzticēšanās un cerību pilna dodas uz priekšu, jo noteikti zin, ko tieši vēlas un kas viņai pieder no dzimšanas, jo tas ir tas, ko vēlas viņas Dvēsele. Bet Dvēsele vienmēr zin patiesību, un tā zin, ka ik brīdi viņas dzīvē var ienākt kaut kas tāds, ko viņa tik ilgu laiku ir centusies noslēpt pati no sevis.

Tev ir VISS, kas vajadzīgs, lai kļūtu par varenāko šo laiku Sievieti un saņemtu šajā dzīvē visu, ko vien vēlies, ja vien vēlies!

Paskaties uz sevi kā uz Sievieti, kura iemieso sevī Mēness fantāziju. Kura nes sevī pili ar dārgumiem un pārvērš zvaigžņu putekļus veselās galaktikās. Kuras ieelpā dzīvo Gars un kuras Sirdī ir vieta visam dzīvajam.

Viņa ir lielā Māte, svēto noslēpumu glabātāja, pat viņas klusēšana atver Mūžības vārtus. Un, kad viņa čukst rītausmai, viņas vārdi, tinoties zeltītos ētera dzīparos, pārvēršas mākoņos un izdzenā negaisu. Viņas valoda sasniedz Sauli.

Viņa ar sirdstrīsām sagaida katru ceļinieku un, kad vinš pieskaras viņai, tad izkūst viņā un vairs nezin, kur beidzas Viņa un sākas Viņš…
Par maz ir teikts, ka Tu nēsā sevī Dieva Brīnumu, tu turpini caur sevi lielo Sievisķību to palielinot un izrotājot…
Ja vien varētu uzzīmēt Tavu Dvēseli – kā tu to attēlotu? Lūk, tā arī ir dziļākā mīlestība pret sevi, kura tevī dzīvo. Pat domu par to, kā uzzīmēt savu Dvēseli, tu uztver  kā kaut ko svētu – maigi un mīloši.

Paskaties acīs savai Dvēselei un tu ieraudzīsi, ka skaties acīs Dievam!

Autors: Inna Makarenko
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS