Stāsts par salauzto vienlīdzību

Sāp jau ikviena šķiršanās, izņemot to, kas kļuvusi par atbrīvošanu no attiecībām, kas vairāk nav reanimējamas. Kaut arī tā nepaliek bez sekām…
Taču sāpes mēdz būt dažādas. Sākot ar nelielu vilšanos līdz pat neciešamām sāpēm, kas bieži vien noved depresijā, izmisumā, ilgstošā agresijā un neirozē.

Viena no pašām sarežģītākajām šķiršanās formām ir tā, kurā ir salauzta vienlīdzība.

Tas ir tad, kad viens cilvēks domā, ka viņam attiecībās viss ir daudz maz kārtībā, bet otrs atnāk un kā ar bomi pa pieri pavēsta, ka jau sen viss ir slikti un… aiziet. Un aiziet, kā likums, ne jau kaut kur nekurienē, bet jau laicīgi iepazītā un sagatavotā teritorijā.

Ka izpaužas tas, ka ir salauzta vienlīdzība?

Tas, ka cilvēks, kurš vienpusēji pasludina attiecības par izbeigtām, iepriekš nekādā veidā nav signalizējis par to. Nav brīdinājis, nav centies atklāti runāt.
Nav centies risināt šo jautājumu. Un vispār, ir uzvedies tā, it kā viss būtu kārtībā.

Un tas nav stāsts par to, ka viens ir slikts, bet otrs – labs.
Un arī ne par to, ka viens emocionāli ir kurls un akls, bet otrs veiksmīgi sameklējis mierinājumu ārpus esošajām attiecībām.

Stāsts ir par to, ka attiecībās mēs dodamies, kā minimums, labprātīgi vienojoties.

Mēs vienlīdzīgi pieņemam šo lēmumu.

Un, ja runājam par attiecību izbeigšanu, tad godīgi ir tad, kad viens otru nevis nostāda fakta priekšā, bet gan tad, kad arī šads lēmums tiek pieņemts vienojoties.
Un tas nenozīmē, ka jācenšas atrunāt to, kurš vēlas aiziet. Tas nozīmē to, ka arī otram cilvēkam būtu jāļauj apspriest un argumentēt savu attieksmi pret šādu lēmumu, ne tikai pazemīgi pieņemt spriedumu, kuru nevar pārsūdzēt.

Mūsu sadzīves aklumu un kurlumu ļoti bieži nosaka ne tik daudz mūsu vienaldzība, cik piespiedu autopilots: nenormāls dzīves ritms, pārmēru lielas slodzes, hronisks laika trūkums, bērni, māja, pienākumi, kredīti, poblēmas… un te ir ļoti grūti būt ekstrasensam, kurš ik sekundi jūt partnera neapmierinatību, kaut arī tas nerunā.

Klusēt un būt pārliecinātam par to, ka tas, kurš mīl, visu sapratīs bez vārdiem arī ir diezgan kognitīva kļūda, kas ļoti bieži noved pie tā, ka tiek meklēts kāds, kurš, iespējams, nav tik ļoti mīlēts, taču kompensē to, ko nesaņemam pamatattiecībās.
Būtībā to otru izmanto, lai noslāpētu savus deficītus attiecībās ar savu pastāvīgo partneri.

Un ļoti bieži sanāk tā, ka mēs izšķiramies ne tāpēc, ka ir zudusi mīlestība, bet tāpēc, ka neesam sapratuši viens otru, un nesam noturējuši šo vienlīdzību attiecībās.
Viens atļauj sev otru–paralēlo dzīvi, bet otrs ieslīdzis mokošā izolācijā, apkarinādams sevi ar vainas sajūtu, aizvainojumu un sāpēm… un zaudē līdzsvaru savā pasaulē, kura uz mirkli ir sašķēlusies.

Jā, ļoti bieži šie stāsti izbeidzas.
Mani mīļie, par cilvēku ļoti daudz var pateikt pēc veida, kā viņš šķiras…

Un tad, kad gatavība aiziet ir saistīta ar gatavību momentā padarīt bezvērtīgas vēl vakardien tuvā cilvēka jūtas un samīdīt tās smagiem vienaldzības zābakiem, atteikties no dialoga un apmierināt tikai savas iegribas…. tad nav vērts pārdzīvot to, ka tāds “Elviss pametis šīs viesmīlīgas telpas”…

Jā, ir sāpīgi. Taču tās ir apskaidrojošas sāpes, nevis sāpes pēc mīlestības.

Un, vispār – vajag sarunāties. Un nezaudēt vienlīdzību attiecībās.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Īsta tuvība

cienu

Daudziem cilvēkiem īsta tuvība izrādās daudz nopietnāks pārbaudījums nekā pārbaudījums ar attālumu vai grūtību pārvarēšanu.

Tas attiecas ne tikai uz attiecībām ar mīļoto vīrieti vai sievieti, bet arī attiecībām ar bērniem, vecākiem, darba kolēģiem un citiem cilvēkiem mūsu dzīvē.
Informācijas tehnoloģiju un pārmērīgas neatkarības cildināšanas laikmetā ir pietiekami vienkārši atrasties attālināti, saglabājot tuvuma ilūziju, un daudzi no mums tā arī dara.
Pavadām kopā vakarus, bet katrs pie sava datora, dzīvojam vienā teritorijā, bet mērķi un kustības trajektorija ne vienmēr sakrīt. Pēc formas, mēs esam ģimene, bet pēc satura – nav obligāti tādai būt. Dažkārt ir daudz vienkāršak ievērot formu, nekā pamatīgi iedziļināties saturā.

Būt pa īstam blakus otram cilvēkam vienmēr ir balansēšana starp atvērtību un savas telpas saglabāšanu. Būt pieejamam, taču saglabāt tiesības uz savu atsevišķu pasauli, atļaujot partnerim rīkoties analoģiski.

Ikdienas tuvībā nav iespējams noslēpt trūkumus, tāpēc nav vērts pietuvoties pārāk tuvu, lai nesagrautu viegli ievainojamo attiecību telpu.

Mūsdienu attālināšanās attiecībās līdzinās gleznas baudīšanai: lai ieraudzītu tās skaistumu, ir pāris soļu jāatkāpjas, pretējā gadījumā varēs redzēt vien krāsas triepienus, kas neļaus pilnībā uztvert autora ieceri.
Smalkām operācijām ir nepieciešama augsta meistarība, jo nevietā pateikti vārdi ievaino dziļāk kā skalpelis nemākulīga ķirurga rokās, bet rīcībai var būt ļoti nopietnas sekas. Jo tuvāk cilvēki ir viens otram, jo spēcīgāka ir rezonanse uz katru darbību.

Nonākot līdz noteiktai tuvības līnijai, ir ļoti liels vilšanās risks, un risks doties katram uz savu pusi lai citās attiecības meklētu ideālu vai vienkārši paietu tālāk no tās vietas, kur neizdevās atklāt siltumu un atbalstu. Tā notiek visapkārt: bērni aiziet no vecākiem, brāļi pārstāj sarunāties ar māsām, vieni un otri vairs nevēlas komunicēt, ar draugiem un biznesa partneriem situācija ir līdzīga.

Iespējams, tas notiek tāpēc, ka mēs pārāk daudz sagaidām no tiem cilvēkiem, kuri mums blakus. Bet cilvēki ir tikai cilvēki. Jā, potenciāls ir milzīgs, taču “iespējams” nenozīmē to, ka “tas notiks”. Būt sevī nav īpaši ierasta nodarbe, un patiesa tuvība ar sevi pašu ļoti bieži izrādās ļoti mokoša padarīšana, bet daudziem cilvēkiem – vispār – gandrīz  vai neiespējama. Sastapšanās ar sevi – patieso, spēja pieņemt ne tikai savas “labās” puses, bet arī bezgalīgo trūkumu okeānu, – tā nav vienkarša lieta, un nav jēgas kādu vainot par to, ka tas nevēlas “iet dziļumā”, “sākt kustību sevī”? Nav vērts.

Vispār jau būtu labi “atšūties” no citiem cilvēkiem, apzinoties, ka ikviena mamma, ikviens tētis un jebkurš cits radinieks, ikviens vīrs vai sieva, ikviena māsa, ikviens zaldāts, mācītājs, prezidents – ir vienkaršs cilvēks. Neideāls cilvēks, kurš iet kaut kādu savu neideālu ceļu, iet kā prot, dzīvo kā prot un mīl kā prot. Vai – kā neprot.

Palīdzēt izdziedināties otram cilvēkam var tikai caur beznosacījuma pieņemšanu, caur līdzcietību, kas var tikt izpausta kā stingrība, protams, taču, lai tas notiktu, ir jākļūst otram cilvēkam par autoritāti un jāiegūst viņa cieņa.
Bet par autoritāti var kļūt tikai tad, ja vārdi neatšķiras no darbiem, kas iespējams tikai tad, ja izvēlies būt pats sev tuvāk. Un tadā gadījumā reiz tu noteikti saproti, ka šajā ideālajā pasaulē dzīvo miljardiem neideālu cilvēku, viens no kuriem esi tu pats. Un viss, ko tu vari izdarīt, ir turpināt iet savu neideālo ceļu. Un nepiesieties citiem cilvēkiem ar norādījumiem par viņu trūkumiem.
Tuvība ir neaizsargāta un maigu siržu šai pasaulē nemaz nav tik daudz. Visbiežāk mes sastopam tos, kuri sitas, ieplīst un sašķīst smalkās lauskās.

Pacensties ieraudzīt perfektu Dvēseli un radītāja ieceri katrā cilvēkā, kuru dzīve atsūta mūsu ceļā.

Pieej tuvāk, taču ļauj saglabāt nedaudz telpas arī sev.

Dīna Ričardsa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Stāsts par izglābto laulību

viņš un viņa

Pazīstamais amerikāņu rakstnieks Ričards Pols Evanss stāsta par to, kā pavisam vienkārša frāze palīdzēja izglābt viņa laulību.

Mana vecākā meita Dženna nesen man teica: “Kad es biju maziņa, vairāk par visu es baidījos, ka jūs ar mammu izšķirsieties. Bet, kad man palika 12 gadi, es nolēmu, ka, iespējams, tas pat būs labāk – jūs taču pastāvīgi strīdējāties!” Un tad viņa pasmaidīja un teica: “Es esmu ļoti priecīga, ka jūs, mīļie, tomēr salabāt”.

Daudzus gadus mēs ar sievu Keriju izcīnījām sīvas cīņas. Palūkojoties atpakaļ, es ne parāk labi saprotu, kā mēs vispār varējām apprecēties, – mūsu raksturi bija tik ļoti nesaderīgi. Un jo ilgāk mēs dzīvojām laulībā, jo spēcīgāk izpaudās šīs pretrunas. Bagātība un slava mūsu dzīvi nepadarīja ne par matu vieglāku. Gluži otrādi – problēmas arvien vairāk samilza. Spriedze attiecībās sasniedza tādu intensitāti, ka gaidāmā turneja sakarā ar manas jaunas grāmatas izdosanu un popularizēšanu, man šķita kā atbrīvošanās, lai arī īslaicīga.

Mēs strīdējāmies tik bieži, ka vairs nebija iespējams iedomāties mūsu mierīgu kopdzīvi. Mēs viens otru grauzām un abi ļoti cītīgi slēpām savas sāpes aiz biezām cietokšņa sienām, kuras bijām uzslējuši katrs apkārt savai sirdij. Mēs atradāmies uz šķiršanas sliekšņa, un to bijām jau neskaitāmas reizes apsprieduši.

Es biju turnejā, kad vadzis plīsa. Kārtējo reizi pa telefonu bijām ne pa jokam sastrīdējušies un Kerija nometa klausuli. Es biju nikns, jutos bezspēcīgs un absolūti vientuļš. Es sapratu, ka esam sasnieguši robežu, un es vairs to nevaru izturēt.

Un tad es vērsos pie Dieva. Varētu pat teikt – “uzklupu Dievam”. Nezinu, vai to var nosaukt par lūgšanām – to, ko dusmās kliedzu tajā mirklī, taču tas manā atmiņā iegūla uz visiem laikiem.

Stāvēju dušā Atlantas viesnīcā un kliedzu Dievam, ka šī laulība ir kļūda, ka es tā vairs nevaru dzīvot. Jā, es ienīstu ideju par šķiršanos, taču sāpes par mūsu kopdzīvi mani ir nomocījušas.

Es jutu ne tikai dusmas, bet arī apmulsumu. Es nespēju saprast, kāpēc mums ar Keriju kopā ir tik grūti. Dziļi Dvēselē es zināju, ka mana sieva ir labs cilvēks. Un es esmu labs cilvēks. Tad kāpēc mums tik grūti ir sakārtot savas attiecības? Kāpēc esmu apprecējis sievieti, kuras raksturs tik ļoti neder manējam? Kāpec viņa negrib mainīties?

Gala rezultātā, aizsmacis un salauzts es turpat vannas istabā apsēdos uz grīdas un sāku raudāt. No izmisuma tumsas pēkšņi nāca atklāsme. Rik, tu nevari viņu izmainīt. Tu vari izmainīt tikai sevi. Un es sāku skaitīt lūgšanas. Dievs, ja es nevaru viņu izmainīt, tad, lūdzu, izmaini mani. Es lūdzos ilgi, bija jau vēls, pāri pusnaktij. Es lūdzos lidmašīnā, atceļā uz mājām. Es lūdzos uz mājas sliekšņa, kur mani sagaidīja mana aukstā sieva, kura, visticamāk mani neapbalvos pat ar skatienu. Tonakt, kad mēs gulējām mūsu gultā tik tuvu viens otram un vienlaicīgi tik tālu, es sapratu, kas man jādara.

Nākamajā rītā, vēl gultā esot, es pagriezos pret Keriju un jautāju: “Kā man padarīt tavu dienu labāku?”

Kerija dusmīgi uz mani paskatījās: “Ko???”

“Kā man padarīt tavu dienu labāku?”

“Nekā!” – viņa nogrieza, kā ar nazi. – “Kāpēc tu pēkšņi tā jautā?”

“Tāpēc, ka es nopietni tā domāju”, – es teicu. – “Es vienkārši gribu zināt, kā man padarīt tavu dienu labāku?”

Viņa ciniski uz mani paskatījās: “Tu gribi kaut ko izdarīt? Lieliski, tad izmazgā virtuvi!”

Izskatījās, ka viņa domāja, ka es uzsprāgšu no niknuma. Es pamāju ar galvu: “Labi”.

Es piecēlos un izmazgāju virtuvi.

Nākamajā dienā es jautāju to pašu: “Kā man padarīt tavu dienu labāku?”

“Sakārto garāžu!”

Es dziļi ievilku elpu. Tajā dienā man bija ļoti daudz darāmā un es sapratu, ka viņa to saka tāpēc, lai mani kaitinātu. Tā vien gribējās ko riebīgu atbildēt.

Tā vietā es teicu: “Labi”. Es piecēlos un turpmākās divas stundas tīrīju un kārtoju garāžu. Kerija nezināja, ko domāt. Pienāca nākamais rīts.

“Kā man padarīt tavu dienu labāku?”

“Nekā!” – viņa teica. – Tu neko nevari izdarīt. Lūdzu pārstāj šo!”. Es atbildēju, ka nevaru, tāpēc, ka apsolīju sev. “Kā man padarīt tavu dienu labāku?” – “Kāpēc tu to dari?” – “Tāpēc, ka tu man esi dārga. Un mūsu laulība man ir dārga”.

Nākamajā rītā es jautāju to pašu. Un arī nākamajā. Un nākamajā. Pēc tam otrās nedēļas vidū notika brīnums. Kad atkal biju uzdevis savu jautājumu, Kerijas acīs sariesās asaras un viņa sāka raudāt. Nomierinājusies viņa teica: “Lūdzu, pārstāj uzdot šo jautājumu. Ne jau tevī ir problēma, bet manī. Es zinu, ka ar mani ir tik smagi. Un es nesaprotu, kāpēc tu vēl joprojām esi man blakus”.

Es maigi paņēmu viņu aiz zoda, lai paskatītos acīs. “Tāpēc, ka es tevi mīlu” – es teicu. “Kā man padarīt tavu dienu labāku?”

“Tas man tev jājautā”.

“Jājautā, bet ne tagad. Tagad es vēlos mainīties. Tev tikai jāzin, cik tu daudz man nozīmē”.

Sieva nolieca galvu man uz krūtīm. “Piedod, ka es tik stulbi uzvedos” – viņa teica.

“Es tevi mīlu” – teicu es.

“Un es tevi mīlu” – viņa atbildēja.

“Kā man padarīt tavu dienu labāku?”

Kerija maigi paskatījās man acīs un jautāja: “Varbūt mēs varam kādu laiciņu pabūt divatā? Tikai tu un es?”

Es pasmaidīju: “Es ļoti to vēlētos!”

Es turpināju uzdot šo jautājumu vairāk kā mēnesi. Un mūsu attiecības uzlabojās. Beidzās skandāli un strīdi. Un pēc tam sieva sāka man jautāt: “Ko tu vēlētos, lai es izdaru? Kā man kļūt par labāku sievu tev?”

Siena, kas gadiem ilgi bija mūs šķīrusi, sabruka. Mēs sākām atklāti sarunāties, par to, ko vēlamies savā dzīvē, un, kas darītu mūs laimīgus. Nē, mēs uzreiz neatrisinājām visas problēmas. Es pat nevaru teikt, ka mēs vairs nekad nestrīdējāmies. Taču mainījās mūsu strīdu daba. Tie notika arvien retāk un retāk un mums it kā nepietika tiem tās enerģijas, kas bija agrāk. Mēs tiem atņēmām skābekli. Neviens no mums vairs nevēlējās otru sāpināt.

Lūk, jau vairāk kā trīsdesmit gadus esam precēti. Es ne tikai mīlu savu sievu, bet viņa man ļoti patīk. Man patīk būt kopā ar viņu. Viņa man ir vajadzīga un es viņu iekāroju. Daudzas mūsu atšķirības ir kļuvušasa par mūsu kopējām stiprajām pusēm, bet tās, kas palikušas, izrādās, nebija mūsu strīdu vērtas. Mēs esam iemācījušies viens par otru rūpēties un, kas pats svarīgākais, mums abiem ļoti tas ir vajadzīgs.

Laulība prasa piepūli. Taču tieši tāpat piepūli prasa gan bērnu audzināšana gan rakstniecība, gan darbs ar savu ķermeni, lai uzturētu to labā fiziskajā formā, un viss pārējais, kas ir svarīgs un vērtīgs manā dzīvē. Iet kopā pa dzīvi ar savu mīļoto cilveku ir brīnišķīga Dieva dāvana. Un vēl es apzinājos, ka ģimene palīdz mums izdziedināties no tām brūcēm, ko mums rada pašas nepatīkamākās mūsu personības šķautnes. Mums visiem tādas ir, kuras paši sevī ne īpaši mīlam.

Laika gaitā es sapratu, ka mūsu stāsts bija daudz svarīgākas mācības laulībā ilustrācija. Jautājumu “Kā man padarīt tavu dienu labāku?” ir vērts uzdot katram cilvēkam, kurš atrodas attiecības. Un tā arī IR īsta mīlestība. Romāni par mīlestību (es pats esmu sarakstījis vairākus tādus) parasti reducējas līdz mīlas neprātam un “viņi dzīvoja ilgi un laimīgi”, taču “ilgi un laimīgi” nerodas no vēlmes privatizēt mīļoto cilvēku un piederēt otram. Reālajā dzīvē mīlestība nav tikai vēlme izjust iekāri pret kādu, bet patiesi un dziļi vēlēt viņam laimi – dažkārt pat upurējot kaut ko savu. Patiesa mīlestība nenozīmē padarīt otru cilvēku par savu kopiju, bet gan paplašināt mūsu personīgās iespējas – paust pacietību un rūpes par savu mīļoto cilvēku. Viss parējais ir tikai stulba egoisma izrāde.

Es negribu teikt, ka mūsu ar Keriju pieredze nostrādās katram pārim. Es pat neesmu pārliecināts, ka visiem pāriem, kuri atrodas uz šķiršanās sliekšņa noteikti ir vērts savu laulību saglabāt.

Taču es esmu bezgalīgi pateicīgs par iedvesmu, kas atnāca man tajā dienā kā vienkāršs jautājums. Es esmu pateicīgs, ka man vēl joprojām ir ģimene, un mana sieva (mans labākais draugs) pamostas man blakus gultā katru rītu. Un es esmu laimīgs, ka pat tagad, pēc desmit gadiem, laiku pa laikam kāds no mums pagriežas pret otru un jautā: “”Kā man padarīt tavu dienu labāku?””. Tieši tāpēc ir vērts mosties no rītiem.

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Apstāties un izlemt

vienatne10

Cilvēki runā, ka nemīl nenoteiktību, taču vairums no mums cer, ka būs kāds cits, kurš izlems mūsu vietā….

Es pazinu kādu sievieti, kura 12 gadus tikās ar vīrieti, gaidot viņa iniciatīvu kopdzīvei…
Būtu jau labi, ja būtu gaidījusi viegli un nenovērstos no savas dzīves…
Taču, nē, gaidīja mokoši, sāpīgi, nakts asarām un histērijām dienās, pilnībā zaudējot interesi par visu pārējo, kas neskāra gaidīšanas tēmu….
Tai pat laikā šī vīrieša priekšā viņa staroja, runāja par neitrālām tēmām un iztapa, kā vien varēja…
Un ne reizi viņam nepajautāja par to, kas viņu patiešām interesēja…
Viņa gaidīja, kad viņš beidzot izlems, viņš taču ir vīrietis… ak, šie dzimumu stereotipi, kas paģēr DAŽĀDIEM cilvēkiem rīkoties VIENĀDI tikai tāpēc, ka tie pieder vienam dzimumam…
Un viņa pat neiedomājās par to, ka, ja šis vīrietis 12 gadu laikā neko nemaina, tātad viņš JAU IR IZLĒMIS un VIŅU VISS APMIERINA… pretējā gadījumā viss būtu savādāk…

Mīļie, nenoteiktība ir to problēma, kuri no tās cieš…
Un tas nozīmē tikai to, ka viņiem pašiem to vajag pārvērst noteiktībā…
Un izdarīt to ir vienkāršāk par vienkāršu – ŅEMT UN PAJAUTĀT…

Tici man, uzreiz uzzināsi patiesību, pat tad, ja tev teiks nepatiesību…
Protams, jautājums ir tikai viens, vai esi gatavs to dzirdēt…

Es ļoti bieži redzu, ka nenoteiktība daudziem no mums ir noteiktība, no kuras slēpjas…. no kuras mūk, ko kājas nes… no kuras baidās kā no krītošas lidmašīnas…
Un, izrādās, ka nenoteiktība, kas izstiepta gadiem ilgā gaidīšanas neirozē, daudziem ir mazāk biedējoša, kā viens nežēlīgas patiesības mirklis…
Nenoteiktība ir salda savā ilūzijā….

Nav taisnība, ka mēs nenojaušam, kā pret mums patiesībā izturas…
Nav taisnība, ka mēs nezinām savas vēlmes…
Nav taisnība, ka mēs neapzināmies notiekošo tik ļoti, ka nespējam izdarīt pat visvienkāršākos secinājumus par to, ko ir vērts gaidīt un, ko nav…

Un arī tā nav taisnība, ka mūs noteikti vēlas piemānīt vai izmantot – visbiežāk mūsu klusēšanu un akurātu aktuālo tēmu apiešanu, cilvēki, no kuriem mēs kaut ko gaidām, uztver kā pilnīgu piekrišanu tam, ko viņi mums var piedāvāt….
Un viņi patiesībā ir godīgāki par mums – tāpēc, ka piedāvā to, ko var piedāvāt…
Mums ar to nepietiek, taču mes tēlojam, ka viss ir labi, un apvainojamies uz tiem, kurus paši mānām ar savas spēles palīdzību…
Mēs gaidām, kad uzminēs mūsu vēlmes un aizmirstam par to, ka viņi ir tikai cilvēki, ne burvji ar trešo aci pierē…

Mēs paši būvējam sienas, caur kurām saule iespīd ar grūtībām…
Bet varētu taču būvēt pavisam ko citu…

Esi noguris no nenoteiktības?
Apstājies un izlem!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tā izskatās vīrišķība vīrieša acīm…

sieviete virietis10

Ir trīs vīrišķības galvenie raksturlielumi, kas nepieciešami, lai vīrietis justos apmierināts ar dzīvi: – vīrietis savā ģimenē ir līderis, apgādnieks un gadā par ģimenes drošību. Ja tā nav, tad vienmēr viņš jutīsies ne līdz galam relizējies, laimīgs un izpildījis savu misiju.

Meitenes pusaugu puišiem liek jukt prātā, tāpat kā ābeles pilnas ar āboliem pievelk bērnus.

Paiet garām ir neiespējami. Tā gribas noplūkt, iekosties, izbaudīt. Dēļ kā? Dēļ kā, ja auglis vēl nav nogatavojies? Ģimenes dzīve var sagadāt baudu. Var, ja abi laulātie ir nobrieduši. Taču dzīvē, visbiežāk, sanāk ne tā.

Ārēji it kā visi pieaugušā atribūti jau ir. Bet iekšēji – rakstura īpašības, kas tik ļoti nepieciešamas laimīgai laulības dzīvei, vēl nav nobriedušas. Auglis nav gatavs. Tā garša ir skāba un nepatīkama. Galu galā tas vispār nav ēdams.

Vecpuiša dzīve radikāli atšķiras no ģimenes galvas dzīves. Pusaudzis, kurš vēl nav nobriedis vīrietis, koncetrējas uz sevi. Viņš vēl nav spējīgs atdot. Nav spējīgs to darīt regulāri un nesavtīgi. Viņš vēl pagaidām nevar uzņemties atbildību par vēl kadu. Dievs dod uzņemties atbildību pašam par sevi. Nenobriedis vīrietis vēl nav spējīgs izturēt un saprast sievietes emocijas, neprot tas neitralizēt un pieņemt. Nevar piedot, rūpēties un izturēties cēlsirdīgi. Nav spējīgs kontrolēt savas jūtas un saglabāt dzelzsbetona mieru (jāpiebilst gan, ka ļoti daudzi pieauguši vīrieši to neprot 🙂 )

Taču baudīt gribās un trakojošie hormoni dara savu. Bioķīmija ieslēdz supervilkmi. 18 gadi jau klāt, un, nu jau drīkst! Drīkst, bet kālab gan? Cik ilgi tāda ģimene būs spējīga pastāvēt?

Ja attiecības sākās tieši ar intīmo tuvību, ja pievilka tikai ķermenis, tad tas nepavisam nav droši. Ir svarīgi, lai pievilktu arī iekšējā pasaule, dzīves filosofija, vērtības. Tuvība nāk pēc tam. Bet sākumā jābūt kopējam pasaules redzējumam, dzīves uzskatiem. Mīlestība nav tad, kad skatāmies viens uz otru, bet gan skatāmies vienā virzienā, vai ne?

Sokrāts teica: “Pasaki man kaut ko, es gribu tevi redzēt!”.

Jau pēc pāris sarunas minūtēm var sajust, vai ir vērts turpināt attīstīt šīs attiecības.

Radīt ģimeni vajadzētu nobriedušiem cilvēkiem. Ja vīrišķība, atbildība un iekšējā drošība vēl nav nobriedusi, tad ir bezjēdzīgi vēlēties izbaudīt ģimenes dzīvi. Mute no skābuma saviebsies un ātri sagribēsies atlikt malā jau iekosto augli. Bet gatavu augli ir vienmēr patīkami ēst. Tas ir dievīgs, salds kā medus, nektārs. Bet dzīvē tomēr reti kad gadās mango vai avokādo ar īstu nobrieduša augļa garšu. Visbiežāk aiz košās un pavedinošās ārienes slēpjas vilšanās.

Lai sastaptu savu īsto un vienīgo, ir ļoti svarīgi strādāt ar savām un tikai savām rakstura īpašībām Ja īstais vēl nav sastapts, tātad vēl neesi tā īsti nobriedis un pietiekami atvēries, tu vēl briesti. Nedrīkst attiecības padarīt par smagu pienākumu. Nedrīkst uzskaitīt, kurš kuram un cik ir parādā. Tā uzkrājas aizvainojumi, kuri beigu beigās ģimeni sagrauj.

Mīlēt nozīmē atdot, neprasot neko pretī. Tā ir nesavtība.

Laulībā es nebaudu sievu. Es viņu neuztveru kā baudas avotu un savu jūtu apmierinājumu. Es esmu viņai blakus, un pildot savus ģimenes cilvēka pienākumus, cenšos viņu vienmēr atbalstīt. Cenšos palīdzēt savam pašam tuvākajam cilvekam.

Un jautājumu “Mīļā mana, kā es varu darīt tavu dienu labāku un kā es varu tev šodien palīdzēt?” vajadzētu uzdot katram cienīgam vīrietim, kuram ir attiecības. Un tā arī ir patiesa mīlestība.

Tas ir patiess briedums. Iecietības un rūpju izpausme dēļ mīļotā cilvēka labklājības. Viss parējais ir muļķīgs egoisma šovs. Tā vai citādāk, vīrietis pats rada elli vai paradīzi savā ģimenē. Taču varētu kaut vai tikai savu sievu padarīt laimīgu. Tikai vienu cilvēku uz šīs Zemes. Lai kaut tikai vienam cilvēkam dzīvot būtu nedaudz vieglāk. Tas taču ir manos spēkos!

Protams, ka var, taču dezertieru ir arvien vairāk. Nav iespējams no kaujas lauka aizmukt, izvairoties no negoda un nicināšanas. Padodoties gūstā, grūti ir dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu. Akmens uz sirds agri vai vēlu novilks lejup.

Nobriestot puiši kļūst par vīriem. Tā dzimst cīnītāji. Tie, kuri gatavi upurēt visu, aizsargājot savus mīļos.

Apprecot sievieti viņš dos zvērestu aizsargāt un saudzēt savu ģimeni līdz galam. Un kaujas laukā nav vietas mazdūšībai un zēlumam pret sevi. Muļķīgi meklēt piekto stūri un taisnoties par savu vājumu.

Īsts vīrietis nemeklē atttaisnojumus un vainīgos. Un nobriedis vīrietis ir uzticīgs savam zvērestam. Briedums izpaužas tajā gadījumā, kad ir paškontrole un dzimst spēja atdot. Tad, kad rodas sajūta, ka tev pieder visa pasaule, kaut gan, iespējams, tev nekas nepieder. Kad vēlmju liesmas pārstāj dedzināt un mocīt. Kad nav nospiestu vēlmju pēc tā vai šitā, bet skats vērsts Debesīs. Tā ir īsta brīvība un tas ir karavīra ceļš, savas ģimenes aizstāvja ceļš.

Ģimene, kurā sieviete ir nelaimīga, agri vai vēlu sabruks, bet ģimene, kurā sieviete ir laimīga, plauks un zels.

Nav jāizgudro jauns velosipēds ģimenes laimes meklējumos. Vienkārši beidzot pieaudz un padari laimīgu savu sievieti. Izdari to, lai cik pūļu tas neprasītu. Tas ir īsta karavīra, savas ģimenes aizstāvja ceļš.
Volodars Ivanovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Foto: pixabay

Kāpēc sieviete iesaistās necienīgās attiecībās?

Film and Television

Nedaudz gribu paanalizēt filmas “Pretty Woman” (“Jaukā sieviete” ar Džūliju Robertsu un Ričardu Gīru galvenajās lomās) varoņu dialogu.
Un, tā…
1. Pirmie filmas galvenās varones Vivianas vārdi: “Mamma man teica, ka es esmu magnēts neliešiem”
Mamma! Teica! Mamma! Cik daudz sievietes spēka bija ielikts šajā mātes frāzē. Kura pati uzrakstīja savas meitas likteni. Skumju, pilnu sāpju un bēdu!!!
Visās pasaules reliģijās un tradīcijās Mātes lūgšana tiek uzskatīta par pašu spēcīgāko. Kā arī viņas lāsti.
Varena enerģētika, no kuras bērnam nav nekādu iespēju aizsargāties. Ja Mamma atļaujas tā runāt ar meitu, viņa projicē tās neveiksmīgo un smago turpmāko dzīvi, un, visticamākais, notiks tieši tas, ko viņa apgalvoja. Kamēr pati meita nepagriezīs savu Dzīves kuģi pretī mātes vārdu straumei.

Mātēm un tēviem ir jāatcerās: to, kā jūs rīkojaties ar savu meitu – tas ir viņas tālākais scenārijs attiecībās ar cilvēkiem. Ja jūs kliedzat uz viņu, tātad viņa to pašu atļaus darīt savam vīrietim. Ja darat viņai pāri – tātad viņa savam vīrietim arī to atļaus, ja pielietojat fiziskus sodus – tātad viņa pacietīs rupjību un fiziskus pāridarījumus.

Aizsargājiet savus bērnus no sevis! No savām negatīvajām emocijām! Dodiet viņiem iespēju dzīvot laimīgu Dzīvi!

Filmas galvenā varone tieši tāpēc kļuva par prostitūtu, ka zināja, ka ir “magnēts neliešiem”. Zināja. Tāpēc, ka viņas pats tuvākais cilvēks – mamma tā teica.

2. Tālāk viņa saka: “Es šeit nokļuvu dēļ nelieša numur trīs”.
Palikusi bez tēva aizsardzības, bet ar mātes lāstu, viņa izmisīgi meklē kāda vīrieša atbalstu. Jebkura. Tā, kurš pirmais pievērsīs savu uzmanību. Aizmirsusi par savu tīrību, kas dota jau no dzimšanas, viņa ķeras pie jebkuras iespējas būt aizsargātai! Viņa izdomā dažādus attaisnojumus vīrietim, kurš ar viņu izrīkojas nekrietni, jo uzskata, ka tieši to viņa ir pelnījusi. Jo viņai taču to iegalvoja jau bērnībā. Viņa vīrietim dod neticami lielu uzticības kredītu un atkal un atkal iet līdzi “nelietim”, jau trešajam. Un te nu ticība savai tīrībai ir zudusi pilnībā. Tāpat kā pašcieņa.

3. “Es paliku bez naudas, bez draugiem, bez nelieša. Strādāju ēstuvēs un benzīntankos. Izdzīvošanai bija par maz, bet mājās braukt bija kauns!” – viņa saka.

Varat iedomāties? Kauns braukt mājās! Un viņa izvēlas prostitūtas “profesiju”, lai tikai nebūtu jābrauc pie mātes, kura viņu psiholoģiski iznīcinās viņas kļūdaino soļu dēļ.

Kura noteikti pateiks visģeniālāko visu nelaimīgo sieviešu frāzi: “Es taču teicu!” Kura jau miljono reizi pateiks, ka viņas meita ir niecība un “magnēts neliešiem”.

Ak, Dievs! Kad mūsu bērniem atradīsies droša vieta, kur izdzīvot savas emocijas. Cik ilgi vēl vecākie izgāzīs uz jaunākajiem savu pašu nerealizētību, sāpes un aizvainojumus?

Kad sapratīs, ka saviem vecākiem bērns arī 20, 30, 40 gados ir bērns. Un vecāki nedrīkst uz saviem bērniem izgāzt savas negatīvas emocijas! Cik paaudzēm un cik gadiem jāpaiet?

4. “Te arī uzradās Kita. Viņa teica, ka tas ir viegli un es nolēmu”.

Vienmēr mūsu ceļā būs šādas iekšējās tīrības mācību stundas. Neizprotot savu pašcieņu un savu vērtību, arvien ātrāk grimsti. Bezdibenī. Un, cik šajā brīdī tev blakus būs “neliešu numur trīs, četri, pieci, seši”, kuri ar putām uz lūpām apgalvos, ka netīrība cilvēku attiecībās ir dzīves norma. Ka var krāpt bez sirdsapziņas pārmetumiem, gulēt ar ko pagadās un tu ticēsi, jo apkārt visi tā runā. Izglābties var tikai mainot attieksmi pret sevi un mainot to vidi, kurā atrodies. Parasti tas notiek ātri. Bet kāds mocās gadu desmitiem. Man pietika ar gadu.

5. “Sākumā raudāju, tad pieradu”, – saka galvenā varone.
Sievietē vienmēr ir tīrības gaisma. Vienmēr! Un dziļi Dveselē viņa vienmēr zin par sevi visu. Par to, ka viņa ir brīnišķīga. Neatkārtojama! Dievišķa! Šī gaisma, ielaužoties tumsā, izplūst kā asaras, depresija, sirdsapziņas balss. Ja nepietiek spēka kaut ko mainīt, sākas pašsaindēšanās ar tabaku, alkoholu, narkotikām un necienīgām attiecībām.

Jo spilgtāka gaisma – jo ātrāk izrāpies no bedres. Tas ir iespējams! Tāpēc, ka ikviena sieviete ir neticami spēcīga.

6. “Iela nav domāta tev”, – saka Edvards Vivianai. Un viņa atbild. “Kādu laiciņu pabūsi maita, arī šim noticēsi”.
Meitenes, mūciet no tiem, kuri jūs nemīl. Kuri izgāž uz jums netīrumus! Pieļaujot tadu attieksmi pret sevi, jūs nekad nespēsiet būt laimīgas. Jo, kā uz Edvarda vārdiem par viņas labajām īpašībām atbildēja Džūlijas Robertsas varone:

7. “Noticēt sliktajam ir daudz vieglāk, tu neesi to ievērojis?”.
Tas tāpec, ka meiteni ļoti reti slavē vienkārši tāpat. No sirds. Nevis lutinot: “Tu esi labāka par visām”, bet atgādinot: “Tu esi dievišķa. Tu esi gaisma. Tu piepildi šo pasauli ar skaistumu, tīrību un mīlestību!”

Lūk, tāds sižets. Lūk, tāda pusotra minūte, un viss sievietes Liktenis.

Saudzējiet Sievieti! Saudzējiet sevī Meiteni, kura ir tīra un brīnišķīga! Katra no mums ir cienīga sieviete. Neskatoties ne uz ko! Mēs esam tīras pēc savas būtības, un atliek vien tam noticēt un atļaut sev šo domu!

Es lūdzos par mums visām! Par visām Pasaules Sievietēm! Dod, Dievs laimi mums visām! Padomāsim labas domas mēs katra par Visām Pasaules Sievietēm! Mēs varam! Mēs varam viena otrai palīdzēt!

Natālija Kovaļova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir nenormāli nodarboties ar reketu

abols
Stāsts par to, ko mēs gaidām no attiecībām, un cik ļoti svarīgi ir jau sākotnēji noskaidrot savas kopīgās prioritātes.
Iedomājies, ka tu draudzējies ar Mašu. Mašai ir trīs zaļi āboli. Bet tev vajadzīgs kilograms sarkanu ābolu. Šajā gadījumā saprātīgāk būtu doties uz tirgu un nopirkt kilogramu sarkanu ābolu pie tā tirgotāja, kuram ir šie sarkanie āboli. Bet tirgus – tas ir tik abstrakti, tik tālu, un, ja nu pēkšņi tur vispār nekādu ābolu nav? Un, ja nu tirgū šodien vispar ir sanitārā diena? Bet Maša ir tepat, re, viņa mierīgi stāv, un viņa ir lieliska. Un tu izdari drosmīgu pieņēmumu, ka, iespējams, Mašai tomēr ir kilograms sarkanu ābolu. Dziļi dvēselē. Un, ja tu pieliksi nedaudz pūļu, viņa tev šo kilogramu arī iedos. Tas taču būtu lieliski.

Stāsts par attiecībām.
«Maša, vai gribi, es tevi aizvedīšu uz kino?» — tu laipni painteresējies. Maša ir pārsteigta, taču viņa droši vien to vēlas, vēl jo vairāk tāpēc, ka tu uzvedies tā, it kā tev tas būtu pavisam vienkārši.

Tu aizved Mašu uz kino. Taču pēc kino tev kilograms sarkanu ābolu neparādās. «Kas par stulbumu!?» — tu domā un ved viņu uz kafejnīcu. Izved pastaigāties viņas suni. Tu līmē tapetes viņas dzīvoklī. Tu remontē viņas mašīnu. Un nekas nenotiek. «Ak, Dievs, kas tas par stulbumu!?….» — tu šausminies un piedāvā viņai pārvākties dzīvot pie tevis.

Kilograma sarkano ābolu cena uzlec līdz debesīm. Kāds tur vairs tirgus – tagad tev principiāli ir vajadzīgs dabūt savus sarkanos ābolus tieši no Mašas. Un tu saki, ka tas ir liktenis. Un te nu ir skaidrs, ar ko tas viss beigsies: pienāks diena, kad tu kliegsi: «Es tevis dēļ visu savu dzīvi ziedoju, bet tev priekš manis savus sasodītos ābolus žēl!». Bet kāds pretī tev raudās: «Nav man nekādu sarkano ābolu! No kurienes tu to rāvi, ka ir?!»

Jā, no kurienes? Es apzināti neizskatu situāciju, kad viltīgā Maša cītīgi maldina tevi, jo viņai vienkārši patīk iet uz kino (kaut gan visbiežāk tā arī notiek). Taču bieži vien notiek tieši tā, ka mēs ne līdz galam esam godīgi savos nolūkos, bet apkārtējiem cilvēkiem vienkārši nav tas, kas mums vajadzīgs: kilograma sarkanu ābolu, vēlme dzemdēt mums piecus bērnus, vajadzības kopā atpūsties, spējas no sirds izrunāties, banāli – nav mīlestības pret mums un attiecīgi arī iespēju šo mīlestību mums demonstrēt. Un tas ir NORMĀLI. Tāpat kā normāli ir gribēt visas šīs lieliskās lietas.

Nenormāli ir nodarboties ar reketu, censties izpurinat no pirmā simpātiskā cilvēka, kas atrodas tuvumā, to, kā viņam nav – tikai tāpēc, ka “dziļi dvēselē” viņam tas, iespējams, var atrasties.
Neatradīsies! Ja kādam kaut kas priekš tevis ir, viņš noteikti ar to padalīsies pats. Nevis no dvēseles dziļumiem, bet no visiem tās plašumiem.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja ©Ginta Filia Solis
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu 🙂

Kā sievietes uztver realitāti

deg

Klausos dažādās sievietēs. Vēroju situācijas. Ko es redzu. Lēmumu pieņemt traucē emocionālā brieduma trūkums.
Lūk, piemēram, viņš saka: “man attiecībā uz tevi nekādu nopietnu plānu nav”. Būs ļoti paveicies, ja vīrietis godīgi to pateiks. Dažkārt to var tikai nojaust, redzot to, kā viņš rīkojas.

Tad, lūk. Viņš teica vai izdarīja, tātad, ielaid sevī šo lēmumu!

Lai tas iziet tev visai cauri. Ja tu to proti izdarīt, ja esi pietiekami jutīga, lai neaizsargātos, tu esi spēcīga kā sieviete.

Tad nākamais solis būs tavs iekšējais darbs. Tu, balstoties uz savām sajūtām, pieņemsi lēmumu, būt tev kopā ar šo vīrieti, vai nebūt.

Cik daudz būs sieviešu, kuras pēc miglainām sarunām par kopēju nākotni, līdzīgi, “labāk nezīlēsim, es nemīlu plānot” utt., pagriezīsies un aizes? Patiesībā tādi ir tikai uz pirkstiem saskaitāmi gadījumi.
Vairums iekšēji apstrīdēs vīrieša lēmumu, cerēs viņu uzveikt nākotnē. Ar laiku. Viņš sapratīs, ka viņa ir lieliska un ir pelnījusi, lai viņš viņu izvēlētos. Un sāks plānot un vest aiz sevis.

Maziņš “bet”. Tu jau pašā sākumā viņam nepakļāvies. Nepieņēmi viņa lēmumu. Tādā pārī nav pieņemšanas. Tu viņa lēmumu noliki nevis sevī, bet kabatā.

Tu ļoti centīsies. Tu būsi lieliska it visā, izņemot vienā. Tajā, kas tu esi.
Jo tu taču sevi māni.

Tu to zināsi dziļi, dziļi. Diez vai pat apzināsies. Un tā kļūs par tavu fona nepārliecinātību. Un viņa šaubām par tevi.

Kontakta ar tevi nevar būt, kamēr tu pati sevi nedzirdi.
Un nav svarīgi, ka guļ tie vienā gultā 20 gadus. Starp viņiem ir simtiem kilometru.

Ja sieviete skaidri zin, ko vina vēlas, kam piekrīt, tad viņa ir mierīga. Viņa ir gatava maksāt ar savu vēlmju samierināšanu, ja redz, ka ar šo vīrieti būs sāpīgi.

Jūtoša sieviete nedalīs sevi divās daļās: vienu, kura ļoti vēlas apprecēties un otru, kura atbrauc reizi nedēļā uz vienu nakti tad, kad viņš pasauc.

Histērijas rodas mirklī, kad saproti, ka nesanāk tā, kā gribētos. Bet ir tas kas ir.
Sieviete redz, ka “māja deg”, bet pārliecina sevi par to, ka uguns silda. Ka tas nav bīstams. Un dodas turp. Pēc tam raud. Rāda man savus apdegumus. Un… Atkal burtiski lien tajā degošaja mājā.

Viņa nedzird, ko vīrietis viņai saka. Realitāte ir pārāk nepatīkama. Un tad viņa ar iedomu marķieri izlabo to, ko viņš teica, un pēc tam to ievieto sevī. Tāda veidā norobežojot sevi no nežēlīgās patiesības.

Tā sieviete atņem sev vienīgo dabisko aizsardzību – jutekliskumu. Viņa ir stipra. Viņa negrib ciest.
Un tā vietā, lai atļautu sevi izlaist no rokām vīrietim, viņa krīt un krīt pati.

Sieviete, kura pieņem sāpes, kā daļu dzīves un sabrukšanu, kā radīšanas jaunu etapu, ir psihiski vesela. Un tad mazāk sāpju ir attiecībās, ja jau sākotnēji ir dota atļauja tām būt.

Aprēķinātāja un nenobriedusi sieviete pārsvarā dzīvo “galvā”. Viņa vēlas kaut gabaliņu maiguma izraut tieši tagad, bet nesaprot, ka par visu nāksies maksāt. Un šis gabaliņš būs ārkartīgi dārgs. Viņa gribēja būt viltīga, taču apmānīja pati sevi.

Ko es daru sava darbā. Savienoju galvu ar sajūtām.
Viltīgajiem lieliski strādā prāts. “Es viņu “paņemšu” ar gudrām runām/padevību/labu ēst gatavošanu/ seksu.”

Aha. Tu saņemsi tieši tikpat. Piemēram, materiālo nodrošinājumu, kopīgus ceļojumus, vīrieša palīdzību mājas darbos un seksu.

Taču tas nebūt nenozīmē izvēlēties vienam otru.

Tās ir normālas darījuma attiecības, kur katrs saņems savu gabaliņu.

Kur katrs spēlē savu, jau laikus iestudētu lomu. Pagāji drusciņ malā, saslimi, sabojājās garastāvoklis. Viss. Un konstrukcija sabruka.

Jūti! Klausies vinā! Skaties, ko viņš dara! Klausies sevī!

Tās sievietes, kuras ir izvēlējušās sevi, atradušas sevi, mierīgi gaida vīrieti ar tādu pašu attieksmi.
Tās sievietes, kuras sevi nezin, nejūt, ļoti steidzas pasviest sevi kādam, izdarīt tā, lai tiktu izvēlētas. Lai pierādītu, ka vērtība ir ārpusē.

Bet viss dzimst mūsos – iekšpusē!

@arhisomatika
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Mammai patīk tīri logi

tiri logi

Mamma mīlēja tīrus logus un izmazgātus aizkarus. Es viņu saprotu: caurspīdīgs logs nozīmē ilūziju, ka esi vienots ar dabu, it kā loga vispār nebūtu. It kā tā papele būtu pavisam tuvu blakus – vien roka jāpastiepj. Bet, ja logs ir netīrs, tad tas ir atgādinājums par to, ka esi atrauts no apkārtējās pasaules, kurā brauc mašīnas, dūmo fabriku skursteņi un notiek celtniecība.

Kā nenokļūt manipulāciju tīklos pēc paša gribas
Mamma mīlēja tīrus logus, bet viņai ļoti nepatika tos mazgāt. Kamēr mēs dzīvojām kopā, tos mazgāju es. Katru nedēļu. Ziemā – tikai no iekšpuses, bet pārējās sezonas – gan no iekšpuses gan ārpuses.
Mamma lūdza, bet, ja es neizpildīju viņas lūgumu, viņa apvainojās, raudāja un dzēra valokordīnu.

Mammas valokordīns ir lielisks motivators. Es mazgāju tos logus, kaut gan man drausmīgi nepatīk uzkopšanas darbi, taču vēl vairāk es neieredzu valokordīna smaku.

Pelnrušķīte Oļuška
Logu mazgāšana mani tā bija nogurdinājusi, ka es burtiski “aizskrēju pie vīra”. Apprecējos ar to, kurš nav ķerts uz tīrību, un kam nospļauties uz netīriem logiem. Kontrastā ar mammas tīrajiem logiem tas izrādījās ļoti seksīgi. Es pārvācos dzīvot pie vīra. Mamma kļuva kaprīza, pieprasīja mani atpakaļ, gaidīja, kad būšu izspēlējusies savā sievas lomā. Es pie viņas braucu arvien retāk, jo katrs brauciens nozīmēja tīrīšanu. Bet, ja es biju piekususi, tad arī tīrīšana notika tikai ar valokordīna palīdzību.

Pēc tam man piedzima dēls, un man absolūti vienaldzīgi kļuva netīri logi.

Mamma ieraduma pēc uz mani apvainojās un es, kā jau ierasts, taisnojos. Klasiska līdzatkarība, no manas puses apzināta.

— Mammu, es nevaru braukt divas stundas no citas pilsētas, lai nomazgātu tev logus. Man ir ģimene, maziņš bēŗns, ļoti daudz darba. Es apmaksāšu tev tīrīšanas pakalpojumus – ir tādas kompānijas, kas to dara un šis cilvēks tev nomazgās logus.
— Svešs cilvēks??? — mamma šausminājās.
— Jā. Atnāks, nomazgās un aizies. Viņiem tāds darbs.
— Atnāks svešs cilvēks un jautās: «Vai tad jūs esat vientuļa?» Es teikšu: «Nē, man ir meita». Cilvēks jautās: «Un kāpēc gan meita nevar nomazgāt jūsu logus?» Un es no kauna nomiršu.
— Nemirsti. Paskaidro viņam, ka tu vēlies, lai meita tavus logus mazgā katru nedēļu. Bet tava meita dzīvo citā pilsētā un viņai uz rokām ir zīdainis.
— Tas viss ir briesmīgi. Sveši ļaudis mazgā man logus, it kā es pati nevarētu.
— Nu, bet tu jau nevari!
— Es piedzemdēju kādu, kurš var.
— Viņš arī nevar.
— Viņš negrib! Un tas ir drausmīgs kauns.
— Mammu, es savas mājās logus neesmu mazgājusi jau divas sezonas, pat – trīs. Man nav kad to darīt.
— Un tev nav kauns?
— Nē! Man bija citi, daudz svarīgaki darbi.
— Logi ir saimnieces dvēsele. Tīri logi un garšīgs borščs. Ja tev ir netīri logi…
— Es esmu slikta saimniece un mani tas apmierina.
— Es vienkārši nesaprotu, kurā tu esi “atsitusies”…. Es no kauna būtu nomirusi…

Es psihoju. Nometu telefona klausuli.
Nervu sistēmas graušana un manipulācijas ir iebūvētās funkcijas manas mammas bāzes komplektācijā.
Viņa mīlēja, lai viss būtu tā, kā viņa grib un tad, kad viņai tas ir izdevīgi.
Un bija sajūta, ka viņai nebija vajadzīgi tīri logi, bet bija vajadzīgi tieši manis mazgātie logi.

Reiz viņa palūdza man aizvest viņu ar stādiem uz vasarnīcu. Otrdien. Es otrdien nevarēju, varēju ceturtdien.

— Mammu, ceturtdien, labi?
— Ceturtdien es jau braukšu atpakaļ. Man vajag otrdien.
— Es atradīšu šoferi, samaksāšu viņam un vinš tevi aizvedīs.
— Svešs cilvēks? Ko teiks kaimiņi!!!?? Jautās: kur tad tava meita, vai tu viņai esi vienaldzīga? Kāds kauns!

Es sapratu: mammai nevajadzēja uz vasarnīcu, viņai vajadzēja, lai uz vasarnīcu viņu aizvedu es.
Es biju nikna. Es pretojos. Ārdījos. Raudāju. Paskaidroju. Nometu klausuli. Zvanīju atkal. Viņa taču ir mana mamma…

Pagāja daudzi gadi, iekams es sapratu, ka mammas “paštaisnums” patiesībā ir neapzināta vēlme būt blakus, kompensēt to faktu, ka visas manas 30 gadu dzīves laikā, kopā mēs bijām dzīvojušas vien 5 gadus. Mamma mani neuzaudzināja, viņai nebija laika, bet tagad – ir, un viņa cenšas mani ievilināt pie sevis, bet tagad laika nav man. Un vispār, interesanta un noderīga lieta ir savlaicīgums – tas ir tad, kad diviem cilvēkiem sakrīt laiks un intereses, un to nevar atlikt uz vēlāku laiku.

Nevar izvēlēties jebkuru izdevīgu laiku, lai paauklētu meitu, vajag viņu auklēt tad, kad viņa ir maziņa. Kamēr mamma tam meklēja laiku, es jau biju izaugusi un tagad man nav vajadzīga mamma, kura mani auklē, mātes mīlestību biju iemācījusies iegūt no citiem avotiem.

Taču mūsu mammu paaudzei nav raksturīgi reflektēt un atzīt savas kļūdas. Mamma gribēja man uz rokām, gribēja būt blakus, pievērst sev uzmanību, bet nezināja citu komunikācijas valodu, izņemot ultimātu.

Kad es apzinājos šo faktu, man kļuva vieglāk. Es vairs nedusmojos: es lasīju starp rindām. Mamma uzdeva man uzdevumus tikai ar vienu mērķi: redzēt mani. Es, savukārt, piedāvāju sevi aizstat ar apmaksātiem uzkopējiem un šoferiem…

Priekš kam viņai sveši ļaudis dzīvē? Viņai vajag meitu…
Es sāku braukt pie viņas ciemos biežāk. Ņēmu līdzi dēlu un braucu uz vairakām dienām, dažkārt uz veselu nedēļu.

Mamma to traktēja savādāk: viņa bija nolēmusi, ka es mūku no vīra, un mums viss ir slikti, un šie braucieni ir šķiršanās priekšvēstneši.

— Jūs šķiraties?
— Mam, kas par niekiem, mums viss ir labi!
— Nu, negribi, nesaki.

Mūsu mammu paaudzei vienmēr ir taisnība, viņas nekad nekļūdas. Nu, protams.

Dzīve ir brīnumains bumerangs. Tā pati visu sakārto un nodrošina taisnīgumu. Es izaugu mammas uzmanības deficīta apstākļos, un pēc tam mamma dzīvoja neapzinātā manis deficītā. Dzīve uzjautrinājās un diriģēja situāciju.

Pēc tam mamma ļoti stipri saslima. Es sākumā nesapratu, ka viss ir tik nopietni, domāju, ka kārtējā manipulācija. Kurš gan nezin, ka manipulācijas ar veselības stāvokli ir pašas efektīvākās. Tās garantē, ka es jebkurā diennakts laikā visu pametīšu un skriešu glābt. Bet patiesībā izrādīsies, ka neviens nav jāglābj. Ne, drīzāk jāglābj nevis no uzlēkuša asinsspiediena, bet no nemīlestības lēkmes.

Reiz, kad biju stāvoklī, es naktī braucu pie viņas, jo viņa zvanīja, ka palicis slikti, raudāja klausulē. Es ātri saģērbos, salamājos ar vīru, kurš mēģināja mani nelaist, un vairākas reizes pārsniedzot ātrumu traucos naktī divas stundas ceļā pie mammas, lai pārliecinātos, ka…. mamma saldi guļ.

Taču šoreiz viss bija nopietni. Mamma bija kļuvusi nevarīga, nespēja staigāt bez pieturēšanas, sākumā paprasīja staiguli, pēc tam apsēdās invalīdu ratos. Pēc tam vispār palika uz gultas. Sapratu, ka viņai ir vajadzīga kopšana. Meklēju kopēju ar medicīnisko izglītību. Izradījas, ka tas ir ļoti dārgs pakalpojums. Un, jo smagāks pacients, jo dāgāks pakalpojums (viņš taču ir jācilā, jāapmazgā utt).

Vidējā tāda pakalpojuma cena, ņemot vērā mammas svaru, bija 65 000 rubļi mēnesī. Un tā tikai samaksa par darbu. Bet vēl jau medikamenti, pamperi, ēdiens…. Kopā sanāk ap 100 000. Taču pati lielākā problēma, kuru es nebiju paredzējusi, nebija nauda. Bet gan tas, ka viņu apkalpos svešs cilvēks!!!! Ne es.

Es gara acīm redzēju mammas asaras, un viņas kroņa teicienu “es nomiršu no kauna”.

Kaimiņi jautās: “Vai tad tev meitas nav?”

Es nolēmu pārcelties pie mammas. Ar dēlu. Tas bija augusts. Septembrī puiku iekārtošu bērnudārzā. Un kopšu mammu.

Vīrs bija šokā. Es viņu līdzi nesaucu, jo sapratu, ka vinš nebrauks. Viņš jau no 14 gadu vecuma dzīvo viens, no 23 – kopā ar mani, viņš neprot un negrib dzīvot svešā teritorijā. Bet te, jābrauc uz svešu māju, kur paklāji, kristāli, manipulācijas…

— Mēs pie tevis brauksim brīvdienās, — es viņu mierināju. — Uzskati, ka mēs aizbraucam peļņā, pelnīt 100 000.

Vīrs uzskatīja šo lēmumu par pilnībā nepratīgu. Viņš bija gatavs paņemt vēl vienu darbu un atrast veidu kā  sievasmātei apmaksāt kopēju. Jā, un arī es būtu varējusi iet uz darbu, un dēlu iekārtot bernudārzā.
Taču es nezināju, kā lai vīram paskaidroju to, ka mammai nav vajadzīgs svešs cilvēks. Vīrs nezināja, kā paskaidrot man, ka es kārtējo reizi parakstos uz manipulāciju.

Mēs šķīrāmies absolūtā viens otra neizpratnē. Ģimene ir atbalsts. Atbalsts nozīmē atvērt lietussargu lietus laikā virs galavs tam, uz kuru esi ritīgi nikns. Tāpēc, ka, lai cik arī nikns tu būtu, tu viņu vienalga mīli, bet mīlestiba ir stirprāka par jebkuru aizvainojumu un nesapratni.

Es sēdēju lietū viena un nejutu, ka virs manis būtu kāds lietussargs. Man bjaj viens lietussargs un es to turēju virs mammas galvas, ne vīra, jo mammai tas bija vairāk vajadzīgs. Mamma ir slima. Un mamma man ir viena, citas nebūs.

Es izturēju pusgadu. Sešus mēnešus sadzīves elles. Objektīvi – es esmu ļoti slikta kopēja. Jo es neesmu kopēja.

Man nepietika ne iecietības, ne spējas pieņemt. Nepietika ne spēka neviebties, ja slikti ož, ne arī spējas noslēpt savas dusmas pašai uz sevi par to, ka izvēlos tādu dzīvi un neviens nesaprot manu izvēli, un arī es pati to nesaprotu.

Nē, es nodrošināju mammai kopšanu ar maksimālu atdevi, apmazgāju, mainīju, tīrīju…. Tas bija mokoši, bet nepieciešams.

Taču katru sekundi es jutos kā dzīvs cilvēks, kurš iekritis pienākumu slazdā.

Situāciju pasliktināja vēl tas, ka es savai kaprīzajai mammai biju kļuvusi par māti, bet sāpes viņu padarīja niknu, dzēlīgu un asu. Viņa pastāvīgi bija neapmierināta, viebās, grūda nost manas rokas, runāja sāpīgas lietas un dzīvoja absolūtā negatīvismā, vilkdama tajā mani sev līdz.

Un šīs netaisnības sajūtas dēļ, es pastāvīgi raudāju, jo pilno pieauguša cilvēka pamperi gribējās iznest klusa “paldies” pavadījumā, nevis dusmīgu aizvainojošu vārdu par manu čammīgumu pavadījumā.

Tikai vēlāk es sapratīšu, cik ļoti pazemojoša mammai bija viņas pašas nevarība, nekustīgums un cik briesmīgi nepanesama sajūta, ka esi nasta, slogs, kad vecums tev uzgāžas ar visu savu nežēlību.

Tas bija mans personīgāis stokholmas sindroms: mamma bija mani paņēmusi ķīlniekos, mocīja, darīja sāpes un, jo skaļāk viņa protestēja, jo vairāk žēluma man bija pret viņu un baiļu par tālāko.

To pusgadu es biju visnelaimīgākais cilvēks pasaulē. Es brīvdienās braucu mājas un bezspēkā kritu vīra rokās, cerot uz rehabilitāciju un mīļumu. Tās bija manas brīvdienas no bezcerības, bailēm, ka dzīve beidzas tik briesmīgi un mokoši. Bet vīrs nevēlējās dzirdēt manu žēlošanos un nevēlējās nevienu žēlot. Viņš vēlējās dzīvot savā ģimenē kopā ar savu sievu un dēlu. Tāpēc viņš bija dibinājis ģimeni un nesaprata, kāpēc viņam jātēlo vecpuisis. Un brīvdienās mēs nepaspējām uzbūvēt no jauna to, ko bijām nopostījuši darba dienās.

Vienu vārdu sakot, kādā ceturtdienā es beidzot biju nogurusi. Paskatījos tīrajā logā un sapratu: vēl nedaudz un es pa to izkāpšu. Es vienkārši vairs nevaru. Nevaru darīt to, ko daru absolūti neefektīvi, to, ko no manis gaida, to, kas skaitās pareizi, bet patiesībā moka visus.

Es iegāju mammas istabā kopā ar skaistu, jaunu mana vecuma sievieti un teicu: “Mammu, tā ir Natālija, tava jaunā kopēja”.

— Bet tu? — mamma iesaucās.
— Es — uz mājām, — es atbildēju.

Un mamma sāka raudāt. Un es raudāju.
Bet šīs asaras bija atšķirīgas.

Es atgriezos mājās. Devos uz darbu, lai pelnītu dzīvei kopā ar vīru. Sāku ārstēt klibojošo ģimeni.

Mamma… Mamma pēkšņi negaidīti ātri sāka atveseļoties. Pēc mēneša sēdās savos ratiņos, pēc tam sāka staigāt ar staiguli, pēc tam – bez staiguļa.
Vienkārši kopēja bija profesionāle, viņa spēja atšķirt kaprīzes no īstas vajadzības un pati uzstādīja noteikumus. Viņa nemazgāja logus, kad to vēlējās mamma, bet mazgāja tad, kad bija vajadzīgs.
Mamma saprata, ka viņas mājā saimnieko sveša sieviete ar īsiem matiem, kas neparakstās uz viņas manipulācijām un vienīgais veids, kā no tās atbrīvoties, ir izdarīt tā, lai šīs sievietes viņas dzīvoklī nebūtu. Un tāpēc ir jāatveseļojas.

Šis ir ļoti audzinošs stāsts un lieliska pieredze, vesela dārgumu lāde ar manām personīgajām atklāsmēm. Par to, ka daudzu manipulāciju tīklos cilvēki iekrīt paši pēc savas gribas un viņiem tas ir vajadzīgs, tāpēc, ka viņi savadāk nevar, vismaz pagaidām. Par to, ka dažus parādus nav pašam obligāti jāatdod. Par to, ka vērties tīros logos ir daudz interesantāk tad, kad ainavu aiz loga esi izvēlejies pats, nevis tad, kad tā ir apstākļu izvēlēta….

Un par to, kā pareizi mīlēt tos, kurus tu mīli, izlem tikai tu pats. Un tavi mīļie cilvēki ar tavu mīlestību var rīkoties tā, kā viņi to uzskata par vajadzīgu.
Bet tu….
Bet, tu pats! – pats! – nosaki, cik tīrs būs tavs logs un pats izvēlies logu, aiz kura būs tavi saullēkti un rieti….

Autors: Olga Saveļjeva
Avots: https://trendru.info
Tulkojums  Ginta Filia Solis

Attiecības kā nepanesama nasta

attiecības3

Visi centieni aizbāzt savus iekšējos caurumus ar otru cilvēku, nozīmē novelt atbildību no sevis – tā šos jautājumus nerisina. Tā ir aizstāšana, bet ne patiesība. Un, kā likums, tā ir atkarība nevis mīlestība.

“Es dzīvoju tevis dēļ” – tā nav nekāda dāvana, bet gan nepanesama nasta, kurā ikviena brīvības izpausme tiek pieņemta kā pārkāpums un jebkuras atkāpes no noteikumiem ir aizliegtas. Tam, kura dēļ otrs dzīvo, ir ļoti sarežģīti. Tā ir atbildība no kuras ļoti gribās aizbēgt, jo pats to neesi izvēlējies, un tāpēc jūties tā, it kā tev būtu uzkrauts kaut kas milzīgs bez tavas piekrišanas.

Laimīgas var būt tikai veselīgas attiecības

Tā ir slēpta manipulācija, aiz kuras slēpjas nepateiktais: “Dari, kā es gribu, pretējā gadījumā man būs slikti, jo mana dzīve ir atkarīga no tevis.” Bet partnerim no kaut kā tāda ir sajūta, ka viņš visu laiku ir kaut ko parādā.

“Būt kopā līdz galam” – ir pārāk augsta prasība: jo neviens nezin, kā būs tālāk. Tā ir ilūzija, kas ar savu smagumu partneri piespiež pie zemes. Taču tas nebūt nenozīmē to, ka nevajag izlemt, uzņemties atbildību un precēties. To visu vajag darīt, baudot dzīvi un dabīgo laika tecējumu, notikumus, saglabājot savu brīvību un, dodot brīvību savam partnerim.

Katru dienu izvēlēties vienu un to pašu partneri, kurš izvēlas tevi ar visu tavu brīvību – tā ir vērtība. Tas ir iekšējais aicinājums nevis paradigma. Kad tu izvēlies būt attiecībās, nezinot to iznākumu – ar ko tās beigsies, tu ielaid attiecībās laimes sajūtu.

Laimei ir vajadzīga Brīvība, tai ir vajadzīgs gaiss, lai varētu elpot un attīstīties, laime nevar eksistēt stingros rāmjos “tev jādara”.

Viss iepriekš paredzētais ir bezgaršīgs un garlaicīgs. Attiecības ir telpa radošumam. Bet radošums var eksistēt tikai brīvībā. Es esmu kopā ar tevi nevis tevis deļ, bet sevis dēļ un nevis tāpec, ka man jābūt, bet tāpēc, ka izvēlos būt.

Nevienās attiecībās, lai cik brīnišķīgas tās arī nebūtu, nav iespējams paredzēt to iznākumu. Tās var izvēlēties, tās var prognozēt, bet zināt 100% nav iespējams. Tāpēc labāk jau uzreiz atrasties pozīcijā “iespējams, būs tā, bet, iespējams, pavisam savādāk”. Pieņemt jebkuru rezultātu un izbaudīt kopā ejamo ceļu.

Stingri rāmji “tā vajag”, nogalina spontanitāti un neļauj cilvēkiem gūt labsajūtu. Bet attiecības ir tā joma, kur spontanitāte ir ļoti nepieciešama. Sākumā iemācies dzīvot sevis deļ, lai ar tevi būtu tik komfortabli, ka nebūtu jāizvēlas dzīvot otra deļ.

Attiecībās var iesaistīties nepieciešamības dēļ – “es esmu tik nelaimīga, kad esmu viena, jūtos apdalīta un nepilnvertīga bez attiecībām/mīlestības/vīrieša”. Bet var attiecības iesaistīties dēļ iekšējas vajadzības attīstīties: esmu nobriedusi jaunam mijiedarbības veidam, vēlos ģimeni, bērnus, vēlos būt laimīga gan tad, kad esmu viena, gan tad, kad – pārī.
Tu dāvā vai nu kaut kā trūkumu vai pārpilnību. Prasme darīt sevi laimīgu nebūt nenozīmē, ka nebūs problēmu un partneris nepalīdzēs to risināšanā. Taču viņš to darīs ne tāpēc, ka viņam tas “jadara”, bet gan tāpēc, ka vēlas palīdzēt tās risināt.

Tas, kas tev tik ļoti ir vajadzīgs tiek atņemts ne jau tāpēc, ka tā darbojas Visuma metafiziskie likumi, bet gan tāpēc, ka neviens cits nevar aizbāzt tavus iekšējos caurumus – kaut vai tāpēc, ka tu ar sevi esi visu laiku, bet otrs cilvēks – nē. Kad viņš ir blakus – labi, kad nav – sajūtas saasinās un rodas bailes viņu pazaudēt.

Visi centieni aizbāzt savus iekšējos caurumus ar otru cilvēku nozīmē novelt atbildību no sevis – tā šos jautājumus nerisina. Tā ir aizstāšana, bet ne patiesība. Un, kā likums, tā ir pieķeršanas nevis mīlestība.

Kad izvēlies būt attiecībās nevis aiz bailēm, nepilnvērtības sajūtas vai nelaimīgas vientulības, tad pie apvāršņa paradās īstais, piemērotais partneris un veidojas veselīgas attiecības.
Autors: © Irina Makarenko
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS