Trīs rūgtas patiesības par mīlestību

mīlestības attiecības1

1. Mīlestība ne vienmēr sakrīt ar saderību

Tikai fakts, ka esi kādā iemīlējies, vēl nenozīmē to, ka šis – Kāds ir tev labs partneris uz ilgu laiku. Mīlestība ir emocionāls process, saderība – loģisks. Un tie abi ne obligāti pāriet viens otrā. Var iemīlēties cilvēkā, kurš pret tevi neizturas labi, liek justies slikti, liek justies nevērtīgākam, kā esi, ciena tevi daudz mazāk, kā tu viņu. Vai arī viņam ir tik ļoti nesakārtota dzīve, ka viņš var panākt to, ka arī tavējā “aiziet šķērsām”.

Var iemīlēties cilvēkā, kura ambīcijas un dzīves mērķi ir pretrunā tavējiem. Vai arī cilvēkā, kura reliģiskie vai filosofiskie uzskati un pasaules redzējums konfliktē ar tavējo realitātes sajūtu.

Var iemīlēties cilvēkā, kurš burtiski izsūc no tevis visus dzīves spēkus un laimes sajūtu. Tas ir paradoksāli, bet tā mēdz notikt.

Kad es domāju par visām katastrofālajām attiecībām, kuras esmu redzējis cilvēkiem, kuri man ir rakstījuši vēstules, vairums no viņiem tādā situācijā ir nonākuši tieši emociju dēļ. Viņi bija jutuši to pašu izslavēto “dzirkstelīti” un tajā pat brīdī viņiem “aizbrauca jumts”. Nospļauties uz to, ka viņš bija kristietis-alkoholiķis, bet viņa biseksuāla narkomāne-nekrofīle. Vienalga šķita, ka TAS ir pareizi. Un, kad pēc pusgada viņa apmētāja viņu ar mēsliem, bet viņš 12 reizes dienā lūdzās Jēzum, lai tas glābj viņa mīļoto, viņi atskatījās un brīnījās: “Kurā brīdī viss bija aizgājis šķērsām?”

Taču, patiesībā, šķērsām viss bija aizgājis vēl ilgi pirms viss sākās.

Kad tu meklē partneri un satiecies, ir svarīgi vadīties ne tikai no tā, ko saka sirds, bet arī no tā, ko saka veselais saprāts. Jā, tu vēlies satikt kādu, kurš liek tavai sirdij sisties straujāk, un atmodina tauriņus vēderā, un liek tiem dziedāt, ir svarīgi paskatīties, kā šis tavs iecerētais izturas pret cilvēkiem, kādas ir viņa ambīcijas un pasaules uzskati. Tāpēc, ka tad, ja tu iemīlies cilvēkā, kurš tev neder…. kā reiz teica slēpošanas instruktors multiseriālā South Park, tev iestājas slikti laiki.

2. Mīlestība nerisina attiecību problēmas

Mēs ar manu pirmo meiteni bijām neprātīgi iemīlējušies. Mēs dzīvojām dažadās pilsētās, mums nebija naudas, lai satiktos, mūsu ģimenes viena otru neieredzējas, un mēs katru nedēļu izdzīvojām vismaz vienu bezjēdzīgu drāmu vai strīdu. Un katru reizi, nākamajā dienā pēc cīņas, mēs viens pie otra atgriezāmies, jo atgādinājām sev, ka mēs viens pēc otra esam kā bez prāta, ka nevienam no šiem sīkumiem nav nekādas jēgas, tāpēc, ka mēs tiiiiiik ļoooooti mīlam viens otru, un noteikti atradīsim veidu, kā visu atrisināt, ir tikai nedaudz jāpaciešas un jānogaida.

Mūsu mīlestība lika mums sajust to, ka mēs varam visu pārvarēt, kaut gan, patiesībā, nekas jau nemainījās. Kā tu saproti, neviena no problēmām netika risināta. Strīdi turpinājās. Argumenti kļuva arvien spēcīgāki. Mūsu nespēja dažkārt pat redzēt vienam otru, karājās uz kakla kā smagas sakas.
Mēs bijām iestiguši sevī tik dziļi, ka normāli vairs nespējām komunicēt. Mēs stundām ilgajās telefona sarunās varējām pat vispār nerunāt. Tagad, atskatoties, es saprotu, ka nekādu cerību nebija. Tomēr tas turpinājās veselus trīs trakus, garus gadus! Galu galā mīlestība uzvar visu, vai ne?

Nav nekāds brīnums, ka mīlestība aizdegās un izšķīda kā liesmu apņemts Hindenburgas dirižablis. Šķiršanās bija briesmīga. Un šīs attiecības iedeva man vienu ļoti labu mācību: kamēr mīlestība liek mums justies labāk, attiecībā pret mūsu dzīves problēmām, tā nerisina nevienu no tām.
Emociju amerikāņu kalniņi var būt galvu reibinoši, taču, kamēr mums zem kājām nav radies stingrs pamats, emociju pieplūdums rezultātā sev līdzi aizskalos it visu.

3. Mīlestība ne vienmēr ir tā vērta, lai tās dēļ upurētu sevi

Viena no svarīgākajām mīlestības pret kādu īpašībām, ir tava spēja domāt par otru cilvēku un viņa vajadzībām vairāk, kā par sevi pašu. Taču pastāv jautājums, ko cilvēki uzdod ļoti reti: “Ko tu upurē otra cilvēka dēļ, un vai tas ir tā vērts?”

Mīlestības attiecībās ir normāli abiem partneriem dažkārt kaut ko upurēt otra cilvēka labā – savas vajadzības, savu laiku. Es pat teiktu, ka tā ir adekvāta un veselīga uzvedība, un tieši tāda tā padara attiecības pa īstam lieliskas. Taču tad, kad viss aiziet tik tālu, ka tā kaitē cilvēka pašcieņai, fiziskajam stāvoklim, dzīves mērķim, lai tikai būtu kopā ar kādu, tā kļūst problemātiska.

Mīlestības attiecības ir kā piedeva mūsu individualitātei, bet noteikti – ne tās aizvietotājs.

Ja mēs atrodamies situācijā, kad paciešam necienīgu attieksmi un aizvainojošu uzvedību, tad, patiesībā, mēs daram sekojošo: mēs atļaujam savai mīlestībai mūs aprīt, un mūs pašus iznīcināt. Ja mēs nebūsim piesardzīgi, tad no mums pāri paliks vien apvalks no tā, kas mēs kādreiz bijām.

Un visbeidzot…

Atceries sekojošo: vienīgais veids kā saņemt patiesu baudu no mīlestības, ir atrast dzīvē kaut ko vēl svarīgāku par mīlestību.

Tu vari mīlēt daudz un dažādus cilvēkus visas savas dzīves garumā. Tu vari mīlēt tos, kas ir labi tev un tos, kas slikti. Tu vari būt vienkāršās mīlestības attiecībās un sarežģītās. Tu vari mīlēt tad, kad esi jauns un tad, kad esi jau cilvēks gados.

Mīlestība nav unikāla. Tā nav reta parādība. Tā nav deficīta prece. Atšķirībā no tavas pašcieņas. Tavas spējas uzticēties. Savas dzīves laikā tu ne reizi vien vari izrādīties iemīlējies, taču pietiek vien tev pazaudēt savu pašcieņu un spēju uzticēties, un visu to būs ļoti sarežģīti atgūt.

Mīlestība ir brīnišķīga pieredze. Tā ir viena no visiespaidīgākajām pieredzēm, kādas tev var piedāvāt dzīve. Un tā ir tas, ko ikvienam cilvēkam vajadzētu izjust. Taču, tāpat kā jebkura cita pieredze, tā var būt veselīga un neveselīga. Un, kā jebkura cita pieredze, tā nedrīkst noteikt tavu identitāti un dzīves mērķi. Mēs nedrīkstam ļaut tai sevi iznīcināt. Mēs nedrīkstam tās labā upurēt savu pašcieņu un identitāti. Jo tad, kad mēs to darām, mēs zaudējam mīlestību pret sevi un sevi pašus. Tāpēc, ka dzīvē mums vajadzīgs ir kas vairāk par mīlestību.

Mīlestība ir brīnišķīga. Mīlestība ir vajadzīga. Taču ar to vien nepietiek.

Avots: http://www.brainum.ru
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu.

P.S. Tulkojot šo rakstu, es piefiksēju, ka daudzviet nepiekrītu autoram, tāpēc, ka to, par ko viņš runā, es, viticamāk, nenosauktu par mīlestību. Varbūt kaisli, varbūt iemīlēšanos, varbūt – atkarību. Mana pieredze ir nedaudz citādāka, un es par to esmu ļoti pateicīga Radītājam. Es zinu to, ka attiecības ir darbs, ka otrs cilvēks mūsu dzīvē neatnāk tāpat vien – lai tikai mūs patracinātu. Un divu vienādu cilvēku, un arī divu vienādu attiecību nemēdz būt. Kādā dzīves periodā mums, iespējams, ir vajadzīgs psihologs, citā – katrs pats sev izrādāmies labākais psihologs. Kādā mirklī mēs savu sirdi nedzirdam un nezinam, kas īsti runā – vai tā ir sirds, vai prāts….. bet citā, ļoti labi sajūtam, ka ir vērts uzticēties sirdij. Taču, iespējams, kādam šis raksts palīdzēs atrisināt kādu ilgstoši ievilkušos neatrisinātu jautājumu.
Lai jums brīnišķīga Valentīndiena – vēl viens iemesls atgādināt sev pašam to, ka tu pats sev tomēr esi vissvarīgākais un mīļākais cilvēks, ka tikai no visas sirds mīlot sevi, ir iespējams mīlēt otru cilvēku 🙂

Advertisements

Sieviete ir jāglāsta

glasti

Kā padarīt sievieti laimīgu? Sieviete ir jāglāsta. Sievietei ir svarīgi vīrieša roku pieskārieni, ir svarīgi sajust apskāvienu siltumu, ne tikai pirms seksa. Vienkārši tāpat, apskaut un glāstīt, maigi un ilgi. Un absolūti bez seksuāla zemteksta.
Uz vīriešu jautājumu – “lūk, kāpēc sievietei no manis vajag tikai naudu????”, – es gribu atbildēt ar franču rakstnieka Gija de Mopasāna vārdiem:
“Sievietes, kuras reti, maz un nemākulīgi tiek glāstītas, dzīvo ar tūkstošiem sīku rūpju, iedomību, alkām pec naudas un tāpēc cieš. Savukārt, sievietēm, kurām pietiek glāstu, nekā netrūkst, nekas nav vajadzīgs un tās neko nenožēlo…. jo saldkaisle izdziedina no visa un mierina it visā!”

Mīļie vīrieši, glāstiet savas sievietes – tas ir galvenais ģimenes LABklājības noslēpums. Ja vīrietis neglāsta savu sievieti, naudas viņam nekļūst vairāk, bet gluži otrādi.

Pastāstīšu kādu piemēru par kādu  šaurā lokā pazīstamu biznesmeni, kurš “audzina” miljonārus.
Tad, lūk, viens no viņa obligātajiem ikdienas uzdevumiem mācību kursā, ir atnākt mājas un bez seksuālā zemteksta glāstīt savu sievieti. Vienkārši glāstīt – vismaz 40 minūšu garumā. Biznesmenis apgalvo, ka šai vienkāršajai darbībai ir satriecošs iespaids uz vīrieša finansiālo stavokli. Šim faktam apstiprinājums ir gan viņa paša, gan viņa skolnieku rezultāti

Viennozīmīgi, gribu pasvītrot to, ka ne velti gudri un nobrieduši vīrieši to zina un praktizē.

Kas tad notiek un kāpēc notiek?

40 minūšu laikā sievietes kontroles sistēma pilnībā atslēdzas. Viņa atlaiž nemieru, trauksmi un kļūst laimīga. Sievietes ķermenis kļūst kā mīksts plastilīns, kas ļauj sevi veidot. Sievietes enerģija sāk plūst kā svētlaimīga upe.

Un tieši šis stāvoklis vīrietim ir vajadzīgs kā degviela. Un, ieslīgstot tieši šajā svētlaimes stavoklī, vīrietis sāk izjust savas labākās nobrieduša vīrieša īpašības.

Ja runājam pavisam vienkāršiem vārdiem – sieviete kļūst maiga, mīloša un pateicīga. Tā vietā, lai būtu trauksmaina, uzvilkta un kontrolējoša. Viņa sāk uzticēties. Uzticēties ne tikai prāta bet pat šūnu līmenī. Viņas šūnas iegūst jaunu pieredzi – tās atslābst. Un kas vīrietim ir galvenais? Pareizi!

Uzticēšanās un pieņemšana. Tad viņš savā dabā atklājas maksimāli. Kad jūt brīvību. Viņš sāk pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību.

Taču, paskatieties: vairums pāru lielākā problēma ir kontrolējoša sieviete un bezatbildīgs vīrietis. Un tas ir kā apburtais loks – viņa kontrolē, bet viņš – nespēj atvērties, tāpēc neuzņemas atbildību. Viņš ir bezatbildīgs, un viņa nevar atslābināties. Tapēc viņai nākas visu kontrolēt. Pazīstami?
Cits jautājums – kāpec viņi ir satikušies?

Protams, lai izdziedinātos.
Viņš – lai iemācītos uzņemties atbildību, viņa – lai iemācītos uzticēties. Un tādam pārim visnekaitīgākā tehnika ir tieši šī.

Vīrietim ir jāglāsta sava sieviete, kā minimums, 40 minūtes. Var uzlikt skaistu mūziku un vienkārši glāstīt.
Ļoti bieži vīrieši šo vārdu savienojumu “glāstīt sievieti” uztver kā pienākumu. Vai arī nespēj tikt galā ar uzbudinājumu, un uzmācas viņai, vēl pirms tā kļuvusi par “lavu”. Un tajā mirklī sieviete aizveras. Tā notiek tāpēc, ka tajā brīdī vīrietis ir ieciklējies uz sevi. un nepieņem to kā baudu, un nejūt to, ka savienošanas jau notiek.

Un, ka tas jau ir sekss.

Bet, klausoties sievietes ķermenī, sajūtot pat vismazākos impulsus, sajūtot zem pirkstiem enerģiju, vīrietis var ieiet plūsmas stāvoklī un savienoties ar sievieti. Un saņemt kolosālu labsajūtu, sajūtot, ka viņa sieviete kļūst atslābināta no viņa pieskārieniem.

Apzinoties, ka tieši viņš var pārvaldīt šo stihiju. Un tas vīrietī rada milzīgu pacēlumu un enerģiju.
Un te nu ir svarīgi koncentrēt savu uzmanību uz pieskārieniem un savām sajūtām, kas pieaug visu šo 40 minūšu garumā. Censties nedomāt ne par darbu, ne par rezultātu – (apmēram tā – nu, ko, vai viņa jau ir atslābinājusies?). Vienkārši glāstīt.
Savukārt sievietei ir vienkārši jāatslābinās un jāpieņem, vērojot savas sajūtas un ķermeņa reakcijas.

Šī prakse ļauj sievietei sajust to, kā tas ir – atslābināties un uzticēties vīrietim, bet vīrietim dod iespēju sajust – kā tas ir, uzņemties atbildību.

Protams, var gadīties, ka jums tas izdosies jau pirmajā reizē, bet, iespējams – tikai desmitajā. Tas nav svarīgi. Taču, ja šo praksi ieviesīsiet kā ierastu ģimenes rituālu, rezultāts pārsniegs visas jūsu cerības!

Kāpēc sievietei ir svarīgi būt atslābinātai?
Tāpec, ka tikai šajā – atslābinātības stāvoklī ir iespējams radīt savu realitāti sievišķīgi. Un tas, savukārt, nozīmē – bez spriedzes un piepūles.

Mums ir ļoti svarīgi atrasties mierā un radīt šādu mierīgu gaisotni ap sevi, savās mājās saviem mīļajiem. Tādu gaisotni, kurā ir patīkami atrasties. Tā ir sievietes funkcija.

Ko darīt, ja šobrīd vīrieša blakus nav?
Kā uzturēt šādu stāvokli?
Pats galvenais – pēc tā ir jātiecas. Veidi ir dažādi. Var iet karstā lavandas vannā. Var doties uz ķermeņa  masāžām. Dejot, lai enerģija “nesastāvētos”. Taisīt pašmasāžu, visdažādākos ķermeņa vingrinājumus. Var individuāli strādāt ar psihologu un atrast spriedzes cēloņus, un tikt ar tiem galā.
Ir ļoti labi, ja blakus ir mīlošs vīrietis, kurš ir ieinteresēts, lai viņa sieviete būtu mierīga un atslābināta. Taču uzvelt viņam visu atbildību par saviem stāvokļiem – tā ir mazas meitenes pozīcija.
Tāpēc jums pašām ir jāiemācās vadīt savu psihisko enerģiju, lai nesagrautu vidi sev apkārt, bet piepildītu to ar savu klātbūtni. Pēc tādas sievietes stāvēs rinda ar vīriešiem. Un tieši tie vīrieši, kuri prot novērtēt to, kas jums ir.

Avots: https://organicwoman.ru/dlya-par/
Autors: Anna Komlova
© organicwoman.ru
Tulkoja: Ginta FS
​​​​​​​Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu.

Necenties kādu glābt!

slīcēju glābsana23

Necentieties glābt cilvēkus. Viņiem ir ērti tur, kur tie atrodas.

30 gadīgam vīrietim ir ērti dzīvot ar māti, un žēloties par to, ka viņa to kontrolē un apspiež. Viņam negribas izaugt un uzņemties atbildību par saviem lēmumiem.

Mātei ir izdevīgi stāstīt kaislību pilnus stāstus par mātes sūtību, lai gūtu atzinību un līdzjūtību no visām pusēm.

Ir ērti nepieņemt darbā auklīti, un pašai ņemties līdz spēku izsīkumam, lai pēc tam sajustos kā varone, un turpinātu dzīvot ilūzijās, ka es visu kontrolēju (to es tagad zinu pilnīgi noteikti).

Vīrietim ir izdevīgi vienlaicīgi satikties ar vairākām sievietēm, un piesegties ar atrunām par to, ka nevar vien izvēlēties, jo viņas viena otru papildina, un tādā veidā viņam ir iespēja izvairīties no patiesas tuvības un atbildīgu lēmumu pieņemšanas.

Ir ērti dzīvot ar vīru alkoholiķi, radot pilnas un laimīgas ģimenes imidžu, un nepieņemt nekādus lēmumus.

Ir ērti runāt, ka visi ir idoti. Jo tad rodas iespaids, ka tu patiešām zini un saproti vairāk kā citi.

Ir ērti piesegties ar to, ka tu baidies aizvainot savu māti, un tāpēc neriskē dzīvot tā, kā tu vēlies un kā tev patīk.

Ir ērti runāt par to, ka viņa tevi izmanto, un nekādā veidā nenospraust savas robežas.

Ir ērti pēkšņi saslimt, lai nebūtu jāpieņem lēmumi kādos savas dzīves svarīgos jautājumos.

Ir ērti žēloties par to, cik ļoti tu nemīli savu darbu, un tajā pat laikā, nedoties brīvā peldējumā. Tā nevajadzēs mācīties dzīvot “pa jaunam”.

Ir ērti visu darīt citu vietā, un stāstīt, ka viņi netiek ar to galā. Tā tu vari viņus kontrolēt.

Ir ļoti ērti būt neatzītajam ģēnijam un kritizēt visus blogerus, neriskējot pašam izstādīt savus darbus sociālajos tīklos, un aprobežoties vien ar cinisku komentāru rakstīšanu.

Ir ērti teikt, ka nekādas prakses un psiholoģija tev nestrādā, jo tad tev būtu jāpārvar savas bailes un jarīkojas pavisam savadāk. Un saglabājas tā sajūta, ka esi īpašs.

Īpaši sarežģīts gadījums. Un tādā veidā savākt atzinību.
Nenovērtējiet par zemu cilvēkus. Viņiem tā ir ērti.

Bet tie, kuriem jau ir kļuvis NEērti, tie meklē izeju, iet strādāt ar psihologiem, meklē atbalstu, meklē atbildes, pieņem lēmumus un maina.

Ja jūs vēlaties izdarīt kaut ko vērtīgāku, nekā glābt tos, kas nevēlas glābties, sāciet meklēt iemeslus tam, kāpēc jums tik ļoti vēl joprojām gribās viņus glābt!

Autors: Agnija Seržantova
Avots: http://the-golbii.ru
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu!

 

Dzimšanas diena

 

Valerio Albisetti: mīlestība tā vienkārši nenomirst

555

Šveicietis Valerio Albisetti ir viena no nozīmīgākajām figūrām mūsdienu psihoanalīzē.  Viņš vada seminārus un konferences lielākajās Eiropas un Amerikas pilsētās un ir daudzu grāmatu autors. Šeit viņa citāti par laulības dzīvi:

  •  Nedzīvosim ilūzijās: ;laulība, kas palaista pašplūsmā, neizdzīvos.
  • Ja mēs izvairāmies no grūtībām un slēpjam tās, tas saindē attiecības, un tā vai citadāk, falsificē laulību, tā padarot to bezjēdzīgu.
  • Laulība ir izejas, nevis ierašanās punkts, tāpēc partneriem ik dienu ir jāstrādā, lai kļūtu arvien atvērtāki viens otram.

Labi justies laulībā, nozīmē labi justies kopā ar partnera trūkumiem.

  • Mīlestību nevar uztvert kā kaut kādu brīnumainu notikumu. Miers un laime laulībā netiek dota tāpat vien un neatnāk kā dāvana – tie ir jāuzbūvē.
  • Laulība pēc savas būtības tiek radīta, lai mēs iemācītos cienīt raksturu un personību atšķirības. Kaut gan partnera pieņemšana nedrīkst pāriet sevis paša nepieņemšanā un iešanā pret sevi un savu būtību, nespējā paust savu viedokli, akli pakļauties un necieņā pret paša personību.
  • Nevar atbrīvoties no savas neirozes, noveļot to uz otra pleciem, tā cilvēka pleciem, kurš mūs mīl un dala ar mums savu ikdienu. Tā mēs ne tikai nesamazinām nepārliecinatību par sevi, bet arī padarām nelaimīgu otru.

Pieprasīt, lai otrs ir ideāls, ir labākais veids, kā sagraut laulību. Nedzīvot reālu dzīvi un atņemt sev iespēju augt kopā ar partneri.

  • Laulībā ir svarīgi runāt vienam ar otru, bet runāt patiesi, no sirds, dziļi pārdomājot savus uzskatus, darbības un cerības.
  • Pirmkārt, nevajag gaidīt, ka mūs sapratīs, ja mēs paši skaidri un saprotami neizsakām savas vēlmes. Ar savu laulāto draugu, vairāk kā ar jebkuru citu cilvēku, ir jārunā skaidra valoda.
  • Nevajag domāt, ka attiecības laulībā ir beigušās, ja partneris nepievērš pietiekami lielu uzmanību mūsu prasībām, mazāku kā iepriekš. Tas viss notiek tāpēc, ka tad, kad mēs precamies, mūsu galva ir pilna dažādām ilūzijām. Ilūzijas šajā gadījumā ir cerības, ka partneris musu dēļ mainīs savu, no dabas doto, raksturu tādā mērā, ka pilnībā mums piemērosies.

Laba laulība tiek būvēta uz abu partneru raksturu mijiedarbību. Spēja pieņemt atšķirības ir spēka, kultūras un, pirmkārt, inteliģences sinonīms, tātad atvērtības jaunai pieredzei, jaunām vērtībām un pašai dzīvei.

  • Neprasme cienīt un pieņemt savu partneri noved pie pastāvīgiem, nogurdinošiem strīdiem, kuru vienīgais mērķis ir pierādīt savu taisnību, uzspiest parnerim savu pārākumu un kontrolēt viņu.
  • Tas šķiet neticami, taču daudzās ģimenēs, kad viens no partneriem izrāda savu vēlmi nedaudz pabūt viens, vai nodarboties ar kaut ko, kas atbilst tikai viņa vajadzībām, otrs jūtas atstumts un pamests.
  •  Diemžēl vairums laulību pamatā ir viena no partneriem pretenzijas un rūpe par to, kā labāk kontrolēt attiecības, kā gūt varu pār partneri, vai arī gluži otrādi – neļaut otram sevi kontrolēt un valdīt pār sevi.
  • Daudzās, tā saucamajās laimīgās laulībās, viens no partneriem pakļaujas otram: runājot medicīnas valodā, attīstās zināma mazohisma forma – tas nozīmē, ka tas ļauj uzkundzēties sev, ļauj vadīt sevi, tā aizejot ēnā, un darot visu tikai otra labā.
  • Daudzi laulātie izmanto savas sistemātiskās dusmu lēkmes, lai ar tām spekulētu – tas ir veids, kā pastāvīgi turēt partneri savā kontrolē. Tas ir sava veida ierocis, ar kura palīdzību partnerim iedvest to, ka pats sadusmojies viņa dēļ.
  • Maldās tie, kuri domā, ka mīlestība divu cilvēku starpā var eksistēt bez katra paša savas personības iepazīšanas, bez katra individuālās atbildības.

Mīlestība tā vienkārši nemirst. Ļoti bieži cilvēki to vienkārši nesaprot, rīkojas ar to neprasmīgi, slēpj to un nenovērtē.

  • Patiesi mīlošs cilvēks redz, kad viņa partneris piedzīvo krīzi, nesaprašanu, nogurumu, parpūli. Tādos gadījumos ir jātic savam partnerim, pacietīgi jānogaida, kamēr viņš atjaunos savus dzīvības spēkus, jāpalīdz viņam virzīties iekšējās brīvības virzienā.
  • Laimīgu laulību nav, ir laulības, kurās ir iespējama problēmu atrisināšana. Ja tie viens otram pārmet, apvaino viens otru un vienmēr vēlas, lai viņiem būtu taisnība, nevēlas redzēt savas problēmas, neatveras, slēpjas, izmanotojot dažādus aizsardzības veidus, tādā gadījumā viņu problēmas nekad netiks atrisinātas.
  • Ja cilvēks nedzīvo reālu dzīvi, tad viņš ir tendēts uz pastāvīgu idealizāciju. Mēs meklējam partnerī pilnību, tādā veidā izkropļojam viņa cilvēcisko būtību.
  • Vēlme atrast ideālu partneri ir tipiska pusaudžiem – laikā, kad mēs kādā iemīlamies un bieži vien tas Kāds, to nemaz nezin. Iemīlamies drīzāk mīlestības idejā, nevis cilvēkā ar miesu un asinīm.

Kāda kaitīga ilūzija – uzskatīt, ka mīlestībā otrs cilvēks ir mūsu īpašums un mēs nedrīkstam tam ļaut būt viņam pašam!

  • Katram ir tiesības uz saviem noslēpumiem, ja vien viņš tādā veidā nekaitē attiecībām. Prasme labi justies vienatnē ir cienāma īpašība, tā nedrīkst tikt nosodīta un par to cilvēku nedrīkst vainot.

Piedot nozīmē just, ka pārciestais aizvainojums vairs nesagādā sāpes.

  • Neviens no mums, cilvēciskām būtnēm, nav ideāls. Un tas nozīmē, ka otrā cilvēkā nav jāmeklē ideāls, bet gan spēja iet psiholoģiskās un garīgās izaugsmes virzienā.
  • Nostājoties uz laulības dzīves ceļa, un sākot dzīvot kopā, ir labi, ja apzināmies ka mēs komunicēsim ar cilvēku, kurš ir pretējā dzimuma, kuram ir gluži citādāks domāšanas veids, citas vēlmes, cerības, sapņi un vēlmes.

Brīvība nozīmē spontānu un nesavtīgu dāvāšanu, kad mēs negaidām, ka saņemsim kaut ko vietā.

Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS