Kā sievietes uztver realitāti

deg

Klausos dažādās sievietēs. Vēroju situācijas. Ko es redzu. Lēmumu pieņemt traucē emocionālā brieduma trūkums.
Lūk, piemēram, viņš saka: “man attiecībā uz tevi nekādu nopietnu plānu nav”. Būs ļoti paveicies, ja vīrietis godīgi to pateiks. Dažkārt to var tikai nojaust, redzot to, kā viņš rīkojas.

Tad, lūk. Viņš teica vai izdarīja, tātad, ielaid sevī šo lēmumu!

Lai tas iziet tev visai cauri. Ja tu to proti izdarīt, ja esi pietiekami jutīga, lai neaizsargātos, tu esi spēcīga kā sieviete.

Tad nākamais solis būs tavs iekšējais darbs. Tu, balstoties uz savām sajūtām, pieņemsi lēmumu, būt tev kopā ar šo vīrieti, vai nebūt.

Cik daudz būs sieviešu, kuras pēc miglainām sarunām par kopēju nākotni, līdzīgi, “labāk nezīlēsim, es nemīlu plānot” utt., pagriezīsies un aizes? Patiesībā tādi ir tikai uz pirkstiem saskaitāmi gadījumi.
Vairums iekšēji apstrīdēs vīrieša lēmumu, cerēs viņu uzveikt nākotnē. Ar laiku. Viņš sapratīs, ka viņa ir lieliska un ir pelnījusi, lai viņš viņu izvēlētos. Un sāks plānot un vest aiz sevis.

Maziņš “bet”. Tu jau pašā sākumā viņam nepakļāvies. Nepieņēmi viņa lēmumu. Tādā pārī nav pieņemšanas. Tu viņa lēmumu noliki nevis sevī, bet kabatā.

Tu ļoti centīsies. Tu būsi lieliska it visā, izņemot vienā. Tajā, kas tu esi.
Jo tu taču sevi māni.

Tu to zināsi dziļi, dziļi. Diez vai pat apzināsies. Un tā kļūs par tavu fona nepārliecinātību. Un viņa šaubām par tevi.

Kontakta ar tevi nevar būt, kamēr tu pati sevi nedzirdi.
Un nav svarīgi, ka guļ tie vienā gultā 20 gadus. Starp viņiem ir simtiem kilometru.

Ja sieviete skaidri zin, ko vina vēlas, kam piekrīt, tad viņa ir mierīga. Viņa ir gatava maksāt ar savu vēlmju samierināšanu, ja redz, ka ar šo vīrieti būs sāpīgi.

Jūtoša sieviete nedalīs sevi divās daļās: vienu, kura ļoti vēlas apprecēties un otru, kura atbrauc reizi nedēļā uz vienu nakti tad, kad viņš pasauc.

Histērijas rodas mirklī, kad saproti, ka nesanāk tā, kā gribētos. Bet ir tas kas ir.
Sieviete redz, ka “māja deg”, bet pārliecina sevi par to, ka uguns silda. Ka tas nav bīstams. Un dodas turp. Pēc tam raud. Rāda man savus apdegumus. Un… Atkal burtiski lien tajā degošaja mājā.

Viņa nedzird, ko vīrietis viņai saka. Realitāte ir pārāk nepatīkama. Un tad viņa ar iedomu marķieri izlabo to, ko viņš teica, un pēc tam to ievieto sevī. Tāda veidā norobežojot sevi no nežēlīgās patiesības.

Tā sieviete atņem sev vienīgo dabisko aizsardzību – jutekliskumu. Viņa ir stipra. Viņa negrib ciest.
Un tā vietā, lai atļautu sevi izlaist no rokām vīrietim, viņa krīt un krīt pati.

Sieviete, kura pieņem sāpes, kā daļu dzīves un sabrukšanu, kā radīšanas jaunu etapu, ir psihiski vesela. Un tad mazāk sāpju ir attiecībās, ja jau sākotnēji ir dota atļauja tām būt.

Aprēķinātāja un nenobriedusi sieviete pārsvarā dzīvo “galvā”. Viņa vēlas kaut gabaliņu maiguma izraut tieši tagad, bet nesaprot, ka par visu nāksies maksāt. Un šis gabaliņš būs ārkartīgi dārgs. Viņa gribēja būt viltīga, taču apmānīja pati sevi.

Ko es daru sava darbā. Savienoju galvu ar sajūtām.
Viltīgajiem lieliski strādā prāts. “Es viņu “paņemšu” ar gudrām runām/padevību/labu ēst gatavošanu/ seksu.”

Aha. Tu saņemsi tieši tikpat. Piemēram, materiālo nodrošinājumu, kopīgus ceļojumus, vīrieša palīdzību mājas darbos un seksu.

Taču tas nebūt nenozīmē izvēlēties vienam otru.

Tās ir normālas darījuma attiecības, kur katrs saņems savu gabaliņu.

Kur katrs spēlē savu, jau laikus iestudētu lomu. Pagāji drusciņ malā, saslimi, sabojājās garastāvoklis. Viss. Un konstrukcija sabruka.

Jūti! Klausies vinā! Skaties, ko viņš dara! Klausies sevī!

Tās sievietes, kuras ir izvēlējušās sevi, atradušas sevi, mierīgi gaida vīrieti ar tādu pašu attieksmi.
Tās sievietes, kuras sevi nezin, nejūt, ļoti steidzas pasviest sevi kādam, izdarīt tā, lai tiktu izvēlētas. Lai pierādītu, ka vērtība ir ārpusē.

Bet viss dzimst mūsos – iekšpusē!

@arhisomatika
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Advertisements

Mammai patīk tīri logi

tiri logi

Mamma mīlēja tīrus logus un izmazgātus aizkarus. Es viņu saprotu: caurspīdīgs logs nozīmē ilūziju, ka esi vienots ar dabu, it kā loga vispār nebūtu. It kā tā papele būtu pavisam tuvu blakus – vien roka jāpastiepj. Bet, ja logs ir netīrs, tad tas ir atgādinājums par to, ka esi atrauts no apkārtējās pasaules, kurā brauc mašīnas, dūmo fabriku skursteņi un notiek celtniecība.

Kā nenokļūt manipulāciju tīklos pēc paša gribas
Mamma mīlēja tīrus logus, bet viņai ļoti nepatika tos mazgāt. Kamēr mēs dzīvojām kopā, tos mazgāju es. Katru nedēļu. Ziemā – tikai no iekšpuses, bet pārējās sezonas – gan no iekšpuses gan ārpuses.
Mamma lūdza, bet, ja es neizpildīju viņas lūgumu, viņa apvainojās, raudāja un dzēra valokordīnu.

Mammas valokordīns ir lielisks motivators. Es mazgāju tos logus, kaut gan man drausmīgi nepatīk uzkopšanas darbi, taču vēl vairāk es neieredzu valokordīna smaku.

Pelnrušķīte Oļuška
Logu mazgāšana mani tā bija nogurdinājusi, ka es burtiski “aizskrēju pie vīra”. Apprecējos ar to, kurš nav ķerts uz tīrību, un kam nospļauties uz netīriem logiem. Kontrastā ar mammas tīrajiem logiem tas izrādījās ļoti seksīgi. Es pārvācos dzīvot pie vīra. Mamma kļuva kaprīza, pieprasīja mani atpakaļ, gaidīja, kad būšu izspēlējusies savā sievas lomā. Es pie viņas braucu arvien retāk, jo katrs brauciens nozīmēja tīrīšanu. Bet, ja es biju piekususi, tad arī tīrīšana notika tikai ar valokordīna palīdzību.

Pēc tam man piedzima dēls, un man absolūti vienaldzīgi kļuva netīri logi.

Mamma ieraduma pēc uz mani apvainojās un es, kā jau ierasts, taisnojos. Klasiska līdzatkarība, no manas puses apzināta.

— Mammu, es nevaru braukt divas stundas no citas pilsētas, lai nomazgātu tev logus. Man ir ģimene, maziņš bēŗns, ļoti daudz darba. Es apmaksāšu tev tīrīšanas pakalpojumus – ir tādas kompānijas, kas to dara un šis cilvēks tev nomazgās logus.
— Svešs cilvēks??? — mamma šausminājās.
— Jā. Atnāks, nomazgās un aizies. Viņiem tāds darbs.
— Atnāks svešs cilvēks un jautās: «Vai tad jūs esat vientuļa?» Es teikšu: «Nē, man ir meita». Cilvēks jautās: «Un kāpēc gan meita nevar nomazgāt jūsu logus?» Un es no kauna nomiršu.
— Nemirsti. Paskaidro viņam, ka tu vēlies, lai meita tavus logus mazgā katru nedēļu. Bet tava meita dzīvo citā pilsētā un viņai uz rokām ir zīdainis.
— Tas viss ir briesmīgi. Sveši ļaudis mazgā man logus, it kā es pati nevarētu.
— Nu, bet tu jau nevari!
— Es piedzemdēju kādu, kurš var.
— Viņš arī nevar.
— Viņš negrib! Un tas ir drausmīgs kauns.
— Mammu, es savas mājās logus neesmu mazgājusi jau divas sezonas, pat – trīs. Man nav kad to darīt.
— Un tev nav kauns?
— Nē! Man bija citi, daudz svarīgaki darbi.
— Logi ir saimnieces dvēsele. Tīri logi un garšīgs borščs. Ja tev ir netīri logi…
— Es esmu slikta saimniece un mani tas apmierina.
— Es vienkārši nesaprotu, kurā tu esi “atsitusies”…. Es no kauna būtu nomirusi…

Es psihoju. Nometu telefona klausuli.
Nervu sistēmas graušana un manipulācijas ir iebūvētās funkcijas manas mammas bāzes komplektācijā.
Viņa mīlēja, lai viss būtu tā, kā viņa grib un tad, kad viņai tas ir izdevīgi.
Un bija sajūta, ka viņai nebija vajadzīgi tīri logi, bet bija vajadzīgi tieši manis mazgātie logi.

Reiz viņa palūdza man aizvest viņu ar stādiem uz vasarnīcu. Otrdien. Es otrdien nevarēju, varēju ceturtdien.

— Mammu, ceturtdien, labi?
— Ceturtdien es jau braukšu atpakaļ. Man vajag otrdien.
— Es atradīšu šoferi, samaksāšu viņam un vinš tevi aizvedīs.
— Svešs cilvēks? Ko teiks kaimiņi!!!?? Jautās: kur tad tava meita, vai tu viņai esi vienaldzīga? Kāds kauns!

Es sapratu: mammai nevajadzēja uz vasarnīcu, viņai vajadzēja, lai uz vasarnīcu viņu aizvedu es.
Es biju nikna. Es pretojos. Ārdījos. Raudāju. Paskaidroju. Nometu klausuli. Zvanīju atkal. Viņa taču ir mana mamma…

Pagāja daudzi gadi, iekams es sapratu, ka mammas “paštaisnums” patiesībā ir neapzināta vēlme būt blakus, kompensēt to faktu, ka visas manas 30 gadu dzīves laikā, kopā mēs bijām dzīvojušas vien 5 gadus. Mamma mani neuzaudzināja, viņai nebija laika, bet tagad – ir, un viņa cenšas mani ievilināt pie sevis, bet tagad laika nav man. Un vispār, interesanta un noderīga lieta ir savlaicīgums – tas ir tad, kad diviem cilvēkiem sakrīt laiks un intereses, un to nevar atlikt uz vēlāku laiku.

Nevar izvēlēties jebkuru izdevīgu laiku, lai paauklētu meitu, vajag viņu auklēt tad, kad viņa ir maziņa. Kamēr mamma tam meklēja laiku, es jau biju izaugusi un tagad man nav vajadzīga mamma, kura mani auklē, mātes mīlestību biju iemācījusies iegūt no citiem avotiem.

Taču mūsu mammu paaudzei nav raksturīgi reflektēt un atzīt savas kļūdas. Mamma gribēja man uz rokām, gribēja būt blakus, pievērst sev uzmanību, bet nezināja citu komunikācijas valodu, izņemot ultimātu.

Kad es apzinājos šo faktu, man kļuva vieglāk. Es vairs nedusmojos: es lasīju starp rindām. Mamma uzdeva man uzdevumus tikai ar vienu mērķi: redzēt mani. Es, savukārt, piedāvāju sevi aizstat ar apmaksātiem uzkopējiem un šoferiem…

Priekš kam viņai sveši ļaudis dzīvē? Viņai vajag meitu…
Es sāku braukt pie viņas ciemos biežāk. Ņēmu līdzi dēlu un braucu uz vairakām dienām, dažkārt uz veselu nedēļu.

Mamma to traktēja savādāk: viņa bija nolēmusi, ka es mūku no vīra, un mums viss ir slikti, un šie braucieni ir šķiršanās priekšvēstneši.

— Jūs šķiraties?
— Mam, kas par niekiem, mums viss ir labi!
— Nu, negribi, nesaki.

Mūsu mammu paaudzei vienmēr ir taisnība, viņas nekad nekļūdas. Nu, protams.

Dzīve ir brīnumains bumerangs. Tā pati visu sakārto un nodrošina taisnīgumu. Es izaugu mammas uzmanības deficīta apstākļos, un pēc tam mamma dzīvoja neapzinātā manis deficītā. Dzīve uzjautrinājās un diriģēja situāciju.

Pēc tam mamma ļoti stipri saslima. Es sākumā nesapratu, ka viss ir tik nopietni, domāju, ka kārtējā manipulācija. Kurš gan nezin, ka manipulācijas ar veselības stāvokli ir pašas efektīvākās. Tās garantē, ka es jebkurā diennakts laikā visu pametīšu un skriešu glābt. Bet patiesībā izrādīsies, ka neviens nav jāglābj. Ne, drīzāk jāglābj nevis no uzlēkuša asinsspiediena, bet no nemīlestības lēkmes.

Reiz, kad biju stāvoklī, es naktī braucu pie viņas, jo viņa zvanīja, ka palicis slikti, raudāja klausulē. Es ātri saģērbos, salamājos ar vīru, kurš mēģināja mani nelaist, un vairākas reizes pārsniedzot ātrumu traucos naktī divas stundas ceļā pie mammas, lai pārliecinātos, ka…. mamma saldi guļ.

Taču šoreiz viss bija nopietni. Mamma bija kļuvusi nevarīga, nespēja staigāt bez pieturēšanas, sākumā paprasīja staiguli, pēc tam apsēdās invalīdu ratos. Pēc tam vispār palika uz gultas. Sapratu, ka viņai ir vajadzīga kopšana. Meklēju kopēju ar medicīnisko izglītību. Izradījas, ka tas ir ļoti dārgs pakalpojums. Un, jo smagāks pacients, jo dāgāks pakalpojums (viņš taču ir jācilā, jāapmazgā utt).

Vidējā tāda pakalpojuma cena, ņemot vērā mammas svaru, bija 65 000 rubļi mēnesī. Un tā tikai samaksa par darbu. Bet vēl jau medikamenti, pamperi, ēdiens…. Kopā sanāk ap 100 000. Taču pati lielākā problēma, kuru es nebiju paredzējusi, nebija nauda. Bet gan tas, ka viņu apkalpos svešs cilvēks!!!! Ne es.

Es gara acīm redzēju mammas asaras, un viņas kroņa teicienu “es nomiršu no kauna”.

Kaimiņi jautās: “Vai tad tev meitas nav?”

Es nolēmu pārcelties pie mammas. Ar dēlu. Tas bija augusts. Septembrī puiku iekārtošu bērnudārzā. Un kopšu mammu.

Vīrs bija šokā. Es viņu līdzi nesaucu, jo sapratu, ka vinš nebrauks. Viņš jau no 14 gadu vecuma dzīvo viens, no 23 – kopā ar mani, viņš neprot un negrib dzīvot svešā teritorijā. Bet te, jābrauc uz svešu māju, kur paklāji, kristāli, manipulācijas…

— Mēs pie tevis brauksim brīvdienās, — es viņu mierināju. — Uzskati, ka mēs aizbraucam peļņā, pelnīt 100 000.

Vīrs uzskatīja šo lēmumu par pilnībā nepratīgu. Viņš bija gatavs paņemt vēl vienu darbu un atrast veidu kā  sievasmātei apmaksāt kopēju. Jā, un arī es būtu varējusi iet uz darbu, un dēlu iekārtot bernudārzā.
Taču es nezināju, kā lai vīram paskaidroju to, ka mammai nav vajadzīgs svešs cilvēks. Vīrs nezināja, kā paskaidrot man, ka es kārtējo reizi parakstos uz manipulāciju.

Mēs šķīrāmies absolūtā viens otra neizpratnē. Ģimene ir atbalsts. Atbalsts nozīmē atvērt lietussargu lietus laikā virs galavs tam, uz kuru esi ritīgi nikns. Tāpēc, ka, lai cik arī nikns tu būtu, tu viņu vienalga mīli, bet mīlestiba ir stirprāka par jebkuru aizvainojumu un nesapratni.

Es sēdēju lietū viena un nejutu, ka virs manis būtu kāds lietussargs. Man bjaj viens lietussargs un es to turēju virs mammas galvas, ne vīra, jo mammai tas bija vairāk vajadzīgs. Mamma ir slima. Un mamma man ir viena, citas nebūs.

Es izturēju pusgadu. Sešus mēnešus sadzīves elles. Objektīvi – es esmu ļoti slikta kopēja. Jo es neesmu kopēja.

Man nepietika ne iecietības, ne spējas pieņemt. Nepietika ne spēka neviebties, ja slikti ož, ne arī spējas noslēpt savas dusmas pašai uz sevi par to, ka izvēlos tādu dzīvi un neviens nesaprot manu izvēli, un arī es pati to nesaprotu.

Nē, es nodrošināju mammai kopšanu ar maksimālu atdevi, apmazgāju, mainīju, tīrīju…. Tas bija mokoši, bet nepieciešams.

Taču katru sekundi es jutos kā dzīvs cilvēks, kurš iekritis pienākumu slazdā.

Situāciju pasliktināja vēl tas, ka es savai kaprīzajai mammai biju kļuvusi par māti, bet sāpes viņu padarīja niknu, dzēlīgu un asu. Viņa pastāvīgi bija neapmierināta, viebās, grūda nost manas rokas, runāja sāpīgas lietas un dzīvoja absolūtā negatīvismā, vilkdama tajā mani sev līdz.

Un šīs netaisnības sajūtas dēļ, es pastāvīgi raudāju, jo pilno pieauguša cilvēka pamperi gribējās iznest klusa “paldies” pavadījumā, nevis dusmīgu aizvainojošu vārdu par manu čammīgumu pavadījumā.

Tikai vēlāk es sapratīšu, cik ļoti pazemojoša mammai bija viņas pašas nevarība, nekustīgums un cik briesmīgi nepanesama sajūta, ka esi nasta, slogs, kad vecums tev uzgāžas ar visu savu nežēlību.

Tas bija mans personīgāis stokholmas sindroms: mamma bija mani paņēmusi ķīlniekos, mocīja, darīja sāpes un, jo skaļāk viņa protestēja, jo vairāk žēluma man bija pret viņu un baiļu par tālāko.

To pusgadu es biju visnelaimīgākais cilvēks pasaulē. Es brīvdienās braucu mājas un bezspēkā kritu vīra rokās, cerot uz rehabilitāciju un mīļumu. Tās bija manas brīvdienas no bezcerības, bailēm, ka dzīve beidzas tik briesmīgi un mokoši. Bet vīrs nevēlējās dzirdēt manu žēlošanos un nevēlējās nevienu žēlot. Viņš vēlējās dzīvot savā ģimenē kopā ar savu sievu un dēlu. Tāpēc viņš bija dibinājis ģimeni un nesaprata, kāpēc viņam jātēlo vecpuisis. Un brīvdienās mēs nepaspējām uzbūvēt no jauna to, ko bijām nopostījuši darba dienās.

Vienu vārdu sakot, kādā ceturtdienā es beidzot biju nogurusi. Paskatījos tīrajā logā un sapratu: vēl nedaudz un es pa to izkāpšu. Es vienkārši vairs nevaru. Nevaru darīt to, ko daru absolūti neefektīvi, to, ko no manis gaida, to, kas skaitās pareizi, bet patiesībā moka visus.

Es iegāju mammas istabā kopā ar skaistu, jaunu mana vecuma sievieti un teicu: “Mammu, tā ir Natālija, tava jaunā kopēja”.

— Bet tu? — mamma iesaucās.
— Es — uz mājām, — es atbildēju.

Un mamma sāka raudāt. Un es raudāju.
Bet šīs asaras bija atšķirīgas.

Es atgriezos mājās. Devos uz darbu, lai pelnītu dzīvei kopā ar vīru. Sāku ārstēt klibojošo ģimeni.

Mamma… Mamma pēkšņi negaidīti ātri sāka atveseļoties. Pēc mēneša sēdās savos ratiņos, pēc tam sāka staigāt ar staiguli, pēc tam – bez staiguļa.
Vienkārši kopēja bija profesionāle, viņa spēja atšķirt kaprīzes no īstas vajadzības un pati uzstādīja noteikumus. Viņa nemazgāja logus, kad to vēlējās mamma, bet mazgāja tad, kad bija vajadzīgs.
Mamma saprata, ka viņas mājā saimnieko sveša sieviete ar īsiem matiem, kas neparakstās uz viņas manipulācijām un vienīgais veids, kā no tās atbrīvoties, ir izdarīt tā, lai šīs sievietes viņas dzīvoklī nebūtu. Un tāpēc ir jāatveseļojas.

Šis ir ļoti audzinošs stāsts un lieliska pieredze, vesela dārgumu lāde ar manām personīgajām atklāsmēm. Par to, ka daudzu manipulāciju tīklos cilvēki iekrīt paši pēc savas gribas un viņiem tas ir vajadzīgs, tāpēc, ka viņi savadāk nevar, vismaz pagaidām. Par to, ka dažus parādus nav pašam obligāti jāatdod. Par to, ka vērties tīros logos ir daudz interesantāk tad, kad ainavu aiz loga esi izvēlejies pats, nevis tad, kad tā ir apstākļu izvēlēta….

Un par to, kā pareizi mīlēt tos, kurus tu mīli, izlem tikai tu pats. Un tavi mīļie cilvēki ar tavu mīlestību var rīkoties tā, kā viņi to uzskata par vajadzīgu.
Bet tu….
Bet, tu pats! – pats! – nosaki, cik tīrs būs tavs logs un pats izvēlies logu, aiz kura būs tavi saullēkti un rieti….

Autors: Olga Saveļjeva
Avots: https://trendru.info
Tulkojums  Ginta Filia Solis

Attiecības kā nepanesama nasta

attiecības3

Visi centieni aizbāzt savus iekšējos caurumus ar otru cilvēku, nozīmē novelt atbildību no sevis – tā šos jautājumus nerisina. Tā ir aizstāšana, bet ne patiesība. Un, kā likums, tā ir atkarība nevis mīlestība.

“Es dzīvoju tevis dēļ” – tā nav nekāda dāvana, bet gan nepanesama nasta, kurā ikviena brīvības izpausme tiek pieņemta kā pārkāpums un jebkuras atkāpes no noteikumiem ir aizliegtas. Tam, kura dēļ otrs dzīvo, ir ļoti sarežģīti. Tā ir atbildība no kuras ļoti gribās aizbēgt, jo pats to neesi izvēlējies, un tāpēc jūties tā, it kā tev būtu uzkrauts kaut kas milzīgs bez tavas piekrišanas.

Laimīgas var būt tikai veselīgas attiecības

Tā ir slēpta manipulācija, aiz kuras slēpjas nepateiktais: “Dari, kā es gribu, pretējā gadījumā man būs slikti, jo mana dzīve ir atkarīga no tevis.” Bet partnerim no kaut kā tāda ir sajūta, ka viņš visu laiku ir kaut ko parādā.

“Būt kopā līdz galam” – ir pārāk augsta prasība: jo neviens nezin, kā būs tālāk. Tā ir ilūzija, kas ar savu smagumu partneri piespiež pie zemes. Taču tas nebūt nenozīmē to, ka nevajag izlemt, uzņemties atbildību un precēties. To visu vajag darīt, baudot dzīvi un dabīgo laika tecējumu, notikumus, saglabājot savu brīvību un, dodot brīvību savam partnerim.

Katru dienu izvēlēties vienu un to pašu partneri, kurš izvēlas tevi ar visu tavu brīvību – tā ir vērtība. Tas ir iekšējais aicinājums nevis paradigma. Kad tu izvēlies būt attiecībās, nezinot to iznākumu – ar ko tās beigsies, tu ielaid attiecībās laimes sajūtu.

Laimei ir vajadzīga Brīvība, tai ir vajadzīgs gaiss, lai varētu elpot un attīstīties, laime nevar eksistēt stingros rāmjos “tev jādara”.

Viss iepriekš paredzētais ir bezgaršīgs un garlaicīgs. Attiecības ir telpa radošumam. Bet radošums var eksistēt tikai brīvībā. Es esmu kopā ar tevi nevis tevis deļ, bet sevis dēļ un nevis tāpec, ka man jābūt, bet tāpēc, ka izvēlos būt.

Nevienās attiecībās, lai cik brīnišķīgas tās arī nebūtu, nav iespējams paredzēt to iznākumu. Tās var izvēlēties, tās var prognozēt, bet zināt 100% nav iespējams. Tāpēc labāk jau uzreiz atrasties pozīcijā “iespējams, būs tā, bet, iespējams, pavisam savādāk”. Pieņemt jebkuru rezultātu un izbaudīt kopā ejamo ceļu.

Stingri rāmji “tā vajag”, nogalina spontanitāti un neļauj cilvēkiem gūt labsajūtu. Bet attiecības ir tā joma, kur spontanitāte ir ļoti nepieciešama. Sākumā iemācies dzīvot sevis deļ, lai ar tevi būtu tik komfortabli, ka nebūtu jāizvēlas dzīvot otra deļ.

Attiecībās var iesaistīties nepieciešamības dēļ – “es esmu tik nelaimīga, kad esmu viena, jūtos apdalīta un nepilnvertīga bez attiecībām/mīlestības/vīrieša”. Bet var attiecības iesaistīties dēļ iekšējas vajadzības attīstīties: esmu nobriedusi jaunam mijiedarbības veidam, vēlos ģimeni, bērnus, vēlos būt laimīga gan tad, kad esmu viena, gan tad, kad – pārī.
Tu dāvā vai nu kaut kā trūkumu vai pārpilnību. Prasme darīt sevi laimīgu nebūt nenozīmē, ka nebūs problēmu un partneris nepalīdzēs to risināšanā. Taču viņš to darīs ne tāpēc, ka viņam tas “jadara”, bet gan tāpēc, ka vēlas palīdzēt tās risināt.

Tas, kas tev tik ļoti ir vajadzīgs tiek atņemts ne jau tāpēc, ka tā darbojas Visuma metafiziskie likumi, bet gan tāpēc, ka neviens cits nevar aizbāzt tavus iekšējos caurumus – kaut vai tāpēc, ka tu ar sevi esi visu laiku, bet otrs cilvēks – nē. Kad viņš ir blakus – labi, kad nav – sajūtas saasinās un rodas bailes viņu pazaudēt.

Visi centieni aizbāzt savus iekšējos caurumus ar otru cilvēku nozīmē novelt atbildību no sevis – tā šos jautājumus nerisina. Tā ir aizstāšana, bet ne patiesība. Un, kā likums, tā ir pieķeršanas nevis mīlestība.

Kad izvēlies būt attiecībās nevis aiz bailēm, nepilnvērtības sajūtas vai nelaimīgas vientulības, tad pie apvāršņa paradās īstais, piemērotais partneris un veidojas veselīgas attiecības.
Autors: © Irina Makarenko
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Trīs rūgtas patiesības par mīlestību

mīlestības attiecības1

1. Mīlestība ne vienmēr sakrīt ar saderību

Tikai fakts, ka esi kādā iemīlējies, vēl nenozīmē to, ka šis – Kāds ir tev labs partneris uz ilgu laiku. Mīlestība ir emocionāls process, saderība – loģisks. Un tie abi ne obligāti pāriet viens otrā. Var iemīlēties cilvēkā, kurš pret tevi neizturas labi, liek justies slikti, liek justies nevērtīgākam, kā esi, ciena tevi daudz mazāk, kā tu viņu. Vai arī viņam ir tik ļoti nesakārtota dzīve, ka viņš var panākt to, ka arī tavējā “aiziet šķērsām”.

Var iemīlēties cilvēkā, kura ambīcijas un dzīves mērķi ir pretrunā tavējiem. Vai arī cilvēkā, kura reliģiskie vai filosofiskie uzskati un pasaules redzējums konfliktē ar tavējo realitātes sajūtu.

Var iemīlēties cilvēkā, kurš burtiski izsūc no tevis visus dzīves spēkus un laimes sajūtu. Tas ir paradoksāli, bet tā mēdz notikt.

Kad es domāju par visām katastrofālajām attiecībām, kuras esmu redzējis cilvēkiem, kuri man ir rakstījuši vēstules, vairums no viņiem tādā situācijā ir nonākuši tieši emociju dēļ. Viņi bija jutuši to pašu izslavēto “dzirkstelīti” un tajā pat brīdī viņiem “aizbrauca jumts”. Nospļauties uz to, ka viņš bija kristietis-alkoholiķis, bet viņa biseksuāla narkomāne-nekrofīle. Vienalga šķita, ka TAS ir pareizi. Un, kad pēc pusgada viņa apmētāja viņu ar mēsliem, bet viņš 12 reizes dienā lūdzās Jēzum, lai tas glābj viņa mīļoto, viņi atskatījās un brīnījās: “Kurā brīdī viss bija aizgājis šķērsām?”

Taču, patiesībā, šķērsām viss bija aizgājis vēl ilgi pirms viss sākās.

Kad tu meklē partneri un satiecies, ir svarīgi vadīties ne tikai no tā, ko saka sirds, bet arī no tā, ko saka veselais saprāts. Jā, tu vēlies satikt kādu, kurš liek tavai sirdij sisties straujāk, un atmodina tauriņus vēderā, un liek tiem dziedāt, ir svarīgi paskatīties, kā šis tavs iecerētais izturas pret cilvēkiem, kādas ir viņa ambīcijas un pasaules uzskati. Tāpēc, ka tad, ja tu iemīlies cilvēkā, kurš tev neder…. kā reiz teica slēpošanas instruktors multiseriālā South Park, tev iestājas slikti laiki.

2. Mīlestība nerisina attiecību problēmas

Mēs ar manu pirmo meiteni bijām neprātīgi iemīlējušies. Mēs dzīvojām dažadās pilsētās, mums nebija naudas, lai satiktos, mūsu ģimenes viena otru neieredzējas, un mēs katru nedēļu izdzīvojām vismaz vienu bezjēdzīgu drāmu vai strīdu. Un katru reizi, nākamajā dienā pēc cīņas, mēs viens pie otra atgriezāmies, jo atgādinājām sev, ka mēs viens pēc otra esam kā bez prāta, ka nevienam no šiem sīkumiem nav nekādas jēgas, tāpēc, ka mēs tiiiiiik ļoooooti mīlam viens otru, un noteikti atradīsim veidu, kā visu atrisināt, ir tikai nedaudz jāpaciešas un jānogaida.

Mūsu mīlestība lika mums sajust to, ka mēs varam visu pārvarēt, kaut gan, patiesībā, nekas jau nemainījās. Kā tu saproti, neviena no problēmām netika risināta. Strīdi turpinājās. Argumenti kļuva arvien spēcīgāki. Mūsu nespēja dažkārt pat redzēt vienam otru, karājās uz kakla kā smagas sakas.
Mēs bijām iestiguši sevī tik dziļi, ka normāli vairs nespējām komunicēt. Mēs stundām ilgajās telefona sarunās varējām pat vispār nerunāt. Tagad, atskatoties, es saprotu, ka nekādu cerību nebija. Tomēr tas turpinājās veselus trīs trakus, garus gadus! Galu galā mīlestība uzvar visu, vai ne?

Nav nekāds brīnums, ka mīlestība aizdegās un izšķīda kā liesmu apņemts Hindenburgas dirižablis. Šķiršanās bija briesmīga. Un šīs attiecības iedeva man vienu ļoti labu mācību: kamēr mīlestība liek mums justies labāk, attiecībā pret mūsu dzīves problēmām, tā nerisina nevienu no tām.
Emociju amerikāņu kalniņi var būt galvu reibinoši, taču, kamēr mums zem kājām nav radies stingrs pamats, emociju pieplūdums rezultātā sev līdzi aizskalos it visu.

3. Mīlestība ne vienmēr ir tā vērta, lai tās dēļ upurētu sevi

Viena no svarīgākajām mīlestības pret kādu īpašībām, ir tava spēja domāt par otru cilvēku un viņa vajadzībām vairāk, kā par sevi pašu. Taču pastāv jautājums, ko cilvēki uzdod ļoti reti: “Ko tu upurē otra cilvēka dēļ, un vai tas ir tā vērts?”

Mīlestības attiecībās ir normāli abiem partneriem dažkārt kaut ko upurēt otra cilvēka labā – savas vajadzības, savu laiku. Es pat teiktu, ka tā ir adekvāta un veselīga uzvedība, un tieši tāda tā padara attiecības pa īstam lieliskas. Taču tad, kad viss aiziet tik tālu, ka tā kaitē cilvēka pašcieņai, fiziskajam stāvoklim, dzīves mērķim, lai tikai būtu kopā ar kādu, tā kļūst problemātiska.

Mīlestības attiecības ir kā piedeva mūsu individualitātei, bet noteikti – ne tās aizvietotājs.

Ja mēs atrodamies situācijā, kad paciešam necienīgu attieksmi un aizvainojošu uzvedību, tad, patiesībā, mēs daram sekojošo: mēs atļaujam savai mīlestībai mūs aprīt, un mūs pašus iznīcināt. Ja mēs nebūsim piesardzīgi, tad no mums pāri paliks vien apvalks no tā, kas mēs kādreiz bijām.

Un visbeidzot…

Atceries sekojošo: vienīgais veids kā saņemt patiesu baudu no mīlestības, ir atrast dzīvē kaut ko vēl svarīgāku par mīlestību.

Tu vari mīlēt daudz un dažādus cilvēkus visas savas dzīves garumā. Tu vari mīlēt tos, kas ir labi tev un tos, kas slikti. Tu vari būt vienkāršās mīlestības attiecībās un sarežģītās. Tu vari mīlēt tad, kad esi jauns un tad, kad esi jau cilvēks gados.

Mīlestība nav unikāla. Tā nav reta parādība. Tā nav deficīta prece. Atšķirībā no tavas pašcieņas. Tavas spējas uzticēties. Savas dzīves laikā tu ne reizi vien vari izrādīties iemīlējies, taču pietiek vien tev pazaudēt savu pašcieņu un spēju uzticēties, un visu to būs ļoti sarežģīti atgūt.

Mīlestība ir brīnišķīga pieredze. Tā ir viena no visiespaidīgākajām pieredzēm, kādas tev var piedāvāt dzīve. Un tā ir tas, ko ikvienam cilvēkam vajadzētu izjust. Taču, tāpat kā jebkura cita pieredze, tā var būt veselīga un neveselīga. Un, kā jebkura cita pieredze, tā nedrīkst noteikt tavu identitāti un dzīves mērķi. Mēs nedrīkstam ļaut tai sevi iznīcināt. Mēs nedrīkstam tās labā upurēt savu pašcieņu un identitāti. Jo tad, kad mēs to darām, mēs zaudējam mīlestību pret sevi un sevi pašus. Tāpēc, ka dzīvē mums vajadzīgs ir kas vairāk par mīlestību.

Mīlestība ir brīnišķīga. Mīlestība ir vajadzīga. Taču ar to vien nepietiek.

Avots: http://www.brainum.ru
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu.

P.S. Tulkojot šo rakstu, es piefiksēju, ka daudzviet nepiekrītu autoram, tāpēc, ka to, par ko viņš runā, es, viticamāk, nenosauktu par mīlestību. Varbūt kaisli, varbūt iemīlēšanos, varbūt – atkarību. Mana pieredze ir nedaudz citādāka, un es par to esmu ļoti pateicīga Radītājam. Es zinu to, ka attiecības ir darbs, ka otrs cilvēks mūsu dzīvē neatnāk tāpat vien – lai tikai mūs patracinātu. Un divu vienādu cilvēku, un arī divu vienādu attiecību nemēdz būt. Kādā dzīves periodā mums, iespējams, ir vajadzīgs psihologs, citā – katrs pats sev izrādāmies labākais psihologs. Kādā mirklī mēs savu sirdi nedzirdam un nezinam, kas īsti runā – vai tā ir sirds, vai prāts….. bet citā, ļoti labi sajūtam, ka ir vērts uzticēties sirdij. Taču, iespējams, kādam šis raksts palīdzēs atrisināt kādu ilgstoši ievilkušos neatrisinātu jautājumu.
Lai jums brīnišķīga Valentīndiena – vēl viens iemesls atgādināt sev pašam to, ka tu pats sev tomēr esi vissvarīgākais un mīļākais cilvēks, ka tikai no visas sirds mīlot sevi, ir iespējams mīlēt otru cilvēku 🙂

Sieviete ir jāglāsta

glasti

Kā padarīt sievieti laimīgu? Sieviete ir jāglāsta. Sievietei ir svarīgi vīrieša roku pieskārieni, ir svarīgi sajust apskāvienu siltumu, ne tikai pirms seksa. Vienkārši tāpat, apskaut un glāstīt, maigi un ilgi. Un absolūti bez seksuāla zemteksta.
Uz vīriešu jautājumu – “lūk, kāpēc sievietei no manis vajag tikai naudu????”, – es gribu atbildēt ar franču rakstnieka Gija de Mopasāna vārdiem:
“Sievietes, kuras reti, maz un nemākulīgi tiek glāstītas, dzīvo ar tūkstošiem sīku rūpju, iedomību, alkām pec naudas un tāpēc cieš. Savukārt, sievietēm, kurām pietiek glāstu, nekā netrūkst, nekas nav vajadzīgs un tās neko nenožēlo…. jo saldkaisle izdziedina no visa un mierina it visā!”

Mīļie vīrieši, glāstiet savas sievietes – tas ir galvenais ģimenes LABklājības noslēpums. Ja vīrietis neglāsta savu sievieti, naudas viņam nekļūst vairāk, bet gluži otrādi.

Pastāstīšu kādu piemēru par kādu  šaurā lokā pazīstamu biznesmeni, kurš “audzina” miljonārus.
Tad, lūk, viens no viņa obligātajiem ikdienas uzdevumiem mācību kursā, ir atnākt mājas un bez seksuālā zemteksta glāstīt savu sievieti. Vienkārši glāstīt – vismaz 40 minūšu garumā. Biznesmenis apgalvo, ka šai vienkāršajai darbībai ir satriecošs iespaids uz vīrieša finansiālo stavokli. Šim faktam apstiprinājums ir gan viņa paša, gan viņa skolnieku rezultāti

Viennozīmīgi, gribu pasvītrot to, ka ne velti gudri un nobrieduši vīrieši to zina un praktizē.

Kas tad notiek un kāpēc notiek?

40 minūšu laikā sievietes kontroles sistēma pilnībā atslēdzas. Viņa atlaiž nemieru, trauksmi un kļūst laimīga. Sievietes ķermenis kļūst kā mīksts plastilīns, kas ļauj sevi veidot. Sievietes enerģija sāk plūst kā svētlaimīga upe.

Un tieši šis stāvoklis vīrietim ir vajadzīgs kā degviela. Un, ieslīgstot tieši šajā svētlaimes stavoklī, vīrietis sāk izjust savas labākās nobrieduša vīrieša īpašības.

Ja runājam pavisam vienkāršiem vārdiem – sieviete kļūst maiga, mīloša un pateicīga. Tā vietā, lai būtu trauksmaina, uzvilkta un kontrolējoša. Viņa sāk uzticēties. Uzticēties ne tikai prāta bet pat šūnu līmenī. Viņas šūnas iegūst jaunu pieredzi – tās atslābst. Un kas vīrietim ir galvenais? Pareizi!

Uzticēšanās un pieņemšana. Tad viņš savā dabā atklājas maksimāli. Kad jūt brīvību. Viņš sāk pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību.

Taču, paskatieties: vairums pāru lielākā problēma ir kontrolējoša sieviete un bezatbildīgs vīrietis. Un tas ir kā apburtais loks – viņa kontrolē, bet viņš – nespēj atvērties, tāpēc neuzņemas atbildību. Viņš ir bezatbildīgs, un viņa nevar atslābināties. Tapēc viņai nākas visu kontrolēt. Pazīstami?
Cits jautājums – kāpec viņi ir satikušies?

Protams, lai izdziedinātos.
Viņš – lai iemācītos uzņemties atbildību, viņa – lai iemācītos uzticēties. Un tādam pārim visnekaitīgākā tehnika ir tieši šī.

Vīrietim ir jāglāsta sava sieviete, kā minimums, 40 minūtes. Var uzlikt skaistu mūziku un vienkārši glāstīt.
Ļoti bieži vīrieši šo vārdu savienojumu “glāstīt sievieti” uztver kā pienākumu. Vai arī nespēj tikt galā ar uzbudinājumu, un uzmācas viņai, vēl pirms tā kļuvusi par “lavu”. Un tajā mirklī sieviete aizveras. Tā notiek tāpēc, ka tajā brīdī vīrietis ir ieciklējies uz sevi. un nepieņem to kā baudu, un nejūt to, ka savienošanas jau notiek.

Un, ka tas jau ir sekss.

Bet, klausoties sievietes ķermenī, sajūtot pat vismazākos impulsus, sajūtot zem pirkstiem enerģiju, vīrietis var ieiet plūsmas stāvoklī un savienoties ar sievieti. Un saņemt kolosālu labsajūtu, sajūtot, ka viņa sieviete kļūst atslābināta no viņa pieskārieniem.

Apzinoties, ka tieši viņš var pārvaldīt šo stihiju. Un tas vīrietī rada milzīgu pacēlumu un enerģiju.
Un te nu ir svarīgi koncentrēt savu uzmanību uz pieskārieniem un savām sajūtām, kas pieaug visu šo 40 minūšu garumā. Censties nedomāt ne par darbu, ne par rezultātu – (apmēram tā – nu, ko, vai viņa jau ir atslābinājusies?). Vienkārši glāstīt.
Savukārt sievietei ir vienkārši jāatslābinās un jāpieņem, vērojot savas sajūtas un ķermeņa reakcijas.

Šī prakse ļauj sievietei sajust to, kā tas ir – atslābināties un uzticēties vīrietim, bet vīrietim dod iespēju sajust – kā tas ir, uzņemties atbildību.

Protams, var gadīties, ka jums tas izdosies jau pirmajā reizē, bet, iespējams – tikai desmitajā. Tas nav svarīgi. Taču, ja šo praksi ieviesīsiet kā ierastu ģimenes rituālu, rezultāts pārsniegs visas jūsu cerības!

Kāpēc sievietei ir svarīgi būt atslābinātai?
Tāpec, ka tikai šajā – atslābinātības stāvoklī ir iespējams radīt savu realitāti sievišķīgi. Un tas, savukārt, nozīmē – bez spriedzes un piepūles.

Mums ir ļoti svarīgi atrasties mierā un radīt šādu mierīgu gaisotni ap sevi, savās mājās saviem mīļajiem. Tādu gaisotni, kurā ir patīkami atrasties. Tā ir sievietes funkcija.

Ko darīt, ja šobrīd vīrieša blakus nav?
Kā uzturēt šādu stāvokli?
Pats galvenais – pēc tā ir jātiecas. Veidi ir dažādi. Var iet karstā lavandas vannā. Var doties uz ķermeņa  masāžām. Dejot, lai enerģija “nesastāvētos”. Taisīt pašmasāžu, visdažādākos ķermeņa vingrinājumus. Var individuāli strādāt ar psihologu un atrast spriedzes cēloņus, un tikt ar tiem galā.
Ir ļoti labi, ja blakus ir mīlošs vīrietis, kurš ir ieinteresēts, lai viņa sieviete būtu mierīga un atslābināta. Taču uzvelt viņam visu atbildību par saviem stāvokļiem – tā ir mazas meitenes pozīcija.
Tāpēc jums pašām ir jāiemācās vadīt savu psihisko enerģiju, lai nesagrautu vidi sev apkārt, bet piepildītu to ar savu klātbūtni. Pēc tādas sievietes stāvēs rinda ar vīriešiem. Un tieši tie vīrieši, kuri prot novērtēt to, kas jums ir.

Avots: https://organicwoman.ru/dlya-par/
Autors: Anna Komlova
© organicwoman.ru
Tulkoja: Ginta FS
​​​​​​​Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu.

Necenties kādu glābt!

slīcēju glābsana23

Necentieties glābt cilvēkus. Viņiem ir ērti tur, kur tie atrodas.

30 gadīgam vīrietim ir ērti dzīvot ar māti, un žēloties par to, ka viņa to kontrolē un apspiež. Viņam negribas izaugt un uzņemties atbildību par saviem lēmumiem.

Mātei ir izdevīgi stāstīt kaislību pilnus stāstus par mātes sūtību, lai gūtu atzinību un līdzjūtību no visām pusēm.

Ir ērti nepieņemt darbā auklīti, un pašai ņemties līdz spēku izsīkumam, lai pēc tam sajustos kā varone, un turpinātu dzīvot ilūzijās, ka es visu kontrolēju (to es tagad zinu pilnīgi noteikti).

Vīrietim ir izdevīgi vienlaicīgi satikties ar vairākām sievietēm, un piesegties ar atrunām par to, ka nevar vien izvēlēties, jo viņas viena otru papildina, un tādā veidā viņam ir iespēja izvairīties no patiesas tuvības un atbildīgu lēmumu pieņemšanas.

Ir ērti dzīvot ar vīru alkoholiķi, radot pilnas un laimīgas ģimenes imidžu, un nepieņemt nekādus lēmumus.

Ir ērti runāt, ka visi ir idoti. Jo tad rodas iespaids, ka tu patiešām zini un saproti vairāk kā citi.

Ir ērti piesegties ar to, ka tu baidies aizvainot savu māti, un tāpēc neriskē dzīvot tā, kā tu vēlies un kā tev patīk.

Ir ērti runāt par to, ka viņa tevi izmanto, un nekādā veidā nenospraust savas robežas.

Ir ērti pēkšņi saslimt, lai nebūtu jāpieņem lēmumi kādos savas dzīves svarīgos jautājumos.

Ir ērti žēloties par to, cik ļoti tu nemīli savu darbu, un tajā pat laikā, nedoties brīvā peldējumā. Tā nevajadzēs mācīties dzīvot “pa jaunam”.

Ir ērti visu darīt citu vietā, un stāstīt, ka viņi netiek ar to galā. Tā tu vari viņus kontrolēt.

Ir ļoti ērti būt neatzītajam ģēnijam un kritizēt visus blogerus, neriskējot pašam izstādīt savus darbus sociālajos tīklos, un aprobežoties vien ar cinisku komentāru rakstīšanu.

Ir ērti teikt, ka nekādas prakses un psiholoģija tev nestrādā, jo tad tev būtu jāpārvar savas bailes un jarīkojas pavisam savadāk. Un saglabājas tā sajūta, ka esi īpašs.

Īpaši sarežģīts gadījums. Un tādā veidā savākt atzinību.
Nenovērtējiet par zemu cilvēkus. Viņiem tā ir ērti.

Bet tie, kuriem jau ir kļuvis NEērti, tie meklē izeju, iet strādāt ar psihologiem, meklē atbalstu, meklē atbildes, pieņem lēmumus un maina.

Ja jūs vēlaties izdarīt kaut ko vērtīgāku, nekā glābt tos, kas nevēlas glābties, sāciet meklēt iemeslus tam, kāpēc jums tik ļoti vēl joprojām gribās viņus glābt!

Autors: Agnija Seržantova
Avots: http://the-golbii.ru
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu!

 

Dzimšanas diena