Kāpēc mūs pamet tie, kuriem mēs palīdzējām grūtā brīdī?

Tā gadās: mēs palīdzam cilvēkam. Glābjam viņu pašā tumšākajā un bezcerīgākajā viņa dzīves brīdī. Varbūt tolaik viņš pārdzīvoja zaudējumu, varbūt slimoja, varbūt viņam tika atņemts īpašums, varbūt viņš tika izmests no darba, varbūt iekrita parādos un pazemojošā nabadzībā. Un, ja ne tu, viņš būtu miris, vai arī palicis dzīves zemākajā punktā…

Bet tad tu viņu izglābi un atbalstīji. Visu šo smago dzīves laika posmu tu biji blakus. Cilvēks piecēlās kajās, izveseļojās, atkopās, viņa stāvoklis uzlabojās, nauda parādījās… Un viņš pagrieza tev muguru. Aizgāja no attiecībām. Vai arī sāka vairīties satikties. Kā tautā saka: pacēla cepuri.

Tu zvani vai raksti – viņš negribīgi atbild. Vai vispār neatbild. Uz ielas tēlo, ka nepazīst. Attiecības kļuva vēsas vai izkūpēja gaisā. Bet tu lauzi galvu un pārdzīvo: kas noticis!? Tu taču cilvēku glābi, izārstēji no bēdām un ciešanām!

Bet, lūk, kas notika: tu viņam biji zāles. Apsēji un vate brūces ārstēšanai. Pretsāpju tablete. Cilvēks ar tevi ārstējās, lūk, kas par lietu. Bet, kad izveseļojās, – izmeta apsējus un nevajadzīgās tabletes. Tagad tie viņam atgādina sliktos laikus, bet kurš gan grib atcerēties slikto? Tu cilvēkam atgādini par to laiku, kad viņš jutās vārgs, nelaimīgs un pazemots. Bet tagad no tevis nav nekādas jēgas, viss jau ir labi.

Atsalums notiek divu iemeslu dēļ: pēc tevis vairs nav nekādas vajadzības. No tevis nav nekāda labuma. Kā tabletei veselam cilvēkam. Un otrs: tu cilvēkam atgādini par slikto laiku viņa dzīvē un, iespējams, viņa pašlepnums cieš. Tāda cilvēka atmiņā tavs tēls saistās tikai ar sliktiem notikumiem. Tā psihiatra vai venerologa pacienti pāriet ielas pretējā pusē, kad ierauga savu ārstējošo ārstu – lai nebūtu jāsveicinās…

Tā rīkojas ne īpaši pateicīgi un cēli cilvēki. Tādi cilvēki, kuri mēdz citus izmantot, tad kad vajadzīgas zāles, pajumte un palīdzība.

Ja cilvēks distancējas, – ko tur daudz, vismaz iemesls saprotams. Un saprotams arī tas, kāpēc toreiz viņš atradās tādā bezcerīgā situācijā. Un kāpēc, izņemot tevi, neviens cits nesteidzās palīdzēt. Tagad arī tu to nevēlies. Patiesībā jau tā viņš nodara pāri tikai sev. Tevi dzīve apbalvos. Nav vērts pārak skumt…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par cilvēkiem un viedokļiem

Dažkārt šķiet, ka tu tik izmisīgi centies pārliecināt citus, par to, ka patiesība ir tikai viena, tikai tāpēc, lai sajustu saikni. Tāpēc, ka tad, kad cilvēki seko vienai idejai, daudz vieglāk ir sajust vienotību vai pat tuvību.

Taču daudz pieaugušāka, dziļāka un darbietilpīgāka ir tā tuvības forma, kad atšķiras cilvēki, atšķiras viedokļi, atšķiras ceļi, taču neskatoties uz to visu, ir cieņa pret cilvēku, kurš stāv tev pretī.

Tā cieņa, kas dialogu padara iespējamu. Nevis formāla piekrišana, ne totāla pieņemšana, ne stulba sekošana, bet pavisam vienkāršs pieļāvums, ka svešs viedoklis nevar būt kļūdains. Tāpēc, ka otra cilvēka realitātē tas balstās uz viņa pieredzi, tātad tam ir vieta būt, kā daļai no viņa pasaules redzējuma. Kā daļai viņa personības, kura ar laiku var mainīties, jo personība ir process, kas atspoguļo saikni ar pasauli. Tajā skaitā arī ar tevi.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad konfektes beigušās

Sākušies grūti laiki. Un jāatceras vienu parastu bērnudienu patiesību:

Kad tev ir daudz konfekšu – visi bērni grib ar tevi draudzēties. Īpaši tad, ja tu dāsni ar tām dalies. Uzreiz draugu ir daudz.

Bet pēc tam konfektes beidzas – tās beidzas, ja tās izdāļā. Un draugu kļūst mazāk. Paliek viens rudais puisītis un klusa meitenīte ar bizītēm.

Ar viņiem var vienkārši spēlēties, arī bez konfektēm. Stāstīt stāstus. Vai arī, klusējot un kājas šūpojot, sēdēt uz soliņa…

Tā arī ar enerģiju. Dažkārt tā beidzas – un neviens nezvana, neraksta un nenāk ciemos. Mēs kļūstam nevienam nevajadzīgi. Gandrīz nevienam. Izņemot puisīti un meitenīti, kuri paliek ar mums vienmēr. Vienalga, kas mums ir. Galvenais, ka mes esam. Lūk ar viņiem tad arī vajag draudzēties.

Paskaties, kurš palicis ar tevi tad, kad konfektes ir beigušās. Ar to tad arī draudzējies. Pēc tam atkal būs jautrības un svētki. Pēc tam atkal būs daudz kā laba. Taču lai vienmēr blakus paliek tie, kuri kopā ar mums sēdēja uz soliņa un spēlējās – vienkārši tāpat. Neko neprasīja, negaidīja. Vienkārši bija blakus.

Tie arī ir draugi, tuvākie. Lai ir tuvu. Vienmēr…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

REIZ

Kad reiz tu gribēsi paraudāt,
Pasauc mani…
Es nesolos tevi sasmīdināt,
Bet es varu paraudāt kopā ar tevi.
Ja reiz tu gribēsi aizbēgt,
Pasauc mani…
Es nesolos pierunāt tevi palikt,
Bet es varu aizbēgt kopā ar tevi.
Ja reiz tu negribēsi vispār nevienu dzirdēt,
Pasauc mani…
Es apsolos atnākt tevis dēļ.
Es apsolos uzvesties klusu.
Bet, ja reiz tu pasauksi.
Un es neatsaukšos,
Lūdzu, pasteidzies pie manis!
Iespējams šajā brīdī man tevi ļoti vajag.
Neej man pa priekšu – es varu arī neiet aiz tevis.
Neej aiz manis – es varu arī nevest tevi,
Taču ej man blakus.
Un esi mans draugs.

Gabriels Garsija Markess
Avots: Счастливый психолог

Būt bērnam saviem vecākiem

Šodien es domāju par to, cik labi, ka maniem vecākiem vienmēr bija savi draugi un mums nebija jābūt viņu draugiem. Viņi ir vecāki. Es – viņu meita.

Vecāki man deva iespēju glabāt pašai savus noslēpumus, pieļaut pašai savas kļūdas un draudzēties nevis ar viņiem, bet pašai ar saviem draugiem. Kļūdīties, vilties un pašai iepazīt dzīvi. Bez viņu kontroles un rekomendācijām.

Kad man tas bija vajadzīgs, es vienmēr varēju ar viņiem aprunāties. Ja man tas nebija vajadzīgs, viņi mani nemocīja ar savu izjautāšanu un pratināšanu. Un tikai tagad es saprotu, cik daudz laba, tā rīkojoties, viņi man izdarīja. Ka visu šo laiku viņi ir bijuši mani vecāki un nav pretendējuši uz manu draugu lomu.

Un, galvenais, nemēģināja mani padarīt par savu draudzeni, un es biju brīva no viņu noslēpumiem. Man nebija tajos ne jāiedziļinās, ne arī jāmēģina tos glabāt. Man nebija nekādas vajadzības konfliktos būt viena vai otra pusē, un viņi man nelūdza padomu savu attiecību skaidrošanā. Viņi paši ar to visu tika galā.

Cik labi, ka maniem vecākiem ir savi draugi un man nav obligāti ar viņiem jādraudzējas. Un nav jādraudzējas ne ar saviem bērniem, ne viņu draugiem. Man nevajag saviem bērniem aizstāt draugus, man nav jāiejaucas viņu sarunās, un es saviem bērniem varu būt vienkārši mamma. Viņiem ir ar ko draudzēties un viņi aug, zinot, ka var uzticēties ne tikai mammai un tētim. Pasaule nav tikai mamma un tētis.

Ja viņiem kaut ko vajag, viņi zin, ka var palūgt un pajautāt. Ja nevajag – tātad tiek galā paši.

Un es, tāpat kā mani vecāki, nejautāšu viņu viedokli, risinot savus pieaugušo jautājumus. Es nestāstīšu viņiem savus noslēpumus un negaidīšu, ka viņi mani izklaidēs un padarīs manu dzīvi interesantu.

Tas ir tik brīnišķīgi!

Tas ir tik brīnišķīgi, ka man ir savi draugi, kuri ir vienkārši draugi, un viņiem nav jābūt ne manai mammai, ne tētim, ne bērniem.

Cik brīnišķīgi, ka lomas ir saprastas, nav sajauktas, kad ne vecākiem, ne bērniem nav bail iepazīties un kontaktēties ar clvēkiem ārpus savas ģimenes.

Cik brīnišķīgi, kad vecāki parāda, ka citi cilvēki arī ir labi un tajā ir tik daudz brīvības, gaisa un viegluma.

Cik brīnišķīgi, kad bērnībā ir bērnība, bet pieaugušo pasaulē ir durvis un tēmas, kuras pašu bērniem ir slēgtas.

Cik brīnišķīgi, ka bērniem ir izvēle – būt draugiem pašiem saviem vecākiem vai nebūt.

Cik brīnišķīgi, ka tu vari dzīvot pats un atļauj saviem mīļajiem dzīvot tā, kā viņi to vēlās un grib.

Jūlija Zinovjeva, psihologs
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pienāk tāds laiks

Foto cottonbro

Agri vai vēlu mēs visi dzīvē nonākam līdz pārsātinājuma punktam ar visa veida cilvēciskajām attiecībām.Tas var notikt rīt vai aizparīt, nākamgad vai pēc paris gadiem. Tādu stāvokli es saucu par briedumu. Manuprāt tas gan skan pārāk skaļi.

Viss ir daudz vienkāršak: tu saproti, ka viss, kas noticis, kas var notikt, vairs neaizskar tevi tik dziļi. Ne jau tāpēc, ka tu būtu uzaudzējis biezu ādu. Vienkarši tevī ir tik daudz dažādu veidu attiecību, ka jaunām nav vietas.

Un tad tu tām ej garām, līdz kaklam piepildīts un viscauri ievainots, taču spēcīgs un pārliecināts par savu bagātību.  

Tevi ne ar ko vairs nevar pārsteigt, tev arī nav vajadzīgs nekas īpašs, tikai pats mazumiņš, bet īsts.

Pārsātināts it visā, tu meklē tikai vienu – mieru. Tu esi gatavs atdot savu mīlestību, pret pieskārienu klusumā, kad vārdi ir lieki, bat balsis aizbiedē gribu. Tu gribi draudzību, bet tādu, kad klusēšana ir daiļrunīgāka par jebkuriem vārdiem, bet rīcība pierāda to, ko ar vārdiem pierādīt nevar.

Ir pagājis skaņu laiks. Tagad tu smaidi dzeltenajām rudens lapām peļķēs uz melnā asfalta, tu sajūsminies par sava senā drauga izvēli, kurš pamezdams visas savas svarīgās lietas, skrien no otra pilsētas gala pie tevis, lai kopā siltā virtuvē apēstu picu.
Tagad tu attiecībās novērtē nevis to, ko saņem un atdod, bet to, ka vienkarši esat kopā.

Elčins Safarli “Man tevi apsolīja”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Emocionālā tuvība attiecībās

kopaa5

Daudzi cilvēki atzīstas, ka ieilguši svētki viņus nomoka, bet dažus pat noved neirozē…
Ziniet, kāpēc?
Nē, Mīļie, ne tāpēc, ka pārāk daudz ēdiena, alkohola vai brīva laika… ar to viss kāreiz ir kārtībā;
Ir pārāk daudz brīvas pieejas vienam pie otra…

Ko es ar to domāju?
Totāla neprasme patiešām BŪT attiecībās, nevis PABŪT tajās…
Pats zemākais komunikatīvās kultūras līmenis, kad pat ar pašiem tuvākajiem cilvēkiem brīžam nav par ko parunāt, izņemot sadzīves sīkumus, tenkas par draugiem-radiem-kaimiņiem…
Kad nedaudz ilgāk kopā pavadīts laiks kļūst par iemeslu aizkaitinājumam vai apjukumam – un cilvēki reāli sāk viens otru tracināt – tik ļoti, ka atgriešanās darbā šķiet patiess glābiņš…

Vai tas ir labi vai slikti?
Ja pavisam godīgi – gan viens, gan otrs….

Beidzot ir vērts saprast, ka nevienam nav tevi emocionāli jāapkalpo un jākļūst tev par animatoru, izklaidējot, organizējot programmas un neļaujot garlaikoties…
Ir vērts saprast, ka kopā esot, nav obligāti karāties viens otram kaklā, bet ir obligāti, lai katram būtu sava personīgā telpa, kuru katrs pats sev rada un iekārto pēc savām vajadzībām un gaumes…

Bet…
Ir smagi apzināties, ka tieši tavā tuvākajā lokā šīs tuvības nav…
Nav tāpēc, ka neviens tajā nav ieguldījies un nepiemet pagales pusnodzisušajā ugunskurā…
Tāpēc, ka vairāk par visu mūs attiecībās interesē neatpalikt no tiem pašiem cilvēkiem, par kuriem negribas būt sliktākiem: vai pietiekami laba ir mūsu mašīna, vai mūsu mājvietā ir viss vajadzīgais, vai “pareizajā” vietā esam nolēmuši atpūsties, lai nebūtu kauns rādīt fotogrāfijas, vai mūsu bērni apmeklē “pareizos” pulciņus un vai mēs paši esam “trendā”…
Vienas vienīgas sacensības…

Jā, protams, materiālā dzīves puse ir ļoti svarīga, taču tā, mani Mīļie, vienmēr ir ārpusē…
Un tad, kad mēs sākam sevi ieguldīt tikai tajā, kā mēs izskatāmies no malas, domājot, ka iekšpusē viss pats no sevis ir kārtībā, tad šis “kārtībā” noteikti pievils, es varu to apsolīt…

Galvenais harmonisku attiecību uzdevums ir emocionālās tuvības radīšana…
Zināt to, kurš blakus… nē, nevis nomierināties, nolemjot, ka zini viņu kā savus piecus pirkstus, bet pastāvīgi izzināt….
Dzirdēt viņu… bet, lai dzirdētu, ir jāprot uzdot pareizie jautājumi… ir jāatver cilvēks un jāatveras pašam….
Uzticēties viens otram… bet uzticēšanās tāpat vien vispār nav iespējama, un ziņoju, ka šo vērtību līmeni tāpat vien neviens neizsniedz – tas ir jānopelna…

UN – MĪLĒT…
Vienkārši mīlēt… tas nozīmē, izjust vajadzību pēc kopā pavadīta laika, “necepties” par sirdij mīļajām dīvainībām, nebūt kritiskam, nemeklēt trūkumus…
KAD MĒS MĪLAM – MŪS NENOGURDINA TIE, KURUS MĪLAM…
Un otrādi…

Un tāpēc pat šie ieilgušie svētki ir lielisks pārbaudījums mūsu attiecību kvalitātei…
Ļoti taisnīgs pārbaudījums, kas ļoti daudz ko mums atklāj…
Tas atmodina vēlmi godīgi atbildēt sev uz jautājumu: vai patiešām šīs attiecības ir, vai arī tas ir tikai spīdīgs papīriņš – apmāns, kurā sen vairs konfektes nav…
Vai mēs vēl joprojām viens otram esam dārgi, vai arī jau sen atvēsuši, un tikai skata pēc paliekam kopā, jo nav citur kur likties, vai arī slinkums izlemt par labu pārmaiņām…

Vai mūsu kopīgajā ugunskurā vēl deg uguns, vai arī tas vairāk izskatās kā zīmējums Karlo tēta gleznā…

Dažkārt es skatos uz internetā izliktajām smalkajām jaungada fotosesiju bildēm, kur visi stāv skaistās pozās pie glamūrīgas eglītes un tēlo gan pašu ģimeni gan tajā valdošo laimi… bet to taču nenospēlēsi un neizrediģēsi….
Un vienlaikus redzu tos, kuriem nekas nav jāspēlē…. tāpēc, ka tā ir – liela pievilkšanās pie kopā iekurtas un rūpīgi uzpasētas uguns…
Un nav jābaidās no kopīgiem svētkiem…
Esiet viens otram, ja jūs viens otram esat vajadzīgi!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime nav krāsa

laimiga87

Man sen vairs nejūk dienas, un manā leksikonā nav jēdziena “pelēkā ikdiena”…
Kas tās tādā krāsā nokrāsojis, tas lai arī ar tām dzīvo…
Bet, ja noņemam visus šablonus, tad saki man, kas vainas pelēkai krāsai?
Vai tad tā ir tukša vai traģiska?
Un vai tad tikai karnevāla krāsas spēj atnest laimi?

Laime nav krāsa…
Tā ir spontāna, tūlītēja šī brīža pašpietiekamības sajūta…
Tieši šeit un tagad ar tevi notiekoša…
Tā ātri paiet, taču tās siltums saglabājas laikā…

Man nejūk dienas ne jau tāpēc, ka ikkatrai no tām būtu atšķirīgs notikumu komplekts…
Bet gan tāpēc, ka ikviena no tām man dod iespēju atšķirīgi izdzīvot vienādo un nepiekust no ikdienas dzīves…
Man ļoti patīk vienu un to pašu acu dažādā izteiksme…
Patīk dažādās sajūtas sevī, kas no vakardienas nemaz nav stipri izmainījušās…
Patīk arī tas, kas vienkarši ir palicis ar mani iepriekšējā variantā, bet nav apnicis un nav nomācošs…

Es esmu atbrīvojusies no privātīpašnieciskās iedomības mīlestībā un draudzībā…
Un negūstu baudu no kaut kā vai kāda noturēšanas, lai kas tas arī būtu… ir bauda no labās gribas…
Ir godīgu attiecību augstākā pilotāža, kurās cilvēki atrodas pēc pašu vēlēšanās – tur, kur viņiem labi ir kopā būt…

Un katru rītu, nolaižot kājas uz grīdas, es sāku ar atbildi uz jautājumu – kāpēc es to daru….
Un ko es vēl varu izdarīt, lai iznīcība neienāktu manā dzīvē…

Mīļie, izdzīvojiet SAVAS dienas, un nekopējiet svešas…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tādi cilvēki

draugi9

Ir tādas tuvības pakāpes cilvēki, ar kuriem kopā esot, nav vajadzīga vārdnīca, lai iztulkotu zemapziņas valodu…

Viņi tevi dzird, pirms kaut ko saki…

Viņi palīdz, pirms esi to palūdzis…
Saprot, pirms kaut ko paskaidro…
Es nezinu, kādi mākoņi tos atnes mūsu dzīvē tieši tad, kad domājam, ka visas likteņa dāvanas jau ir izsmeltas…

Un es nezinu uz cik ilgu laiku tie uzkavēsies…
Zinu tikai vienu – viņi ir neaizvietojami.

Neaizvietojami pat tad, kad tos aizstāt cenšas ārprātīgi ideāli cilvēki.

Jā, tieši tā – ideāli cilvēki ir neglīti savā sterilitātē.
Neaizvietojami ir citi…

Tos tu nevērtē…
Tu vienkārši viņus mīli.
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta FS

Jūras brīze

draudzenes

Grupa četrdesmitgadnieču nolēma satikties un kopā papusdienot. Kā tikšanas vietu viņas izvēlējās restorānu “Jūras brīze”, jo tur ir daudz jaunu oficiantu, smukās apspīlētas biksēs.

Pēc desmit gadiem, kad viņām bija 50, viņas atkal nolēma kopā papusdienot un izvēlējas restorānu “Jūras brīze”, jo tur ir labs ēdiens, liela vīnu izvēle un simpātiski oficianti.

Vēl pēc 10 gadiem, kad viņām bija 60, viņas atkal nolēma kopā papusdienot. Izvēlējās restorānu “Jūras brīze”, jo tur ir klusums, skaists skats uz okeānu un laipni oficianti.

Vēl pec 10 gadiem, kad viņām jau bija 70, viņas atkal nolēma kopā papusdienot. Izvēlējās restorānu “Jūras brīze”, tāpēc, ka tur ir lifts, var piekļūt ratiņkrēslā un oficianti vienmēr ir gatavi palīdzēt.

Vēl pec 10 gadiem viņām visām bija 80 un viņas atkal nolēma papusdienot kopā. Izvēlējās restorānu “Jūras brīze”, tāpēc, ka tur vēl nekad nebija bijušas. (c)

Es novēlu mums visiem draugus, ar kuriem gribēsies kopā papusdienot un kurus mēs atcerēsimies, pat tad, ja neko citu vairs neatcerēsimies

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS