Par skaidrību

Spēja tikt skaidrībā daudzreiz paaugstina pieaugušas dzīves kvalitāti jau tādā līmenī, ka tu spēj iztikt bez sīkiem mājieniem, bet godīgi paud savas jūtas, savu prieku, nevienu nemaldini un mierīgi spēj atteikties no tā, kas tev neder.
Vēl viens skaidrības pluss ir tas, ka tā pievelk citu skaidrību, un, gluži otrādi, izsauc spriedzi tiem, kuri dod priekšroku miglainām aizkulišu spēlēm.
Dabiskā atlase notiek pati par sevi.
Mīlestības skaidrība, draudzības skaidrība, radniecības skaidrība, partnerības skaidrība, skaidrība attiecībās ar sevi, izvēles skaidrība, darbību skaidrība, atbildības skaidrība… lūk, šie savas paša dzīves brīnišķīgie marķieri, kuri, lai arī negarantē hronisku laimi, bet padara skaidrākus tās apstākļus.
Nenoteiktība ir mokoša, taču dažkārt tā kļūst par paradoksālu narkotiku, kas ļauj aizbēgt no realitātes, iznīcinot sevi šajā procesā.
Ieiet īstenības dušā un to izturēt – arī tas ir stāsts par skaidrību.
Uzdrošināties to darīt, vai neuzdrošināties – tā ir katra paša izvēle un lēmums.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

CILVĒCĪBA

Tas ir tas, kas šobrīd atveras un izpaužas. Dzīves vērtība. Vērtība būt cilvēkam.
Cilvēka varenība.
Neaizgriezties un neizvairīties.
Skatīties. Redzēt. Just.
Redzēt vienam otru. Sajust.
Izstieptas rokas vai simtiem kilometru attālumā.
Just to, kas atveras un tiecas no sirds uz sirdi.
Mīlestība. Atbalsts. Uzmanība.
Redzēt skaidri.
Caur vētrām un haosu.
To, kas izaug.
Dzīvs.
Dzīvs asniņš.
Aug un pieņemas spēkā.
Dimants, kas kļūst par briljantu.
Iegūstot ideāli noslīpētas šķautnes.
Tīrs kā asara.
Ir dārgi samaksātas par šo kļūšanu. Par transformāciju.
Ļoti dārgi.
Izcila cilvēka piedzimšana un izpausme.
Dievs nav kaut kur – tur.
Nav tajā, lai izvairītos vai stāvētu “augstāk par visu šo”.
Dievs ir tieši šeit.
Šajās acīs. Šajā mīlošaja sirdī.
Šajā palīdzīgajā rokā.
No cilvēka uz cilvēku. No tautas uz tautu.
Caur visām ilūziju kartām un meliem izlaužas Mīlestība.
Viss saliekas savās vietās.
Sakārtojot.
Atklājot melus, izkropļojumus. Viss, kas tika noklusēts, paslēpts, atklājas.
Izpaužas.
Viļņi nāk un iet, ceļas un krīt.
Padarot redzamus un nomazgājot visus melus, iznīcinot visu melīgo.
Ir smagi… Zinu. Redzu, jūtu, izdzīvoju.
Bet mēs tiksim ar to galā. Tiekam.
Viss mums ir pa spēkam.
Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestības atslēgas

Var dzīvot bez mīlestības. Tā nav ne pienākums, ne arī kādas īpašas tiesības.

Taču bez tās nav neviena cita, kas spētu mūs atbrīvot no piespiestās vai pašu izvēlētās egocentrisma cietās kapsulas, kurā apsēstība ar sevi un savstarpējās apmaiņas neiespējamība ne vienmēr kļūst par laimi…

Mīlestība ir galvenā sevis pieņemšanas atslēga.
Atslēga dziļai otra cilvēka pieņemšanai.
Piedzimšanas atslēga.
Draudzības atslēga.
Piedošanas atslēga.
Tuvības atslēga.
Kopības atslēga.
Uzticēšanās atslēga.
Dabas likumsakarību atslēga.

Jā, mēdz būt arī mūķīzeri. Taču mūķīzeri bojā slēdzenes…

Un šis stāsts nav par to, ka obligāti jābūt pārī. Ir pietiekami daudz pāru bez mīlestības, tieši tikpat daudz, cik to, kuru brīvība ir mīlestības piepildīta.

Es runāju par to, ka mīlestību nevar līdz galam izskaidrot ne ar vienu teoriju, to neizdosies vadīt, to neizdosies izlūgties vai mākslīgi izsaukt… taču tā ir vienīgā, kas ar sevi var apklāt visas šīs pasaules nepilnības.

Mani mīļie, es jums novēlu mīlēt…

Sevi, citus, dzīvi, radošumu, brīvību, katru mirkli… apdzīvojiet savas mīlestības teritoriju un audzējiet tajā visu, kas jums patiesi dārgs.

Katru dienu…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

VISS, KO ESI PELNĪJIS

Atlaid cilvēkus, kuri nav gatavi tevi mīlēt. Tas ir pats sarežgītākais, ko tev nāksies izdarīt savā dzīvē un tas būs pats svarīgākais.

Pārstāj piedalīties smagās sarunās ar cilvēkiem, kuri nevēlas mainīties.
Pārstāj atrasties cilvēkos, kuri neinteresējas par tavu klātbūtni.

Es zinu, ka tavs instinkts tev liek izdarīt visu iespējamo, lai saņemtu apkārtējo atzinību, taču tas ir impulss, kurš zog tavu laiku, enerģiju, emocionālo un fizisko veselību.

Kad tu sāc cīnīties par priecīgu dzīvi, interesantu dzīvi un mērķtiecību dzīvē, ne visi būs gatavi iet kopā ar tevi. Tas nenozīmē, ka tev sevi jāizmaina. Tas nozīmē, ka ir jāatlaiž cilvēki, kuri nav gatavi iet ar tevi kopā.

Ja tevi atstumj, apvaino, aizmirst vai ignorē cilvēki, kuriem tu atdod savu laiku, tu nedari sev labu, turpinot piedāvāt viņiem savu enerģiju un savu dzīvi.

Patiesība ir tajā, ka tu neesi visiem un visi nav tev.
Lūk tas, kas dara tevi īpašu, – ka tu atrodi cilvēkus, ar kuriem vari dalīties mīlestībā un abpusējās jūtās. Tu uzzini, cik tas ir vērtīgi, jo tu esi izbaudījis to, ka tā nav.

Jo vairāk laika tu tērē tam, lai sevi padarītu par mīļoto cilvēku, kurš nespēj dot to, ko citi nevar pieņemt, jo vairāk laika tu tērē tam, lai atņemtu sev iespēju būt kopā ar to, kurš būs daudz vērtīgāks tev.
Uz šīs planētas ir miljardiem cilvēku un daudzi no viņiem satiksies ar tevi tavā ieinteresētības un mērķtiecības līmenī.
Jo vairāk tu kontaktējies ar cilvēkiem, kuri tevi izmanto, kā spilvenu, rezerves variantu vai terapeitu viņu emocionālajai dziedināšanai, jo ilgāk tu atrodies tālu no tās sabiedrības, kuru tu patiesi vēlies.
Iespējams, tad, kad tu pārstāsi piedalīties, beigsies arī vajadzība kaut ko meklēt.
Iespējams, tad, kad tu pārstāsi censties, attiecības izbeigsies.
Iespējams, tad, kad tu pārstasi rakstīt īsziņas, tavs telefons klusēs vairākas nedēļas.
Un tas nenozīmē, ka tu esi sabojājis attiecības. Tas nozīmē tikai to, ka vienīgais, kas tās uzturēja, ir enerģija, kuru tu atdevi, lai tās saglabātu. Tā nav mīlestība, tā ir pieķeršanās. Tev vienkārši gribās dot iespēju tam, kas to nav pelnījis.

BET! Tu esi daudz ko pelnījis. Ir cilvēki, kuriem nav jābūt tavā dzīvē, un tu to sapratīsi.
Pats vērtīgākais, kas tev dzīvē ir – ir tavs laiks, tava enerģija, jo abi šie jēdzieni ir ierobežoti.
Tas, kā tu atdod savu laiku un enerģiju, nosaka tavu eksistenci.

Kad tu to sāc saprast, tu sāc saprast arī to, kāpēc esi tik trauksmains, kad pavadi savu laiku darbībās, vietās un situacijās, kuras tevi neapmierina, ar cilvēkiem, kuriem nevajadzētu atrasties blakus. Tie zog tavu enerģiju.
Lūk tad, tu arī sāc saprast, ka galvenais, ko tu vari izdarīt sevis un citu labā, ir vairāk par visu aizsargāt savu enerģiju.

Padari savu dzīvi par drošu patvērumu, kurā ielaid tikai “saderīgus” cilvēkus. Tu neesi atbildīgs par kāda glābšanu. Tu neesi atbildīgs par to, lai kādu pārliecinatu kļūt labākam.
Tas nav tavs darbs – dzīvot tikai cilvēkiem un atdot viņiem visu savu dzīvi. Tāpēc, ka, ja tev ir slikti, ja tu jūties kādam parādā, tu būsi visu savu problēmu sakne – dēļ savas uzstājības, neatlaidības, baidoties, ka tava atdotā enerģija un pakalpojumi pie tevis neatgriezīsies.

Vienīgais tavs pienākums – apzināties, ka tu esi sava likteņa saimnieks un pieņemt to mīlestību, kuru esi pelnījis.
Izlem, ka esi pelnījis īstu draudzību, īstu uzticību un pilnīgu mīlestību ar veseliem un labklājīgiem cilvēkiem.
Un tad… paies neilgs laiks un tu ieraudzīsi, cik spēcīgi tas sāk mainīt tavu dzīvi…. un tā mainās par visiem 100%, jo tu atrodies kopā ar pozitīviem un labestīgiem cilvēkiem, un jūs apmaināties ar labestīgu un pozitīvu Enerģiju.

Pārmaiņas tev dāvās Mīlestību, Cieņu, Laimi un Aizsardzību, kuru tu esi PELNĪJIS.

Sers Filips Entonijs Hopkinss
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tāds cilvēks IR

Katram dzīvē ir jābūt kādam cilvēkam, kuru nav kauns uzaicināt ciemos, kad tavās mājās ir nekārtība.
Ja viņš piezvanīs un teiks, ka būs klāt pēc 10 minūtēm, tu varēsi necensties pamest zeķes zem gultas un necensties negludināto veļu iebāzt skapī. Tāpēc, ka tu esi pārliecināts, ka viņam pilnīgi vienaldzīga ir tava nekārtība. Viņam tā ir tik vienaldzīga, ka viņš pat aci nepamirkšķinās, kad priekšnamā uzkāps kādam lego klucim, vai nejauši ar kāju iekāps izlijušā kompota peļķē.

Viņš atvērs durvis aukstā vai lietainā, atkarībā no laikapstākļiem, dienā un pateiks ko muļķīgu: “Ku-kū, lūk arī es!”. Un viņam rokās būs cepumu paka no tuvējā veikaliņa.

Viņu nevajag sagaidīt uz sliekšņa, pa ceļam cenšoties savākt izsvaidītās mantas. Viņš lieliski zin, kur tev mājās ir vannas istaba un kā nokļūt virtuvē. Viņš paņems tevi aiz rokas, aizvilks no plīts un apsēdinās uz krēsla, vienā mierā ar roku noslaukot drupačas no galda.

Viņš pats pieies pie izlietnes, paņems no turienes divas tējas krūzes un karotītes, nomazgās un uzliks uz galda. Bet pēc tam jūs dzersiet tēju un ēdīsiet cepumus. Bet varbūt kaut kur skapjaugšā atradīsiet sacukurojušos plūmju ievārījumu un ēdīsiet to pa taisno no burkas.

Un, kad viņš aizies, tu pat neatcerēsies, par ko runājāt. Taču nekārtība mājās dīvainā kārtā būs kaut kur izkūpējusi.

Un tagad aizvieto vārdu “mājas” ar vārdu “dvēsele” un vēlreiz šo pārlasi!

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc mūs pamet tie, kuriem mēs palīdzējām grūtā brīdī?

Tā gadās: mēs palīdzam cilvēkam. Glābjam viņu pašā tumšākajā un bezcerīgākajā viņa dzīves brīdī. Varbūt tolaik viņš pārdzīvoja zaudējumu, varbūt slimoja, varbūt viņam tika atņemts īpašums, varbūt viņš tika izmests no darba, varbūt iekrita parādos un pazemojošā nabadzībā. Un, ja ne tu, viņš būtu miris, vai arī palicis dzīves zemākajā punktā…

Bet tad tu viņu izglābi un atbalstīji. Visu šo smago dzīves laika posmu tu biji blakus. Cilvēks piecēlās kajās, izveseļojās, atkopās, viņa stāvoklis uzlabojās, nauda parādījās… Un viņš pagrieza tev muguru. Aizgāja no attiecībām. Vai arī sāka vairīties satikties. Kā tautā saka: pacēla cepuri.

Tu zvani vai raksti – viņš negribīgi atbild. Vai vispār neatbild. Uz ielas tēlo, ka nepazīst. Attiecības kļuva vēsas vai izkūpēja gaisā. Bet tu lauzi galvu un pārdzīvo: kas noticis!? Tu taču cilvēku glābi, izārstēji no bēdām un ciešanām!

Bet, lūk, kas notika: tu viņam biji zāles. Apsēji un vate brūces ārstēšanai. Pretsāpju tablete. Cilvēks ar tevi ārstējās, lūk, kas par lietu. Bet, kad izveseļojās, – izmeta apsējus un nevajadzīgās tabletes. Tagad tie viņam atgādina sliktos laikus, bet kurš gan grib atcerēties slikto? Tu cilvēkam atgādini par to laiku, kad viņš jutās vārgs, nelaimīgs un pazemots. Bet tagad no tevis nav nekādas jēgas, viss jau ir labi.

Atsalums notiek divu iemeslu dēļ: pēc tevis vairs nav nekādas vajadzības. No tevis nav nekāda labuma. Kā tabletei veselam cilvēkam. Un otrs: tu cilvēkam atgādini par slikto laiku viņa dzīvē un, iespējams, viņa pašlepnums cieš. Tāda cilvēka atmiņā tavs tēls saistās tikai ar sliktiem notikumiem. Tā psihiatra vai venerologa pacienti pāriet ielas pretējā pusē, kad ierauga savu ārstējošo ārstu – lai nebūtu jāsveicinās…

Tā rīkojas ne īpaši pateicīgi un cēli cilvēki. Tādi cilvēki, kuri mēdz citus izmantot, tad kad vajadzīgas zāles, pajumte un palīdzība.

Ja cilvēks distancējas, – ko tur daudz, vismaz iemesls saprotams. Un saprotams arī tas, kāpēc toreiz viņš atradās tādā bezcerīgā situācijā. Un kāpēc, izņemot tevi, neviens cits nesteidzās palīdzēt. Tagad arī tu to nevēlies. Patiesībā jau tā viņš nodara pāri tikai sev. Tevi dzīve apbalvos. Nav vērts pārak skumt…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par cilvēkiem un viedokļiem

Dažkārt šķiet, ka tu tik izmisīgi centies pārliecināt citus, par to, ka patiesība ir tikai viena, tikai tāpēc, lai sajustu saikni. Tāpēc, ka tad, kad cilvēki seko vienai idejai, daudz vieglāk ir sajust vienotību vai pat tuvību.

Taču daudz pieaugušāka, dziļāka un darbietilpīgāka ir tā tuvības forma, kad atšķiras cilvēki, atšķiras viedokļi, atšķiras ceļi, taču neskatoties uz to visu, ir cieņa pret cilvēku, kurš stāv tev pretī.

Tā cieņa, kas dialogu padara iespējamu. Nevis formāla piekrišana, ne totāla pieņemšana, ne stulba sekošana, bet pavisam vienkāršs pieļāvums, ka svešs viedoklis nevar būt kļūdains. Tāpēc, ka otra cilvēka realitātē tas balstās uz viņa pieredzi, tātad tam ir vieta būt, kā daļai no viņa pasaules redzējuma. Kā daļai viņa personības, kura ar laiku var mainīties, jo personība ir process, kas atspoguļo saikni ar pasauli. Tajā skaitā arī ar tevi.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad konfektes beigušās

Sākušies grūti laiki. Un jāatceras vienu parastu bērnudienu patiesību:

Kad tev ir daudz konfekšu – visi bērni grib ar tevi draudzēties. Īpaši tad, ja tu dāsni ar tām dalies. Uzreiz draugu ir daudz.

Bet pēc tam konfektes beidzas – tās beidzas, ja tās izdāļā. Un draugu kļūst mazāk. Paliek viens rudais puisītis un klusa meitenīte ar bizītēm.

Ar viņiem var vienkārši spēlēties, arī bez konfektēm. Stāstīt stāstus. Vai arī, klusējot un kājas šūpojot, sēdēt uz soliņa…

Tā arī ar enerģiju. Dažkārt tā beidzas – un neviens nezvana, neraksta un nenāk ciemos. Mēs kļūstam nevienam nevajadzīgi. Gandrīz nevienam. Izņemot puisīti un meitenīti, kuri paliek ar mums vienmēr. Vienalga, kas mums ir. Galvenais, ka mes esam. Lūk ar viņiem tad arī vajag draudzēties.

Paskaties, kurš palicis ar tevi tad, kad konfektes ir beigušās. Ar to tad arī draudzējies. Pēc tam atkal būs jautrības un svētki. Pēc tam atkal būs daudz kā laba. Taču lai vienmēr blakus paliek tie, kuri kopā ar mums sēdēja uz soliņa un spēlējās – vienkārši tāpat. Neko neprasīja, negaidīja. Vienkārši bija blakus.

Tie arī ir draugi, tuvākie. Lai ir tuvu. Vienmēr…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

REIZ

Kad reiz tu gribēsi paraudāt,
Pasauc mani…
Es nesolos tevi sasmīdināt,
Bet es varu paraudāt kopā ar tevi.
Ja reiz tu gribēsi aizbēgt,
Pasauc mani…
Es nesolos pierunāt tevi palikt,
Bet es varu aizbēgt kopā ar tevi.
Ja reiz tu negribēsi vispār nevienu dzirdēt,
Pasauc mani…
Es apsolos atnākt tevis dēļ.
Es apsolos uzvesties klusu.
Bet, ja reiz tu pasauksi.
Un es neatsaukšos,
Lūdzu, pasteidzies pie manis!
Iespējams šajā brīdī man tevi ļoti vajag.
Neej man pa priekšu – es varu arī neiet aiz tevis.
Neej aiz manis – es varu arī nevest tevi,
Taču ej man blakus.
Un esi mans draugs.

Gabriels Garsija Markess
Avots: Счастливый психолог

Būt bērnam saviem vecākiem

Šodien es domāju par to, cik labi, ka maniem vecākiem vienmēr bija savi draugi un mums nebija jābūt viņu draugiem. Viņi ir vecāki. Es – viņu meita.

Vecāki man deva iespēju glabāt pašai savus noslēpumus, pieļaut pašai savas kļūdas un draudzēties nevis ar viņiem, bet pašai ar saviem draugiem. Kļūdīties, vilties un pašai iepazīt dzīvi. Bez viņu kontroles un rekomendācijām.

Kad man tas bija vajadzīgs, es vienmēr varēju ar viņiem aprunāties. Ja man tas nebija vajadzīgs, viņi mani nemocīja ar savu izjautāšanu un pratināšanu. Un tikai tagad es saprotu, cik daudz laba, tā rīkojoties, viņi man izdarīja. Ka visu šo laiku viņi ir bijuši mani vecāki un nav pretendējuši uz manu draugu lomu.

Un, galvenais, nemēģināja mani padarīt par savu draudzeni, un es biju brīva no viņu noslēpumiem. Man nebija tajos ne jāiedziļinās, ne arī jāmēģina tos glabāt. Man nebija nekādas vajadzības konfliktos būt viena vai otra pusē, un viņi man nelūdza padomu savu attiecību skaidrošanā. Viņi paši ar to visu tika galā.

Cik labi, ka maniem vecākiem ir savi draugi un man nav obligāti ar viņiem jādraudzējas. Un nav jādraudzējas ne ar saviem bērniem, ne viņu draugiem. Man nevajag saviem bērniem aizstāt draugus, man nav jāiejaucas viņu sarunās, un es saviem bērniem varu būt vienkārši mamma. Viņiem ir ar ko draudzēties un viņi aug, zinot, ka var uzticēties ne tikai mammai un tētim. Pasaule nav tikai mamma un tētis.

Ja viņiem kaut ko vajag, viņi zin, ka var palūgt un pajautāt. Ja nevajag – tātad tiek galā paši.

Un es, tāpat kā mani vecāki, nejautāšu viņu viedokli, risinot savus pieaugušo jautājumus. Es nestāstīšu viņiem savus noslēpumus un negaidīšu, ka viņi mani izklaidēs un padarīs manu dzīvi interesantu.

Tas ir tik brīnišķīgi!

Tas ir tik brīnišķīgi, ka man ir savi draugi, kuri ir vienkārši draugi, un viņiem nav jābūt ne manai mammai, ne tētim, ne bērniem.

Cik brīnišķīgi, ka lomas ir saprastas, nav sajauktas, kad ne vecākiem, ne bērniem nav bail iepazīties un kontaktēties ar clvēkiem ārpus savas ģimenes.

Cik brīnišķīgi, kad vecāki parāda, ka citi cilvēki arī ir labi un tajā ir tik daudz brīvības, gaisa un viegluma.

Cik brīnišķīgi, kad bērnībā ir bērnība, bet pieaugušo pasaulē ir durvis un tēmas, kuras pašu bērniem ir slēgtas.

Cik brīnišķīgi, ka bērniem ir izvēle – būt draugiem pašiem saviem vecākiem vai nebūt.

Cik brīnišķīgi, ka tu vari dzīvot pats un atļauj saviem mīļajiem dzīvot tā, kā viņi to vēlās un grib.

Jūlija Zinovjeva, psihologs
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis