Par veco un jauno savu dzīvi

Lai ko arī tu mācītos, cerībā uzlabot savu dzīvi, tev jau ir tā, kas šobrīd ir…
Un par pašiem lielākajiem maldiem kļūst apzināta vai neapzināta izvēle neievērot to, noliegt, kaunēties, neieredzēt, nenovērtēt vai vienkārši uzskatīt par saņurcītu melnrakstu, kuru pēc tam, kad viss brīnumainā kārtā pārvērtīsies, tu varēsi izmest miskastē.

Es daudzas reizes esmu redzējusi kā cilvēki fanātiski uzsākuši šodien tik moderno “darbu ar sevi”, kļūst toksiski nežēlīgi ne tikai paši pret sevi, bet arī pret saviem mīļajiem, un vispār pret visu, kas patiesībā tā arī palikusi vienīgā viņu mītnes vieta.

Tas ir ļoti labi, ka rodas vēlme iet uz priekšu, izlemt par labu svarīgām pārmaiņām, atvērt sevī ko jaunu, taču tas nenozīmē, ka nekavējoties ir jāatsakās no savas pagātnes un tagadnes, īpaši tad, ja tās nav bijušas nemaz tik traģiskas, bet vienkārši atšķīrušās no tā, ko tu pēkšņi esi sagribējis – ļoti izšķērdīgi un netaisnīgi.

Terapijas laikā es vienmēr cilvēkus brīdinu, lai nelolo ilūzijas un neizdomā savas transformācijas tikai tadēļ, lai ātrāk varētu ārējai pasaulei nodemonstrēt sevi-jauno… tā tas nedarbojas.
Drīzāk pretēji, visbiežāk ieved dziļā atkarībā no nepieciešamības par katru cenu sevi-parasto pielauzt līdz sev-ideālajam, lai varētu izpelnīties apkārtējo cieņu un apbrīnu.

Lai cik paradoksāli tas neskanētu, jauna dzīve – tā ir tā pati dzīve, kas tev ir šobrīd, tikai pie noteikuma, ka tu pret to izjūti dziļu cieņu…
– jūties labi tās neviennozīmīgajos plašumos…
– esi noturīgs un spēj izturēt visu, kas tajā neizbēgams….
– dzirdi sevi un visus pārējos tās iemītniekus….
– saudzīgi izturies pret tās neilgmūžīgajiem īpašumiem…
– izjūti nepieciešamību dzīvot tīrībā…
– tev pietiek drosmes atvērt durvis tiem, kurus tu vēlies ielaist un tiem, kas aiziet pret tavu vēlēšanos…
– tu esi atbildīgs par visu, ko dari un izvēlies.

Vai nav tā, ka tā visa iepriekš nebija un tāpēc tu to sāki tik ļoti nīst, ka vēlies pilnībā izmēzt no savas atmiņas?

Iespējams, tieši tāpēc, labāk ir nevis domāt par kardinālām revolucionārām pārmaiņām, cerot, ka vecā sagraušana atnesīs tūlītēju laimi, bet klusiem solīšiem, lēnītiņām iet izvēlētajā virzienā….

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Spēks atradīsies, bet vēlme?…

ieksejais darbs1

Katru dienu es sēžu un klausos, kā cilvēki nosaka cenu savām ciešanām un pazemojumiem, no kuriem neatrod drosmi atbrīvoties…
Lūk, sieviete, kuras vīrs, kā izskatās, sen aizmirsis, ka ir precējies, jo lielāko daļu savas dzīves pavada kā zvērināts vecpuisis, kurš ceļo no gultas uz gultu ar pudeli padusē…
Sievai atliek vien vienaldzība – labākajā gadījumā…. emocionāla un fiziska vardarbība – sliktākajā…
Viņa sēž manā kabinetā un min argumetus par labu neesošās laulības saglabāšanai: “Toties viņš labi pelna… un no malas izskatās, ka mums viss ir normāli”…
Lūk, vīrietis, kurš aprecējies ar īstu maitu, līdz groteskai izreklamētu instagrama skaistuli…
Meitene neslēpj to, ka viņš viņai vajadzīgs tikai kā lifts, kas pacels citā dzīvē…
Viņa, aci nepamirkšķinot, viņu pazemo cilvēku klātbūtnē un arī tad, kad abi paliek divatā…
Viņa rīko scēnas un histērijas par ikvienu viņa atteikšanos nopirkt viņai to, ko viņa vēlas…
Un maksā par to ar dozētu piekļuvi ķermenim, tāpēc, ka citas cilvēciskas valūtas kā maigums, siltums un rūpes, viņai nav…
Viņš arī sēž manā kabinetā un pierāda pats sev un man, ka toties apkārtējo acīs viņš izskatās kā ritīgi kruts vecis, kuram pieder galvu reibinoša skaistule…
Citiem vārdiem runājot, lai cik tas paradoksāli neizklausītos, viņa pašapziņa iekšienē krītas, taču ārēji šķiet, ka tā paceļas…
Tādu stāstu manā praksē ir tūkstošiem… un tie attiecas ne jau tikai uz personīgo dzīvi…
Tos vieno viens…
Cilvēki maksā ar sevi par to, kas tos iznīcina… un cieši turas pie saviem apmaksātajiem grāvējiem…
To saprotot, pārstāj viņus žēlot… un pat necenties pārliecināt par to, ka ir jāpārstāj ciest to, ko viņi pacieš…
Kāpēc?
Tāpēc, ka tad, kad cilvēks ir gatavs maksāt tādu cenu, tātad viņam ļoti vajag to, par ko viņš maksā…
Mani Mīļie, ilgu ciešanu, kurām nav iekšējas saldas kompensācijas, nemēdz būt…
Mūsu psihe ir uzbūvēta tā, ka cilvēks, lai ko tas nemaksātu, centīsies izlīst no neciešamiem un traumējošiem apstākļiem..
Viņš nevar atrasties tur, kur nav nekā, kas kompensētu viņa ciešanas…
Tāpēc visi ilgie ieilgušo toksisko attiecību un citu ilgtspējīgo ciešanu stāsti redzami vai neredzami sevī ietver to, kas cilvēkam dod kaut kāda līmeņa labsajūtu…
– Tā vieniem patīk upura loma, aiz kuras var droši paslēpties un tā attaisnot jebkuru bezdarbību…
– Citi paši sev patīk uz to fona, kas viņiem šķiet, ka bez viņiem pazudīs – tas pazīstams ir visiem līdzatkarīgajiem, kuri virspusē cēli cīnās par saviem pazudušajiem mocītājiem, bet iekšēji briesmīgi baidās no veselīgām attiecībām, kurās nebūs tāda viegla veida patikt sev kā uz atkarīgā fona…
– Trešie atklāti ir gatavi maksāt ar sevi par iespēju paēst saldāk un pagulēt mīkstāk…
– Ceturtie arī ir atraduši kaut ko, kas viņus aizturējis šādā smirdošā, bet ļoti ierastā purvā…
Ticiet man, katram darbaspējīgam, emocionāli nobriedušam un sevi cienošam cilvēkam atradīsies spēks iziet no jebkuras vietas, kur viņam pa īstam ir slikti, kur nākas maksāt ar sevi un savu veselību par apšaubāmām baudām…
Spēks atradīsies…
Bet ne vienmēr atrodas vēlēšanās…
Un te nu katrs izvēlas pats…
Ir tādas tiesības…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vēlreiz par atlaišanu

atlaist5

Atlaist – nenozīmē pārstāt rūpēties, taču tas nozīmē nedarīt jebko kāda cita vietā.
Atlaist – nenozīmē norobežoties no sava tuvā ar sienu, taču tas nozīmē atzīt otra cilvēka tiesības uz patstāvīgiem lēmumiem (lai arī kļūdainiem).
Atlaist – nozīmē nepiedalīties slikto ieradumu veidošanā. Taču tas nozīmē ļaut otram ieraudzīt un sajust savas nepareizās rīcības un lēmumu sekas.
Atlaist – nozīmē atzīt “Es neesmu visu varens”, un ļoti bieži rezultāts nav atkarīgs no manis.
Atlaist – nozīmē pārtraukt savus centienus mainīt otru cilvēku, pārstāt viņu bikstīt. Visu enerģiju veltīt savu ieradumu un atbildes reakciju pilnveidošanai.
Atlaist – nozīmē rūpēties par otru ne tāpēc, lai… bet vienkārši rūpēties.
Atlaist – nozīmē pārstāt veidot, mācīt, likt, piespiest… bet sākt atbalstīt.
Atlaist – nozīmē nebūt soģim, bet atļaut otram būt tādam, kāds viņš ir.
Atlaist – nozīmē necensties būt visu tuvā cilvēka dzīves notikumu centrā, atstāt viņam pašam vietu, kur strādāt ar savu paša dzīvi.
Atlaist – nozīmē neaizsargāt otru cilvēku no dzīves realitātes, lai viņš neaizmirstu, ko nozīmē grūtības.
Atlaist – nenozīmē atstumt, bet būt atvērtam.
Atlaist – nozīmē pārstāt strīdēties, piekasīties, dominēt, bet sākt pašam izzināt savus trūkumus un stiprās īpašības.
Atlaist – nozīmē necensties, lai viss atbilstu tavām vēlmēm, bet pieņemt katru dzīves dienu tādu, kāda tā ir, izrādot patiesu interesi un rūpes par savu personību.
Atlaist – nozīmē nebūt pagātnes notikumu un atmiņu gūstā, bet pielikt šodien pūles, lai uzlabotu rītdienu.
Atlaist – nozīmē mazāk baidīties, vairāk uzticēties saviem patiesajiem principiem un mīlēt…
Avots: vk_EzoNews
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Daudzas sievietes tiecas pēc garīguma

64985479_1908927289207085_4987002826510041088_n

Daudzas sievietes tiecas pēc garīguma….

Viņas cītīgi strādā ar sevi, pārejot no vienas garīgās prakses pie citām… Taču viņu acis dažkārt runā par to, ka Dvēsele ir pilna noguruma un skumju… Vārds DARBS ir vīriešu vārds. Sieviete nav radīta darbam, viņa ir radīta baudīt. Uzstādījums ” Lai kļūtu laimīga, man daudz jāstrādā ar sevi” ved sievieti nevis pie laimes, bet – noguruma. Tā vietā, lai būtu pievilcīga vīriešiem, viņa iegūst tikai vientulību.

Kā pietrūkst? Sieviete, kura strādā ar sevi, kļūst par strādnieci. Tieši strādnieci. Tajā brīdī, kad viņa nolemj strādāt, viņa neapzināti vēlas būt vajadzīga citiem, kā Mamma. Stāvoklis “Mamma” nozīmē uzdevumu pabarot bērnu un aizsargāt to.

Ja sieviete pilda šīs funkcijas attiecībā pret vīrieti, viņa viņam kļūst par “Mammu”. Neapzinoties šo savu stavokli “Mamma”, un uzskatot, ka kontrole kā funkcija ir absolūti sieviāķīga nodarbošanās, sieviete jūt iekšējo diskomfortu. Un diskomforts viņai traucē atrasties plūsmā – tajā plūsmā, kā dēļ viņa ir radīta. Un tad viņa pieņem lēmumu strādāt, lai klūtu laimīga.

Kā tikko viņa sāk strādāt ar sevi, viņā aktivizējas viņas vīrišķā daba un viņa kļūst par strādnieku, nevis strādnieci. Tāda sieviete var pretendēt uz draudzību ar vīrieti, taču ne uz viņa vēlmi būt kopā dvēseļu līmenī.

Vīrietis ar lielo burtu absolūti nav dēliņš, kuram vajag lai Mammīte vairāk strādātu un nestu pēc iespējas vairāk dažādu materiālo labumu. Sievietes uzstādījums “jāstradā ar sevi” liek vīrietim bēgt no Mammītes-Strādnieka tās sievietes meklējumos, kura jau tagad bauda savu Sievišķību.

Un kas paliek mūsu sievietei–strādniekam? Vientulība un mētāšanās starp vēlmi vēl vairāk stradāt ar sevi un arvien pieaugošs nogurums ķermenī. Sieviete ir zieds. Vai tad tu vari iedomāties ziedu, kas strādā pie tā, lai pieaugtu viņa aromāts? Zieds bauda nevis strādā. Zieds tieši tagad atrodas mīlestības stavoklī nevis to sasniedz. Un ko darīt sievietei?

Tā vietā, lai nolemtu “Man vēl vairāk jāstrādā ar sevi lai uzlabotu savu dzīvi”, labāk sev pajautāt: “Vai es baudu sevi un savu pasauli”?

Ja atbilde ir “nē”, tad ir vērts uzdot sev nākamo jautājumu: “Kāda sajūta traucē man tieši tagad būt apmierinātai ar sevi?” Kāpēc sievietei jātiek skaidrībā ar savām jūtām, nevis, piemēram, ar savām domām. Tāpēc, ka laime un miers, uz ko tiecas sieviete – ir jūtas, stāvoklis, nevis domas.

Sievišķība nozīmē pasaules PIEŅEMŠANU. Sievietei ir jāpieņem savas emocijas, kas traucē viņai būt mierā un laimē. Pieņemt, nevis atbrīvoties no tām. Lai pieņemt jūtas, tas ir jāmīl. Tāpēc, ka tās ir tevī un tās ir daļa no tevis.

Pieņem visu, kas ir tevī. Tā arī ir mīlestība pret sevi.

Ja tu sevi mīli, vīrietis arī tevi iemīlēs. “Strādāt ar sevi”” nozīmē nogriezt savu pasauli, atbrīvojoties un nogriežot visu, kas tajā ir. Šī nemitīgā cīņa ar sevi iztukšo un noved pie noguruma un vientulības.

Baudīt pieņemšanu nozīmē paplašināt savu pasauli, atzīstot savas negatīvās lomas. Un tad tava iemīlētā niecība transformēsies citā lomā: mīļotā vai priecīgā, vai rotaļīgā, vai pārliecinātā. Pateicoties pieņemšanai tev pieplūdīs enerģija, pievilcība, tu kļūsti daudz sievišķīgāka.

Kad sievietei ir pārliecība: “Lai viņš mani pieņem tadu, kāda es esmu. Un es netaisos mainīties tikai tāpec, ka viņam tā vajag” – pārtulkojot šo frāzi vīrietim saprotamā valodā, tas nozīmē: “Es nepieņemu neko jaunu. Es gribu tikai to, ko pazīstu.” Uz tādu uzstādījumu var “salidot” tikai par sevi nepārliecinātie. Pāriet uz uzskatu “Baudīt pieņemšanu” nozīmē pieņemt jaunas zināšanas un iekļaut tās savā pasaulē. Pieņemšana mūs padara daudz sievišķīgākas.

Tādu tevi radīja Māte-Daba… Tāpēc atļauj strādāt vīrietim un sev atstāt baudīšanu. Un tieši tā mūsu pasaulē vīrišķais un sieviškais līdzsvarosies.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā tikko sāc kaut ko mainīt…

Against autumn

Darbs ar sevi ir kaut kas līdzīgs mājas uzkopšanai, kura desmit-divdesmit gadus nav kopta.

Tu atnāc, piemēram, pie psihologa un ieslēdz gaismu. Un saproti, ka tava māja ir briesmīgi netīra. Un rodas panika un tu nesaproti, ko tīrīt vispirms. Virtuvi, istabas, attiecības, vērtības, mērķus, vecākus. Visu uzreiz iztīrīt nav iespējams. Var tīrīt pamazītiņām, bet pastāvīgi, saprotot, ka pēc kāda laika viss noteikti būs tīrs un kārtīgs.

Ņemot vērā to, ka resurss izmaiņām ir ļoti ierobežots, tad visa šī tīrīšana ievelkas daudzu gadu garumā.

Ikvienam pārmaiņu procesam ir nepieciešams gan laiks gan spēki. Mums katram ir sava iekšējā līdzsvara uzturēšanas sistēma un visam ir jābūt sabalansētam. Ierastais režīms nodrošina stabilitāti.

Bet tikko tu sāc kaut ko mainīt vienā sfērā, iekšienē sākas stress un problēmas sākas kādā citā sfērā. Tāpēc, ka daļa enerģijas un resursu pārgājusi no vienas sfēras uz otru. Organisms sāk buksēt. Tas pierasa mieru. Sākas iekšējais konflikts, atpakaļatkritiens un sāk šķist, ka viss darbs ir bezjēdzīgs.

Jo ilgāk tu strādā, jo mazāks kļūst stress. Psihe sāk pierast pie tā, ka cilvēks visu laiku mainās.
Darbs ar sevi terapijā un citur būtībā ir kā žonglēšana ar uzmanību. Sākumā ir sarežģīti un ikviena pārmaiņa šķiet fatāla. Bet pēc kāda laika darba procesā kļūst vieglāk atstrādāt pat lielus uzdevumus.

Terapijai sarežģītākie ir pirmie mēneši (negribas teikt gadi, taču parasti tie arī ir gadi), kad visa šī iekšējā netīrība sāk gaist.

Kad ilgu laiku esi visus netīrumus sastūmis zem paklājiņa, skapjos sametis visu, ko viesiem nevar rādīt, tad gribās ar vienu vēzienu visu sakārtot. Un ikvienas, pat vismazākās izmaiņas uz kopējā fona šķiet niecīgas. Tāpēc bieži vien rokas ātri nolaižas un visi pūliņi šķiet velti.

Tāpēc, lai nebūtu tik sāpīgi, ir svarīgi redzēt, kurp ej un dot sev pietiekami daudz laika.

Man kartības ieviešanai bija vajadzīgi 8 gadi, bet tagad māja ir pietiekami tīra. Īsāk sakot, ja tev ir slikti, tas nenozīmē, ka tu ej nepareizā virzienā. Pats tumšākais laiks ir tieši pirms rītausmas.

Autors: Marija Žigan
Foto: Dina Belenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Apsoli sev…

pievilksanas spēks

Apsoli sev:
Būt tik stipram, lai nekas nespētu iztraucēt tavu Dvēseles mieru.
Vēlēt veselību, laimi un pārpilnību katram cilvēkam, ko tu satiec savā ceļā.
Likt sajust katram tavam draugam to, ka viņā ir kaut kas īpašs.
Ikvienam notikumam meklēt tā gaišo pusi, un savu optimismu pārvērst realitātē.
Domāt tikai par labo, strādāt tikai vislabākajam, un gaidīt tikai labāko.
Uztvert citu veiksmes ar ne mazāku prieku, kā savējās.
Aizmirst par pagātnes kļūdām, un koncentrēties uz sasniegumiem nākotnē
Pastāvīgi saglabāt laimīgu sejas izteiksmi, un dāvāt smaidu visiem un katram.
Veltīt savai izaugsmei tik daudz laika, lai neatliktu laiks kritizēt citus.
Būt tik brīvam, lai neuztrauktos, tik augstsirdīgam, lai nedusmotos, tik stipram, lai nebaidītos un tik laimīgam, lai nepieļautu domu par to, ka eksistē problēmas.
Par sevi domāt labu un to demonstrēt arī pasaulei – nevis skaļos vārdos, bet ar iespaidīgiem darbiem.
Ticēt tam, ka visa pasaule ir tavā pusē, kamēr vien esi uzticīgs labākajam sevī.

Džo Vitale “Atslēga”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

“Esmīlusevi”?

es milu sevi6

Kad mācījos skolā, mūsu darbmācības skolotāja bija Luīzes Heijas fanāte, un tā vietā, lai skaidrotu, kā pareizi adīt līdzenas rindiņas, nez kāpec lika mums pa vienai doties garderobē, apsēsties pretī spogulim un simts reizes sev atkārtot “es mīlu sevi”.

Mums bija trīspadsmit gadu, un mēs neko nezinājām par mīlestību, un vēl mazāk zinājām par sevi, tāpēc visi centieni mūs pārliecināt par to, ka pietiek vien “iemīlēt sevi”, kā brīnumainā kārtā pazudīs visas pusaudžu pumpas un “tauki”, un izaugs krūtis, mums šķita pilnīgs murgs.

Paies vēl ļoti daudz gadu, pirms es kaut nedaudz ko sākšu saprast par mīlestību, un reiz to piedzīvošu uz “savas ādas”. Kad attīrīšu šos vārdus no putekļiem un atmirušās ādas, literārajiem tēliem un svešu dzīvju pieredzes diegiem, kad sapratīšu un uzzināšu, ko nozīmē zaudēt, un kā tas ir – palikt vienai, kā tas ir – aiziet, un, kā tas ir – būt pamestai. Kā telpa sāk sarauties un parādās spiediens krūtīs, un tu sāc it kā atmirt no iekšienes: cik lieliski, ka jūs visi man esat un, cik žēl, ka neviens no jums man nav vajadzīgs.

Paies vēl daudzi gadi, līdz brīdim, kad es sākšu kaut ko par sevi saprast. Par to, kas es nekad nebūšu, pat tad, ja cītīgi kopēšu kāda cita manieres un uzvedību, strādāšu ar savu balsi un ķermeni, turēšu taisnu muguru, un sekošu savu acu skatienam. Par to, kur ir manas robežas un, ko es varu mīlēt, kuras lietas mani ievaino un, kuras – dziedē.

Es ļoti daudz ko sapratu par saviem vecākiem un bērnību tikai tad, kad pati sasniedzu viņu gadus: pieņēmu nenotikušo, apraudāju nepieciešamo, atlaidu neizdzīvoto un aizvēru visu cēloņu meklēšanas tēmu. Atmiņa prot melot un manipulēt, un var dziļi un nepamatoti apvainoties uz to, kā patiesībā nemaz nebija, un uz tiem, kuri pat domās nepieļāva iespēju tevi apvainot – “viņi iedeva visu, ko varēja – un, ko nevarēja iedot, to arī neiedeva”. Tāpēc frāze “Es tā jūtu, tāpēc, ka….”, saīsinājās līdz frāzei “Es tā jūtu” un punkts. Ko es ar to darīšu un kā tikšu galā – tā jau ir mana atbildības zona un darbs ar sevi.

Es iemācījos nosaukt vārdā to, kas mani biedē un pateikt “man ir bail”, ja man ir bail, un netēlot, ka esmu nopuņķojusies varone, klusiņām tricinot ceļgalu pret galda apakšu.

Būt spītīgai, ne parāk maigai, asai, skabargai dibenā – ar tiem un tajos apstākļos, kuros es izvēlos tāda būt, jau laikus parakstot kontraktu par jebkurām sekām. Lūgt piedošanu, labot, atgriezt, nesamierināties ar atteikumu un “gaidīt tik ilgi, cik vien būs vajadzīgs” – tur, kur man ir svarīgi izlabot, atgriezt, atzīt savu kļūdu, un atgriezt situāciju tajā vietā, kur kaut kas nogāja greizi.

Es ieguvu prasmi pielāgoties un saprātīgi reaģēt uz to, kas notiek apkārt – tas ir milzīgs resurss kritisku kļūdu profilaksei. Krīze briest, nogurums un stress uzkrājas gan ķermenī gan galvā. ja nenolaist tvaiku – tas reiz uzsprāgs. Ir ļoti svarīgi iemācīties darīt to visu bez vēlmes “zāģēt” citus, un bez alkohola (jo kokteilis “Ardievu, sāpes!” necik tālu neaizvedīs tāpat kā tēls drama queen).

Lai arī cik harmoniska persona tu būtu, lai arī kā censtos izstarot gaismu, un redzēt katrā pretimnācējā Dievu, ja aizliegsi sev just to, ko jūti un, kas parasti tiek noslēpts aiz deviņām atslēgām (dusmas, naidu, skaudību, nemīlestību, skumjas, aizvainojumu), ar laiku pārstāsi just vispāŗ.

Nav neviena vienīgā un pareizā veida just. Ja es esmu laimīga, mana laime ir patiesa tieši man. Ja es skumstu, manas skumjas ir patiesas un reālas tieši man. Ja es mīlu, tad mana mīlestība ir patiesa un reāla tieši man. Nevienam nekļūs labāk, ja es likšu sev domāt, ka jūtu kaut ko citu.
Elizabete Gilberta “Kaut kas ir ne tā”

Cik sevi atceros, man vienmēr ir bijušas problēmas ar šo “iemīlēt sevi”. Pat tad, kad atslābināta guļu uz masāžas galda, un fonā skan brīnišķīga mūzika, manā galvā pēkšņi sarosās doma “ak, velns, vai manas kājas ir pietiekami gludi noskūtas, un vai no biksītēm nav izlīdusi birka”.

Nedaudz skaidrākas ir kļuvušas manu robežu aprises, manas prioritātes un vēlmes, es zinu, kas mani priecē, kas tracina, es esmu iemācījusies palūgt palīdzību, pieņemt atteikumus, pati atteikt, saudzēt citu cilvēku jūtas, un ieklausīties cilvēkos, pagriežoties ar sirdi pret viņiem. Taču es vēljoprojām neko nezinu par “iemīlēt sevi”.

Ja nu vienīgi to, cik pati sev esmu izmaksājusi. ne jau naudas ziņā, bet “ak, Dievs, kā es baidos, negribu, nemīlu, bet daru”.

Patiesība par sevi atklājas tikai praksē.

Cieņa pret sevi rodas tikai caur pieredzi.
Mugurkauls parādās tikai tur, kur “galerts” saņem sevi rokās.
Tāpec, ka viens “es mīlu sevi”, kas apstiprināts ar darbībām un kādam citam acīs pateikto, ir dārgāks un vērtīgāks par tūkstošiem “esmīlusevi”, kas pateikti garderobē pie spoguļa.

Autors: Olga Primačenko
Avots: gnezdo.by
Tulkoja: Ginta FS