Būt stiprai. Upura ceļš

stipra

“Es visu daru pati. Varu, spēju, daru. Nevienam neko nelūdzu.”

Maksa par totālu patstāvību ir nogurums, spēku izsīkums, nespēja paļauties uz kādu citu, izņemot sevi.

“Es visu pati”.

Kam par godu?

No vienas puses, – tā ir neprasme un nespēja palūgt palīdzību.
Jā, arī tas ir.

Taču, no otras, – dziļa vajadzība attaisnot savu eksistenci uz šīs zemes. “Kad es pārvaru savu nogurumu, sāpes, pārkāpju sev pāri, daru vairāk kā cilvēka spēkos iespējams, ignorēju savas vēlmes un vajadzības, tātad es varu… es drīkstu dzīvot.”

Vari dzīvot tikai tad, ja esi varonis.
Lai attaisnotu savu dzīvi, vajag darīt ļoti daudz, uz cilvēcisko iespēju robežas, ir jābūt stiprākai, ātrākai, gudrākai. Un, protams, visu pašai. Savādāk neskaitās.

Šīs pārliecības saknes stiepjas dziļi bērnībā.

Tās var sakņoties zemā pašapziņā. “Tu esi nekas. Kļūsti lielāka par to, kas esi un tad tu nopelnīsi tiesības eksistēt. Tiesības, lai ar tevi rēķinātos”.
Neatzīšana no tēta puses. Mammas vienaldzīgā attieksme. Pastāvīga nepieciešamība “nopelnīt”” un “attaisnot”.

Bet, iespējams, ka šis vēstījums sākotnēji bija adresēts tavai mammai no viņas vecākiem. Bet meita, redzot kā mamma stiepj savu nastu: strādā līdz vēlai naktij, gatavo, tīra, naktīs mazgā veļu, “stutē” savus bērnus, neskatoties ne uz ko, atdod visu sevi darbam – izdara secinājumu, lūk, tāds ir sievietes liktenis. Meita ciena mammu, negrib būt “vājāka” par savu mammu.

Vai arī tā ir vecmāmiņas kara laika pieredze vai tās paaudzes “karā izdzīvojušo sindroms”. Vainas sajūta par to, ka tu izdzīvoji un tagad dzīvo, laikā, kad daudzi aizgāja bojā, liek maksāt par šo laimi. Neatslābināties, neievilkt elpu, lieku reizi nepriecāties – izdzīvojušajiem nav tādu tiesību.

Tā vai citādāk, bet sievietes prātā dzimst varonīgās sievietes likteņa tēls un mūsdienu variantā – tā ir aktīva sieviete-sasniedzēja, pašaizliedzīga-glābēja, izturīga sieviete-upuris. Bieži vien viena no šīm trim formām.

Ātrāk, augstāk, tālāk! Mērķis aiz mērķa! Viss kontrolēts – karjera, padotie, ģimene. Visu zināt, stingri turēt grožus savās rokās. “Es labāk zinu, kā vajag, un es šeit lemju, kā būs!”

Kontrolēt katru soli, sadalīt pienākumus, sastādīt attīstības programmu savam vīrietim un pacietīgi viņu pa to vest (un pēc tam brīnīties, kā gan viņš aizgāja pie cita “trenera”) . Pataisīt sevi par ģimenes galvu.

Kļūt par vecāku saviem vecākiem un mammu saviem brāļiem un māsām. Ieņemt visas savas dzimtas “vecākā” vietu. Apmaksāt un nodrošināt, kontrolēt un pieprasīt. Sagrābt savās rokās visu varu.

O, šī reibinošā nedalītas varas un spēka sajūta! Nu, lūk, beidzot es visu varu! Un viss atkarīgs tikai no manis!

Padarīt sevi svarīgu, neaizvietojamu, nepieciešamu. Otru cilvēku var padarīt pilnīgi atkarīgu, tādu, kurš bez tevis nespēs pat soli spert.
Taču, būt vajadzīgai nav mīlestības ekvivalents.

“Ja es esmu vajadzīga, nepieciešama un bez mani viņi netiks galā, viņi ir no manis atkarīgi, tātad esmu atzīta… vajadzīga. Mīlēta…”.
Tieši mīlestību un atzinību meklē spēcīgās meitas.

Visus izglābt – darba kolēģus, strādājot savā maiņā, strādāt par trijiem; savus mājiniekus, darot viņu vietā to, ko viņi mierīgi var paši izdarīt; savu tuvinieku vietā lemjot, kas viņiem būs labāk, smacējot ar savām rūpēm; labāko draudzeni, cenšoties nokārtot viņas likteni; vīru-alkoholiķi sargājot no viņa likteņa…

O, jā, tā patiesi ir reibinoša upurēšanās sajūta, labestīgas fejas vara un neatzītā ģēnija aizvainojums! Tas viss tur ir!!!

“Naktī jāizmazgā grīdas, kad ģimene guļ; jāstiepj somas no veikala, kad mājās vīrs un pieaugušais dēls skatās televizoru; jāuzsāk dzīvokļa remonts – vienai, nevienu klāt nepieaicinot… sākumā. Demonstratīvi naktī jāmazgā traukus vai klusītiņam jāapmaksā vīra kredīts”.

Saldā upura sajūta!

Kas berzē rokas, lai pēc tam piestādītu rēķinu.
Kā gan savādāk?

Katrai medaļai ir otra puse. Un upurēšanās pieprasa atmaksu. Tā smacē ar aizvainojumu par savu nopelnu neatzīšanu. “Mani neciena, nenovērtē. Neredz, cik daudz es viņu labā daru”. Nevis viņiem, bet viņu vietā. Nevajag cilvēkus pataisīt par invalīdiem un par tādiem uzskatīt. Arī bez tevis tiks galā.

“Taču, ja tiks galā bez manis, tad kam es vispār esmu vajadzīga? Vai es vispār kādam esmu vajadzīga?”

Bet vai tu pati sev esi vajadzīga?

Vai arī tu esi “nulle, kura tikai kopā ar kādu kļūst par pieklājīgu ciparu, bet pati par sevi – vienkārši nulle bez kociņa”? (V. Moskaļenko “Atkarība: ģimenes slimība”)

Lai atteiktos no upura un glābēja lomas, vajag atteikties no varas. Glābšana nozīmē tikai to, ka blakus cilvēki ir nevarīgi, bez tevis netiek galā un savu smadzeņu tiem nav.

Blakus glābējam ļoti viegli ir kļūt par invalīdu. Nav brīnums, ka šī ir sākotnējā alkoholiķu sievu un narkomānu mātes loma.

Atdodot atbildību paša cilvēka rokās, tu atzīsi, ka viņš ir līdzvērtīgs. Ne stulbāks un, ne vājāks par tevi.

Upura psiholoģija nemanāmi izpaužas ļoti daudz kur. Tas ir noteikts uzvedības stereotips, kurš dala apkārtējos divas grupās “glābēji” un “agresori”. “Labie labestīgie” un “sliktie ļaunie”. “Labie labestīgie” kļūst par “glābējiem”  un tos vadīt var ar vainas sajūtas palīdzību. Tadā veidā upuris apmierina savas vajadzības. Neprazdams savādāk, tieši tā saņemot to, kas viņam vajadzīgs.

Ir svarīgi iemācīties runāt skaidri. Skaidri pateikt savu vēstījumu. Godīgi un tieši runāt ar cilvēkiem – pieaugušo valodā.

“Upuri” visus dala sliktajos un labajos. “Labie” parasti viņus glābj, bet “sliktie” dara pāri, rada nepatikšanas. Lai izietu no upura lomas jāpārstāj dalīt pasaule labajos un sliktajos, jāiemācās skaidri pateikt, ko tev vajag.

Un palūgt. Vērsties pec palīdzības. Tieši. Nevis manipulatīvā ceļā, kā čigānam, bet godīgi. Tas ir sarežgīti, es saprotu. Un, lai to izdarītu, vispirms ir jānoņem nimbs no galvas un jākļūst vienkarši par cilvēku ar visām savām vajadzībām, savu iespēju robežām, savām ērtībām vai neērtībām kaut ko darīt.

Ko ir vērts darīt?

Biežāk uzdot sev jautājumus:

– Vai es neuzvedos kā upuris?

– Vai gadījumā es nepārcenšos darot, gaidot, ka kāds cits atnāks un parūpēsies par mani un “izglābs” mani?

– Vai es skaidri pasaku, kas man vajadzīgs?

– Vai esmu spējīga palūgt?

– Vai es cenšos invalidizēt savus tuvākos?

– Pavisam nemanāmi bērnu vietā darīt to, ko viņi paši var izdarīt? Nenovērtējot viņu pašu personīgās iespējas un neļaujot viņiem augt?

– Vai es savu partneri nepadaru par nespējīgu invalīdu, nespējīgu patstāvīgi lemt, kas viņam ir vajadzīgs un pašam atbildēt par savu dzīvi?

– Vai es nekļūstu par mammu saviem vecākiem?

– Vai neesmu uzņēmusies par daudz, iejūtoties savas vecmāmiņas lomā un uzveļot uz saviem pleciem atbildību par visu ģimeni?

– Vai tā ir mana vieta?

Ir jāmācās sadalīt savus spēkus, plānot savu laiku, deliģēt atbildību, kaut kur palūgt palīdzību, kaut kur noteikt savas robežas un maksāt par lēmumu no tām neatkāpties.

Ir jāmācās vienkārši būt cilvēkam.

Irina Dibova
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Spēks atradīsies, bet vēlme?…

ieksejais darbs1

Katru dienu es sēžu un klausos, kā cilvēki nosaka cenu savām ciešanām un pazemojumiem, no kuriem neatrod drosmi atbrīvoties…
Lūk, sieviete, kuras vīrs, kā izskatās, sen aizmirsis, ka ir precējies, jo lielāko daļu savas dzīves pavada kā zvērināts vecpuisis, kurš ceļo no gultas uz gultu ar pudeli padusē…
Sievai atliek vien vienaldzība – labākajā gadījumā…. emocionāla un fiziska vardarbība – sliktākajā…
Viņa sēž manā kabinetā un min argumetus par labu neesošās laulības saglabāšanai: “Toties viņš labi pelna… un no malas izskatās, ka mums viss ir normāli”…
Lūk, vīrietis, kurš aprecējies ar īstu maitu, līdz groteskai izreklamētu instagrama skaistuli…
Meitene neslēpj to, ka viņš viņai vajadzīgs tikai kā lifts, kas pacels citā dzīvē…
Viņa, aci nepamirkšķinot, viņu pazemo cilvēku klātbūtnē un arī tad, kad abi paliek divatā…
Viņa rīko scēnas un histērijas par ikvienu viņa atteikšanos nopirkt viņai to, ko viņa vēlas…
Un maksā par to ar dozētu piekļuvi ķermenim, tāpēc, ka citas cilvēciskas valūtas kā maigums, siltums un rūpes, viņai nav…
Viņš arī sēž manā kabinetā un pierāda pats sev un man, ka toties apkārtējo acīs viņš izskatās kā ritīgi kruts vecis, kuram pieder galvu reibinoša skaistule…
Citiem vārdiem runājot, lai cik tas paradoksāli neizklausītos, viņa pašapziņa iekšienē krītas, taču ārēji šķiet, ka tā paceļas…
Tādu stāstu manā praksē ir tūkstošiem… un tie attiecas ne jau tikai uz personīgo dzīvi…
Tos vieno viens…
Cilvēki maksā ar sevi par to, kas tos iznīcina… un cieši turas pie saviem apmaksātajiem grāvējiem…
To saprotot, pārstāj viņus žēlot… un pat necenties pārliecināt par to, ka ir jāpārstāj ciest to, ko viņi pacieš…
Kāpēc?
Tāpēc, ka tad, kad cilvēks ir gatavs maksāt tādu cenu, tātad viņam ļoti vajag to, par ko viņš maksā…
Mani Mīļie, ilgu ciešanu, kurām nav iekšējas saldas kompensācijas, nemēdz būt…
Mūsu psihe ir uzbūvēta tā, ka cilvēks, lai ko tas nemaksātu, centīsies izlīst no neciešamiem un traumējošiem apstākļiem..
Viņš nevar atrasties tur, kur nav nekā, kas kompensētu viņa ciešanas…
Tāpēc visi ilgie ieilgušo toksisko attiecību un citu ilgtspējīgo ciešanu stāsti redzami vai neredzami sevī ietver to, kas cilvēkam dod kaut kāda līmeņa labsajūtu…
– Tā vieniem patīk upura loma, aiz kuras var droši paslēpties un tā attaisnot jebkuru bezdarbību…
– Citi paši sev patīk uz to fona, kas viņiem šķiet, ka bez viņiem pazudīs – tas pazīstams ir visiem līdzatkarīgajiem, kuri virspusē cēli cīnās par saviem pazudušajiem mocītājiem, bet iekšēji briesmīgi baidās no veselīgām attiecībām, kurās nebūs tāda viegla veida patikt sev kā uz atkarīgā fona…
– Trešie atklāti ir gatavi maksāt ar sevi par iespēju paēst saldāk un pagulēt mīkstāk…
– Ceturtie arī ir atraduši kaut ko, kas viņus aizturējis šādā smirdošā, bet ļoti ierastā purvā…
Ticiet man, katram darbaspējīgam, emocionāli nobriedušam un sevi cienošam cilvēkam atradīsies spēks iziet no jebkuras vietas, kur viņam pa īstam ir slikti, kur nākas maksāt ar sevi un savu veselību par apšaubāmām baudām…
Spēks atradīsies…
Bet ne vienmēr atrodas vēlēšanās…
Un te nu katrs izvēlas pats…
Ir tādas tiesības…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ciešanas un garīgā izaugsme

ciešanas001

Dāmas uzskata, ka dzīvē piedzīvotās ciešanas padara tās labākas, tīrākas un garīgākas.
Man ir slikti jaunumi visiem, kuri domā tāpat.

Jūs apmānīja!

Ciešanas pašas par sevi nevienu nepadara tīrāku, garīgāku un tuvāku Debesīm.

Ciešanas cilvēkam ir dotas, lai viņš saprastu, ka iet nepareizā virzienā.

Ciešanas nav mērķis, bet instruments, navigators, signalizācija. Bet cilvēki jauc signalizāciju ar automašīnu. Un domā, ka ar ciešanām var kaut kur aizbraukt. Bet aizbraukt var tikai vēl lielākās ciešanās.

Kad cilvēkam sāp – tas ir signāls “Maini situāciju”. Ļoti vienkārša signalizācijas sistēma.

Piemēram, dzīvo sieviete ar vīru, kurš dzer, pazemo viņu, “iet pa kreisi” utt. Viņas ciešanas viņai saka – maini to. Taču viņa stūrgalvīgi turpina dzīvot ar to, kurš liek viņai ciest.

Vēl piedevām pārliecina sevi par to, ka viņas mūžīgās ciešanas ir kā medaļa pie krūts. Jo vairāk viņa cieš, jo lielāka pēc tam būs laime. Tomēr laiks iet un viņa ir nopelnījusi vēl lielākas ciešanas. Un vairāk neko.

Cits piemērs. Sēž cilvēks darbā, kur viņu nenovērtē, maksā maz un visu laiku viņam pārmet. Viņš cieš. Un turpina sēdēt. Pēc tam saviem bērniem stāsta – ko gan jūs saprotat no dzīves! Es gan esmu ritīgi izcietis, visu mūžu cietis.

Apkārt ir tik daudz piemēru, es tos saucu “Nasteņka no Morozko”. Ļoti, ļoti kaitīga pasaka! Tāpat kā vēl daudzas citas par cietējām, kuras pēc tam par savām ciešanām kā balvu saņem kroņus, prinčus un bagātību.

Garīgā izaugsme nesākas ar ciešanām. Tu vari mocīties gadu, divus, astoņpadsmit, kaut visu mūžu. Garīgā izaugsme sākas ar jautājumu: “Kas man jadara, lai to mainītu?”

Bet peles turpina grauzt kaktusu. Tāpēc, ka tā iegājies mūsu kultūrā, reliģijā, literatūrā.

Un tas tiek stimulēts – ciest sāpes, upurēt sevi, izrādīt varonību. Priekš kam? Lai saņemtu apšaubāmu cietējas statusu, bet dzīves beigās sakramentālo “nomocījās nabadzīte”. Tas ir izdevīgi sistēmai, tai ļoti vajadzīgi tādi ļoti ērti, upurēties raduši pilsoņi.

Garīgā izaugsme sākas ar to mirkli, kad tu apzinies, ka ciet un vēlies to izmainīt. Un nav svarīgi, vai līdz šim atmošanās mirklim tu cieti divdesmit gadus vai divdesmit minūtes. Laikam nav nozīmes, kā arī tavu peripetiju skaitam.

Ja tu esi cietusi 20 gadus, tas nav stāsts par tavu varonību, bet par to, cik lēni “tev pielec”.

Garīgajā  izaugsmē nozīme ir tikai vienam: lēmumam mainīt situāciju un darbībām šajā virzienā.

Autors: Glorija Mūra
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sākumā uzvelc masku sev un tikai pēc tam – bērnam

masku bernam

«Ko nozīmē, būt pieaugušam»? — aizvakar man jautāja paziņa, — Manuprāt tas viss ir mīts. Tavas tā saucamās pieaugšanas mēru nosaka tas atbildības maiss, kuru tu velc aiz sevis….».

Ja piesietos vārdiem, es noteikti teiktu, ka tu esi pieaudzis nevis tad, kad tev maiss ir smags, bet tad, kad zini, uz kurieni un kāpēc tu to velc. Kaut vai aptuveni. Taču tas skan pārāk sarežģīti.

Man šķiet, ka pieaugšanas formula ir nedaudz vienkāršāka.

Tā pazīstama ir stjuartēm un visiem ceļotājiem, tā ir tā pati zināmā “sākumā uzvelciet masku sev un tikai pēc tam bērnam”. Apjomīgi, vienkārši, tieši tā, kā man patīk.

Pirmkārt šajā formulā bērna vietā var ielikt jebko citu. Ne tikai savu bērnu, bet arī darbu, vecākus-pensionārus, ģimeni plašākajā tās nozīmē, vīru, vai sievu, bet biežāk vīru.
Tad, lūk, pieaudzis cilvēks vienmēr sākumā parūpēsies par sevi, lai nesanāk tā, ka pēkšņi viņš ir bez samaņas, bez naudas, bez spēka, depresijā un visi parējie, par kuriem viņš atbild arī ir pilnīgā p…
Un šī “pirmkārt” dēļ ļoti viegli var izdarīt secinājumu par “otrkārt”: pieaudzis cilvēks aptuveni zin, no kā viņam kļūst labāk, bet no kā – sliktāk, un viņam noteikti ir pārītis drošu veidu, kā parūpēties par sevi. Pašam. Lūk, ar šīm pašām rokām.

Nepieaugušam cilvēkam nākas ļoti daudz un ilgi un rūgti apvainoties uz tiem, kuriem “bija jāpalīdz”, vai kuri “varēja” palīdzēt, varēja uzminēt utt, bet nesagribēja. Ja turpinām analoģiju ar lidmašīnu, tad nepieaudzis cilvēks pilnīgi noteikti apvainos lidmašīnas pilotus, dusmosies uz sevi, laika apstākļiem, , turbulenci, un tās visas ir saprotamas sajūtas, vēl jo vairāk, ka iemeslu apvainot vienmēr pietiek, bet maska, maska nav uzvilkta.

Treškārt, ir svarīgas abas daļas un secība: un”sākumā masku uzvelc sev”, un “tikai pēc tam bērnam”.

Daži no mums gluži priecīgi pieķeras pirmajai daļai, redzot tajā atbrīvošanos no visiem “vajag” un  sajūsmā spiedzošā “‘gribu”. Bet daži izlaiž pirmo un dzird tikai otro, un redz sevī tikai līdzekli bērna glābšanai. Nosacītā, protams, bērna.

Pirmos var saprast. Patiešām var saprast, ja cilvēks jau no bērnības ir stiepis maisu ar visādām nejaucībām (“nav vārda gribu, ir vārds vajag”, “tev jāvar”, “”nedari kaunu mātei” utt un daudz citu smalku un asu priekšmetu), kuru paņēmis ne labprātīgi, tad neko citu, izņemot dusmas un naidu viņš pret šo maisu nejutīs. Un centīsies no tā atbrīvoties pēc iespējas ātrāk. Un šādi cīnoties, var paiet visa dzīve.

Otros arī var saprast, tos, kuri pārlec pirmajai daļai, purpinot “ko tad nu es”, “man viss ir labi”. Jā, esmu zils, smoku, kāju pievelku. Toties man visi bērni maskās, es atdevu visu, kas man bija, ģimenei, darbam, neko sev neatstāju, kaut izgrieziet visas kabatas.

Linoram Goralikam ir tāds Zaķis PC ar plakātu «Я спас мир и изнемог» (es izglābu pasauli un pārpūlējos). Zaķis vienmēr ir pārmocījies, jūtas varonis, bet pēc tam “bāc!” – izrādās, ka maskas nav vajadzīgas un lidmašīna lidoja uz nepareizo pusi. Vienu vārdu sakot visa haotiskā zaķa mētāšanas ne tikai nevienu neizglāba, bet pat nodarīja kaitējumu Visiem.

Labākajā gadījumā (bet varbūt sliktākajā) cilvēks ar gadiem to saprot un ir ļoti sarūgtināts. Bet sliktākajā (bet varbūt gluži otrādi – labākajā) tā arī dzīvo savā bildītē ar savu plakātu kaklā.
Neviens pa īstam pieaudzis cilvēks neupurēs savu dzīvību.

Tāpēc, ka tas ir bezatbildīgi
Upurēt ir viegli no bērna pozīcijām, tāpēc, ka bērns, pirmkārt, vēl nezin paša dzīvības vērtību, otrkārt – nesaprot kādas būs sekas, un treškārt cer, ka tādā veidā kādu “izglābs”.

Un, lūk, droši vien mēs visu dzīvi kaut kā lēnām kustamies šīs pieaugšanas virzienā. Dažkārt izgāžamies, taču dzīve jau parasti dod vairāk kā vienu mēģinājuma iespēju.”

 

Zaķis PC

Anastasija Rubcova
Pateicoeties Обнять слона
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums Ginta Filia Solis

Nežēlo visas savas draudzenes

draudzeneaaaaa

Es uzrakstīju šo rakstu ar vēlējumu visiem jums – nežēlojiet savas nelaimīgās, žēlojošās draudzenes, radiniekus, paziņas. Viņiem visiem viss būs labi! Bet tev var nedzimt bērni, var sabojāties veselība, var pazust veiksme un dzīvesprieks un ģimenē izzust sapratne, un klātesošs var kļūt nogurums un depresija. Tava palīdzība un līdzjūtība var izrādīties nepanesama nasta tev pašam. Pārtrauc kontaktēties, aizej no saskarsmes, kā tikko tavā klātbūtnē sāk žēloties par savu nelaimīgo dzīvi. Tici man, šim cilvēkam dzīvē viss būs labi. Bet, kas būs ar tevi pēc šī žēlošanās seansa, nav vēl zināms.

Mēs visi savā dzīvē sastopamies ar cilvēkiem, kuri žēlojas. Par veselību, par laika apstākļiem, par vīru, par sievu, par vecākiem un valdību. Viņi stāsta par savam nelaimēm, problemām un slimībām. Un viņu problēmas izraisa līdzjūtību. Mēs esam cilvēki un palīdzība tuvākajam ir visos mūsos ielikta no dabas. Taču dažkārt nelaimes demonstrācija kļūst par peļņas avotu un tieši ar to arī nodarbojas profesionāli ubagi. Upuri ir īpaša profesionālu cietēju klase.

Nežēlo tos, kuri mūžīgi žēlojas

Reiz metro es ieraudzīju rūgti raudošu meiteni. 

Viņai apkārt stājās cilvēki, piedalījās, izprašņāja, juta līdzi, deva naudu. Pēc tam es šo meiteni redzēju vēl vienā metro stacijā, pēc tam vēl vienā…  Es biju izbrīnīta par izdomas bagāto profesionālo upuri. Ko tikai viņa neizdomāja, lai “izvilktu” no cilvēkiem emocijas un naudu. Būtībā, lai atņemtu svešu spēku, izmantotu labestību un cilvēku līdzjūtību.

Pie kam upura problēmas visbiežāk arī ir reālas, ne izdomātas. Taču dažādi cilvēki problēmsituācijās uzvedas dažādi, bet profesionāli upuri žēlojas. Žēlojas par savām, nepārvaramajām problēmām, stresiem, nepiepildītajiem sapņiem, slimībām, sarežģījumiem attiecībās, darbā, ar naudu utt.

Laba lieta – pažēloties! Varbūt paliks vieglāk, varbūt atradīsies kāds risinājums. Mūsu tuvās draudzenes, mūsu nelaimīgās nerealizējušās māsas, mammas, svaines, vīri, brāļi. Visi kā viens – tuvi, mīļi cilvēki. Kā gan nepalīdzēt, nepajust līdzi, sirds nav nekāds akmens.

Padalīšos ar kādu patiesu notikumu, vienu no daudzajiem.

Pie manis uz konsultāciju atnāca kāda meitene, sauksim viņu par Katju. Viņa žēlojās par pastāvīgu stresu, sliktu miegu, menstruālā cikla traucējumiem, endometriozi, olnīcu policistītu, anovulāciju un neauglību. Viss viņas dzīvē kaut kā neveicās – problēmas ar veselību, naudu. Jā, un arī otrais bērns abiem ar vīru kaut kā nesanāca un nesanāca. Kur bēgt no problēmām, viņa nesaprata.

Mēs uzsākām terapiju, ļoti daudzas lietas izdevās ātri novērst. Skārtojās miegs, uzlabojās menstruālais cikls. Viņa tika pie laba darba un stresu dzīvē palika mazāk. Atzīmēšu, ka manas konsultācijas vērstas uz personības izaugsmi.

Cilvēkam pašam ir jāiemācās tikt galā ar sevi, saprast sevi, pazīt, izdarīt secinājumus, teikt sev patiesību par to, kuri no ieradumiem un uzskatiem ir viņa slimību un problēmu cēloņi. Iekšējais pētnieciskais darbs ir ļoti svarīgs. Terapijas rezultātā cilvēks mācas pats savas  problēmas atrisināt un uzņemties atbildību par savu dzīvi.

Katja, par laimi, izrādījās ļoti patiess un ieinteresēts savā dzīvē cilvēks. Viņai bija ļoti svarīgi atrisināt savas problēmas un savus uzdevumus, nevis vienkarši saņemt īslaicīgu atvieglojumu. Un, lūk, viena no mūsu sesijām laikā, noskaidrojās kāda ļoti interesanta detaļa. Viņa atcerējās, ka tad, kad viņai neizdevās  pirmo reizi palikt stāvoklī, viņa ļoti cieta un pārdzīvoja. Viņa regulāri tikās ar savām draudzenēm un dalījās ar viņām savos sāpīgajos pārdzīvojumos. Stundām ilgi ciemojās pie viņām. Ja bija kāds tusiņš un visi priecājas, Katjas seja vienmēr pauda izmisumu. Visi viņai juta līdzi, visi palīdzēja, kā vien varēja. Tā tas turpinājās vairākus gadus, ciešanas un pārdzīvojumi grauza viņas sirdi kā skābe un viņa ar tiem dalījās ar saviem tuvajiem cilvēkiem. Pēc ilgāka laika viņa palika stāvoklī un piedzemdēja savu pirmo meitu Un no šī brīža, uzmanību!

Katra no viņas draudzenēm, bet Katja stāstīja par piecām tuvām viņai sievietēm, vai nu saslima, vai izšķīrās no vīra. Visām piecām “uz līdzenas vietas” nav bērnu, nav ģimenes, nav veselības. Kaut kā “nesanāca”.

Kad viņa stāstīja par tādiem “nejaušiem” apstākļiem savu draudzeņu dzīvē, tad pati saprata, ka ne jau velti viņas pārtrauca ar viņu draudzēties. Protams, viņas nesaprata, ka iemesls ir Katja, taču neapzināti vairs nevēlas ar viņu tikties. Protams, Katja pārdzīvo, ka tagad viņai nav draudzeņu, ka visi viņu ir pametuši. Un tagad viņai ir vajadzīgs otrs bērns. Ko tagad darīt? Kur tagad ņemt vēl piecas labākās draudzenes?

Ļoti interesanti bija klausīties tādas atklāsmes. Galvenais, pašai Katjai bija dīvaini to skaļi pateikt. Ļoti negaidīti un briesmīgi bija saprast, par kādu cenu viņa ieguva to, ko ieguva.

Protams, tu vari teikt, kā gan to var pierādīt? Varbūt viņa visu to izdomāja?
Es atbildēšu. Iekšējā pasaulē nekas nav jāpierāda. Ja cilvēks kaut ko par sevi zin, ja viņam paša rīcību apspīd skaidra sapratne, par savām domām, rīcību , sajūtām, viņam nav vajadzīgi nekādi pierādījumi.

Protams, viņai radās jautājums – kā tagad visu izlabot? Daļēji, protams, ir iespējams to izlabot. Par to, ko var izdarīt, mēs runājām konsultācijā.

Pirmkārt, jāsāk ir ar to, ka jābeidz ciest. Jāpārstāj saņemt šo netveramo, smalko, sava ziņā seksuālo labsajūtu no paša ciešanu procesa. Katja atzinās, ka tieši tas arī notiek viņas dzīvē. Viņa cieš ar sajūtu, labsajūtu, ar pilnu atdevi, aizspēlējoties, aizraujoties, neprotot apstāties, arvien vairāk un vairāk iejūtoties šajā lomā.

Tālāk jāpārtrauc žēloties, aizķert cilvēkus, spēlējot uz viņu jūtām, augstsirdības, vēlmes palīdzēt (manipulējot). Īpaši vajadzētu pasaudzēt savus tuvos, mīļos cilvekus – vīru, vecākus, meitu. Viņi pirmie nokļūst zem profesionālā upura ložmetēju ugunīm, viņi pirmie riskē ar savu veselību un savu dzīvību.

Es uzrakstīju šo rakstu ar vēlējumu visiem jums – nežēlojiet savas nelaimīgās, žēlojošās draudzenes, radiniekus, paziņas. Viņiem visiem viss būs labi! Bet tev var nedzimt bērni, var sabojāties veselība, var pazust veiksme un dzīvesprieks un ģimenē izzust sapratne, un klātesošs var kļūt nogurums un depresija. Tava palīdzība un līdzjūtība var izrādīties nepanesama nasta tev pašam.

Pārtrauc kontaktēties, aizej no saskarsmes, kā tikko tavā klātbūtnē sāk žēloties par savu nelaimīgo dzīvi. Tici man, šim cilvēkam dzīvē viss būs labi. Bet, kas būs ar tevi pēc šī žēlošanas seansa, nav vēl zināms.
Autors: Jeļena Volžeņina
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Mammai patīk tīri logi

tiri logi

Mamma mīlēja tīrus logus un izmazgātus aizkarus. Es viņu saprotu: caurspīdīgs logs nozīmē ilūziju, ka esi vienots ar dabu, it kā loga vispār nebūtu. It kā tā papele būtu pavisam tuvu blakus – vien roka jāpastiepj. Bet, ja logs ir netīrs, tad tas ir atgādinājums par to, ka esi atrauts no apkārtējās pasaules, kurā brauc mašīnas, dūmo fabriku skursteņi un notiek celtniecība.

Kā nenokļūt manipulāciju tīklos pēc paša gribas
Mamma mīlēja tīrus logus, bet viņai ļoti nepatika tos mazgāt. Kamēr mēs dzīvojām kopā, tos mazgāju es. Katru nedēļu. Ziemā – tikai no iekšpuses, bet pārējās sezonas – gan no iekšpuses gan ārpuses.
Mamma lūdza, bet, ja es neizpildīju viņas lūgumu, viņa apvainojās, raudāja un dzēra valokordīnu.

Mammas valokordīns ir lielisks motivators. Es mazgāju tos logus, kaut gan man drausmīgi nepatīk uzkopšanas darbi, taču vēl vairāk es neieredzu valokordīna smaku.

Pelnrušķīte Oļuška
Logu mazgāšana mani tā bija nogurdinājusi, ka es burtiski “aizskrēju pie vīra”. Apprecējos ar to, kurš nav ķerts uz tīrību, un kam nospļauties uz netīriem logiem. Kontrastā ar mammas tīrajiem logiem tas izrādījās ļoti seksīgi. Es pārvācos dzīvot pie vīra. Mamma kļuva kaprīza, pieprasīja mani atpakaļ, gaidīja, kad būšu izspēlējusies savā sievas lomā. Es pie viņas braucu arvien retāk, jo katrs brauciens nozīmēja tīrīšanu. Bet, ja es biju piekususi, tad arī tīrīšana notika tikai ar valokordīna palīdzību.

Pēc tam man piedzima dēls, un man absolūti vienaldzīgi kļuva netīri logi.

Mamma ieraduma pēc uz mani apvainojās un es, kā jau ierasts, taisnojos. Klasiska līdzatkarība, no manas puses apzināta.

— Mammu, es nevaru braukt divas stundas no citas pilsētas, lai nomazgātu tev logus. Man ir ģimene, maziņš bēŗns, ļoti daudz darba. Es apmaksāšu tev tīrīšanas pakalpojumus – ir tādas kompānijas, kas to dara un šis cilvēks tev nomazgās logus.
— Svešs cilvēks??? — mamma šausminājās.
— Jā. Atnāks, nomazgās un aizies. Viņiem tāds darbs.
— Atnāks svešs cilvēks un jautās: «Vai tad jūs esat vientuļa?» Es teikšu: «Nē, man ir meita». Cilvēks jautās: «Un kāpēc gan meita nevar nomazgāt jūsu logus?» Un es no kauna nomiršu.
— Nemirsti. Paskaidro viņam, ka tu vēlies, lai meita tavus logus mazgā katru nedēļu. Bet tava meita dzīvo citā pilsētā un viņai uz rokām ir zīdainis.
— Tas viss ir briesmīgi. Sveši ļaudis mazgā man logus, it kā es pati nevarētu.
— Nu, bet tu jau nevari!
— Es piedzemdēju kādu, kurš var.
— Viņš arī nevar.
— Viņš negrib! Un tas ir drausmīgs kauns.
— Mammu, es savas mājās logus neesmu mazgājusi jau divas sezonas, pat – trīs. Man nav kad to darīt.
— Un tev nav kauns?
— Nē! Man bija citi, daudz svarīgaki darbi.
— Logi ir saimnieces dvēsele. Tīri logi un garšīgs borščs. Ja tev ir netīri logi…
— Es esmu slikta saimniece un mani tas apmierina.
— Es vienkārši nesaprotu, kurā tu esi “atsitusies”…. Es no kauna būtu nomirusi…

Es psihoju. Nometu telefona klausuli.
Nervu sistēmas graušana un manipulācijas ir iebūvētās funkcijas manas mammas bāzes komplektācijā.
Viņa mīlēja, lai viss būtu tā, kā viņa grib un tad, kad viņai tas ir izdevīgi.
Un bija sajūta, ka viņai nebija vajadzīgi tīri logi, bet bija vajadzīgi tieši manis mazgātie logi.

Reiz viņa palūdza man aizvest viņu ar stādiem uz vasarnīcu. Otrdien. Es otrdien nevarēju, varēju ceturtdien.

— Mammu, ceturtdien, labi?
— Ceturtdien es jau braukšu atpakaļ. Man vajag otrdien.
— Es atradīšu šoferi, samaksāšu viņam un vinš tevi aizvedīs.
— Svešs cilvēks? Ko teiks kaimiņi!!!?? Jautās: kur tad tava meita, vai tu viņai esi vienaldzīga? Kāds kauns!

Es sapratu: mammai nevajadzēja uz vasarnīcu, viņai vajadzēja, lai uz vasarnīcu viņu aizvedu es.
Es biju nikna. Es pretojos. Ārdījos. Raudāju. Paskaidroju. Nometu klausuli. Zvanīju atkal. Viņa taču ir mana mamma…

Pagāja daudzi gadi, iekams es sapratu, ka mammas “paštaisnums” patiesībā ir neapzināta vēlme būt blakus, kompensēt to faktu, ka visas manas 30 gadu dzīves laikā, kopā mēs bijām dzīvojušas vien 5 gadus. Mamma mani neuzaudzināja, viņai nebija laika, bet tagad – ir, un viņa cenšas mani ievilināt pie sevis, bet tagad laika nav man. Un vispār, interesanta un noderīga lieta ir savlaicīgums – tas ir tad, kad diviem cilvēkiem sakrīt laiks un intereses, un to nevar atlikt uz vēlāku laiku.

Nevar izvēlēties jebkuru izdevīgu laiku, lai paauklētu meitu, vajag viņu auklēt tad, kad viņa ir maziņa. Kamēr mamma tam meklēja laiku, es jau biju izaugusi un tagad man nav vajadzīga mamma, kura mani auklē, mātes mīlestību biju iemācījusies iegūt no citiem avotiem.

Taču mūsu mammu paaudzei nav raksturīgi reflektēt un atzīt savas kļūdas. Mamma gribēja man uz rokām, gribēja būt blakus, pievērst sev uzmanību, bet nezināja citu komunikācijas valodu, izņemot ultimātu.

Kad es apzinājos šo faktu, man kļuva vieglāk. Es vairs nedusmojos: es lasīju starp rindām. Mamma uzdeva man uzdevumus tikai ar vienu mērķi: redzēt mani. Es, savukārt, piedāvāju sevi aizstat ar apmaksātiem uzkopējiem un šoferiem…

Priekš kam viņai sveši ļaudis dzīvē? Viņai vajag meitu…
Es sāku braukt pie viņas ciemos biežāk. Ņēmu līdzi dēlu un braucu uz vairakām dienām, dažkārt uz veselu nedēļu.

Mamma to traktēja savādāk: viņa bija nolēmusi, ka es mūku no vīra, un mums viss ir slikti, un šie braucieni ir šķiršanās priekšvēstneši.

— Jūs šķiraties?
— Mam, kas par niekiem, mums viss ir labi!
— Nu, negribi, nesaki.

Mūsu mammu paaudzei vienmēr ir taisnība, viņas nekad nekļūdas. Nu, protams.

Dzīve ir brīnumains bumerangs. Tā pati visu sakārto un nodrošina taisnīgumu. Es izaugu mammas uzmanības deficīta apstākļos, un pēc tam mamma dzīvoja neapzinātā manis deficītā. Dzīve uzjautrinājās un diriģēja situāciju.

Pēc tam mamma ļoti stipri saslima. Es sākumā nesapratu, ka viss ir tik nopietni, domāju, ka kārtējā manipulācija. Kurš gan nezin, ka manipulācijas ar veselības stāvokli ir pašas efektīvākās. Tās garantē, ka es jebkurā diennakts laikā visu pametīšu un skriešu glābt. Bet patiesībā izrādīsies, ka neviens nav jāglābj. Ne, drīzāk jāglābj nevis no uzlēkuša asinsspiediena, bet no nemīlestības lēkmes.

Reiz, kad biju stāvoklī, es naktī braucu pie viņas, jo viņa zvanīja, ka palicis slikti, raudāja klausulē. Es ātri saģērbos, salamājos ar vīru, kurš mēģināja mani nelaist, un vairākas reizes pārsniedzot ātrumu traucos naktī divas stundas ceļā pie mammas, lai pārliecinātos, ka…. mamma saldi guļ.

Taču šoreiz viss bija nopietni. Mamma bija kļuvusi nevarīga, nespēja staigāt bez pieturēšanas, sākumā paprasīja staiguli, pēc tam apsēdās invalīdu ratos. Pēc tam vispār palika uz gultas. Sapratu, ka viņai ir vajadzīga kopšana. Meklēju kopēju ar medicīnisko izglītību. Izradījas, ka tas ir ļoti dārgs pakalpojums. Un, jo smagāks pacients, jo dāgāks pakalpojums (viņš taču ir jācilā, jāapmazgā utt).

Vidējā tāda pakalpojuma cena, ņemot vērā mammas svaru, bija 65 000 rubļi mēnesī. Un tā tikai samaksa par darbu. Bet vēl jau medikamenti, pamperi, ēdiens…. Kopā sanāk ap 100 000. Taču pati lielākā problēma, kuru es nebiju paredzējusi, nebija nauda. Bet gan tas, ka viņu apkalpos svešs cilvēks!!!! Ne es.

Es gara acīm redzēju mammas asaras, un viņas kroņa teicienu “es nomiršu no kauna”.

Kaimiņi jautās: “Vai tad tev meitas nav?”

Es nolēmu pārcelties pie mammas. Ar dēlu. Tas bija augusts. Septembrī puiku iekārtošu bērnudārzā. Un kopšu mammu.

Vīrs bija šokā. Es viņu līdzi nesaucu, jo sapratu, ka vinš nebrauks. Viņš jau no 14 gadu vecuma dzīvo viens, no 23 – kopā ar mani, viņš neprot un negrib dzīvot svešā teritorijā. Bet te, jābrauc uz svešu māju, kur paklāji, kristāli, manipulācijas…

— Mēs pie tevis brauksim brīvdienās, — es viņu mierināju. — Uzskati, ka mēs aizbraucam peļņā, pelnīt 100 000.

Vīrs uzskatīja šo lēmumu par pilnībā nepratīgu. Viņš bija gatavs paņemt vēl vienu darbu un atrast veidu kā  sievasmātei apmaksāt kopēju. Jā, un arī es būtu varējusi iet uz darbu, un dēlu iekārtot bernudārzā.
Taču es nezināju, kā lai vīram paskaidroju to, ka mammai nav vajadzīgs svešs cilvēks. Vīrs nezināja, kā paskaidrot man, ka es kārtējo reizi parakstos uz manipulāciju.

Mēs šķīrāmies absolūtā viens otra neizpratnē. Ģimene ir atbalsts. Atbalsts nozīmē atvērt lietussargu lietus laikā virs galavs tam, uz kuru esi ritīgi nikns. Tāpēc, ka, lai cik arī nikns tu būtu, tu viņu vienalga mīli, bet mīlestiba ir stirprāka par jebkuru aizvainojumu un nesapratni.

Es sēdēju lietū viena un nejutu, ka virs manis būtu kāds lietussargs. Man bjaj viens lietussargs un es to turēju virs mammas galvas, ne vīra, jo mammai tas bija vairāk vajadzīgs. Mamma ir slima. Un mamma man ir viena, citas nebūs.

Es izturēju pusgadu. Sešus mēnešus sadzīves elles. Objektīvi – es esmu ļoti slikta kopēja. Jo es neesmu kopēja.

Man nepietika ne iecietības, ne spējas pieņemt. Nepietika ne spēka neviebties, ja slikti ož, ne arī spējas noslēpt savas dusmas pašai uz sevi par to, ka izvēlos tādu dzīvi un neviens nesaprot manu izvēli, un arī es pati to nesaprotu.

Nē, es nodrošināju mammai kopšanu ar maksimālu atdevi, apmazgāju, mainīju, tīrīju…. Tas bija mokoši, bet nepieciešams.

Taču katru sekundi es jutos kā dzīvs cilvēks, kurš iekritis pienākumu slazdā.

Situāciju pasliktināja vēl tas, ka es savai kaprīzajai mammai biju kļuvusi par māti, bet sāpes viņu padarīja niknu, dzēlīgu un asu. Viņa pastāvīgi bija neapmierināta, viebās, grūda nost manas rokas, runāja sāpīgas lietas un dzīvoja absolūtā negatīvismā, vilkdama tajā mani sev līdz.

Un šīs netaisnības sajūtas dēļ, es pastāvīgi raudāju, jo pilno pieauguša cilvēka pamperi gribējās iznest klusa “paldies” pavadījumā, nevis dusmīgu aizvainojošu vārdu par manu čammīgumu pavadījumā.

Tikai vēlāk es sapratīšu, cik ļoti pazemojoša mammai bija viņas pašas nevarība, nekustīgums un cik briesmīgi nepanesama sajūta, ka esi nasta, slogs, kad vecums tev uzgāžas ar visu savu nežēlību.

Tas bija mans personīgāis stokholmas sindroms: mamma bija mani paņēmusi ķīlniekos, mocīja, darīja sāpes un, jo skaļāk viņa protestēja, jo vairāk žēluma man bija pret viņu un baiļu par tālāko.

To pusgadu es biju visnelaimīgākais cilvēks pasaulē. Es brīvdienās braucu mājas un bezspēkā kritu vīra rokās, cerot uz rehabilitāciju un mīļumu. Tās bija manas brīvdienas no bezcerības, bailēm, ka dzīve beidzas tik briesmīgi un mokoši. Bet vīrs nevēlējās dzirdēt manu žēlošanos un nevēlējās nevienu žēlot. Viņš vēlējās dzīvot savā ģimenē kopā ar savu sievu un dēlu. Tāpēc viņš bija dibinājis ģimeni un nesaprata, kāpēc viņam jātēlo vecpuisis. Un brīvdienās mēs nepaspējām uzbūvēt no jauna to, ko bijām nopostījuši darba dienās.

Vienu vārdu sakot, kādā ceturtdienā es beidzot biju nogurusi. Paskatījos tīrajā logā un sapratu: vēl nedaudz un es pa to izkāpšu. Es vienkārši vairs nevaru. Nevaru darīt to, ko daru absolūti neefektīvi, to, ko no manis gaida, to, kas skaitās pareizi, bet patiesībā moka visus.

Es iegāju mammas istabā kopā ar skaistu, jaunu mana vecuma sievieti un teicu: “Mammu, tā ir Natālija, tava jaunā kopēja”.

— Bet tu? — mamma iesaucās.
— Es — uz mājām, — es atbildēju.

Un mamma sāka raudāt. Un es raudāju.
Bet šīs asaras bija atšķirīgas.

Es atgriezos mājās. Devos uz darbu, lai pelnītu dzīvei kopā ar vīru. Sāku ārstēt klibojošo ģimeni.

Mamma… Mamma pēkšņi negaidīti ātri sāka atveseļoties. Pēc mēneša sēdās savos ratiņos, pēc tam sāka staigāt ar staiguli, pēc tam – bez staiguļa.
Vienkārši kopēja bija profesionāle, viņa spēja atšķirt kaprīzes no īstas vajadzības un pati uzstādīja noteikumus. Viņa nemazgāja logus, kad to vēlējās mamma, bet mazgāja tad, kad bija vajadzīgs.
Mamma saprata, ka viņas mājā saimnieko sveša sieviete ar īsiem matiem, kas neparakstās uz viņas manipulācijām un vienīgais veids, kā no tās atbrīvoties, ir izdarīt tā, lai šīs sievietes viņas dzīvoklī nebūtu. Un tāpēc ir jāatveseļojas.

Šis ir ļoti audzinošs stāsts un lieliska pieredze, vesela dārgumu lāde ar manām personīgajām atklāsmēm. Par to, ka daudzu manipulāciju tīklos cilvēki iekrīt paši pēc savas gribas un viņiem tas ir vajadzīgs, tāpēc, ka viņi savadāk nevar, vismaz pagaidām. Par to, ka dažus parādus nav pašam obligāti jāatdod. Par to, ka vērties tīros logos ir daudz interesantāk tad, kad ainavu aiz loga esi izvēlejies pats, nevis tad, kad tā ir apstākļu izvēlēta….

Un par to, kā pareizi mīlēt tos, kurus tu mīli, izlem tikai tu pats. Un tavi mīļie cilvēki ar tavu mīlestību var rīkoties tā, kā viņi to uzskata par vajadzīgu.
Bet tu….
Bet, tu pats! – pats! – nosaki, cik tīrs būs tavs logs un pats izvēlies logu, aiz kura būs tavi saullēkti un rieti….

Autors: Olga Saveļjeva
Avots: https://trendru.info
Tulkojums  Ginta Filia Solis

Stiprie, bīstieties vājo!

stiprie4

Es arvien turpināšu atkārtot. Stiprie, bīstieties vājo!
Viņi piespiedīs jūs skraidīt pa dzīves apli un aplis arvien sašaurināsies, kamēr jūs bezspēkā pakritīsiet un tad jautāsiet sev, bet kurš pažēlos mani?
Kāpēc ļaudis dalās vājajos un stiprajos? Ne fiziskajā līmenī, bet domu un darbību līmenī.

Kāpēc vieni visu laiku sten un vaid, pastāvīgi pieprasa līdzdalību un gaida palīdzību no ikviena, bet citi, zobus sakoduši un sakopojuši visu savu gribasspēku, paši kļūst par balstu un aizsargu citiem.

Kad man saka, it kā vājie esot vāji no dzimšanas, tieši tāpat kā stiprie no dzimšanas a priori apveltīti ar spēku, es tam neticu. Es tam neticu tāpat kā tam, ka ir cilvēki, kuri no dzimšanas prot lasīt un rakstīt. Kad mani cenšas pārliecināt par to, ka vājie pat tad, ja ļoti gribētu, nespētu kļūt stipri, bet stiprajiem nav vajadzīgs nekāds atbalsts, man gribas “noraut stop-krānu” un pārsēsties citā vilcienā.

Būt vājam – tā nav patoloģija. Būt stipram nenozīmē būt apveltītam ar dotumiem, līdzīgi, kā ar acu krāsu vai deguna formu.

Gan viens gan otrs – tā ir dzīves pozīcija. Izvēle, kuru katrs izdara pats. Programma, kas nosaka dzīves veidu. Un tikai.

Vājš cilvēks ir vājš ne tāpēc, ka ir vājš, bet gan tāpēc, ka var atļauties sev tādu greznību. Tāpēc, ka blakus ir kāds, kurš ļauj viņam būt tieši tādam, tas, kurš gatavs atbildēt ne tikai par sevi, bet arī par “to puisi”.
Es teikšu vēl vairāk.

Vāju cilvēku nav. Ir tie, kuriem ir izdevīgi būt vājiem.

Stiprie stipri bieži vien ir ne tāpēc, ka viņiem tā gribās, bet tāpēc, ka nav citu variantu, un punkts.
Bet kas aiz tā punkta, no tā otras puses, tikai viņiem vien zināms. Nu un, vēl tiem nedaudzajiem, kas ļoti gribēs ieraudzīt un saprast.
Un bieži vien tieši tiem, kuri jums šķiet stipri – dzelžaini, nesaliecami, tiem, kuriem jūs droši variet pateikt ierasto “tu esi stiprs, tu tiksi galā” – vēl vairāk kā citiem ir vajadzīgs atbalsts un aizsardzība. Mīlestība un siltums. Tāpēc, ka viņi ir vairāk piekusuši un noguruma viņiem ir katastrofali daudz. Un arī vientulības sajūtas. Tāpēc, ka būt stipram nozīmē, ilgi nespriedelējot, saņemt sitienu un ar savu ķermeni aizsegt caurumus jebkurā sienā. Jebkuru sūci jebkurā kuģī. Gan uz parādes klāja, gan smacīgā sūkņu telpā.

Sargiet sevi, stiprie! Sargiet viens otru! Lūdzu! Tāpēc, ka jums vienam otra nav daudz. Un tāpēc, ka jūsu spēks visbiežāk arī ir jūsu pati neaizsargātākā vieta.

Autors: Olga Glazova
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos par ieteikumu Līgai Šīronai.

Vecāku mīlestība: pateicība aizvainojuma vietā

veci_cilveki30

Ja  tev šobrīd vai arī kādreiz ir bijusi aktuāla tēma par aizvainojumu uz vecākiem, vai arī tu domā “vecāki man iedeva pārāk maz materiālā un tāpēc man tagad ir tik grūti”, un arī vienkārši tad, ja tu viņus ļoti, ļoti mīli, tad šis raksts ir domāts tieši tev!

Aizvainojuma vietā pateicība vecākiem

Kā tu domā, vai viņi tev to visu iedotu, ja saprastu, kas tieši ir vajadzīgs un kā to iedot? Iedotu, noteikti iedotu, vecāki vienmēr saviem bērniem grib iedot visu labāko.

Tātad, neiedeva nevis tāpēc, ka negribēja, bet tāpēc, ka nevarēja un viņiem pašiem tas ļoti sāp – tas ir tas, kas attiecas uz mīlestību.

Bet pārējo nevarēja iedot tāpēc, ka viņiem uzradies tu. Viņi prata dzīvot bez tevis, bet neiemācījas ar tevi. Ta mēdz gadīties. Mēs visi esam dzīvi cilvēki.

Tā tikai šķiet, ka vecākiem noteikti jābūt stipriem un visu varošiem, bet viņi ir trausli – tādi paši kā tu.

Viņi rīkojās ne paši no sevis, bet ar tevi, tevis deļ, tu biji tajā iesaistīts.

Pat vairāk. Tu biji iemesls, kura dēļ viņi sev atteica to, par ko tu šobrīd esi uz viņiem aizvainots. Tu esi vienīgais iemesls, kuram tika atdots viss.

Tev šobrīd ir grūti? Jā. Tikpat grūti bija arī taviem vecākiem, kuri neprata to darīt tāpat, kā to neproti šobrīd darīt tu.

Vai tu vari viņus saprast, skatoties uz sevi?

Tikai tev šobrīd ir daudz vairāk iespēju, tu dzīvo citā laikā un pasaule tev apkārt ir cita.

Bet ar tām iespējām, kas bija viņiem, bija vēl drūmāk.

Viņiem arī bija grūti. Domā, viņi nevēlējās iedot tev vairāk? Domā, viņi neredzēja to, ka kāds cits var, bet viņi nevar?

Taču viņi tik un tā izdarīja visu, ko varēja. Viņi tev iedeva visu nepieciešamāko. Viņi sagatavoja tevi dzīvei, un nodrošināja ar visu nepieciešamo, kas pēc viņu saprašanas tev bija vajadzīgs, un kam viņi no sirds ticēja – tātad labāko, ko varēja.

Vai tagad tu jūti žēlumu pret viņiem? Jā, ir skumji redzēt, ka taviem mīļajiem nav visa tā labākā, kas varētu būt, kas varētu padarīt krāsaināku un patīkamāku viņu dzīvi.

Taču tev ir iespēja visu izmainīt. Ja tu spēsi atrast risinājumu sev, tu spēsi dot viņiem visu to, ko viņi ir pelnījuši.

Reiz viņi visu atdeva tev. Tagad tev ir iespēja pateikties viņiem – un padarīt viņu dzīvi laimīgāku.

Kā tikko tu iemācīsies nopelnīt, tu varēsi to izdarīt. Un tādēļ ir jāiemācās žēluma sajūtu pārvērst pateicībā.

Pateicība nodzēš aizvainojumu.

Tāpēc nebaidies mīlēt un pārdzīvot savu vecāku dēļ, nebaidies izjust sāpes, tas ir normāli, tu esi dzīvs, izlaid savu mīlestību no būra. Tev vēl ir laiks pateicībai, galvenais – paspēt.

Vai tava situācija var nozīmēt to, ka tev jau ir N gadu un tu pagaidām vēl neesi sasniedzis to dzīves līmeni, kuru vēlējies un tas nozīmē, ka neesi iemācījies nopelnīt pietiekoši?

Tu jau sen esi kļuvis pieaudzis un tad, kad tas notika, atbildība no vecākiem automātiski tika noņemta un pārgāja tavās paša rokās. Vai tu esi gatavs kaut ko darīt lietas labā un kaut ko iemācīties?

Vai vari katru reizi, kad aizvainojuma sajūta atgriežas, atcerēties to, ka jau sen tu pats, nevis tavi vecāki ir atbildīgi par tavu dzīvi?

Ja aizvainojums atgriezīsies, tas nozīmēs vien to, ka tu atkal esi atteicies no atbildības par savu tālāko dzīvi. Tad atkal atceries par to, ka atbildība ir tava un tātad arī tu pats vari visu izmainīt. Un dari to tikmēr, kamēr aizvainojums vairs neatgriežas.

Atbildība un Pateicība. Vecāki jau sen savu darbu ir izdarījuši un izdarījuši to tieši tik labi, cik varēja.

Tagad ir tava kārta sasniegt to dzīves līmeni, kuru tu vēlējies, pateikties saviem vecākiem un nodot jaunu, jau pavisam citu attiecību modeli saviem bērniem, lai arī viņi spētu sasniegt sev nepieciešamo līmeni tad, kad tas būs vajadzīgs.

Tu šeit un tagad vēlies labāko sev un saviem vecākiem, un kaut vai par šo vienu tu vari viņiem pateikt Paldies!

Lai garš un skaists mūžs mūsu vecākiem.
© Irina Makarenko
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Mūžīgais upuris

upuris6

“Sadomazohisms sākas ar iekšējām pārliecībām”
Oksana Ļitvinova

Mēdz būt divu līmeņu upuri: parastais un profesionālais. Otros bieži vien dēvē par “mūžīgajiem”.
Kā “mūžīgos upurus” atšķirt no vienkāršiem cilvēkiem?
Tie ir cilvēki, kuru galvenais talants ir prasme apkārtējos izraisīt vainas sajūtu.
Lūk, daži piemēri tam, kā viņi to dara.

1. piemērs.

– Mīļais, tu šodien esi tads dīvains! Vai ar tevi viss kārtībā? (Rūpējoties)

– Ar mani viss kārtībā. (Mierīgi)

– Kāpēc tu tik rupji man atbildi? Tu tiešām esi tads dīvains! (Uzmet lūpu)

– Ar mani viss kārtībā! (Nedaudz paaugstinot toni)

– Nē, mīļais, ar tevi nebūt viss nav kārtībā. Es taču redzu! (Aizvainoti)

– Es taču teicu, ar mani viss ir kārtībā. Pārtrauc! (Nikni, prasīgi, aizkaitināti)

– Nē, nav kārtībā! Tu šodien esi tik nikns un rupjš! Kas ar tevi? Kāpēc tu mani aizvaino? Vai tad es to esmu pelnījusi? (Aizvainoti) Es tik daudz ko tavā labā daru (Asaras). Tu mani ienīsti? Es gribu dzirdēt atbildi! (Rūgti raud).

Šajā piemērā upuris vēlas otrā cilvēkā izraisīt agresiju un likt otram justies vainīgam. Viņa sāk mocīt ar jautājumiem, atbildes uz kuriem uzkurina arvien spēcīgāk. Rezultātā, ja otrs padodas šīm manipulācijām, tad saruna, kas sākumā šķiet gluži nevainīga, beidzas ar skandālu, asarām un apvainojumiem.

2. piemērs

Telefona saruna.

– Sveika! Es nopirku biļetes! (Iedvesmoti, priecīgi)

– Kāpēc? (Vienaldzīgi)

– Kāpēc? Vai tad mēs uz kino neiesim? (Izbrīnīti)

– Es neeeezinu. (Vienaldzīgi)

– Kā, tu nezini, mēs taču vakar vakarā norunājām šodien iet uz kino, un sarunājām, ka es nopirkšu biļetes!

– Es neeeeatceros. (Vienaldzīgi)

– Kaut kas ir noticis? (Norūpējies)

– Neeeekas. (Vienaldzīgi)

– Tad mēs iesim vai neiesim uz kino? (Aizkaitināts)

– Tu esi tik rupjš! Tu mani nepavisam nemīli! (Raud un noliek telefona klausuli)

Viņš zvana vēlreiz, viņa neceļ.
Šajā piemērā viņa atkal viņu izaicina uz emocijām. Grib nokaitināt un, kā tikko viņa balsī sajūt šo aizkaitinājumu, uzreiz apvaino viņu rupjībā, apvainojas un tālāk “ieslēdz” klusēšanas un ignorēšanas režīmu.

Viņas pozīcija: “lai pamocās un padomā, kā jāuzvedas attiecībās ar mani”.

3. piemērs

– Mīļais, mamma grib, lai tu viņu aizved uz vasarnīcu. (Jautājoši, skatoties viņam acīs)

– Es šo sestdien nevaru, tu taču zini, ka man jāstrādā. (Mierīgi)

– Bet tas šoreiz ir ļoti svarīgi! Tu nepazīsti manu mammu, viņa apvainosies! (Lūdzoši)

– Es vairs nevaru kaut ko mainīt savā grafikā. Es tev nedēļas sākumā jautāju par taviem plāniem nedēļas nogalē. (Viegli aizkaitināts)

– Lūk, vienmēr tā! Tev tavi draugi ir svarīgāki par mūsu ģimeni. (Šņaukājas)

– Tu taču zini, ka tā nav! (Aizkaitināti)

– Tu vienmēr esi ienīdis manu mammu! Es to vienmēr esmu zinājusi. Un arī mani tu ienīsti! Man tas tik ļoti sāp! (Raud)

Viņš ir apmulsis. Cenšas viņu nomierināt.
– Liec mani mierā! Mamma vienmēr  ir teikusi, ka tu esi rupeklis un niecība. Es tikai tagad saprotu, ka viņai bija taisnība! (Lauza rokas)

Šajā piemērā situācija beidzas ar redzamu otra cilvēka pazemošanu un nenovertēšanu. Upuri to prot darīt meistarīgi.

Ko darīt, lai nekļūtu par “mūžīgā upura” upuri?

1. Laicīgi atpazīt tādu cilvēku.

2. Galvenais, kā neuzķerties uz šo manipulāciju āķa, ir vienaldzība.

Centies saglabāt mieru. Kā tikko tu sāksi izrādīt aizkaitinājumu, līdzjūtību, sāksi taisnoties, viss, tu esi “uz āķa”!
Autors: psiholoģe, psihoterapeite Oksana Ļitvinova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Tu esi tur, kur vēlies būt

upuris2

Parasti tad, kad cilvēks slikti dara savu darbu, viņš ir sašutis: “Vai jūs vispar ziniet, cik man par to maksā?!” Zinu, un nesaprotu, ko tu tur dari!? Man šķiet, ka viss ir vienkārši: nepatīk – nedari.
Un tā ir it visā.
Tev slikti dzīvot kopā ar cilvēku – nedzīvo! Tavi biznesa partneri pret tevi izturās slikti – maini. Kostīms izskatās slikti – atdod tam, kuram tas izskatīsies labi. Slikti guli – sāc nodarboties ar savu dvēseles stāvokli. Slikti jūties – ārstējies. Tu jūties slikti, dzīvojot šajā zemē – brauc prom. Dari, nevis čīksti.
Bet, ja tu neko nedari, nemaini, tātad tev ir labi. Esi godīgs pret sevi – tev ir labi. Labi čīkstet. Labi žēloties. Labi ciest. Labi būt upurim. Labi saņemt līdzjūtības vārdus. Labi, ja tavā vietā visu nolemj un palīdz. Labi neko nedarīt ar savu dzīvi. Mierīgi. Prognozējami. Tā ir tava komforta zona.
Būt mēslos ir tava komforta zona.
Te nu arī ir visa jēga. Pati lielākā dzīves jēga. Ja tu neesi upuris, tad – kas vēl? Ja tu nežēlosies, tad, ko citu tu darīsi? Jo nāksies taču darīt.
Ja atņemt šo jēgu “Man ir neiespējami grūti nest savu krustu”, tad kas atliek? Kur tu iesi bez krusta? Kā tu vispār bez tā dzīvosi?

Nelemt – arī tas ir lēmums. Nemainīt – arī tā ir izvēle. Ja tu izdari tādu izvēli, esi ar to mierā, atzīsti to, saņem savus bonusus, baudi tos. Taču “nezāģē” citiem smadzenes. Nevienam nav jāspēlē tavas spēles.
Atzīsti, ka tu atrodies tur, kur vēlies būt. Un tā arī ir visa patiesība.
Autors: Lilija Ahremčuka
Avots: sobiratelzvezd.ru
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS