Par apgaismības “lēkmēm”

Daudziem ezotēriskajiem iesācējiem šķiet, ka evolūcija nozīmē par katru cenu izaudzēt sevī gaismu jebkurā pieejamajā veidā, tāpēc tie cenšas uzlēkt uz garīgās attīstības augstākajiem pakāpieniem, visiem spēkiem apspiežot sevī zemfrekvences garo viļņu vibrācijas. Tas ir līdzīgi kā mazi bērni spēlē paslēpes: ar rokām aizsedz seju un esi paslēpies.

Bet, lai nokļūtu gaišajā augstas frekvences stāvoklī, vairumā gadījumu tas ir ilgstošs, lēns, nogurdinošs, “netīrs”, bieži vien smags un pacietīgs darbs pie tā, lai integrētu psihoķermeniskos garo viļņu stāvokļus: naidu, alkatību, bailes, skaudību, greizsirdību, lepnību, kategoriskumu – tas ir darbs ar savu Ēnu, kad tu miermīlīgi ar to iepazīsties, sāc to izzināt un lēnītiņām, kā bērnu audzinot, pakāpeniski pilnveidojot un transformējot, palēnām aizved to jau citās frekvencēs.
Zemās frekvences enerģijas lielā blīvuma dēļ šis darbs nevar būt ātrs.

Piemēram, tu vari redzēt, cik lēni aug mati. Tā ir matērija, tā mainas lēni. Un zemās frekvences enerģija nevar transformēties ātrāk kā ķermeniskie procesi.
Ir jāpaiet ilgam laikam lai, piemēram, dabiskā ceļā atbrīvotos ķermenī spazmas, kas radušās baiļu rezultātā. Ķermenis kas reiz bijis ļoti specīgi pārbijies, katru reizi ļoti asi reaģē brīžos, kad tuvojas kādi apstākļi vai cilvēki, kuri atgādina traumatisko pieredzi. Un ir nepieciešama pieredze saskarsmē ar šo stāvokli, kad tu apzināti savieno pagātnes traumu un šodienas situāciju, pakāpeniski atbrīvojot savu ķermeni no baiļu ķetnām.
Tieši tāpat vajaga daudzas reizes satikties ar savu naidu, lai savaldītu tā spēku un transformētu to radošā enerģijā, pārstrādājot tā spēku augstas frekvences gaismā.
Ja tu centies uzreiz kļūt “svētais”, tu sašķel sevi divas daļās, “svētajā” un “grēcīgajā”, ieslēdz grēcīgo pagrabā, tādā veidā ļaujot tai pieaugt spēkā, līdz tā pašam “norauj jumtu”. 

Daži kļūst atkarīgi no šiem psihoaktivitātes uzliesmojumiem, nosaucot tos par šamaņu slimību un uztverot tos kā apgaismības lēkmes. Un tas vienkārši norauj jumtu no tā, ko neesi pārstradājis, un kas ir piesātināts ar lielummānijas bildītēm, kas barojas no neapstrādātiem zemfrekvences stāvokļiem, veidojot lepnību …

Nikolajs Bulgakovs
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

TU ESI

«Diena, kad tu pārstāj sacensties, ir diena, kad tu uzvari»
Bobs Mārlijs.

Nekad nedzenies pēc kaut kā. Gūsti harmoniju it visā, kas tevī un ap tevi. Iemīli šo mirkli un sevi šai mirklī. Jo vairāk tu dzīsies pec apgaismības, mīlestības, bagātības, atzinības vai zināšanām, jo vairāk tās no tevis attālināsies. Sacensības nozīmē steigu. Steiga noved pie stresa. Bet stress ir disharmonija.

Tava harmonija ir visu iekšējo potenciālu atklāšanas atslēga. Kad esi mierā, harmonijā un meditatīvā stāvoklī, tu esi dievišķā Visuma plūsmā. Šajā plūsmā ir patiesība, visas pieredzes un zināšanas, kas tev vajadzīgas. Un tu to visu atklāsi soli pa solim, durvis aiz durvīm.

Viss atnāks brīnumainā kārtā un pārsteigs tevi, kā tas vienmēr arī notiek.

Ļauj visam tevī notikt. Atveries jaunajam. Tava dzīve ir īstākais brīnums.

Tik daudz brīnumainu atklāsmju, tik daudz mīlestības, tik daudz pārsteidzoša. Tu esi dievišķa apziņa, kas nākusi šeit visu to piedzīvot. Neļauj sistēmai pārliecināt sevi par pretējo. Tu esi gana cienīgs, skaists un brīnumains. Lūk, tava patiesā enerģija. Iedvesmas, mīlestības un apgaismības enerģija. 

Vlad Freedom
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vieglums

Vieglums ienāk lietās un attiecībās tad, kad nebaidies “zaudēt” un esi gatavs jebkuram iznākumam.

Esības vieglums rodas tad, kad neliec pārak lielas likmes dzīvei un nebaidies to zaudēt.
Tā ir pazemība. Šādu uzskatu pieņemt nav ārkārtīgi grūti. Tas ir parasts godīgums attiecībā pret sevi. Rītdiena nav paredzama. Nākamā sekunde nav paredzama. Kaut ko gaidīt nozīmē mānīt sevi. Visas gaidas noved pie mokošas šīs atšķirības sapratnes, kas neizbēgami rodas starp fantāzijām un reālo lietu kārtību.

Skaidrs, ka dažreiz ir nepieciešams atkal un atkal atkāpties no jau saprastajām un pieņemtajām patiesībām, lai pēc tam atgrieztos pie tām pa jaunām taciņām un jauniem sapratnes līmeņiem.

Vieglums, par kuru es runāju – nav vieglprātība un nav cūcisks vaļīgums. Tas ir tāds stāvoklis, kad vispār neko negaidi, saprotot, ka dzīve vienmēr un visu dara pa savam, tomēr turpini darīt to, kas jadara.

Nākamajā dzīves stundā var notikt jebkas. Nākamais mirklis, kas saplūst ar nākamo dienu, ir tāds viegli jaunavīgs eksistences audekls, uz kura realitāte zīmē pirmo reizi, neko neminēdama, it kā spontāni, spēlējoties.

Jā, dažkart “bildītes” sanāk nopietnas, taču to dramatisma līmenis ir tieši proporcionāls nākotnes gaidām un likmēm. Jo vairāk cerību, jo lielāki pārdzīvojumi.

Gluži cilvēciski – tās patiešām ir ne tās vienkāršākās un viennozīmīgākās matērijas. Bet tas viss tikai tāpēc, ka šajā savas dzīves  scenāriju posmā gandrīz katrs ir pilns līdz malām ar personīgajiem priekšstatiem par to, kādai vajadzētu būt dzīvei. Neviens nesteidz atbrīvoties no šīm fantāzijām. Jo tās tik ļoti silda Dvēseli, tik ļoti saldi ir cerēt uz vēlmju piepildījumu.

Cerības un gaidas ir tās pašas psiholoģiskās vēlmes, kuras Budda aprakstīja kā “cilvēku ciešanu avotu”.

Šajā ziņā esības vieglums – tā ir tāda garīga apgaismība. Jo vairāk tāda viegluma, jo mazāka atkarība no prāta sapņiem, un jo dziļāk tiek uztverta realitāte.

Viss dzīves dramatisms rodas kopā ar vēlmēm. Jo augstāka likme uz konkrēto scenāriju, jo lielākas bailes, ka viss notiks savādāk. Bet šis “savādāk” var būt nekas cits, kā sliktāk par gaidīto dzīves sižetu.

Taču vēlmēm  ir tāda slikta īpašība – iedvest, ka jebkurš scenārijs, kurš iziet ārpus vēlamā, ved uz nelaimi. Un šādu stavokli psiholoģijā sauc par dihotomisku – tātad melns-balts domāšanu.

Skan kā diagnoze? Taču ar šo “slimību” ir inficējies gandrīz ikviens. Tas ir tāds domāšanas stils un esības izdzīvošana, kad prāts kaifo no duālas paredzēšanas.

Un, jo vairāk prāts tam pieķēries, jo vairāk dzīvē baiļu, ka viss neies pēc plāna, ka viss ar vēlmēm piebāztais projekts, acu priekšā ar blīkšķi sabruks.

Nav nekā viennozīmīga. Izvēle, liktenis, karma – tas viss ir vēlme noķert neeksistējošo.

No kurienes mēs varam zināt, kādai jābūt dzīvei? Kāpēc tik ļoti pieķeramies savām ilūzijām? Kļūdas ir neizbēgamas. Un tieši tās dod to pieredzi, kura atļauj tās arī apiet.

Dažkart ir vienkārši nepieciešams salauzt attiecības, iesaistīties problēmā, sadzemdēt bērnus un pēc tam izšķirties, bērnišķīgi paceļot degunu, piejaucēt un pēc tam pazaudēt uzticēšanos, ritīgi samelot, piedzerties, sasisties pret sienu – vienkārši, lai saprastu un ieraudzītu…. saņemtu savu reālo pieredzi.

Muļķu nav. Neviens nevar savādāk un nevajag savādāk. Ir tikai pieredzējuši un nepieredzējuši – katrs savā dzīvesveidā.

Reiz es nosapņoju ļoti spilgtu sapni, kurā mēs ar draugiem milzīgā pasažieru lidmašīnā dienas laikā lidojām cauri apdzīvotai pilsētai, starp augstiem namiem. Lidojums izskatījās ļoti bīstams, lidmašīnas spārni ar troksni atsitās pret māju sienām, bija trauksmaini, bet reizē bija tāda uzticēšanās realitātei un kaut kāda priecīga brīnumaina sajūta no šī aizraujošā ceļojuma. Kaut kas manī it kā saprata, ka ir bezjēdzīgi baidīties, jo, ja lidmašīna kritīs, tur neko nevarēs darīt. Tāpēc mana lielākā uzmanība bija piesieta garām skrienošajām mājām, mašīnu pilnajām ielām un es apzinājos, cik šis ceļojums ir brīnišķīgs.

Diemžēl es vēl joprojām neprotu pret dzīvi izturēties ar tādu vieglumu. Taču šis sapnis kļuva par savdabīgu bāku manā ceļā. Esības vieglums un pazemība, par kuru es runāju – tā nav pasivitāte, bet darbība, neskatoties uz nezināmo, no kura mēs tik cītīgi slēpjamies savos prāta sapņojumos. Tā nav vieglprātīga attieksme pret sava personīgā ķermeņa likteni, bet skaidra sapratne, ka ķermenis ir mirstīgs un bieži vien – pēkšņi mirstīgs. Man pašam nav viegli atzīt šo faktu, jo kaut kas manī pretojas. Taču, jo dziļāk saprotu šo patiesību, jo lielāka ir mana personīgā brīvība, jo vairāk ir viegluma attiecībā pret dzīvi.

Es atceros Kastaņedas karotāju un zināšanu cilvēku, kura galvenais padomnieks – nāve aiz kreisā pleca. Karotājs rīkojas, negaidot apbalvojumus, meklē brīvību, ne par ko nežēlojas, neko nenožēlo un neuztver sevi nopietni. Viņš smejas par sevi un par dzīves nopietnību.

“Bēdīgā” ziņa – mēs visi mirsim; šīs zemes uzkrājumi un nemiers šajā pasaulē – nav nekā vērti. Priecīgā ziņa – nav obligāti par to bēdāties; dzīve ir kas līdzīgs aizraujošam ceļojumam. Katrs mēs tādā pat lidmašīnā lidojam savā tagadnē. Mums ir izvēle, ir noteikts kontroles mērs, taču visu personīgo brīvību nosaka pieredze un apkārtējā realitāte. Jebkurā mirklī var notikt neparedzamais. Tas ir trauksmains fakts, taču, ja ar to nesamierināsimies, kļūs arvien ļaunāk – realitāte izvērtīsies par bezgalīgu nāvējošu kauju ar neizbēgamo.

Avots: благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Apzināts, apgaismots?

Šeit uzskaitīti 5 populārākie to cilvēku maldi, kuri tiecas uz apzinātību un apgaismību.

1. Vēlme rast apzinātību un apgaismību ārpusē – mežā, dievnamā, ar svēto grāmatu palīdzību u.t.t.
Apgaismības avots vienmēr atrodas mūsos. Mūsu esība arī ir šis avots. Bet visi ārējie apstākļi ir tikai apstākļi ne avots. Nešaubīgi ar šo ārējo apstākļu palīdzību mēs varam sagatavot labāku augsni tam, lai sevi labāk apzinātos, taču nevajag no šīs vajadzības izveidot kultu, kas diktēs pastāvīgu vajadzību pēc kaut kādiem rituāliem, apstākļiem, cilvēkiem.

2. Uztvert apgaismību kā paradību, pie kuras ir jānonāk, vai kā priekšmetu, kurš jāiegūst sava īpašumā.
Ikviena vieta, kur mēs nonākam, paredz to, ka pēc laika mēs to pametīsim, vai tā vienkārši izgaisīs. Ikviens priekšmets, kuru mēs vēlamies iegūt, agri vai vēlu pārstās būt mums interesants. Apzinātība nav ne vieta ne parādība. Tas ir stāvoklis, kurš vienmēr ir bijis pieejams ikvienam, kurš nonāks pie tā, ejot pats savu ceļu.

3. Universālā metode apgaismības sasniegšanai, kas derēs visiem un katram.
Katra no mums dzīve ir unikāla, tāpēc nevar sasniegt apgaismību, dzīvojot cita cilvēka dzīvi. Nav vērts censties būt līdzīgam kādam citam. Pietiek būt sev pašam un pietiek ar to, ka tieši tajā tu atrodi jēgu.

4. Centieni ar loģisku terminu palīdzību paskaidrot apzinātību.
Nepietiek ar to, ka mēs dzīvi aprakstām, tā vienkārši ir jādzīvo. Mēs nekad nespēsim ar vārdiem aprakstīt visus savus pārdzīvojumus. Tas jāpieņem, neieciklējoties uz to, ka viss, kas ar mums notiek ir janoformulē. Tāpēc, ka agri vai vēlu tas noved mūs strupceļā, kuru paši esam radījuši.

5. Censties citiem un sev pierādīt savu apgaismību.
Apzinātība ir apzinātība. To nevar ne pierādīt ne noliegt vai apgāzt. Tā nav nošķirama no mūsu eksistences. Tāpēc nav vajadzības kaut kā īpaši nostiprināt un pasvītrot to stāvokli, kurš ir piemītošs mums visiem. Pietiek vienkārši būt, bet viss pārējais notiks pats no sevis.

@MAITRIBUDDHA
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Apziņa būvē attiecības

“Visi rītdienas ziedi ir šodienas sēklas” (с)

Kāds ir pats apziņas attīstības līmenis, tādas attiecības tiek būvētas. Bērnišķīga apziņa pieaugušā vecumā ir kritiska, trauksmaina, neuzticēšanās un bezpalīdzības pilna. Tā ir kategoriska, slikti saprotas vai strīdās ar realitāti, taču tic ideāliem, liekot tos tālu aiz horizonta.

Vientulības bailes mudina uz atkarīgām attiecībām: emocionālā iemīlēšanās un seksuālā tieksme tiek uztvertas kā mīlestība.

Nepietiekams briedums meklē kā sevi nostiprināt, pabarot, stingri testējot citus, gaidot no tiem kompensāciju: no draugiem, ģimenes, partneriem un dažādiem notikumiem. Nosliece uz drāmu, biežas vilšanās un nedrošas izvēles, kurām trūkst spējas atšķirt saderību no nesaderības, ir iemesli neapmierinātībai ar savu dzīvi.
Nobriedusi apziņa ir mierīga, saprātīga, labi adaptējas realitātē un ir spējīga to ietekmēt. Viens no brieduma kritērijiem ir attīstītas jūtas, nevis zināšanas vai pieķeršanās statusam. Nobriedusi apziņa iziet ārpus normām, pāraugot tās, tā nestrīdās, necīnās, taču necenšas atbilst vispārpieņemtajiem standartiem. Briedums ir pašpietiekams.

Cilvēka attiecības ar realitāti būvējas vispirms jau tādēļ, lai apmierinātu savas vajadzības. Dažāda tipa apziņām būs atšķirīgas vajadzības – šis apstāklis ietekmē vispārpieņemto normu mainību. Tieši tāpēc apstākļi, kas rodas ap dažādiem cilvēkiem, spēlē milzīgu lomu viņu attīstībā, stimulē tos pieņemt jaunus lēmumus, liek kaut ko mainīt savā pasaules uztverē.

Cilvēks aug kopā ar tiem notikumiem, kurus pārdzīvo sava dzīvē. Notikumi piedāvā dažādas lomas, taču vairums apstājas tikai pie divām: būt pasīvam vai aktīvam.

Aktīvā pozīcija ļauj cilvēkam spēlēties ar apstākļiem, lai saņemtu atpakaļsaiti: kā mana iekšējā pasaule ietekmē ārējo. Un reizē ar izvērtēto pieredzi atnāk interesanti secinājumi…

Apstākļiem nav būtiskas nozīmes, svarīga ir TAVA ATTIEKSME pret tiem. Tava attieksme rada tavu pasaules bildīti, caur kuru tu ar tiem sazinies.

Tava attieksme ļoti labi ir redzama tad, kad tu vērtē cilvēkus un notikumus.
Tava attieksme ir jūtama caur tavu garastāvokli un emocijām.
Tava attieksme vienmēŗ ir tavas reakcijās un darbībās: cik ļoti apzināts tu esi, vai arī tev viss notiek pēc inerces.
Tava attieksme ir redzama tavos spriedumos un secinājumos. Tavi vārdi noformē stilu un pieeju visam tam, kam tu pieskaries un centies paust savu attieksmi…
Tava attieksme pret pasauli padara tevi par to, kas tu esi tieši šobrīd.

Pārvērtību fenomens slēpjas ļoti vienkāršā lietā: kad cilvēks maina savu attieksmi, vinš mainās pats.

Tad pasaule ap viņu mainās tā, kā viņš pats to ir spējīgs uztvert…
Pati uztvere atspoguļo satura kvalitāti indivīda pasaules uzskata paletē: vai nu tā ir melnbalta, vai krāsaina; vai nu maziņa izmēros vai ļoti plaša; vai virspusēja, vai arī tai ir dziļums…

Cilvēka pasaules uzskats vai nu dubultojas un ir saistīts ar kaut ko, kam viņš tic vai no kā ir atkarīgs, ko viņš identificē ar sevi. Vai arī tas ir viens vesels, kur galvenais Personāžs ir pats CILVĒKS, bet dažādās zināšanas, pārdzīvojumi, uzkrātā pieredze ir tikai viņa paša radošums.

Un es pats ar šo visu būvēju attiecības: veselā apziņā tās vienmēr ir apzinātas, polarizētā – neapzinātas. Tāpēc atbildība par to, ar ko es pats vēl netieku galā ātri tiek pārnesta uz kādu citu, līdz brīdim, kamēr  atnāk nepieciešamība nomainīt iestrēgušo neapmierinātību, mainot savu attieksmi pret savas dzīves mācībām.

“Pēc apgaismības  tev nebūs problēmu ar pasauli. Savukārt pasaulei būs problēmas ar tevi, jo tu būsi pārstājis to izklaidēt” (с)

Nes sevī labklājības enerģiju…
Necīnies ar trūkumu, deficītu un problēmu…
Nesapņo par pārpasaulīgu bagātību kas nokritusi no debesīm. izej no galējībām. Tās visas ir lomu spēles. Ja ir bailes – tās noteikti pastiprināsies. Ja ir uzticēšanās, tā pievilks visu nepieciešamo.

Ļauj, lai atnāk tieši tik daudz labklājības, cik tev tas ir vajadzīgs, cik tu spēsi apgūt.
Saskaņota apziņa atklāj dzīves meistarības gudrību.

Ļauj labklājībai kalpot sev vislabākajā veidā. Sajūti šīs unikālas enerģijas, tās ir Radīšanas un Radošuma centrs.

Drošība ir tikai manī pašā un Es atļauju SEV jaunas attiecības pašam ar sevi. Mana apziņa pievelk labklājības enerģijas tikai tāpec, ka es to ATĻAUJU!

Autors: Svetlana Orija
Avots: https://5dreal.com
Tulkoja: Ginta FS
Ilustrācija: Inna Belle “Labklājība”

Likuma “šeit un tagad” jēga

Vai esi kādreiz aizdomājies par vārdu “šeit un tagad” jēgu?
….iedomājies, ka tev ir trīs ceļi

1. iet atpakaļ

2. palikt uz vietas

3. iet uz priekšu, – ko tu jau esi izvēlējies, tad kāpēc tu tērē savus spēkus bezgalīgos spriedelējumos, bet ne koncentrācijai uz SOĻIEM, kas veicami ceļā uz virsotni???

– iedomājamies mūsu dzīves modeli kā kāpšanu pa kāpnēm.

Katrs pakāpiens ir mūsu attīstības līmenis – mūsu mācību stundas, mūsu apzinātības līmenis.

Un tagad uzdod sev jautājumu, kad atrodies uz 30mitā pakāpienā, kāpēc tu spriedelē par 550to vai arī par 10to un kas notiek tad, kad tu to dari?

Tu neesi ne šeit, ne tagad, tava uzmanība ir koncentrēta uz dotajā brīdī pilnīgi nevajadzīgiem pakāpieniem. Tādā veidā tu pats sevi iztukšo, tev nepietiek spēka un enerģijas, lai pietiekoši labi apzinātos to, kur šobrīd atrodies, lai apjaustu un uzsūktu sevī visu šībrīža un šī līmeņa apzinātības skaistumu.

Noteikumi ir vienkārši – ceļā uz virsotni tev jāsoļo apzināti.

Nevajag mēģināt pārlekt 250 pakāpienus vienā piegājienā – tas ne pie kā laba nenovedīs. Un pat tad, kad tu vēlies ko vairāk – ir pietiekami pagriezt savu apziņu un pagriezties par 380 grādiem, lai ieraudzītu bezgalīgi daudz brīnumainu pasauļu apkārt sev šeit un tagad.

Tev noteikti ir jātiecas uz bezgalīgo – taču jāpaliek šeit un tagad.

Kāpēc mūki, kuri velta savu dzīvi meditācijai, 30 gadu laikā cītīgi praktizējoties, nesaņem kāroto apgaismību?

Var noskriet “galopā” ceļu līdz pašai virsotnei un tikai pie durvīm saprast, ka nevarēsi tās atvērt, nesavācot tās dāvanas, kas bija uz katra pakāpiena – uz tava ceļa, kas arī saucās – DZĪVE!

Kāp pa tevis izvēlētajām kāpnēm stingriem, noteiktiem soļiem un tikai apzināti uzkāpjot uz KATRA pakāpiena, tu sasniegsi MĀJAS.

Avots © econet
Tulkoja: Ginta FS

Problēma kā ego medusmaize

Ego nekad nejūtas labi un viegli, tam nepietiek ar pauguriem, tam vajag augstus kalnus. Pat, ja tās ir ciešanas, tas nevar būt vienkārši paugurs, tam ir jābūt ciešanu Everestam. Pat ja ego ir nelaimīgs, tas nevar būt būt vienkārši nelaimīgs, tam ir jābūt ekstraordināri nelaimīgam!

Cilvēki turpina radīt milzu problēmas ne no kā. Es esmu runājies ar vairākiem cilvēkiem par viņu problēmām un līdz šim vēl neesmu sastapis nevienu īstu problēmu! Visas problēmas ir sadomātas, jūs tās radāt, jo bez tām jūtaties tukši.Tad, ja nav problēmu, nav ko īsti darīt, ne ar vienu nav jākaro, nekur nav jāiet pēc palīdzības. Cilvēki staigā no viena guru pie otra, no viena Skolotāja pie otra, no viena psihoanalītiķa pie cita, no vienas psihoterapijas uz nākamo. Ja viņi to nedara, tad jūt tukšumu un piepeši sastopas ar dzīves bezjēdzīgumu. Jūs radāt problēmas, lai sajustu, ka dzīve ir milzu darbs, izaugsme un cīņa, kura jums nepārtraukti jāizcīna. Atcerieties, ka ego var pastāvēt tad, kad tas cīnās un pārvar šķēršļus. Un, ja es piepeši jums teiktu: „Nositiet trīs mušas un jūs tapsiet apgaismoti”, jūs man nenoticētu. Jūs teiktu: „Trīs mušas?. Nevar būt, ka viss ir tik vienkārši. Un es tapšu apgaismots?  Tas neizklausās pēc patiesības.” Bet ja es teiktu, ka jums vajag nogalināt septiņi simti lauvu, tad, protams, tas jums liksies daudz ticamāk. Jo nopietnāka problēma, jo vairāk izaicinājumu..  Un līdz ar izaicinājumu aug ego, paceļoties mākoņu augstumā.

Jūs radāt problēmas. Tās nemaz neeksistē. Mācītāji, psihoanalītiķi un guru ir laimīgi, tāpēc, ka viņu bizness eksistē tikai pateicoties jums. Ja jūs nepūtīsiet no mušas ziloni, tad kāda vajadzība meklēt palīdzību pie guru? Jums ir jāieņem tāda forma, lai palīdzība būtu nepieciešama. Taču patiesie Meistari runā savādāk. Viņi nemitējas skaidrot : „Lūdzu, paskaties, ko tu dari, ar kādiem niekiem tu nodarbojies. No sākuma tu radi problēmu, pēc tam tu doties tās risinājuma meklējumos. Vienkārši pavēro, kāpēc tu radi problēmu. Tās radīšanas pašā pirmsākumā ir arī risinājums – tu vari šo problēmu nemaz neradīt!” Bet tas jūs diez vai neuzrunās, jo tādejādi jūs tiekat atsviesti atpakaļ paši pie sevis. Neko nevajag darīt? Nekādas apgaismības? Nekāda satori? Nekādas samadhi? Un jūs sajūtat nemieru un tukšumu, mēģināt piepildīt sevi kaut ar jebko. Jums nav un nav bijis nekādu problēmu – tas ir vienīgais, ko vajag saprast. Tieši šajā pašā brīdī jūs mierīgi varat atmest visas problēmas, tāpēc, ka tās ir jūsu pašu radītas.

Paskatieties uz savām problēmām no cita skatu punkta, jo dziļāk tajās ieskatīsieties, jo nenozīmīgākas tās liksies. Turpiniet tajās skatīties un tās sāks izzust. Turpiniet vēl vērīgāk tajās ielūkoties un jūs atklāsiet tukšumu… brīnišķīgu tukšumu, kas ir visapkārt jums. Neko nevajag darīt, nekam nav jābūt, tāpēc, ka jūs jau esat.

Apgaismība nav nekas tāds, ko vajadzētu tiekties sasniegt, to var tikai piedzīvot. Kad es saku, ka es esmu sasniedzis apgaismību, es vienkārši mēģinu pateikt, ka es esmu nolēmis to piedzīvot. Pietiek!  Un no šī brīža es to piedzīvoju. Tas, ka jums pašlaik varētu neinteresēt problēmu radīšana, ir tikai un vienīgi jūsu paša lēmums – tik vienkārši. Tieši tā – tas ir jūsu lēmums pārstāt nodarboties ar šiem niekiem – radīt problēmas un pēc tam tās risināt. Tas līdzinās spēlei, ko jūs spēlējat paši ar sevi – paši slēpjaties un pēc tam paši sevi meklējat.  To, ka tas tā ir, jūs jau zināt! Tieši tāpēc, tagad, kad es to jums saku, jūs smaidāt un smejaties. Es nerunāju muļķības – jūs to saprotat. Patiesībā, jūs smejaties paši par sevi.  Pavērojiet sevi smejošos, vienkārši paskatieties uz savu smaidu, jūs to sen jau esat sapratuši! Savādāk tas nemaz nevar būt, tāpēc, ka tā ir jūsu pašu izdomāta spēle – jūs paslēpjaties, jūs skaitāt līdz desmit, nogaidāt, lai pēc tam paši sevi arī ietu meklēt. Bet jūs varat atrast sevi šajā pašā vienīgajā mirklī, tāpēc, ka tas, kas slēpjas, esat jūs pats.  Lūk, tāpēc Dzen meistari it vienkārši turpina būt. Vienmēr, kad kāds pie viņiem ierodas un saka: „Es gribētu būt Buda”, meistari sāk dusmoties. Tāpēc, ka šāda vēlme ir muļķīga, jo šis cilvēks jau ir Buda. Ja Buda atnāks pie manis un sāks vaicāt, kā kļūt par Budu, ko gan man vajadzētu darīt? Es iedošu viņam pa galvu. „Kuru tu esi iedomājies muļķot? Tu jau esi Buda!”

Neradiet sev nevajadzīgas problēmas. Pie jums atnāks sapratne, ja vien jūs uzmanīgi pavērosiet, kā paši pūšat problēmu lielāku un lielāku, kā jūs to iegriežat un palīdzat ritenim griezties ātrāk, ātrāk un vēl ātrāk. Un piepeši jūs esat nokļuvuši ciešanu virsotnē un jums vajag visas pasaules līdzjūtību. Ego ir nepieciešamas problēmas.  Ja jūs to sapratīsiet, šī sapratne palīdzēs kalniem atkal pārvērsties pauguros un pēc tam izzust pavisam. Piepeši visapkārt parādīsies tukšums, tīrs, visaptverošs tukšums. Lūk, tā ir apgaismība – sapratne par to, ka problēmas vispār nepastāv.

Ja nebūs nekādu problēmu, kuras vajadzētu risināt, ko tad jūs darīsiet? Jūs nekavējoties sāksiet dzīvot. Jūs  ēdīsiet, gulēsiet, mīlēsiet, jūs sarunāsieties, dziedāsiet un dejosiet. Ko gan vēl darīt? Jūs būsiet kļuvuši par dieviem, jūs būsiet sākuši dzīvot!

Ja vien cilvēki nedaudz biežāk dziedātu, dejotu un būtu mazliet traki, viņu enerģija plūstu intensīvāk un viņu problēmas pamazām izgaistu. Tāpēc es tā uzstāju uz nepieciešamību biežāk dejot. Dejojiet līdz sasniedzat orgasmu; lai visa enerģija pārtop par deju un piepeši jūs ieraudzīsiet, ka jums nemaz nav galvas. Galvā sastrēgusī enerģija kustās, tā rada brīnumainus ornamentus, attēlus un kustības. Un tad, kad jūs dejojat, pienāk brīdis, kad jūsu ķermenis vairs nav cieta substance, tas kļūst elastīgs un plūstošs. Kad jūs dejojat, pienāk brīdis, kad visas līnijas izplūst, jūs izkūstat un savienojaties ar kosmosu, robežas saplūst. Tad jūs vairs neizdomājat sev nekādas problēmas.

Dzīvojiet, dejojiet, ēdiet, guliet,- dariet to visu pēc iespējas totālāk. Un vienmēr atcerieties atkal un atkal, kad vien jūs sevi pieķerat izdomājam problēmu, nekavējoties slīdiet nost no tās.

Ošo

Tulkoja: Ginta FS

Ilūziju varā

Sieviete ir sapņotāja pēc dabas. Jau kā meitenes mēs iztēlojamies savu nākotni, vīrieti, ko satiksim, dzīvi, ko veidosim… Iekšējā vēlme pēc mīlestības ir abiem dzimumiem, tomēr vīrieša uzdevumi šajā pasaulē daudz lielākā mērā ir izpaust Garu, Radītāju, spēlējoties ar matēriju.

Kamēr sievietei- izpaust Dvēseli- mīlēt, kalpot, rūpēties…

Jau maza meitenīte, spēlējoties ar lellēm vai mājdzīvniekiem, izpauž šo enerģiju. Bet puikas vēlas saprast, ”kas lācītim vēderā” 🙂

Viss jau būtu pareizi, ja vien mēs pieaugot, sapņojot, cerot un gaidot, neiekristu ”ilūziju ķetnās”, aizmirstot, ka sākotnēji mēs esam DVĒSELE, un tikai pēc tam – Sieviete.

Jau grāmatā runāju par ilūzijām, kā bremzējošo faktoru, bet ar katru dienu vairāk redzu, ka ilūzijas, sabiedrības un individuālie rāmīši, priekšstati ir viena no galvenajām, ja ne pati galvenā problēma, kas neļauj sievietei kļūt pašpietiekamai, laimīgai, harmoniskai.

Vakarnakt saņēmu no kādas brīnišķīgas, skaistas jaunas sievietes vēstuli. Viņai jau kādus gadus ir šķīrusies, dzīvo ārzemēs. Jūtās viena, jo gaida Savējo vīrieti, nevēloties ielaisties ar kuru katru. Viņai vissvarīgākais ir ģimenes siltums, drosības sajūta, lai par viņu parūpējās, lai mīl… Kā daudzām no mums, vai ne?

Ir iekšējā trauksme, dažām veģetatīvās distonijas pazīmes un milzīgas ilgas pēc izmaiņām, risinājuma, harmonijas, tīri cilvēcīgas laimes sajūtas.

Prāts, kas nokļuvis ilūziju varā, diktē priekšā, ka, ja satiksi savu vīrieti, kurš tevi mīlēs, lolos, dāvās ģimeni, tad tu izkļūsi no šīs emocionālās ”bedres”…

Šīs izlūzijas par to, ka kāds tev var iedot, to kā tev trūkst, diemžēl ir tikai ilūzijas.

Tikai tu pati vari sev iedot- spēku, pārliecību, ticību, paļaušanos. Lai to sasniegtu, pirmām kārtām ir vajadzīga DROSME. Jāizcīna cīņa ar bailēm, tādejādi nokārtojot dualitātes eksāmenus.

Es zinu un saprotu, kā tas ir. Es pati esmu tā jutusies un ilgu laiku savas dzīves ilgojusies pēc ”stiprā pleca”, atbalsta, drošības… Tas pāries… :):):)

Tajā ir ŠĪ un AIZEJOŠĀ laikmeta pretrunas. Mums ir jāizvēlās, pa kuru ceļu iet. Ja izvēlamies Pārejas ceļu, savas Sirds ceļu, tad nāksies iemācīties skatīties uz pasauli Dvēseles acīm.

Prāts pieprasa komforta zonu, drošības sajūtu un izmisīgi meklē, kā to realizēt: lai būtu nauda, dzīvesvieta, piemērots partneris, utt.

Turpretī Dvēselei vajag kustību, attīstību, pārmaiņas, jaunu pieredzi, iziešanu ārpus komforta zonas, nepieķeršanos nekam, kas to varētu ierobežot.

Dvēselei ir savi mērķi, savi uzdevumi, savs ceļš un savas ieceres. Tās ir stāsts par pieredzes gūšanu, radīšanu un kalpošanu.

Tas nav stāsts par ģimenes veidošanu un pēcnācēju radīšanu, kas ir tikai neliels blakus aspekts, pieredze, pašrealizācijas veids, ko Dvēsele var izvēlēties, bet var arī neizvēlēties.

Partnerattiecības Dvēseles līmenī ir ekperimentēšana, mācīšanās savienot divas enerģijas, lai kaut ko kopradītu, lai sadarbotos, lai dalītos ar šo kopradīto. Un arī tas ir tikai viens no veidiem, kā Dvēsele var vēlēties sevi izpaust.

Pārstāj domāt kā cilvēks. 

Sajūti savu Sirds centru, savu Dvēseli. Iedod savam prātam brīvdienas. Piemēram, uz pusgadu. Atļauj sev kaut pusgadu sekot savai sirdij, nekalt savā galvā laimīgo partnerattiecību bildītes.Vispār neko nefantazēt. Būt ŠEIT UN TAGAD. Ļaut Debesīm ienākt dzīvē un piedāvāt tev variantus. Jo kamēr Tu atrodies ”gribēšanas”stāvoklī, Debesis nevar iedot to, ko vajag tavai Dvēselei. Pa īstam.

Ir svarīgi apzināties, kādēļ mūsos ir šīs ilgas, vēlmes, ilūziju veidošana…

Mēs visi alkstam Mīlestības.

Mūsu Dvēsele ir nākusi no Mīlestības Avota. No Mājām, no vietas, kur it viss ir Mīlestība. Mēs dziļi sevī iekšā zinām, kā tas ir peldēties Mīlestības okeānā. Un ilgojamies pēc šīm sajūtām.

Nonākot šeit, uz Zemes, mēs jūtamies atdalīti un apdalīti. Viss apkārt izstaro Mīlestības trūkumu. Mēs vēlamies to saņemt no vecākiem, partneriem, pasaules, bet visu laiku viļamies, jo neviens to nevar iedot mums. Un nekad neiedos.

Tikai savienojoties ar savu Dvēseli, šo Mīlestības Avotu, sevī pašā, mēs sajutīsim Māju enerģiju. Mīlestības un Svētlaimes enerģiju.

Noejot Sirds Ceļu, atmetot savas Bailes, enkurus, izdziedinot rētas, pieņemot un iemīlot sevi.

Tas ir ceļš, ko Tu esi izvēlējies. Un cita ceļa nav.

Autors: Inta Blūma http://sirdscels.blogspot.com/

Kā izmainīt pasauli?

Mūsu mājā dzīvoja vecmāmiņa Ļuba. Viņai bija 97 gadi. Mīļa, jauka kundzīte, vienmēr labā garastāvoklī, smaidīga un pretimnākoša. Man viņa ir īsts Apgaismotais Līderis. Pateikšu, kāpēc tā domāju.

Sākumā vecmāmiņa Ļuba izrotāja ar puķupodiem visas palodzes mūu kāpņu telpā. Nākošajā dienā pašus skaistākos ziedus – tie, kas vēl pumpuros, nozaga – pēc laiciņa ieraudzīju, ka pie netālā metro tos pārdod veikli tirgoņi.

Kaimiņi nolēma nolēma uzstādīt kāpņu telpā domofonu un koda atslēgu. Bet viņa pakāra pie sienām rāmīšus ar slavenu cilveku aforismiem, kas pamodinātu sirdsapziņu un skanētu kā baušļi. Un atkal salika uz palodzēm puķupodus. Mājīgi un skaisti.

Kāpņu telpā sāka pulcēties pusaudži. Vecmāmiņa Ļuba izgāja pie viņiem un piedāvāja ūdeni vai tēju. Viņi ilgi smējās. Izraustīja ziedus un apgrieza rāmīšus.

Nākamajā dienā viņa atkal salika ziedus, atgrieza rāmīšiem iepriekšējo izskatu un nolika uz palodzēm grāmatas. Klasiku. Atnāca pusaudži. Klaigāja, trokšņoja. Viņa iznāca un piedāvāja tēju un savas ceptās pankūciņas – apetelīgas un smaržojošas. Pusaudži nevarēja atteikties. Pat paņēma līdz grāmatas un apsolījās palasīt. Ziedus neaiztika, rāmīšus – arī.

Nākamajā dienā viņa iznesa plastmasas pudeli ar ūdeni, nolika blakus ziediem, lai katrs, kurš vēlētos par tiem parūpēties, varētu to izdarīt. Un, protams, nolika arī jaunas grāmatas.

Vakarā atnāca pusaudži, aplaistīja viens otru ar ūdeni, bļaustījās un zvaigāja. Vecmāmiņa atkal iznāca pie viņiem, piedāvāja tēju un pankūciņas, paņēma pudeli, piepildīja ar ūdeni un palūdza apliet ziedus.

Jaunieši sāka nākt katru dienu, kaimiņi šausminājās, reiz pat izsauca miliciju, bet vecmāmiņa teica, ka tie ir viņas skolnieki, kuri atnākuši pēc grāmatām – miliču klātbūtnē izdalīja grāmatas un pusaudži tika brīvībā.

Kāpņu telpā parādījās skapis ar grāmatām. Un blakus sludinājums: “Lūgums! Ja jums mājās ir interesantas un svarīgas grāmatas, kuras paši jau esat izlasījuši, padalieties! Esiet labestīgi! Bet tie, kuri jau izlasījuši, atlieciet, lūdzu, grāmatas atpakaļ, lai arī citi, kam tās varētu būt svarīgas, izlasītu.”

Skapis piepildījās grāmatām. Ziedi uz palodzēm parādījās visos stāvos. Arī – skaistie rāmīši. Katru vakaru durvis kāpņu telpā atstāja atvērtas.

Vakarā varēja redzēt uz kāpnēm sēžam pusaudžus, kuri lasīja grāmatas. Vecmāmiņa uz palodzēm salika lukturīšus, lai viņiem būtu ērtāk lasīt. Un tā viņi tur sēdēja, lasīja un kāpņu telpā bija silti, gaiši un patīkami.

Vecmāmiņa nomira. Un mūsu mājas pirmajā stāvā atvēra Pusaudžu interešu klubu – ar bibliotēku, ziediem uz palodzēm. Par kluba simbolu kļuva lukturītis.

Autors: Olga Plisecka

Avots © AdMe.ru

Tulkoja: Ginta FS