Problēma kā ego medusmaize

12308708_1035014059853419_8810287683327739834_n

Ego nekad nejūtas labi un viegli, tam nepietiek ar pauguriem, tam vajag augstus kalnus. Pat, ja tās ir ciešanas, tas nevar būt vienkārši paugurs, tam ir jābūt ciešanu Everestam. Pat ja ego ir nelaimīgs, tas nevar būt būt vienkārši nelaimīgs, tam ir jābūt ekstraordināri nelaimīgam!

Cilvēki turpina radīt milzu problēmas ne no kā. Es esmu runājies ar vairākiem cilvēkiem par viņu problēmām un līdz šim vēl neesmu sastapis nevienu īstu problēmu! Visas problēmas ir sadomātas, jūs tās radāt, jo bez tām jūtaties tukši.Tad, ja nav problēmu, nav ko īsti darīt, ne ar vienu nav jākaro, nekur nav jāiet pēc palīdzības. Cilvēki staigā no viena guru pie otra, no viena Skolotāja pie otra, no viena psihoanalītiķa pie cita, no vienas psihoterapijas uz nākamo. Ja viņi to nedara, tad jūt tukšumu un piepeši sastopas ar dzīves bezjēdzīgumu. Jūs radāt problēmas, lai sajustu, ka dzīve ir milzu darbs, izaugsme un cīņa, kura jums nepārtraukti jāizcīna. Atcerieties, ka ego var pastāvēt tad, kad tas cīnās un pārvar šķēršļus. Un, ja es piepeši jums teiktu: „Nositiet trīs mušas un jūs tapsiet apgaismoti”, jūs man nenoticētu. Jūs teiktu: „Trīs mušas?. Nevar būt, ka viss ir tik vienkārši. Un es tapšu apgaismots?  Tas neizklausās pēc patiesības.” Bet ja es teiktu, ka jums vajag nogalināt septiņi simti lauvu, tad, protams, tas jums liksies daudz ticamāk. Jo nopietnāka problēma, jo vairāk izaicinājumu..  Un līdz ar izaicinājumu aug ego, paceļoties mākoņu augstumā.

Jūs radāt problēmas. Tās nemaz neeksistē. Mācītāji, psihoanalītiķi un guru ir laimīgi, tāpēc, ka viņu bizness eksistē tikai pateicoties jums. Ja jūs nepūtīsiet no mušas ziloni, tad kāda vajadzība meklēt palīdzību pie guru? Jums ir jāieņem tāda forma, lai palīdzība būtu nepieciešama. Taču patiesie Meistari runā savādāk. Viņi nemitējas skaidrot : „Lūdzu, paskaties, ko tu dari, ar kādiem niekiem tu nodarbojies. No sākuma tu radi problēmu, pēc tam tu doties tās risinājuma meklējumos. Vienkārši pavēro, kāpēc tu radi problēmu. Tās radīšanas pašā pirmsākumā ir arī risinājums – tu vari šo problēmu nemaz neradīt!” Bet tas jūs diez vai neuzrunās, jo tādejādi jūs tiekat atsviesti atpakaļ paši pie sevis. Neko nevajag darīt? Nekādas apgaismības? Nekāda satori? Nekādas samadhi? Un jūs sajūtat nemieru un tukšumu, mēģināt piepildīt sevi kaut ar jebko. Jums nav un nav bijis nekādu problēmu – tas ir vienīgais, ko vajag saprast. Tieši šajā pašā brīdī jūs mierīgi varat atmest visas problēmas, tāpēc, ka tās ir jūsu pašu radītas.

Paskatieties uz savām problēmām no cita skatu punkta, jo dziļāk tajās ieskatīsieties, jo nenozīmīgākas tās liksies. Turpiniet tajās skatīties un tās sāks izzust. Turpiniet vēl vērīgāk tajās ielūkoties un jūs atklāsiet tukšumu… brīnišķīgu tukšumu, kas ir visapkārt jums. Neko nevajag darīt, nekam nav jābūt, tāpēc, ka jūs jau esat.

Apgaismība nav nekas tāds, ko vajadzētu tiekties sasniegt, to var tikai piedzīvot. Kad es saku, ka es esmu sasniedzis apgaismību, es vienkārši mēģinu pateikt, ka es esmu nolēmis to piedzīvot. Pietiek!  Un no šī brīža es to piedzīvoju. Tas, ka jums pašlaik varētu neinteresēt problēmu radīšana, ir tikai un vienīgi jūsu paša lēmums – tik vienkārši. Tieši tā – tas ir jūsu lēmums pārstāt nodarboties ar šiem niekiem – radīt problēmas un pēc tam tās risināt. Tas līdzinās spēlei, ko jūs spēlējat paši ar sevi – paši slēpjaties un pēc tam paši sevi meklējat.  To, ka tas tā ir, jūs jau zināt! Tieši tāpēc, tagad, kad es to jums saku, jūs smaidāt un smejaties. Es nerunāju muļķības – jūs to saprotat. Patiesībā, jūs smejaties paši par sevi.  Pavērojiet sevi smejošos, vienkārši paskatieties uz savu smaidu, jūs to sen jau esat sapratuši! Savādāk tas nemaz nevar būt, tāpēc, ka tā ir jūsu pašu izdomāta spēle – jūs paslēpjaties, jūs skaitāt līdz desmit, nogaidāt, lai pēc tam paši sevi arī ietu meklēt. Bet jūs varat atrast sevi šajā pašā vienīgajā mirklī, tāpēc, ka tas, kas slēpjas, esat jūs pats.  Lūk, tāpēc Dzen meistari it vienkārši turpina būt. Vienmēr, kad kāds pie viņiem ierodas un saka: „Es gribētu būt Buda”, meistari sāk dusmoties. Tāpēc, ka šāda vēlme ir muļķīga, jo šis cilvēks jau ir Buda. Ja Buda atnāks pie manis un sāks vaicāt, kā kļūt par Budu, ko gan man vajadzētu darīt? Es iedošu viņam pa galvu. „Kuru tu esi iedomājies muļķot? Tu jau esi Buda!”

Neradiet sev nevajadzīgas problēmas. Pie jums atnāks sapratne, ja vien jūs uzmanīgi pavērosiet, kā paši pūšat problēmu lielāku un lielāku, kā jūs to iegriežat un palīdzat ritenim griezties ātrāk, ātrāk un vēl ātrāk. Un piepeši jūs esat nokļuvuši ciešanu virsotnē un jums vajag visas pasaules līdzjūtību. Ego ir nepieciešamas problēmas.  Ja jūs to sapratīsiet, šī sapratne palīdzēs kalniem atkal pārvērsties pauguros un pēc tam izzust pavisam. Piepeši visapkārt parādīsies tukšums, tīrs, visaptverošs tukšums. Lūk, tā ir apgaismība – sapratne par to, ka problēmas vispār nepastāv.

Ja nebūs nekādu problēmu, kuras vajadzētu risināt, ko tad jūs darīsiet? Jūs nekavējoties sāksiet dzīvot. Jūs  ēdīsiet, gulēsiet, mīlēsiet, jūs sarunāsieties, dziedāsiet un dejosiet. Ko gan vēl darīt? Jūs būsiet kļuvuši par dieviem, jūs būsiet sākuši dzīvot!

Ja vien cilvēki nedaudz biežāk dziedātu, dejotu un būtu mazliet traki, viņu enerģija plūstu intensīvāk un viņu problēmas pamazām izgaistu. Tāpēc es tā uzstāju uz nepieciešamību biežāk dejot. Dejojiet līdz sasniedzat orgasmu; lai visa enerģija pārtop par deju un piepeši jūs ieraudzīsiet, ka jums nemaz nav galvas. Galvā sastrēgusī enerģija kustās, tā rada brīnumainus ornamentus, attēlus un kustības. Un tad, kad jūs dejojat, pienāk brīdis, kad jūsu ķermenis vairs nav cieta substance, tas kļūst elastīgs un plūstošs. Kad jūs dejojat, pienāk brīdis, kad visas līnijas izplūst, jūs izkūstat un savienojaties ar kosmosu, robežas saplūst. Tad jūs vairs neizdomājat sev nekādas problēmas.

Dzīvojiet, dejojiet, ēdiet, guliet,- dariet to visu pēc iespējas totālāk. Un vienmēr atcerieties atkal un atkal, kad vien jūs sevi pieķerat izdomājam problēmu, nekavējoties slīdiet nost no tās.

Ošo

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements