Par godīgumu pret sevi

Zināt sevi dažādu – tas ir stāsts par vērīgumu un godīgumu.
Atzīt sevi dažādu – stāsts par to, cik tā ir liela veiksme pieaugt.

Visi centieni noturēties kaut kādā vienā, ļoti skaistā tēlā, turpinot spelēties princesēs, dievietēs, lidojošās fejās, nesatricināmās karalienēs un harizmātiskās uzvarētājās, kas nepazīst zaudējumus, ir gluži saprotami. Taču parasti tā var noturēties, ne jau esot nepārejošas laimes stāvoklī, bet tādos asos stāvokļos kā teicamnieces neiroze, hroniska dismorfobija (bailes no sava ķermeņa un pārņemtība ar savām nepilnībām), depresija un dažādi citi traucējumi, kuru pārvarēšana var ilgt visu mūžu.

Bailes nonākt tajā zonā, kur tevi nepieņem, kritizē, izsmej un atstumj tikai tāpēc, ka tu neatbilsti visiem skaistuma, veiksmes, realizētības, brendu, trendu un “labākās sevis versijas”, ideālo sociālo lomu – sievas, mammas, meitas  standartiem… plus šausmas, iedomājoties sevi novecojot, kad esi tajā vecumā, kurā vēl ļoti gribās gan citus redzēt, gan sevi parādīt – tas ir tas mūžīgi burbuļojošais katls, kurā paterētāju sabiedrība liek varīties visām bez izņēmuma sievietēm.
Taču, paldies Dievam, ne visas to paklausīgi dara…

Neizvēlēties idealitātes histēriju – tā arī ir izvēle…

Izvēlēties nobriedušu intelektu, kuru nenosaka bioloģiskais vecums, bet gan tava apzinātā psiholoģiskā attīstība, nevis modernās mākslīgas apgaismības spēles.

Izvēle atzīt savu cilvēcisko dabu nozīmē skaidri saprast to, kāpēc tev sveša ir idealitāte.

Un, nevis vienkarši sveša, bet neiespējama.

Dzīvs cilvēks – tie ir dzīvi, mainīgi procesi, kuros piedalās viss emociju, stāvokļu, reakciju un fizioloģijas spektrs. Nevar uz visiem laikiem palikt vienā pozitīvisma, uzplaukuma un pilnīgas harmonijas stāvoklī, kurā neiespējami ir kļūdīties.

Ikvienā sabiedrības atzītā karalienē dzīvo gan sava kašķīgā Tante, sava Mazā Meitenīte, sava Huligāne, sava burkšķošā Veča, sava nogurusī Mājsaimniece, sava Neveiksminiece, sava reaktīvā Fūrija, sava naivā Čiepiņa, sava Seksa Dieviete (tā pati, kura dažkārt kliedz – “neaiztiec mani, nositīšu”), sava Čīkstule un Ķiķinātāja, Skaistule un Briesmone, Labā un Sliktā Mamma…. šis saraksts ir bezgalīgs un tas nav stāsts par disociatīviem personības traucējumiem, bet gan par Dzīvu Sievieti, kura nav ne lelle, ne objekts pēc pieprasījuma, ne arī svešu gaidu verdzene…

Lūk, patiesība. Tīra patiesība. Bez liekulības, vienpusīgas domāšanas un kādam izdevīgas iebiedēšanas par tēmu “ja neesi laba un skaista, tad nevienam nebūsi vajadzīga.”

Mani mīļie, ir milzīgs prieks izrādīties nevajadzīgai tiem, kuriem mēs esam vajadzīgas tikai labas un skaistas.

Un tāpēc labāk mācīsimies iepazīt sevi dažādu…. un nekad sevi nenodot.
Nekad!
Jo nekas labs nenotiek ar tiem, kuri bīstās nebūt ērti, lai tikai citi viņus atzītu.

Esiet pie sevis. Lūdzu.
Apskauju katru no jums…

Ļiļa Grad
Foto: Keenan Constance
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par kļūdām

piesardzigs

Kļūdas – tā ir tā dzīves pieredze, no kuras mēs vēl pagaidām neesam varējuši iegūt neko vērtīgu. Nekādus resursus vai personības izaugsmi. Neko, izņemot zaudējumu, sāpes, kaunu un vilšanos. Tie ir tie mūsu biogrāfijas fakti, kuri pagaidām nav kļuvuši par tramplīnu jaunajā dzīvē. Tie ir tie lēmumi, kuru stratēģisko vērtību mēs vēl joprojām neesam izjutuši. Taču pieaugot un personībai nobriestot kļūdas pārstāj tikt izjustas kā neveiksmes. Tās aizņem savu vietu ceļā uz mūsu mērķi. Kļūst par mūsu attīstības pakāpieniem. Un, lai arī sāpīgu, tomēr – ļoti vērtīgu pieredzi.

Atnāk saprašana par to, ka tu šobrīd neatrastos tur, kur tu esi, ja nebūtu pieļāvis šīs kļūdas, kuras iekustināja noteiktu notikumu virkni. Kļūst skaidrs, ka tas viss kaut kāda iemesla dēļ bija vajadzīgs.

Nobrieduši un laimīgi cilvēki parasti nevar atcerēties savā dzīvē fatālas kļūdas un būtu gatavi vēlreiz atkārtot to, kas notika, no sākuma līdz beigām, pat tad, ja ne viss bija ļoti patīkami. Viņi zin, ka viss dzīvē ieņem savu vietu taču ir svarīgi dot tam laiku. Un paši galvu reibinošākie kritieni izrādīsies visvērtīgākas likteņa dāvanas, kas gaida savu stundu un to mirkli, kad mēs tos apzināsimies.
Vai tavā dzīvē ir fatālas kļūdas, kuras tu vēl neesi gatavs sev piedot?

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Apziņa būvē attiecības

labklajiba5

“Visi rītdienas ziedi ir šodienas sēklas” (с)

Kāds ir pats apziņas attīstības līmenis, tādas attiecības tiek būvētas. Bērnišķīga apziņa pieaugušā vecumā ir kritiska, trauksmaina, neuzticēšanās un bezpalīdzības pilna. Tā ir kategoriska, slikti saprotas vai strīdās ar realitāti, taču tic ideāliem, liekot tos tālu aiz horizonta.

Vientulības bailes mudina uz atkarīgām attiecībām: emocionālā iemīlēšanās un seksuālā tieksme tiek uztvertas kā mīlestība.

Nepietiekams briedums meklē kā sevi nostiprināt, pabarot, stingri testējot citus, gaidot no tiem kompensāciju: no draugiem, ģimenes, partneriem un dažādiem notikumiem. Nosliece uz drāmu, biežas vilšanās un nedrošas izvēles, kurām trūkst spējas atšķirt saderību no nesaderības, ir iemesli neapmierinātībai ar savu dzīvi.
Nobriedusi apziņa ir mierīga, saprātīga, labi adaptējas realitātē un ir spējīga to ietekmēt. Viens no brieduma kritērijiem ir attīstītas jūtas, nevis zināšanas vai pieķeršanās statusam. Nobriedusi apziņa iziet ārpus normām, pāraugot tās, tā nestrīdās, necīnās, taču necenšas atbilst vispārpieņemtajiem standartiem. Briedums ir pašpietiekams.

Cilvēka attiecības ar realitāti būvējas vispirms jau tādēļ, lai apmierinātu savas vajadzības. Dažāda tipa apziņām būs atšķirīgas vajadzības – šis apstāklis ietekmē vispārpieņemto normu mainību. Tieši tāpēc apstākļi, kas rodas ap dažādiem cilvēkiem, spēlē milzīgu lomu viņu attīstībā, stimulē tos pieņemt jaunus lēmumus, liek kaut ko mainīt savā pasaules uztverē.

Cilvēks aug kopā ar tiem notikumiem, kurus pārdzīvo sava dzīvē. Notikumi piedāvā dažādas lomas, taču vairums apstājas tikai pie divām: būt pasīvam vai aktīvam.

Aktīvā pozīcija ļauj cilvēkam spēlēties ar apstākļiem, lai saņemtu atpakaļsaiti: kā mana iekšējā pasaule ietekmē ārējo. Un reizē ar izvērtēto pieredzi atnāk interesanti secinājumi…

Apstākļiem nav būtiskas nozīmes, svarīga ir TAVA ATTIEKSME pret tiem. Tava attieksme rada tavu pasaules bildīti, caur kuru tu ar tiem sazinies.

Tava attieksme ļoti labi ir redzama tad, kad tu vērtē cilvēkus un notikumus.
Tava attieksme ir jūtama caur tavu garastāvokli un emocijām.
Tava attieksme vienmēŗ ir tavas reakcijās un darbībās: cik ļoti apzināts tu esi, vai arī tev viss notiek pēc inerces.
Tava attieksme ir redzama tavos spriedumos un secinājumos. Tavi vārdi noformē stilu un pieeju visam tam, kam tu pieskaries un centies paust savu attieksmi…
Tava attieksme pret pasauli padara tevi par to, kas tu esi tieši šobrīd.

Pārvērtību fenomens slēpjas ļoti vienkāršā lietā: kad cilvēks maina savu attieksmi, vinš mainās pats.

Tad pasaule ap viņu mainās tā, kā viņš pats to ir spējīgs uztvert…
Pati uztvere atspoguļo satura kvalitāti indivīda pasaules uzskata paletē: vai nu tā ir melnbalta, vai krāsaina; vai nu maziņa izmēros vai ļoti plaša; vai virspusēja, vai arī tai ir dziļums…

Cilvēka pasaules uzskats vai nu dubultojas un ir saistīts ar kaut ko, kam viņš tic vai no kā ir atkarīgs, ko viņš identificē ar sevi. Vai arī tas ir viens vesels, kur galvenais Personāžs ir pats CILVĒKS, bet dažādās zināšanas, pārdzīvojumi, uzkrātā pieredze ir tikai viņa paša radošums.

Un es pats ar šo visu būvēju attiecības: veselā apziņā tās vienmēr ir apzinātas, polarizētā – neapzinātas. Tāpēc atbildība par to, ar ko es pats vēl netieku galā ātri tiek pārnesta uz kādu citu, līdz brīdim, kamēr  atnāk nepieciešamība nomainīt iestrēgušo neapmierinātību, mainot savu attieksmi pret savas dzīves mācībām.

“Pēc apgaismības  tev nebūs problēmu ar pasauli. Savukārt pasaulei būs problēmas ar tevi, jo tu būsi pārstājis to izklaidēt” (с)

Nes sevī labklājības enerģiju…
Necīnies ar trūkumu, deficītu un problēmu…
Nesapņo par pārpasaulīgu bagātību kas nokritusi no debesīm. izej no galējībām. Tās visas ir lomu spēles. Ja ir bailes – tās noteikti pastiprināsies. Ja ir uzticēšanās, tā pievilks visu nepieciešamo.

Ļauj, lai atnāk tieši tik daudz labklājības, cik tev tas ir vajadzīgs, cik tu spēsi apgūt.
Saskaņota apziņa atklāj dzīves meistarības gudrību.

Ļauj labklājībai kalpot sev vislabākajā veidā. Sajūti šīs unikālas enerģijas, tās ir Radīšanas un Radošuma centrs.

Drošība ir tikai manī pašā un Es atļauju SEV jaunas attiecības pašam ar sevi. Mana apziņa pievelk labklājības enerģijas tikai tāpec, ka es to ATĻAUJU!

Autors: Svetlana Orija
Avots: https://5dreal.com
Tulkoja: Ginta FS
Ilustrācija: Inna Belle “Labklājība”

Liec mierā otru, sāc nodarboties ar sevi!

cilveks uz ceļa

Kad es palēnām atkopos no smagām attiecībām, diezgan ilgu laiku savās domās es vēl turpināju pie tām turēties. Es sapratu, ka tam nav nekādas jēgas un tomēr man šķita, ka spēšu kaut ko vēl labot.

Kad eiforijas migla sāka izplēnēt, es ieraudzīju otra cilvēka psiholoģiskā īpatnības. Es vienmēr dvēseles dziļumos tās biju zinājusi, bet tāpat kā vairums no mums, biju pārliecināta, ka mīlestība ir spējīga uz visu., ka cilvēks var mainīties.

Es meklēju rakstus par tēmu atkarības, par rakstura akcentuācijām, par infantilisma dabu, manipulācijām un tamlīdzīgi. Es tās ievietoju savā lapā un rādīju savam cilvēkam: “Ņem, paskaties! Lūk, tas ir par tevi! Lūk, kas notiek! Tevī taču viss ir tā un šitā!”

Uzminiet, ko es saņēmu kā atbildi? Pareizi – agresiju un “pati muļķe!” Un ko gan jūs gribejāt? Tas, uz ko jūs nepārtraukti cilvēkam norādat, nežēlīgi sāp. Visi īpašie uzvedības modeļi ir psiholoģiskā aizsardzība pret dvēseles ievainojumiem. Tās ir gadiem ilgi veidotas uzvedības stratēģijas, kas ļauj vēl nepilnīgai personībai kaut nedaudz mierīgi eksistēt šajā pasaulē

Tagad es varu droši teikt, ka cilvēks VAR mainīties. Cilvēks patiešām VAR mainīties. Bet tikai vienā gadījumā (lasiet uzmanīgi!) – KAD PATS TO VĒLĒSIES.

Jums droši vien šķiet, ka kļūsiet par to motivatoru, dēļ kura vai kuram par prieku, jūsu tuvais cilvēks sagribēs mainīties? Nešaubieties. Jūsu ietekme nav nekas vairāk, kā laiks aiz loga. Viņš jums, iespējams, piemērosies, paņems lietussargu, ja nu gadījumā lietus. Taču mainīt savas parliecības, vēl vairāk – mainīt savas personības struktūru dēļ mākoņiem aiz loga… Vai esat jukuši???

Bet, ja pēkšņi pašu cilvēku vairs neapmierinās tas, ka lietus laikā viņam ir skumji, un karstā laikā grūti…, kad viņam pašam apniks būt nelaimīgam, neveiksmīgam, apniks, ka dzīve rit ne tā kā viņš vēlas…ja pēkšņi viņam uznāks apskaidrība “es kaut kā ne tā dzīvoju”….lūk tad viss ir iespējams.

Bet tad jūs būsiet tālu no sprādziena epicentra…Un tā arī labāk, lai sprādziena vilnis jūs nenotriektu. Tāpēc, ka atzīt to, ka “es pats biju cēlonis visam, kas ar mani notika” ir ļoti grūts pārbaudījums. Kā likums, parasti par neveiksmju iemeslu uzskata to cilvēku, kas ir blakus. Vai bija blakus. Kamēr vēl tas cilvēks noies garo ceļu līdz sapratnei, no kā viss mūsu dzīvē ir atkarīgs….Ja vien vēlēsies iet šo ceļu.

Nīls Donalds Volšs rakstīja, ka “labākais, ko varam izdarīt otram cilvēkam, kuru mīlam – ir dot viņam lielāku porciju pašam sevis”. Tas nav niknums, tā nav atriebība, tas nav “paskaties un sajūti, cik slikti tev būs bez manis”. Tā ir mierīga pārliecība par to, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības būt tam, kas viņš vēlas būt un ar to, kas viņam ir.

Pat tas, ka esat pāris, jums nedod tiesības mainīt otru cilvēku.

Mēs esam atbildīgi tikai paši par sevi. Mēs piedzimstam vieni un aiziesim vieni. Un katram no mums ir sava dzīve un savs liktenis.

Jūsu griba attiecas tikai uz jūsu dzīvi. Un nevajag uzņemties Dieva lomu, domājot par to, ka varat mainīt otra cilvēka likteni. Lieciet mierā otru un nodarbojaties ar sevi!

Psihologiem ir labs princips – nerisināt klienta problēmas bez viņa pieprasījuma. Jā, starp citu, ja nav viņa pieprasījuma, tātad tas vēl nav jūsu klients. Tāpēc arī jums ir vērts ievērot šo Visuma zelta likumu: “Nevajag iejaukties tur, kur jums neprasa.”. Es uzsveru, pieaudzis, psihiski vesels cilvēks (un par viņa veselību ne jums spriest) spēj tikt galā pats ar savām problēmām, vai palūgt palīdzību, ja nespēj tās atrisināt.

Kļūstiet paši par savas dzīves radītājiem – tas ir labākais, ko savā dzīvē varat izdarīt.

Ja kādam ir nepieciešamība mainīties, jums blakus esot, tas tāpat notiks. Jūs kļūsiet par savas realizācijas motivatoru. Ja otru cilvēku jūsu ceļš neinteresē un neiedvesmo, tad arī tas ir lieliski – acīmredzot viņam pašam ir savs ceļš.

Bet jums blakus ies tie cilvēki, kuru ceļi atrodas jūsu ceļa tuvumā.

Avots: http://www.garsoz.ru
Tulkoja: Ginta FS

Neuzņemies atbildību par nelaimīga cilvēka dzīvi

11112441_907947305944253_115248343825096337_n

Dažkārt ir situācijas, kad mēs kādu iemeslu dēļ nolemjam “glābt” “nelaimīgu cilvēku. Protams, nosacīti glābt un nosacīti – nelaimīgu. Iedomājies, tu esi iepazinusies ar puisi, kuru nesen pametusi meitene, viņa sirds ir salauzta un to vajag “ārstēt”. Vai arī kādai meitenei kāds salauzis sirdi un tu nāc viņa vietā kā glābējs. Tas nebūs padoms, jādomā mums katram pašam. Tikai ieklausies!

 

Veselīgas attiecības sākas ar diviem veseliem cilvēkiem.

Un šis noteikums:

Sākumā sevi jāizdziedina pašam, tu vari daļēji palīdzēt, taču nesteidzies tuvināties līdz brīdim, kad cilvēks pats ticis ar sevi skaidrībā.

Vesela personība – tas ir normāls, adekvāts cilvēks, kurš pats sevi ciena un zin savas labās īpašības, kā arī labi apzinās savus trūkumus. Katram cilvēkam ir savas stiprās un vājās vietas – tā tas iekārtots dabā. Perfektu, ideālu cilvēku nav, toties ideālu un perfektu neirotiķu – cik vien uziet.

Vesela personība zin savas vajadzības un prot runāt par savām jūtām, prot paust savas emocijas, konstruktīvi prot risināt savas problēmas attiecībās, prot mīlēt un pats galvenais – vesela personība UZŅEMAS ATBILDĪBU par sevi, savu dzīvi un savām attiecībām. Jūti atšķirību? Tevi nevienam nav jāaplaimo, tev neviens neko nav parādā.

Skaidrs, ka ne visi mēs atrodamies tādā apzinātības līmenī, taču! Izvēlies sev pārī cilvēku, kurš atbilst tavam brieduma līmenim. Vismaz pacenties izvēlēties. Paskaidrošu, kāpēc tas ir svarīgi.

Kad jūti to, ka esi izaudzis, tu sāc īpaši asi izjust atbildību par katru pateikto vārdu, par katru savu rīcību. Noteiktā etapā tev nav nekādu problēmu pievilkt  cilvēku un izdarīt tā, lai viņš tevī iemīlas, taču tu to nedarīsi. Kā sportā, saproti? Jo augstāka tava meistarības pakāpe/dans u.t.t., jo lielāka atbildība par savām darbībām attiecībā pret cilvēku, kuram, iespējams, nav nekāda sakara ar sportu. Ja profesionāls karatists iesitīs parastam cilvēkam, tam sekos lielas problēmas – sods.

Ja tu visu laiku kādu glāb, visu laiku kaut ko upurē, dzīvo kāda dēļ, kā visbiežāk arī notiek, tad apstājies! Tiec skaidrībā ar sevi, izanalizē iepriekšējās attiecības, bērnības notikumus, iespējams, esi ieciklējies kādā scenārijā, kas regulāri atkārtojas?

Katram no mums ir patīkami apzināties, ka ir kāds, kuram pret mums ir ļoti pozitīvas emocijas, tā tas ir. Taču, skaties, kāds šeit algoritms, ja viens cilvēks ir kaut nedaudz vairāk nobriedis kā otrs, ir jāpadomā. Skaidrs, ka pievelkas tie, kuri ir viens otra cienīgi, un tomēr.

Piemēram, tu esi nobriedis cilvēks, tātad tas, vai ir kāds blakus vai nav, nedara tevi īpaši laimīgāku vai nelaimīgāku, jo tu esi saskaņā ar sevi. Protams, mīļotais cilveks blakus – tā ir liela laime, taču, visticamāk tā ir papildus laime tavai personīgajai laimei. ja viņs aizies, tu vienalga dzīvosi laimīgu dzīvi, jo tā ir tava izvēle. Protams, tu skumsi, taču tava dzīve nesabruks. Ja otrs ir tāds pats – nobriedis, tad jūsu attiecības būs apzinātas (ar vēlmi būt kopā savu atlikušo dzīvi) un, ja arī tās izbeigsies, tas notiks apzināti. Taču, ja otrs cilvēks ir nenobriedis, tad rodas pavisam cita situācija.

Sākumā viņš/viņa ir sajūsmā par tavu briedumu, jūsmo par tevi, bet pakāpeniski viņam formējas stipra pieķeršanās. It kā jau nekas traks, dažkārt ir patīkami dzirdēt, ka “tu man esi viss, es bez tevis dzīvot nevaru”, taču kādā brīdī tu saproti, ka tas tevi sāk smacēt un tu no tā ļoti peikūsti. Tu saproti, ka šī cilvēka dzīves centrs nav viņš pats un viņa dzīves ceļš, bet TU. Un, ja nu tu pēkšņi esi nolēmis attālināties vai aiziet no viņa dzīves, tad viņam viss sabrūk. Un kā nobriedis cilvēks, tu saproti, ka viņam sāp, ir smagi u.t.t., taču nevēlies ar viņu palikt dēļ žēluma vai vēl kaut kā līdzīga. Saproti, ko es ar to domāju?

Tāda mīlestība, atkarība nospiež nobriedušu personību, ierobežo tās brīvību. Jā, protams, var glābt var audzināt otru — bieži tā arī notiek. Taču laikā, kad to dari, pats mīņājies uz vietas un netiec uz priekšu. Visticamākais, šie dažādie cilvēku brieduma līmeņi ir dabīgi, katram ir kāds savs uzdevums uz šīs zemes. Kādam jāspēlē augstākajā līgā, kādam – amatieru. Un te neiet runa par “labāk” vai “sliktāk”. Vienkārši divi augstākās līgas spēlētāji tandēmā var parādīt un spēlēt augstāka līmeņa spēli, tadā veidā motivējot viens otru un augot abiem.

Ja divas personības abas ir ne tik nobriedušas – tā nav liela bēda. Tur notiek jau pazīstamās kaislības – pārdzīvojumi, šķiršanās, aizvainojumi, salīgšanas – mēs visi esam gājuši tam cauri. taču, kad esi to izgājis, esi uzmanīgs pret otra cilvēka sirdi. Vienmēr jābūt uzmanīgam pret otra cilvēka sirdi, bet pirms uzņemties atbildību par viņa laimi, tiec skaidrībā ar savu dzīvi, saviem scenārijiem un traumām.

 

Neuzņemies atbildību par nelaimīga cilvēka laimi.

Tas attiecas ne tikai uz pāriem – sievietēm un vīriešiem, bet arī uz taviem vecākiem, brāļiem, māsām, draugiem, vectētiņiem, vecmāmiņām. Esi līdzcietīgs, palīdzi, bet nekad nekļūsti par spieķi viņiem. Neviens tavā vietā nedarīs tavu iekšējo darbu. Tu nevarēsi cita cilvēka vietā nodzīvot viņa dzīvi. Reiz tāda dzīve kļūst par nepanesamu nastu. Protams, tas nav attiecināms uz visiem, kas dzīvo uz šīs pasaules, bet domāju, ka tie, uz kuriem tas neattiecas, nekad šo rakstu arī neizlasīs.

 

Avots: http://www.econet.ru

Autors: Tatjana Čarugina

Tulkoja Ginta FS