Par apgaismības “lēkmēm”

Daudziem ezotēriskajiem iesācējiem šķiet, ka evolūcija nozīmē par katru cenu izaudzēt sevī gaismu jebkurā pieejamajā veidā, tāpēc tie cenšas uzlēkt uz garīgās attīstības augstākajiem pakāpieniem, visiem spēkiem apspiežot sevī zemfrekvences garo viļņu vibrācijas. Tas ir līdzīgi kā mazi bērni spēlē paslēpes: ar rokām aizsedz seju un esi paslēpies.

Bet, lai nokļūtu gaišajā augstas frekvences stāvoklī, vairumā gadījumu tas ir ilgstošs, lēns, nogurdinošs, “netīrs”, bieži vien smags un pacietīgs darbs pie tā, lai integrētu psihoķermeniskos garo viļņu stāvokļus: naidu, alkatību, bailes, skaudību, greizsirdību, lepnību, kategoriskumu – tas ir darbs ar savu Ēnu, kad tu miermīlīgi ar to iepazīsties, sāc to izzināt un lēnītiņām, kā bērnu audzinot, pakāpeniski pilnveidojot un transformējot, palēnām aizved to jau citās frekvencēs.
Zemās frekvences enerģijas lielā blīvuma dēļ šis darbs nevar būt ātrs.

Piemēram, tu vari redzēt, cik lēni aug mati. Tā ir matērija, tā mainas lēni. Un zemās frekvences enerģija nevar transformēties ātrāk kā ķermeniskie procesi.
Ir jāpaiet ilgam laikam lai, piemēram, dabiskā ceļā atbrīvotos ķermenī spazmas, kas radušās baiļu rezultātā. Ķermenis kas reiz bijis ļoti specīgi pārbijies, katru reizi ļoti asi reaģē brīžos, kad tuvojas kādi apstākļi vai cilvēki, kuri atgādina traumatisko pieredzi. Un ir nepieciešama pieredze saskarsmē ar šo stāvokli, kad tu apzināti savieno pagātnes traumu un šodienas situāciju, pakāpeniski atbrīvojot savu ķermeni no baiļu ķetnām.
Tieši tāpat vajaga daudzas reizes satikties ar savu naidu, lai savaldītu tā spēku un transformētu to radošā enerģijā, pārstrādājot tā spēku augstas frekvences gaismā.
Ja tu centies uzreiz kļūt “svētais”, tu sašķel sevi divas daļās, “svētajā” un “grēcīgajā”, ieslēdz grēcīgo pagrabā, tādā veidā ļaujot tai pieaugt spēkā, līdz tā pašam “norauj jumtu”. 

Daži kļūst atkarīgi no šiem psihoaktivitātes uzliesmojumiem, nosaucot tos par šamaņu slimību un uztverot tos kā apgaismības lēkmes. Un tas vienkārši norauj jumtu no tā, ko neesi pārstradājis, un kas ir piesātināts ar lielummānijas bildītēm, kas barojas no neapstrādātiem zemfrekvences stāvokļiem, veidojot lepnību …

Nikolajs Bulgakovs
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs esam radīti harmoniski

Plūsti šo dzīvi, piedzīvo to, kā piliens okeānā un sajūti, ka Visums jau sākotnēji mūs ir radījis harmoniskus.

Mums atliek  ne vien nesagraut šo harmoniju sevī, bet iepazīt tās patieso izpausmi. Taču viss apkārt esošais cenšas mums iedvest to, ka harmoniskam ir jākļūst, ka harmonija ir kaut kur – tur, un pēc tās ir jāiet, to jācenšas iegūt, par to jāsacenšas ar citiem, ir jāpārlec citiem, jākļūst augstākam, labākam, stiprākam.

Tā cilvēkā sāk augt sajūta, ka viņš ir atdalīts no visa vienotā – tas ir mūsu prāts un ego, tā sākas ceļš, kurš visas dzīves garumā atnesīs vien rūgtumu, vilšanos, konfliktus un neapmierinātību.

Jo lielāks ego, jo tumšāka kļūst dzīve, jo vairāk tu attālināsies no savas būtības.

Daudzi grib palīdzēt un paskubināt citus, taču tā ir liela kļūda, zinu to no savas pieredzes, tāpēc nesteidzies!

Ja tu ar savu enerģiju esi kādu aizvilcis pie savas “gaismas”, bet nevis viņš pats ar savu pieredzi un savām kājām nogājis šo ceļu, viņš nespēs tur noturēties, viņš nogāzīsies atpakaļ un vainos tevi, ka tu neesi viņu noturējis, esi nodevis vai esi nohipnotizējis vai apmuļķojis – un tu kļūsi par vislielāko viņa  ienaidnieku…

Un tas, ko otrs atnesīs no turienes, no gaismas, būs tukša čaula, kuru viņš centīsies piepildīt ar kaut ko, kas viņam ir reālā līmenī, bet ne ar to, ar ko tas bija piepildīts tur, kur tu viņu aizvilki…

Vai varbūt tas neko nedos, pilnībā noniecinot šo pieredzi, jo viņam nav ar ko šo pieredzi saistīt savā reālajā eksistencē…

Nikolajs Bulgakovs
FOTO: Artem Beliaikin
Tulkoja: Ginta Filia Solis