Mums blakus nav vajadzīgi gudrie… mums nepieciešami viedie savā būtībā

Mums visiem: gan vīriešiem gan sievietēm ļoti vajadzīga ir Mīlestība. Mīlestība nozīmē pieņemšanu, patiesumu, sirsnību, maigumu, rūpes, gatavību atdot un būt atbildīgam, uzticamību, nesavtīgumu, dāsnumu. Un jo vairāk mēs paužam šīs īpašības, jo vairāk saņemam pretī. Tādas izpausmes kā bailes, greizsirdība, atkarība, manipulācijas, kontrole, pretenzijas, pārmetumi tikai grauj attiecības un tām nav nekāda sakara ar Mīlestību.

Taču visam ir vajadzīgs lēmums…

Kamēr cilvēks nav izlēmis, vienmēr būs šaubas, atkāpšanās iespēja, kūtrums un bezdarbība…

Jebkurai mīlestības izpausmei eksistē viena vienkārša patiesība, kuras nezināšana nogalina neskaitāmus plānus un grandiozas idejas: tajā brīdī, kad cilvēks par kaut ko izšķiras, arī Telpa un Mīlestība sāk darboties. Dārgakmeni nevar nopulēt bez berzes. Tāpat cilvēks nevar kļūt veiksmīgs bez pietiekama skaita grūtu mēģinājumu.

Vienai izpausmei palīdz daudzas lietas, kas citādi nekad nenotiktu. Tas viss ietver veselu notikumu straumi: noderīgas sakritības, tikšanās un priekšlikumus, kuriem neviens iepriekš nebūtu ticējis. Ko gan mēs gaidām un neizlemjam? Grābeklis taču pats sev neuzkāpj!

Īstas attiecības ir ne tikai patīkamas, dažkārt tām ir nepieciešamas sāpes, smagums un vilšanās. Kurš to nesaprot – pazūd jaunā un interesantā meklējumos un prāta ilūzijās.

Īstam vīrietim sieviete nekad nebūs pirmajā vietā. Un tai nevajadzētu būt pirmajā vietā. Viņas vieta ir netālu. Ne augšā, ne apakšā, ne priekšā, ne aizmugurē, bet blakus. Lai īstajā brīdī viņa varētu paņemt roku vai paiet malā un netraucēt.

Viņa ir mīļotā ceļabiedre, draudzene un mīļākā, māte un saimniece, nevis Visuma centrs. Kad viņa to sapratīs, vīrietis pats tai pievilksies. Īstam vīrietim ir jādod vieta sievietei, un nav jādod iespēja kādam citam ieņemt vietu viņai blakus.

Periodiski mūsu dzīvē dažādas attiecības vienkārši beidzas – pat bez nodevības, bez strīdiem un bez redzama iemesla – jūs vienkārši kļūstat atšķirīgi un katrs ejat savu ceļu, ņemot līdzi savas mācības, kāds izdarot secinājumus, un kāds atkārtojoties, kāds pārejot uz nākamā pakāpiena, bet kāds netiek līdzi vai nav gatavs iziet ārpus ierastajiem rāmjiem. Ar gadiem draugu loks kļūst šaurāks, bet tie, kas paliek, vairs nav tikai draugi, bet mīļi un tuvi cilvēki.

Mums blakus nav vajadzīgi gudrie… mums nepieciešami viedie savā būtībā, pieņemošie, jūtošie, individuāli, atšķirīgie, uzmundrinošie un tie, kuri dzīvo pēc sirdsapziņas, kuri nepieķeras bet blakus iet savu pašu ceļu.
Nav jau nekādu ceļu. Viss ir tas pats viens ceļš. Paradoksalitātes pieņemšana noved pie iluzorisma izpratnes. Tikai vienlaikus pieņemot divus pretējos virzienus, tu varēsi ieraudzīt visu horizontu. Tāpēc, ka bezdibeni nevar pārlēkt divos lēcienos.

Ja tu šodien neesi spējīgs nevienu mīlēt, vismaz pacenties nevienam nenodarīt pari.

Nikolajs Bulgakovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā vēlmes rada ciešanas

Dzīve, tāpat kā sajūtas un emocijas, vienmēr ir nepastāvīga un kustībā. Tikai sajūtas, kas plūst no mūsu Dvēseles, ir pastāvīgas, ja tava Sirds ir atvērta un tu zini, kā adekvāti izpaust šo psi-enerģiju.
Mēģinot apturēt savu jūtu plūsmu, dabiski tiek apturēta pati dzīve. Un telpa neuztver statiku – tā iznīcina jebkuru aizsprostu un arī tevi šajā formā …

Lai cik ļoti tu sekotu savām prāta diktētajām vēlmēm, apmierinājumu negūsi. Dzīves ceļš caur vēlmēm nozīmē apmierinājuma iegūšanu, bet tā rezultāts vienmēr ir neapmierinātība, un tas ir maldīgs ceļš.
Tu seko savai iekārei un negūsti gandarījumu. Tu atkal un atkal tiem seko un neesi apmierināts. Tu mēģini vēlreiz, un atkal nav apmierinātības.

Ja tu pētīsi sava prāta un sajūtu dabu tajā mirklī, kad seko savām vēlmēm, tu atklāsi, ka tur vienmēr kaut kā trūkst, vienmēr vajag kaut ko vēl, kaut ko jaunu, kaut ko vēl sasniegt, iemācīties, apskatīt, saprast, sasniegt, manipulēt – tam visam piemīt tik milzīga daudzpusība, ka grūti pat aptvert.

Bet patiesībā sekošana savām vēlmēm pati par sevi jau ir ciešanas un problēma. Pati vēlmes būtība jau satur ciešanas – tā ir dualitāte.
Neatkarīgi no tā, cik ilgi tu seko savai vēlmei, tu joprojām nesaņemsi apmierinājumu pat pēc tam, kad to apmierināsi. Vienīgais rezultāts vienmēr būs neapmierinātība, un tās ir Dzīves lielākās ciešanas, kas neļauj mums sasniegt nākamo, jau augstāku līmeni…
Tikai patiesas jūtas un pieņemšana tam, kur tu esi, ir sākuma sākums…

Nikolajs Bulgakovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Bagāts ir tas, kurš realizē sev uzticēto dievišķo patenciālu

Pēdējos gados novērojama sekojoša tendence: cilvēki, kuri aizrāvušies ar savu attīstību, no ļoti daudz kā atsakās. Viņi aiziet pārāk smalkos plānos un tas ievelk, rada atkarību, jo tur tu satiec sev tik ļoti tuvo un mīļo. Tas mums ir vistuvāk, bet tā ir pseidoattīstība, jo šo smalko mēs jau zinām, taču šeit uz Zemes mūsu uzdevums ir iemācīties to visu realizēt blīvajā materiālajā pasaulē, nevis paslēpties “retrītos” un “alās”.

Dodies cilvēkos, tikai dari to bez garīgās un informatīvās lepnības par to, ka tu kaut ko vaiāk zini un it kā ar kaut ko jau esi ticis skaidrībā.

Mēģini un nodarbojies ar to vienkāršo, kas patīk tev pašam un ir nepieciešams arī citiem, neaizveries savā pseidogarīgumā un neattaisno savu dzīvi ar to, ka “viņi tevi nesaprot, nejūt, neklausa”

Nedzīvo ar attaisnojumiem par to, ka tev nekas nav vajadzīgs un nekopē citus, tāpēc, ka tas tāpat izskatās pēc skumjas parodijas.
Nemeklē skolotājus ārpusē – atklāj savu skolotāju sevī caur cilvēkiem, kuri apkārt, nevis kādiem autoritatīviem “guru”.

Izmēģini pats visu, ko jūti un esi dzirdējis tieši tā, kā vēlies un tikai tā tu kļūsi par sevis paša meistaru, nevis “informatīvo miskasti” un pastāvīgu padomdevēju tajā, kā citiem pareizi dzīvot. Tāpat neviens klausīties to negrib. Tātad tu pats tikai nozodz savu potenciālu, kļūsti naidīgs un sāc manipulēt ar sevi un visiem, nevis sevi attīsti, dalies un palīdzi citiem.

Kamēr jebkuras zināšanas tu neizlaidīsi caur sevi un savām reālajām darbībām praksē un realizāciju materiālajā pasaulē, kamēr pats nepieredzēsi, kamēr pats neizdarīsi secinājumus – tevi nedzirdēs ne tava būtība, ne citi cilvēki.
Neaizraujies ar savu skolotāja un mentora lomu, esi mūžīgais skolnieks

Ir tāds jēdziens kā viedums, kas kā reizi raksturo to, ka prāts tiek lietots pareizi un informācija pielietota realitātē.

Bagāts cilvēks nav ne nauda, ne zelts, pie kura pieķerties. Bagāts ir tas, kurš realizē sev uzticēto dievišķo patenciālu, kuru tas pielieto pēc nepieciešamības.

Materiālā nabadzība rāda to, ka notiek vienpusēja attīstība, notiek spēcīga šūpošanās un cilvēks neprot dzīvot pat sevis dēļ – savas paša dzīves dēļ.

Materiālā nabadzība rāda to, ka cilvēks aizgājis tikai Dvēseles vajadzībās, bet atteicies no Gara, atteicies no tā, ko kopā rada Dvēsele un Gars.

Gars ir Matērijas kustība un apaugļošanās, no kuras dzimst materiālie Labumi, un mēs kā Dieva daļiņas mācāmies materializēt telpu.

Bagātības noraidīšana ir savu tiešo pienākumu noraidīšana, kas ir sevis materializācija un izpausme materiālajā telpā, atteikšanās pilnībā nest sevī Dievu, mūsu būtību un visu to pilnībā izpaust materiālajā.

Mēs esam radīti, lai pāros mācītos vienoties, radītu sev līdzīgos un veselas Pasaules…

Bet to var izdarīt tikai tad, kad Ego nostājas uz ceļiem Dieva priekšā – mēs iemācīsimies to lietot korekti, nevis ļaut, lai tas lieto mūs…. katra sava tuvākā priekšā, kad mēs iemīlēsim savu Ego…, sevis radīto…. pilnībā to atzīsim, lai kāds arī tas būtu… bet nenoliedzot un neatsakoties…

Nikolajs Bulgakovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par apgaismības “lēkmēm”

Daudziem ezotēriskajiem iesācējiem šķiet, ka evolūcija nozīmē par katru cenu izaudzēt sevī gaismu jebkurā pieejamajā veidā, tāpēc tie cenšas uzlēkt uz garīgās attīstības augstākajiem pakāpieniem, visiem spēkiem apspiežot sevī zemfrekvences garo viļņu vibrācijas. Tas ir līdzīgi kā mazi bērni spēlē paslēpes: ar rokām aizsedz seju un esi paslēpies.

Bet, lai nokļūtu gaišajā augstas frekvences stāvoklī, vairumā gadījumu tas ir ilgstošs, lēns, nogurdinošs, “netīrs”, bieži vien smags un pacietīgs darbs pie tā, lai integrētu psihoķermeniskos garo viļņu stāvokļus: naidu, alkatību, bailes, skaudību, greizsirdību, lepnību, kategoriskumu – tas ir darbs ar savu Ēnu, kad tu miermīlīgi ar to iepazīsties, sāc to izzināt un lēnītiņām, kā bērnu audzinot, pakāpeniski pilnveidojot un transformējot, palēnām aizved to jau citās frekvencēs.
Zemās frekvences enerģijas lielā blīvuma dēļ šis darbs nevar būt ātrs.

Piemēram, tu vari redzēt, cik lēni aug mati. Tā ir matērija, tā mainas lēni. Un zemās frekvences enerģija nevar transformēties ātrāk kā ķermeniskie procesi.
Ir jāpaiet ilgam laikam lai, piemēram, dabiskā ceļā atbrīvotos ķermenī spazmas, kas radušās baiļu rezultātā. Ķermenis kas reiz bijis ļoti specīgi pārbijies, katru reizi ļoti asi reaģē brīžos, kad tuvojas kādi apstākļi vai cilvēki, kuri atgādina traumatisko pieredzi. Un ir nepieciešama pieredze saskarsmē ar šo stāvokli, kad tu apzināti savieno pagātnes traumu un šodienas situāciju, pakāpeniski atbrīvojot savu ķermeni no baiļu ķetnām.
Tieši tāpat vajaga daudzas reizes satikties ar savu naidu, lai savaldītu tā spēku un transformētu to radošā enerģijā, pārstrādājot tā spēku augstas frekvences gaismā.
Ja tu centies uzreiz kļūt “svētais”, tu sašķel sevi divas daļās, “svētajā” un “grēcīgajā”, ieslēdz grēcīgo pagrabā, tādā veidā ļaujot tai pieaugt spēkā, līdz tā pašam “norauj jumtu”. 

Daži kļūst atkarīgi no šiem psihoaktivitātes uzliesmojumiem, nosaucot tos par šamaņu slimību un uztverot tos kā apgaismības lēkmes. Un tas vienkārši norauj jumtu no tā, ko neesi pārstradājis, un kas ir piesātināts ar lielummānijas bildītēm, kas barojas no neapstrādātiem zemfrekvences stāvokļiem, veidojot lepnību …

Nikolajs Bulgakovs
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs esam radīti harmoniski

Plūsti šo dzīvi, piedzīvo to, kā piliens okeānā un sajūti, ka Visums jau sākotnēji mūs ir radījis harmoniskus.

Mums atliek  ne vien nesagraut šo harmoniju sevī, bet iepazīt tās patieso izpausmi. Taču viss apkārt esošais cenšas mums iedvest to, ka harmoniskam ir jākļūst, ka harmonija ir kaut kur – tur, un pēc tās ir jāiet, to jācenšas iegūt, par to jāsacenšas ar citiem, ir jāpārlec citiem, jākļūst augstākam, labākam, stiprākam.

Tā cilvēkā sāk augt sajūta, ka viņš ir atdalīts no visa vienotā – tas ir mūsu prāts un ego, tā sākas ceļš, kurš visas dzīves garumā atnesīs vien rūgtumu, vilšanos, konfliktus un neapmierinātību.

Jo lielāks ego, jo tumšāka kļūst dzīve, jo vairāk tu attālināsies no savas būtības.

Daudzi grib palīdzēt un paskubināt citus, taču tā ir liela kļūda, zinu to no savas pieredzes, tāpēc nesteidzies!

Ja tu ar savu enerģiju esi kādu aizvilcis pie savas “gaismas”, bet nevis viņš pats ar savu pieredzi un savām kājām nogājis šo ceļu, viņš nespēs tur noturēties, viņš nogāzīsies atpakaļ un vainos tevi, ka tu neesi viņu noturējis, esi nodevis vai esi nohipnotizējis vai apmuļķojis – un tu kļūsi par vislielāko viņa  ienaidnieku…

Un tas, ko otrs atnesīs no turienes, no gaismas, būs tukša čaula, kuru viņš centīsies piepildīt ar kaut ko, kas viņam ir reālā līmenī, bet ne ar to, ar ko tas bija piepildīts tur, kur tu viņu aizvilki…

Vai varbūt tas neko nedos, pilnībā noniecinot šo pieredzi, jo viņam nav ar ko šo pieredzi saistīt savā reālajā eksistencē…

Nikolajs Bulgakovs
FOTO: Artem Beliaikin
Tulkoja: Ginta Filia Solis