Es meklēju cilvēkos cilvēkus

calis1

Es meklēju cilvēku tevī, sevī, viņā, viņos un vienmēr, kad esmu veltījusi pietiekami daudz uzmanības un pacietības, es to atrodu. Ja neesmu aizslēgusies, ieslēgusies, novērsusi acis, ja man ir pieticis dvēseles jaudas turpināt ticēt, ka tur, augstu, virs mākoņiem vienmēr ir saule (tu taču to esi redzējis, sēžot lidmašīnā un raugoties iluminatorā).

Es jūtu sāpes, melus, skaudību, naidu, pretīgumu, izvirtību, kaisli, maigumu, siltumu, es jūtu mīlestību un spēku. Ja man būtu nācies izvēlēties – nekad dzīvē vairs neiepazīt nodevību, nejust sāpes un vilšanos, bet nekad arī neiepazīt mīlestību – es tomēr izvēlētos just, un es domāju, ka esmu izvelējusies…

Skolā es uzzināju, ka trausls materiāls ir ne tikai stikls, bet arī čuguns, tērauds, no kā gatavo instrumentus, ķieģelis, akmens. Ietekmēt trauslumu vajadzīgajā virzienā var termoapstrāde: siltums materiālu padara plastiskāku, aukstums – trauslāku. Izklausās diezgan vienkārši, vai ne? Tātad…
Bet cilvēki taču nav izgatavoti ne no tērauda, ne ķieģeļiem vai akmeņiem.

Cilvēki – viņi ir no bērnības, kurā viss bija savādāk. Katrs, ar ko tu runā, kādreiz bija maziņš. Mans iekšējais bērniņš vienmēr otrā cilvēkā meklē šo iekšējo bērnu.
Cilvēki – no skolas, kurā mums nemācīja, kā būt labam draugam, labam vīram, sievai. Nemācīja piedot, uzticēties, palūgt piedošanu, ja esi kļūdījies, palūgt palīdzību, ja tev tā ir ļoti vajadzīga – un pieņemt palīdzību (un šī prasme liecina par spēju būt laimīgam).
No universitātes, kurā nepasniedza cieņu, rūpes, uzmanību, un reti kurā – patiesu ētiku.
No ofisa, kur uz tavu vietu pretendē 100 tādu kā tu, un 10 labāki par tevi.

Cilvēki ir veidoti no centieniem būt labākajiem un bailēm, nekad par tādiem nekļūt, no skaudības uz citiem un nepārliecinātības par sevi, no sajūsmas un zemiskuma, no varoņdarba un meliem, no kāzām un šķiršanās, no saviem bērniem un vecākiem.
Cilvēki ir veidoti no uzvarām un zaudējumiem, no cerībām un vilšanās, nevis no čuguna un tērauda.
Cilvēki ir veidoti no bailēm un sapņiem, nevis no ķieģeļiem un akmeņiem.
Tie ir ļoti stipri un trausli cilvēki. Īpaši, ja pret viņiem vērš aukstumu.

– Zini, dažkārt cilvēkiem ir tik grūti vienkārši dzīvot, – raksta mans draugs.

Un, ja esi saticis uzmanīgas acis – apstādini savu skatienu, un drīz tu ievērosi, ka tavas acis ir uzmanīgas un citu skatieni apstājas.
Un, ja tu aizskar kāda atvērto sirdi, pārliecinies, ka tavas rokas ir tīras un siltas.

Zini, ka vienmēr, kad tev šķiet, ka tavā priekšā stāv akmens cilvēks, viņa dvēsele ir cālēns.
Esi saudzīgs.

Visu dzīvi es meklēju cilvēkus cilvēkos. Es meklēju cilvēku tevī, sevī, viņā, viņos – katrā. Ja tikai esmu spējusi apstādināt savu skatienu…

Autors: Radmila Hakova
Avots: aum.news
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Tu neesi tukša vieta

dusmigs7

Kā pārlieku liela labestība māca citiem izturēties pret tevi kā pret tukšu vietu, un kā nepieļaut, ka cilvēki pret tevi izturas rupji.

No bērnības mums ir mācīts, ka nevajag uz ļaunumu atbildēt ar ļaunumu – tikai ar labu. Mums ir mācīts, ka vislabākais veids, kā atrisināt konfliktu ir labestība un labestība vienmēr uzvar.
Taču pēc psihologa Kliforda Lazarusa domām, tāds uzvedības stils tavam pāridarītājam signalizē tikai par to, ka, vēršoties pret tevi tieši ar agresiju, viņš var panākt to, ko vēlas.
Tam ir loģisks izskaidrojums – tā saucamais Efekta Likums.

Tas vēsta par to, ka cilvēki cenšas atkārtot to uzvedības modeli, kas ļauj viņiem apmierināt savas vajadzības un, gluži otrādi, izvairās darīt to, kā rezultātā nevar iegūt vēlamo.

Tas nozīmē, ka tad, ja tu labi izturēsies pret cilvēku, kurš pret tevi izturas rupji, tu viņam parādīsi, ka šāda viņa uzvedība tevī rada pret viņu… mīlestību.

Citiem vārdiem runājot, pastāvīgi izrādot labestību atbildei uz rupjību, tu it kā vedini cilvēku arī turpmāk rīkoties bezkaunīgi un agresīvi.
Protams, tas nenozīmē, ka tev katru reizi jāzaudē savs miers brīžos, kad kāds pret tevi izturas necienīgi. Taču ļoti svarīgi ir atcerēties to, ka dažkārt tu mēdz būt parāk labestīgs.

Ja tevi kaut kas neapmierina, tev tas cilvēkam ir jāpasaka.
Ļoti bieži gadās, ka cilvēks, kurš pret visiem ir labs, vienkārši cenšas visos iespējamajos veidos izvairīties no konflikta. Taču ne vienmēr tas ir iespējams.

Tas nenozīmē, ka tad, kad kāds ir izturējies rupji, tev jāatbild ar to pašu. Tomēr, ja ir tāda nepieciešamība, ir jādod pretspars. Tev ir jāprot pastavēt par sevi, pat tad, ja sākas konflikts, no kura tu vēlies izvairīties.

Atceries: “Laimīgi lēnprātīgie, jo viņi mantos zemi”.

Tomēr šis teikums no Bībeles nebūt nenozīmē to, ka tev vienmēr jāpagriež otrs vaigs. Ja tu pastāvīgi tā darīsi, tad pavisam drīz visa tava seja būs vienās rētās.

Kā veicināt labu attieksmi pret sevi un nepieļaut rupju un agresīvu izturēšanos.

1. Neveicini pret sevi tādu cilvēka uzvedību, kas tev pašam rada diskomfortu.

2. Aktieris Alans Alda dod kādu ļoti vērtīgu padomu: “Esi godīgs pret apkārtējiem, taču saglabā attiecības ar cilvēkiem tikai tik ilgi, cik ilgi viņi pret tevi ir godīgi.”

3. Iemācies dot pretsparu un saprātīgās robežās aizstāvēt savu viedokli.

4. Neveicini bezkaunību pret sevi.

5. Ja kāds pret tevi izturas rupji un nepieņemami, pasaki viņam to. Nevajag smaidīt un izlikties, ka viss ir kartībā.

Domā par labo, rīkojies kā sirds liek un dzīvo pozitīvās emocijās! Lai tev viss ir labi!
Autors: Adams Dačis
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Esmu novērojusi, ka palēnām, audzinot sevī mīlestību un ar mīlestību izturoties pret sevi, arvien mazāk rodas konflikta situācijas, pazūd pretenzijas un arvien mazāk apkārt ir agresīvu cilvēku (GFS).

Arī sarkasms, klusēšana un ignorēšana ir AGRESIJA

aizvainots

Kas ir pasīvā agresija un kāpēc nav nekā sliktāka par to.

Jaunākā meita pagrūda suni, vecākā teatrāli noplikšķināja acis un aizcirta durvis, vīrs klusē jau trešo dienu. Tu teiksi, “normāla ģimenes dzīve”, nekā briesmīga. Patiesībā tas nav nekas cits, kā agresija. Par to, kādas formas var būt agresijai un kāpēc pasīvā agresija ir daudz bīstamāka par fizisko, korespodente sarunājās ar psiholoģi Irinu Mlodiku.

Vairums cilvēku pārkrustās pie vārda “agresija”. Personīgi es aizdomājos par to, ka varu būt agresīva kādā reizē, kad strīdējos ar vīru, un meita man norādīja uz sažņaugtajiem kulakiem un teica, ka es uzvedos agresīvi.

Es?! Es – labestīgā, viegli ievainojamā, raudu, kad skatos sentimentālas filmas, pārskaitu naudu slimu bērnu ārstēšanai un palīdzībai suņiem, kuri palikuši bez saimnieka. Agresīvs cilvēks ir tas, kurš citiem metas virsū ar kulakiem. Bet es… Mani vienkārši  “noveda”.

Mums šķiet, ka tad, ja mēs neperam savus bērnus un nekaujamies ar vīru, tātad ģimenē nav vardarbības. Taču agresija ir katrā no mums. Problēma ir tikai tā, ka mēs to ļoti reti identificējam. Uzbļāvi dēlam? “Viņš mani nokaitināja”. Uzsiti bērnam pa dibenu? “Viņš neklausa” Nosauci nelabā vārdā pusaudzi meitu? “Nav jāģērbjas kā prostitūtai”. Mēs niknojamies un demonstrējam to apkārtejiem dažādos veidos. Un tas viss arī ir AGRESIJA.

Kāpēc ir vajadzīga agresija

Sākumā par labo. Agresija ir enerģija, bez kuras nav iespējams izdzīvot. Lai varētu radīt, realizēt un sasniegt, attīstīties un aizsargāt sevi, mums ir vajadzīga agresija. Agresija ir daudzšķautņaina – sākot ar diskomfortu un aizkaitinājumu, līdz niknumam un naidam. Galvenā prasme, kas vajadzīga katram cilvēkam, ir iemācīties atpazīt sevī šo agresiju, pieņemt to un pārveidot tā, lai paradītu savas jūtas otram cilvēkam civilizētā veidā, neaizskarot to.

Diemžēl mēs to neprotam darīt. Mēs ilgi krājam sevī aizvainojumu un klusējam. Ļoti bieži tā uzvedas sievietes, tāpēc, ka mēs esam aizrāvušās, spēlējot savu upura lomu un paciešam to, ko paciest nevajag.

Tāda ir mūsu sabiedrības kultūra, ka no sievietes tiek sagaidīta pieņemšana un sapratne. “Tu taču esi meitene” – viņa dzird jau no bērnības un saprot, ka dusmoties nav labi. Brālis drīkst, tētis drīkst, mamma arī it kā jūtas tā, ka drīkstētu dusmoties, bet viņa nedrīkst, viņa ir meitene. Bet negatīvās emocijas nekur nepazūd, tās nosēžas un atrod citus veidus, kā sevi izpaust.

Kā izpaužas pasīvā agresija

Sarkasms, pazemošana, neapmierinātība, ignorēšana, tenkas, apvainojumi, izsmiešana, intrigas, manipulācijas un sabotāža. Tādas psiholoģiskās vardarbības formas ir neizpaustās agresijas un uzkrātā aizvainojuma sekas. Tās ir grūti atsekot, uz tām ir grūti norādīt un praktiski neiespējami pierādīt. “Nu, beidzot tu labi izskaties” – saka tev mamma. No vienas puses, tas ir kompliments. Bet no otras, kaut kas īsti nav kārtībā. “Beidzot? Vai tad parasti es izskatos slikti?” – tu mēģini aizstāvēties. “Nu, ko tu uz visu tik asi reaģē, es taču neko sliktu nepateicu!” – iebilst mamma, tādā veidā devalvējot tavas tikko aizskartās jūtas.

Pamēģini agresoram pateikt, ka tev ir nepatīkami un viņš, visticamākais, pateiks kaut ko par saviem labajiem nolūkiem un tavu pārāk vieglo ievainojamību.
Dzīve blakus cilvēkam, kurš praktizē pasīvo agresiju, nedaudz atgādina psihiatriskās klīnikas pacienta stāvokli. Tu skaidri jūti, ka kaut kas nav kārtībā, bet apkārtējie tev apgalvo, ka tu to visu izdomā.

— Vai kaut kasir  noticis? — no rīta brokastu laikā vīrs jautā sievai. Viņa sēž, nikni kodīdama lūpas un ar visu savu būtību pauž neapmierinātību.

— Nē. Ko es atkal nepareizi daru? — sieva izspiež caur zobiem un tēvs ar dēlu saskatās. Katrs cenšas atcerēties, kādu  kļūdu viņš paspējis izdarīt pedējo 30 minūšu laikā, kas tik ļoti ir satraucis mammu/sievu.

— Nē, viss kartībā. Vienkārši tu esi tik ļoti saspringta, – cenšas noskaidrot vīrs.

— Tev pastavīgi manī kaut kas neapmierina!

Vīrs sāk uzvilkties un sākas….

Sadusmota sieviete, kura ar visu savu būtību parāda savu neapmierinātību, taču to neatzīst, ir padomju audzināšanas sistēmas mantojums. Mammai nepatika kaut kas bērna rīcībā, un viņa pieteica boikotu.

Bērns tajā mirklī varēja arī nebūt blakus, bet mamma ir pārliecināta, ka viņš visu saprot vai arī viņam ir jāuzmin. Viņa no skolas to sagaida ar akmenscietu seju, nereaģē uz viņa jautājumiem vai arī reaģē ļoti auksti. Bērns cenšas uzminēt to, kas notiek, attin galvā dažādas situācijas, detaļas, momentus, kurā brīdī viņš varēja nogrēkoties. Viņš to var pat atcerēties, taču baidās uzdot mātei tiešu jautājumu.

Ignorēšana ir ļoti smaga pasīvas agresijas forma, kas visbriesmīgāk ietekmē tieši bērnus. Bērns zaudē kontaktu ar pašu tuvāko cilvēku, viņam rodas sajūta, it kā viņš neeksistētu. Dažkārt tādu stratēģiju izmanto tētis, vecmāmiņa vai kāds no brāļiem vai māsām, un boikots plešas plašumā. Bērns mētājas atbildes meklējumos, taisnojas, tad cenšas māti provocēt un radīt atklātu konfliktu, lai vienalga kādā ceļā izbeigtu šo situāciju.

Ja mamma izturas pasīvi-agresīvi pret bērna tēvu, viņa to nostāda absurdā situācijā. Tētis it kā ir, taču mamma ar visu savu izturēšanos rāda, ka tēva nav. Bērns jūtas nekomfortabli, viņš nesaprot, kā reaģēt uz šādiem divējādiem signāliem. Viņš nezin, vai šajā brīdī drīkst komunicēt ar tēvu, vai arī pašam jāsāk uzvesties “dīvaini”. Jebkurā gadījumā, situācija nav viennozīmīga un bērns tajā ļoti cieš.

Pasīvi-agresīvs cilvēks ir situācijas produkts. Kādreiz šādu uzvedības stilu izvēlējās viņa vecāki un viņš rezultātā arī neprot no situācijas iziet savādāk. Un ļoti bieži – tie esam mēs paši. Ko darīt, ja šajā aprakstā tu atpazini sevi?

  1. Galvenais ir tas, ka tu spēji to saskatīt. 80% veiksmes, atbrīvojoties no kādas problēmas, ir prasmē to atzīt. Bet tālāk nāk prakse, prakse, prakse.
  2. Nekrāj aizvainojumus. Runā ar saviem radiniekiem un draugiem. Ir bezjēdzīgi gaidīt, ka “viss pats no sevis uzsūksies”. Iespējams, tu nevēlies simto reizi ar savu vīru runāt par izmētātām zeķēm, taču, ja tu par to nerunāsi, viņš turpinās tās izmētāt.
  3. Apstādini sevi brīdī, kad sāc uzvilkties. Nevajag uzreiz rakstīt niknu sms vīram, vai arī balss ziņojumu bērnam. Pagaidi 30 minūtes, ielej sev tēju. Izelpo un tad cilvēkam pajautā, kāpēc tā sanāca.  Es atceros savas histēriskās sms meitai, par kurām pēc 20 minūtēm man jau bija kauns.
  4. Praktizē apzinātību. Kad negatīvās emocijas pārņem kā vilnis, pamēģini parakņāties sevī – kas bija tā iemesls. Ja pirmajā mirklī šķiet, ka tas ir neiznestais atkritumu spainis, tad tuvāk apskatoties, var izrādīties, ka tās tomēr ir aizdomas par krāpšanu, kas iesēdušās galvā pirms trim dienām, kad nakts vidū izdzirdēji sms skaņu vīra telefionā. Tad jārunā būs nevis par atkritumu spaini, bet par savām šaubām un aizdomām.
  5. Apstādini sevi tad, kad vēlies vispārināt – tas ir strupceļš. Vispārinot, tu visu samet vienā kaudzē. Vīrs NEKAD neklausa, viņam VIENMĒR svarīgāki ir draugi, viņš VISPĀR nav gatavs dialogam. Vai arī ar bērnu – viņš VISPĀR ar mani nerēķinās, viņš VIENMĒR izturas pret mani kā pret kalponi, viņš mīl TIKAI tēvu, uz māti viņam VIENMĒR nospļauties. Nedari tā! Nav grūti atrast apvainojošus vārdus, taču mūsu tuvais cilvēks var apvainoties, noskaisties un tad, iespējams, vairs nebūs kad normāli aprunāties. Katru situāciju izrunājiet atsevišķi.

Kā ar to cīnīties, kad to redzi citos cilvēkos? Nemēgināt kaut ko pierādīt. Vajag vērot. Padomāt, kas bija ierosinātājs tam, ka radās šī pasīvā agresija Vai šī agresija ir tikai pret tevi, vai arī no tās cieš citi?

Natālijas Remišas saruna ar psiholoģi Irinu Mlodiku notika atklātās stundas laikā Vecāku apzinātības skolā “Lielais lācis”
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Kad es savā dzīvē jūtu, ka uzvelkos, uzmetu lūpu, sāku “terorizēt” savējos, esmu sevi ieradinājusi “paņemt sevi pie rokas” un it ka paskatīties no malas: kāpec es to daru? Kas tas bija? Ja manī ir agresija, tātad ir par maz mīlestības – pret sevi, tātad arī pret citiem. Un tā atkal ir iespēja mācīties, trenēties un ar katru dienu uzlabot savas attiecības pašai ar sevi, vēl centīgāk audzēt sevī mīlestību, jo tad, kad tu esi mīlošs, ir grūti būt gresīvam.

Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka nemīlu tevi

Darya-Chacheva

Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka nemīlu tevi. Gluži otrādi, tas nozīmē, ka tu esi pienācis man pietiekami tuvu un esi man svarīgs.
Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka vēlos no tevis aiziet. Tas nozīmē, ka es vēlos atrast kontaktu un visu noskaidrot.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka ar mani nav iespējams runāt. Kad es dusmojos, es kļūstu daudz skaidrāks un  manas vēlmes kļūst saprotamākas.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka vēlos tev kaitēt. Tas nozīmē, ka vēlos vienoties, pirms neesam sākuši viens otram kaitēt un nodarīt sāpes.
Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka tu esi slikts. Tas nozīmē, ka tu esi izdarījis to, kas man nepatīk, un es uz to tev norādu.
Ja es dusmojos, tas neozīmē, ka tu esi slikts. Tas nozīmē, ka es zinu, kur ir mana robeža un kādi man ir mērķi.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka es uzvilkšos arvien vairāk un vairāk. Tas nozīmē, ka es apstāšos, līdzko tu mani sadzirdēsi.
Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka es tevi necienu. Tas nozīmē, ka es ticu tam, ka tu mani izturēsi. Es cenšos atrast tādus vārdus un darbības, kas maksimāli labi izteiks manas sajūtas, tevi neaizskarot.
Ja es kliedzu, tas varbūt ir tāpēc, ka man ir daudz jūtu un ne tāpēc, ka es vēlos tevi nospiest un pazemot. Ja es kliedzu tavā klātbūtnē, tas nenozīmē, ka kliedzu uz tevi.
Ja es dusmojos, tev blakus esot, tas nenozīmē, ka dusmojos uz tevi.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka pēc tam es pret tevi būšu agresīvs un nodarīšu tev sāpes. Dažkārt man pietiek vien ar to, ka es paziņoju par savām dusmām, lai pēc tam nomierinātos.
Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka man pret tevi nav citu jūtu. Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka neesmu tev pateicīgs. Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka es tevi nemīlu.
Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka es gribu, lai tu pārtrauktu darīt to, kā dēļ es dusmojos uz tevi. Un tas nenozīmē, ka es gaidu, kad tu manu dusmu dēļ mainīsi savu uzvedību.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka tev nebija taisnība, un tev man ir jāatvainojas. Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka es tevi nosodu.
Ja es dusmojos, tas nav uz mūžu. Tas ir īslaicīgs stāvoklis, tāpat kā arī visi citi stāvokļi.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka es esmu slikti audzināts. Tas nozīmē, ka es klausos sevī un man ir daudz dzīves spēka.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka es nespēju sevi savaldīt, apspiežot savas jūtas.
Ja es dusmojos, tas nozīmē, ka es esmu DZĪVS!
Autors: Aglaja Datešidze
Foto: Darja Čačova
Tulkoja: Ginta FS

Izlasi un nedzīvo aizvainojumā

retas

Neej ar aizvainojumu pa dzīvi – tas tikai visu sagandē.
Man ļoti nepatīk visas esošās klišejas par piedošanu.
Es zinu katru parunu, katru vispārpieņemto viedokli, jo es ilgu laiku esmu centusies atrast atbildes literatūrā. Esmu izlasījusi tūkstošiem dažādu publikāciju blogos, kas veltītas prasmei piedot un atlaist dusmas. Es esmu izrakstījusi Buddas citātus un iemācījusies tos no galvas – un neviens no tiem nav nostrādājis. Es zinu, ka ceļš no “lēmuma piedot” līdz īstai miera sajūtai ir ļoti garš un brīžam bezgalīgs. Es zinu!

Piedošana ir necaurejami džungļi tiem no mums, kuri alkst pēc taisnīguma. Pati doma par to, ka kāds aizies nesodīts pēc visa, ko mums nodarījis, nodara sāpes. Mēs nevēlamies saglabāt tīras savas rokas un pāridarītāja asiņu pēdas uz tām mūs pilnībā apmierinātu… Mēs vēlamies rezultātu izlīdzināt. Mēs vēlamies, lai viņi justu to pašu, ko jutām mēs. Un piedošana tajā brīdī šķiet kā nodevība pašam pret sevi. Mēs nevēlamies zaudēt cīņā par taisnīgumu. Naids deg mūsos un ar savu indi saindē it visu. Mēs to zinām, taču vienalga nespējam atlaist šo situāciju. Naids kļūst par mūsu daļu – kā sirds, plaušas vai aknas. Man ir pazīstama šī sajūta. Man ir pazīstama sajūta, kad niknums asinīs pulsē vienā ritmā ar sirdi.

Taču viss, kas jāatceras par naidu – tas ir emociju instruments. Mēs dusmojamies, jo vēlamies lai uzvar taisnīgums. Jo domājam, ka tas atnesīs kādu labumu. Jo uzskatām, ka, jo mēs esam niknāki, jo lielākas pārmaiņas varēsim veikt. Naids nesaprot, ka pagātne jau ir pabeigta un kaitējums jau ir noticis. Tas runā, ka atriebība visu izlabos.

Būt naidā nozīmē atkal un atkal uzplēst vēl neaizdzijušu brūci, uzskatot, ka tādā veidā mēs varēsim pasargāt sevi no rētas izveidošanās. It kā cilvēks, kurš mūs ievainojis, reiz atnāks un aizšūs to tik rūpīgi, ka rētas nebūs. Patiesība par naidu ir tāda, ka tas ir vienkārša atteikšanās no ārstēšanās. Mums ir bail, jo tad, kad rēta būs aizdzijusi, nāksies iemācīties dzīvot jaunā, nepazīstamā ādā. Bet mēs vēlamies atgriezt sev veco – pazīstamo. Un naids saka priekšā, ka tad jau labāk neļaut asiņošanai apstāties.

Kad mūsos viss burbuļo, piedošana šķiet neiespējama. Mums gribētos piedot, jo ar prātu jau mēs saprotam, ka tas būtu veselīgs lēmums. Mēs vēlamies mieru, ko piedāvā piedošana. Mēs vēlamies būt atbrīvoti. Mēs vēlamies, lai burbuļošana smadzenēs apstātos, bet neko sev nevaram padarīt.

Tāpēc, ka galveno lietu par piedošanu neviens mums nav pastāstījis: tā netaisās neko izlabot. Tā nav dzēšgumija, kas izdzēsīs visu, kas ar mums noticis. Tā neatcels sāpes, ar kuru līdz šim dzīvojām un nedos mums tūlītēju miera sajūtu. Iekšējā miera meklēšana ir ļoti grūts un tāls ceļš. Un piedošana ir tikai tas, kas ļaus mums pasargāt sevi no “atūdeņošanās” šī ceļa laikā.

Piedošana nozīmē atteikšanos no cerībām uz citu pagātni.

Tā nozīmē izpratni par to, ka viss ir beidzies, putekļi ir nosēdušies un tas, kas sagrautrs, nekad vairs neatjaunosies vecajā izskatā. Tā ir atzīšana, ka ne ar kadām burvestībām nevar atjaunot to, kas bijis. Jā, viesulis bija netaisns, taču mums tomēr nāksies dzīvot šajā vētras izpostītajā pilsētā. Un nekāds naids to nepacels no drupām. Mums tā būs jāuzceļ no jauna.

Piedošana nozīmē savas personīgās atbildības pieņemšanu – ne par sagraušanu, bet uzcelšanu no jauna. tas ir lēmums par personīgā miera atgriešanu sev pašam.

Tas nenozīmē, ka tavu paridarītāju vaina būs nolīdzināta. Tas nenozīmē, ka tev ar viņiem turpmāk būs jādraudzējas. Vienkārši tu pieņem to, ka viņi tevī ir atstājuši pēdas un tev nāksies ar šo zīmi turpmāk dzīvot. Un tu pārstāsi gaidīt, ka cilvēks, kurš tevi salauza, atnāks un izdarīs tā, lai viss būtu kā pirms tam. Tu sāksi dziedēt savas brūces, neatkarīgi no tā, paliks vai nepaliks rētas. tas ir lēmums turpināt dzīvot tālāk ar savām rētām.

Piedošana nav netaisnīguma uzvara. Mēs runājam par sava personīgā taisnīguma radīšanu, sava likteņa un karmas radīšanu. Par to, kā atkal nostāties uz kājām ar lēmumu nebūt nelaimīgam, pagātnes dēļ. Piedošana ir sapratne par to, ka mūsu rētas nenoteiks mūsu nakotni.

Piedošana nenozīmē, ka esam padevušies. Tā nozīmē, ka esam kļuvuši stipri un gatavi iet uz priekšu!

Avots: http://happy-philosophy.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Entonijs Robins: nomaini gaidas pret pateicību, un pasaule mirklī mainīsies

entonijs

Entonijs Robinss ir autoritāte līderisma psiholoģijā, pārrunu vadīšanā, pārmaiņu stratēģijās. Viņš ir cilvēks, kurš pats realizējis visas savas labākās īpašības un talantus, pārvarējis savus ierobežojumus – sākot no nabadzības, kurā viņš izauga, beidzot ar audzēju galvā, kas saistīts ar augšanas hormonu, kura pārāk spēcīgā ietekmē viņš izauga tik milzīga auguma. Šobrīd viņš ir daudzu bestselleru autors, fantastisks dzīves koučs, harizmātisks orators, uzņēmējs, filantrops. Tonijs savu dzīvi veido atbilstoši savām augstākajām vērtībām un palīdz mainīt dzīvi simtiem tūkstošu cilvēkiem. Viņš konsultē līderus – daudzu valstu prezidentus, profesionālus sportistus, pazīstamus aktierus un biznesmeņus. Šeit viņa citāti, kuri arī jums palīdzēs dzīvot skaistāku un veiksmīgāku dzīvi.

Jūs esat atnākuši pēc tā, kas jums JAU IR.

  • Kas padara mūs par vergiem – ideāli. Kas dara mūs brīvus – vērtības.
  • Sievietes enerģija aiziet, kad ķermenis saspringst. Tā atgriežas, kad notiek stāvokļa izmaiņas – no aizvērtības uz atvērtību.
  • Ciešanas nav faktos. Ciešanas ir faktu interpretācijā. Mēs paši piešķiram nozīmi notikumiem.
  • Mums nav jāmainās. Mums vienkārši jāatrod tā sava daļa, kas JAU IR laimīga.un veiksmīga un jātrenē to pēc iespējas biežāk.
  • Mēs nevaram kontrolēt notikumus, bet mēs varam tos ietekmēt.
  • Kad tu ciet, tu esi pārņemts tikai ar sevi.
  • Pats svarīgākais lēmums, kuru tu vari pieņemt ir dzīve brīnišķīgā stāvoklī.

Problēmām un laimei nav nekādas savstarpējas saistības.

  • Pati kļūdainākā doma ir tā, ka tev nav jābūt nekādām problēmām.
  • Nomaini savas gaidas pret pateicību un tava pasaule momentā pārvērtīsies.
  • Planēta ir mans spēļu laukums. Mīlestība – mans mantojums.
  • Kad tu dusmojies vairāk par 30 sekundēm, šīs emocijas atliekas paliek tevī vēl vismaz 5 stundas.
  • Nogalini drakonu (problēmu), kamēr tā ir maziņa un labiņa, savādāk tā pārvērtīsies par godzillu un sagraus tavu pilsētu.
  • Tu nevari kaut ko uzlabot, kamēr neatzīsies tajā, ka kaut kas nestradā.
  • Nekad nemēri sevi ar citu cilvēku uzvarām. Mēri savu veiksmi ar savu potenciālu un spējām. Mērot sevi ar citu panākumiem, tu tikai pazemināsi to, ko sagaidi no sevis.
  • Vīrieši uzņemas atbildību par sievietes stāvokli (pozitīvo vai negatīvo).
  • Vairums cilvēku ir “sasniedzēji” nevis “labsajūtas saņēmēji”.

Cik gan reti tas notiek, kad cilvēks ne tikai kaut ko grib, bet arī ir gatavs darīt visu iespējamo, lai viņam tas būtu.

  • Varoņa mērogs un iekšējais saturs tiek noteikts ar antivaroņa mērogu un spēku.
  • Kad tu sodi savu partneri, tu sagrauj attiecības.
  • Mēs varam cīnīties ar tumsu, bet varam ieslēgt gaismu.
  • Un, ko tad, ja dzīves baudīšana tev kļuvusi par augstāko sasniegumu?
  • Viss, ko tu apstiprini aiz vārda “Es…………………..”, agri vai vēlu kļūst par tevi.
  • Es radīju Toniju Robinsu. Viņš neieradās no nekurienes
  • Mēs ciešam, kad cīnāmies ar realitāti.

Tu nevari svētīt citus, kamēr pats nejūti svētību.

  • Katra doma, kuru tu domā un katrs lēmums, kuru tu pieņem, notiek, izejot no tavām vērtībām un pārliecībām.
  • Vērtības – tie ir emocionālie stāvokļi, kurus mēs vai nu vēlamies palielināt, vai no kuriem mēs vairamies
  • Vērtības vada tavus lēmumus. Lēmumi formē likteni.
  • Vairums mūsu vērtību ir neapzinātas.
  • Virziens=galapunkts
  • Tavas individuālās ciešanas pieaug ar procentiem. Tu nevari ciest, nenodarot ciešanas citiem cilvēkiem.

Personība neaug, kad viss iet gludi. Tā veidojas grūtībās.

  • Dvēseles spēks atnāk no dvēseles sāpēm.
  • Jebkuras sāpes var kļūt par spēka avotu, ja tu atradīsi veidu, kā izaugt caur tām.
  • Mūs apbalvo publiski par to, ko mēs dienu no dienas darām vienatnē.

Grūti sevi mīlēt, ja nepazīsti sevi.

  • Sievietes enerģija – atvērta sirds. Tev pietiek vien “ieslēgt” galvu, kā tu nokļūsti vīrišķajās enerģijās.
  • Vēlme – tā ir enerģija.
  • Lai realizētu savu redzējumu, tam jābūt ne tikai “par tevi”.
  • Prasības attiecībās – tas ir slogs. Tās sagrauj kaisli.
  • 3 galvenās lietas, kas vīrieti sagrauj attiecībās: 1) kritika, 2) kontrole, 3) aizvērtība.
  • 3 galvenās lietas, kas sagrauj sievieti attiecībās 1) nesapratne, 2) ignorēšana, 3) neaizsargātība.
  • 3 mīlestības mēri: 1) manas vēlmes/vajadzības ir galvenās, 2) tavas un manas vēlmes/vajadzības ir vienlīdz svarīgas, 3) tavas vēlmes/vajadzības=manām vēlmēm/vajadzībām.

Piepildot viens otra vēlmes mēs radam enerģijas cirkulāciju attiecībās.

Lēmums, kas pieņemt no bailēm (ja vien tas nav saistīts ar dzīvības briesmām) – vienmēr ir nepareizs lēmums.

  • Attiecības mūs nodrošina ar visvērtīgākajām dzīves garīgajām mācībām. Mums jāiemācās atdot un mīlēt bez nosacījumiem.

Dariet to, ko jūs darījāt pašā attiecību sākumā un tās nekad nebeigsies.

Daži jautājumi/ rekomendācijas no Tonija:

1. Kāds ir visnozīmīgākais notikums, kurš ietekmējis tavas personības formēšanos? Vai tas ir labs vai slikts stāsts? Vai to var pārrakstīt par labu, lai šis notikums tev dotu spēkus, nevis atņemtu tos?

2. Uzraksti divas vēstules diviem pašiem svarīgākajiem cilvēkiem savā dzīvē. Pastāsti viņiem par savu svarīgāko sapni.

3. Atceries, kas tavā dzīvē tev izdevās? Pateicoties kam tu to izdarīji? Droši vien tu fokusējies uz veiksmi, ne uz bailēm. Izdari to savu jauno mērķu vārdā.

Kurš no citātiem visvairāk tevī rezonēja un kurš iedvesmoja darbībām?

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

 

Cilvēks, laime, nauda!

pats2

Cilvēks piedzimst, attīstās un dzīvo sabiedrībā. Un šī sabiedrība diktē savus noteikumus: likumus, pēc kuriem jādzīvo. Savukārt mēs esam šajā pasaulē atnākuši ne tāpēc, lai attaisnotu kāda cerības, bet gan lai atrastu savu sūtību un dzīvi nodzīvotu cienīgi. Katrs cilvēks veido savu personīgo Pasauli, kurā likumus diktē viņa sirdsapziņa un augstāka likuma šeit nav.

Kas jādara lai uzbūvētu mierīgas un labas attiecības ar citiem cilvēkiem?

Mūsu spējai uztvert cilvēkus, jāizmainās no dzīvnieciskās (pēc ārējām pazīmēm) uz enerģētisko – pēc tā, kādu eneģiju izstaro cilvēks. Tas nozīmē “redzēt cauri”. Tas iespējams tiem cilvēkiem, kuri nodarbojas ar savas apziņas attīstīšanu. Daudzi cilvēki viens otru jūt enerģētiski, taču ne visi seko savām sajūtām. Kad cilvēku enerģētiskie lauki izstaro līdzīgas frekvences, starp viņiem rodas simpātijas. Taču ja tie ir pretēji, cilvēki viens pret otru izjūt nepatiku vai vienaldzību.

Kad cilvēks izstaro nervozitātes, neiecietības, agresijas, naida enerģiju, cilvēki to jūt enerģētisko vibrāciju līmenī un atbild ar to pašu. Tā nostrādā enerģētiskā bumeranga likums: “Tu – man, es – Tev!” Taču mēs pamanām ne savu agresiju vai naidīgumu, bet gan atbildes reakciju. Mēs aizmirstam vienkāršu lietu, ja pats nevari turēt sevi rokās, kapēc domā, ka otram tas jādara? Jebkurš cilvēks ir tīrs spogulis un atstaro to, kas tajā skatās.

Ja mēs uzskatam, ka mums apkārt ir slikti cilvēki, tas nozīmē tikai to, ka paši neesam īpaši labi. “Nesodi un netiksi sodīts!” Pieņem cilvēkus tādus, kādi viņi ir un viņi pieņems Tevi tāpat. Prasme pieņemt cilvēka nepilnības ir augstas attīstības rādītājs.
Un ko tad, ja cilvēks mums ir absolūti antipātisks?

Jā, protams, ar tādiem cilvēkiem ir ļoti grūti kontaktēties. Tapēc vajadzētu atrast cilvekā kaut ko patīkamu un sakoncentrēties tieši uz šo īpašību. Nevar būt tā, ka cilvēkā nav vispār nekā laba. Vienkārši jāprot tas saskatīt.

Mums jādzīvo tā, lai netraucētu dzīvot citiem un lai citi netraucētu dzīvot mums. Un tas pilnībā ir atkarīgs no tā, kā mēs paši uztveram cilvēkus. Atceries visus tos cilvēkus, ar kuriem Tev agrāk bija konflikti. Ja godīgi to izdarīsi, tad apjautīsi, ka visu šo konfliktu cēlonis bija Tava paša neiecietība, nespēja pieņemt, piedot un nepatika pret šiem cilvekiem. Esi gudrāks, piekāpies, nelien, kur Tevi nelūdz un Tu sajutīsi spēku, kas Tev ļaus turpmak būvēt labas attiecības pat ar nepatīkamiem cilvēkiem.

Skaudība un atriebība kā rūsa saēd dvēseli. Kā cilvēkam ar tām tikt galā, lai neliktos vājš un saglabātu iekšējo harmoniju?

Skaudībai ir divi iemesli.
Pirmais – pilnīga pārliecība par to, ka cilvēks jūtas labāks par visiem, attiecīgi – arī pelnījis visus labumus vairāk kā citi. Un, ja nu izrādās, ka kāds izceļas vairāk, sasniedzis ko vairāk, ir veiksmīgāks? Automātiski rodas nepatika pret šo veiksminieku – tātad skaudība.

Otrs iemesls saistīts ar otršķirīgo vērtību idealizāciju. Tādu kā materialā labklājība un stāvoklis sabiedrībā. Patiesās vertības to nevar izsaukt, jo tās attiecas uz iekšējām īpašībām.
Skaudība ir abpusēji ass nazis. Tas ievaino gan to, Ko skauž, gan to, Kas skauž. Lai nebūtu jāskauž, nevajag ieciklēties uz kāri iegūt visu sev.

Kas attiecas uz atriebību. Atriebties par nodarīto pārestību nav jēgas un nevajag. Par to rūpējas augstākais – Karmas likums. Un kurš no mums var zināt to, kapēc notika šī netaisnība. Varbūt mēs to bijām pelnījuši? Varbūt nostrādāja enerģētiskais Bumerangs?

Atbildot uz šādu sitienu, mēs saasinam situāciju, tāpēc labāk ir iemācīties piedot. Pretoties šiem sitieniem, nesabojājot savu karmu, var tikai pateicoties savam gara spēkam. Vienmēr spēcīgāks ir tas, kurš valda pār sevi un savām emocijām.

Tātad vajag rīkoties kā teikts Bībelē? „Ja Tev iesita pa labo vaigu, pagriez kreiso?” Vai pāridarītājs neiztulkos to kā Tavu vājumu?

Ja cilvēks rīkojas no spēka pozīcijām, tad atbildē arī saņem agresiju. „Pagriezt otru vaigu” – nozīmē bez dusmām un naida reaģēt uz „emocionalo sitienu”. Reaģēt gudri, lai velāk pāridarītājs neuzdrošinātos vēlreiz tā rīkoties.
„Mierīgās pretestības” idejas būtība ir tajā, ka cilvēks uz provokāciju nereaģē tā, kā to gaida provokators. Dusmas ir dziļi amorālas. Dusmoties nozīmē – pazemoties. Un kam Tev tas?

Ja es dusmojos uz Tevi un Tu pretojies manām dusmām, Tu ātri vien sadusmosies pats. No otras puses. Ja es dusmojos uz Tevi un Tu mierīgi izliecies to neievērojot un mierīgi uztver manas dusmas, pēc mirkļa arī man tās pāries. Un mēs abi necietīsim no tās negatīvās emocijas, ko rada dusmas. Te arī ir teicienu „iemīli savu tuvāko”, „pagriez otru vaigu” jēga.

Neaizsniedzamajam nevar iesist! Viņš nereaģē uz provokācijām, jo stāv augstāk par tām. Pacietība, pašsavaldīšanās, tās ir īpašības, kas Tevi pasargās.

Un kā ar teicienu „iemīli savu tuvāko kā sevi pašu”?

Tuvāko, ne visus. Kas mīl visus, nemīl nevienu. Pats grūtākais ir – iemīlēt savu tuvāko. To, kurš dzīvo Tev blakus, par kuru Tu nes atbildību, kurš ir atkarīgs no Tevis.

Jo harmoniskāks cilveks, jo mierīgāk tas uztver citus. Tas viņam nes zināmus labumus. Taču ko tas dod apkārtējiem?

Katrā cilvēkā ir paslēpta dievišķā gudrība. Ta ir tā patiesība, kurai dziļi dvēselē tic katrs. Ejot uz konfliktu ar Tevi, zemapziņā cilvēks vēlas pārbaudīt tās patiesību. Un kad Tu uz to reaģē sāpīgi, viņš lieku reizi saņem apstiprinājumu tam, ka tas tā nav. Nomierinājies vinš pārtrauc savus iekšējos meklejumus Viņš domā apmēram tā: „Ja citos tā nav, tad kam man tas?” Taču, ja katru reizi, kad kontaktējaties, Tu viņu pārliecināsi par pretējo, viņš, gribot negribot, sāks pārskatīt savas ierastās reakcijas.

Dvēseles dziļumos mēs visi tiecamies pēc tā, kas mums pietrūkst. Iekšējais nepretošanās spēks un labestība ir apskaužamas īpašības. Cenšoties tās parādīt attiecībās ar cilvēkiem, Tu drīz ieraudzīsi, ka daudzi cenšas Tev līdzināties un tādējādi bagātinās. Ja Tu demonstrēsi nesavaldību un neiecietību, nosodīsi vai izrādīsi agresiju, tad cilvēks kā spogulis Tevi atspoguļos.

Budda teica: «Apgaismots cilvēks – tīrs spogulis.»

Un kāpēc gan ne? Katrs no mums velas lai viņam piekāptos. Bet to vēlas arī citi. Tapēc ir tik svarīgi piekāpties un neiesaistīties konfliktos. Ja Tu iemācīsies piekāpties, arī Tev piekāpsies un attiecības harmonizēsies.
„ Rīkojieties ar citiem tāpat, kā vēlaties lai viņi rīkojas ar jums” – ta ir viena no Zelta patiesībām, kura palīdzēs saglabāt iekšējo līdzsvaru un labestību attiecībās ar cilvēkiem. Kad cilvēki viens otram indē dzīvi, ko viņi par to saņem? Saindētu esību un nekādīgi ne labsajūtu.

Vai tas ir labi, ietekmēt cilvēku ar kaut ko, izņemot personīgo piemēru?

Cilvēks, kurš tiecas pēc pilnības, nekad nenolaidīsies līdz pamācīšanai, lai cik arī nepareizas nešķistu kāda cita cilvēka darbības.  Nelīdzinies tiem cilvēkiem, kuriem lielakā bauda ir kādu pamācīt. Visiem taču ir zināma atšķirība starp labu padomu un kritiku. Savukārt vieds cilvēks vispār atturās no padomu došanas, kamēr viņam to nelūdz.

Tatad mums nav tiesību uzspiest savus uzskatus citiem cilvēkiem?

Nav cilvēku, kuru rīcība vienmēr ir pareiza. Katram ir tiesības kļūdīties. Tu nevari izmainīt citus, taču vari izmainītties pats. Bet, kad Tu pats mainies, mainās tā vide, tie cilvēki, ar kuriem Tu kontaktējies. Cilvēki kļūs iecietīgāki, jo Tu tos pieņem tādus, kādi viņi ir. Tā, esot vienots ar savu patieso dvēseles būtību, Tu aiziesi pie vienotības ar citiem cilvēkiem. Un pat, ja neiemīlēsi viņus, Tu spēsi viņus pieņemt tādus, kādi viņi ir.

Manā skatījumā, harmoniska realitāte nevar eksistēt bez materiālas labklājības. Grozies, kā gribi, tā ir pilnvertīgas dzīves stūrakmens. Taču ļoti bieži nauda pārāk dārgi maksā, tapēc tās nozīmi nevajag pārvērtēt.

Taču bagātība dod brīvību?

Kāda brīvība tam, kurš pastāvīgi baidās par savu bagātību? Bagātība padara cilvēku par savu vergu. Viņš nedzīvo tā, kā viņam gribās, bet dzīvo pēc kaut kādām kāda cita uzstādītām normām, kuras nav iespējams pārkāpt. Un vienmēr cilvēkam gribas vairāk, kā viņam ir. Tāda ir mūsu daba.

Apsēstība ar materialajiem labumiem, naudu. Mēs esam spējīgi kontrolēt šo savu vēlmju lauku, padarīt to par izpalīdzīgu enerģiju augošajai dvēseliskajai substancei.
Labklājība – dabisks stāvoklis, bagātība – absolūti nevajadzīga. Viss slēpjas mūsu attieksmē pret naudu. Cilvēki ir tendēti dievināt materiālos labumus, uzskatot, ka to pārpilnība atrisinās visas viņu problēmas.

Daudzi velta savu dzīvi tam, lai dzītos pēc materialajiem labumiem, taču ne uz brīdi neiedomājas, ka ir kādas dvēseliskās vērtības. Un dzīvo it kā labi! Kādu laiku.

Nauda nevar aizstāt cilvēka garīgo dzīvi. Cilvēkam, kurš atrodas harmonijā ar sevi un pasauli un ir ceļā uz pašrealizēšanos, kā likums nav problēmu ar naudu un naudas ir tieši tik, cik vajaddzīgs lai realizētu savu dzīves ceļu.

Tu runā, ka problēma nav naudā, bet mūsu attieksmē pret to. Kā to saprast?

Cilvēki, pēc savas attieksmes pret naudu, dalās trīs galvenajās kategorijās.

1.     Alkstošie (apsēstie) – spēcīgi cilvēki ar dominējošu negatīvu enerģētiku. Tie nolikuši uz bagātības altāra paši sevi un padarījuši naudu par vienīgo elku. Saņēmuši kāroto bagātību, viņi ir nelaimīgi, jo baidās to pazaudēt. Tā dzīve paiet sargājot un vairojot savu kapitālu.

2.     Lēnprātīgie (idealizētāji) – vāji cilvēki, ar mainīgu, tālu no harmonijas enerģētisko lauku. Ar savu mūžīgo slinkumu, skaudību, merkantilismu un mūžīgo žēlošanos par dzīvi, viņi sevi maksimāli attālina no labklājības. Šie cilvēki, ka likums, savu mērķi nesasniedz. Un parasti jau arī mērķa nekāda nav.

3.     Mērenie – cilvēki ar stabilu un harmonisku enerģētisko lauku. Naudas viņiem vienmēr ir tik, cik vajadzīgs lai dzīvotu komfortabli un skaisti. Tie zin, ka īstā naudas sūtība ir nodrošināt labklājību, lai atvieglotu personības garīgo izaugsmi un tapēc neidealizē naudu.

Cilvēks, kurš ir pārliecināts par sevi, mierīgs un nav norūpējies par dzīves materiālo pusi, vienmēr dzīvos labklājībā.

Ko nozīmē, nebūt norūpējušamies par materiālo labklājību?

Tas nozīmē, nestādīt naudu augstāk par visu un neidealizēt to. Naudai cilvēkam jābūt tieši tik, cik vajadzīgs, lai par to nedomātu. Tā vajadzīga lai būtu brīvs – un varētu nodarboties ar pašrealizāciju un garīgo darbu. Taču nauda it nemaz negarantē laimi. Arī tas, kam ir plaukstošs bizness un milzīgs rēķins bankā, var būt nelaimīgs, bet cilvēks, kuram ir pats minimums – laimīgs un apmierināts ar dzīvi.

Kā Tu domā, vai nauda var būt karmisks pārbaudījums?

Jā, bieži vien liela nauda, tapat kā slava pie mums atnāk lai pārbaudītu. Spēcīgi un viedi cilvēki nekad nemaina savu attieksmi pret naudu, arī tad, kad uz galvas kā sniegs uzkritusi milzīga bagātība. Merkantils vai tikai ar domām par naudu apsēsts cilvēks, arī bez bagātības ir bez pamata zem kājām un mirklī, kad viņam tiek dota liela nauda, kļūst par aboslūtu tās vergu.

Tātad garīgās izaugsmes labā nevajag atteikties no materiālajiem labumiem?

Nevajag tiekties pēc bagātības, bet gan Labklājības. Labklājība tā ir tā naudas summa, kas cilvēkam patiešām ir vajadzīga lai realizētos. Viss pārējais – vien nevajadzīga greznība. Kad naudas ir pārak daudz – tā zaudē savu vērtību.

Domā PATS!

Pēc Annas Zarubinas grāmatas „Ceļš pie sevis. Seno īru cilšu garīgā pieredze.”

Avots: http://rodoswet.ru

Tulkoja: Ginta FS