Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka nemīlu tevi

Darya-Chacheva

Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka nemīlu tevi. Gluži otrādi, tas nozīmē, ka tu esi pienācis man pietiekami tuvu un esi man svarīgs.
Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka vēlos no tevis aiziet. Tas nozīmē, ka es vēlos atrast kontaktu un visu noskaidrot.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka ar mani nav iespējams runāt. Kad es dusmojos, es kļūstu daudz skaidrāks un  manas vēlmes kļūst saprotamākas.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka vēlos tev kaitēt. Tas nozīmē, ka vēlos vienoties, pirms neesam sākuši viens otram kaitēt un nodarīt sāpes.
Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka tu esi slikts. Tas nozīmē, ka tu esi izdarījis to, kas man nepatīk, un es uz to tev norādu.
Ja es dusmojos, tas neozīmē, ka tu esi slikts. Tas nozīmē, ka es zinu, kur ir mana robeža un kādi man ir mērķi.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka es uzvilkšos arvien vairāk un vairāk. Tas nozīmē, ka es apstāšos, līdzko tu mani sadzirdēsi.
Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka es tevi necienu. Tas nozīmē, ka es ticu tam, ka tu mani izturēsi. Es cenšos atrast tādus vārdus un darbības, kas maksimāli labi izteiks manas sajūtas, tevi neaizskarot.
Ja es kliedzu, tas varbūt ir tāpēc, ka man ir daudz jūtu un ne tāpēc, ka es vēlos tevi nospiest un pazemot. Ja es kliedzu tavā klātbūtnē, tas nenozīmē, ka kliedzu uz tevi.
Ja es dusmojos, tev blakus esot, tas nenozīmē, ka dusmojos uz tevi.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka pēc tam es pret tevi būšu agresīvs un nodarīšu tev sāpes. Dažkārt man pietiek vien ar to, ka es paziņoju par savām dusmām, lai pēc tam nomierinātos.
Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka man pret tevi nav citu jūtu. Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka neesmu tev pateicīgs. Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka es tevi nemīlu.
Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka es gribu, lai tu pārtrauktu darīt to, kā dēļ es dusmojos uz tevi. Un tas nenozīmē, ka es gaidu, kad tu manu dusmu dēļ mainīsi savu uzvedību.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka tev nebija taisnība, un tev man ir jāatvainojas. Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka es tevi nosodu.
Ja es dusmojos, tas nav uz mūžu. Tas ir īslaicīgs stāvoklis, tāpat kā arī visi citi stāvokļi.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka es esmu slikti audzināts. Tas nozīmē, ka es klausos sevī un man ir daudz dzīves spēka.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka es nespēju sevi savaldīt, apspiežot savas jūtas.
Ja es dusmojos, tas nozīmē, ka es esmu DZĪVS!
Autors: Aglaja Datešidze
Foto: Darja Čačova
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Izlasi un nedzīvo aizvainojumā

retas

Neej ar aizvainojumu pa dzīvi – tas tikai visu sagandē.
Man ļoti nepatīk visas esošās klišejas par piedošanu.
Es zinu katru parunu, katru vispārpieņemto viedokli, jo es ilgu laiku esmu centusies atrast atbildes literatūrā. Esmu izlasījusi tūkstošiem dažādu publikāciju blogos, kas veltītas prasmei piedot un atlaist dusmas. Es esmu izrakstījusi Buddas citātus un iemācījusies tos no galvas – un neviens no tiem nav nostrādājis. Es zinu, ka ceļš no “lēmuma piedot” līdz īstai miera sajūtai ir ļoti garš un brīžam bezgalīgs. Es zinu!

Piedošana ir necaurejami džungļi tiem no mums, kuri alkst pēc taisnīguma. Pati doma par to, ka kāds aizies nesodīts pēc visa, ko mums nodarījis, nodara sāpes. Mēs nevēlamies saglabāt tīras savas rokas un pāridarītāja asiņu pēdas uz tām mūs pilnībā apmierinātu… Mēs vēlamies rezultātu izlīdzināt. Mēs vēlamies, lai viņi justu to pašu, ko jutām mēs. Un piedošana tajā brīdī šķiet kā nodevība pašam pret sevi. Mēs nevēlamies zaudēt cīņā par taisnīgumu. Naids deg mūsos un ar savu indi saindē it visu. Mēs to zinām, taču vienalga nespējam atlaist šo situāciju. Naids kļūst par mūsu daļu – kā sirds, plaušas vai aknas. Man ir pazīstama šī sajūta. Man ir pazīstama sajūta, kad niknums asinīs pulsē vienā ritmā ar sirdi.

Taču viss, kas jāatceras par naidu – tas ir emociju instruments. Mēs dusmojamies, jo vēlamies lai uzvar taisnīgums. Jo domājam, ka tas atnesīs kādu labumu. Jo uzskatām, ka, jo mēs esam niknāki, jo lielākas pārmaiņas varēsim veikt. Naids nesaprot, ka pagātne jau ir pabeigta un kaitējums jau ir noticis. Tas runā, ka atriebība visu izlabos.

Būt naidā nozīmē atkal un atkal uzplēst vēl neaizdzijušu brūci, uzskatot, ka tādā veidā mēs varēsim pasargāt sevi no rētas izveidošanās. It kā cilvēks, kurš mūs ievainojis, reiz atnāks un aizšūs to tik rūpīgi, ka rētas nebūs. Patiesība par naidu ir tāda, ka tas ir vienkārša atteikšanās no ārstēšanās. Mums ir bail, jo tad, kad rēta būs aizdzijusi, nāksies iemācīties dzīvot jaunā, nepazīstamā ādā. Bet mēs vēlamies atgriezt sev veco – pazīstamo. Un naids saka priekšā, ka tad jau labāk neļaut asiņošanai apstāties.

Kad mūsos viss burbuļo, piedošana šķiet neiespējama. Mums gribētos piedot, jo ar prātu jau mēs saprotam, ka tas būtu veselīgs lēmums. Mēs vēlamies mieru, ko piedāvā piedošana. Mēs vēlamies būt atbrīvoti. Mēs vēlamies, lai burbuļošana smadzenēs apstātos, bet neko sev nevaram padarīt.

Tāpēc, ka galveno lietu par piedošanu neviens mums nav pastāstījis: tā netaisās neko izlabot. Tā nav dzēšgumija, kas izdzēsīs visu, kas ar mums noticis. Tā neatcels sāpes, ar kuru līdz šim dzīvojām un nedos mums tūlītēju miera sajūtu. Iekšējā miera meklēšana ir ļoti grūts un tāls ceļš. Un piedošana ir tikai tas, kas ļaus mums pasargāt sevi no “atūdeņošanās” šī ceļa laikā.

Piedošana nozīmē atteikšanos no cerībām uz citu pagātni.

Tā nozīmē izpratni par to, ka viss ir beidzies, putekļi ir nosēdušies un tas, kas sagrautrs, nekad vairs neatjaunosies vecajā izskatā. Tā ir atzīšana, ka ne ar kadām burvestībām nevar atjaunot to, kas bijis. Jā, viesulis bija netaisns, taču mums tomēr nāksies dzīvot šajā vētras izpostītajā pilsētā. Un nekāds naids to nepacels no drupām. Mums tā būs jāuzceļ no jauna.

Piedošana nozīmē savas personīgās atbildības pieņemšanu – ne par sagraušanu, bet uzcelšanu no jauna. tas ir lēmums par personīgā miera atgriešanu sev pašam.

Tas nenozīmē, ka tavu paridarītāju vaina būs nolīdzināta. Tas nenozīmē, ka tev ar viņiem turpmāk būs jādraudzējas. Vienkārši tu pieņem to, ka viņi tevī ir atstājuši pēdas un tev nāksies ar šo zīmi turpmāk dzīvot. Un tu pārstāsi gaidīt, ka cilvēks, kurš tevi salauza, atnāks un izdarīs tā, lai viss būtu kā pirms tam. Tu sāksi dziedēt savas brūces, neatkarīgi no tā, paliks vai nepaliks rētas. tas ir lēmums turpināt dzīvot tālāk ar savām rētām.

Piedošana nav netaisnīguma uzvara. Mēs runājam par sava personīgā taisnīguma radīšanu, sava likteņa un karmas radīšanu. Par to, kā atkal nostāties uz kājām ar lēmumu nebūt nelaimīgam, pagātnes dēļ. Piedošana ir sapratne par to, ka mūsu rētas nenoteiks mūsu nakotni.

Piedošana nenozīmē, ka esam padevušies. Tā nozīmē, ka esam kļuvuši stipri un gatavi iet uz priekšu!

Avots: http://happy-philosophy.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Entonijs Robins: nomaini gaidas pret pateicību, un pasaule mirklī mainīsies

entonijs

Entonijs Robinss ir autoritāte līderisma psiholoģijā, pārrunu vadīšanā, pārmaiņu stratēģijās. Viņš ir cilvēks, kurš pats realizējis visas savas labākās īpašības un talantus, pārvarējis savus ierobežojumus – sākot no nabadzības, kurā viņš izauga, beidzot ar audzēju galvā, kas saistīts ar augšanas hormonu, kura pārāk spēcīgā ietekmē viņš izauga tik milzīga auguma. Šobrīd viņš ir daudzu bestselleru autors, fantastisks dzīves koučs, harizmātisks orators, uzņēmējs, filantrops. Tonijs savu dzīvi veido atbilstoši savām augstākajām vērtībām un palīdz mainīt dzīvi simtiem tūkstošu cilvēkiem. Viņš konsultē līderus – daudzu valstu prezidentus, profesionālus sportistus, pazīstamus aktierus un biznesmeņus. Šeit viņa citāti, kuri arī jums palīdzēs dzīvot skaistāku un veiksmīgāku dzīvi.

Jūs esat atnākuši pēc tā, kas jums JAU IR.

  • Kas padara mūs par vergiem – ideāli. Kas dara mūs brīvus – vērtības.
  • Sievietes enerģija aiziet, kad ķermenis saspringst. Tā atgriežas, kad notiek stāvokļa izmaiņas – no aizvērtības uz atvērtību.
  • Ciešanas nav faktos. Ciešanas ir faktu interpretācijā. Mēs paši piešķiram nozīmi notikumiem.
  • Mums nav jāmainās. Mums vienkārši jāatrod tā sava daļa, kas JAU IR laimīga.un veiksmīga un jātrenē to pēc iespējas biežāk.
  • Mēs nevaram kontrolēt notikumus, bet mēs varam tos ietekmēt.
  • Kad tu ciet, tu esi pārņemts tikai ar sevi.
  • Pats svarīgākais lēmums, kuru tu vari pieņemt ir dzīve brīnišķīgā stāvoklī.

Problēmām un laimei nav nekādas savstarpējas saistības.

  • Pati kļūdainākā doma ir tā, ka tev nav jābūt nekādām problēmām.
  • Nomaini savas gaidas pret pateicību un tava pasaule momentā pārvērtīsies.
  • Planēta ir mans spēļu laukums. Mīlestība – mans mantojums.
  • Kad tu dusmojies vairāk par 30 sekundēm, šīs emocijas atliekas paliek tevī vēl vismaz 5 stundas.
  • Nogalini drakonu (problēmu), kamēr tā ir maziņa un labiņa, savādāk tā pārvērtīsies par godzillu un sagraus tavu pilsētu.
  • Tu nevari kaut ko uzlabot, kamēr neatzīsies tajā, ka kaut kas nestradā.
  • Nekad nemēri sevi ar citu cilvēku uzvarām. Mēri savu veiksmi ar savu potenciālu un spējām. Mērot sevi ar citu panākumiem, tu tikai pazemināsi to, ko sagaidi no sevis.
  • Vīrieši uzņemas atbildību par sievietes stāvokli (pozitīvo vai negatīvo).
  • Vairums cilvēku ir “sasniedzēji” nevis “labsajūtas saņēmēji”.

Cik gan reti tas notiek, kad cilvēks ne tikai kaut ko grib, bet arī ir gatavs darīt visu iespējamo, lai viņam tas būtu.

  • Varoņa mērogs un iekšējais saturs tiek noteikts ar antivaroņa mērogu un spēku.
  • Kad tu sodi savu partneri, tu sagrauj attiecības.
  • Mēs varam cīnīties ar tumsu, bet varam ieslēgt gaismu.
  • Un, ko tad, ja dzīves baudīšana tev kļuvusi par augstāko sasniegumu?
  • Viss, ko tu apstiprini aiz vārda “Es…………………..”, agri vai vēlu kļūst par tevi.
  • Es radīju Toniju Robinsu. Viņš neieradās no nekurienes
  • Mēs ciešam, kad cīnāmies ar realitāti.

Tu nevari svētīt citus, kamēr pats nejūti svētību.

  • Katra doma, kuru tu domā un katrs lēmums, kuru tu pieņem, notiek, izejot no tavām vērtībām un pārliecībām.
  • Vērtības – tie ir emocionālie stāvokļi, kurus mēs vai nu vēlamies palielināt, vai no kuriem mēs vairamies
  • Vērtības vada tavus lēmumus. Lēmumi formē likteni.
  • Vairums mūsu vērtību ir neapzinātas.
  • Virziens=galapunkts
  • Tavas individuālās ciešanas pieaug ar procentiem. Tu nevari ciest, nenodarot ciešanas citiem cilvēkiem.

Personība neaug, kad viss iet gludi. Tā veidojas grūtībās.

  • Dvēseles spēks atnāk no dvēseles sāpēm.
  • Jebkuras sāpes var kļūt par spēka avotu, ja tu atradīsi veidu, kā izaugt caur tām.
  • Mūs apbalvo publiski par to, ko mēs dienu no dienas darām vienatnē.

Grūti sevi mīlēt, ja nepazīsti sevi.

  • Sievietes enerģija – atvērta sirds. Tev pietiek vien “ieslēgt” galvu, kā tu nokļūsti vīrišķajās enerģijās.
  • Vēlme – tā ir enerģija.
  • Lai realizētu savu redzējumu, tam jābūt ne tikai “par tevi”.
  • Prasības attiecībās – tas ir slogs. Tās sagrauj kaisli.
  • 3 galvenās lietas, kas vīrieti sagrauj attiecībās: 1) kritika, 2) kontrole, 3) aizvērtība.
  • 3 galvenās lietas, kas sagrauj sievieti attiecībās 1) nesapratne, 2) ignorēšana, 3) neaizsargātība.
  • 3 mīlestības mēri: 1) manas vēlmes/vajadzības ir galvenās, 2) tavas un manas vēlmes/vajadzības ir vienlīdz svarīgas, 3) tavas vēlmes/vajadzības=manām vēlmēm/vajadzībām.

Piepildot viens otra vēlmes mēs radam enerģijas cirkulāciju attiecībās.

Lēmums, kas pieņemt no bailēm (ja vien tas nav saistīts ar dzīvības briesmām) – vienmēr ir nepareizs lēmums.

  • Attiecības mūs nodrošina ar visvērtīgākajām dzīves garīgajām mācībām. Mums jāiemācās atdot un mīlēt bez nosacījumiem.

Dariet to, ko jūs darījāt pašā attiecību sākumā un tās nekad nebeigsies.

Daži jautājumi/ rekomendācijas no Tonija:

1. Kāds ir visnozīmīgākais notikums, kurš ietekmējis tavas personības formēšanos? Vai tas ir labs vai slikts stāsts? Vai to var pārrakstīt par labu, lai šis notikums tev dotu spēkus, nevis atņemtu tos?

2. Uzraksti divas vēstules diviem pašiem svarīgākajiem cilvēkiem savā dzīvē. Pastāsti viņiem par savu svarīgāko sapni.

3. Atceries, kas tavā dzīvē tev izdevās? Pateicoties kam tu to izdarīji? Droši vien tu fokusējies uz veiksmi, ne uz bailēm. Izdari to savu jauno mērķu vārdā.

Kurš no citātiem visvairāk tevī rezonēja un kurš iedvesmoja darbībām?

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

 

Cilvēks, laime, nauda!

pats2

Cilvēks piedzimst, attīstās un dzīvo sabiedrībā. Un šī sabiedrība diktē savus noteikumus: likumus, pēc kuriem jādzīvo. Savukārt mēs esam šajā pasaulē atnākuši ne tāpēc, lai attaisnotu kāda cerības, bet gan lai atrastu savu sūtību un dzīvi nodzīvotu cienīgi. Katrs cilvēks veido savu personīgo Pasauli, kurā likumus diktē viņa sirdsapziņa un augstāka likuma šeit nav.

Kas jādara lai uzbūvētu mierīgas un labas attiecības ar citiem cilvēkiem?

Mūsu spējai uztvert cilvēkus, jāizmainās no dzīvnieciskās (pēc ārējām pazīmēm) uz enerģētisko – pēc tā, kādu eneģiju izstaro cilvēks. Tas nozīmē “redzēt cauri”. Tas iespējams tiem cilvēkiem, kuri nodarbojas ar savas apziņas attīstīšanu. Daudzi cilvēki viens otru jūt enerģētiski, taču ne visi seko savām sajūtām. Kad cilvēku enerģētiskie lauki izstaro līdzīgas frekvences, starp viņiem rodas simpātijas. Taču ja tie ir pretēji, cilvēki viens pret otru izjūt nepatiku vai vienaldzību.

Kad cilvēks izstaro nervozitātes, neiecietības, agresijas, naida enerģiju, cilvēki to jūt enerģētisko vibrāciju līmenī un atbild ar to pašu. Tā nostrādā enerģētiskā bumeranga likums: “Tu – man, es – Tev!” Taču mēs pamanām ne savu agresiju vai naidīgumu, bet gan atbildes reakciju. Mēs aizmirstam vienkāršu lietu, ja pats nevari turēt sevi rokās, kapēc domā, ka otram tas jādara? Jebkurš cilvēks ir tīrs spogulis un atstaro to, kas tajā skatās.

Ja mēs uzskatam, ka mums apkārt ir slikti cilvēki, tas nozīmē tikai to, ka paši neesam īpaši labi. “Nesodi un netiksi sodīts!” Pieņem cilvēkus tādus, kādi viņi ir un viņi pieņems Tevi tāpat. Prasme pieņemt cilvēka nepilnības ir augstas attīstības rādītājs.
Un ko tad, ja cilvēks mums ir absolūti antipātisks?

Jā, protams, ar tādiem cilvēkiem ir ļoti grūti kontaktēties. Tapēc vajadzētu atrast cilvekā kaut ko patīkamu un sakoncentrēties tieši uz šo īpašību. Nevar būt tā, ka cilvēkā nav vispār nekā laba. Vienkārši jāprot tas saskatīt.

Mums jādzīvo tā, lai netraucētu dzīvot citiem un lai citi netraucētu dzīvot mums. Un tas pilnībā ir atkarīgs no tā, kā mēs paši uztveram cilvēkus. Atceries visus tos cilvēkus, ar kuriem Tev agrāk bija konflikti. Ja godīgi to izdarīsi, tad apjautīsi, ka visu šo konfliktu cēlonis bija Tava paša neiecietība, nespēja pieņemt, piedot un nepatika pret šiem cilvekiem. Esi gudrāks, piekāpies, nelien, kur Tevi nelūdz un Tu sajutīsi spēku, kas Tev ļaus turpmak būvēt labas attiecības pat ar nepatīkamiem cilvēkiem.

Skaudība un atriebība kā rūsa saēd dvēseli. Kā cilvēkam ar tām tikt galā, lai neliktos vājš un saglabātu iekšējo harmoniju?

Skaudībai ir divi iemesli.
Pirmais – pilnīga pārliecība par to, ka cilvēks jūtas labāks par visiem, attiecīgi – arī pelnījis visus labumus vairāk kā citi. Un, ja nu izrādās, ka kāds izceļas vairāk, sasniedzis ko vairāk, ir veiksmīgāks? Automātiski rodas nepatika pret šo veiksminieku – tātad skaudība.

Otrs iemesls saistīts ar otršķirīgo vērtību idealizāciju. Tādu kā materialā labklājība un stāvoklis sabiedrībā. Patiesās vertības to nevar izsaukt, jo tās attiecas uz iekšējām īpašībām.
Skaudība ir abpusēji ass nazis. Tas ievaino gan to, Ko skauž, gan to, Kas skauž. Lai nebūtu jāskauž, nevajag ieciklēties uz kāri iegūt visu sev.

Kas attiecas uz atriebību. Atriebties par nodarīto pārestību nav jēgas un nevajag. Par to rūpējas augstākais – Karmas likums. Un kurš no mums var zināt to, kapēc notika šī netaisnība. Varbūt mēs to bijām pelnījuši? Varbūt nostrādāja enerģētiskais Bumerangs?

Atbildot uz šādu sitienu, mēs saasinam situāciju, tāpēc labāk ir iemācīties piedot. Pretoties šiem sitieniem, nesabojājot savu karmu, var tikai pateicoties savam gara spēkam. Vienmēr spēcīgāks ir tas, kurš valda pār sevi un savām emocijām.

Tātad vajag rīkoties kā teikts Bībelē? „Ja Tev iesita pa labo vaigu, pagriez kreiso?” Vai pāridarītājs neiztulkos to kā Tavu vājumu?

Ja cilvēks rīkojas no spēka pozīcijām, tad atbildē arī saņem agresiju. „Pagriezt otru vaigu” – nozīmē bez dusmām un naida reaģēt uz „emocionalo sitienu”. Reaģēt gudri, lai velāk pāridarītājs neuzdrošinātos vēlreiz tā rīkoties.
„Mierīgās pretestības” idejas būtība ir tajā, ka cilvēks uz provokāciju nereaģē tā, kā to gaida provokators. Dusmas ir dziļi amorālas. Dusmoties nozīmē – pazemoties. Un kam Tev tas?

Ja es dusmojos uz Tevi un Tu pretojies manām dusmām, Tu ātri vien sadusmosies pats. No otras puses. Ja es dusmojos uz Tevi un Tu mierīgi izliecies to neievērojot un mierīgi uztver manas dusmas, pēc mirkļa arī man tās pāries. Un mēs abi necietīsim no tās negatīvās emocijas, ko rada dusmas. Te arī ir teicienu „iemīli savu tuvāko”, „pagriez otru vaigu” jēga.

Neaizsniedzamajam nevar iesist! Viņš nereaģē uz provokācijām, jo stāv augstāk par tām. Pacietība, pašsavaldīšanās, tās ir īpašības, kas Tevi pasargās.

Un kā ar teicienu „iemīli savu tuvāko kā sevi pašu”?

Tuvāko, ne visus. Kas mīl visus, nemīl nevienu. Pats grūtākais ir – iemīlēt savu tuvāko. To, kurš dzīvo Tev blakus, par kuru Tu nes atbildību, kurš ir atkarīgs no Tevis.

Jo harmoniskāks cilveks, jo mierīgāk tas uztver citus. Tas viņam nes zināmus labumus. Taču ko tas dod apkārtējiem?

Katrā cilvēkā ir paslēpta dievišķā gudrība. Ta ir tā patiesība, kurai dziļi dvēselē tic katrs. Ejot uz konfliktu ar Tevi, zemapziņā cilvēks vēlas pārbaudīt tās patiesību. Un kad Tu uz to reaģē sāpīgi, viņš lieku reizi saņem apstiprinājumu tam, ka tas tā nav. Nomierinājies vinš pārtrauc savus iekšējos meklejumus Viņš domā apmēram tā: „Ja citos tā nav, tad kam man tas?” Taču, ja katru reizi, kad kontaktējaties, Tu viņu pārliecināsi par pretējo, viņš, gribot negribot, sāks pārskatīt savas ierastās reakcijas.

Dvēseles dziļumos mēs visi tiecamies pēc tā, kas mums pietrūkst. Iekšējais nepretošanās spēks un labestība ir apskaužamas īpašības. Cenšoties tās parādīt attiecībās ar cilvēkiem, Tu drīz ieraudzīsi, ka daudzi cenšas Tev līdzināties un tādējādi bagātinās. Ja Tu demonstrēsi nesavaldību un neiecietību, nosodīsi vai izrādīsi agresiju, tad cilvēks kā spogulis Tevi atspoguļos.

Budda teica: «Apgaismots cilvēks – tīrs spogulis.»

Un kāpēc gan ne? Katrs no mums velas lai viņam piekāptos. Bet to vēlas arī citi. Tapēc ir tik svarīgi piekāpties un neiesaistīties konfliktos. Ja Tu iemācīsies piekāpties, arī Tev piekāpsies un attiecības harmonizēsies.
„ Rīkojieties ar citiem tāpat, kā vēlaties lai viņi rīkojas ar jums” – ta ir viena no Zelta patiesībām, kura palīdzēs saglabāt iekšējo līdzsvaru un labestību attiecībās ar cilvēkiem. Kad cilvēki viens otram indē dzīvi, ko viņi par to saņem? Saindētu esību un nekādīgi ne labsajūtu.

Vai tas ir labi, ietekmēt cilvēku ar kaut ko, izņemot personīgo piemēru?

Cilvēks, kurš tiecas pēc pilnības, nekad nenolaidīsies līdz pamācīšanai, lai cik arī nepareizas nešķistu kāda cita cilvēka darbības.  Nelīdzinies tiem cilvēkiem, kuriem lielakā bauda ir kādu pamācīt. Visiem taču ir zināma atšķirība starp labu padomu un kritiku. Savukārt vieds cilvēks vispār atturās no padomu došanas, kamēr viņam to nelūdz.

Tatad mums nav tiesību uzspiest savus uzskatus citiem cilvēkiem?

Nav cilvēku, kuru rīcība vienmēr ir pareiza. Katram ir tiesības kļūdīties. Tu nevari izmainīt citus, taču vari izmainītties pats. Bet, kad Tu pats mainies, mainās tā vide, tie cilvēki, ar kuriem Tu kontaktējies. Cilvēki kļūs iecietīgāki, jo Tu tos pieņem tādus, kādi viņi ir. Tā, esot vienots ar savu patieso dvēseles būtību, Tu aiziesi pie vienotības ar citiem cilvēkiem. Un pat, ja neiemīlēsi viņus, Tu spēsi viņus pieņemt tādus, kādi viņi ir.

Manā skatījumā, harmoniska realitāte nevar eksistēt bez materiālas labklājības. Grozies, kā gribi, tā ir pilnvertīgas dzīves stūrakmens. Taču ļoti bieži nauda pārāk dārgi maksā, tapēc tās nozīmi nevajag pārvērtēt.

Taču bagātība dod brīvību?

Kāda brīvība tam, kurš pastāvīgi baidās par savu bagātību? Bagātība padara cilvēku par savu vergu. Viņš nedzīvo tā, kā viņam gribās, bet dzīvo pēc kaut kādām kāda cita uzstādītām normām, kuras nav iespējams pārkāpt. Un vienmēr cilvēkam gribas vairāk, kā viņam ir. Tāda ir mūsu daba.

Apsēstība ar materialajiem labumiem, naudu. Mēs esam spējīgi kontrolēt šo savu vēlmju lauku, padarīt to par izpalīdzīgu enerģiju augošajai dvēseliskajai substancei.
Labklājība – dabisks stāvoklis, bagātība – absolūti nevajadzīga. Viss slēpjas mūsu attieksmē pret naudu. Cilvēki ir tendēti dievināt materiālos labumus, uzskatot, ka to pārpilnība atrisinās visas viņu problēmas.

Daudzi velta savu dzīvi tam, lai dzītos pēc materialajiem labumiem, taču ne uz brīdi neiedomājas, ka ir kādas dvēseliskās vērtības. Un dzīvo it kā labi! Kādu laiku.

Nauda nevar aizstāt cilvēka garīgo dzīvi. Cilvēkam, kurš atrodas harmonijā ar sevi un pasauli un ir ceļā uz pašrealizēšanos, kā likums nav problēmu ar naudu un naudas ir tieši tik, cik vajaddzīgs lai realizētu savu dzīves ceļu.

Tu runā, ka problēma nav naudā, bet mūsu attieksmē pret to. Kā to saprast?

Cilvēki, pēc savas attieksmes pret naudu, dalās trīs galvenajās kategorijās.

1.     Alkstošie (apsēstie) – spēcīgi cilvēki ar dominējošu negatīvu enerģētiku. Tie nolikuši uz bagātības altāra paši sevi un padarījuši naudu par vienīgo elku. Saņēmuši kāroto bagātību, viņi ir nelaimīgi, jo baidās to pazaudēt. Tā dzīve paiet sargājot un vairojot savu kapitālu.

2.     Lēnprātīgie (idealizētāji) – vāji cilvēki, ar mainīgu, tālu no harmonijas enerģētisko lauku. Ar savu mūžīgo slinkumu, skaudību, merkantilismu un mūžīgo žēlošanos par dzīvi, viņi sevi maksimāli attālina no labklājības. Šie cilvēki, ka likums, savu mērķi nesasniedz. Un parasti jau arī mērķa nekāda nav.

3.     Mērenie – cilvēki ar stabilu un harmonisku enerģētisko lauku. Naudas viņiem vienmēr ir tik, cik vajadzīgs lai dzīvotu komfortabli un skaisti. Tie zin, ka īstā naudas sūtība ir nodrošināt labklājību, lai atvieglotu personības garīgo izaugsmi un tapēc neidealizē naudu.

Cilvēks, kurš ir pārliecināts par sevi, mierīgs un nav norūpējies par dzīves materiālo pusi, vienmēr dzīvos labklājībā.

Ko nozīmē, nebūt norūpējušamies par materiālo labklājību?

Tas nozīmē, nestādīt naudu augstāk par visu un neidealizēt to. Naudai cilvēkam jābūt tieši tik, cik vajadzīgs, lai par to nedomātu. Tā vajadzīga lai būtu brīvs – un varētu nodarboties ar pašrealizāciju un garīgo darbu. Taču nauda it nemaz negarantē laimi. Arī tas, kam ir plaukstošs bizness un milzīgs rēķins bankā, var būt nelaimīgs, bet cilvēks, kuram ir pats minimums – laimīgs un apmierināts ar dzīvi.

Kā Tu domā, vai nauda var būt karmisks pārbaudījums?

Jā, bieži vien liela nauda, tapat kā slava pie mums atnāk lai pārbaudītu. Spēcīgi un viedi cilvēki nekad nemaina savu attieksmi pret naudu, arī tad, kad uz galvas kā sniegs uzkritusi milzīga bagātība. Merkantils vai tikai ar domām par naudu apsēsts cilvēks, arī bez bagātības ir bez pamata zem kājām un mirklī, kad viņam tiek dota liela nauda, kļūst par aboslūtu tās vergu.

Tātad garīgās izaugsmes labā nevajag atteikties no materiālajiem labumiem?

Nevajag tiekties pēc bagātības, bet gan Labklājības. Labklājība tā ir tā naudas summa, kas cilvēkam patiešām ir vajadzīga lai realizētos. Viss pārējais – vien nevajadzīga greznība. Kad naudas ir pārak daudz – tā zaudē savu vērtību.

Domā PATS!

Pēc Annas Zarubinas grāmatas „Ceļš pie sevis. Seno īru cilšu garīgā pieredze.”

Avots: http://rodoswet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Attīrīt galvu no netīrumiem

nepalas_gudrie120

Tu saslimi? Kāpēc? Tāpēc, ka dienu iepriekš kāds apvainoja tevi. Tu paklupi, nokriti un uzdauzīji sev punu. Kāpēc? Tāpēc, ka stundu iepriekš kāds tevi kritizēja. Tu jūties noguris un nav nekādas vēlēšanās dzīvot, jo viens ģimenē tevi nemitīgi aiskar. Tu baidies darīt visvienkāršāko darbu, jo kāds teica, ka tu ne uz ko neesi spējīgs. Tu esi vājš. Tevi iekaroja un tava dvēsele ir okupēta.

Visi augstākminētie notikumi ir psiholoģiskās indes darbības rezultāts. Šī inde grauj tevu imunitāti – organisma pretošanās spējas. Diemžēl tu nevari aizliegt cilvēkiem tevi kritizēt, taču tu vari atsacīties uzklausīt kritiku. Domu līmenī. Tas nenozīmē, ka brīdī, kad kāds sāk tevi kritizēt, tev jānokliedzas: “Aizveries! Neko nevēlos dzirdēt!” – un pēc tam visu dienu staigāt un domās dusmoties: “Preteklis, uzdrošinājās mani kritizēt! Viņš teica, ka esmu lupata. Nu gan es pierādīšu, ka viņam nav taisnība…” Tas nozīmētu tikai to, ka esi pieņēmis kritiku. Taču vajag to nepieņemt, tātad – neapdomāt. Tas pats attiecas uz jebkuru citu piesārņojumu. Kā tikko to sāk īstenot tavā galvā, tev jāaizver “durvis” pašā tā deguna galā.

Tam tev ir nepieciešamas tikai divas prasmes – atpazīt piesārņotāju un aizšķērsot tam ceļu uz tavu galvu. Pat tad, ja aizvainojums vai bailes tevi neatstāj, dažkārt ir pietiekami vien zināt, ka tā ir inde tavā galvā un, ka atbildīgs par to, ka tā tur atrodas, esi tu pats, un – neviens cits.

Aizšķērsot ceļu piesārņotājiem ir daudz sarežģītāka māksla, kā atpazīt tos. Lai to izdarītu, jābūt uzstādītai bloķēšanas sistēmai: “MAN TAS IR NEPATĪKAMI, TĀTAD – MAN TO NEVAJAG!” un divas papildus bloķēšanas sistēmas: “MELI!” un “NEINTERESANTI!”. Kaut vienai no tām jādarbojas kā nosacītajam refleksam aizsardzībai pret apkārtējo paziņojumiem.

Svarīgi atgādināt, ka tā ir smadzeņu bloķēšana, ne vārdi, kurus izteikt skaļi. Atbildēt vari to, ko prasa etiķete, taču dvēslei jāpaliek tīrai – un tam labs palīgs ir laika aizvērtas “durvis”.
MAN TAS IR NEPATĪKAMI, TĀTAD – MAN TO NEVAJAG!
MELI! un NEINTERESANTI!

Tevi kritizē — MAN TAS IR NEPATĪKAMI, TĀTAD – MAN TO NEVAJAG!
Tevi apvaino — MAN TAS IR NEPATĪKAMI, TĀTAD – MAN TO NEVAJAG!
Tevi biedē — MELI (NEINTERESANTI)!
Negatīvas prognozes — MELI!
Pazemina tavu pašvērtējumu — MAN TAS IR NEPATĪKAMI, TĀTAD – MAN TO NEVAJAG!
Uz tevi apvainojas — MAN TAS IR NEPATĪKAMI, TĀTAD – MAN TO NEVAJAG!
Tevi aizskar — MAN TAS IR NEPATĪKAMI, TĀTAD – MAN TO NEVAJAG!
Ziņas TV raisa tevī bailes — NEINTERESANTI!

Palaid savās smadzenēs šo programmu, lai strādā, lai šķiro indīgās ziņas. Un vienmēr vērtē cilvēkus ne pēc kritērija: “Vai viņš vēlējās man nodarīt ko sliktu?”, bet pēc kritērija: “Vai man ir slikti no viņa vārdiem un darbībām?”

Lai vēl drošāk aizsargātu savu galvu no atkritumu “ievešanas” tajā, ir vērts savu dzīvi būvēt pēc SPOGUĻA PRINCIPA. Tas izveidos vēl vienu barjeru, kas neļaus indēm nokļūt tavā galvā. Apzināties tikai vienu lietu: “Es pats ar cilvēkiem nekad tā nerīkojos!” — tas dod pilnas tiesības atteikties no šādiem apkārtējo “pakalpojumiem”.
Noteikumi, kurus vari izmantot, lai pats atspoguļotu visus piesārņotājus, kas vēlas iekļūt tavā dvēselē:

  1. Nekritizē – neuzklausi kritiku.
  2. Pat domās neatļaujies apvainot kādu – neizjūti vainas apziņu.
  3. Neaizskar – neapvainojies.
  4. Dod citiem (un sev) tikai pozitīvas prognozes, bet, ja vajag kādu pabrīdināt, tad dari to tikai, paziņojot konkrētus faktus, bez emocijām. Piemēram: “Šajā rajonā nedēļas laikā notika vairāki noziegumi. Labāk tur neej”, nevis: “Neej tur! Tur tevi nogalinās!”
  5. Nebiedē – nebaidies!
  6. Nepazemini otra cilvēka pašvērtējumu — neklausies tos, kuri cenšas pazemināt tavu pašvērtējumu.
  7. Nenorādi citiem uz viņu trūkumiem – nepievērs uzmanību tam, ka kāds norāda uz tavējiem.
  8. Necenties citiem “uzstadīt” graujošas programmas — un neļauj tās uzstādīt sev.

Ja ņemam vērā to, ka mūsu zemapziņa neuztver mazo priedēkli “ne”, SPOGUĻA NOTEIKUMUS varam formulēt nedaudz savādāk:

  1. Atbalsti!
  2. Izproti citu cilvēku motīvus, darot ne tos labākos darbus!
  3. Saudzē otra cilvēka psihi!
  4. Prognozē tikai labo, vai saki: “Tev viss būs labi!”
  5. Nomierini!
  6. Paaugstini pašvērtējumu citiem!
  7. Norādi cilvēkiem uz viņu labajām īpašībām!
  8. Ja proti, palīdzi ielikt citu cilvēku zemapziņā tikai pozitīvās programmas, ievērojot divus noteikumus:
    а) programmām jābūt pozitīvām no vinu viedokļa, ne – tavējā;
    b) programmas nedrīkst saturēt ļaunumu attiecībā uz kādu trešo personu.

Ja vēlies kādam cilvēkam norādīt uz viņa nepiedienīgo uzvedību un panākt to, lai viņš uzvedās savādāk (tā kā tev tas ir izdevīgi), atceries to, ka vienu un to pašu domu vienmēr var izpaust gan ar negatīva, gan pozitīva apgalvojuma palīdzību. Paud to ar pozitīvu.

Atradināt no kaut kā, nozīmē iemācīt kaut ko pretēju. (Taču iemācīt mēs nevaram neko, cilvēks var tikai pats iemācīties.)

Pārtraukt kādu darbību nozīmē sākt darīt kaut ko citu.
Mēs varam dzīvot dažādi. Varam tikt sisti un sist citus, uzskatot, ka nav citas iespējas. Taču tad vienmēr būs iespējas iegūt smagas traumas. Var cienīt sevi un attiecīgi cienīt arī citus, saudzēt sevi un saudzēt arī citus. Saprast to, ka ikviens cilvēks ir personība ar pašcieņu. Tas attiecas ne tikai uz fizisko, bet arī psiholoģisko dzīves pusi. Šajā gadismtā mēs esam pietiekami kulturāli, lai nesistu viens otru fiziski, bet psiholoģiski tas notiek it visur. Tas varbūt ir nemanāmāk, taču bieži vien sāpīgāk kā pāciest fiziskas mokas. Diemžēl cilvēces viduslaiku tieksme pēc sodiem veljoprojām nav zudusi, taču šodien ir izdevīgi izskatīties labam, tāpēc atklāti cenšas nedemonstrēt šo tieksmi. Pie kam, daudz vieglāk ir cilvēku novest līdz pašnāvībai ar psiholoģiskiem nevis fiziskiem paņēmieniem un tam ir miljoniem daudz pieradījumu. Tas pats attiecas arī uz traumām. Spērienu ar kāju vēderā ir vieglāk izdziedināt kā kuņģa čūlu, kas radusies dvēseles traumas rezultātā. Šajā gadījumā ir daudz grūtāk atklāt un novērst galveno problēmas cēloni – programmu, kas cilvēka galvā var iznīcinoši darboties daudzu gadu garumā. Un šo programmu ar medikamentu palīdzību neiznīcināt.

Nesit citus un aizsargā savu dvēseli no citu sitieniem. lai tās ir bruņas, pret kurām atsitīsies citu kulaki un neviens nespēs iztraucēt tavu labestīgo dzīvošanu.

Autors: Jūlija Džumma no grāmatas «Путь исполнения желаний»

Tulkoja: Ginta FS

Paradokss

12373336_1098455010194555_3185607318152992979_n

Viena ļoti slikta emocija, kas padarīs jūsu dzīvi labāku

Tā dos jums milzīgu pozitīvās enerģijas lādiņu. Paradokss, patiešām!!!!

Un šī brīnišķīgā emocija ir DUSMAS.

Ļoti svarīga un nepieciešama cilvēkam, taču diemžēl mūsu pasaulē šai emocijai ir slikta slava un tā nodēvēta par “slikto emociju”, ja ne pat par pašu sliktāko. Jo dusmas provocē agresiju, agresīvu uzvedību, baro to. Un kas gan var būt sliktāks par agresiju?

Ja tā labi padomāt un pacensties apjaust dusmas, var sajust tajās milzīgu enerģijas resursu. Dusmas ir viena no energoietilpīgākajām emocijām. Kāpēc gan to tik ļoti noliedz?

Dusmu problēma ir tā, ka šī emocija ir vērsta uz esošās situācijas iznīcināšanu. To funkcija ir dot enerģiju kaut ko iznīcināt, salauzt, sagraut un ar to pašu veikt kādas izmaiņas. Protams, tas var būt bīstami, īpaši, ja cilvēks dzīvo sev līdzīgo vidū. Un cilvēciskā kultūra sāk izstradāt veidus, kā dusmas neitralizēt.

Piemēram: dusmas var pārvērst par aizvainojumu – tas, it kā, nav tik bīstami un graujoši. Vai arī pagriezt dusmas paša cilvēka virzienā un transformēt tās vainas sajūtā. Jā, protams, aizvainojums un vainas sajūta grauj cilvēku, toties ir droši attiecība pret apkārtējiem.

Cilvēki, kuri ne uz vienu nedusmojas (precīzāk, neļauj dusmām izpausties), ir ļoti ērti citiem.

Tomēr šāda rīcība noved pie diezgan nepatīkamas problēmas: tas ir solis uz atkarīgas personības veidošanos.

Ja neesat spējīgi ne uz vienu sadusmoties, vai arī, dusmojaties, bet slēpjat savas dusmas (nedod Dievs viņš/viņa to ieraudzīs vai sajutīs) – jūs esat atkarīgs no šī cilvēka.

Dusmas grauj, taču, ja attiecību ar kādu cilvēku vērtība (“pievilkšanas spēks” ) pārsniedz paša brīvības vērtību (“atgrūšanas spēks” ) – mēs nekādā veidā nespēsim atbrīvoties no šīm attiecībām. Cilvēki, kas cieš no nepiepildītas neirotiskas mīlestības-atkarības, nevar “pasūtīt vienu māju tālāk” savus “mīļotos”, kas visu laiku atgrūž viņu mīlestību. Tas nav iespējams, jo bailes no attiecību izbeigšanās ir tik spēcīgas, ka vieglāk ir domāt par paša niecību, domāt par to, cik viņš/viņa ir brīnišķīgi, bet pats vienkārši neesi viņa cienīgs (tātad pavēršam atkal dusmas pret sevi).Bet, ja sadusmosies un “pasūtīsi viņu vienu māju tālāk”, var pazaudēt kontaktu, kurš tik ļoti svarīgs… Vieglāk ir idealizēt un turēties pie ilūzijas.

Un tā, dusmoties uz kādu, no kura esi atkarīgs, ir ļoti problemātiski.

Var vispār nospiest dusmas, pirms vēl esi tās apzinājies, var apzināties, bet neizrādīt tās – tādā veidā lēnām aizrijoties un indējoties ar tām.

Nereti sastopos ar situācijām, kad finansiāli atkarīgi no vecākiem bērni vai laulātie, ir pilni niknuma pret saviem vecākiem vai partneriem, bet nevar to izrādīt, jo baidās, ka tiem atņems iztikas līdzekļus. Šeit ir viens ļoti svarīgs moments. Var vienkārši dusmoties un neko nedarīt un tad patiešām notiek fiziski sajūtama intoksikācija no dusmām. Bet var izjust dusmas un novirzīt tās darbībai.

Piemēram: koncentrēt spēkus, lai pārvarētu finansiālo atkarību.

Alternatīva – kļūt upurim. Upura stāvoklis ir ļoti agresīvs un saniknots, taču – pasīvs. Upurim ir ārkārtīgi lielas dusmas, taču tas nevērš tās uz savu darbību. Gluži otrādi, rosina citus veikt darbības.

Dusmas ir sākuma etaps izejai no atkarības (jebkura veida – mīlestības, finansiālās u.t.t.)

Ja cilvēks pats to skaidri jūt, tas jau ir pirmais solis. Sadusmoties uz “maigi mīlēto” cilvēku ir svarīgi. “Kā var uz viņu dusmoties!” – iesaucas romantiski noskaņota,, labi audzināta meitene, kura slīgst nesavtīgas un ziedošanās pilnas mīlestības valgos. Tas nekas, ka šī mīlestība nav abpusēja un ilgst jau trešo gadu. Viņa klusiņām cieš un pateikt, kaut tukšā istabā: “vācies pie velna, ja reiz tev vienaldzīgas manas jutas!” nekādīgi nevar. Jo “tā darīt taču ir slikti”.

Tas NAV slikti. Dusmas var būt vērstas uz situācijas izmaiņu un tas ir to pozitīvais aspekts.

Ar dusmu palīdzību mēs varam izdarīt ļoti daudz.

Dusmas sadedzina bailes, kaunu, iznīcina vainas sajūtu, novāc barjeras, kas neļauj mums virzīties uz priekšu un apstādina mūsu dzīvi.

Cilvēks, kurš noslēdzies sevī, pārdzīvo, ka ir niecība vai ir nepareizais, kurš dzīvo, izjūtot kaunu, vainas sajūtu, ar dusmu palīdzību var atvērties, mainīties.

Protams, var būt arī tā, ka dusmas tiek virzītas nevis uz situāciju, bet – cilvēku un tas jau ir bīstami.

“Man ir līdz kaklam šī situācija mūsu attiecībās!” – enerģija virzīta uz situāciju.

“Tu man esi līdz kalam ar savu stulbumu” – uz cilvēku. Situ, nospiežu, iznīcinu cilvēku…

Tātad jautājums nav par dusmām, kā tādām, bet par to, kādā virzienā mēs tās virzam un kā tās paužam.

Lielos vilcienos, spēja “pasūtīt” situāciju vai dažus cilvēkus “kaut kur tālāk” bez cenšanās šos cilvēkus mainīt) – ir ļoti svarīga spēja. Taču tas ir tikai pirmais solis. Es nemīlu dusmoties. Man patīk būt dusmīgam un transformēt tās darbībā, kas vērsta uz pārmaiņām. Savukārt dusmīgi cilvēki apstājas pie dusmu sajūtas. Tie netransformē kaut ko, bet vienkārši grauj un iznīcina.

P.S. Ai, gandrīz aizmirsu pateikt: vienkārši, pasīvi dusmu izvirdumi spilvenā vai kaut kur laukā, mežā, situāciju netransformē un tāpēc – nekādīgi nepalīdz. Tie dod tikai īslaicīgu “tvaika nolaišanas iespēju”, bet tās ir pasīvās dusmas. Upura dusmas.

Autors: Iļja Latipovs

Tulkoja: Ginta FS

Neizdāļā savu enerģiju!

34

Katru dienu mēs satiekamies ar cilvēkiem, kuri, kaut arī nebāž roku mūsu kabatā, taču mērķē uz to, ko ne par kādu naudu nevar nopirkt. Mums pastāvīgi zog dzīves enerģiju, bet kāpēc tas notiek un kā pasargāt sevi no badīga “vampīra”, diemžēl mums skolā nemācīja.

Tu – man, es – Tev.

Nevienam sen jau vairs nav noslēpums, ka cilvēks ir ne tikai fiziskais ķermenis, bet arī enerģiju summa, daudzas no kurām zinātniekiem ir pazīstamas jau sen: tās ir smadzeņu elektriskais starojums, neitroni un neitrino, no kuriem sastāv atomi un, protams, bioenerģija un bioplazma.

Bioenerģētiķi apgalvo, ka cilvēki dalās ar enerģiju vienmēr – pat tad, kad guļ un klusē. Mūsu bioenerģijjas lauka mijiedarbību ar citiem mēs sajūtam zemapziņas līmenī un uz to reaģējam gan ar garastāvokļa maiņām, gan tīri fiziskām sajūtām. Ja jums ar cilvēku ir viegli un patīkami, ja jums ir par ko paklusēt, tātad energoapmaiņa ir lieliska, jūs “pabarojat” viens otru un abi esat vinnētāji. Bet, ja jūs jūtat neapmierinātību, nervozitāti un pēkšņu spēka zudumu, trauksmi vai pat sāpes, tātad blakus jums atrodas enerģijas vampīrs.

Bioenerģija ir nepieciešama katram, kā asinis un limfa. Taču brīžam tās katastrofāli nepietiek. Iemesli tam var būt vairāki. Tās ir smagas slimības, vecums, stiprs nogurums. Taču nekas tā neizmaina cilvēkus, kā aizkaitinātība, skopums, skaudība, naids, dusmas, vainas apziņa, greizsirdība. Tieši tie rada “caurumus” mūsu enerģētiskajā laukā un tieši caur šiem caurumiem iztek mūsu spēks. Un pazaudējot daudz savas enerģijas, cilvēki automātiski meklē, kur to papildināt.

Labprātīga palīdzība vampīram.

Pievērsiet uzmanību tam, cik ļoti var nogurdināt vienkāršs rīta brauciens sabiedriskajā transportā. Desmitiem tādu pašu, aizkaitinātu ļaužu stāv blakus jums un to vien gaida, lai, kādam “uzlietu” savu aizkatinājumu un dusmas, no kāda “pārķertu” trūkstošo enerģiju. Jo vairāk jūs ļaujaties kolektīvajam noskaņojumam, jo vairāk riskējat būt upuris un tā saucamais “nelaimes biedrs”.

Mierīgiem un priecīgiem cilvēkiem biolauks ir līdzsvarots un atgādina zelta oliņu – tādā čaumalā ir ļoti grūti radīt plaisu.

Bet tieši tāds ir “vampīra” uzdevums – izvest līdzsvaroto no pacietības, saniknot viņu. Recepte ir vienkārša: tas pacietīgi centīsies jūs izsist no līdzsvara. Ja tas izdosies, dusmu karstumā jūs paši paudīsiet savas emocijas un līdz ar to atdosiet arī savu enerģiju.

Saņemt savu “porciju” vampīrs var arī caur izbīli, jo bailes cilvēka aurā rada caurumu un tieši caur to enerģētiskais rīma sāk savas dzīres.

Ļoti bieži mēs uz šī upurēšanas altāra guļamies labprātīgi! “Man neviena cita, izņemot tevi, pie kā vērsties”, “es esmu tik nelaimīga” – kura gan no mums, ieraugot draudzenes asaras neskries palīgā? Un, lūk, arī atvērās jūsu enerģijas slūžas un enerģija no jums aiziet, kā no caursista gāzes balona. Vienmēr pēc šādām “paraudāšanām uz pleca” jūs jūtat nogurumu un vienaldzību pret visu.

Neapzinātu vampīrismu tālu nav jāmeklē – tas mēdz būt turpat – ģimenē, starp tuviniekiem. Jūs uzķeraties uz apvainojumu, ka esat slikta mamma, vai nelaba meita un turpat jau arī vainas apziņa un sevis nosodīšana. Tie arī atver vārtus vampīram-radiniekam. Neviens no tuviniekiem nestāda sev mērķi – atņemt jums pēc iespējas vairāk enerģijas un kaitēt. Tā tas nav, taču tas viss notiek zemapziņas līmenī. Pozitīvais moments ģimenē ir tas, ka kopdzīves laikā ģimene automātiski jūs nepieciešamības gadījumā “baro” ar enerģiju.

Kaut kas ir ne tā!

Lai cik arī harmonisks būtu laulātā pāra enerģētiskais līdzsvars, no negaidītiem pārrāvumiem sistēmā pasargāts nav neviens.

Satrauktas sievas jūt: ar vīru kaut kas ir ne tā, bet saprast, kas, nevar. Vairums gadījumu, redzot, ka vīrs attiecībās sāk ieguldīt mazāk personīgās enerģijas, sieva “uzstāda diagnozi”: tātad vairs nemīl.

Nesāciet trakot un uztraukties un celt pretenzijas. Padomājiet, ar ko var būt saistītas šīs pārmaiņas: varbūt vīrs vairāk piekūst darbā, varbūt nejūtas labi un ir apslimis, varbūt tā ir krīzes situācija un problēmas darba vietā. Bieži vien vīrietim vienkārši vajadzīga atpūta un miers, psiholoģiskais komforts un pabūšana vienatnē. Palīdziet viņam, nezāģējiet. Tas var būt arī otrādi – darbā piekūst sieva.

Bet, lūk – skandāls – pats pārbaudītākais veids, kā no cilvēka izsūknēt viņa dzīvības enerģiju. Tukšumu un vājumu, ko sajūtiet pēc tā, neizsauc nepārdomātu, skarbu vārdu pārmaiņa, bet gan spēku zudums, kas aizgājuši lai pabarotu kliedzēju. Un, ja izrādās, ka tieši jūs esat strīdu uzsācējs un skandālists, tad droši var teikt, ka jūs barojaties uz otra enerģijas rēķina.

Daudzās ģimenēs skandāli un strīdi ir bieža parādība, jo cilvēki nezin citu veidu, kā apmainīties enerģijām. Tajā pat laikā to varētu atrast vienkāršā sarunā, mīlas rotaļās un kopīgās pastaigās.

Dzīves ziedi

Īpašā riska grupā var iekļaut bērnus līdz 3,4 gadiem. Viņiem ir ļoti vāja enerģētiskā aizsardzība, tāpēc viņi ir ļoti atkarīgi no vecāku garastāvokļ svārstībām. Tajā pat laikā, viņi ātrāk kā pieaugušie atjauno savu enerģētisko līdzsvaru.

Bērniem un pusaudžiem nerekomendēju pavadīt pārāk daudz laika ar veciem cilvēkiem, jo tikai ar retiem izņēmumiem, tieši veciem cilvēkiem visvairāk trūkst enerģijas un tie automātiski ņem to no turienes, kur vieglāk to dabūt. Un ja bērns pēkšņi ir kļuvis pārāk kaprīzs, bāls, vājš un neaktīvs, tad iemesls tam var būt – “vampīrs” tepat blakus.

Sekss ārstē!

Lai nebūtu jābūt ne upurim, ne zaglim, par savu enerģētisko potenciālu mums jārūpējas katram pašam un tam jāseko: regulāri tas jāpapildina: Kontrolējiet, lai jums regulāri būtu patīkamas emocijas, lai jūs sevi nepārslogotu fiziski un emocionāli.

Lai uzturētu pareizu enerģētisko līdzsvaru, ir daudz vienkāršu veidu un darbību. Piemēram – meditācija, relaksācija, joga, vingrošana, soļošana. Lūgšanas un citi veidi, kā kontaktēties ar sevi un Dievu ir ļoti spēcīgi instrumenti enerģētiskā līdzsvara sakārtošanai.

Sekss ir viens no spēcīgākajiem veidiem kā apmainīties enerģijām: iņ un jaņ enerģiju savienošanās ir veids, kā rodas pašpietiekama būtne – laimīga, starojoša, kura neko nemeklē un ir harmoniskā līdzsvarā.

Attiecībā uz fiziskajām slodzēm (skriešanu, trenžieriem u.c.) – tie lieliski uzlādē, taču jāseko lai šīs slodzes nebūtu pārmērīgas un jūs nepārcenstos. Pie iespējas, staigājiet ar basām kājām pa zāli, izjūtiet degoša uguns burvību, tekoša ūdens burvīgās skaņas – biežāk esiet tuvāk dabai, dabas bērniem nav problēmu ar enerģijas līdzsvaru. “Komunikācija” ar putniem, kokiem, ziediem ir lielisks veids, kā atgūt dvēseles līdzsvaru.

Futbols, pirts, alus…

Sena un pārbaudīta metode, kā atjaunot enerģētisko līdzsvaru ir “ieviest” mājdzīvniekus (jūs taču redzat, ka ir veci cilvēki, kuriem ir daudz kaķu – tā viņi “uzpildās” , izgreznot savu māju ar ziediem.

Nezudīs arī enerģija, kas ieguldīta “tusiņos” ar draugiem. Domubiedru enerģētiskie lauki strādā vienā ritmā, papildinot viens otru. Tas nozīmē, ka “pasēdēšanas” ar draudzenēm uzlabos jūsu veselību, tāpat kā jūsu vīram – futbols, pirts un alus.

Neaizmirstiet par saviem mīļajiem, mazajiem hobijiem, kā arī savu mīļo stūrīti mājās, kurš pilns ar jūsu enerģiju, kur nav neviena sveša: kaut tas ir tikai atpūtas krēsls – maza, niecīga glābšanas laiviņa un paradīzes stūrītis.

Rausīt, rausīt, es tevi ēdīšu!

Bet ko darīt, ja jūs JAU esat kļuvis par “vampīra” uzbrukuma upuri? Pirmkārt jau, centieties novilkt starp jums robežu. Krēsls, koks, sēta, suns pavadā – tie noteikti atvēsinās rīmas vēlmi jums ko nodarīt. Ja tas neizdodas – attālinaties, turiet viņu sev pa gabalu.

Ja neizdevās izvairīties un šis cilvēks apsēdās jums blakus krēslā, vai pie viena galdiņa – salieciet rokas krusteniski uz krūtīm, pārkrustojiet kājas, vai arī parādiet pigu (var kabatā, var aiz muguras – lai neredz). Vecmāmiņu metodes strādā lieliski.

Ja nekā savādāk nav iespējams apstādināt enerģijas aizplūšanu (piemēram to izsauc kāda tuvinieka slimība vai problēmas ģimenē, vai bērna augšanas grūtības), veidojiet šo procesu apzinātu. Domās aizsūtiet saviem mīļajiem nevis aizkaitinātību, bet mīlestību. Domājiet par mammu vai dusmīgo vīru nemitīgi atkārtojot “es mīlu tevi un vēlu Tev laimi”. Lai cik tas dīvaini nebūtu, neapmierinātība pazudīs un enerģija pārstās aizplūst. Bet jūs, daloties ar savu mīlestību, neko nezaudēsiet: savukārt enerģiju alkstošais saņems to daudzkārt pastiprinājušos.

Starp citu:

Bioenerģētiķi apgalvo, ka mūsu sliktie ieradumi un trūkumi ir kā cilpiņas, aiz kurām vampīrs aizķer un tad velk sev klāt mūsu enerģiju. Ja nav aiz kā aizķert, tātad esam drošībā.

Tātad – būt labam, draudzīgam, labsirdīgam, pateicīgam un mīlošam nozīmē – garantēt savu drošību.

Autors: Ludmila Movrina – bioenergoterapeits

Tulkoja: Ginta FS