Pirms nosodīt

Patiesībā nav tāda attīstības punkta, kurā cilvēks var sākt kategoriski nosodīt citus cilvēkus, īpaši viņam nepazīstamus un piekārt tiem savas birkas, vadoties tikai no sava subjektīvā vērtējuma un tikpat subjektīvās pieredzes..
Tas varētu būt iedomības un degradācijas sākuma punkts.

Jo attīstītāks, jo izglītotāks un jo vairāk praksei un realitātei pietuvināts ir cilvēks, jo labāk viņš saprot to, ka “NEtuvs viņam” aboslūti nenozīmē, ka visus tos, kam ir savādāk vajadzētu ierakstīt zemākā kategorijā.

Kategoriskumu ir pelnījuši tikai pierādīti slepkavas un asiņaini tirāni, bet ne tie cilvēki, kuru rīcība, āriene, dzīvesveids, pašrealizācijas veidi un uzskati par dzīvi mums, iespējams, nepatīk.

Mēs arī daudziem cilvēkiem nepatīkam, taču tas nepadara mūs mazāk cienīgus, lai mūs pieņemtu, saprastu un mīlētu tie, kuriem esam tuvi, vai ne?
Vispār pēdējā laikā arvien biežāk es vēlos aizbēgt kaut kur prom no tā neiecietības trokšņa, ar kuru piepildās pasaule un kur ikvienam ir svarīgi kādu citu apkaunot, kādam uzrīdīt pūli par nepatīkamu pateiktu vārdu vai viedokli, uz kādu rādīt ar pirkstu, kādu apspriest, kādu ļaunprātīgi izsmiet … un noteikti sadalīt visus labajos un ļaunajos.

Bet tieši tā rodas tas pats izslavētais sadzīvistiskais fašisms, kurā cilvēki sāk ticēt, ka labāk sajusties vari tikai tad, ja esi kadu pazemojis, pazeminājis un apkaunojis.

Un tieši tā mēs sākam meklēt nevis savus pašu attīstības ceļus, bet tos, uz kuru fona varam paši sev iepatikties.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu dusmojies

Tu dusmojies…

Atzīsti to…
Apstājies tur, kur stāvi un pasaki to skaļi – ES DUSMOJOS…

Ja dusmojies ļoti stipri, izkliedz to…. izkliedz vairākas reizes… izrunā iemeslu…. izelpo…

Ja tu dusmojies uz otru – pasaki viņam to tieši tāpat – ES UZ TEVI DUSMOJOS…. parunā ar viņu…. ļauj viņam pateikt… izelpo…

Tad, lūk… tavām smadzenēm ar to PIETIEK…

Pietiek tam, lai viņš pieņemtu tevi un tavu signālu par to, ka tu sakārto emocijas un atstrādā tās…

Vēl tā pietiek tev pašam, kurš modernā grāmatā izlasījis, ka tev ir tiesības dusmoties un atklāti paust savas dusmas…

Protams, tev ir tadas tiesības… un ar to pietiek…

Tāpēc, ka tieši TĀ tiek atstrādātas emocijas, nevis kā emocionālo samazgu spaiņi, izlieti uz savas  vai svešas galvas…

Nevis kā īpaši atlasītu apvainojumu straume, kas iznīcina un ievaino otru cilvēku…
Nevis kā snaipera prasme atrast pašu varīgāko vietu un tad no visa spēka pa to trāpīt…
Nevis kā presējoša kritika…
Ne histērisks skandāls…
Ne apzināta pazemošana…
Un, visbeidzot, ne ar kulaku… nekādā gadījumā ne ar kulaku!

Tāpēc, ka tas viss nav nekas cits kā vardarbība…. emocionāla un fiziska, tā nav atklāta emociju izpausme…

Un, ja pirmā ir absolūti normālā un dabiska, tad otrā – absolūti nepieļaujama, pretlikumīga un nekādos apstākļos nav attaisnojama…

Mani mīļie, es to rakstu tāpēc, ka bezgalīgi vēroju kā ļoti daudzi cilvēki apzināti vai neapzināti neatšķir tādas pavisam atšķirīgas lietas….

Tas ir rūgti…

Rūgti atzīt, ka emocionālā netiklība vēl joprojām tiek uzskatīta par normu… un dažkārt to vēl joprojām kāds pieticīgi nosauc par “raksturu”…

Ir rūgti apzināties, ka mūsdienu sabiedrībā ir nepieciešams pierādīt, kāpēc vajadzīgs likums par vardarbību sadzīvē…
Ir rūgti apzināties, ka vardarbību neuzskata par pietiekamu iemeslu, lai partrauktu jebkuras attiecības…
Ir rūgti redzēt, kā kāds lepojas nevis kaunās, runājot par to, cik viegli ir apvainot jebkuru, un tikpat viegli iesist…. un turklāt neārstēt šo agresiju…
Ir rūgti dzirdēt runas par to, ka “mūs gan sita un pazemoja, bet mēs tāpat izaugām normāli”… nē, mīļie, NE normāli, ja uzskatāt, ka vardarbība – tas ir normāli…
Ir rūgti saprast, kāpēc viegli ievainojami un jūtīgi cilvēki ļoti baidās no konfliktiem un pat no parastām sarunām par problēmām… jo viņi zin, par ko tās visbiežāk pārvēršas…
Tik rūgti…

Konflikts ir tikai interešu sadursme, kuras noskaidrojot, psiholoģiski veselam cilvēkam nav nekādas vajadzības pazemot otru, apvainot un sist…

Ar konfliktiem vajag strādāt un ir jāstrādā, lai turpinātu kvalitatīvas attiecības…

Ar vardarbību – nē…

Nevar būt nekādas runas par kvalitatīvām attiecībām, ja tajās ir kāds, kurš baidās, kurš nav pasargāts un kurš zin, ka jebkurā brīdī viņam iesitot vai apvainojot var aizbāzt muti…

Par vardarbību vajadzētu nevis lūgt piedošanu, pēc kuras atkal viss atkārtotos, bet nest kriminālatbildību par nodarīto, pēc kuras cilvēkam kļūs skaidrs, ka neviens negrasās kļūt par viņa pastāvīgo upuri…

Jā, tieši tik kategoriski … sabiedrībai kategoriski (es šobrīd apzināti nerunāju par to, kas ir līdzatkarība, un kāpēc tās upuri tik ļoti turās pie saviem tirāniem, nesniedz ziņojumus policijā, attaisno vardarbību, vaino sevi, un baidās … pilnīgi pamatoti baidās) …

Tāpēc, ka savādāk te nevar…

Es vienmēr ieraugu cilvēku, kuru ir situši….

Un nav svarīgi, cik viņam gadu… tas nekad un nekur nepazūd…

Savas prakses laikā es turpinu kopā ar saviem pacientiem izdzīvot bezgalīgu daudzumu traģisku stāstu, kuru varētu arī nebūt, ja vien vardarbība pie mums netiktu pielīdzināta stingri slēptam no citu acīm strīdam, vai vienkāršai sadzīvistiskai lietai, par kuru skaļi nerunā un ar kuru vienkārši ir jasamierinās…

Nevajag….

Vajag tiekties pēc saules, gaismas, pilnvērtīgas dzīves…

Neviens nav dzimis lai tiktu sists…

Mēs visi esam radīti laimei…

©  Ļiļa Grad
Foto: Engin Akyurt
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sarežģītās jūtas

Sarežģītās jūtas: katrs cilvēks šajos vārdos ieliek kādu savu jēgu, taču ir kāds vidējais to saturs.

Sarežģītas jūtas – tas ir tad, kad jūtu ir daudz, kad grūti tās apzīmēt, kad tās ir loti pretrunīgas un, kad šo jūtu izpausmes nav vēlamas.

Vairums no mums esam izauguši ar aizliegumu izradīt savas dusmas. Labas meitenes nedusmojas. Jā, arī puiši. Rezultātā cilvēkam vispār nav kontakta ar savām dusmām. Taču tas ir stāsts par tiesībām paņemt savu, apzīmēt robežas un noturēt tās.

Aizvainojums ļoti bieži ir apspiestu dusmu un aizkaitinājuma rezultāts. Tas nozīmē, ka cilvēks neizpauž savas dusmas, taču komunikācijā ar apkārtējiem tās tomēr jūt, apspiež un apvainojas. Rezultātā mūsu priekšā ir labestīgs un loti viegli aizvainojams cilvēks.

Turklāt apspiestas dusmas pārvēršas trauksmē un turpmākajā dzīvē var pārvērsties panikas lēkmēs.

Kad runājam par mūsu vecākiem, mūsu jūtas attiecībā pret viņiem parasti mēdz būt ļoti pretrunīgas. Mēs vienlaicīgi varam izjust kā mīlestību, tā arī dusmas. Pirmajā acumirklī tā ir ļoti dīvaina konstrukcija. Pamēģini skaļi pateikt:
– Tēti, es uz tevi dusmojos. Un es tevi ļoti mīlu.

Mums ir visas tiesības dusmoties uz saviem vecākiem, tikai mēs to nezinājām. Atgriezt sev šīs tiesības nozīmē paveikt milzīgu psiholoģisko darbu. Rezultātā cilvēks izdzīvo savas dusmas un saņem konstruktīvas agresijas pieredzi. Viņam nav nepieciešamības meklēt vainīgos, viņš sāk dzīvot savu dzīvi, iemācās nospraust savas robežas un piepildīt sevi.

Un vecāki ir tieši šī pirmā protesta pieredze, paziņošana par to, ka es esmu un man ir sava pozīcija, savas dusmu izpausmes, pat tad, ja viņi tam nepiekrīt. Šajā gadījumā ļoti svarīga figūra ir tēvs. Viņš nereaģēs intuitīvi un maigi kā mamma, viņš būs stingrāks un racionālāks. Tēvs rāda ne tikai savu dusmu izpausmes piemēru, bet arī to, ka kontaktā ar viņu bērns sajūt protestu un izdzīvo pats savas dusmas.

Taču problēma ir tā, ka  tikai retais šo pieredzi ir izdzīvojis. Visbiežāk dusmas tiek apspiestas ar kauna sajūtu. Ir kauns par to, ka esi sadusmojies uz kādu no vecākiem, un ar šo toksisko sajūtu negribas sastapties. Tā arī izaug praktiski “bezzobains” cilvēks, kuram nav ne savu robežu, ne arī viņš zin, ko grib, tālab paliek savā infantilajā pozīcijā.

Bet, ja tēva figūras vispār nav bijis, tad, iespējams, bija kāda tēvu aizvietojoša figūra: patēvs, vectēvs, onkulis, skolotājs. Un te nu, gadījumā, ja cilvēks zin, ka viņa bioloģiskais tēvs nevēlējās ņemt dalību viņa audzināšanā, tas izsauc kaut kādas jūtas un visbiežāk tās ir dusmas, aizvainojums, greizsirdība, naids, sāpes.

Ja šo problēmu nerisina, tad arī tā ir izvēle – izvēle palikt infantilā stāvoklī, nezinot savas robežas, neprotot sevi aizstāvēt, turpinot apvainoties uz dzīvi un cilvēkiem.

Ir ļoti svarīgi sastapties ar visām šīm jūtām. Ir svarīgi saprast, ko mēs ar tām šobrīd darām. Un ir ļoti svarīgi dot sev iespēju un tiesības tās izdzīvot…

 Aglaja Datešidze
Foto: Kat Jayne
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dusmas VAI agresija

57

Daudziem cilvēkiem šie divi jēdzieni – dusmas un agresija, saplūst vienā. Un tik ļoti saplūst, ka ikviens dusmu uzliesmojums kļūst grūti panesams un šķiet nosodāms.

Ko šajā sakarā saka psiholoģija un mana personīgā pieredze?

Dusmas

Dusmas ir sajūta. Tās cilvēkā rodas kāda kontakta ar ārējo pasauli rezultātā. Ja tu dusmojies, tad tas nozīmē, ka esi dzīvs cilvēks, vai arī, ka tavas robežas ir pārkāptas, vai arī – tavas vēlmes nav apmierinātas. Un dusmas par to signalizē.

Cilvēki ar dusmām var rīkoties dažādi. Kāds, klusējot, tās izdzīvo sevī. Kāds izpauž tās vārdos vai kustībās. Ja tās paliek konkrēta cilvēka robežās, tad tās vienkārši ir dusmas. Tās var izpausties arī blakus kādam un arī attiecībās. Tās var tikt sajustas kā milzīgs enerģijas daudzums blakus otram cilvēkam.

Pats ekoloģiskākais dusmu izpaušanas veids ir “es – paziņojums”. Kad tu saki: “Es tagad esmu tik dusmīgs!” vai arī : “Kad tu tā dari, es tik ļoti dusmojos!” Un šajā paziņojumā nav neviena cita kā tikai tas cilvēks, kurš dusmojas. Viņš nepārliek atbildību par savām dusmām uz otru, bet tikai norāda uz faktu, kurš kļuvis par dusmu iemeslu. Fakts – esi tu. Dusmas – esmu es.

Dusmas ir dzīves izpausme. Tās ir gluži dabiskas un piemīt it visam dzīvajam.

Agresija

Bet agresija ir jau pavisam cita darbība. Tas ir tas, kas var kalpot fizisko un psiholoģisko robežu atjaunošanai vai mērķa sasniegšanai. Ja sadusmoties un uzkliegt kādam, tad tā jau ir agresija.

Ja sākt izteikt personiskus apvainojumus un interpretēt otra cilvēka darbības, tad arī tā ir agresija. Ja sākt sist, mētāt, graut un nogalināt – tā ir agresija. Sevis vai savu tuvinieku fiziska aizsargāšana no svešas agresijas – arī tā ir agresija.

Dusmas un agresiju atšķir izvēle. Dusmas – tas ir par mani, un tās rodas noteiktos gadījumos. Tas ir tas, ko es izjūtu tāpēc, ka esmu dzīvs. Tas ir normāli. Agresija – tas ir tas, kā es izvēlos vai neizvēlos paust savas dusmas. Varu to darīt ekoloģiski. Varu – konstruktīvi – enerģiski virzoties uz savu mērķi. Varu netieši – fiziski reaģējot (piemēram, iekaustot spilvenu). Varu, atbilstoši apstākļiem – fiziski aizsargājot savas robežas no uzbrukuma.

Lai kā arī nebūtu, agresija ir izvēle, pat tad, ja tā ir neapzināta.

Un var iemācīties ne tikai atšķirt šos jēdzienus, bet arī iemācīties uz tiem reaģēt ekoloģiski.

Mīlestībā
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Rozā kleita

roza kleita

Viena meitenīte atnāca uz bērnudārzu sapucējusies.
Pirmo reizi. Viņai bija tikai mamma un dzīvoja viņas trūcīgi. Un nezin kāpēc šai meitenītei, Eļai, vienmēr skuva matus – pavisam, un viņa vienmēr nēsāja tīru, baltu lakatiņu. Bet jaunā kleita bija rozā, es ļoti labi to atceros: no rozā flaneļa, ar apaļu krādziņu un uz krūtīm piešūtas trīs kruzuļainas baltas lentītes. Un uz aprocēm baltas podziņas. Ļoti skaista kleita.
Kad mēs likāmies gulēt diendusu, tajā laikā bija salokāmās gultiņas, Eļa pamanījās iesprukt zem segas kleitu nenovilkusi. Ja audzinātāja to būtu redzējusi, viņa noteikti meiteni sarātu.
Es sapratu, kāpēc meitenīte tā izdarīja, un jūs arī droši vien sapratāt – viņa vienkārši negribēja vilkt nost tik skaistu kleitu. Kā princesei. Visiem taču ir pilnīgi skaidrs, ka princeses valkā skaistas rozā flaneļa kleitas. Un skaisti tajā staigā un dejo. “Češkās” un rozā kleitā, kā Eļa mūzikas stundā. Izskatījās, ka viņa pati ir kļuvusi gluži rozā no laimes! Ļoti skaista. Tajā laikā mums bija apmēram četri gadi.
Bet pēc tam pastaigas laikā viena meitene ņēma un no visa spēka Eļu pagrūda. Tieši netīrumos. Un viss. Kleita nosmērējās, sānos padusē saplīsa – tāds liels caurums. Un netīrumi…. Un šī klusā meitenīte klusītiņām raudāja. Visa seja viņai bija melnās, netīrās strīpās; bet lakatiņš noslīdējis no gludi skūtās galvas. Un pāri darītāja apsaukāja Eļu – “plikpaurainā telotāja!” Tā bija audzinātājas meita. Un viņa bieži darīja pāri citiem bērniem. Es arī raudāju. Mēs taču tad vēl pavisam maziņas bijām. Neaizsargātas.
Tad, lūk. Kad kāds uzbrūk otram, apvainojot to lepnībā un indīgi saka: “noņem kroni”, – es uzreiz atceros šo notikumu. Parasti lepnībā apvaino tie, kuru ķēris vēl lielāks grēks – skaudība. Melna skaudība, kas liek sabojāt otra rozā kleitu. Un grūst netīumos “tēlotāju” vienkārši par to, ka tā uzvilkusi skaistu rozā flaneļa kleitu. Un uzdrošinājusies par to priecāties.

Mēs jau sen vairs neesam maziņas. Bet kāda vēl joprojām staigā rozā. Bet cita – melnā. Dvēselei arī ir apģērbs – un mēs to ļoti labi redzam. Un arī kroni nevajag noņemt pēc skaudīgo piprasījuma; ja reiz viņi to redz – tātad tas arī patiesībā tur ir….
Autors: Anna Kirjanova
Tulkojums: Ginta Filia Solis

Draugs, nestāsti man par savu garīgumu

briviba11

!!!!!!!! Jā, jā, jā !!!!!!!!!

Nerunā ar mani par savu garīgumu
Lūdzu, nerunā ar mani par “tīru apzinātību” vai “dzīvošanu pilnībā”. Es gribu paskatīties, kā Tu izturies pret savu partneri.

Pret saviem bērniem, vecākiem, pret savu ārkartīgi vērtīgo ķermeni.
Lūdzu, nelasi man lekciju par atdalītā Es ilūzijām, vai par to, kā Tu sasniedzi pastāvīgu svētlaimi tikai 7 dienu laikā.

Es vēlos sajust neviltotu siltumu, kas nāk no Tavas Sirds.

Es gribu dzirdēt, cik labi tu proti klausīties, uztvert informāciju, kas neatbilst Tavai personības filosofijai.
Es vēlos paskatīties, kā Tu izturies pret cilvēkiem, kuri ar Tevi nav vienisprātis.
Nesaki man, ka esi atmodies un brīvs no sava ego.

Es vēlos Tevi iepazīt ārpus vārdiem… Es vēlos zināt, kā Tu jūties tad, kad Tevi piemeklē nelaimes.
Ja Tu vari pilnībā ieslīgt sāpēs un netēlot neievainojamu.
Ja Tu jūti savu naidu, bet nekļūsti vardarbīgs.

Ja Tu vari mierīgi pieļaut savu bēdu pārdzīvošanu, nekļūstot par to vergu.
Ja Tu vari just savu kaunu, bet neapkaunot citus.
Ja Tu vari kļudīties un atzīt savas kļūdas.
Ja Tu vari pateikt ”piedod” un tieši to arī just.
Ja Tu vari pilnībā Būt Cilvēks savā brīnumainajā Dievišķīgumā…
Nerunā ar mani, Draugs, par savu garīgumu.

Man tas nemaz nav tik interesanti.
Es vienkārši vēlos satikties ar TEVI.
Iepazīt tavu dārgo Sirdi.
Saprast brīnišķīgu cilvēku, kurš cīnās par Gaismu.
Līdz vārdiem par “garīgu cilvēku”. Līdz visiem gudrajiem vārdiem.
Autors: Džefs Fosters
​​​​​​​Foto: paxabay
Tulkoja: Ginta FS

Es meklēju cilvēkos cilvēkus

calis1

Es meklēju cilvēku tevī, sevī, viņā, viņos un vienmēr, kad esmu veltījusi pietiekami daudz uzmanības un pacietības, es to atrodu. Ja neesmu aizslēgusies, ieslēgusies, novērsusi acis, ja man ir pieticis dvēseles jaudas turpināt ticēt, ka tur, augstu, virs mākoņiem vienmēr ir saule (tu taču to esi redzējis, sēžot lidmašīnā un raugoties iluminatorā).

Es jūtu sāpes, melus, skaudību, naidu, pretīgumu, izvirtību, kaisli, maigumu, siltumu, es jūtu mīlestību un spēku. Ja man būtu nācies izvēlēties – nekad dzīvē vairs neiepazīt nodevību, nejust sāpes un vilšanos, bet nekad arī neiepazīt mīlestību – es tomēr izvēlētos just, un es domāju, ka esmu izvelējusies…

Skolā es uzzināju, ka trausls materiāls ir ne tikai stikls, bet arī čuguns, tērauds, no kā gatavo instrumentus, ķieģelis, akmens. Ietekmēt trauslumu vajadzīgajā virzienā var termoapstrāde: siltums materiālu padara plastiskāku, aukstums – trauslāku. Izklausās diezgan vienkārši, vai ne? Tātad…
Bet cilvēki taču nav izgatavoti ne no tērauda, ne ķieģeļiem vai akmeņiem.

Cilvēki – viņi ir no bērnības, kurā viss bija savādāk. Katrs, ar ko tu runā, kādreiz bija maziņš. Mans iekšējais bērniņš vienmēr otrā cilvēkā meklē šo iekšējo bērnu.
Cilvēki – no skolas, kurā mums nemācīja, kā būt labam draugam, labam vīram, sievai. Nemācīja piedot, uzticēties, palūgt piedošanu, ja esi kļūdījies, palūgt palīdzību, ja tev tā ir ļoti vajadzīga – un pieņemt palīdzību (un šī prasme liecina par spēju būt laimīgam).
No universitātes, kurā nepasniedza cieņu, rūpes, uzmanību, un reti kurā – patiesu ētiku.
No ofisa, kur uz tavu vietu pretendē 100 tādu kā tu, un 10 labāki par tevi.

Cilvēki ir veidoti no centieniem būt labākajiem un bailēm, nekad par tādiem nekļūt, no skaudības uz citiem un nepārliecinātības par sevi, no sajūsmas un zemiskuma, no varoņdarba un meliem, no kāzām un šķiršanās, no saviem bērniem un vecākiem.
Cilvēki ir veidoti no uzvarām un zaudējumiem, no cerībām un vilšanās, nevis no čuguna un tērauda.
Cilvēki ir veidoti no bailēm un sapņiem, nevis no ķieģeļiem un akmeņiem.
Tie ir ļoti stipri un trausli cilvēki. Īpaši, ja pret viņiem vērš aukstumu.

– Zini, dažkārt cilvēkiem ir tik grūti vienkārši dzīvot, – raksta mans draugs.

Un, ja esi saticis uzmanīgas acis – apstādini savu skatienu, un drīz tu ievērosi, ka tavas acis ir uzmanīgas un citu skatieni apstājas.
Un, ja tu aizskar kāda atvērto sirdi, pārliecinies, ka tavas rokas ir tīras un siltas.

Zini, ka vienmēr, kad tev šķiet, ka tavā priekšā stāv akmens cilvēks, viņa dvēsele ir cālēns.
Esi saudzīgs.

Visu dzīvi es meklēju cilvēkus cilvēkos. Es meklēju cilvēku tevī, sevī, viņā, viņos – katrā. Ja tikai esmu spējusi apstādināt savu skatienu…

Autors: Radmila Hakova
Avots: aum.news
Tulkoja: Ginta FS

Tu neesi tukša vieta

dusmigs7

Kā pārlieku liela labestība māca citiem izturēties pret tevi kā pret tukšu vietu, un kā nepieļaut, ka cilvēki pret tevi izturas rupji.

No bērnības mums ir mācīts, ka nevajag uz ļaunumu atbildēt ar ļaunumu – tikai ar labu. Mums ir mācīts, ka vislabākais veids, kā atrisināt konfliktu ir labestība un labestība vienmēr uzvar.
Taču pēc psihologa Kliforda Lazarusa domām, tāds uzvedības stils tavam pāridarītājam signalizē tikai par to, ka, vēršoties pret tevi tieši ar agresiju, viņš var panākt to, ko vēlas.
Tam ir loģisks izskaidrojums – tā saucamais Efekta Likums.

Tas vēsta par to, ka cilvēki cenšas atkārtot to uzvedības modeli, kas ļauj viņiem apmierināt savas vajadzības un, gluži otrādi, izvairās darīt to, kā rezultātā nevar iegūt vēlamo.

Tas nozīmē, ka tad, ja tu labi izturēsies pret cilvēku, kurš pret tevi izturas rupji, tu viņam parādīsi, ka šāda viņa uzvedība tevī rada pret viņu… mīlestību.

Citiem vārdiem runājot, pastāvīgi izrādot labestību atbildei uz rupjību, tu it kā vedini cilvēku arī turpmāk rīkoties bezkaunīgi un agresīvi.
Protams, tas nenozīmē, ka tev katru reizi jāzaudē savs miers brīžos, kad kāds pret tevi izturas necienīgi. Taču ļoti svarīgi ir atcerēties to, ka dažkārt tu mēdz būt parāk labestīgs.

Ja tevi kaut kas neapmierina, tev tas cilvēkam ir jāpasaka.
Ļoti bieži gadās, ka cilvēks, kurš pret visiem ir labs, vienkārši cenšas visos iespējamajos veidos izvairīties no konflikta. Taču ne vienmēr tas ir iespējams.

Tas nenozīmē, ka tad, kad kāds ir izturējies rupji, tev jāatbild ar to pašu. Tomēr, ja ir tāda nepieciešamība, ir jādod pretspars. Tev ir jāprot pastavēt par sevi, pat tad, ja sākas konflikts, no kura tu vēlies izvairīties.

Atceries: “Laimīgi lēnprātīgie, jo viņi mantos zemi”.

Tomēr šis teikums no Bībeles nebūt nenozīmē to, ka tev vienmēr jāpagriež otrs vaigs. Ja tu pastāvīgi tā darīsi, tad pavisam drīz visa tava seja būs vienās rētās.

Kā veicināt labu attieksmi pret sevi un nepieļaut rupju un agresīvu izturēšanos.

1. Neveicini pret sevi tādu cilvēka uzvedību, kas tev pašam rada diskomfortu.

2. Aktieris Alans Alda dod kādu ļoti vērtīgu padomu: “Esi godīgs pret apkārtējiem, taču saglabā attiecības ar cilvēkiem tikai tik ilgi, cik ilgi viņi pret tevi ir godīgi.”

3. Iemācies dot pretsparu un saprātīgās robežās aizstāvēt savu viedokli.

4. Neveicini bezkaunību pret sevi.

5. Ja kāds pret tevi izturas rupji un nepieņemami, pasaki viņam to. Nevajag smaidīt un izlikties, ka viss ir kartībā.

Domā par labo, rīkojies kā sirds liek un dzīvo pozitīvās emocijās! Lai tev viss ir labi!
Autors: Adams Dačis
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Esmu novērojusi, ka palēnām, audzinot sevī mīlestību un ar mīlestību izturoties pret sevi, arvien mazāk rodas konflikta situācijas, pazūd pretenzijas un arvien mazāk apkārt ir agresīvu cilvēku (GFS).

Arī sarkasms, klusēšana un ignorēšana ir AGRESIJA

aizvainots

Kas ir pasīvā agresija un kāpēc nav nekā sliktāka par to.

Jaunākā meita pagrūda suni, vecākā teatrāli noplikšķināja acis un aizcirta durvis, vīrs klusē jau trešo dienu. Tu teiksi, “normāla ģimenes dzīve”, nekā briesmīga. Patiesībā tas nav nekas cits, kā agresija. Par to, kādas formas var būt agresijai un kāpēc pasīvā agresija ir daudz bīstamāka par fizisko, korespodente sarunājās ar psiholoģi Irinu Mlodiku.

Vairums cilvēku pārkrustās pie vārda “agresija”. Personīgi es aizdomājos par to, ka varu būt agresīva kādā reizē, kad strīdējos ar vīru, un meita man norādīja uz sažņaugtajiem kulakiem un teica, ka es uzvedos agresīvi.

Es?! Es – labestīgā, viegli ievainojamā, raudu, kad skatos sentimentālas filmas, pārskaitu naudu slimu bērnu ārstēšanai un palīdzībai suņiem, kuri palikuši bez saimnieka. Agresīvs cilvēks ir tas, kurš citiem metas virsū ar kulakiem. Bet es… Mani vienkārši  “noveda”.

Mums šķiet, ka tad, ja mēs neperam savus bērnus un nekaujamies ar vīru, tātad ģimenē nav vardarbības. Taču agresija ir katrā no mums. Problēma ir tikai tā, ka mēs to ļoti reti identificējam. Uzbļāvi dēlam? “Viņš mani nokaitināja”. Uzsiti bērnam pa dibenu? “Viņš neklausa” Nosauci nelabā vārdā pusaudzi meitu? “Nav jāģērbjas kā prostitūtai”. Mēs niknojamies un demonstrējam to apkārtejiem dažādos veidos. Un tas viss arī ir AGRESIJA.

Kāpēc ir vajadzīga agresija

Sākumā par labo. Agresija ir enerģija, bez kuras nav iespējams izdzīvot. Lai varētu radīt, realizēt un sasniegt, attīstīties un aizsargāt sevi, mums ir vajadzīga agresija. Agresija ir daudzšķautņaina – sākot ar diskomfortu un aizkaitinājumu, līdz niknumam un naidam. Galvenā prasme, kas vajadzīga katram cilvēkam, ir iemācīties atpazīt sevī šo agresiju, pieņemt to un pārveidot tā, lai paradītu savas jūtas otram cilvēkam civilizētā veidā, neaizskarot to.

Diemžēl mēs to neprotam darīt. Mēs ilgi krājam sevī aizvainojumu un klusējam. Ļoti bieži tā uzvedas sievietes, tāpēc, ka mēs esam aizrāvušās, spēlējot savu upura lomu un paciešam to, ko paciest nevajag.

Tāda ir mūsu sabiedrības kultūra, ka no sievietes tiek sagaidīta pieņemšana un sapratne. “Tu taču esi meitene” – viņa dzird jau no bērnības un saprot, ka dusmoties nav labi. Brālis drīkst, tētis drīkst, mamma arī it kā jūtas tā, ka drīkstētu dusmoties, bet viņa nedrīkst, viņa ir meitene. Bet negatīvās emocijas nekur nepazūd, tās nosēžas un atrod citus veidus, kā sevi izpaust.

Kā izpaužas pasīvā agresija

Sarkasms, pazemošana, neapmierinātība, ignorēšana, tenkas, apvainojumi, izsmiešana, intrigas, manipulācijas un sabotāža. Tādas psiholoģiskās vardarbības formas ir neizpaustās agresijas un uzkrātā aizvainojuma sekas. Tās ir grūti atsekot, uz tām ir grūti norādīt un praktiski neiespējami pierādīt. “Nu, beidzot tu labi izskaties” – saka tev mamma. No vienas puses, tas ir kompliments. Bet no otras, kaut kas īsti nav kārtībā. “Beidzot? Vai tad parasti es izskatos slikti?” – tu mēģini aizstāvēties. “Nu, ko tu uz visu tik asi reaģē, es taču neko sliktu nepateicu!” – iebilst mamma, tādā veidā devalvējot tavas tikko aizskartās jūtas.

Pamēģini agresoram pateikt, ka tev ir nepatīkami un viņš, visticamākais, pateiks kaut ko par saviem labajiem nolūkiem un tavu pārāk vieglo ievainojamību.
Dzīve blakus cilvēkam, kurš praktizē pasīvo agresiju, nedaudz atgādina psihiatriskās klīnikas pacienta stāvokli. Tu skaidri jūti, ka kaut kas nav kārtībā, bet apkārtējie tev apgalvo, ka tu to visu izdomā.

— Vai kaut kasir  noticis? — no rīta brokastu laikā vīrs jautā sievai. Viņa sēž, nikni kodīdama lūpas un ar visu savu būtību pauž neapmierinātību.

— Nē. Ko es atkal nepareizi daru? — sieva izspiež caur zobiem un tēvs ar dēlu saskatās. Katrs cenšas atcerēties, kādu  kļūdu viņš paspējis izdarīt pedējo 30 minūšu laikā, kas tik ļoti ir satraucis mammu/sievu.

— Nē, viss kartībā. Vienkārši tu esi tik ļoti saspringta, – cenšas noskaidrot vīrs.

— Tev pastavīgi manī kaut kas neapmierina!

Vīrs sāk uzvilkties un sākas….

Sadusmota sieviete, kura ar visu savu būtību parāda savu neapmierinātību, taču to neatzīst, ir padomju audzināšanas sistēmas mantojums. Mammai nepatika kaut kas bērna rīcībā, un viņa pieteica boikotu.

Bērns tajā mirklī varēja arī nebūt blakus, bet mamma ir pārliecināta, ka viņš visu saprot vai arī viņam ir jāuzmin. Viņa no skolas to sagaida ar akmenscietu seju, nereaģē uz viņa jautājumiem vai arī reaģē ļoti auksti. Bērns cenšas uzminēt to, kas notiek, attin galvā dažādas situācijas, detaļas, momentus, kurā brīdī viņš varēja nogrēkoties. Viņš to var pat atcerēties, taču baidās uzdot mātei tiešu jautājumu.

Ignorēšana ir ļoti smaga pasīvas agresijas forma, kas visbriesmīgāk ietekmē tieši bērnus. Bērns zaudē kontaktu ar pašu tuvāko cilvēku, viņam rodas sajūta, it kā viņš neeksistētu. Dažkārt tādu stratēģiju izmanto tētis, vecmāmiņa vai kāds no brāļiem vai māsām, un boikots plešas plašumā. Bērns mētājas atbildes meklējumos, taisnojas, tad cenšas māti provocēt un radīt atklātu konfliktu, lai vienalga kādā ceļā izbeigtu šo situāciju.

Ja mamma izturas pasīvi-agresīvi pret bērna tēvu, viņa to nostāda absurdā situācijā. Tētis it kā ir, taču mamma ar visu savu izturēšanos rāda, ka tēva nav. Bērns jūtas nekomfortabli, viņš nesaprot, kā reaģēt uz šādiem divējādiem signāliem. Viņš nezin, vai šajā brīdī drīkst komunicēt ar tēvu, vai arī pašam jāsāk uzvesties “dīvaini”. Jebkurā gadījumā, situācija nav viennozīmīga un bērns tajā ļoti cieš.

Pasīvi-agresīvs cilvēks ir situācijas produkts. Kādreiz šādu uzvedības stilu izvēlējās viņa vecāki un viņš rezultātā arī neprot no situācijas iziet savādāk. Un ļoti bieži – tie esam mēs paši. Ko darīt, ja šajā aprakstā tu atpazini sevi?

  1. Galvenais ir tas, ka tu spēji to saskatīt. 80% veiksmes, atbrīvojoties no kādas problēmas, ir prasmē to atzīt. Bet tālāk nāk prakse, prakse, prakse.
  2. Nekrāj aizvainojumus. Runā ar saviem radiniekiem un draugiem. Ir bezjēdzīgi gaidīt, ka “viss pats no sevis uzsūksies”. Iespējams, tu nevēlies simto reizi ar savu vīru runāt par izmētātām zeķēm, taču, ja tu par to nerunāsi, viņš turpinās tās izmētāt.
  3. Apstādini sevi brīdī, kad sāc uzvilkties. Nevajag uzreiz rakstīt niknu sms vīram, vai arī balss ziņojumu bērnam. Pagaidi 30 minūtes, ielej sev tēju. Izelpo un tad cilvēkam pajautā, kāpēc tā sanāca.  Es atceros savas histēriskās sms meitai, par kurām pēc 20 minūtēm man jau bija kauns.
  4. Praktizē apzinātību. Kad negatīvās emocijas pārņem kā vilnis, pamēģini parakņāties sevī – kas bija tā iemesls. Ja pirmajā mirklī šķiet, ka tas ir neiznestais atkritumu spainis, tad tuvāk apskatoties, var izrādīties, ka tās tomēr ir aizdomas par krāpšanu, kas iesēdušās galvā pirms trim dienām, kad nakts vidū izdzirdēji sms skaņu vīra telefionā. Tad jārunā būs nevis par atkritumu spaini, bet par savām šaubām un aizdomām.
  5. Apstādini sevi tad, kad vēlies vispārināt – tas ir strupceļš. Vispārinot, tu visu samet vienā kaudzē. Vīrs NEKAD neklausa, viņam VIENMĒR svarīgāki ir draugi, viņš VISPĀR nav gatavs dialogam. Vai arī ar bērnu – viņš VISPĀR ar mani nerēķinās, viņš VIENMĒR izturas pret mani kā pret kalponi, viņš mīl TIKAI tēvu, uz māti viņam VIENMĒR nospļauties. Nedari tā! Nav grūti atrast apvainojošus vārdus, taču mūsu tuvais cilvēks var apvainoties, noskaisties un tad, iespējams, vairs nebūs kad normāli aprunāties. Katru situāciju izrunājiet atsevišķi.

Kā ar to cīnīties, kad to redzi citos cilvēkos? Nemēgināt kaut ko pierādīt. Vajag vērot. Padomāt, kas bija ierosinātājs tam, ka radās šī pasīvā agresija Vai šī agresija ir tikai pret tevi, vai arī no tās cieš citi?

Natālijas Remišas saruna ar psiholoģi Irinu Mlodiku notika atklātās stundas laikā Vecāku apzinātības skolā “Lielais lācis”
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Kad es savā dzīvē jūtu, ka uzvelkos, uzmetu lūpu, sāku “terorizēt” savējos, esmu sevi ieradinājusi “paņemt sevi pie rokas” un it ka paskatīties no malas: kāpec es to daru? Kas tas bija? Ja manī ir agresija, tātad ir par maz mīlestības – pret sevi, tātad arī pret citiem. Un tā atkal ir iespēja mācīties, trenēties un ar katru dienu uzlabot savas attiecības pašai ar sevi, vēl centīgāk audzēt sevī mīlestību, jo tad, kad tu esi mīlošs, ir grūti būt gresīvam.

Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka nemīlu tevi

Darya-Chacheva

Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka nemīlu tevi. Gluži otrādi, tas nozīmē, ka tu esi pienācis man pietiekami tuvu un esi man svarīgs.
Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka vēlos no tevis aiziet. Tas nozīmē, ka es vēlos atrast kontaktu un visu noskaidrot.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka ar mani nav iespējams runāt. Kad es dusmojos, es kļūstu daudz skaidrāks un  manas vēlmes kļūst saprotamākas.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka vēlos tev kaitēt. Tas nozīmē, ka vēlos vienoties, pirms neesam sākuši viens otram kaitēt un nodarīt sāpes.
Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka tu esi slikts. Tas nozīmē, ka tu esi izdarījis to, kas man nepatīk, un es uz to tev norādu.
Ja es dusmojos, tas neozīmē, ka tu esi slikts. Tas nozīmē, ka es zinu, kur ir mana robeža un kādi man ir mērķi.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka es uzvilkšos arvien vairāk un vairāk. Tas nozīmē, ka es apstāšos, līdzko tu mani sadzirdēsi.
Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka es tevi necienu. Tas nozīmē, ka es ticu tam, ka tu mani izturēsi. Es cenšos atrast tādus vārdus un darbības, kas maksimāli labi izteiks manas sajūtas, tevi neaizskarot.
Ja es kliedzu, tas varbūt ir tāpēc, ka man ir daudz jūtu un ne tāpēc, ka es vēlos tevi nospiest un pazemot. Ja es kliedzu tavā klātbūtnē, tas nenozīmē, ka kliedzu uz tevi.
Ja es dusmojos, tev blakus esot, tas nenozīmē, ka dusmojos uz tevi.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka pēc tam es pret tevi būšu agresīvs un nodarīšu tev sāpes. Dažkārt man pietiek vien ar to, ka es paziņoju par savām dusmām, lai pēc tam nomierinātos.
Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka man pret tevi nav citu jūtu. Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka neesmu tev pateicīgs. Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka es tevi nemīlu.
Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka es gribu, lai tu pārtrauktu darīt to, kā dēļ es dusmojos uz tevi. Un tas nenozīmē, ka es gaidu, kad tu manu dusmu dēļ mainīsi savu uzvedību.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka tev nebija taisnība, un tev man ir jāatvainojas. Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka es tevi nosodu.
Ja es dusmojos, tas nav uz mūžu. Tas ir īslaicīgs stāvoklis, tāpat kā arī visi citi stāvokļi.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka es esmu slikti audzināts. Tas nozīmē, ka es klausos sevī un man ir daudz dzīves spēka.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka es nespēju sevi savaldīt, apspiežot savas jūtas.
Ja es dusmojos, tas nozīmē, ka es esmu DZĪVS!
Autors: Aglaja Datešidze
Foto: Darja Čačova
Tulkoja: Ginta FS