Draugs, nestāsti man par savu garīgumu

briviba11

!!!!!!!! Jā, jā, jā !!!!!!!!!

Nerunā ar mani par savu garīgumu
Lūdzu, nerunā ar mani par “tīru apzinātību” vai “dzīvošanu pilnībā”. Es gribu paskatīties, kā Tu izturies pret savu partneri.

Pret saviem bērniem, vecākiem, pret savu ārkartīgi vērtīgo ķermeni.
Lūdzu, nelasi man lekciju par atdalītā Es ilūzijām, vai par to, kā Tu sasniedzi pastāvīgu svētlaimi tikai 7 dienu laikā.

Es vēlos sajust neviltotu siltumu, kas nāk no Tavas Sirds.

Es gribu dzirdēt, cik labi tu proti klausīties, uztvert informāciju, kas neatbilst Tavai personības filosofijai.
Es vēlos paskatīties, kā Tu izturies pret cilvēkiem, kuri ar Tevi nav vienisprātis.
Nesaki man, ka esi atmodies un brīvs no sava ego.

Es vēlos Tevi iepazīt ārpus vārdiem… Es vēlos zināt, kā Tu jūties tad, kad Tevi piemeklē nelaimes.
Ja Tu vari pilnībā ieslīgt sāpēs un netēlot neievainojamu.
Ja Tu jūti savu naidu, bet nekļūsti vardarbīgs.

Ja Tu vari mierīgi pieļaut savu bēdu pārdzīvošanu, nekļūstot par to vergu.
Ja Tu vari just savu kaunu, bet neapkaunot citus.
Ja Tu vari kļudīties un atzīt savas kļūdas.
Ja Tu vari pateikt ”piedod” un tieši to arī just.
Ja Tu vari pilnībā Būt Cilvēks savā brīnumainajā Dievišķīgumā…
Nerunā ar mani, Draugs, par savu garīgumu.

Man tas nemaz nav tik interesanti.
Es vienkārši vēlos satikties ar TEVI.
Iepazīt tavu dārgo Sirdi.
Saprast brīnišķīgu cilvēku, kurš cīnās par Gaismu.
Līdz vārdiem par “garīgu cilvēku”. Līdz visiem gudrajiem vārdiem.
Autors: Džefs Fosters
​​​​​​​Foto: paxabay
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Es meklēju cilvēkos cilvēkus

calis1

Es meklēju cilvēku tevī, sevī, viņā, viņos un vienmēr, kad esmu veltījusi pietiekami daudz uzmanības un pacietības, es to atrodu. Ja neesmu aizslēgusies, ieslēgusies, novērsusi acis, ja man ir pieticis dvēseles jaudas turpināt ticēt, ka tur, augstu, virs mākoņiem vienmēr ir saule (tu taču to esi redzējis, sēžot lidmašīnā un raugoties iluminatorā).

Es jūtu sāpes, melus, skaudību, naidu, pretīgumu, izvirtību, kaisli, maigumu, siltumu, es jūtu mīlestību un spēku. Ja man būtu nācies izvēlēties – nekad dzīvē vairs neiepazīt nodevību, nejust sāpes un vilšanos, bet nekad arī neiepazīt mīlestību – es tomēr izvēlētos just, un es domāju, ka esmu izvelējusies…

Skolā es uzzināju, ka trausls materiāls ir ne tikai stikls, bet arī čuguns, tērauds, no kā gatavo instrumentus, ķieģelis, akmens. Ietekmēt trauslumu vajadzīgajā virzienā var termoapstrāde: siltums materiālu padara plastiskāku, aukstums – trauslāku. Izklausās diezgan vienkārši, vai ne? Tātad…
Bet cilvēki taču nav izgatavoti ne no tērauda, ne ķieģeļiem vai akmeņiem.

Cilvēki – viņi ir no bērnības, kurā viss bija savādāk. Katrs, ar ko tu runā, kādreiz bija maziņš. Mans iekšējais bērniņš vienmēr otrā cilvēkā meklē šo iekšējo bērnu.
Cilvēki – no skolas, kurā mums nemācīja, kā būt labam draugam, labam vīram, sievai. Nemācīja piedot, uzticēties, palūgt piedošanu, ja esi kļūdījies, palūgt palīdzību, ja tev tā ir ļoti vajadzīga – un pieņemt palīdzību (un šī prasme liecina par spēju būt laimīgam).
No universitātes, kurā nepasniedza cieņu, rūpes, uzmanību, un reti kurā – patiesu ētiku.
No ofisa, kur uz tavu vietu pretendē 100 tādu kā tu, un 10 labāki par tevi.

Cilvēki ir veidoti no centieniem būt labākajiem un bailēm, nekad par tādiem nekļūt, no skaudības uz citiem un nepārliecinātības par sevi, no sajūsmas un zemiskuma, no varoņdarba un meliem, no kāzām un šķiršanās, no saviem bērniem un vecākiem.
Cilvēki ir veidoti no uzvarām un zaudējumiem, no cerībām un vilšanās, nevis no čuguna un tērauda.
Cilvēki ir veidoti no bailēm un sapņiem, nevis no ķieģeļiem un akmeņiem.
Tie ir ļoti stipri un trausli cilvēki. Īpaši, ja pret viņiem vērš aukstumu.

– Zini, dažkārt cilvēkiem ir tik grūti vienkārši dzīvot, – raksta mans draugs.

Un, ja esi saticis uzmanīgas acis – apstādini savu skatienu, un drīz tu ievērosi, ka tavas acis ir uzmanīgas un citu skatieni apstājas.
Un, ja tu aizskar kāda atvērto sirdi, pārliecinies, ka tavas rokas ir tīras un siltas.

Zini, ka vienmēr, kad tev šķiet, ka tavā priekšā stāv akmens cilvēks, viņa dvēsele ir cālēns.
Esi saudzīgs.

Visu dzīvi es meklēju cilvēkus cilvēkos. Es meklēju cilvēku tevī, sevī, viņā, viņos – katrā. Ja tikai esmu spējusi apstādināt savu skatienu…

Autors: Radmila Hakova
Avots: aum.news
Tulkoja: Ginta FS

Tu neesi tukša vieta

dusmigs7

Kā pārlieku liela labestība māca citiem izturēties pret tevi kā pret tukšu vietu, un kā nepieļaut, ka cilvēki pret tevi izturas rupji.

No bērnības mums ir mācīts, ka nevajag uz ļaunumu atbildēt ar ļaunumu – tikai ar labu. Mums ir mācīts, ka vislabākais veids, kā atrisināt konfliktu ir labestība un labestība vienmēr uzvar.
Taču pēc psihologa Kliforda Lazarusa domām, tāds uzvedības stils tavam pāridarītājam signalizē tikai par to, ka, vēršoties pret tevi tieši ar agresiju, viņš var panākt to, ko vēlas.
Tam ir loģisks izskaidrojums – tā saucamais Efekta Likums.

Tas vēsta par to, ka cilvēki cenšas atkārtot to uzvedības modeli, kas ļauj viņiem apmierināt savas vajadzības un, gluži otrādi, izvairās darīt to, kā rezultātā nevar iegūt vēlamo.

Tas nozīmē, ka tad, ja tu labi izturēsies pret cilvēku, kurš pret tevi izturas rupji, tu viņam parādīsi, ka šāda viņa uzvedība tevī rada pret viņu… mīlestību.

Citiem vārdiem runājot, pastāvīgi izrādot labestību atbildei uz rupjību, tu it kā vedini cilvēku arī turpmāk rīkoties bezkaunīgi un agresīvi.
Protams, tas nenozīmē, ka tev katru reizi jāzaudē savs miers brīžos, kad kāds pret tevi izturas necienīgi. Taču ļoti svarīgi ir atcerēties to, ka dažkārt tu mēdz būt parāk labestīgs.

Ja tevi kaut kas neapmierina, tev tas cilvēkam ir jāpasaka.
Ļoti bieži gadās, ka cilvēks, kurš pret visiem ir labs, vienkārši cenšas visos iespējamajos veidos izvairīties no konflikta. Taču ne vienmēr tas ir iespējams.

Tas nenozīmē, ka tad, kad kāds ir izturējies rupji, tev jāatbild ar to pašu. Tomēr, ja ir tāda nepieciešamība, ir jādod pretspars. Tev ir jāprot pastavēt par sevi, pat tad, ja sākas konflikts, no kura tu vēlies izvairīties.

Atceries: “Laimīgi lēnprātīgie, jo viņi mantos zemi”.

Tomēr šis teikums no Bībeles nebūt nenozīmē to, ka tev vienmēr jāpagriež otrs vaigs. Ja tu pastāvīgi tā darīsi, tad pavisam drīz visa tava seja būs vienās rētās.

Kā veicināt labu attieksmi pret sevi un nepieļaut rupju un agresīvu izturēšanos.

1. Neveicini pret sevi tādu cilvēka uzvedību, kas tev pašam rada diskomfortu.

2. Aktieris Alans Alda dod kādu ļoti vērtīgu padomu: “Esi godīgs pret apkārtējiem, taču saglabā attiecības ar cilvēkiem tikai tik ilgi, cik ilgi viņi pret tevi ir godīgi.”

3. Iemācies dot pretsparu un saprātīgās robežās aizstāvēt savu viedokli.

4. Neveicini bezkaunību pret sevi.

5. Ja kāds pret tevi izturas rupji un nepieņemami, pasaki viņam to. Nevajag smaidīt un izlikties, ka viss ir kartībā.

Domā par labo, rīkojies kā sirds liek un dzīvo pozitīvās emocijās! Lai tev viss ir labi!
Autors: Adams Dačis
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Esmu novērojusi, ka palēnām, audzinot sevī mīlestību un ar mīlestību izturoties pret sevi, arvien mazāk rodas konflikta situācijas, pazūd pretenzijas un arvien mazāk apkārt ir agresīvu cilvēku (GFS).

Arī sarkasms, klusēšana un ignorēšana ir AGRESIJA

aizvainots

Kas ir pasīvā agresija un kāpēc nav nekā sliktāka par to.

Jaunākā meita pagrūda suni, vecākā teatrāli noplikšķināja acis un aizcirta durvis, vīrs klusē jau trešo dienu. Tu teiksi, “normāla ģimenes dzīve”, nekā briesmīga. Patiesībā tas nav nekas cits, kā agresija. Par to, kādas formas var būt agresijai un kāpēc pasīvā agresija ir daudz bīstamāka par fizisko, korespodente sarunājās ar psiholoģi Irinu Mlodiku.

Vairums cilvēku pārkrustās pie vārda “agresija”. Personīgi es aizdomājos par to, ka varu būt agresīva kādā reizē, kad strīdējos ar vīru, un meita man norādīja uz sažņaugtajiem kulakiem un teica, ka es uzvedos agresīvi.

Es?! Es – labestīgā, viegli ievainojamā, raudu, kad skatos sentimentālas filmas, pārskaitu naudu slimu bērnu ārstēšanai un palīdzībai suņiem, kuri palikuši bez saimnieka. Agresīvs cilvēks ir tas, kurš citiem metas virsū ar kulakiem. Bet es… Mani vienkārši  “noveda”.

Mums šķiet, ka tad, ja mēs neperam savus bērnus un nekaujamies ar vīru, tātad ģimenē nav vardarbības. Taču agresija ir katrā no mums. Problēma ir tikai tā, ka mēs to ļoti reti identificējam. Uzbļāvi dēlam? “Viņš mani nokaitināja”. Uzsiti bērnam pa dibenu? “Viņš neklausa” Nosauci nelabā vārdā pusaudzi meitu? “Nav jāģērbjas kā prostitūtai”. Mēs niknojamies un demonstrējam to apkārtejiem dažādos veidos. Un tas viss arī ir AGRESIJA.

Kāpēc ir vajadzīga agresija

Sākumā par labo. Agresija ir enerģija, bez kuras nav iespējams izdzīvot. Lai varētu radīt, realizēt un sasniegt, attīstīties un aizsargāt sevi, mums ir vajadzīga agresija. Agresija ir daudzšķautņaina – sākot ar diskomfortu un aizkaitinājumu, līdz niknumam un naidam. Galvenā prasme, kas vajadzīga katram cilvēkam, ir iemācīties atpazīt sevī šo agresiju, pieņemt to un pārveidot tā, lai paradītu savas jūtas otram cilvēkam civilizētā veidā, neaizskarot to.

Diemžēl mēs to neprotam darīt. Mēs ilgi krājam sevī aizvainojumu un klusējam. Ļoti bieži tā uzvedas sievietes, tāpēc, ka mēs esam aizrāvušās, spēlējot savu upura lomu un paciešam to, ko paciest nevajag.

Tāda ir mūsu sabiedrības kultūra, ka no sievietes tiek sagaidīta pieņemšana un sapratne. “Tu taču esi meitene” – viņa dzird jau no bērnības un saprot, ka dusmoties nav labi. Brālis drīkst, tētis drīkst, mamma arī it kā jūtas tā, ka drīkstētu dusmoties, bet viņa nedrīkst, viņa ir meitene. Bet negatīvās emocijas nekur nepazūd, tās nosēžas un atrod citus veidus, kā sevi izpaust.

Kā izpaužas pasīvā agresija

Sarkasms, pazemošana, neapmierinātība, ignorēšana, tenkas, apvainojumi, izsmiešana, intrigas, manipulācijas un sabotāža. Tādas psiholoģiskās vardarbības formas ir neizpaustās agresijas un uzkrātā aizvainojuma sekas. Tās ir grūti atsekot, uz tām ir grūti norādīt un praktiski neiespējami pierādīt. “Nu, beidzot tu labi izskaties” – saka tev mamma. No vienas puses, tas ir kompliments. Bet no otras, kaut kas īsti nav kārtībā. “Beidzot? Vai tad parasti es izskatos slikti?” – tu mēģini aizstāvēties. “Nu, ko tu uz visu tik asi reaģē, es taču neko sliktu nepateicu!” – iebilst mamma, tādā veidā devalvējot tavas tikko aizskartās jūtas.

Pamēģini agresoram pateikt, ka tev ir nepatīkami un viņš, visticamākais, pateiks kaut ko par saviem labajiem nolūkiem un tavu pārāk vieglo ievainojamību.
Dzīve blakus cilvēkam, kurš praktizē pasīvo agresiju, nedaudz atgādina psihiatriskās klīnikas pacienta stāvokli. Tu skaidri jūti, ka kaut kas nav kārtībā, bet apkārtējie tev apgalvo, ka tu to visu izdomā.

— Vai kaut kasir  noticis? — no rīta brokastu laikā vīrs jautā sievai. Viņa sēž, nikni kodīdama lūpas un ar visu savu būtību pauž neapmierinātību.

— Nē. Ko es atkal nepareizi daru? — sieva izspiež caur zobiem un tēvs ar dēlu saskatās. Katrs cenšas atcerēties, kādu  kļūdu viņš paspējis izdarīt pedējo 30 minūšu laikā, kas tik ļoti ir satraucis mammu/sievu.

— Nē, viss kartībā. Vienkārši tu esi tik ļoti saspringta, – cenšas noskaidrot vīrs.

— Tev pastavīgi manī kaut kas neapmierina!

Vīrs sāk uzvilkties un sākas….

Sadusmota sieviete, kura ar visu savu būtību parāda savu neapmierinātību, taču to neatzīst, ir padomju audzināšanas sistēmas mantojums. Mammai nepatika kaut kas bērna rīcībā, un viņa pieteica boikotu.

Bērns tajā mirklī varēja arī nebūt blakus, bet mamma ir pārliecināta, ka viņš visu saprot vai arī viņam ir jāuzmin. Viņa no skolas to sagaida ar akmenscietu seju, nereaģē uz viņa jautājumiem vai arī reaģē ļoti auksti. Bērns cenšas uzminēt to, kas notiek, attin galvā dažādas situācijas, detaļas, momentus, kurā brīdī viņš varēja nogrēkoties. Viņš to var pat atcerēties, taču baidās uzdot mātei tiešu jautājumu.

Ignorēšana ir ļoti smaga pasīvas agresijas forma, kas visbriesmīgāk ietekmē tieši bērnus. Bērns zaudē kontaktu ar pašu tuvāko cilvēku, viņam rodas sajūta, it kā viņš neeksistētu. Dažkārt tādu stratēģiju izmanto tētis, vecmāmiņa vai kāds no brāļiem vai māsām, un boikots plešas plašumā. Bērns mētājas atbildes meklējumos, taisnojas, tad cenšas māti provocēt un radīt atklātu konfliktu, lai vienalga kādā ceļā izbeigtu šo situāciju.

Ja mamma izturas pasīvi-agresīvi pret bērna tēvu, viņa to nostāda absurdā situācijā. Tētis it kā ir, taču mamma ar visu savu izturēšanos rāda, ka tēva nav. Bērns jūtas nekomfortabli, viņš nesaprot, kā reaģēt uz šādiem divējādiem signāliem. Viņš nezin, vai šajā brīdī drīkst komunicēt ar tēvu, vai arī pašam jāsāk uzvesties “dīvaini”. Jebkurā gadījumā, situācija nav viennozīmīga un bērns tajā ļoti cieš.

Pasīvi-agresīvs cilvēks ir situācijas produkts. Kādreiz šādu uzvedības stilu izvēlējās viņa vecāki un viņš rezultātā arī neprot no situācijas iziet savādāk. Un ļoti bieži – tie esam mēs paši. Ko darīt, ja šajā aprakstā tu atpazini sevi?

  1. Galvenais ir tas, ka tu spēji to saskatīt. 80% veiksmes, atbrīvojoties no kādas problēmas, ir prasmē to atzīt. Bet tālāk nāk prakse, prakse, prakse.
  2. Nekrāj aizvainojumus. Runā ar saviem radiniekiem un draugiem. Ir bezjēdzīgi gaidīt, ka “viss pats no sevis uzsūksies”. Iespējams, tu nevēlies simto reizi ar savu vīru runāt par izmētātām zeķēm, taču, ja tu par to nerunāsi, viņš turpinās tās izmētāt.
  3. Apstādini sevi brīdī, kad sāc uzvilkties. Nevajag uzreiz rakstīt niknu sms vīram, vai arī balss ziņojumu bērnam. Pagaidi 30 minūtes, ielej sev tēju. Izelpo un tad cilvēkam pajautā, kāpēc tā sanāca.  Es atceros savas histēriskās sms meitai, par kurām pēc 20 minūtēm man jau bija kauns.
  4. Praktizē apzinātību. Kad negatīvās emocijas pārņem kā vilnis, pamēģini parakņāties sevī – kas bija tā iemesls. Ja pirmajā mirklī šķiet, ka tas ir neiznestais atkritumu spainis, tad tuvāk apskatoties, var izrādīties, ka tās tomēr ir aizdomas par krāpšanu, kas iesēdušās galvā pirms trim dienām, kad nakts vidū izdzirdēji sms skaņu vīra telefionā. Tad jārunā būs nevis par atkritumu spaini, bet par savām šaubām un aizdomām.
  5. Apstādini sevi tad, kad vēlies vispārināt – tas ir strupceļš. Vispārinot, tu visu samet vienā kaudzē. Vīrs NEKAD neklausa, viņam VIENMĒR svarīgāki ir draugi, viņš VISPĀR nav gatavs dialogam. Vai arī ar bērnu – viņš VISPĀR ar mani nerēķinās, viņš VIENMĒR izturas pret mani kā pret kalponi, viņš mīl TIKAI tēvu, uz māti viņam VIENMĒR nospļauties. Nedari tā! Nav grūti atrast apvainojošus vārdus, taču mūsu tuvais cilvēks var apvainoties, noskaisties un tad, iespējams, vairs nebūs kad normāli aprunāties. Katru situāciju izrunājiet atsevišķi.

Kā ar to cīnīties, kad to redzi citos cilvēkos? Nemēgināt kaut ko pierādīt. Vajag vērot. Padomāt, kas bija ierosinātājs tam, ka radās šī pasīvā agresija Vai šī agresija ir tikai pret tevi, vai arī no tās cieš citi?

Natālijas Remišas saruna ar psiholoģi Irinu Mlodiku notika atklātās stundas laikā Vecāku apzinātības skolā “Lielais lācis”
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Kad es savā dzīvē jūtu, ka uzvelkos, uzmetu lūpu, sāku “terorizēt” savējos, esmu sevi ieradinājusi “paņemt sevi pie rokas” un it ka paskatīties no malas: kāpec es to daru? Kas tas bija? Ja manī ir agresija, tātad ir par maz mīlestības – pret sevi, tātad arī pret citiem. Un tā atkal ir iespēja mācīties, trenēties un ar katru dienu uzlabot savas attiecības pašai ar sevi, vēl centīgāk audzēt sevī mīlestību, jo tad, kad tu esi mīlošs, ir grūti būt gresīvam.

Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka nemīlu tevi

Darya-Chacheva

Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka nemīlu tevi. Gluži otrādi, tas nozīmē, ka tu esi pienācis man pietiekami tuvu un esi man svarīgs.
Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka vēlos no tevis aiziet. Tas nozīmē, ka es vēlos atrast kontaktu un visu noskaidrot.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka ar mani nav iespējams runāt. Kad es dusmojos, es kļūstu daudz skaidrāks un  manas vēlmes kļūst saprotamākas.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka vēlos tev kaitēt. Tas nozīmē, ka vēlos vienoties, pirms neesam sākuši viens otram kaitēt un nodarīt sāpes.
Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka tu esi slikts. Tas nozīmē, ka tu esi izdarījis to, kas man nepatīk, un es uz to tev norādu.
Ja es dusmojos, tas neozīmē, ka tu esi slikts. Tas nozīmē, ka es zinu, kur ir mana robeža un kādi man ir mērķi.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka es uzvilkšos arvien vairāk un vairāk. Tas nozīmē, ka es apstāšos, līdzko tu mani sadzirdēsi.
Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka es tevi necienu. Tas nozīmē, ka es ticu tam, ka tu mani izturēsi. Es cenšos atrast tādus vārdus un darbības, kas maksimāli labi izteiks manas sajūtas, tevi neaizskarot.
Ja es kliedzu, tas varbūt ir tāpēc, ka man ir daudz jūtu un ne tāpēc, ka es vēlos tevi nospiest un pazemot. Ja es kliedzu tavā klātbūtnē, tas nenozīmē, ka kliedzu uz tevi.
Ja es dusmojos, tev blakus esot, tas nenozīmē, ka dusmojos uz tevi.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka pēc tam es pret tevi būšu agresīvs un nodarīšu tev sāpes. Dažkārt man pietiek vien ar to, ka es paziņoju par savām dusmām, lai pēc tam nomierinātos.
Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka man pret tevi nav citu jūtu. Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka neesmu tev pateicīgs. Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka es tevi nemīlu.
Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka es gribu, lai tu pārtrauktu darīt to, kā dēļ es dusmojos uz tevi. Un tas nenozīmē, ka es gaidu, kad tu manu dusmu dēļ mainīsi savu uzvedību.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka tev nebija taisnība, un tev man ir jāatvainojas. Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka es tevi nosodu.
Ja es dusmojos, tas nav uz mūžu. Tas ir īslaicīgs stāvoklis, tāpat kā arī visi citi stāvokļi.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka es esmu slikti audzināts. Tas nozīmē, ka es klausos sevī un man ir daudz dzīves spēka.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka es nespēju sevi savaldīt, apspiežot savas jūtas.
Ja es dusmojos, tas nozīmē, ka es esmu DZĪVS!
Autors: Aglaja Datešidze
Foto: Darja Čačova
Tulkoja: Ginta FS

Izlasi un nedzīvo aizvainojumā

retas

Neej ar aizvainojumu pa dzīvi – tas tikai visu sagandē.
Man ļoti nepatīk visas esošās klišejas par piedošanu.
Es zinu katru parunu, katru vispārpieņemto viedokli, jo es ilgu laiku esmu centusies atrast atbildes literatūrā. Esmu izlasījusi tūkstošiem dažādu publikāciju blogos, kas veltītas prasmei piedot un atlaist dusmas. Es esmu izrakstījusi Buddas citātus un iemācījusies tos no galvas – un neviens no tiem nav nostrādājis. Es zinu, ka ceļš no “lēmuma piedot” līdz īstai miera sajūtai ir ļoti garš un brīžam bezgalīgs. Es zinu!

Piedošana ir necaurejami džungļi tiem no mums, kuri alkst pēc taisnīguma. Pati doma par to, ka kāds aizies nesodīts pēc visa, ko mums nodarījis, nodara sāpes. Mēs nevēlamies saglabāt tīras savas rokas un pāridarītāja asiņu pēdas uz tām mūs pilnībā apmierinātu… Mēs vēlamies rezultātu izlīdzināt. Mēs vēlamies, lai viņi justu to pašu, ko jutām mēs. Un piedošana tajā brīdī šķiet kā nodevība pašam pret sevi. Mēs nevēlamies zaudēt cīņā par taisnīgumu. Naids deg mūsos un ar savu indi saindē it visu. Mēs to zinām, taču vienalga nespējam atlaist šo situāciju. Naids kļūst par mūsu daļu – kā sirds, plaušas vai aknas. Man ir pazīstama šī sajūta. Man ir pazīstama sajūta, kad niknums asinīs pulsē vienā ritmā ar sirdi.

Taču viss, kas jāatceras par naidu – tas ir emociju instruments. Mēs dusmojamies, jo vēlamies lai uzvar taisnīgums. Jo domājam, ka tas atnesīs kādu labumu. Jo uzskatām, ka, jo mēs esam niknāki, jo lielākas pārmaiņas varēsim veikt. Naids nesaprot, ka pagātne jau ir pabeigta un kaitējums jau ir noticis. Tas runā, ka atriebība visu izlabos.

Būt naidā nozīmē atkal un atkal uzplēst vēl neaizdzijušu brūci, uzskatot, ka tādā veidā mēs varēsim pasargāt sevi no rētas izveidošanās. It kā cilvēks, kurš mūs ievainojis, reiz atnāks un aizšūs to tik rūpīgi, ka rētas nebūs. Patiesība par naidu ir tāda, ka tas ir vienkārša atteikšanās no ārstēšanās. Mums ir bail, jo tad, kad rēta būs aizdzijusi, nāksies iemācīties dzīvot jaunā, nepazīstamā ādā. Bet mēs vēlamies atgriezt sev veco – pazīstamo. Un naids saka priekšā, ka tad jau labāk neļaut asiņošanai apstāties.

Kad mūsos viss burbuļo, piedošana šķiet neiespējama. Mums gribētos piedot, jo ar prātu jau mēs saprotam, ka tas būtu veselīgs lēmums. Mēs vēlamies mieru, ko piedāvā piedošana. Mēs vēlamies būt atbrīvoti. Mēs vēlamies, lai burbuļošana smadzenēs apstātos, bet neko sev nevaram padarīt.

Tāpēc, ka galveno lietu par piedošanu neviens mums nav pastāstījis: tā netaisās neko izlabot. Tā nav dzēšgumija, kas izdzēsīs visu, kas ar mums noticis. Tā neatcels sāpes, ar kuru līdz šim dzīvojām un nedos mums tūlītēju miera sajūtu. Iekšējā miera meklēšana ir ļoti grūts un tāls ceļš. Un piedošana ir tikai tas, kas ļaus mums pasargāt sevi no “atūdeņošanās” šī ceļa laikā.

Piedošana nozīmē atteikšanos no cerībām uz citu pagātni.

Tā nozīmē izpratni par to, ka viss ir beidzies, putekļi ir nosēdušies un tas, kas sagrautrs, nekad vairs neatjaunosies vecajā izskatā. Tā ir atzīšana, ka ne ar kadām burvestībām nevar atjaunot to, kas bijis. Jā, viesulis bija netaisns, taču mums tomēr nāksies dzīvot šajā vētras izpostītajā pilsētā. Un nekāds naids to nepacels no drupām. Mums tā būs jāuzceļ no jauna.

Piedošana nozīmē savas personīgās atbildības pieņemšanu – ne par sagraušanu, bet uzcelšanu no jauna. tas ir lēmums par personīgā miera atgriešanu sev pašam.

Tas nenozīmē, ka tavu paridarītāju vaina būs nolīdzināta. Tas nenozīmē, ka tev ar viņiem turpmāk būs jādraudzējas. Vienkārši tu pieņem to, ka viņi tevī ir atstājuši pēdas un tev nāksies ar šo zīmi turpmāk dzīvot. Un tu pārstāsi gaidīt, ka cilvēks, kurš tevi salauza, atnāks un izdarīs tā, lai viss būtu kā pirms tam. Tu sāksi dziedēt savas brūces, neatkarīgi no tā, paliks vai nepaliks rētas. tas ir lēmums turpināt dzīvot tālāk ar savām rētām.

Piedošana nav netaisnīguma uzvara. Mēs runājam par sava personīgā taisnīguma radīšanu, sava likteņa un karmas radīšanu. Par to, kā atkal nostāties uz kājām ar lēmumu nebūt nelaimīgam, pagātnes dēļ. Piedošana ir sapratne par to, ka mūsu rētas nenoteiks mūsu nakotni.

Piedošana nenozīmē, ka esam padevušies. Tā nozīmē, ka esam kļuvuši stipri un gatavi iet uz priekšu!

Avots: http://happy-philosophy.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Entonijs Robins: nomaini gaidas pret pateicību, un pasaule mirklī mainīsies

entonijs

Entonijs Robinss ir autoritāte līderisma psiholoģijā, pārrunu vadīšanā, pārmaiņu stratēģijās. Viņš ir cilvēks, kurš pats realizējis visas savas labākās īpašības un talantus, pārvarējis savus ierobežojumus – sākot no nabadzības, kurā viņš izauga, beidzot ar audzēju galvā, kas saistīts ar augšanas hormonu, kura pārāk spēcīgā ietekmē viņš izauga tik milzīga auguma. Šobrīd viņš ir daudzu bestselleru autors, fantastisks dzīves koučs, harizmātisks orators, uzņēmējs, filantrops. Tonijs savu dzīvi veido atbilstoši savām augstākajām vērtībām un palīdz mainīt dzīvi simtiem tūkstošu cilvēkiem. Viņš konsultē līderus – daudzu valstu prezidentus, profesionālus sportistus, pazīstamus aktierus un biznesmeņus. Šeit viņa citāti, kuri arī jums palīdzēs dzīvot skaistāku un veiksmīgāku dzīvi.

Jūs esat atnākuši pēc tā, kas jums JAU IR.

  • Kas padara mūs par vergiem – ideāli. Kas dara mūs brīvus – vērtības.
  • Sievietes enerģija aiziet, kad ķermenis saspringst. Tā atgriežas, kad notiek stāvokļa izmaiņas – no aizvērtības uz atvērtību.
  • Ciešanas nav faktos. Ciešanas ir faktu interpretācijā. Mēs paši piešķiram nozīmi notikumiem.
  • Mums nav jāmainās. Mums vienkārši jāatrod tā sava daļa, kas JAU IR laimīga.un veiksmīga un jātrenē to pēc iespējas biežāk.
  • Mēs nevaram kontrolēt notikumus, bet mēs varam tos ietekmēt.
  • Kad tu ciet, tu esi pārņemts tikai ar sevi.
  • Pats svarīgākais lēmums, kuru tu vari pieņemt ir dzīve brīnišķīgā stāvoklī.

Problēmām un laimei nav nekādas savstarpējas saistības.

  • Pati kļūdainākā doma ir tā, ka tev nav jābūt nekādām problēmām.
  • Nomaini savas gaidas pret pateicību un tava pasaule momentā pārvērtīsies.
  • Planēta ir mans spēļu laukums. Mīlestība – mans mantojums.
  • Kad tu dusmojies vairāk par 30 sekundēm, šīs emocijas atliekas paliek tevī vēl vismaz 5 stundas.
  • Nogalini drakonu (problēmu), kamēr tā ir maziņa un labiņa, savādāk tā pārvērtīsies par godzillu un sagraus tavu pilsētu.
  • Tu nevari kaut ko uzlabot, kamēr neatzīsies tajā, ka kaut kas nestradā.
  • Nekad nemēri sevi ar citu cilvēku uzvarām. Mēri savu veiksmi ar savu potenciālu un spējām. Mērot sevi ar citu panākumiem, tu tikai pazemināsi to, ko sagaidi no sevis.
  • Vīrieši uzņemas atbildību par sievietes stāvokli (pozitīvo vai negatīvo).
  • Vairums cilvēku ir “sasniedzēji” nevis “labsajūtas saņēmēji”.

Cik gan reti tas notiek, kad cilvēks ne tikai kaut ko grib, bet arī ir gatavs darīt visu iespējamo, lai viņam tas būtu.

  • Varoņa mērogs un iekšējais saturs tiek noteikts ar antivaroņa mērogu un spēku.
  • Kad tu sodi savu partneri, tu sagrauj attiecības.
  • Mēs varam cīnīties ar tumsu, bet varam ieslēgt gaismu.
  • Un, ko tad, ja dzīves baudīšana tev kļuvusi par augstāko sasniegumu?
  • Viss, ko tu apstiprini aiz vārda “Es…………………..”, agri vai vēlu kļūst par tevi.
  • Es radīju Toniju Robinsu. Viņš neieradās no nekurienes
  • Mēs ciešam, kad cīnāmies ar realitāti.

Tu nevari svētīt citus, kamēr pats nejūti svētību.

  • Katra doma, kuru tu domā un katrs lēmums, kuru tu pieņem, notiek, izejot no tavām vērtībām un pārliecībām.
  • Vērtības – tie ir emocionālie stāvokļi, kurus mēs vai nu vēlamies palielināt, vai no kuriem mēs vairamies
  • Vērtības vada tavus lēmumus. Lēmumi formē likteni.
  • Vairums mūsu vērtību ir neapzinātas.
  • Virziens=galapunkts
  • Tavas individuālās ciešanas pieaug ar procentiem. Tu nevari ciest, nenodarot ciešanas citiem cilvēkiem.

Personība neaug, kad viss iet gludi. Tā veidojas grūtībās.

  • Dvēseles spēks atnāk no dvēseles sāpēm.
  • Jebkuras sāpes var kļūt par spēka avotu, ja tu atradīsi veidu, kā izaugt caur tām.
  • Mūs apbalvo publiski par to, ko mēs dienu no dienas darām vienatnē.

Grūti sevi mīlēt, ja nepazīsti sevi.

  • Sievietes enerģija – atvērta sirds. Tev pietiek vien “ieslēgt” galvu, kā tu nokļūsti vīrišķajās enerģijās.
  • Vēlme – tā ir enerģija.
  • Lai realizētu savu redzējumu, tam jābūt ne tikai “par tevi”.
  • Prasības attiecībās – tas ir slogs. Tās sagrauj kaisli.
  • 3 galvenās lietas, kas vīrieti sagrauj attiecībās: 1) kritika, 2) kontrole, 3) aizvērtība.
  • 3 galvenās lietas, kas sagrauj sievieti attiecībās 1) nesapratne, 2) ignorēšana, 3) neaizsargātība.
  • 3 mīlestības mēri: 1) manas vēlmes/vajadzības ir galvenās, 2) tavas un manas vēlmes/vajadzības ir vienlīdz svarīgas, 3) tavas vēlmes/vajadzības=manām vēlmēm/vajadzībām.

Piepildot viens otra vēlmes mēs radam enerģijas cirkulāciju attiecībās.

Lēmums, kas pieņemt no bailēm (ja vien tas nav saistīts ar dzīvības briesmām) – vienmēr ir nepareizs lēmums.

  • Attiecības mūs nodrošina ar visvērtīgākajām dzīves garīgajām mācībām. Mums jāiemācās atdot un mīlēt bez nosacījumiem.

Dariet to, ko jūs darījāt pašā attiecību sākumā un tās nekad nebeigsies.

Daži jautājumi/ rekomendācijas no Tonija:

1. Kāds ir visnozīmīgākais notikums, kurš ietekmējis tavas personības formēšanos? Vai tas ir labs vai slikts stāsts? Vai to var pārrakstīt par labu, lai šis notikums tev dotu spēkus, nevis atņemtu tos?

2. Uzraksti divas vēstules diviem pašiem svarīgākajiem cilvēkiem savā dzīvē. Pastāsti viņiem par savu svarīgāko sapni.

3. Atceries, kas tavā dzīvē tev izdevās? Pateicoties kam tu to izdarīji? Droši vien tu fokusējies uz veiksmi, ne uz bailēm. Izdari to savu jauno mērķu vārdā.

Kurš no citātiem visvairāk tevī rezonēja un kurš iedvesmoja darbībām?

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS