Kā izmainīt pasauli?

vecmamina7

Mūsu mājā dzīvoja vecmāmiņa Ļuba. Viņai bija 97 gadi. Mīļa, jauka kundzīte, vienmēr labā garastāvoklī, smaidīga un pretimnākoša. Man viņa ir īsts Apgaismotais Līderis. Pateikšu, kāpēc tā domāju.

Sākumā vecmāmiņa Ļuba izrotāja ar puķupodiem visas palodzes mūu kāpņu telpā. Nākošajā dienā pašus skaistākos ziedus – tie, kas vēl pumpuros, nozaga – pēc laiciņa ieraudzīju, ka pie netālā metro tos pārdod veikli tirgoņi.

Kaimiņi nolēma nolēma uzstādīt kāpņu telpā domofonu un koda atslēgu. Bet viņa pakāra pie sienām rāmīšus ar slavenu cilveku aforismiem, kas pamodinātu sirdsapziņu un skanētu kā baušļi. Un atkal salika uz palodzēm puķupodus. Mājīgi un skaisti.

Kāpņu telpā sāka pulcēties pusaudži. Vecmāmiņa Ļuba izgāja pie viņiem un piedāvāja ūdeni vai tēju. Viņi ilgi smējās. Izraustīja ziedus un apgrieza rāmīšus.

Nākamajā dienā viņa atkal salika ziedus, atgrieza rāmīšiem iepriekšējo izskatu un nolika uz palodzēm grāmatas. Klasiku. Atnāca pusaudži. Klaigāja, trokšņoja. Viņa iznāca un piedāvāja tēju un savas ceptās pankūciņas – apetelīgas un smaržojošas. Pusaudži nevarēja atteikties. Pat paņēma līdz grāmatas un apsolījās palasīt. Ziedus neaiztika, rāmīšus – arī.

Nākamajā dienā viņa iznesa plastmasas pudeli ar ūdeni, nolika blakus ziediem, lai katrs, kurš vēlētos par tiem parūpēties, varētu to izdarīt. Un, protams, nolika arī jaunas grāmatas.

Vakarā atnāca pusaudži, aplaistīja viens otru ar ūdeni, bļaustījās un zvaigāja. Vecmāmiņa atkal iznāca pie viņiem, piedāvāja tēju un pankūciņas, paņēma pudeli, piepildīja ar ūdeni un palūdza apliet ziedus.

Jaunieši sāka nākt katru dienu, kaimiņi šausminājās, reiz pat izsauca miliciju, bet vecmāmiņa teica, ka tie ir viņas skolnieki, kuri atnākuši pēc grāmatām – miliču klātbūtnē izdalīja grāmatas un pusaudži tika brīvībā.

Kāpņu telpā parādījās skapis ar grāmatām. Un blakus sludinājums: “Lūgums! Ja jums mājās ir interesantas un svarīgas grāmatas, kuras paši jau esat izlasījuši, padalieties! Esiet labestīgi! Bet tie, kuri jau izlasījuši, atlieciet, lūdzu, grāmatas atpakaļ, lai arī citi, kam tās varētu būt svarīgas, izlasītu.”

Skapis piepildījās grāmatām. Ziedi uz palodzēm parādījās visos stāvos. Arī – skaistie rāmīši. Katru vakaru durvis kāpņu telpā atstāja atvērtas.

Vakarā varēja redzēt uz kāpnēm sēžam pusaudžus, kuri lasīja grāmatas. Vecmāmiņa uz palodzēm salika lukturīšus, lai viņiem būtu ērtāk lasīt. Un tā viņi tur sēdēja, lasīja un kāpņu telpā bija silti, gaiši un patīkami.

Vecmāmiņa nomira. Un mūsu mājas pirmajā stāvā atvēra Pusaudžu interešu klubu – ar bibliotēku, ziediem uz palodzēm. Par kluba simbolu kļuva lukturītis.

Autors: Olga Plisecka

Avots © AdMe.ru

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements