Par apgaismības “lēkmēm”

Daudziem ezotēriskajiem iesācējiem šķiet, ka evolūcija nozīmē par katru cenu izaudzēt sevī gaismu jebkurā pieejamajā veidā, tāpēc tie cenšas uzlēkt uz garīgās attīstības augstākajiem pakāpieniem, visiem spēkiem apspiežot sevī zemfrekvences garo viļņu vibrācijas. Tas ir līdzīgi kā mazi bērni spēlē paslēpes: ar rokām aizsedz seju un esi paslēpies.

Bet, lai nokļūtu gaišajā augstas frekvences stāvoklī, vairumā gadījumu tas ir ilgstošs, lēns, nogurdinošs, “netīrs”, bieži vien smags un pacietīgs darbs pie tā, lai integrētu psihoķermeniskos garo viļņu stāvokļus: naidu, alkatību, bailes, skaudību, greizsirdību, lepnību, kategoriskumu – tas ir darbs ar savu Ēnu, kad tu miermīlīgi ar to iepazīsties, sāc to izzināt un lēnītiņām, kā bērnu audzinot, pakāpeniski pilnveidojot un transformējot, palēnām aizved to jau citās frekvencēs.
Zemās frekvences enerģijas lielā blīvuma dēļ šis darbs nevar būt ātrs.

Piemēram, tu vari redzēt, cik lēni aug mati. Tā ir matērija, tā mainas lēni. Un zemās frekvences enerģija nevar transformēties ātrāk kā ķermeniskie procesi.
Ir jāpaiet ilgam laikam lai, piemēram, dabiskā ceļā atbrīvotos ķermenī spazmas, kas radušās baiļu rezultātā. Ķermenis kas reiz bijis ļoti specīgi pārbijies, katru reizi ļoti asi reaģē brīžos, kad tuvojas kādi apstākļi vai cilvēki, kuri atgādina traumatisko pieredzi. Un ir nepieciešama pieredze saskarsmē ar šo stāvokli, kad tu apzināti savieno pagātnes traumu un šodienas situāciju, pakāpeniski atbrīvojot savu ķermeni no baiļu ķetnām.
Tieši tāpat vajaga daudzas reizes satikties ar savu naidu, lai savaldītu tā spēku un transformētu to radošā enerģijā, pārstrādājot tā spēku augstas frekvences gaismā.
Ja tu centies uzreiz kļūt “svētais”, tu sašķel sevi divas daļās, “svētajā” un “grēcīgajā”, ieslēdz grēcīgo pagrabā, tādā veidā ļaujot tai pieaugt spēkā, līdz tā pašam “norauj jumtu”. 

Daži kļūst atkarīgi no šiem psihoaktivitātes uzliesmojumiem, nosaucot tos par šamaņu slimību un uztverot tos kā apgaismības lēkmes. Un tas vienkārši norauj jumtu no tā, ko neesi pārstradājis, un kas ir piesātināts ar lielummānijas bildītēm, kas barojas no neapstrādātiem zemfrekvences stāvokļiem, veidojot lepnību …

Nikolajs Bulgakovs
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par bailēm

93702279_1422718974598930_8632685304894980096_o

Bailes ir veselīga reakcija brīžos, kad rodas reālas briesmas. Taču mūsos daudz vairāk ir nereālu baiļu, kuras mēs jūtam, kad mūsu dzīvībai nedraud nekādas briesmas (piemēram, bailes no slimībām, no negaisa, no tumsas, šauram telpām, no atstumšanas, nodevības, trūkuma utt)
Neapzinātās (mums nezināmās) bailes ar gadiem kļūst arvien spēcīgākas, tāpēc, ka mēs arvien biežāk ieklausāmies to balsīs, un izlemjam nedarīt to, ko patiesībā vēlamies, jo baidāmies.
Vienīgais veids – pieņemt savas bailes un tas pieradināt – tas nozīmē spert mazmazītiņus solīšus, kuri palīdzēs iziet cauri savām bailēm – vienu vārdu sakot, darīt to, no kā baidies.
“Ja tu bēdz no savām bailēm, tās tevi noķers. Ja tu tās kontrolē – tās pretosies. Ja tu tās ignorēsi – tās tevī pieaugs. Ja tu tās pieņemsi un pieradināsi – kļūsi par to saimnieku.”

Liza Burbo
Foto:pexel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nemūc no bailēm

bailes88888

Kad tu mūc no bailēm, agri vai vēlu izrādīsies notverts un uzvarēts….

Tēlaini izsakoties, ar bailēm ir jāpaliek viens pret vienu maziņā istabiņā aiz aizslēgtām durvīm…
Jāpaliek, jāpaskatās tām acīs un jāsaprot par tām viss…
Jāsaprot, kas tā ir par tavu daļu, kuru tu esi ignorējis…
Bet sevi nodot nedrīkst…
Un arī iznīcināt…

Bailes ir ļoti runātīgas… un pavisam drīz tu ļoti daudz ko uzzināsi…
No kā tās tevi slēpa un ko vēlējās pateikt, kad lika baidīties…
Kāpēc tās tik stingri ierakušās tavā ķermenī un dvēselē, tavā zemapziņā…
Un, lūk tad, tās var paņemt, apsēdināt sev uz plauktsas un pārvērst par absolūti kaut ko citu…
Par jaunu sevi, piemēram…
Nemūc no bailēm!
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis