Sirds paver ceļu Dievam

Bez Mīlestības nav garīguma.
Efekts no garām meditācijām vientulībā ir daudz mazāks par atvērtu attiecību radīšanu ar Dzīvi.
Ikdienas apgaismība – tā, pirmkārt, ir Mīlestības pilna katra dzīves mirkļa pieņemšana.
Iepirkšanās lielveikalā, brauciens sabiedriskajā transportā, vakariņu pagatavošana, komunikācija ar draugiem, kolēģiem – viss ik sekundi kļūst par Mīlestības praksi.

Jo Sirds nav parasts muskuļu mehānisms, kas sūknē asinis, bet gan Mistisks Mīlestības centrs. Visas senās Zemes kultūras ir vēstījušas par tiešu Mīlestības un Sirds saikni. Pat bērni to instinktīvi zin.

Reiz mēs ar draugiem klausījāmies kāda slavena čellista brīnišķīgās mūzikas ierakstu. Ar mums kopā bija kāds trīsgadīgs puišelis. Es biju iedvesmots un pajautāju viņam, kur viņš jūt mūziku.
“Šeit” – atbildēja puika un ar rociņām pieskārās savām krūtīm.

Sirds paver ceļu Dievam.
Šis dzīvību radošais metronoms skaita noslēpumainu cerības, iedvesmas, mīlestības ritmu.
Parasti mūsu uzmanība koncentrējas galvā (ir aizņemta ar domāšanu) un uz ārējām darbībām.

Pārvieto to uz savu Sirdi! Un tad tavi vārdi, skatiens, pieskārieni, darbības un nolūki kļūs par atmošanās meditāciju.

Tieši tagad, tā vietā lai fokusētu savu uzmanību uz savām domām par to, ko nupat izlasīji, – pārcel to uz Sirdi! Sajūti šo rimto ritmu (vari uzlikt plaukstu uz krūtīm). Vai sajūti smalkas izmaiņas savā apziņā? Atceries šo tīro sajūtu.

Kā redzi, mēs nerunājam par unikālu ezotērisko vingrinājumu. Drīzāk par atmiņām: Mīlestība vienmēr ir ar mani, jebkurā laikā un jebkuros apstākļos.

Senās garīgās tradīcijas apgalvo: sākumā saikni ar savu Augstāko “Es” (tātad jutīgums, labestība, iedvesma) mēs sajūtam Sirds centrā nevis zemākajos līmeņos.

Šis ir sākums mistiskai praksei, pirmās kosmiskās vienotības zīmes, iziešana ārpus sava ego. Tad garīgo rakstu valoda – sākot no Bībeles līdz pat Bhagavadgītai sāks iegūt savu patieso nozīmi.

Dens Milmens “Apgaismotās ikdienas divpadsmit vārti”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par ticības spēku

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Es vienmēr esmu brīnījusies par to, cik gudri viss ir uzbūvēts uz mūsu planētas. Cik pārdomāti, cik interesanti. Īpaši cilvēks. Viņa organisms, ķermenis ar spēju atjaunoties, iznēsāt bērnus, viņa psihe un smadzenes ar fantastiskām iespējām, viņa dvēsele, viņa jūtas. “Nē, – es domāju, – kaut ko tomēr cilvēki ar savu lielā sprādziena teoriju, redzams, ir saputrojuši. Ir Augstākais Saprāts, kuram tas viss ir pakļauts.”

Un tam vārds ir Dievs. Un tam ir daudzi vārdi un sejas. Un pirmais tā vārds ir Mīlestība.

Es pastāvīgi atkal un atkal pārliecinos par to, ka viss notiek tikai uz labu. Tās ir kaut kādas īpašas rūpes no augšas. Pat tad, ja šķiet, ka vispār viss ir zaudēts, pat tad, ja tu domā, ka netiksi galā un nesaproti kāpēc un dēļ kā. Kāds cilvēks teica: “Nevajag dzīvot ilūzijās, nekad nepienāks tas brīdis, kad dzīve kļūs ideāla. Vienmēr fonā būs kādas grūtības”. Un, ja šīs grūtības ir, tātad  tās tev ir pa spēkam un tu vari izaugt caur to parvarēšanu. Nekas nav nejauši, un viss tevi skar. Vēlos šodien padalīties ar kādu domu.

Kad šķiet, ka ir beigas, ka situācija nonākusi strupceļā un tu nesaproti, ko darīt, par kaut ko pārdzīvo, vari novirzīt savu uzmanību sirds centrā (krūšu viducī). Ielaist sirdī un saprast, ka, lūk tagad tu vari aprunāties ar Radītāju, kurš patiešām visu zin, saprot, pieņem un mīl bez jebkādiem noteikumiem.

Tu esi atklāts, nav vajadzīgas nekādas maskas, lomas, nevajag tēlot, ka esi stiprs, tu atkailini savu dvēseli tik ļoti, cik vispār tas iespējams un vienkārši runā, pastāsti Viņam par savu situāciju, tā it kā būtu atnācis pie Tēva, pie viedā visgudrā, vecākā. Stāsti, lūdz tevi vadīt, parādīt un palīdzēt tikt galā, dot spēku, apzināšanos, saprātu un dziedināšanu visam šim vislabākajā veidā no visiem iespējamajiem variantiem.

Man bija ļoti grūts laiks un ļoti sarežģītas attiecības ar vienu cilvēku. Es biju spiesta ar viņu komunicēt un tas sagādāja ļoti smagu diskomfortu. Un, lūk, reiz es apsēdos, novirzīju savu uzmanību uz sirdi un vienkārsi stāstīju visu, kas bija. Žēlojos, raudāju, runāju par savām sajūtām, par to, ka nezinu, kā rīkoties, lūdzu palīdzību, lūdzu, lai mani vada, lai izdziedina šo situāciju. Sirds tādos brīžos tiešām paplašinās, un tur kļūst silti un viegli. Pēc kāda neilga laika situācija patiešām mainījās uz labu. Arī tagad šīs attiecības nav vienkāršas, taču toreiz notika kāds pavērsiens. Un, ja manā dzīvē ir kāda svarīga un vērtīga pieredze, īpaši kaut kas labs, es tāpat novirzu savu uzmanību sirdī un pateicos par to tik patiesi, cik vien spēju.

Reiz kaut kur internetā es redzēju video “Galvenās kļūdas lūgšanu laikā”. Un domāju, vai tad var būt kaut kādas kļūdas, kad tu to dari no sirds un Dvēseles? Ticēt un vērsties pa taisno pie Radītāja. Tu neesi viens. Un tava sirds var kļūt par pašu galveno dievnamu. Droši vien ticība ir tā, kas patiešām ir spējīga darīt brīnumus, tā ir tas, kas baro mūsu garu un gribu.

Ticība, lūgšanas un pateicība.

Autors: Aleksandra Aļeksejeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ilūziju varā

10609480_288891617967974_4796142230323052572_n

Sieviete ir sapņotāja pēc dabas. Jau kā meitenes mēs iztēlojamies savu nākotni, vīrieti, ko satiksim, dzīvi, ko veidosim… Iekšējā vēlme pēc mīlestības ir abiem dzimumiem, tomēr vīrieša uzdevumi šajā pasaulē daudz lielākā mērā ir izpaust Garu, Radītāju, spēlējoties ar matēriju.

Kamēr sievietei- izpaust Dvēseli- mīlēt, kalpot, rūpēties…

Jau maza meitenīte, spēlējoties ar lellēm vai mājdzīvniekiem, izpauž šo enerģiju. Bet puikas vēlas saprast, ”kas lācītim vēderā” 🙂

Viss jau būtu pareizi, ja vien mēs pieaugot, sapņojot, cerot un gaidot, neiekristu ”ilūziju ķetnās”, aizmirstot, ka sākotnēji mēs esam DVĒSELE, un tikai pēc tam – Sieviete.

Jau grāmatā runāju par ilūzijām, kā bremzējošo faktoru, bet ar katru dienu vairāk redzu, ka ilūzijas, sabiedrības un individuālie rāmīši, priekšstati ir viena no galvenajām, ja ne pati galvenā problēma, kas neļauj sievietei kļūt pašpietiekamai, laimīgai, harmoniskai.

Vakarnakt saņēmu no kādas brīnišķīgas, skaistas jaunas sievietes vēstuli. Viņai jau kādus gadus ir šķīrusies, dzīvo ārzemēs. Jūtās viena, jo gaida Savējo vīrieti, nevēloties ielaisties ar kuru katru. Viņai vissvarīgākais ir ģimenes siltums, drosības sajūta, lai par viņu parūpējās, lai mīl… Kā daudzām no mums, vai ne?

Ir iekšējā trauksme, dažām veģetatīvās distonijas pazīmes un milzīgas ilgas pēc izmaiņām, risinājuma, harmonijas, tīri cilvēcīgas laimes sajūtas.

Prāts, kas nokļuvis ilūziju varā, diktē priekšā, ka, ja satiksi savu vīrieti, kurš tevi mīlēs, lolos, dāvās ģimeni, tad tu izkļūsi no šīs emocionālās ”bedres”…

Šīs izlūzijas par to, ka kāds tev var iedot, to kā tev trūkst, diemžēl ir tikai ilūzijas.

Tikai tu pati vari sev iedot- spēku, pārliecību, ticību, paļaušanos. Lai to sasniegtu, pirmām kārtām ir vajadzīga DROSME. Jāizcīna cīņa ar bailēm, tādejādi nokārtojot dualitātes eksāmenus.

Es zinu un saprotu, kā tas ir. Es pati esmu tā jutusies un ilgu laiku savas dzīves ilgojusies pēc ”stiprā pleca”, atbalsta, drošības… Tas pāries… :):):)

Tajā ir ŠĪ un AIZEJOŠĀ laikmeta pretrunas. Mums ir jāizvēlās, pa kuru ceļu iet. Ja izvēlamies Pārejas ceļu, savas Sirds ceļu, tad nāksies iemācīties skatīties uz pasauli Dvēseles acīm.

Prāts pieprasa komforta zonu, drošības sajūtu un izmisīgi meklē, kā to realizēt: lai būtu nauda, dzīvesvieta, piemērots partneris, utt.

Turpretī Dvēselei vajag kustību, attīstību, pārmaiņas, jaunu pieredzi, iziešanu ārpus komforta zonas, nepieķeršanos nekam, kas to varētu ierobežot.

Dvēselei ir savi mērķi, savi uzdevumi, savs ceļš un savas ieceres. Tās ir stāsts par pieredzes gūšanu, radīšanu un kalpošanu.

Tas nav stāsts par ģimenes veidošanu un pēcnācēju radīšanu, kas ir tikai neliels blakus aspekts, pieredze, pašrealizācijas veids, ko Dvēsele var izvēlēties, bet var arī neizvēlēties.

Partnerattiecības Dvēseles līmenī ir ekperimentēšana, mācīšanās savienot divas enerģijas, lai kaut ko kopradītu, lai sadarbotos, lai dalītos ar šo kopradīto. Un arī tas ir tikai viens no veidiem, kā Dvēsele var vēlēties sevi izpaust.

Pārstāj domāt kā cilvēks. 

Sajūti savu Sirds centru, savu Dvēseli. Iedod savam prātam brīvdienas. Piemēram, uz pusgadu. Atļauj sev kaut pusgadu sekot savai sirdij, nekalt savā galvā laimīgo partnerattiecību bildītes.Vispār neko nefantazēt. Būt ŠEIT UN TAGAD. Ļaut Debesīm ienākt dzīvē un piedāvāt tev variantus. Jo kamēr Tu atrodies ”gribēšanas”stāvoklī, Debesis nevar iedot to, ko vajag tavai Dvēselei. Pa īstam.

Ir svarīgi apzināties, kādēļ mūsos ir šīs ilgas, vēlmes, ilūziju veidošana…

Mēs visi alkstam Mīlestības.

Mūsu Dvēsele ir nākusi no Mīlestības Avota. No Mājām, no vietas, kur it viss ir Mīlestība. Mēs dziļi sevī iekšā zinām, kā tas ir peldēties Mīlestības okeānā. Un ilgojamies pēc šīm sajūtām.

Nonākot šeit, uz Zemes, mēs jūtamies atdalīti un apdalīti. Viss apkārt izstaro Mīlestības trūkumu. Mēs vēlamies to saņemt no vecākiem, partneriem, pasaules, bet visu laiku viļamies, jo neviens to nevar iedot mums. Un nekad neiedos.

Tikai savienojoties ar savu Dvēseli, šo Mīlestības Avotu, sevī pašā, mēs sajutīsim Māju enerģiju. Mīlestības un Svētlaimes enerģiju.

Noejot Sirds Ceļu, atmetot savas Bailes, enkurus, izdziedinot rētas, pieņemot un iemīlot sevi.

Tas ir ceļš, ko Tu esi izvēlējies. Un cita ceļa nav.

Autors: Inta Blūma http://sirdscels.blogspot.com/