Vieglums

47608_168357829870949_5566911_n

Vieglums ienāk lietās un attiecībās tad, kad nebaidies “zaudēt” un esi gatavs jebkuram iznākumam.

Esības vieglums rodas tad, kad neliec pārak lielas likmes dzīvei un nebaidies to zaudēt.
Tā ir pazemība. Šādu uzskatu pieņemt nav ārkārtīgi grūti. Tas ir parasts godīgums attiecībā pret sevi. Rītdiena nav paredzama. Nākamā sekunde nav paredzama. Kaut ko gaidīt nozīmē mānīt sevi. Visas gaidas noved pie mokošas šīs atšķirības sapratnes, kas neizbēgami rodas starp fantāzijām un reālo lietu kārtību.

Skaidrs, ka dažreiz ir nepieciešams atkal un atkal atkāpties no jau saprastajām un pieņemtajām patiesībām, lai pēc tam atgrieztos pie tām pa jaunām taciņām un jauniem sapratnes līmeņiem.

Vieglums, par kuru es runāju – nav vieglprātība un nav cūcisks vaļīgums. Tas ir tāds stāvoklis, kad vispār neko negaidi, saprotot, ka dzīve vienmēr un visu dara pa savam, tomēr turpini darīt to, kas jadara.

Nākamajā dzīves stundā var notikt jebkas. Nākamais mirklis, kas saplūst ar nākamo dienu, ir tāds viegli jaunavīgs eksistences audekls, uz kura realitāte zīmē pirmo reizi, neko neminēdama, it kā spontāni, spēlējoties.

Jā, dažkart “bildītes” sanāk nopietnas, taču to dramatisma līmenis ir tieši proporcionāls nākotnes gaidām un likmēm. Jo vairāk cerību, jo lielāki pārdzīvojumi.

Gluži cilvēciski – tās patiešām ir ne tās vienkāršākās un viennozīmīgākās matērijas. Bet tas viss tikai tāpēc, ka šajā savas dzīves  scenāriju posmā gandrīz katrs ir pilns līdz malām ar personīgajiem priekšstatiem par to, kādai vajadzētu būt dzīvei. Neviens nesteidz atbrīvoties no šīm fantāzijām. Jo tās tik ļoti silda Dvēseli, tik ļoti saldi ir cerēt uz vēlmju piepildījumu.

Cerības un gaidas ir tās pašas psiholoģiskās vēlmes, kuras Budda aprakstīja kā “cilvēku ciešanu avotu”.

Šajā ziņā esības vieglums – tā ir tāda garīga apgaismība. Jo vairāk tāda viegluma, jo mazāka atkarība no prāta sapņiem, un jo dziļāk tiek uztverta realitāte.

Viss dzīves dramatisms rodas kopā ar vēlmēm. Jo augstāka likme uz konkrēto scenāriju, jo lielākas bailes, ka viss notiks savādāk. Bet šis “savādāk” var būt nekas cits, kā sliktāk par gaidīto dzīves sižetu.

Taču vēlmēm  ir tāda slikta īpašība – iedvest, ka jebkurš scenārijs, kurš iziet ārpus vēlamā, ved uz nelaimi. Un šādu stavokli psiholoģijā sauc par dihotomisku – tātad melns-balts domāšanu.

Skan kā diagnoze? Taču ar šo “slimību” ir inficējies gandrīz ikviens. Tas ir tāds domāšanas stils un esības izdzīvošana, kad prāts kaifo no duālas paredzēšanas.

Un, jo vairāk prāts tam pieķēries, jo vairāk dzīvē baiļu, ka viss neies pēc plāna, ka viss ar vēlmēm piebāztais projekts, acu priekšā ar blīkšķi sabruks.

Nav nekā viennozīmīga. Izvēle, liktenis, karma – tas viss ir vēlme noķert neeksistējošo.

No kurienes mēs varam zināt, kādai jābūt dzīvei? Kāpēc tik ļoti pieķeramies savām ilūzijām? Kļūdas ir neizbēgamas. Un tieši tās dod to pieredzi, kura atļauj tās arī apiet.

Dažkart ir vienkārši nepieciešams salauzt attiecības, iesaistīties problēmā, sadzemdēt bērnus un pēc tam izšķirties, bērnišķīgi paceļot degunu, piejaucēt un pēc tam pazaudēt uzticēšanos, ritīgi samelot, piedzerties, sasisties pret sienu – vienkārši, lai saprastu un ieraudzītu…. saņemtu savu reālo pieredzi.

Muļķu nav. Neviens nevar savādāk un nevajag savādāk. Ir tikai pieredzējuši un nepieredzējuši – katrs savā dzīvesveidā.

Reiz es nosapņoju ļoti spilgtu sapni, kurā mēs ar draugiem milzīgā pasažieru lidmašīnā dienas laikā lidojām cauri apdzīvotai pilsētai, starp augstiem namiem. Lidojums izskatījās ļoti bīstams, lidmašīnas spārni ar troksni atsitās pret māju sienām, bija trauksmaini, bet reizē bija tāda uzticēšanās realitātei un kaut kāda priecīga brīnumaina sajūta no šī aizraujošā ceļojuma. Kaut kas manī it kā saprata, ka ir bezjēdzīgi baidīties, jo, ja lidmašīna kritīs, tur neko nevarēs darīt. Tāpēc mana lielākā uzmanība bija piesieta garām skrienošajām mājām, mašīnu pilnajām ielām un es apzinājos, cik šis ceļojums ir brīnišķīgs.

Diemžēl es vēl joprojām neprotu pret dzīvi izturēties ar tādu vieglumu. Taču šis sapnis kļuva par savdabīgu bāku manā ceļā. Esības vieglums un pazemība, par kuru es runāju – tā nav pasivitāte, bet darbība, neskatoties uz nezināmo, no kura mēs tik cītīgi slēpjamies savos prāta sapņojumos. Tā nav vieglprātīga attieksme pret sava personīgā ķermeņa likteni, bet skaidra sapratne, ka ķermenis ir mirstīgs un bieži vien – pēkšņi mirstīgs. Man pašam nav viegli atzīt šo faktu, jo kaut kas manī pretojas. Taču, jo dziļāk saprotu šo patiesību, jo lielāka ir mana personīgā brīvība, jo vairāk ir viegluma attiecībā pret dzīvi.

Es atceros Kastaņedas karotāju un zināšanu cilvēku, kura galvenais padomnieks – nāve aiz kreisā pleca. Karotājs rīkojas, negaidot apbalvojumus, meklē brīvību, ne par ko nežēlojas, neko nenožēlo un neuztver sevi nopietni. Viņš smejas par sevi un par dzīves nopietnību.

“Bēdīgā” ziņa – mēs visi mirsim; šīs zemes uzkrājumi un nemiers šajā pasaulē – nav nekā vērti. Priecīgā ziņa – nav obligāti par to bēdāties; dzīve ir kas līdzīgs aizraujošam ceļojumam. Katrs mēs tādā pat lidmašīnā lidojam savā tagadnē. Mums ir izvēle, ir noteikts kontroles mērs, taču visu personīgo brīvību nosaka pieredze un apkārtējā realitāte. Jebkurā mirklī var notikt neparedzamais. Tas ir trauksmains fakts, taču, ja ar to nesamierināsimies, kļūs arvien ļaunāk – realitāte izvērtīsies par bezgalīgu nāvējošu kauju ar neizbēgamo.

Avots: благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s