Nepopulārs lēmums? :)

Viens no manas dzīves laimīgākajiem lēmumiem ir lēmums atļaut cilvēkiem par mani domāt visu, kas ienāk viņiem prātā…

Galu galā, tās ir viņu galvas, viņu domas, viņu laiks, ko viņi drīkst tērēt tam, ko uzskata par vajadzīgu…

Kāds man ar to sakars?

Un iestājās apbrīnojama brīvības sajūta.

Man vairs nav bail likt kādam vilties!

Es ne mirkli vairs netērēšu strīdiem, neiesaistīšos diskusijās…
Un necentīšos pierādīt to, ka man ir vai nav taisnība…

Neviens cits, izņemot tevi nedrīkst ietekmēt tavu dzīvi…

Tāpēc, lai domā par mums…. kamēr viņu dzīves aiziet…
Bet mēs dzīvosim, kamēr viņi domā… 🧚

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sāc savu dienu ar labo…

Sāc dienu ar labo.

Piemēram, ar sevi…

Baudi savu rīta kafiju un nekur nesteidzies. Sildi rokas pie karstās krūzes, ieelpo brīnišķīgo aromātu. Elpo mierīgāk, jūti dziļāk. Izbaudi.
Atceries – pie tevis atnāks viss, kolīdz tu visu atlaidīsi.
Iemācies novērtēt savu Dvēseli un savu laiku – neizterē to tukšām un nevajadzīgām lietām.
Rūpējies par savu personīgo telpu un sargā to no visa, kas var tai kaitēt, sagraut, sarūgtināt, iztraucēt.
Nesteidzies – baudi vasaru, rudeni un dzīvi, baudi zelta dienas, ieelpo pilnu krūti un nesteidzies. Tas ir tik brīnišķīgi – vienkārši dzīvot. Vienkārši sev un savai labsajūtai.
Atceries – tas, kas tev lemts, noteikti piepildīsies, to, kas paredzēts tev, nepaņems neviens cits.
Aizej. No jebkuras netīrības un riebeklībām. No lietām, kas tev neder vai vienkārši nepatīk. No cilvēkiem, kuros nav atklātības, patiesuma, uzticības un siltuma.
Piepildi savu māju ar skaistumu, bet sirdi ar Mīlestību.
Iemācies redzēt lielo sīkajā un izvēlies galveno – jūti ar sirdi.
Atlaid to, kas savu laiku nodzīvojis un aizgājis. Aizej no cilvēkiem, kuru vērtības neatbilst tavējām.
Koncentrējies nevis uz ienaidniekiem, bet draugiem – ja tu esi personība, ienaidnieki vienmēr būs, bet draugi ir tā vērtība, kas jāsaudzē. Un nepagriez savu vaigu svešu viedokļu plaukām.
Nav svarīgi, ko par tevi runā – cilvēki vienmēr runā par tiem, kuri viņiem soli priekšā; lai runas klīst, tās tev nesasien ne rokas ne kājas. Lai tev apkārt ir mīļi cilvēki un skaistas lietas.

Pasmaidi!

Pasaule ir tik skaista, bet vēl skaistākas ir tavas acis, kad tu smaidi.

© Lija Russ
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Negaidi, vienkārši dzīvo…

nesaderīgs paris2

Laimīgām attiecībām, Mīļie, ir tikai viens priekšnoteikums un tikai viena to pazīme –
Tajās labi ir diviem…
Viss!
Viss pārējais ir ārpusē…
Un visi pārējie – arī…
Ar saviem muļķīgajiem spriedelējumiem par tēmu, ko gan viņš viņā atradis, ja visas “neatrastās” ir daudz skaistākas un gudrākas… priekš kam viņai šis, ja, lūk, tas otrs ir daudz veiksmīgāks… un kāpēc viņi dzīvo tā, ja pareizāk ir dzīvot, lūk, tā…
Atrada, ko meklēja…
Vajadzīgs ir tieši šis…
Laimīgi savā nepareizībā, nevis svešā pareizībā…

Par laimi netaisnojas… godīgi sakot, arī par nelaimi…

Vienkārši atcerieties, ka vērtēt attiecības pēc tā, kā no ārpuses izskatās, ir absolūti muļķīgi…

Rādīt var jebko un arī rādīties var jebkas…

Sievietei, kura naktīs raud un no rīta aizkrāso zilumus, viss Instagrama profils var būt vienos ziedos, dāvanās un romantisku vakariņu bildēs…
Harizmātisku un cilvēkos smaidīgu  vīrieti, kuram ir laimīga ģimenes tēva reputācija, mājās var izmantot kā gatavo muķi un izturēties pret viņu kā lupatu…

Ticiet man un praksei – visi paši ievainotākie un nelaimīgākie cilvēki, kurus es zinu, rada ļoti labklājīgu un cienījamu iespaidu, un šķiet pilnībā apmierināti ar dzīvi…
Bet skaļi kliedz un žēlojas kāreiz tie, kuriem viss ir kārtībā, izņemot paaugstinātu dramatismu un teatrālas emocijas….

Tikai divi cilvēki, kuri atraduši viens otru ir tiesīgi vērtēt savas attiecības…
Ne mēs ar jums…

Laimīgi var būt tie, kuri šķiet absolūti nesaderīgi, bet nelaimīgi tie, kuri šķiet radīti viens otram….
Un atslēgas vārds šeit ir “šķiet”…

Mīļie, vecumu un sociālā stāvokļa atšķirības, nestandarta āriene, objektīvi trūkumi, augums, svars, nacionalitāte, slikts raksturs un tamlīdzīgi, daudziem šķiet nepārvarami šķēršļi, bet dzīvē izradās pavisam viegla spalviņa uz personīgās laimes svariem…

Un to es redzu, kamēr vien dzīvoju…

Un redzu, ka ļoti bieži mīlestībā zaudē tieši tie, kuri visu savu dzīvi nodzīvojuši, neirotiski cenšoties sevi “piedzīt” ideāliem, tādiem, kuri it kā pelnījuši šo pašu mīlestību pirmie…

Tāda ir patiesība…

Tāpēc, nav nekādu garantiju, ka mums būs mūsu visas dzīves mīlestība…. ne arī tā, ka tā paies garām…

Negaidiet!

Vienkārši dzīvojiet!

Vai nu paši ar sevi vai ar tiem, ar kuriem jums ir abpusēji labi…

Nekā savādāk…

Necentieties aizbāzt savu vientulības sajūtu ar nemīlamiem cilvēkiem, un nevienam citam neļaujiet to darīt ar sevi…

Dzīve sodīs…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Saproti, ka tev neviens neko nav parādā un tas būs tava uzplaukuma sākums

durvis55

… tās būs gaidu beigas.
Saproti,ka tev neviens neko nav parādā un tas būs tava uzplaukuma sākums.
Neviens.
Neko.
Nav parādā.
Tik vienkārši…
Atlaist mirāžu par to, cik gan tu esi svarīgs to cilvēku acīs, kurus sastopi. Nevienam nav tevi jāmīl, jādāvina tev dāvanas, un nevienam ar tevi nav jādraudzējas un jāizturas pret tevi godīgi un nesavtīgi.

Nevienam nav jābūt tev uzticīgam tāpēc, ka tu esi kādam uzticīgs.
Nevienam nav tevi jāaizstāv un jādod savs plecs atbalstam grūtā brīdī.
Nevienam nav tev jājūt līdzi un nav tevi jāmierina.
Jāaizdod tev nauda.
Jāklausās tavi stāsti un jāsmejas par taviem jokiem.
Nevienam nav jāaizpilda tavs tukšums un neprasme dzīvot…
Jāatstāj tevi darbā tikai tāpēc, ka esi labs darbinieks.
Nevienam nav par tevi jārūpējas un vēl jo vairāk nevienam nav jāaorganizē tev laimīga un komfortabla dzīve.
Nevienam nav tev jāatbild
ar labu uz labu.
ar pateicību.
Tu saprati?
Neviens. Neko. Tev. Nav Parādā.
Nekad un nekur.
Vai tas dara tevi cietu un noslēgtu?
Vīlušos?
Nē. Nē. NĒ!
Ieskaties tajā…
Tas ir piedošanas vieglums.
Tā ir gaisma, kas laužas cauri tavas nelaimes durvīm…

Atlaid to, kā nav tavās rokās.
Pārstāj tēlot…

Tu vairs negaidi un neceri uz kaut ko.
Tagad tu mācies novērtēt sīkumus, kurus agrāk palaidi garām…
Labu vārdu.
Piedāvājumu palīdzēt.
Smaidu…
Izrādās, ka viss bija tikai tevī pašā…
Redzi, cik daudz labestības ir pasaulē, kad tu neapslāpē visu sev apkārt ar savu “gribu” un “parādā”? dzVisi cilvēki ir labestīgi. Vienkārši ļauj viņiem būt bez tavām gaidām un vērtējumiem un viss izrādīsies savās vietās.
“Ja mīli – atlaid”…
Lūk, tas…
Cieni otra izvēli.
Necenties paredzēt un kontrolēt.
Tev neviens neko nav parādā.
Tas ir pirmais solis.
Un vairs nav gaidu.
Netaisnīgums ir pazudis un palikusi pateicība.
Vieglums.
Un vienkāršība.
Tik daudz esi nometis.
Tagad tu esi brīvs.
Brīvs klausīties un būt mierīgs un kluss.
Brīvs vienkārši būt.
Tev neviens neko nav parādā.
Un tev ne no viena neko nevajag.
Dzīvo.
Dmitrijs Goreliks
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkoja: GInta FS

Problēma kā ego medusmaize

12308708_1035014059853419_8810287683327739834_n

Ego nekad nejūtas labi un viegli, tam nepietiek ar pauguriem, tam vajag augstus kalnus. Pat, ja tās ir ciešanas, tas nevar būt vienkārši paugurs, tam ir jābūt ciešanu Everestam. Pat ja ego ir nelaimīgs, tas nevar būt būt vienkārši nelaimīgs, tam ir jābūt ekstraordināri nelaimīgam!

Cilvēki turpina radīt milzu problēmas ne no kā. Es esmu runājies ar vairākiem cilvēkiem par viņu problēmām un līdz šim vēl neesmu sastapis nevienu īstu problēmu! Visas problēmas ir sadomātas, jūs tās radāt, jo bez tām jūtaties tukši.Tad, ja nav problēmu, nav ko īsti darīt, ne ar vienu nav jākaro, nekur nav jāiet pēc palīdzības. Cilvēki staigā no viena guru pie otra, no viena Skolotāja pie otra, no viena psihoanalītiķa pie cita, no vienas psihoterapijas uz nākamo. Ja viņi to nedara, tad jūt tukšumu un piepeši sastopas ar dzīves bezjēdzīgumu. Jūs radāt problēmas, lai sajustu, ka dzīve ir milzu darbs, izaugsme un cīņa, kura jums nepārtraukti jāizcīna. Atcerieties, ka ego var pastāvēt tad, kad tas cīnās un pārvar šķēršļus. Un, ja es piepeši jums teiktu: „Nositiet trīs mušas un jūs tapsiet apgaismoti”, jūs man nenoticētu. Jūs teiktu: „Trīs mušas?. Nevar būt, ka viss ir tik vienkārši. Un es tapšu apgaismots?  Tas neizklausās pēc patiesības.” Bet ja es teiktu, ka jums vajag nogalināt septiņi simti lauvu, tad, protams, tas jums liksies daudz ticamāk. Jo nopietnāka problēma, jo vairāk izaicinājumu..  Un līdz ar izaicinājumu aug ego, paceļoties mākoņu augstumā.

Jūs radāt problēmas. Tās nemaz neeksistē. Mācītāji, psihoanalītiķi un guru ir laimīgi, tāpēc, ka viņu bizness eksistē tikai pateicoties jums. Ja jūs nepūtīsiet no mušas ziloni, tad kāda vajadzība meklēt palīdzību pie guru? Jums ir jāieņem tāda forma, lai palīdzība būtu nepieciešama. Taču patiesie Meistari runā savādāk. Viņi nemitējas skaidrot : „Lūdzu, paskaties, ko tu dari, ar kādiem niekiem tu nodarbojies. No sākuma tu radi problēmu, pēc tam tu doties tās risinājuma meklējumos. Vienkārši pavēro, kāpēc tu radi problēmu. Tās radīšanas pašā pirmsākumā ir arī risinājums – tu vari šo problēmu nemaz neradīt!” Bet tas jūs diez vai neuzrunās, jo tādejādi jūs tiekat atsviesti atpakaļ paši pie sevis. Neko nevajag darīt? Nekādas apgaismības? Nekāda satori? Nekādas samadhi? Un jūs sajūtat nemieru un tukšumu, mēģināt piepildīt sevi kaut ar jebko. Jums nav un nav bijis nekādu problēmu – tas ir vienīgais, ko vajag saprast. Tieši šajā pašā brīdī jūs mierīgi varat atmest visas problēmas, tāpēc, ka tās ir jūsu pašu radītas.

Paskatieties uz savām problēmām no cita skatu punkta, jo dziļāk tajās ieskatīsieties, jo nenozīmīgākas tās liksies. Turpiniet tajās skatīties un tās sāks izzust. Turpiniet vēl vērīgāk tajās ielūkoties un jūs atklāsiet tukšumu… brīnišķīgu tukšumu, kas ir visapkārt jums. Neko nevajag darīt, nekam nav jābūt, tāpēc, ka jūs jau esat.

Apgaismība nav nekas tāds, ko vajadzētu tiekties sasniegt, to var tikai piedzīvot. Kad es saku, ka es esmu sasniedzis apgaismību, es vienkārši mēģinu pateikt, ka es esmu nolēmis to piedzīvot. Pietiek!  Un no šī brīža es to piedzīvoju. Tas, ka jums pašlaik varētu neinteresēt problēmu radīšana, ir tikai un vienīgi jūsu paša lēmums – tik vienkārši. Tieši tā – tas ir jūsu lēmums pārstāt nodarboties ar šiem niekiem – radīt problēmas un pēc tam tās risināt. Tas līdzinās spēlei, ko jūs spēlējat paši ar sevi – paši slēpjaties un pēc tam paši sevi meklējat.  To, ka tas tā ir, jūs jau zināt! Tieši tāpēc, tagad, kad es to jums saku, jūs smaidāt un smejaties. Es nerunāju muļķības – jūs to saprotat. Patiesībā, jūs smejaties paši par sevi.  Pavērojiet sevi smejošos, vienkārši paskatieties uz savu smaidu, jūs to sen jau esat sapratuši! Savādāk tas nemaz nevar būt, tāpēc, ka tā ir jūsu pašu izdomāta spēle – jūs paslēpjaties, jūs skaitāt līdz desmit, nogaidāt, lai pēc tam paši sevi arī ietu meklēt. Bet jūs varat atrast sevi šajā pašā vienīgajā mirklī, tāpēc, ka tas, kas slēpjas, esat jūs pats.  Lūk, tāpēc Dzen meistari it vienkārši turpina būt. Vienmēr, kad kāds pie viņiem ierodas un saka: „Es gribētu būt Buda”, meistari sāk dusmoties. Tāpēc, ka šāda vēlme ir muļķīga, jo šis cilvēks jau ir Buda. Ja Buda atnāks pie manis un sāks vaicāt, kā kļūt par Budu, ko gan man vajadzētu darīt? Es iedošu viņam pa galvu. „Kuru tu esi iedomājies muļķot? Tu jau esi Buda!”

Neradiet sev nevajadzīgas problēmas. Pie jums atnāks sapratne, ja vien jūs uzmanīgi pavērosiet, kā paši pūšat problēmu lielāku un lielāku, kā jūs to iegriežat un palīdzat ritenim griezties ātrāk, ātrāk un vēl ātrāk. Un piepeši jūs esat nokļuvuši ciešanu virsotnē un jums vajag visas pasaules līdzjūtību. Ego ir nepieciešamas problēmas.  Ja jūs to sapratīsiet, šī sapratne palīdzēs kalniem atkal pārvērsties pauguros un pēc tam izzust pavisam. Piepeši visapkārt parādīsies tukšums, tīrs, visaptverošs tukšums. Lūk, tā ir apgaismība – sapratne par to, ka problēmas vispār nepastāv.

Ja nebūs nekādu problēmu, kuras vajadzētu risināt, ko tad jūs darīsiet? Jūs nekavējoties sāksiet dzīvot. Jūs  ēdīsiet, gulēsiet, mīlēsiet, jūs sarunāsieties, dziedāsiet un dejosiet. Ko gan vēl darīt? Jūs būsiet kļuvuši par dieviem, jūs būsiet sākuši dzīvot!

Ja vien cilvēki nedaudz biežāk dziedātu, dejotu un būtu mazliet traki, viņu enerģija plūstu intensīvāk un viņu problēmas pamazām izgaistu. Tāpēc es tā uzstāju uz nepieciešamību biežāk dejot. Dejojiet līdz sasniedzat orgasmu; lai visa enerģija pārtop par deju un piepeši jūs ieraudzīsiet, ka jums nemaz nav galvas. Galvā sastrēgusī enerģija kustās, tā rada brīnumainus ornamentus, attēlus un kustības. Un tad, kad jūs dejojat, pienāk brīdis, kad jūsu ķermenis vairs nav cieta substance, tas kļūst elastīgs un plūstošs. Kad jūs dejojat, pienāk brīdis, kad visas līnijas izplūst, jūs izkūstat un savienojaties ar kosmosu, robežas saplūst. Tad jūs vairs neizdomājat sev nekādas problēmas.

Dzīvojiet, dejojiet, ēdiet, guliet,- dariet to visu pēc iespējas totālāk. Un vienmēr atcerieties atkal un atkal, kad vien jūs sevi pieķerat izdomājam problēmu, nekavējoties slīdiet nost no tās.

Ošo

Tulkoja: Ginta FS