Man tik daudz ko teica…

Šis man ir tik tuvs un pazīstams, ne tāpēc, ka spītīgi gribas darīt tā, kā neviens nedara, bet tāpēc, ka man to vajag… un es zinu, ko man vajag…

Man teica: “Nedari!”
Bet es darīju un ieguvu daudz dievišķas pieredzes.
Man teica: “Nepiekrīti!”
Bet es piekritu un manī iemājoja daudz jaunas nokrāsas.
Man teica: “Neklausies!”
Bet es klausījos un atklāju sev jaunu, brīnišķīgu skanējumu.
Man teica: “Neaiztiec!”
Bet es aiztiku un mana āda iepazina nekad agrāk neiepazītas sajūtas.
Man teica: “Neej!”
Bet es gāju un manā priekšā atvērās jaunas durvis.
Man teica: “Neskaties!”
Bet es skatījos un pasaule man atklāja jaunas savas šķautnes.
Man teica: “Neuzdrošinies!”
Bet es uzdrošinājos un aizliegumus alkatīgi izdzēru vienā rāvienā.
Man teica: “Neatver!”
Bet es atvēru un atklāju to, kas no visiem bija slēpts.
Man teica: “Tu nevarēsi!”
Bet es varēju un kļuvu vēl stiprāka un dziļāka.
Man teica: “Neriskē!”
Bet es riskēju un šampanietis lija pār manām lūpām.
Man teica: “Nesaki!”
Bet es teicu: gan acīm, gan rokām, gan lūpām caur Dvēseli.
Man teica: “Nevēlies!”
Bet es vēlējos un ieniru tajā prātam neaptveramajā, ko vēlējos.
Man teica: “Tikai nesapinies!”.
Bet es “sapinos” un mācījos ,un sapratu, un izdarīju savus secinājumus.
Man teica: “Neaizej!”
Bet es aizgāju un atbrīvoju telpu citiem.
Man teica: “Nebaidies!”
Bet es baidījos, taču vienalga gāju pretī savām bailēm.
Man teica: “Neklusē!”
Bet es klusēju, un šī klusēšana bija skaļāka par vārdiem.
Man teica: “Nepretojies!”
Bet es pretojos un mani nesa, sadūra, sita.
Man teica: “Neupurē!”
Bet es izšķīdu totālā pašatdevē, zaudējot sevi.
Man teica: “Nav tavs!”
Bet es zināju un gāju cauri savai pieredzei un “kļūdām”.
Man teica: “Neatļauj!”
Bet es atļāvu un vēroju, kas paceļas no iekšpasaules.
Man teica: “Nepārdzīvo!”
Bet es pārdzīvoju un ieniru sevī arvien dziļāk un dziļāk.
Man teica: “Tu nedrīksti to darīt!”
Bet es izvēlējos ko citu un nenožēloju neko.

Man teica…
Man tik daudz ko teica…

BET… Es izvēlējos sev vajadzīgo pieredzi un izdzīvoju to.

Visums nedzird daļiņu “NE”…

© Mira Sh
FOTO: Artem Beliaikin
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība nevar visu…

Mīlestība nevar visu…
Jo tā nenāk pie mums, lai atrisinātu mūsu problēmas, bet gan tāpēc, lai iemācītu mūs mīlēt.

Ja mēs to iemācīsimies, tad spēsim saskatīt viens otra nepilnības un nenobīsimies no tām.

Mēs uzzināsim taisnību par to, ka nevarēsim segt viens otra trūkumus, nespēsim piepildīt visas cerības un nesaņemsim nekādas garantijas… taču nenobīsimies arī no tā.

Mēs būsim pateicīgi viens otram par sakritībām, par palīdzību, par labestību, par spēju nepievilt un NEatteikšanos no savas atbildības daļas, un atkal nenobīsimies uzņemties atbildību par to, kas nenotika vai ko neizdevās saņemt vienam no otra.

Bet, ja mēs neiemacīsimies mīlēt, tad iemacīsimies meklēt mužīgos iluzoros kompromisus, kuros katrs centīsimies likt otram darīt to, ko tas nevēlas, nevar, neprot.

Iemācīsimies apgrūtināt viens otru ar uzmācīgiem parādiem, mocīt ar hronisku vainas sajūtu, sarkastiski izsmiet, pazemot, salīdzinot ar citiem, aizmuguriski nodot, spekulēt ar seksu, ar grūtībām pieciest atrašanos kopīgā telpā un vainot viens otru par neiespējamību aizklaudzināties…

Iemācīsimies skaļi runāt par to, ka ĪSTI vīrieši un sievietes ir izmiruši. 

Kā redziet, NEmīlestībai arī ir daudz mācību… taču tās visas ir stāsts par to, KĀ BAIDĪTIES NESAŅEMT un KĀ GAIDĪT NO OTRA.

Tajā pat laikā Mīlestība vienmēr skan klusu un nekad nebaidās savas ievainojamības, nebaidās atdot, nebaidās atzīties, ka tai ir labi kopā ar pašu parastāko cilvēku, kurš varbūt slimo, noveco, piekūst un zaudē, neuzvar skaistumkonkursos, nesaņem Nobela prēmijas un neprot glābt pasauli no krītošiem meteorītiem…

Ko mācīties?
To, kā tu jūties labāk.

Stāsts ir tieši par to, nevis to, kur slikti un kur labi…
© Ļiļa Grad
Tulkoja: GInta FIlia Solis

Ja cilvēki mums blakus kaunas vai jūtas vainīgi

Mēs esam raduši, ka daudzās sarežģītās dzīves situācijās var atrast vainīgo un viņam par to pateikt. Vai arī domāt par to, kur tad ir mūsu vaina vai kļūda. Ja esam izdarījuši visu, kas bija mūsu spēkos, tātad tālāk vainīgi neesam mēs, bet kāds cits. Ja kāds kaut ko izdarīja ne tā, tātad viņam par to vajadzētu kaunēties. Ja kaut kas ir ne tā, droši vien ir jāmeklē tas, kurš vainīgs vai kuru varētu nokaunināt.

Taču, ko mēs paši darām lai citiem cilvēkiem blakus mums nebūtu kauns vai arī viņi nejustos vainīgi?

Ja cilvēkiem mums blakus ir kauns vai viņi jūtas vainīgi, tas nozīmē, ka mēs:
– nepieņemam kādu daļu sevis un kā šī procesa atspoguļojums ir tas, ka mēs nepieņemam kādu cita cilvēka personības daļu;
– mēs nekorekti kritizējam un tādā veidā aizskaram personību nevis tās darbības;
– kļūstam par tiesnesi vai to, kurš vērtē;
– salīdzinām sevi ar citiem un uzskatām, ka šis process ir taisnīgs un mēs esam labāki;
– ļoti bieži uzskatām, ka cilvēkiem noteikti kaut kas ir jāzin, pat tad, ja neesam viņiem to paskaidrojuši;
– uzskatām, ka cilvēkiem, kuri mums blakus, noteikti viss jāprot uzreiz – pat bez mācīšanās;
– uzskatām, ka visam jābūt vai nu ideāli, vai ne kā, bet vienkārši labu neesam spējīgi uztvert;
– pasauli redzam tikai caur savu prizmu un uzskatām, ka tas kā mēs redzam, ir vienīgais pareizais redzējums;
– dalām cilvēkus ideālajos un lūzeros;
– kritizējam bez atbalsta;

Ļoti bieži mums kauns ir blakus tam cilvēkam, kurš kaunina, bet pats iekšēji kaunas, dažādos veidos cenšoties no tā izvairīties.

Ja cilvēki blakus mums jūtas vainīgi, tātad mēs:

– ļoti labi protam manipulēt;
– kaut ko darām un gaidām, ka viņi jutīsies mums kaut ko parādā;
– sākumā uzņemamies par daudz darba un atbildības, bet pēc tam piestādām “rēķinu”;
– neprotam rūpēties par sevi un tāpec rūpes par sevi aizstājam ar rūpēm par citiem;
– dusmojamies uz citiem, bet nespējam viņiem to pateikt acīs;
– balstāmies uz kaut kādiem nerakstītiem likumiem, kurus iepriekš ar partneri neesam apsprieduši;
– neprotam priekšlaicīgi vienoties par tiesībām un pienākumiem;
– uzkraujam citiem atbildību par savu laimi un labklājību, pašiem neuzņemoties atbildību par to;
– uzskatām, ka citi ir atbildīgi par mūsu jūtām;
– iekšēji jūtamies kā mazi bērni, kuri uzņēmušies pieaugušo atbildību un tagad stiepjam šo nastu;

Vainas sajūta ir uz sevi vērstas dusmas. Un, ja cilvēki nespēj uz mums dusmoties atklāti, jo starp mums ir kādi noteikumu un pārliecību šķēršļi, tad viņi var sevi vainot par kaut ko.

Tāds skats uz sevi caur citu cilvēku jūtām atklāj ļoti lielus plašumus iekšējam darbam ar sevi.
Un atkal jautājumi, jautājumi, jautājumi…

Un kādas jūtas blakus tev izjūt tavi tuvinieki? Ko tu esi ievērojis?

Mīlestībā,
Aglaja Datešidze
​​​​​​​Foto: Omar Alnahi
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Padomā! Nosodīt un nicināt?

No dabas skatu punkta nav sliktu vai labu cilvēku. Ir tikai tie, kuri pakļaujas dabas likumiem vai tie, kuri šausminās par notikušo status quo.Pēdējos vienmēr pie vietas noliek spēki, kas cenšas atgriezt izjaukto līdzsvaru dabā.

Protams, ļoti bieži rodas situācijas, kad cilvēks ir pelnījis nosodījumu. Bet vai tieši tavējo? Tas nav vienkāršs jautājums. Ja cilvēks tieši tev nodarījis kaitējumu, tad, pirmkārt, viņš ir izjaucis līdzsvaru un tu esi nevis neveselā potenciāla avots, bet ierocis to spēku rokās, kas cenšas atgriezt līdzsvaru. Tad miera traucētājs saņems pēc nopelniem, ja tu pateiksi visu, ko par viņu domā un veiksi  nepieciešamās pretdarbības saprāta robežās. Taču, ja tava nosodījuma objekts tev personīgi neko sliktu nav nodarījis, tātad – ne tev viņu sodīt.

Paskatīsimies uz šo jautajumu tīri merkantili. Piekrīti, ir absolūti bezjēdzīgi just naidu pret vilku, kurš saplosījis aitu, un tu šo skatu vēro televizorā. Taisnīguma izjūta pastāvīgi liek mums nosodīt dažādus cilvēkus. Taču tas ļoti ātri pārvēršas par ieradumu un daudzi cilvēki, gadiem ejot, pārvēršas profesionālos vainotājos. Tas ir ļoti kaitīgs ieradums, nosodīt citus par domām un darbībām, kas nav vērstas pret tevi personīgi. Vairums gadījumos tev pat nav ne mazākās nojausmas par to, kas cilvēkam lika tieši tā rīkoties. Iespējams, viņa vietā tev sanāktu vēl sliktāk?

Un tā, tava nosodījuma rezultātā, tu ap savu personu radi pārmērīgi lielu potenciālu. Un kā tad tā, sanāk, ka, cik ļoti slikts ir tas, kuru tu nosodi, tieši tik proporcionāli labam jābūt tev pašam. Ja reiz viņam uzradušies ragi un āža kāja, tev jābūt eņģelim. Bet, ņemot verā to, ka spārni tev neaug, pie darba ķeras spēki, kas cenšas atgriezt līdzsvaru. Šo spēku metodes būs dažādas katrā konkrētajā situacijā. Bet rezultāts savā būtībā būs viens: tu saņemsi knipi pa degunu. Un atkarībā no tavas nosodījuma formas un spēka, šis knipis var būt tev pavisam nemanāms, bet var būt arī tik spēcīgs, ka tu attapsies uz vienas no sliktākajām dzīves līnijām.

Tu pats vari sastādīt garum garo nosodījumu un to seku sarakstu, bet es skaidrībai parādīšu dažus piemērus.

Pacenties nekad neienīst cilvēkus, lai kāds būtu viņu nodarījums. Tas ir visbriesmīgākais nosodījuma veids un līdzsvarojošo spēku darbības rezultātā tu pats vari attapties šī ienīstā cilvēka vietā. Šiem spēkiem tas ir visvienkāršakais līdzvara atgriešanas veids.

Tu ienīsti ubagus un bomžus? Lieliski! Tu pats vari pazaudēt darbu, naudu un mājas, un līdzvsars būs atjaunots.

Tu ienīsti cilvēkus ar fiziskiem trūkumiem? Nav nekādu problēmu, arī Tev atradīsies kāds nelaimes gadījums.

Ienīsti alkoholiķus un narkomānus? Pavisam mierīgi vari izrādīties viņu vietā. Par alkoholiķi taču nepiedzimst, vai ne? Par tādu kļūst noteiktu apstākļu sakritības rezultātā, tad kāpēc šādi apstākļi lai nepiemeklētu tevi?

Nekad nenosodi savus darba kolēģus, lai kas tas arī būtu. Jo labākajā gadījumā tu pieļausi tās pašas kļūdas. Sliktākajā var rasties konflikts, kas neko labu tev neatnesīs.

Ja tu nosodi cilvēku tikai par to, ka tev nepatīk, kā viņš ir apģērbies, tu pats nostāsies uz trepēm “labais un sliktais” pakāpienu zemāk par viņu, tāpēc, ka izstaro negatīvo enerģiju.

Ja cilvēks lepojas ar saviem panākumiem un mīl sevi, nekā slikta tajā nav. Sevis mīlēšana ir pašpietiekama, tāpēc, ka tā nevienam netraucē. Līdzsvars tiek zaudēts tad, ja šī sevis mīlēšana un pārāk augstais pašvērtējums iet roku rokā ar nicinošu attieksmi pret citu vājībām un trūkumiem vai vienkarši pieticīgakiem sasniegumiem. Tad mīlestība pret sevi pārvēršas patmīlā un lepnums pārvēršas iedomībā, un rezultātā līdzvars atkal tiek izjaukts, un knipis pa degunu, neizbēgams. Dzīvnieki nepazīst ne nicinājumu ne iedomību – tie ir cilvēku netikumi

Nosodījums tev atņem enerģiju.
Tikai pasakās zvēri tiek attēloti ar visām cilvēku īpašībām. Piemēram vientuļais un lepnais vilks izraisa cieņu no cilvēka skatu punkta, bet apaļais grauzējs, kurš mīl piebāzt sev vēderu, izraisa citas sajūtas. Ja vilks ienīstu grauzēju, tas būtu diezgan stulbi un nedabiski, vai ne?
Ja paskatāmies uz šo no otras puses. Tādu vilku varētu uzskatīt par niecību, salīdzinājumā ar šo mazo grauzēju, kas jautri kasās un priecajas par katru dzīves mirkli, neskatoties uz to, ka jau nākamajā var tikt saplosīts.

Viss ir relatīvs, bet šo relativitāti rada pats cilvēks savā iztēlē. Lauvam patiesībā nav nekādas varenības vai cienīguma. Šīs īpašības viņam piedēvējuši cilvēki. Savukārt suslikam nav ne par matu mazāk cienīguma, kā lauvam.

Sauvaļas daba ir daudz ideālāka par saprātīgo cilvēku. Vilks tāpat kā ikviens plēsējs neizjūt ne naidu, ne nicinājumu pret savu medījumu. Pamēģini pats izjust naidu vai nicinājumu pret kotleti. Bet cilvēki veido savas arttiecības ar citiem cilvēkiem uz vieniem vienīgiem pārmērīgi lieliem potenciāliem.

Dzīvnieku un augu varenība slēpjas tajā, ka viņi to neapzinās. Savukārt cilvēkam apziņa nesusi gan labvēlīgas priekšrocības, gan kaitīgas īpašības kā iedomību, nicinājumu, vainas apziņu un mazvērtības kompleksus.

Vadims Zēlands
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pirms nosodi kādu…

gimene suni

Mila stāvēja baznīcā un raudāja. Jau kādas piecpadsmit minūtes. Man tas šķita dīvaini. “Ko te dara tā fifa?”, es domāju. Lai nu ko, bet viņu šeit satikt es patiešām necerēju. Ar Milu mēs nebijām pazīstamas, taču es viņu bieži redzēju. Mēs dzīvojam vienā mājā un pastaigājāmies vienā parkā. Es – ar saviem četriem bērniem, bet viņa – ar saviem trīm suņiem.

Mēs visi viņu vienmēr nosodījām. Mēs – tas ir citas mazo bērnu mammas, tantes uz soliņiem, kaimiņi un, man ir aizdomas, ka pat garāmgājēji.

Mila ir ļoti izskatīga, vienmēr moderni ģērbusies, un izskatās, ka gana vieglprātīga un pašpārliecināta.
– Skat, atkal veci nomainījusi, – viņai aiz muguras pukstēja tante Ņina, sēžot uz soliņa pie ieejas durvīm.
– Jā, jau trešo.
– Var jau atļauties, naudas viņai ir pietiekoši, – piebalsoja otra tante Šura, skaudīgi skatoties, kā Mila kopā ar savu tagadējo vīrieti iesēžas glaunā ārzemju mašīnā.

Tantes Šuras 45 gadīgais dēls Vadiks vēl pagaidām nebija nopelnījis pat lietotam “Žigulim”.
– Labāk būtu bērnus dzemdējusi, pulkstentiņš ta tikšķ, – tantēm piebalsoja viņu mūžīgais oponents onkulis Toļa. Taču Milas nosodīšanas jautajumā visi viņi bija vienoti.

Vēl nedaudz velāk viss soliņš apsprieda jautājumu par to, ka arī šis Milas brūtgāns “ir notinies”. Un, protams, vienbalsīgi tika nolemts: “Tas tāpēc, ka viņa ir slampa un droši vien viņas mājas ož pēc kuces.”

Bet visvairāk par visiem Milu nemīlējām mēs – mammas ar bērniem.

Kamēr mēs pēdējiem spēkiem “nēsājāmies” ar saviem acuraugiem pa kalniņiem, šūpolēm, krūmiem un visur tur, kur bērniem acis rāda (bet radīt tās var it visur), viņa valšķīgi pastaigājās ar saviem “krančiem” un nepievērsa mums nekādu uzmanību, un iepūt tu viņai. Un dažkārt pat ar tādu kā smīnu noskatījās uz mums. Sak, sadzemdējušas, tagad pašām miera nav. Bet es te pastaigājos, dzīvoju savam priekam. Bet jūs drudžaini skaitļojat, vai pietiks nauda meitas jaciņai, zābaciņiem, vai arī zābaciņi var pagaidīt.

– Uzreiz var redzēt “čaildfrī”. Viņas visas tādas, – teica mana draudzene Nataša, trīs puiku mamma.

– Bagātajiem savas dīvainības – sunīši, kaķīši, kāmīši, – piekrītoši ar galvu māja Ļuda – grūtniece, kura gaidīja dvīņus, censdamies no koka noķeksēt vecāko meitu-bandītu.

– Jā, vienkārši egoiste, negrib uzņemties atbildību. Labāk braukāt pa ārzemēm. Es gan jau septīto gadu jūru neesmu redzējusi, – nopūtās piecu bērnu mamma Marina.

– Jā-jā-jā, – es piekritu uzreiz visām, ieskaitot tās tantes pagalmā. Un metos glābt zemē nokritušo un celi parsitušo meitu Toņu, kas auroja pa visu pagalmu.

– “Uzrīkojusi te suņu būdu, labāk bērnu būtu piedzemdējusi!”, – pēkšņi pilnā balsī noaurojās kāda tante, kas pagalmā ganīja savu mazbērnu.

– Nav tava darīšana – Mila strauji pagriezās. Vēl kaut ko gribēja teikt, bet nocietās un devās tālāk ar saviem pretīgajiem suņiem.

– Rupekle, – viņai no muguras nobļāvās tā pati tante.

…. Es vēl kādas desmit sekundes skatījos uz raudošo Milu un tad izgāju no baznīcas.

– Pagaidiet, – pēkšņi es izdzirdēju. – Pagaidiet!

Mila nāca pie manis pāri visam baznīcas pagalmam.

– Tā taču esat jūs, kas vienmēr staigā parkā ar četrām meitenītēm?

– Jā, es… Un jūs, ar trim suņiem.

– Jā. Vai… Vai varu ar jums aprunāties?… Jūs ziniet, es vienmēr skatos uz jums un jūsu meitām, uz citam mammām, un gluži vai sajūsminos, – viņa teica… Un nosarka.

– Jūs?!? – es brīnījos. Un gandrīz vai piebildu: “Tu taču esi čaildfrī, egoiste un fifa!” Un atcerējos viņas indīgos skatienus mūsu virzienā…

Tā mēs iepazināmies. Apsēdamies uz soliņa. Un Mila runāja un runāja. Un raudāja. Un varēja redzēt, ka viņai vienkārši vajadzēja izrunāties, padalīties ar kādu…

… Ko toreiz burkšķēja tante Ņina? “Atkal veci nomainījusi, slampa.”

… Mila bija augusi labā, draudzīgā ģimenē. Un cik sevi atcerējās, pati bija gribējusi daudzus bērnus. Apprecējās aiz lielas mīlestības. Taču pēc divām neveiksmīgām grūtniecībām un ārstu sprieduma “neauglība” mīļotais vīrs izkūpēja gaisā kā nebijis.

Tā paša iemesla dēļ viņu pameta arī otrs vīrs. Taču līdz tam Mila ilgi ārstējās. Un rezultātā gandrīz nomira no ārpusdzemdes grūtniecības.

Pēc tam bija trešais “štuceris”. Un atkal ārpusdzemdes grūtniecība. Bet šis aizmuka, kad izdzirdēja par iespējamo grūtniecību. Viņam patika Milas mašīna, bet bērni viņa plānos neietilpa.

– Bet es biju gatava atdot visu uz pasaules, lai tikai man būtu bērniņš!

– Es domāju, ka jums vienkārši ļoti patīk suņi, – kaut kā muļķīgi man paspruka.

– Jā, es mīlu suņus, – pasmaidīja Mila. – Taču tas nenozīmē, ka es nemīlu bērnus.

Lai nebūtu tik vientuļi, Mila iegādājās sev Tepu. Bet pēc tam viņai palūdza pieskatīt Maiku, kamēr saimnieki remontēja dzīvokli. Tā arī sunītis palika pie viņas. Bet Feņu viņa savāca ziemā uz ielas.

Žēl palika.

Es atcerējos tanti ar mazbērnu: “Uzrīkojusi te suņu būdu, labāk bērnu būtu piedzemdējusi”.

“Pulkstentiņš tikšķ…”, – teica onkulis Toļa.

Pulkstentiņš tikšķēja… Milai bija jau 41 gads. Kaut arī izskatījās, ka ne vairāk kā 30. Viņa bija nolēmusi adoptēt bērniņu no bērnu nama. Nav svarīgi – lielu vai mazu. Viņai ļoti iepatikās sešgadīgais Koļa. Precīzāk, sākumā viņa iepatikās viņam. Viņš pienāca pie Milas un jautāja: “Vai tu būsi mana mamma?” “Būšu!” – viņa atbildeja.

“Egoiste, vienkārsi negrib uzņemties atbildību”, – atcerējos Marinas vārdus.

Bet Koļu Milai neatdeva. Izrādījās, ka viņa mamma ir slima ar šizofrēniju, bet viņai nav atņemtas vecāku tiesības.

– Man tas bija trieciens, – Mila atcerējās. – Es nesapratu, kā tā var būt… bērns cieš, viņam ir vajadzīga ģimene, bet neko nevar izdarīt.

Un pēc tam parādījās četrgadīgā Ļena. Meitene jau divas reizes bija paņemta adopcijai, bet abas reizes atgriezta atpakaļ. Pārāk šerps reksturs viņai esot.

Kāds bērnu namā stāstīja, ka tad, kad otrā “mamma” viņu burtiski vilka atpakaļ, Ļena rāpoja viņai no muguras un kliedza: “Mammīt neatdod mani, lūdzu! Es vairs tā nedarīšu!”

Kad Mila ar viņu iepazinās, Ļena uzreiz pajautāja: “Vai tu arī mani dosi atpakaļ?” “Nē, nedošu!” – caur asarām izmocīja Mila.

Bet arī ar šo meiteni sanāca kādi tur sarežģījumi, Mila pat necentās noskaidrot. “Tā ir mana meita un es par viņu cīnīšos.”

Tajā dienā Mila pirmo reizi dzīvē atnāca uz baznīcu. “Man vienkārši vairs nav kur iet!” – viņa teica.

Parādījās mācītājs un Mila devās pie vina. Viņi ilgi kaut ko pārsprieda un viņa kaut ko pierakstīja.

– Viss būs labi! Ar Dievpalīgu! – es dzirdēju viņu sakām. Un Mila pasmaidīja.

Mājās mēs gājām kopā.

– Jūs droši vien visi domājāt, ka es esmu augstprātīga un lepna,  Mila teica. – Bet es vienkārši esmu piekususi visiem skaidrot un taisnoties. Es esmu tā piekususi un tik daudz ko par sevi dzirdējusi…

Es klusēju.

Mila uzaicināja mani ar meitām pie sevis ciemos. Es piekritu. Un noteikti aiziešu. Bet nedaudz velāk.

Bet pagaidām man ir ļoti kauns.

Es visu laiku domāju: “No kurienes mūsos ir tik daudz mēslu? No kurienes manī to ir tik daudz? Kāpēc mēs tik viegli domājam par cilvēku to pašu sliktāko?”

Es ļoti vēlos, lai Milai, šai pārsteidzošajai sievietei, kuru mēs visi nosodījām, viss galu galā būtu labi. Lai Ļenočka viņu varētu apskaut un saukt par Mammīti. Un zinātu, ka neviens viņu nekad atpakaļ neatgriezīs. Un, lai blakus priecīgi lēkātu šie brīniškīgie suņuki.

Tepa, Maiks un Feņa…

Bet varbūt notiks brīnums un Milai būs lielisks vīrs. Un Ļenočkai būs brālītis vai māsiņa. Tā taču notiek, vai ne?

Un lai nekad neviens viņiem neteiktu nevienu aizvainojošu vārdu.
Autors: Jeļena Kučerenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs

dari_shodien10

Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs. Dotajā brīdī.

Un tas ir acīmredzami, kad skaties uz veiksmīgajiem, efektīvajiem un darbaspējīgajiem, tiem, kuri visu kontrolē. Bet kāds cits ir slims, vai pārpūlējies, un labākais, ko šajā brīdī var darīt, gulēt un skatīties griestos. Kāds vienlaicīgi raujas starp desmit iedvesmojošiem projektiem un, iespējams, nepabeigs nevienu no tiem, bet viņš cenšas kā māk, un seko savai sirdsbalsij. Kāds glābj tos, kuri nelūdz palīdzību, kāds melo, kāds dzer. Mēs visi esam ļoti atšķirīgi un mums visiem ir atšķirīgas motivācijas darboties. Un vēl, mēs neko īsti nezinām ne par citu cilvēku likteņiem, ne par savu personīgo.

Un tad, kad piezogas vēlme nosodīt kādu un pacelt sevi, vai, gluži otrādi, pacelt kādu, lai nosodītu sevi, ticība tam, ka KATRS DARA LABĀKO, UZ KO TAS IR SPĒJĪGS, var kardināli mainīt notikumu gaitu.

Šī augstsirdīgā atļauja dod iespēju pieņemt ļoti daudz ko. Pieņemšana nenozīmē atbalstīt vai paciest, nedusmoties un neuzvilkties (robežas neviens nav atcēlis), taču katrā ziņā, tā dod iespēju vismaz novērst uzmanību uz reālo lietu būtību, ieraudzīt to, ka cilvēki dara ne to, ko spiesti darīt un ko viņu pienākums būtu darīt, ne to, ko no viņiem gaida, bet tikai to, ko var.

Un tā esam uzbūvēti mēs visi. Vienkārši, kāds var vairāk, ilgāk, stiprāk, kāds – mazāk, vājāk un lēnāk, kādam enerģiju atņem destruktīvas domas un ieradumi, kāds bēdājas, kāds izkaro sev uzmanību par katru cenu. Un mēs maināmies. Zaudējam jēgu, iepazīstam grūtības, ar kurām nespējam tikt galā, zaudējam savus tuviniekus, mācamies sadzīvot ar šiem zaudējumiem, atstrādājam problēmas un traumas, atrodam savu godīgo motivāciju, bet citreiz vienkārši ļaujam sev izgulēties un atpūsties.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – tā ir labestība, kam nav negatīvā pola.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – tā ir atļauja sev būt. Visādam.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – tā ir drosme pieņemt apkārtējos tādus,
kādi tie ir.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – tas ir tas, ar ko es atbildu uz tenkām, nosodījumu un apvainojumiem.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – tas ir glābinš no izdegšanas un darbaholisma.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – un vairāk nekādas sevis šaustīšanas.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – tā ir mīlestība un uzmanība pret sevi, iekšējā mamma, pateicība par dzīvi.

No Annas Černih bloga
Tulkoja: Ginta FS

AIZVAINOJUMS — nenobriedušas personības pazīme

merkakis

Aizvainojums — tas ir ikvienas sievietes lielākais lāsts un īpaši tas izpaužas attiecībās ar vīrieti. Kad sievietei ir slikts garastāvoklis, viņa var apvainoties uz savu vīru (draugu) par viņa uzvedību, vārdiem, izturēšanos, cenšoties nosodīt viņu ar savu klusēšanu un vienaldzību.

Daudzām tas strādā tīri labi. Vīrietis neiztur psiholoģisko spriedzi, ko radījusi sieviete un nāk atvainoties, dāvina dāvanas u.t.t. Ne tāpēc, ka viņam gribas izdarīt viņai ko labu, iepriecināt, darīt laimīgu, bet gluži vienkārši tāpēc, ka viņa tam ir radījusi apstākļus, kuros psihiski vesels cilvēks ilgi nevar atrasties. Viņš vienkārši cenšas maksimāli samazināt emocionālo spiedienu.

Aizvainojums nekādā gadījumā nenostiprina attiecības, tas lēnām tās iznīdē un grauj. Pie tam, būt aizvainotai arī nemaz nav tik viegli — tas nozīmē radīt sevī nepanesamu enerģētiku, domāt sliktas domas, atrasties pastāvīgi negatīvā noskaņojumā – nedrīkst taču ne priecāties, ne smaidīt. Gala rezultatā aizvainojums ne tikai sagrauj pašas prātu, bet arī veselību un apkārtējo cilvēku psihi.

Daudzas sievietes to zin, un tomēr turpina apvainoties!

Kāpēc?

Mūs bērnībā baroja ar ideju par to, ka apprecoties, visas problēmas pazudīs. Ka vīram jābūt tam, kurš pieņems lēmumus, būs atbildīgs, padarīs savu sievu laimīgu. Savukārt sievietes galvenais uzdevums ir pildīt savus sievas pienākumus – gatavot ēst, būt skaistai, uzturēt kārtībā savu māju, dzemdēt bērnus un rūpēties par tiem, bet garastāvoklis un emocionālais stāvoklis tajā visā neietilpst.

Vēdiskās zināšanas šo pozīciju nostiprinājā vēl vairāk, stāstot par sieviešu un vīriešu pienākumiem. Vīrietim atbildība, sievietei – maigums.

Vīrietis, protams, var uzņemties atbildību par to, lai sagādātu labus dzīves apstākļus, dot sievietei bērnu, aizsargāt ģimeni. Taču viņš nekādā gadījumā nav atbildīgs par to, kas notiek viņas galvā un par to, kā viņa uztver savu vīrieti.

Viņš nav vainīgs pie nekārtībām viņas galvā. Savukārt mēs,sievietes, ļoti bieži atbildību par to, kas notiek mūsu galvās, noveļam uz savu vīrieti – kaut arī tā nav vīrieša ietekmes zona.

Reiz manas labākās draudzenes jaunais cilvēks atnesa viņai milzīgu pušķi dzeltenu rožu. Viņš ir vienkāršs puisis un nezin visus smalkumus par to, ka dzeltenas rozes ir šķiršanās simbols (vai tā maz ir?) Un, kad viņš, laimīgs un piesarcis ar šo pušķi rokās parādījās durvīs, mana draudzene jutās aizskarta līdz sirds dziļumiem un iemeta pārsteigtajam puisim ar to pa galvu, un izgrūda viņu pa durvīm.
Es biju spiesta vairāk kā stundu viņu mierināt, skaidrojot to, ka tas nebija tīšām, ka viņš ir parasts puisis un nepārzina ziedu etiķeti un to, ka viņš taču vēlējās izdarīt tikai ko labu un patīkamu.

Absurda situācija un tomēr es esmu pārliecināta, ka arī jūsu dzīvē ir bijuši gadījumi, kad apvainojaties par visādām muļķībām.

Aizvainojums, tāpat kā daudzas citas negatīvās emocijas, ir mūsu nenobriedušās personības rādītājs un raksturotājs. Un tas nozīmē, ka neesam gatavas uzņemties atbildību par savu dzīvi, nerunājot pat par citu cilvēku dzīvēm.

Kad mēs apvainojamies uz kādu, mēs vienkārši atdodam atbildību par savu dzīvi citu cilvēku rokās, mēs ļaujam citiem cilvēkiem vadīt mūsu dzīvi, mūsu likteni, garastāvokli, emocijas, mēs izvēlamies būt upuri.

Ja tevi var aizvainot tonis, kādā ar tevi runāja trolejbusā kontrolieris, vai kā tavs vīrs uz tevi paskatījās, vai ko mamma pateica pa telefonu, vai kā draudzene uz tevi izgāza savas dusmas un tu par to apvainojes, tev pazuda motivācija un mirdzums acīs, tad pajautā sev, kas pārvalda tavu dzīvi? Tu pati vai citi cilvēki?

  • Tagad atceries situācijas, kas iedarbina tevī aizvainojuma emocijas, aizkaitinājumu un dusmas?
  • Kuri cilvēki tie ir?
  • Kuri notikumi?

Vienkārši atceries. Kāpēc, to uzzināsi vēlāk.

Kad es mācījos Psiholoģijas skolā, mans gudrais Skolotājs (es viņam zemu paklanos), pateica man domu, kuru es ļoti labi atceros visu mūžu:

 «Mūsu karma (liktenis) ir ieslēgta mūsu prātā. Pēc karmas likumiem mēs piedzimstam ar noteiktu prātu, kurš tālāk jau veido mūsu likteni. Uz vienu un to pašu situāciju divi cilvēki reaģē dažādi. Kāds krīt panikā un pārstāj censties, kāds pasmaida, jo ierauga tajā Dieva mācību stundu. Daudzi notikumi mūsu dzīvē ir jau nolemti, bet mūsu brīvība slēpjas tajā, kā mēs reaģējam uz visu – tā mēs paši veidojam jaunu, labāku karmu. Starp stimulu un reakciju vienmēr ir daži mirkļi, kuru laikā mēs brīvi varam izvēlēties savu reakciju». 

Atceries, kad tev viss bija labi, lielisks garastāvoklis, iedvesma un pēkšņi, kāds kaut ko pateica, tevi pagrūda, tu apvainojies? Vai tu to ievēroji? Vai tas tev bija vērtīgi?

Ja mēs negribam apvainoties, mūs būs neiespējami aizvainot, lai kā arī censtos. Krievu valodā vārds “обидеться” ir cēlies no diviem vārdiem “Обидеть себя”, saīsināti «обидеться».

Manā dzīvē bija gadījums, kad es kādu laika periodu nelietoju ne sāli, ne cukuru. Mēs ar ģimeni ceļojām un tāpēc nācās pusdienot dažādās sabiedriskās ēdināšanas vietās – tad nācās paskaidrot apkalpojošam personālam, ka man vajadzīgs ēdiens bez sāls un cukura. Reiz es biju ļoti piekususi un izsalkusi, un vīrs aizveda mani uz kādu kafejnīcu. Tur viņs pasūtīja ēdienu, paskaidrojot mūsu prasības. Man ļoti gribējās ēst, un es ar nepacietību gaidīju, kad atnesīs mūsu pasūtīto ēdienu. Un tā, pēc 20 minūtēm to atnesa. Visu, ko bijām pasūtījuši. Es pagaršoju, un izrādījās, ka ēdiens ir sālīts. Es sadusmojos un man sagribējas apvainoties uz savu vīru, jo viņš taču pasūtīja ēdienu. Vīrs momentā devas pie šefpavāra un vēlreiz pasūtīja to pašu – tagad bez sāls. Es turpināju dusmoties. Mani tracināja oficianti, kuri staigāja un smaidīja. Viņi absolūti nejutās vainīgi par to, ka es te sēžu tada dusmīga un aizvainota. Es biju izsalkusi, bet man vajadzēja vēl gaidīt. Aizvainojums sāka mani smacēt. 

Un te pēkšņi, es noķēru šo pauzi, šos pāris mirkļus un pajautāju sev:«Kāpēc es dusmojos uz vīru? Es taču pati dzirdēju, kā viņs pasūta nesālītu ēdienu. Viņš izdarīja visu, ko varēja. Un arī pēc tam aizgāja uz viruvi izlabot šo situāciju. Un pēkšni es sapratu, ka es nevēlos uzņemties atbildību par savu dzīvi, par tām nepatīkamajām situācijām, kas tajā ienāk. Daudz vieglāk to visu novelt uz vīru un vēl kaut ko no viņa pieprasīt. Es paskatījos uz situāciju no malas un sapratu, ka biju novēlusi atbildību par savu dzīvi uz daudzu citu cilveku pleciem. Viņu bija tik daudz, ka pati to regulēt vairs nespēju. Es saņēmos un ieslēdzu atlikušos saprāta resursus. Man izdevās noķert mirkli un to izmantot. 

«Un tā, Juļa, — es sev teicu — tev ir izvēle. Pirmais — tu vari sapsihoties un apvainoties uz vīru un vispār atteikties no ēdiena, lai viņam būtu kauns. Otrais — tu vari pateikties Dievam par situāciju, kas tev māca kontrolēt savas tieksmes un izvēles. Un mierīgi ar pateicību apēst to, ko vēlāk atnesīs. Trešais — tu vari pasmieties par situāciju un teikt «Askēze — bramiņa bagātība». Ceturtais — tu pagaidām vari pastaigāties ar bērnu un dot iespēju vīram mierīgi paēst un pēc tam viņš nomainīs tevi, un tu arī patīkamā mierā paēdīsi un uzlabosi attiecības ar savu vīru un Dievu nākotnē?».

Es biju neizsakāmi priecīga, jo noķēru momentu, kad dzimst tagadne un nākotne un man ļoti tas iepatikās. tagad es to izmantoju. Es vēlos pati izlemt, kā man reaģēt uz dzīvi. Es vēlos izvēlēties tās reakcijas, kas dara dzīvi labāku, garšīgāku, spilgtāku.»

Mēs varam apprecēties un saņemt no vīra daudz un dažādus labumus, bet viņš nekad nevarēs mums iedot savu prātu un skatu uz dzīvi caur sevi.

Vīrietis var padarīt sievieti laimīgāku, bet – ne laimīgu.Būt laimīgai – tā ir mūsu personīgā izvēle.

Tā ir tava labprātīga izvēle – apvainoties uz cilvēku un ļaut viņam vadīt tavu prātu vai arī izvēlēties citu reakciju , kas būs daudz priecīgāka visiem.

Visi stāvokļi atrodas tavā prātā un tu vari tos izsaukt, ja vēlies. Ne pasaule un cilvēki ietekmē mūsu emocijas, mēs paši varam tās pārvaldīt. Mēs varam iedomāties jebkuru stāvokli un izjust to, tā kā tas notiek tad, kad mēs skatāmies filmu.

Kad es savās konsultācijās sievietēm jautāju: «Iedomājieties, ka esat satikusi savu vīrieti, esat kopā un jums ir labi. Kā jūs jūtaties?», tad katra sieviete var man līdz sīkumam aprakstīt to stāvokli, kaut ari nekāda vīrieša pašlaik viņas dzīvē nav un varbūt pat nav bijis nekad. Neskatoties uz to, viņa jau zin un jūt.

Vai tu saproti to, ka mums ir pieejamas visas jūtas? Mūsu uzdevums nav pielīmēt cilvēkiem birkas: «Ar tevi es jūtos tā, ar tevi – tā. Ja viņš rīkosies tā – es priecāšos. ja savadāk – es šķiršos no viņa». Mēs varam izvēlēties daudz skaistākas un pozitīvākas reakcijas uz katru no dzīves situācijām.

Es jūs ļoti lūdzu, visas meitenes, sievietes, precētas un brīvās, atmetiet savas ilūzijas par to, ka vīrietis jūsu dzīvi padarīs laimīgu. Vīrietis tikai palielinās to, kas jūsos jau ir! Ja esi laimīga – būsi laimīgāka, ja nelaimīga – būsi vēl nelaimīgāka.

Mums, sievietēm arī ir atbildība, un pirmkārt atbildība par to, kas attiecas uz mūsu prātu, mūsu garastāvokli, mūsu pasaules uztveri. Tas, ka vīrietis var kontrolēt sievietes prātu, ir ilūzija. Tu pati zini, ka ar saviem “psihiskajiem vikrutasiem” mēs varam “izsist smadzenes” pat visvīrišķīgākajam vīrietim. Vai man taisnība?

Vīrieti sievietē pievelk prāta stāvoklis, viņas emocijas, noskaņojums un ar to arī izskaidrojams dīvainais fenomens, ka bieži vien ne īpaši skaistas un pievilcīgas sievietes piesaista veiksmīgu vīriešu uzmanību. Tas tāpēc, ka viņas ir jautras, vieglas, dzīvas, un rada sev apkārt īpašu atmosfēru.

Tāpēc uzņemies atbildību par savu dzīvi, par savu garastāvokli, pārvaldi to pati! Esi saimniece, ragana – šī vārda labākajā nozīmē.

Nākamreiz, kad vēlēsies apvainoties, padomā:

  • Ko man dos mans aizvainojums?
  • Ko es saņemšu, kad būšu aizvainota?
  • Vai manas attiecības uzlabosies, pateicoties šim aizvainojumam?
  • Vai mana dzīve kļūs labāka, skaistāka, priecīgāka?
  • Vai mans ceļš kļūs garīgāks?
  • Vai tas man atnesīs kaut nedaudz vairāk attīstības un izaugsmes?

Tu noteikti jautāsi: «Un ko darīt, ja cilvēks dara patiesi nepatīkamas lietas (apvaino, pazemo, izsmej?) Vai arī uz viņu nevajag apvainoties?

Protams, ne! Ja tu neapvainojies, tas nenozimē, ka esi kļuvusi par atkritumu kasti, kurā citi var izmest visu, ko vēlas.

Es ari par to daudz domāju un man atnāca lieliska frāze:
«Es neapvainojos – es izdaru secinājumus».

Ja cilvēks kaut reiz ir uzvedies bezkaunīgi, tu nenoreaģēji un viņš turpina to darīt otro, trešo un ceturto reizi – ko tur apvainoties? Izdari secinājumus, kāpēc tev vispar vajadzīgs tāds cilvēks? Ja tavi tuvinieki slikti pret tevi izturās, tad tas ir zvaniņš no Visuma par to, ka laiks strādāt ar sevi un ar savām attiecībām.

Raksti vēstules. Praktizē piedošanu. Mācies pareizi runāt ar vecākiem cilvekiem, ar vienaudžiem, ar bērniem. Risini situāciju kā ragana. Klusi. Mierīgi. Neizejot no mājas. Tāpēc es savā praksē dalos ar cilvēkiem dažādās tehnikās.

Aizvainojums nerisina problēmu – tas to palielina. Atsakoties no negatīvajām emocijām apzināti, ar prieku. tas ir lieliski, kad vari regulēt savu noskaņojumu un garastāvokli.

Es labi atceros vienu neizdevušos dienu: viss bija ne tā, kā man gribējās. Dienas beigās vīrs mani aizveda uz kino. Taču man garastavoklis bija briesmīgs. Un mans gudrais vīrs man teica:

— Saproti, tagad jau viss ir noticis tā kā noticis. Mēs vairs nevaram izmainīt situāciju, bet mēs varam ieraudzīt kaut ko labu, tajā, kas notiek. Tu vari pamēģināt ar gribasspēku izmainīt savu garastāvokli no slikta uz priecīgu? Vienkārši iedomāties, ka tev iekšā ir tāds urbītis, kas vienkārši ir japaceļ, pamēģini, lūdzu!»

— Labi — es pamēģināju. Un man izdevās. Es pēkšni ieraudzīju, ka visapkārt ir Visuma pozitīvās zīmes. Tas it kā uzmundrināja mani. Un tā mēs pozitīvā noskaņojumā devāmies uz kino.

Bet ja nu tev ir vēlēšanās paskumt (tā taču mēdz būt, ka vienkāri ir skumji), tad skumsti apzināti, ar gaišām skumjām, nemeklē iemeslus, nepārspēlē to uz citiem cilvekiem. Sievietes karma bieži atstradājas caur garastāvokli, tāpēc, ja skumjas ir atnākušas un tev gribās tajās ieslīgt, pabrīdini tuviniekus: «man gribas nedaudz paskumt, tāpat – vienkārši, bez iemesla» un skumsti uz veselību. Tas padarīs tavas attiecības ar sevi un cilvēkiem daudz apzinātākas un harmoniskākas

Šobrīd es arvien vairāk izzinu sievietes prātu, to, kā tas darbojas un meklēju veidus, kā padarīt šīs zināšanas pieejamas pēc iespējas vairāk sievietēm, lai pašas mēs spētu to pārvaldīt. Tas ir ļoti interesants process, un tā atveras ļoti daudz jaunas iespējas. Šis raksts ir tikai sākums.

Es to uzrakstīju tāpēc, lai jau šodien tu varētu sākt atsekot savas reakcijas, paskatītos uz tiem cilvēkiem, kuriem esi deliģējusi savas dzīves pārvaldīšanu un padomāt par to, vai dzīve, kādu to tu šodien dzīvo, ir tā, ko tu vēlētos dzīvot arī turpmāk? Vai arī tu vēlētos, lai tava dzīve kļūtu daudz priecīgāka un vieglāka?

Padomā JAU TAGAD!

P.S. Šī pritča padziļinās tavu izpratni par to, ko runāju:

Kāds cilvēks publiski apvainoja Gudro:
– Tu esi neticīgais! Tu esi dzērājs! Melis! Zaglis!
Gudrais tikai pasmaidīja.
Labi ģērbies jauneklis, kurš vēroja šo scēnu, jautāja Gudrajam:
– Kā gan tu vari paciest tādus apvainojumus? Vai tiešām tev nav sāpīgi?
Gudrais atbildēja:
— Ja tu gribi uzzināt manu noslēpumu, tev nāksies doties man līdzi.
Gudrais paņēma jaunekli aiz rokas un ieveda vecā šķūnī. Tur stāvēja veca lāde. Gudrais izvilka no lādes vecu, saplēstu halātu un pameta jauneklim:
– Piemēri, tev derēs!
Jauneklis izbrīnīts paskatījās uz Gudro un jautāja:
– Kāpēc man tērpties skrandās? Tu taču redzi, ka esmu pieklajīgi ģērbies? Vai tu esi jucis?
Un nometa zemē veco halātu.
– Pievērs uzmanību, – teica Gudrais, – nez kāpēc tu nevēlējies piemērīt vecas skrandas. Tāpat, kā es nesāku piemērīt netīros vardus, kurus man veltīja šis cilvēks. Vai tu varēsi apvainoties par apvainojumiem, ja sapratīsi sevī stingri un noteikti, ka apvainojumi tās ir tās pašas skrandas, kuras tev pamet sveši cilvēki. Protams, neviens neliedz tev tās piemērīt un pat valkāt, ja nu pēkšņi tev izrādās, nav savu drēbju.

Mīlestībā: Jūsu Jūlija Sudakova

Tulkoja: Ginta FS

7 noziegumi, kurus cilvēks var paveikt ar vārdiem

404

Mēs dzīvojam ļoti grūtā, bet interesantā laikā. Interesantā tāpēc, ka materiālie sasniegumi pārsteidz jebkuru iztēli. Lielai daļai cilvēku ir viss: garšīgs ēdiens, moderns apģērbs, mobilie telefoni, datori, taču dažkārt paliek skumji, vientuļi, grūti. Kāpēc? Tāpēc, ka paši par sevi visi šie materiālie labumi nenes ne prieku, ne mieru, ne harmoniju. Tas ir pieredzes pārbaudīts fakts.

Var minēt tādu piemēru: miljonāra dēls, kuram bija viss, kurš dzīvoja pārpilnībā, izdarīja pašnāvību. Pie viņa atrada pirmsnāves vēstuli: „Paņēmu no dzīves visu. Neko interesantu tajā neatradu. Aizeju no dzīves labprātīgi.”

Kas tad vēl cilvēkam vajadzīgs, vēl, bez materiālajiem labumiem, lai viņš justos laimīgs? Mūsu laika gudrākie prāti saka: cilvēkam jāatceras, ka viņam ir dvēsele, kas dzīvo pēc garīgās pasaules likumiem. Piemēram, ja tev kaut kas jādala ar savu draugu, tad jādod viņam nevis puse, kā to vēl mūsu materiālās pasaules likumi, bet tik, cik viņš grib, vai viņam vajag. Tavs uzdevums ir sagādāt viņam prieku un mieru, jo garīgās pasaules galvenais likums ir Mīlestība.
Kad mīli, tad nekā nav žēl.

Pēdējā laikā ļoti daudz raksta un runā par garīgās dzīves noteikumiem un likumiem. Ir ari piedāvājumi, Krievijas skolās ieviest mācību kursu „Pareizticīgās kultūras pamati”, kas palīdzētu bērniem saprast, ka mēs stāvam uz divu ēru robežas. Materiālā – aiziet pagātnē. Tās vietā nāk Pasaules Izpratne: Visums ir ne tikai matērija, bet gan kaut kas daudz vairāk…

Šāda izpratne skārusi arī valodu. Zinātnieki ir nonākuši pie slēdziena, ka vārds nav tikai skaņu kopums: katrā vārdā slēpjas dziļa jēga, gars, kas nosaka cilvēka garastāvokli, fizisko veselību un pat viņa un viņa bērnu likteni.

Cilvēks kā vārdiska būtne, tieši caur vārdu vēršas lūgšanās pie Dieva, tieši ar vārda palīdzību tas vēršas pie cilvēkiem, ar vārdu palīdzību saņem zināšanas un tajā pat laikā, neuzmanīgi lietojot vārdus, izdara ļoti daudz noziegumu pret sevi un saviem tuvajiem.

Ticīgie cilvēki zin, ka tas ir grēks Dieva priekšā. Arhimandrids Rafails (Kareļins) grāmatā „Prasme nomirt vai māksla dzīvot” nosauc 7 noziegumus, kurus cilvēks var izdarīt ar valodas palīdzību:

  • Solījuma neturēšana (zvēresta laušana)
  • Lāsti
  • Apmelojumi
  • Nosodījums
  • Meli
  • Joki
  • Lamuvārdi
  • Tukšvārdība
  • Liekvārdība

Kopā ar cienījamo Svēto Tēvu izskatīsim katru no šiem septiņiem.

1. Katram no mums kādreiz dzīvē ir nācies zvērēt.
Labi, ja mēs savu zvērestu esam turējuši. Un ja nu ne? Tātad zvērests ir sanācis melīgs. Taču vēl trakāk, ja cilvēks dod zvērestu, zinādams, ka melo un to nepildīs. Ar to viņš pakļauj sevi tiesai uz visiem laikiem un pirmkārt soģis būs viņa sirdsapziņa. Tāpēc pret zvērestiem jāattiecas ļoti uzmanīgi un nevajag tos dot, ja ziniet, ka nespēsiet izpildīt. Protams, ārsta zvērests – vienmēr nākt palīgā slimajam, kareivja zvērests – aizsargāt dzimteni.
Savdabīgi zvēresti ir arī solījumi, kurus mēs dāļājam pa labi un pa kreisi – draugiem, radiniekiem, bieži neaizdomājoties par to, vai tos izpildīsim.

Doma, Vārds un Darbi mūsu Radītājam ir vienlīdz svarīgi un nedalāmi.

Un, ja reiz mēs esam radīti pēc viņa tēla un līdzības, vajadzētu pacensties kaut nedaudz līdzināties.

Pavērojat sevi, kaut vai vienas dienas garumā – un jūs pārliecināsieties, ka ir ļoti grūti atbildēt par katru savu vārdu.

2. Lāsti.

Vārdi, ko cilvēks izsaka aizvainojumā vai dusmās, un, kā tas bieži gadās – tieši uz saviem tuvākajiem cilvēkiem. Nolādēt cilvēku – nozīmē vēlēt viņam nelaimi un nāvi. Briesmīgi ir vecāku lāsti bērniem. Tēva lāsts – izkaltēs, mātes – izskaudīs. Nepelnīti lāsti vēršas tieši pret to cilvēku, kurš šos lāstus izsaka, bet pelnītie dara nepanesamu dzīvi cilvēkam, kuru nolādēja. Bieži gan lādētājs pats vēlāk saprot, ko izdarījis, taču pateiktu vārdu neatgriezt un cilvēks to nesīs tālāk pa visu savu dzīvi.

3. Apmelojumi.

Apzināti meli, ar kuru palīdzību mēs vēlamies nomelnot citu cilvēku, “iegriezt” viņam vai par kaut ko atriebties.

Apmelojumiem ”kājas parasti aug no” naida un skaudības.

Tas, kurš apmelo, kļūst par naida iemiesojumu. Apmelojums ir cilvēka nogalināšana caur vārdu, jo apmelotāja mērķis ir noskaņot pret apmelojamo visus cilvēkus un nokaut viņu morāli.

4. Nosodījums.

Ar nosodījumu “slimojam” mēs visi, bez izņēmuma. Ņemamies nosodīt citus, tā vietā, lai pacenstos ieraudzīt savus trūkumus un stradātu pie tiem. Katrs nosodījums sevī nes melus, kaut arī no ārpuses tas šķiet ticams, tāpēc nav stingras robežas starp nosodījumu un apmelojumu.

Mēs taču nekad īsti nezinām, kāpēc cilvēks dotajā situācijā rīkojās tā kā rīkojās. Varbūt viņam tam bija nopietni iemesli? Mums labāk iemācīties pacensties attaisnot šo cilvēku, necensties, lai par viņa soli uzzinātu visa pasaule. Ja mēs būsim žēlsirdīgi un dāsni – arī pret mums cilvēki būs tādi paši.

Cik reizes tas jāpārbauda? Katra cilvēka dvēselē, pat tāda, kas deg naidā uz cilvēkiem, dzīvo Dievišķās mīlestības dzirksts.

5. Meli un izlikšanās.

Mūsdienu cilvēks vairs neprot būt Pats. Viņs pastavīgi izliekas, spēlē, melo. Vienus melus noslēpj ar citiem. Ne velti saka, ja esi samelojis vienreiz, izdarīsi to vēlreiz. Mūsdienās meli ir kļuvuši totāli – pārdodam savu sirdsapziņu lai izpatiktu cilvēkiem, lai saņemtu kadu savu izdevīgumu, dažkārt vienkārši tāpat – aiz ieraduma. Un no tā cieš gan ķermenis, gan dvēsele.

Tagad atcerieties savu stāvokli brīdī, kad melojat: te sarkstat, te bālējat, sirds sitas neritmā, tiek izmests adrenalīns un hormoni, kas paaugstina asinsspiedienu. Tā reaģē ķermenis. Un dvēsele? Dvēselē nav ne par kapeiku labāk. Tukšuma, bezcerības, dusmu, dažkārt naida sajūta: «Es neesmu vainīgs, mani piespieda samelot». Kāpēc mums ir tik slikti? Tāpēc, ka grēkojām, pārkāpdami Dieva baušļus, viņa lūgumu: cilvēk, nemelo, tev būs slikti.

Cilvēks ir pārtraucis uzticēties un ticēt otram cilvēkam, tāpēc šodien tik daudz ciešanu.

6. Ļauni un vulgāri joki un lamuvārdi.

Šajā gadījumā cilvēks ar saviem vārdiem caur dzirdi apgāna cita cilvēka dvēseli.
Par jokiem. Patiesībā jebkurš, pat nevainīgākais joks ir vērsts pret personību un cilvēka pazemošanu. Tam ir viegli piekrist, ja nostadām sevi otra cilvēka vietā – kā joka mērķi. Ko vēl tur runāt par ļauniem jokiem, kuros izskan cilvēka personības pazemošana. Ne velti jokdari sauc par rupekļa brāli.

Un tagad par lamuvārdiem. Tie ir slikti vārdi, kuri sevī nes neredzamus netīrumus. Pazīstamā rakstnieka B.Ganago varonis saka tā: «Melnus vārdus saka tas, kam melna dvēsele. Tā ir sērga, kas briesmīgāka par AIDS, tāpēc, ka AIDS atņem laicīgo dzīvi, bet „mātes vārdi” – mūžīgo. Tā saindē katru jūsu ķermeņa šūnu”.
Piemēram, autore min dažus ne visbriesmīgākos vārdus – tos es netulkošu:

Слово сволочь по происхождению восходит к глаголу сволочь и первоначально означало мусор, который сволакивают в кучу и затем выбрасывают за порог жилища. Поэтому слово сволочь — пожелание одиночества, чтобы человек был лишён своего дома, выкинут из жилища как мусор, изгнан.
Слово негодяй означает негодный, непригодный, не соответствующий своему назначению, испорченный. Поэтому слово негодяй — пожелание: «пусть не исполнится цель твоей жизни».
Слово подлец означает низкий, ползающий, находящийся под ногами. Здесь — проклятие: «будь под ногами, упади в глубины преисподней, которая под всеми» и т. п.

Ārdošā informācija, kas ielikta lamu vārdos nevar tā vienkārši pazust. Interesi izsauc zinātnieku-ģenētiķu pētījumi šajā jomā. Pētījumi, kas veikti Krievijas Zinātņu Akadēmijā, dod tiesības runāt par to, ka DNS ir spējīga uztvert cilvēka valodu caur elektromagnētiskajiem kanāliem – pozitīvā informācija gēnus atveseļo, negatīvā, izsauc mutācijas, kas kropļo cilvēku, tātad jebkurš izsacītais vārds – ir viļņveidīga ģenētiskā programma, kas ietekmē ne tikai mūsu dzīvi, bet arī mūsu bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu dzīvi…
7. Tukšvārdība un daudzvārdība.

Tukšvārdība ir tas, kas kļūst par ieradumu runāt par nevajadzīgo un tukšo. Tukšvārdis ir savas dvēseles naidnieks un citu cilvēku laika zaglis. Ja tukšvārdis neizrunājas, viņš jūtas slims un nelaimīgs, bet apkārtējiem tas ir apgrūtinājums, jo, ja uzklausīsi šos tukšos vārdus,saslimsi pats.

Mums jāiemācās tā lielā māksla – KLUSĒŠANA.

Daudzvārdība ir kas līdzīgs tukšvārdībai, taču nedaudz atšķiras. Daudzvārdīgs cilvēks var runāt par vajadzīgo un lietderīgo, taču, neatšķirot svarīgo no nesvarīgā, patērē milzumdaudz nevajadzīgu vārdu. Cilvēki šādās sarunās nogurst. Parasti šadiem cilvēkiem trūkst domāšanas kultūras, mēra sajūtas un cieņas pret sarunu biedru. Īpaši jācenšas nebūt daudzvārdīgam ar gados vecākiem cilvēkiem, ar tiem, kuri labāk par tevi pārzin sarunas tematu, kuri vēlas tevi “pieķert pie vārda”, lai pēc tam apmelotu, ar slimo, kuru esi atnācis apciemot, ar cilvēku, kurš steidzas, kurš klausās tevī, acis aizvēris. Nevajag runāt par to, ko tu nesaproti un lietām, kuras nepārzini un par kurām neesi pārliecināts. Labāk lai tavam sarunu biedram ir sajūta, ka viņš gribētu, lai tu parunā vēl, nevis – lai tu apklusti.

Gribam mēs to, vai – nē, bet katrs mūsu vārds nes sevī noteiktu enerģiju. Tā savieno mūs ar kosmiskajiem labajiem un sliktajiem spēkiem un tāpēc vajag ļoti uzmanīgi izvēlēties vārdus, kurus runājam. Zinātnieki teic, ka ikviens mūsu vārds atstāj nezūdošas pēdas Visumā un mūsu liktenis atkarīgs no vārdiem, kurus esam teikuši.

Autors: Gaļina Anfjorova, filoloģijas zinātņu kandidāte, Šadrinska Valsts Pedagoģiskā Institūta krievu valodas katedras docente.

Tulkoja: Ginta FS