AIZVAINOJUMS — nenobriedušas personības pazīme

merkakis

Aizvainojums — tas ir ikvienas sievietes lielākais lāsts un īpaši tas izpaužas attiecībās ar vīrieti. Kad sievietei ir slikts garastāvoklis, viņa var apvainoties uz savu vīru (draugu) par viņa uzvedību, vārdiem, izturēšanos, cenšoties nosodīt viņu ar savu klusēšanu un vienaldzību.

Daudzām tas strādā tīri labi. Vīrietis neiztur psiholoģisko spriedzi, ko radījusi sieviete un nāk atvainoties, dāvina dāvanas u.t.t. Ne tāpēc, ka viņam gribas izdarīt viņai ko labu, iepriecināt, darīt laimīgu, bet gluži vienkārši tāpēc, ka viņa tam ir radījusi apstākļus, kuros psihiski vesels cilvēks ilgi nevar atrasties. Viņš vienkārši cenšas maksimāli samazināt emocionālo spiedienu.

Aizvainojums nekādā gadījumā nenostiprina attiecības, tas lēnām tās iznīdē un grauj. Pie tam, būt aizvainotai arī nemaz nav tik viegli — tas nozīmē radīt sevī nepanesamu enerģētiku, domāt sliktas domas, atrasties pastāvīgi negatīvā noskaņojumā – nedrīkst taču ne priecāties, ne smaidīt. Gala rezultatā aizvainojums ne tikai sagrauj pašas prātu, bet arī veselību un apkārtējo cilvēku psihi.

Daudzas sievietes to zin, un tomēr turpina apvainoties!

Kāpēc?

Mūs bērnībā baroja ar ideju par to, ka apprecoties, visas problēmas pazudīs. Ka vīram jābūt tam, kurš pieņems lēmumus, būs atbildīgs, padarīs savu sievu laimīgu. Savukārt sievietes galvenais uzdevums ir pildīt savus sievas pienākumus – gatavot ēst, būt skaistai, uzturēt kārtībā savu māju, dzemdēt bērnus un rūpēties par tiem, bet garastāvoklis un emocionālais stāvoklis tajā visā neietilpst.

Vēdiskās zināšanas šo pozīciju nostiprinājā vēl vairāk, stāstot par sieviešu un vīriešu pienākumiem. Vīrietim atbildība, sievietei – maigums.

Vīrietis, protams, var uzņemties atbildību par to, lai sagādātu labus dzīves apstākļus, dot sievietei bērnu, aizsargāt ģimeni. Taču viņš nekādā gadījumā nav atbildīgs par to, kas notiek viņas galvā un par to, kā viņa uztver savu vīrieti.

Viņš nav vainīgs pie nekārtībām viņas galvā. Savukārt mēs,sievietes, ļoti bieži atbildību par to, kas notiek mūsu galvās, noveļam uz savu vīrieti – kaut arī tā nav vīrieša ietekmes zona.

Reiz manas labākās draudzenes jaunais cilvēks atnesa viņai milzīgu pušķi dzeltenu rožu. Viņš ir vienkāršs puisis un nezin visus smalkumus par to, ka dzeltenas rozes ir šķiršanās simbols (vai tā maz ir?) Un, kad viņš, laimīgs un piesarcis ar šo pušķi rokās parādījās durvīs, mana draudzene jutās aizskarta līdz sirds dziļumiem un iemeta pārsteigtajam puisim ar to pa galvu, un izgrūda viņu pa durvīm.
Es biju spiesta vairāk kā stundu viņu mierināt, skaidrojot to, ka tas nebija tīšām, ka viņš ir parasts puisis un nepārzina ziedu etiķeti un to, ka viņš taču vēlējās izdarīt tikai ko labu un patīkamu.

Absurda situācija un tomēr es esmu pārliecināta, ka arī jūsu dzīvē ir bijuši gadījumi, kad apvainojaties par visādām muļķībām.

Aizvainojums, tāpat kā daudzas citas negatīvās emocijas, ir mūsu nenobriedušās personības rādītājs un raksturotājs. Un tas nozīmē, ka neesam gatavas uzņemties atbildību par savu dzīvi, nerunājot pat par citu cilvēku dzīvēm.

Kad mēs apvainojamies uz kādu, mēs vienkārši atdodam atbildību par savu dzīvi citu cilvēku rokās, mēs ļaujam citiem cilvēkiem vadīt mūsu dzīvi, mūsu likteni, garastāvokli, emocijas, mēs izvēlamies būt upuri.

Ja tevi var aizvainot tonis, kādā ar tevi runāja trolejbusā kontrolieris, vai kā tavs vīrs uz tevi paskatījās, vai ko mamma pateica pa telefonu, vai kā draudzene uz tevi izgāza savas dusmas un tu par to apvainojes, tev pazuda motivācija un mirdzums acīs, tad pajautā sev, kas pārvalda tavu dzīvi? Tu pati vai citi cilvēki?

  • Tagad atceries situācijas, kas iedarbina tevī aizvainojuma emocijas, aizkaitinājumu un dusmas?
  • Kuri cilvēki tie ir?
  • Kuri notikumi?

Vienkārši atceries. Kāpēc, to uzzināsi vēlāk.

Kad es mācījos Psiholoģijas skolā, mans gudrais Skolotājs (es viņam zemu paklanos), pateica man domu, kuru es ļoti labi atceros visu mūžu:

 «Mūsu karma (liktenis) ir ieslēgta mūsu prātā. Pēc karmas likumiem mēs piedzimstam ar noteiktu prātu, kurš tālāk jau veido mūsu likteni. Uz vienu un to pašu situāciju divi cilvēki reaģē dažādi. Kāds krīt panikā un pārstāj censties, kāds pasmaida, jo ierauga tajā Dieva mācību stundu. Daudzi notikumi mūsu dzīvē ir jau nolemti, bet mūsu brīvība slēpjas tajā, kā mēs reaģējam uz visu – tā mēs paši veidojam jaunu, labāku karmu. Starp stimulu un reakciju vienmēr ir daži mirkļi, kuru laikā mēs brīvi varam izvēlēties savu reakciju». 

Atceries, kad tev viss bija labi, lielisks garastāvoklis, iedvesma un pēkšņi, kāds kaut ko pateica, tevi pagrūda, tu apvainojies? Vai tu to ievēroji? Vai tas tev bija vērtīgi?

Ja mēs negribam apvainoties, mūs būs neiespējami aizvainot, lai kā arī censtos. Krievu valodā vārds “обидеться” ir cēlies no diviem vārdiem “Обидеть себя”, saīsināti «обидеться».

Manā dzīvē bija gadījums, kad es kādu laika periodu nelietoju ne sāli, ne cukuru. Mēs ar ģimeni ceļojām un tāpēc nācās pusdienot dažādās sabiedriskās ēdināšanas vietās – tad nācās paskaidrot apkalpojošam personālam, ka man vajadzīgs ēdiens bez sāls un cukura. Reiz es biju ļoti piekususi un izsalkusi, un vīrs aizveda mani uz kādu kafejnīcu. Tur viņs pasūtīja ēdienu, paskaidrojot mūsu prasības. Man ļoti gribējās ēst, un es ar nepacietību gaidīju, kad atnesīs mūsu pasūtīto ēdienu. Un tā, pēc 20 minūtēm to atnesa. Visu, ko bijām pasūtījuši. Es pagaršoju, un izrādījās, ka ēdiens ir sālīts. Es sadusmojos un man sagribējas apvainoties uz savu vīru, jo viņš taču pasūtīja ēdienu. Vīrs momentā devas pie šefpavāra un vēlreiz pasūtīja to pašu – tagad bez sāls. Es turpināju dusmoties. Mani tracināja oficianti, kuri staigāja un smaidīja. Viņi absolūti nejutās vainīgi par to, ka es te sēžu tada dusmīga un aizvainota. Es biju izsalkusi, bet man vajadzēja vēl gaidīt. Aizvainojums sāka mani smacēt. 

Un te pēkšņi, es noķēru šo pauzi, šos pāris mirkļus un pajautāju sev:«Kāpēc es dusmojos uz vīru? Es taču pati dzirdēju, kā viņs pasūta nesālītu ēdienu. Viņš izdarīja visu, ko varēja. Un arī pēc tam aizgāja uz viruvi izlabot šo situāciju. Un pēkšni es sapratu, ka es nevēlos uzņemties atbildību par savu dzīvi, par tām nepatīkamajām situācijām, kas tajā ienāk. Daudz vieglāk to visu novelt uz vīru un vēl kaut ko no viņa pieprasīt. Es paskatījos uz situāciju no malas un sapratu, ka biju novēlusi atbildību par savu dzīvi uz daudzu citu cilveku pleciem. Viņu bija tik daudz, ka pati to regulēt vairs nespēju. Es saņēmos un ieslēdzu atlikušos saprāta resursus. Man izdevās noķert mirkli un to izmantot. 

«Un tā, Juļa, — es sev teicu — tev ir izvēle. Pirmais — tu vari sapsihoties un apvainoties uz vīru un vispār atteikties no ēdiena, lai viņam būtu kauns. Otrais — tu vari pateikties Dievam par situāciju, kas tev māca kontrolēt savas tieksmes un izvēles. Un mierīgi ar pateicību apēst to, ko vēlāk atnesīs. Trešais — tu vari pasmieties par situāciju un teikt «Askēze — bramiņa bagātība». Ceturtais — tu pagaidām vari pastaigāties ar bērnu un dot iespēju vīram mierīgi paēst un pēc tam viņš nomainīs tevi, un tu arī patīkamā mierā paēdīsi un uzlabosi attiecības ar savu vīru un Dievu nākotnē?».

Es biju neizsakāmi priecīga, jo noķēru momentu, kad dzimst tagadne un nākotne un man ļoti tas iepatikās. tagad es to izmantoju. Es vēlos pati izlemt, kā man reaģēt uz dzīvi. Es vēlos izvēlēties tās reakcijas, kas dara dzīvi labāku, garšīgāku, spilgtāku.»

Mēs varam apprecēties un saņemt no vīra daudz un dažādus labumus, bet viņš nekad nevarēs mums iedot savu prātu un skatu uz dzīvi caur sevi.

Vīrietis var padarīt sievieti laimīgāku, bet – ne laimīgu.Būt laimīgai – tā ir mūsu personīgā izvēle.

Tā ir tava labprātīga izvēle – apvainoties uz cilvēku un ļaut viņam vadīt tavu prātu vai arī izvēlēties citu reakciju , kas būs daudz priecīgāka visiem.

Visi stāvokļi atrodas tavā prātā un tu vari tos izsaukt, ja vēlies. Ne pasaule un cilvēki ietekmē mūsu emocijas, mēs paši varam tās pārvaldīt. Mēs varam iedomāties jebkuru stāvokli un izjust to, tā kā tas notiek tad, kad mēs skatāmies filmu.

Kad es savās konsultācijās sievietēm jautāju: «Iedomājieties, ka esat satikusi savu vīrieti, esat kopā un jums ir labi. Kā jūs jūtaties?», tad katra sieviete var man līdz sīkumam aprakstīt to stāvokli, kaut ari nekāda vīrieša pašlaik viņas dzīvē nav un varbūt pat nav bijis nekad. Neskatoties uz to, viņa jau zin un jūt.

Vai tu saproti to, ka mums ir pieejamas visas jūtas? Mūsu uzdevums nav pielīmēt cilvēkiem birkas: «Ar tevi es jūtos tā, ar tevi – tā. Ja viņš rīkosies tā – es priecāšos. ja savadāk – es šķiršos no viņa». Mēs varam izvēlēties daudz skaistākas un pozitīvākas reakcijas uz katru no dzīves situācijām.

Es jūs ļoti lūdzu, visas meitenes, sievietes, precētas un brīvās, atmetiet savas ilūzijas par to, ka vīrietis jūsu dzīvi padarīs laimīgu. Vīrietis tikai palielinās to, kas jūsos jau ir! Ja esi laimīga – būsi laimīgāka, ja nelaimīga – būsi vēl nelaimīgāka.

Mums, sievietēm arī ir atbildība, un pirmkārt atbildība par to, kas attiecas uz mūsu prātu, mūsu garastāvokli, mūsu pasaules uztveri. Tas, ka vīrietis var kontrolēt sievietes prātu, ir ilūzija. Tu pati zini, ka ar saviem “psihiskajiem vikrutasiem” mēs varam “izsist smadzenes” pat visvīrišķīgākajam vīrietim. Vai man taisnība?

Vīrieti sievietē pievelk prāta stāvoklis, viņas emocijas, noskaņojums un ar to arī izskaidrojams dīvainais fenomens, ka bieži vien ne īpaši skaistas un pievilcīgas sievietes piesaista veiksmīgu vīriešu uzmanību. Tas tāpēc, ka viņas ir jautras, vieglas, dzīvas, un rada sev apkārt īpašu atmosfēru.

Tāpēc uzņemies atbildību par savu dzīvi, par savu garastāvokli, pārvaldi to pati! Esi saimniece, ragana – šī vārda labākajā nozīmē.

Nākamreiz, kad vēlēsies apvainoties, padomā:

  • Ko man dos mans aizvainojums?
  • Ko es saņemšu, kad būšu aizvainota?
  • Vai manas attiecības uzlabosies, pateicoties šim aizvainojumam?
  • Vai mana dzīve kļūs labāka, skaistāka, priecīgāka?
  • Vai mans ceļš kļūs garīgāks?
  • Vai tas man atnesīs kaut nedaudz vairāk attīstības un izaugsmes?

Tu noteikti jautāsi: «Un ko darīt, ja cilvēks dara patiesi nepatīkamas lietas (apvaino, pazemo, izsmej?) Vai arī uz viņu nevajag apvainoties?

Protams, ne! Ja tu neapvainojies, tas nenozimē, ka esi kļuvusi par atkritumu kasti, kurā citi var izmest visu, ko vēlas.

Es ari par to daudz domāju un man atnāca lieliska frāze:
«Es neapvainojos – es izdaru secinājumus».

Ja cilvēks kaut reiz ir uzvedies bezkaunīgi, tu nenoreaģēji un viņš turpina to darīt otro, trešo un ceturto reizi – ko tur apvainoties? Izdari secinājumus, kāpēc tev vispar vajadzīgs tāds cilvēks? Ja tavi tuvinieki slikti pret tevi izturās, tad tas ir zvaniņš no Visuma par to, ka laiks strādāt ar sevi un ar savām attiecībām.

Raksti vēstules. Praktizē piedošanu. Mācies pareizi runāt ar vecākiem cilvekiem, ar vienaudžiem, ar bērniem. Risini situāciju kā ragana. Klusi. Mierīgi. Neizejot no mājas. Tāpēc es savā praksē dalos ar cilvēkiem dažādās tehnikās.

Aizvainojums nerisina problēmu – tas to palielina. Atsakoties no negatīvajām emocijām apzināti, ar prieku. tas ir lieliski, kad vari regulēt savu noskaņojumu un garastāvokli.

Es labi atceros vienu neizdevušos dienu: viss bija ne tā, kā man gribējās. Dienas beigās vīrs mani aizveda uz kino. Taču man garastavoklis bija briesmīgs. Un mans gudrais vīrs man teica:

— Saproti, tagad jau viss ir noticis tā kā noticis. Mēs vairs nevaram izmainīt situāciju, bet mēs varam ieraudzīt kaut ko labu, tajā, kas notiek. Tu vari pamēģināt ar gribasspēku izmainīt savu garastāvokli no slikta uz priecīgu? Vienkārši iedomāties, ka tev iekšā ir tāds urbītis, kas vienkārši ir japaceļ, pamēģini, lūdzu!»

— Labi — es pamēģināju. Un man izdevās. Es pēkšni ieraudzīju, ka visapkārt ir Visuma pozitīvās zīmes. Tas it kā uzmundrināja mani. Un tā mēs pozitīvā noskaņojumā devāmies uz kino.

Bet ja nu tev ir vēlēšanās paskumt (tā taču mēdz būt, ka vienkāri ir skumji), tad skumsti apzināti, ar gaišām skumjām, nemeklē iemeslus, nepārspēlē to uz citiem cilvekiem. Sievietes karma bieži atstradājas caur garastāvokli, tāpēc, ja skumjas ir atnākušas un tev gribās tajās ieslīgt, pabrīdini tuviniekus: «man gribas nedaudz paskumt, tāpat – vienkārši, bez iemesla» un skumsti uz veselību. Tas padarīs tavas attiecības ar sevi un cilvēkiem daudz apzinātākas un harmoniskākas

Šobrīd es arvien vairāk izzinu sievietes prātu, to, kā tas darbojas un meklēju veidus, kā padarīt šīs zināšanas pieejamas pēc iespējas vairāk sievietēm, lai pašas mēs spētu to pārvaldīt. Tas ir ļoti interesants process, un tā atveras ļoti daudz jaunas iespējas. Šis raksts ir tikai sākums.

Es to uzrakstīju tāpēc, lai jau šodien tu varētu sākt atsekot savas reakcijas, paskatītos uz tiem cilvēkiem, kuriem esi deliģējusi savas dzīves pārvaldīšanu un padomāt par to, vai dzīve, kādu to tu šodien dzīvo, ir tā, ko tu vēlētos dzīvot arī turpmāk? Vai arī tu vēlētos, lai tava dzīve kļūtu daudz priecīgāka un vieglāka?

Padomā JAU TAGAD!

P.S. Šī pritča padziļinās tavu izpratni par to, ko runāju:

Kāds cilvēks publiski apvainoja Gudro:
– Tu esi neticīgais! Tu esi dzērājs! Melis! Zaglis!
Gudrais tikai pasmaidīja.
Labi ģērbies jauneklis, kurš vēroja šo scēnu, jautāja Gudrajam:
– Kā gan tu vari paciest tādus apvainojumus? Vai tiešām tev nav sāpīgi?
Gudrais atbildēja:
— Ja tu gribi uzzināt manu noslēpumu, tev nāksies doties man līdzi.
Gudrais paņēma jaunekli aiz rokas un ieveda vecā šķūnī. Tur stāvēja veca lāde. Gudrais izvilka no lādes vecu, saplēstu halātu un pameta jauneklim:
– Piemēri, tev derēs!
Jauneklis izbrīnīts paskatījās uz Gudro un jautāja:
– Kāpēc man tērpties skrandās? Tu taču redzi, ka esmu pieklajīgi ģērbies? Vai tu esi jucis?
Un nometa zemē veco halātu.
– Pievērs uzmanību, – teica Gudrais, – nez kāpēc tu nevēlējies piemērīt vecas skrandas. Tāpat, kā es nesāku piemērīt netīros vardus, kurus man veltīja šis cilvēks. Vai tu varēsi apvainoties par apvainojumiem, ja sapratīsi sevī stingri un noteikti, ka apvainojumi tās ir tās pašas skrandas, kuras tev pamet sveši cilvēki. Protams, neviens neliedz tev tās piemērīt un pat valkāt, ja nu pēkšņi tev izrādās, nav savu drēbju.

Mīlestībā: Jūsu Jūlija Sudakova

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements