Par gudriniekiem, kritiķiem un kontroli

Katram no mums ir savs “gudrinieku un gudrinieču” loks, kuri skaidri zina, kā mums katram jādzīvo, jamīl, jāstrādā. Tāpat katram ir arī savs “kritiķu” loks, kuri gatavi mums paskaidrot, ko mēs savā dzīvē, darbā un mīlestībā daram nepareizi – pat tad, ja mēs to nelūdzam. Vispār nepareizi, vai nepareizi, salīdzinot ar viņiem!

Katrs no mums ik dienas saskaras ar milzīgu kontroles daudzumu. Un mums katram ir jātiek ar to galā. Sevī – pār citiem. Ārpusē – no citiem attiecība pret sevi.

Tāpat arī katram no mums ir biezas bruņas, pret visiem šiem gudriniekiem un kritiķiem. Un katrā sēž burtiski paralizējošas bailes kādu dienu izdzirdēt, ka esi izlēcējs, lūzeris un te tev nav vietas. Šīs bailes neļauj kustēties, tās nedod iespēju turpināt savu ceļu pēc neveiksmēm, tās  iedzen stresā un paralizē.

Mēs visi ne reizi vien esam bijuši ievainoti. Un mēs visi nevēlamies vēlreiz to piedzīvot. Tomēr vienalga turpinām ievainot.

Cik daudz gan dzīvības spēka un laika tiek patērēti nevis radīšanai un radošumam, bet aizsardzībai un pierādīšanai, ka arī tev ir tiesības! Aizsardzībai, aizstāvībai un pierādījumiem to priekšā, kuri šajā brīdī arī sevi aizsargā, aizstāv un pierāda.

Tik ļoti gribās brīvību un atļauju būt dažādiem, tā vietā lai klausītos kāda “morāli”. Sev un citiem. Un tik ļoti gribas ticēt tam, ka visa pietiks visiem, tā vietā, lai atkal skatītos kā tiek atmaskoti “nepareizie”. Visiem pietiks mīlestības, naudas, laimes.

Tik ļoti gribas atslābināties, iztaisnot plecus, izstiepties, dziļi un mierīgi ieelpot un izelpot, un apskaut, tā vietā, lai sagatavotos kārtējam uzbrukumam un paspētu to atvairīt. Apskaut, lai atbalstītu, tā parādot, ka “es esmu tev blakus”.

Tik ļoti gribās sadarbību un partnerību, lai būtu interesantāk, nevis kārtējo salīdzinājumu, kurš labāks.

Un pēkšņu, neprasītu piezīmju ar gudru skatienu vietā, cilvēks vēlas, lai viņam būtu iespēja pašironijai un laiks kopā ar citiem pasmieties un pamuļķoties.

Un tā vietā, lai visiem gadījumiem meklētu taisnīgumu un vienas un tās pašas normas, tik ļoti gribās improvizēt, būt iedvesmotam un pieņemtam. Siltumu. Gribas. Katram.

Tikai uz mirkli iedomājies, ja reiz visi, kuri kaut ko reāli dara un rada, paklausīs visiem gudriniekiem un kritiķiem un pārstās darīt to, ko dara, tikai tāpēc, ka kādam tas šķiet nepilnīgs un nepareizs. Mums paliks tikai aizliegumi, aizrādījumi, morāles, gudras sejas un garlaicība. Nebūs nekā radoša, smieklīga, spontāna, brīnišķīga, drosmīga un viegla.

Es iedomājos. Un iedomājos par to, ka, ja tu citiem nedod tiesības kaut ko radīt un visu laiku uzskaiti svešas kļūdas un pieķer nepilnībās, tad automātiski arī pats sev aizliedz būt radošam. Un ir ļoti bail – ja nu pēkšņi kāds arī tevi sāks kritizēt. Vārdi “Bailes” un “Kritika” staigā rokās sadevušies.

Ja tu kaut ko dari pirmo reizi, vai arī dari ne tik profesionāli, un tevi kaunina, vai kāds šausminās vai pauž šaubas par tevi, neskaties uz to pusi, aizbāz ausis. Necenties paņemt sev svešas bailes, katram mums pietiek savējo. Neņem tās sev. Un, lūdzu, turpini darīt to, kas tev patīk un ko tu mīli darīt. Tavs talants un tavs spēks to paust neradās no tiem, kuri zina, kā darīt pareizi, un, kuriem patiesībā ir daudz vairak bail kā tev pašam.

Un vēl – tu neesi tas cilvēks, kurš apstājies savā ceļā, ar to palīdzēs tikt galā ar bailēm kritiķiem un gudriniekiem. Mēklē tos cilvēkus, kuri par tevi un to, ko tu dari, saka labu, runā labu. Viņiem jau izdodas vadīt savas bailes un pašiem patstāvīgi tikt ar tām galā. 

Brīvību, mīlestību, naudu, laimi, sadarbību, partnerību, patiesu un spontānu jautrību, apskāvienus, improvizāciju, iedvesmu, siltumu. Katram, kurš kaut ko izdomā un rada. Katram, kurš kritizē un šausminās. 

Autors: Jūlija Zinovjeva
Avots: Счастливый психолог
Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Reiz es sapratu

1450042_591823650852752_1035937556_n

Reiz es sapratu, ka nevaru rīkoties tā, kā liek man prāts. Un tajā pat laikā es baidos sekot Dvēseles balsij, jo sagaidu bailes un neveiksmi.
Šī dubultošanās, saprāta un jūtu pretstāvēšana radīja manī vēlmi meklēt pašu būtību, attīrīt to no baiļu sēnalām, svešiem aizspriedumiem, stereotipiem un noteikumiem.
Vienā brīdī kaut kas manī noklikšķēja un es sapratu: kāpēc vispār dzīvot, ja neklausāmies savā Dvēselē un ejam svešu ceļu? Tu tikai aizdomājies: iet pa SVEŠU ceļu, kurš novedīs pie SVEŠIEM mērķiem.
Bet kur tad šajā pasaulē esmu es? Vai es palikšu es pati, tāda, kādu mani mīl mani tuvie, ja novērsīšos no Sava ceļa…
Katra dzīva radība ir radīta laimei. Kāpēc mēs tik slikti domājam par Dievu, ka esam nolēmuši, ka par laimi ir jāmaksā un pēc brīnišķīgas rītausmas noteikti sekos pati aukstāka un tumšākā nakts? Būtu muļķīgi nogalināt to, kas radīts tādā mīlestībā.
Tu esi pelnījis laimi. Tu vari palūgt un saņemt to, ko vēlies. Tevi dzird, mīl un sargā.
Tad sargā arī tu savu dārgo Dvēseli. Klausies sevī, iepazīsti sevi, mīli sevi. Un tikai tad tava Iekšējā Saule sāks sildīt tuvāko.
Un mīlestība izlīs pār pasauli spožās straumēs un ielīs cilveku sirdīs, izdziedinās ķermeni un radīs harmoniju. Lai notiek tā!
Anna Čulanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad nav kam lūgt padomu

savs cels

Ja paveiksies, cilvēka dzīvē iestājas brīdis, kad nav kam palūgt padomu. Vispār nav kam palūgt.
Ne tāpēc, ka blakus nav neviena, vecāka cilvēka. Ir! Taču viņi nekad nav gājuši tavu ceļu. Viņi ir gājuši savu, bet ne tavu.

Bet tu esi aizgājis pietiekami tālu, lai jautātu citiem padomu. Un visi viņu vārdi tagad nav nekas vairāk kā vērotāju no malas viedokļi, uz kuriem neizdosies novelt atbildību par savām neveiksmēm.

Nākas meklēt sevī to punktu, kurš palīdzēs pieņemt lēmumu. Un nāksies to salīdzināt ar ziņām, kas nāk no ārpuses. Atbildēt par katru savu lēmumu un pašam mācīties izturēt savas iekšējās vētras.

Daudzi cenšas izvairīties no šī momenta. Viņi  precas ar tiem, kas viņiem pateiks priekšā, ko darīt. Draudzējas ar tiem, kuri pareizi viņus novērtē. Strādā pie tiem, kuri uzņemas visu atbildību. Tā arī nodzīvo līdz pat vecumdienām. Un nekā briesmīga visā tajā nav.

Bet, kad tu ej viens, tad laiku pa laikam šķiet, ka tu visu dari aplam (un tie, kuri šaubās, noteikti tev to pārmetīs). Ne jau tāpēc, ka kaut kas reāli nav īsti labi, bet tāpēc, ka citi dara savādāk. Tāpēc, ka izņemot tevi, neviens cits nedara tā kā tu. Tāpēc, ka tas ir tikai tavs ceļš. Pa absolūti nepazīstamu apvidu ar savu iekšējo kompasu un patstāvīgi izgudrotu jēgu. Cerībā, ka pakāpeniski sāksi no tā visa gūt labsajūtu

Autors: Aglaja Datešidze

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestības ceļš

12391430_1018934011462605_8194488224392515166_n

Jau bērnībā es biju diezgan “jocīgs” bērns, katrā gadījumā mammai to bieži vien teica, ka es uzvedoties dīvaini. Pati es tā nedomāju, jo tas, ko darīju, man šķita normāli.

Es atceros, ka man ļoti gribējās pieiet un apskaut to, kurš bija sabēdājies, kuru bērnudārzā nosodīja, man gribējās dāvāt vairāk siltuma, pateikt: “viss būs labi”, es aizstāvēju visus, kuri paši to nevarēja. Bieži gāju pie vecākiem ar piedāvājumu – ja jums nepietiek mīlestības, ņemiet no manis, man tās ir daudz!

Es centos izdarīt tā, lai visiem būtu labi, lai neviens nedusmotos, nestrīdētos. Es centos ar mīlestību piepildīt visus savus tuvos – dot mīlestību visiem, kam vien var. Mammai par tēti, tētim par mammu, vecmāmiņai par vectētiņu. Es brīnījos par visu: par mammu, kura negrib mīlēt tēti, tēti, kurš visu laiku apvainojas uz mammu. Vectētiņu, kurš galīgi nemīl vecmāmiņu un vecmāmiņu, kura pilna aizvainojuma un dusmu mirst no tā visa.

Tas taču ir tik vienkārši – mīlēt – pavisam vienkārši! Bet neviens man nepievērsa uzmanību. Un man sāka šķist, ka šajā lielajā pasaulē mīlestība nevienam nav vajadzīga. Tu ej ar tādu lielu sirdi, un tā nevienam nav vajadzīga! Un tad tev sāk šķist, ka arī tu pats nevienam neesi vajadzīgs.

Domāju, daudziem no jums ir ļoti pazīstama šī situācija. Bērnībā jūs kaut ko skaidri redzējāt, zinājāt, jutāt, uzskatījāt to par tik ļoti dabisku, ka tā bija jūsu iekšējā būtība. Tieši tāpēc konsultācijās, kad mēs atceramies savu bērnību, to laiku notikumus un iekšējo stāvokli, mums kļūst skaidrs un saprotams, kādi mēs esam patiesībā, kas mums ir dabiski, harmoniski un aktuāli.

Kāda no jums “cieta” no pārbagātas iztēles un domās būvēja milzīgas pasaules, kāda visu saprata par seksualitāti un pieaugušai nevajadzēja neko daudz skaidrot, kāda bija saistīta ar eņģeļiem un juta to atbalstu, kāda – skaidri atcerējās visas savas iepriekšējās dzīves un saprata, kāpēc tā notiek.

Un pēc katras tādas konsultācijas es arvien vairāk pārliecinos, ka nav netalantīgu, parastu cilvēku, vienkārši pieaugot, dažādo audzināšanas šablonu dēļ, mēs aizmirstam sevi un kļūstam parasti cilvēki – tādi “kā visi”, kuri staigā pa ielām, meklē sevi un neatcerās un neredz to milzīgo potenciālu, kas paslēpies mūsos.

Tā arī es sapratu, ka visu, ko mēs, cilvēki daram katru dienu, mēs varētu darīt no mīlestības, to pašu – bet no mīlestības stāvokļa.

Sapratu, bet aizmirsu, pavisam aizmirsu.

Un tā nu man vajadzēja noiet garu ceļu, lai atcerētos un atgrieztu sev to, ko biju pazaudējusi, bet ar ko es piedzimu – to iekšējo skaisto mīlestības stāvokli. Tāpēc, ka atgūstot mīlestību es atgūstu pati sevi.. Tā ir mana būtība un mana sūtība un mans ceļš.

Sākumā es mīlestību centos nopelnīt, es visu laiku centos būt laba, visu izdarīt pareizi… Es centos ņemt to no citiem, izdarīt tā, lai kāds mani iemīlētu. Lai tā notiktu, es pastavīgi centos mainīties, kļūt cita, ne tada, kāda esmu – vēl labāka, vēl labsirdīgāka, izpalīdzīgāka. Un tā vēl tālāk aizgāju no sevis un no savas patiesās būtības.

Pēc tam es centos pieņemt un iemīlēt sevi, vesela gūzma dažādu prakšu, meditāciju, transformāciju… viss tika izmēģināts, kaut kas noderēja, kaut kas – nē.

Pēc tam es sapratu, ka man jāizdziedē savas sirds rētas, atlaižot visus aizvainojumus, uz sevi tai skaitā, visiem piedodot, sev tai skaitā. Es uzskatīju, ka tā manā sirdī atvērsies mīlestība, tā vienkārši sāks caur mani plūst. Arī tas nav vienkāršs process un ceļš, taču tas ir tā vērts.

Mīlestības apkārt ir daudz, viss, ko redzam, ir radies no mīlestības, dievišķas mīlestības, kas ir ikkatrā atomā…. viss Visuma audekls ir austs no mīlestības. Vienkārši mēs to neredzam, nedzirdam, mēs nerezonējam ar mīlestību, nedzīvojam šo vībrāciju līmenī.

Mēs esam attālinājušies no sava dievišķā avota, no dzīves un nāves. Tāpēc, ka tieši nāve ir sākotnējais dzīves mērs – kā teica Tanit. Un šķirtības apziņa ir novedusi pie ciešanām, vientulības, noslēgtības sevī un sāpēm…

Patiesībā mēs esam saistīti ar visu sev apkārt, pat tajā brīdī, kad esam individuālas apziņas, mēs esam Visuma daļa un tajā pat laikā – paši esam Visums.

Mīlestībā nav sāpju, jo tā atbrīvo un dāvā skaidrību – tā atbrīvo un nepiesien apziņu un ļauj uz pasauli skatīties skaidrāk. Savukārt pieķeršanās rada sāpes un nes sev līdz gaidas, cerības un līdz ar to arī vilšanos.

Patiesībā mēs varam atbrīvot savu apziņu no šīs šķirtības sajūtas, no sāpēm, pārliecībām un ilūzijām un redzēt skaidri ar mīlestības acīm caur mīlestības prizmu. Tad visi notikumi izskatas savādāki.

Tas, kas agrāk bija lielas sāpes, nodevība, atstumtība, pēc laika izrādījās Dieva dāvana. Tie, kuri mani pameta – patiesībā uzdāvināja man milzīgu dāvanu un tagad vairs nav pat vajadzības piedot, bet vienkārši nosūtīt tiem milzīgu pateicības straumi,

Nebijis tā visa, es nekad nebūtu nonākusi pie tā, kas ir šobrīd un kāda esmu tagad.

Sirds aizmirsusi mīlestības melodiju. taču mūsu sirds – ir ļoti spēcīgs instruments – viss, kas tai vajadzīgs, lai mēs maigi pieskartos tās stīgām un ļautu sev atcerēties to un iet tālāk par aizvērtības, sāpēm, vientulības un iekšējām sienām, kas norobežojušas mūs no gaismas. Mums jānoskaņo šis dievišķais instruments un tad caur sirdi sāks plūst milzīga, dievišķa visuma mīlestības straume.

Tā vienmēr ir bijusi, ir un būs. Vienkārši paši esam aizmirsuši, kā skanēt ar mīlestības ne baiļu spēka palīdzību. Laiks atcerēties! Tā ir pati galvenā “melodija” manā dzīvē. Jā, un es jūtu, ka ikvienas sievietes dzīvē. Sievietes taču ir radītas no mīlestības un mīlestībai.

Mīlestībā katrs atgūst sevi, sevi patieso, savu ceļu…. ļoti daudz kas kļūst skaidrs, vienkāršs un dzīvē notiek izaugsme, progress, attīstība…

Un pats galvenais, tad jūs atbrīvojat citus cilvēkus no bezgalīgajiem centieniem paņemt mīlestību no viņiem un sevi no bezgalīgajiem meklējumiem “kur? kur? kur tad ir tā īstā mīlestība? kas man to dos? kur ir tā mīlestība manī?”

Un paši kļūstam par mīlestības avotu, kas dāvā un pievelk, bet citiem vienmēr ir brīva izvēle – ņemt – neņemt, dot – nedot!

Atbrīvojiet sevi un savu dzīvi caur mīlestību. Tad dzīve sāks plūst pavisam citādāk. Un viss nāks no mīlestības – daudz skaistāk, harmoniskāk. Un paši grūtākie lēmumi pieņemsies vieglāk ar apziņu, kāpēc vajag tieši tā un ne savādāk.

Ar vissirsnīgākajiem vēlējumiem mīlestībā, Jevgēņija Medvedeva

Avots: http://woman-universe.com/

Mīlestībā arī tulkoju: Ginta FS