NETRAUCĒ iet savu ceļu

Tētis, mamma un es gājām pa meža ceļu uz jūru. Pāri ceļam no kreisās uz labo ceļa pusi rāpoja gliemezis. Lai neviens to nesabradātu, mamma uzmanīgi paņēma to rokās un aiznesa tālāk no ceļa un maigi nolika zem priedes zālē – tieši tur, no kurienes gliemezis arī rāpoja…

Tētis sadusmojās.
– Vai tad tu nesaproti, ka gliemezim vajadzēja nokļūt tur – ceļa otrajā pusē!

Bet mamma uzskatīja, ka sūnas un priedes pa labi no ceļa ne ar ko neatšķiras no tām, kas ceļa kreisajā pusē.
Tētis saķēra galvu:
– Bet gliemezis taču rāpoja pa labi!
– Kādēļ?
– Kāda tev darīšana, kādēļ?

… Ir pagājis gandrīz pusgadsimts, bet katru reizi, kad redzu, ka kāds cenšas otru glābt vai padarīt laimīgu pret viņa paša gribu, es atceros to gliemezi.
Tam tik ļoti gribējās pa labi!

Viktors Šenderovičs
FOTO: Vitalii Odobesku
Tulkoja: Ginta Filia Solis

TAVS KOMPASS

Man bieži jautā: vai var pilnībā uzticēties tai vai citai garīgajai mācībai?
Vai vajag sekot kāda noteikta guru ieteikumiem un padomiem saistībā ar tavu dzīvi?

Zivju laikmets, no kura šobrīd esam izgājuši, bija ilgs – pēdējos 2000 gadus, un tas bija laikmets, kad jāseko līderim. Zemes enerģijas bija smagas, un neskatoties uz to, ka Avots, tāpat kā šobrīd, atrodas katrā no mums, ne katrs alkstošais varēja ar to savienoties. Tikai garīgās autoritātes, ejot grūtu ceļu spēja atklāt sevī saikni ar Avotu. Un šie ļaudis bija ka orientieri, garīgie skolotāji citiem. Viņi kā bākas ar savu klātbūtni, savu sirds starojumu nesa gaismu, lai cilvēce, spēlējot polāro spēli un gūstot pieredzi līdzjūtībā, mīlestībā, nesavtībā, varonībā un visā pārējā, dēļ kā šī spēle tika uzsākta, nenogrimtu cīņā, manipulācijās, velmē pašapliecināties un saglabātu pašu galveno – saikni ar Dvēseli. Un tāpēc šis tandēms skolotājs-skolnieks bija praktiski vienīgais reālais ceļš pie gara.

Tāpat kā viss šajā polāro spēku cīņas un pretestības pasaulē, arī šī sistēma ir sagrozīta, jo akla uzticēšanās autoritātei neizbēgami rada manipulatoru. Radās ļoti daudz viltus skolotāju, par kuriem jau Bībelē tika vēstīts: “No viņu augļiem jūs tos pazīsiet”. Arī tas nebija nejauši. Taču šoreiz stāsts nebūs par to.

Turklāt 8 gadu laikā, sākot ar 2012. gadu, ir noticis intensīvs darbs pie Zemes elektromagnētisko lauku maiņas, lai pārrakstītu šīs realitātes matricu. Rezultātā tika notīrīta telpas viskozitāte, pagātnes inerce un tika iztīrīts milzīgs apjoms uzkrāto izkropļojumu, un sākās paātrināta kustība un katra cilvēka dvēseles izpausme (neatkarīgi no tā, vai viņš to ir izvēlējies, vai nē), lai pieņemtu jaunās mīlestības, vienotības un līdzjūtības frekvences. Zivju laikmetu, kurā cilvēks sekoja piemēram, iedvesmai un stingriem noteikumiem, kas tika doti no ārpuses, nomainīja Ūdensvīra laikmets, kurā tikai sirds spēj sniegt pareizo atbildi: vai es eju pareizā virzienā, vai es pareizi eksistēju?

Un līdz ar to jebkuras autoritātes, skolotāji, guru utt. pārstāj par tādiem būt. Jā, viņi ir, un viņi spēj iedvesmot, atmodināt tevī ticību savam bezgalīgajam sākumam, taču viņu galvenais uzdevums – ir atspoguļot tev tavas Dvēseles gaismu. Bet tavs uzdevums – uzticēties Avota dzirkstij sevī, klausīties un sajust sevi, unikālo Vienotā Visuma Organisma šūniņu.

Es bieži esmu teikusi, un jūs paši man to rakstāt, ka mana vēršanās pie jums ir kā atgadinājums.
Tas ir vārdos izteikts atgādinājums par to, ko jūs jau savā Dvēselē jūtat. Es tikai atspoguļoju jums jūsu sirds vibrācijas un jūs labāk dzirdat un iepazīstat sevi.

Ikviens īsts treneris, koučs, psihologs nedos padomus – dari tā, vai nedari tā, – viņš pievērsīs tevi tavam spēkam, tavam kodolam, tavai veseluma sajūtai – palīdzēs tev satikties pašam ar sevi. Tāpēc, ka tikai tu pats vari zināt, kā tev dzīvot, kurp doties, ko izdarīt, ka rīkoties saskaņā ar savu Dvēseles plānu.

Tas nenozīmē, ka vairs nevar klausīties nevienā. Var, tikai ne aizvietot, bet papildināt savas izvēles, nevis akli sekojot kādam, bet saskaņojot katru savu soli ar savu sirdi.

Un šajā sakarā rodas kārtējais jautājums: kā atšķirt ego balsi sevī, viltus rotaļīgā Es balsi no Dvēseles balss? Jāsaka, ka šis jautājums rodas tikai tiem, kuri vēl nav izveidojuši spēcīgu saikni ar savu Dvēseli un nav iemācījušies no iekšpuses to sajust. Šajā gadījumā tev patiešām ir vajadzīgas “bākas”, kas palīdzēstev izlemt. Un tas ir vienkārši.

Ja tevi mulsina kāda sveša viedoklis, ja tu salīdzini sevi ar citiem, ja tavas dzīves motīvs ir bailes un vēlme, lai kāds cits tevi izglābtu, iedotu tev burvju tableti, tad tu izmanto programmatūras komplektu, no kura tavs spēļu ego veidojas šajā pašreizējā dzīvē. Un tas nozīmē nebeidzamu staigāšanu pa spēles labirintiem. Tā kā tu šeit esi dzimis, lai izdarītu SAVAS izvēles, lai iegūtu SAVU pieredzi, nevis sekotu citu padomiem, un vēl jo vairāk – lai staigātu ar kāda cita kājām.

Taču, ja, skatoties vai klausoties noteiktu cilvēku runas, tu jūti spēka un miera pieplūdumu, rodas pārliecība par to, ka tu pats vari risināt savu problēmu – tātad šajā posmā tavas Dvēseles gaisma tiek atspoguļota un nostiprināta precīzi caur šo cilvēku.

Mūsu spēlējošā personība, zemes ego, ir to šablonu un paternu rezultāts, kurus Dvēsele ir izvēlējusies ielikt sevī, lai pārvarētu. Un izvēlējusies nevis “no spīdekļa”, bet gan iepriekšējās pieredzes rezultāta. Tāpat kā jebkurš spēlētājs, kurš nav pārgājis nākamajā līmenī, katra Dvēsele cenšas atrisināt Spēles uzdevumus un iziet no tās kā uzvarētāja. Gara Spēles būtība matērijā ir atcerēties Sevi. Tātad – iegūt brīvību no jebkādiem ierobežojumiem.

Blīvajās pasaulēs, tikai pārvarot ilūziju (ilūziju par atšķirtību, nepatiku, trūkumu utt.), cilvēks sāk koncentrēt uzmanību uz Avotu, uz saikni ar sirdi. Tāpēc visas grūtības, ko cilvēki izjūt savā ego (bailes, neticību sev, necieņu, pārākuma sajūtu utt.) ir spēles momenti, un katram ir savs burvju krellīšu komplekts, no kuriem var izveidot jaunu skaistu rakstu.

Mēs esam raduši identificēt sevi ar savu personību, ar savu prātu: es domāju, es redzu, es zinu, es atceros, es vienmēr esmu tāds, es nekad neesmu tāds… Bet mēs neesam prāts, mēs neesam programmu kopums, kāds ir mūsu ego. Un, kad mēs to apzināmies, apgūstam spēju dzirdēt un saprast savu ķermeni un Dvēseli, mūsu ego kļūst kontrolēts. Saglabājas tam raksturīgās iezīmes – cilvēka temperaments, vārdu krājums, domāšana vai reakcija stresa situācijās, taču stingri nodibinātā saikne ar mūsu mūžīgo daļu ļauj precīzi saskatīt patiesās vērtības. Un mēs iekšēji zinām, ka karjera, cīņa par vietu zem saules, jebkādi patērētāja atribūti ir tikai ilūzija, bet patiesā vērtība slēpjas mirkļa sajūtā šeit un tagad: visvienkāršākajā darbībā, ko veic mūsu ķermenis, rasas pilienā uz lapas, tikko uzlietas tējas aromātā, tava kaķēna gludajā kažokā, bērna acu mirdzumā… Tieši no šī harmoniskā stāvokļa ārējās dzīves atribūti pieskaņojas un sajūsmina mūs!

Man jāsaka, ka uzticēšanās sev nekādā gadījumā nav uzticēšanās impulsam. Kad es attālinājos no domāšanas, man kādu laiku šķita, ka tagad man ir jārīkojas nepārdomāti. Bet nē! Ir jāiemācās sadzirdēt savas dziļākās jūtas, pareizi izmantojot prāta instrumentu.

Un šajā jautājumā mums ļoti palīdz ķermenis. Es nenogurstoši atkārtošu, ka, lai dzirdētu dvēseles balsi, ir jārada harmonija ķermenī. Jo stīvais, izmocītais, saspringtais ķermenis, kas izdzīvo zem “domu maisītāja” spiediena, frekvencē nesakrīt ar Dvēseli. Dvēsele vēlētos pārraidīt impulsu uz sirdi un pēc tam no sirds uz prātu, bet nevar, jo uztvērējs nedarbojas.

Lai sadzirdētu savu ķermeni, ar to regulāri ir jāsatiekas. Ja prāts ir pilnībā uzurpējis tavu dzīvi un ir pieradis, ka visa uzmanība tiek vērsta tikai uz to, tad sākumā tas, protams, pretosies tām darbībām, kas var tevi izdzīt no prāta. Un tu piedzīvosi pašsabotāžu savos mēģinājumos regulāri kustēties, staigāt, elpot, piedzīvot kustību prieku izvēlētajās ķermeņa praksēs… Iespējams, tev pat nāksies pielikt kādu gribas piepūli, lai pārvarētu inerci. Bet pamazām tu iemīlēsi šos brīvības stāvokļus no domām un koncentrēšanos uz ķermeņa sajūtām, tev būs savas iecienītākās prakses, kas ļaus noskaņoties uz sevi. Man, piemēram, ļoti patīk “Iekšējais smaids”, tas palīdz ātri atjaunot saikni ar sevi.

Bērnībā daudziem no mums bija aizliegts klausīties ķermeņa balsī un savās sajūtās, tādējādi atradinot mūs no tā. Mums teica: nav svarīgi, ko tu jūti, galvenais ir domāt. Tomēr tagad ir pienācis laiks atgūt visu sajūtu paleti.

Ikreiz, kad tev vajag saņemt kādas atbildes uz saviem jautājumiem, pirms tos meklēt ārpusē, saskaņo tos ar ķermeni: paliec dabā, sazemējies, elpo, atbrīvojies no domām… Un sapratīsi, ka visas atbildes ir tevī. Un tie, kā likums, nav skaidri norādījumi “dari to”, bet gan zināms impulss, kas saka: “… tas nav vajadzīgs.” Pati ķermeņa fizika var pateikt to priekšā, ar sāpēm ceļgalos, vājumu vai citiem simptomiem, ka tu virzies nepareizā virzienā. Tajā pat laikā prāts var skaitīt “tas ir nepieciešams”, un ķermeņa mudinātie lēmumi var šķist neloģiski, nepamatoti un pat bīstami. Bet tāda ir dzīves pieredze. Katra šāda situācija ir pārbaudījums tam, kā tu spēj pieņemt jaunās frekvences, vai turpini spēlēt ar prātu vai izvēlies ieklausīties sevī. Un katru reizi tavas Dvēseles balss kļūst arvien skaidrāk atšķirama, un prāts beidzot ieņems savu vietu.
Atsevišķs stāsts – spilgta pievilkšanās mērķim, viegluma un siltuma pārdzīvojums ķermenī, bet pēc tam, kad prāts ieslēdzas un sāk izvirzīt pretargumentus, ķermenis jau atspoguļo “prāta mokas”.

Uzmanība pret ķermeņa un dvēseles iekšējiem signāliem attiecas ne tikai uz globālām izvēlēm, bet arī uz ikdienas lietām. Kā tev saprast, vai lieta patiešām ir tava, vai nē? Tieši tāpat. Apsēdies mierīgi, elpo un uzdod sev jautājumu: ja tu nebaidītos nesaņemt samaksu par padarīto darbu, vai tu to darītu? Vai tu gribētu to darīt vienkārši tāpat, nevis aiz bailēm, ne peļņas, ne pienākuma apziņas, ne apstākļu dēļ? SAVUS darbus mēs darām iekšējās motivācijas vadīti, mēs vienkārši nevaram tos NEdarīt. Tā kā kritērijs ir vienkāršs: viss, kas tevi piepilda, ir tavs, viss, kas atņem tavus resursus, nav tavs. Pārsteidzoši, kad ļaujam nedarīt “vajadzīgo”, bet veltām laiku Dvēselei vēlamām aktivitātēm, parādās spēks un vēlme darīt “vajadzīgo”.

Katrs no mums ir absolūti unikāls, katram ir sava programma, kā modināt Vienotās Mīlestības Apziņas specifisko šķautņu unikālo mirdzumu, kas mēs visi esam. Aiz katra aklas uzticēšanās ārējai autoritātei mirkļa vienmēr slēpjas kāds labums: galu galā ērtāk un vieglāk ir iet pa ierasto ceļu, nekā bruģēt ceļu cauri neapstrādātai augsnei ar savām kājām.

Tomēr katra Dvēsele vēlas dzīvot savu dzīvi, nevis atkārtot kāda cita dzīvi. Un kompass, kas vada mūs cauri dzīvei, ir mūsos. Tikai tad, kad mēs atbrīvojamies no visas vēlmes atrast ārēju ceļvedi un pagriežamies uz iekšu, mēs iegūstam to pašu Gaismu no iekšpuses, kas norāda mums virzienu, uz kuru iet. Ar sirdi vērs savu uzmanību uz savu dzīvi, un tas piepildīs tevi ar spēku, ceļa skaidrību un bezgalīgu enerģijas avotu.

© Svetlana Dobrovoļska «Obretenie-sily-Lubvi.ru» 
Foto: Anastasia Shuraeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nenodot sevi

Mani mīļie, izdzīvot savu vientulību, esot pūlī, ir ļoti vērtīgi tāpēc, lai nekad neviens tevi nespētu sakārdināt ar lielu daudzumu jeb kā…

Nē, ne jau tāpēc, ka nevienam nevar uzticēties vai nevar paļauties uz citiem.
Protams, ka var.
Bet stāsts ir par to, ka ir lietas, kuras nav iespējams izdzīvot tikai kolektīvās bezapziņas līmenī.
Ir lietas, kas neļaus tev izvairīties no savas personīgās krīzes, savas personīgās apgaismības, savas personīgās transformācijas, savas personīgās izejas jaunā līmenī, vai pat no smaga kritiena atpakaļ tajā pieredzē, kur tu kaut ko nebiji līdz galam izdzīvojis un sapratis, bet tikai paslēpis tālakajos savas atmiņas failos ar nosaukumu: “Neatvērt!”…
Nāksies atvērt.
Un nāksies saprast, ka, lai cik arī censtos izskatīties stiprs, lai cik arī slēptos aiz svešām mugurām, lai cik centīgi mēģinātu izšķīst pūlī, tavā iekšpasaulē vienalga uzstājīgi dauzīsies vajadzība pašam atrast savu veidu, kā tikt galā ar apstākļiem…. vai netikt…
Dzīvei, kā zināms, ir trīs galvenie vērtēšanas kritēriji: tai svarīgi, ko mēs personīgi tai atnesam; tai svarīgi tas, ko mēs no tās paņemam; un tai svarīgi tas, ko mēs darām tad, kad apstākļi izrādās spēcīgāki par mūsu iespējām tos ietekmēt.
Būtībā tie arī ir trīs ceļi, kurus mums nāksies noiet, lai kļūtu par sevi un netiktu salauzts.
– Iemacīties atdot.
– Iemācīties saņemt.
– Un iemācīties nesajaukt samierināšanos ar verdzisku locīšanos un savas pašcieņas zaudēšanu.

Pūlis te nepalīdzēs pat tiem, kuri svēti tic tam, ka, ja cītīgi piedziedāsi visskaļākajam korim, tad tev izdosies izsprukt…
Lai katram no mums pietiek spēka nenodot sevi… jo tam, kurš sevi nodevis, pēc tam vairs nav problēmu pastaigāties pa citu galvām.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

NE sava atbildība

Ir lamatas, kurās bieži iekļūst “ar sevi strādājoši” cilvēki.

Vienas no tām – uzņemties NE savu atbildību.
Tas var būt noticis neapzināti, un mēs neatceramies, kur un kad devām tam savu piekrišanu un pieņēmām šo lēmumu.

Un, tā, šis cilvēks rok, rok un rok, un neredz ne galu ne malas šai rakšanai. Par sevi rok un par “to puisi”.

Bezgalīgi izrakumi, kas nedod jūtamu rezultātu. Bezdibenis. 

Viltus atbildība, viltus izrakumi. Rezultātā savas dzīves resursi tiek ieguldīti nevis sevī un savas laimīgās dzīves radīšanā, bet bezgalīgos izrakumos, kuriem ar konkrētā cilvēka dzīvi nav nekāda sakara.

Ne sava atbildība, ne savi pienākumi. Feiks.

Atrisinājums tam, ir atklāt sevi tajā visā. Noņemt no sevis visu, kas nav savs. Un novirzīt savus resursus savas laimīgas un harmoniskas dzīves radīšanai.

Izvēlēties sevi un savu dzīvi.

Anna Gusak
Foto: Nothing Ahead
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par gudriniekiem, kritiķiem un kontroli

Katram no mums ir savs “gudrinieku un gudrinieču” loks, kuri skaidri zina, kā mums katram jādzīvo, jamīl, jāstrādā. Tāpat katram ir arī savs “kritiķu” loks, kuri gatavi mums paskaidrot, ko mēs savā dzīvē, darbā un mīlestībā daram nepareizi – pat tad, ja mēs to nelūdzam. Vispār nepareizi, vai nepareizi, salīdzinot ar viņiem!

Katrs no mums ik dienas saskaras ar milzīgu kontroles daudzumu. Un mums katram ir jātiek ar to galā. Sevī – pār citiem. Ārpusē – no citiem attiecība pret sevi.

Tāpat arī katram no mums ir biezas bruņas, pret visiem šiem gudriniekiem un kritiķiem. Un katrā sēž burtiski paralizējošas bailes kādu dienu izdzirdēt, ka esi izlēcējs, lūzeris un te tev nav vietas. Šīs bailes neļauj kustēties, tās nedod iespēju turpināt savu ceļu pēc neveiksmēm, tās  iedzen stresā un paralizē.

Mēs visi ne reizi vien esam bijuši ievainoti. Un mēs visi nevēlamies vēlreiz to piedzīvot. Tomēr vienalga turpinām ievainot.

Cik daudz gan dzīvības spēka un laika tiek patērēti nevis radīšanai un radošumam, bet aizsardzībai un pierādīšanai, ka arī tev ir tiesības! Aizsardzībai, aizstāvībai un pierādījumiem to priekšā, kuri šajā brīdī arī sevi aizsargā, aizstāv un pierāda.

Tik ļoti gribās brīvību un atļauju būt dažādiem, tā vietā lai klausītos kāda “morāli”. Sev un citiem. Un tik ļoti gribas ticēt tam, ka visa pietiks visiem, tā vietā, lai atkal skatītos kā tiek atmaskoti “nepareizie”. Visiem pietiks mīlestības, naudas, laimes.

Tik ļoti gribas atslābināties, iztaisnot plecus, izstiepties, dziļi un mierīgi ieelpot un izelpot, un apskaut, tā vietā, lai sagatavotos kārtējam uzbrukumam un paspētu to atvairīt. Apskaut, lai atbalstītu, tā parādot, ka “es esmu tev blakus”.

Tik ļoti gribās sadarbību un partnerību, lai būtu interesantāk, nevis kārtējo salīdzinājumu, kurš labāks.

Un pēkšņu, neprasītu piezīmju ar gudru skatienu vietā, cilvēks vēlas, lai viņam būtu iespēja pašironijai un laiks kopā ar citiem pasmieties un pamuļķoties.

Un tā vietā, lai visiem gadījumiem meklētu taisnīgumu un vienas un tās pašas normas, tik ļoti gribās improvizēt, būt iedvesmotam un pieņemtam. Siltumu. Gribas. Katram.

Tikai uz mirkli iedomājies, ja reiz visi, kuri kaut ko reāli dara un rada, paklausīs visiem gudriniekiem un kritiķiem un pārstās darīt to, ko dara, tikai tāpēc, ka kādam tas šķiet nepilnīgs un nepareizs. Mums paliks tikai aizliegumi, aizrādījumi, morāles, gudras sejas un garlaicība. Nebūs nekā radoša, smieklīga, spontāna, brīnišķīga, drosmīga un viegla.

Es iedomājos. Un iedomājos par to, ka, ja tu citiem nedod tiesības kaut ko radīt un visu laiku uzskaiti svešas kļūdas un pieķer nepilnībās, tad automātiski arī pats sev aizliedz būt radošam. Un ir ļoti bail – ja nu pēkšņi kāds arī tevi sāks kritizēt. Vārdi “Bailes” un “Kritika” staigā rokās sadevušies.

Ja tu kaut ko dari pirmo reizi, vai arī dari ne tik profesionāli, un tevi kaunina, vai kāds šausminās vai pauž šaubas par tevi, neskaties uz to pusi, aizbāz ausis. Necenties paņemt sev svešas bailes, katram mums pietiek savējo. Neņem tās sev. Un, lūdzu, turpini darīt to, kas tev patīk un ko tu mīli darīt. Tavs talants un tavs spēks to paust neradās no tiem, kuri zina, kā darīt pareizi, un, kuriem patiesībā ir daudz vairak bail kā tev pašam.

Un vēl – tu neesi tas cilvēks, kurš apstājies savā ceļā, ar to palīdzēs tikt galā ar bailēm kritiķiem un gudriniekiem. Mēklē tos cilvēkus, kuri par tevi un to, ko tu dari, saka labu, runā labu. Viņiem jau izdodas vadīt savas bailes un pašiem patstāvīgi tikt ar tām galā. 

Brīvību, mīlestību, naudu, laimi, sadarbību, partnerību, patiesu un spontānu jautrību, apskāvienus, improvizāciju, iedvesmu, siltumu. Katram, kurš kaut ko izdomā un rada. Katram, kurš kritizē un šausminās. 

Autors: Jūlija Zinovjeva
Avots: Счастливый психолог
Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Reiz es sapratu

1450042_591823650852752_1035937556_n

Reiz es sapratu, ka nevaru rīkoties tā, kā liek man prāts. Un tajā pat laikā es baidos sekot Dvēseles balsij, jo sagaidu bailes un neveiksmi.
Šī dubultošanās, saprāta un jūtu pretstāvēšana radīja manī vēlmi meklēt pašu būtību, attīrīt to no baiļu sēnalām, svešiem aizspriedumiem, stereotipiem un noteikumiem.
Vienā brīdī kaut kas manī noklikšķēja un es sapratu: kāpēc vispār dzīvot, ja neklausāmies savā Dvēselē un ejam svešu ceļu? Tu tikai aizdomājies: iet pa SVEŠU ceļu, kurš novedīs pie SVEŠIEM mērķiem.
Bet kur tad šajā pasaulē esmu es? Vai es palikšu es pati, tāda, kādu mani mīl mani tuvie, ja novērsīšos no Sava ceļa…
Katra dzīva radība ir radīta laimei. Kāpēc mēs tik slikti domājam par Dievu, ka esam nolēmuši, ka par laimi ir jāmaksā un pēc brīnišķīgas rītausmas noteikti sekos pati aukstāka un tumšākā nakts? Būtu muļķīgi nogalināt to, kas radīts tādā mīlestībā.
Tu esi pelnījis laimi. Tu vari palūgt un saņemt to, ko vēlies. Tevi dzird, mīl un sargā.
Tad sargā arī tu savu dārgo Dvēseli. Klausies sevī, iepazīsti sevi, mīli sevi. Un tikai tad tava Iekšējā Saule sāks sildīt tuvāko.
Un mīlestība izlīs pār pasauli spožās straumēs un ielīs cilveku sirdīs, izdziedinās ķermeni un radīs harmoniju. Lai notiek tā!
Anna Čulanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad nav kam lūgt padomu

savs cels

Ja paveiksies, cilvēka dzīvē iestājas brīdis, kad nav kam palūgt padomu. Vispār nav kam palūgt.
Ne tāpēc, ka blakus nav neviena, vecāka cilvēka. Ir! Taču viņi nekad nav gājuši tavu ceļu. Viņi ir gājuši savu, bet ne tavu.

Bet tu esi aizgājis pietiekami tālu, lai jautātu citiem padomu. Un visi viņu vārdi tagad nav nekas vairāk kā vērotāju no malas viedokļi, uz kuriem neizdosies novelt atbildību par savām neveiksmēm.

Nākas meklēt sevī to punktu, kurš palīdzēs pieņemt lēmumu. Un nāksies to salīdzināt ar ziņām, kas nāk no ārpuses. Atbildēt par katru savu lēmumu un pašam mācīties izturēt savas iekšējās vētras.

Daudzi cenšas izvairīties no šī momenta. Viņi  precas ar tiem, kas viņiem pateiks priekšā, ko darīt. Draudzējas ar tiem, kuri pareizi viņus novērtē. Strādā pie tiem, kuri uzņemas visu atbildību. Tā arī nodzīvo līdz pat vecumdienām. Un nekā briesmīga visā tajā nav.

Bet, kad tu ej viens, tad laiku pa laikam šķiet, ka tu visu dari aplam (un tie, kuri šaubās, noteikti tev to pārmetīs). Ne jau tāpēc, ka kaut kas reāli nav īsti labi, bet tāpēc, ka citi dara savādāk. Tāpēc, ka izņemot tevi, neviens cits nedara tā kā tu. Tāpēc, ka tas ir tikai tavs ceļš. Pa absolūti nepazīstamu apvidu ar savu iekšējo kompasu un patstāvīgi izgudrotu jēgu. Cerībā, ka pakāpeniski sāksi no tā visa gūt labsajūtu

Autors: Aglaja Datešidze

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestības ceļš

12391430_1018934011462605_8194488224392515166_n

Jau bērnībā es biju diezgan “jocīgs” bērns, katrā gadījumā mammai to bieži vien teica, ka es uzvedoties dīvaini. Pati es tā nedomāju, jo tas, ko darīju, man šķita normāli.

Es atceros, ka man ļoti gribējās pieiet un apskaut to, kurš bija sabēdājies, kuru bērnudārzā nosodīja, man gribējās dāvāt vairāk siltuma, pateikt: “viss būs labi”, es aizstāvēju visus, kuri paši to nevarēja. Bieži gāju pie vecākiem ar piedāvājumu – ja jums nepietiek mīlestības, ņemiet no manis, man tās ir daudz!

Es centos izdarīt tā, lai visiem būtu labi, lai neviens nedusmotos, nestrīdētos. Es centos ar mīlestību piepildīt visus savus tuvos – dot mīlestību visiem, kam vien var. Mammai par tēti, tētim par mammu, vecmāmiņai par vectētiņu. Es brīnījos par visu: par mammu, kura negrib mīlēt tēti, tēti, kurš visu laiku apvainojas uz mammu. Vectētiņu, kurš galīgi nemīl vecmāmiņu un vecmāmiņu, kura pilna aizvainojuma un dusmu mirst no tā visa.

Tas taču ir tik vienkārši – mīlēt – pavisam vienkārši! Bet neviens man nepievērsa uzmanību. Un man sāka šķist, ka šajā lielajā pasaulē mīlestība nevienam nav vajadzīga. Tu ej ar tādu lielu sirdi, un tā nevienam nav vajadzīga! Un tad tev sāk šķist, ka arī tu pats nevienam neesi vajadzīgs.

Domāju, daudziem no jums ir ļoti pazīstama šī situācija. Bērnībā jūs kaut ko skaidri redzējāt, zinājāt, jutāt, uzskatījāt to par tik ļoti dabisku, ka tā bija jūsu iekšējā būtība. Tieši tāpēc konsultācijās, kad mēs atceramies savu bērnību, to laiku notikumus un iekšējo stāvokli, mums kļūst skaidrs un saprotams, kādi mēs esam patiesībā, kas mums ir dabiski, harmoniski un aktuāli.

Kāda no jums “cieta” no pārbagātas iztēles un domās būvēja milzīgas pasaules, kāda visu saprata par seksualitāti un pieaugušai nevajadzēja neko daudz skaidrot, kāda bija saistīta ar eņģeļiem un juta to atbalstu, kāda – skaidri atcerējās visas savas iepriekšējās dzīves un saprata, kāpēc tā notiek.

Un pēc katras tādas konsultācijas es arvien vairāk pārliecinos, ka nav netalantīgu, parastu cilvēku, vienkārši pieaugot, dažādo audzināšanas šablonu dēļ, mēs aizmirstam sevi un kļūstam parasti cilvēki – tādi “kā visi”, kuri staigā pa ielām, meklē sevi un neatcerās un neredz to milzīgo potenciālu, kas paslēpies mūsos.

Tā arī es sapratu, ka visu, ko mēs, cilvēki daram katru dienu, mēs varētu darīt no mīlestības, to pašu – bet no mīlestības stāvokļa.

Sapratu, bet aizmirsu, pavisam aizmirsu.

Un tā nu man vajadzēja noiet garu ceļu, lai atcerētos un atgrieztu sev to, ko biju pazaudējusi, bet ar ko es piedzimu – to iekšējo skaisto mīlestības stāvokli. Tāpēc, ka atgūstot mīlestību es atgūstu pati sevi.. Tā ir mana būtība un mana sūtība un mans ceļš.

Sākumā es mīlestību centos nopelnīt, es visu laiku centos būt laba, visu izdarīt pareizi… Es centos ņemt to no citiem, izdarīt tā, lai kāds mani iemīlētu. Lai tā notiktu, es pastavīgi centos mainīties, kļūt cita, ne tada, kāda esmu – vēl labāka, vēl labsirdīgāka, izpalīdzīgāka. Un tā vēl tālāk aizgāju no sevis un no savas patiesās būtības.

Pēc tam es centos pieņemt un iemīlēt sevi, vesela gūzma dažādu prakšu, meditāciju, transformāciju… viss tika izmēģināts, kaut kas noderēja, kaut kas – nē.

Pēc tam es sapratu, ka man jāizdziedē savas sirds rētas, atlaižot visus aizvainojumus, uz sevi tai skaitā, visiem piedodot, sev tai skaitā. Es uzskatīju, ka tā manā sirdī atvērsies mīlestība, tā vienkārši sāks caur mani plūst. Arī tas nav vienkāršs process un ceļš, taču tas ir tā vērts.

Mīlestības apkārt ir daudz, viss, ko redzam, ir radies no mīlestības, dievišķas mīlestības, kas ir ikkatrā atomā…. viss Visuma audekls ir austs no mīlestības. Vienkārši mēs to neredzam, nedzirdam, mēs nerezonējam ar mīlestību, nedzīvojam šo vībrāciju līmenī.

Mēs esam attālinājušies no sava dievišķā avota, no dzīves un nāves. Tāpēc, ka tieši nāve ir sākotnējais dzīves mērs – kā teica Tanit. Un šķirtības apziņa ir novedusi pie ciešanām, vientulības, noslēgtības sevī un sāpēm…

Patiesībā mēs esam saistīti ar visu sev apkārt, pat tajā brīdī, kad esam individuālas apziņas, mēs esam Visuma daļa un tajā pat laikā – paši esam Visums.

Mīlestībā nav sāpju, jo tā atbrīvo un dāvā skaidrību – tā atbrīvo un nepiesien apziņu un ļauj uz pasauli skatīties skaidrāk. Savukārt pieķeršanās rada sāpes un nes sev līdz gaidas, cerības un līdz ar to arī vilšanos.

Patiesībā mēs varam atbrīvot savu apziņu no šīs šķirtības sajūtas, no sāpēm, pārliecībām un ilūzijām un redzēt skaidri ar mīlestības acīm caur mīlestības prizmu. Tad visi notikumi izskatas savādāki.

Tas, kas agrāk bija lielas sāpes, nodevība, atstumtība, pēc laika izrādījās Dieva dāvana. Tie, kuri mani pameta – patiesībā uzdāvināja man milzīgu dāvanu un tagad vairs nav pat vajadzības piedot, bet vienkārši nosūtīt tiem milzīgu pateicības straumi,

Nebijis tā visa, es nekad nebūtu nonākusi pie tā, kas ir šobrīd un kāda esmu tagad.

Sirds aizmirsusi mīlestības melodiju. taču mūsu sirds – ir ļoti spēcīgs instruments – viss, kas tai vajadzīgs, lai mēs maigi pieskartos tās stīgām un ļautu sev atcerēties to un iet tālāk par aizvērtības, sāpēm, vientulības un iekšējām sienām, kas norobežojušas mūs no gaismas. Mums jānoskaņo šis dievišķais instruments un tad caur sirdi sāks plūst milzīga, dievišķa visuma mīlestības straume.

Tā vienmēr ir bijusi, ir un būs. Vienkārši paši esam aizmirsuši, kā skanēt ar mīlestības ne baiļu spēka palīdzību. Laiks atcerēties! Tā ir pati galvenā “melodija” manā dzīvē. Jā, un es jūtu, ka ikvienas sievietes dzīvē. Sievietes taču ir radītas no mīlestības un mīlestībai.

Mīlestībā katrs atgūst sevi, sevi patieso, savu ceļu…. ļoti daudz kas kļūst skaidrs, vienkāršs un dzīvē notiek izaugsme, progress, attīstība…

Un pats galvenais, tad jūs atbrīvojat citus cilvēkus no bezgalīgajiem centieniem paņemt mīlestību no viņiem un sevi no bezgalīgajiem meklējumiem “kur? kur? kur tad ir tā īstā mīlestība? kas man to dos? kur ir tā mīlestība manī?”

Un paši kļūstam par mīlestības avotu, kas dāvā un pievelk, bet citiem vienmēr ir brīva izvēle – ņemt – neņemt, dot – nedot!

Atbrīvojiet sevi un savu dzīvi caur mīlestību. Tad dzīve sāks plūst pavisam citādāk. Un viss nāks no mīlestības – daudz skaistāk, harmoniskāk. Un paši grūtākie lēmumi pieņemsies vieglāk ar apziņu, kāpēc vajag tieši tā un ne savādāk.

Ar vissirsnīgākajiem vēlējumiem mīlestībā, Jevgēņija Medvedeva

Avots: http://woman-universe.com/

Mīlestībā arī tulkoju: Ginta FS