Mamma mīlēja tīrus logus un izmazgātus aizkarus. Es viņu saprotu: caurspīdīgs logs nozīmē ilūziju, ka esi vienots ar dabu, it kā loga vispār nebūtu. It kā tā papele būtu pavisam tuvu blakus – vien roka jāpastiepj. Bet, ja logs ir netīrs, tad tas ir atgādinājums par to, ka esi atrauts no apkārtējās pasaules, kurā brauc mašīnas, dūmo fabriku skursteņi un notiek celtniecība.
Kā nenokļūt manipulāciju tīklos pēc paša gribas
Mamma mīlēja tīrus logus, bet viņai ļoti nepatika tos mazgāt. Kamēr mēs dzīvojām kopā, tos mazgāju es. Katru nedēļu. Ziemā – tikai no iekšpuses, bet pārējās sezonas – gan no iekšpuses gan ārpuses.
Mamma lūdza, bet, ja es neizpildīju viņas lūgumu, viņa apvainojās, raudāja un dzēra valokordīnu.
Mammas valokordīns ir lielisks motivators. Es mazgāju tos logus, kaut gan man drausmīgi nepatīk uzkopšanas darbi, taču vēl vairāk es neieredzu valokordīna smaku.
Pelnrušķīte Oļuška
Logu mazgāšana mani tā bija nogurdinājusi, ka es burtiski “aizskrēju pie vīra”. Apprecējos ar to, kurš nav ķerts uz tīrību, un kam nospļauties uz netīriem logiem. Kontrastā ar mammas tīrajiem logiem tas izrādījās ļoti seksīgi. Es pārvācos dzīvot pie vīra. Mamma kļuva kaprīza, pieprasīja mani atpakaļ, gaidīja, kad būšu izspēlējusies savā sievas lomā. Es pie viņas braucu arvien retāk, jo katrs brauciens nozīmēja tīrīšanu. Bet, ja es biju piekususi, tad arī tīrīšana notika tikai ar valokordīna palīdzību.
Pēc tam man piedzima dēls, un man absolūti vienaldzīgi kļuva netīri logi.
Mamma ieraduma pēc uz mani apvainojās un es, kā jau ierasts, taisnojos. Klasiska līdzatkarība, no manas puses apzināta.
— Mammu, es nevaru braukt divas stundas no citas pilsētas, lai nomazgātu tev logus. Man ir ģimene, maziņš bēŗns, ļoti daudz darba. Es apmaksāšu tev tīrīšanas pakalpojumus – ir tādas kompānijas, kas to dara un šis cilvēks tev nomazgās logus.
— Svešs cilvēks??? — mamma šausminājās.
— Jā. Atnāks, nomazgās un aizies. Viņiem tāds darbs.
— Atnāks svešs cilvēks un jautās: «Vai tad jūs esat vientuļa?» Es teikšu: «Nē, man ir meita». Cilvēks jautās: «Un kāpēc gan meita nevar nomazgāt jūsu logus?» Un es no kauna nomiršu.
— Nemirsti. Paskaidro viņam, ka tu vēlies, lai meita tavus logus mazgā katru nedēļu. Bet tava meita dzīvo citā pilsētā un viņai uz rokām ir zīdainis.
— Tas viss ir briesmīgi. Sveši ļaudis mazgā man logus, it kā es pati nevarētu.
— Nu, bet tu jau nevari!
— Es piedzemdēju kādu, kurš var.
— Viņš arī nevar.
— Viņš negrib! Un tas ir drausmīgs kauns.
— Mammu, es savas mājās logus neesmu mazgājusi jau divas sezonas, pat – trīs. Man nav kad to darīt.
— Un tev nav kauns?
— Nē! Man bija citi, daudz svarīgaki darbi.
— Logi ir saimnieces dvēsele. Tīri logi un garšīgs borščs. Ja tev ir netīri logi…
— Es esmu slikta saimniece un mani tas apmierina.
— Es vienkārši nesaprotu, kurā tu esi “atsitusies”…. Es no kauna būtu nomirusi…
Es psihoju. Nometu telefona klausuli.
Nervu sistēmas graušana un manipulācijas ir iebūvētās funkcijas manas mammas bāzes komplektācijā.
Viņa mīlēja, lai viss būtu tā, kā viņa grib un tad, kad viņai tas ir izdevīgi.
Un bija sajūta, ka viņai nebija vajadzīgi tīri logi, bet bija vajadzīgi tieši manis mazgātie logi.
Reiz viņa palūdza man aizvest viņu ar stādiem uz vasarnīcu. Otrdien. Es otrdien nevarēju, varēju ceturtdien.
— Mammu, ceturtdien, labi?
— Ceturtdien es jau braukšu atpakaļ. Man vajag otrdien.
— Es atradīšu šoferi, samaksāšu viņam un vinš tevi aizvedīs.
— Svešs cilvēks? Ko teiks kaimiņi!!!?? Jautās: kur tad tava meita, vai tu viņai esi vienaldzīga? Kāds kauns!
Es sapratu: mammai nevajadzēja uz vasarnīcu, viņai vajadzēja, lai uz vasarnīcu viņu aizvedu es.
Es biju nikna. Es pretojos. Ārdījos. Raudāju. Paskaidroju. Nometu klausuli. Zvanīju atkal. Viņa taču ir mana mamma…
Pagāja daudzi gadi, iekams es sapratu, ka mammas “paštaisnums” patiesībā ir neapzināta vēlme būt blakus, kompensēt to faktu, ka visas manas 30 gadu dzīves laikā, kopā mēs bijām dzīvojušas vien 5 gadus. Mamma mani neuzaudzināja, viņai nebija laika, bet tagad – ir, un viņa cenšas mani ievilināt pie sevis, bet tagad laika nav man. Un vispār, interesanta un noderīga lieta ir savlaicīgums – tas ir tad, kad diviem cilvēkiem sakrīt laiks un intereses, un to nevar atlikt uz vēlāku laiku.
Nevar izvēlēties jebkuru izdevīgu laiku, lai paauklētu meitu, vajag viņu auklēt tad, kad viņa ir maziņa. Kamēr mamma tam meklēja laiku, es jau biju izaugusi un tagad man nav vajadzīga mamma, kura mani auklē, mātes mīlestību biju iemācījusies iegūt no citiem avotiem.
Taču mūsu mammu paaudzei nav raksturīgi reflektēt un atzīt savas kļūdas. Mamma gribēja man uz rokām, gribēja būt blakus, pievērst sev uzmanību, bet nezināja citu komunikācijas valodu, izņemot ultimātu.
Kad es apzinājos šo faktu, man kļuva vieglāk. Es vairs nedusmojos: es lasīju starp rindām. Mamma uzdeva man uzdevumus tikai ar vienu mērķi: redzēt mani. Es, savukārt, piedāvāju sevi aizstat ar apmaksātiem uzkopējiem un šoferiem…
Priekš kam viņai sveši ļaudis dzīvē? Viņai vajag meitu…
Es sāku braukt pie viņas ciemos biežāk. Ņēmu līdzi dēlu un braucu uz vairakām dienām, dažkārt uz veselu nedēļu.
Mamma to traktēja savādāk: viņa bija nolēmusi, ka es mūku no vīra, un mums viss ir slikti, un šie braucieni ir šķiršanās priekšvēstneši.
— Jūs šķiraties?
— Mam, kas par niekiem, mums viss ir labi!
— Nu, negribi, nesaki.
Mūsu mammu paaudzei vienmēr ir taisnība, viņas nekad nekļūdas. Nu, protams.
Dzīve ir brīnumains bumerangs. Tā pati visu sakārto un nodrošina taisnīgumu. Es izaugu mammas uzmanības deficīta apstākļos, un pēc tam mamma dzīvoja neapzinātā manis deficītā. Dzīve uzjautrinājās un diriģēja situāciju.
Pēc tam mamma ļoti stipri saslima. Es sākumā nesapratu, ka viss ir tik nopietni, domāju, ka kārtējā manipulācija. Kurš gan nezin, ka manipulācijas ar veselības stāvokli ir pašas efektīvākās. Tās garantē, ka es jebkurā diennakts laikā visu pametīšu un skriešu glābt. Bet patiesībā izrādīsies, ka neviens nav jāglābj. Ne, drīzāk jāglābj nevis no uzlēkuša asinsspiediena, bet no nemīlestības lēkmes.
Reiz, kad biju stāvoklī, es naktī braucu pie viņas, jo viņa zvanīja, ka palicis slikti, raudāja klausulē. Es ātri saģērbos, salamājos ar vīru, kurš mēģināja mani nelaist, un vairākas reizes pārsniedzot ātrumu traucos naktī divas stundas ceļā pie mammas, lai pārliecinātos, ka…. mamma saldi guļ.
Taču šoreiz viss bija nopietni. Mamma bija kļuvusi nevarīga, nespēja staigāt bez pieturēšanas, sākumā paprasīja staiguli, pēc tam apsēdās invalīdu ratos. Pēc tam vispār palika uz gultas. Sapratu, ka viņai ir vajadzīga kopšana. Meklēju kopēju ar medicīnisko izglītību. Izradījas, ka tas ir ļoti dārgs pakalpojums. Un, jo smagāks pacients, jo dāgāks pakalpojums (viņš taču ir jācilā, jāapmazgā utt).
Vidējā tāda pakalpojuma cena, ņemot vērā mammas svaru, bija 65 000 rubļi mēnesī. Un tā tikai samaksa par darbu. Bet vēl jau medikamenti, pamperi, ēdiens…. Kopā sanāk ap 100 000. Taču pati lielākā problēma, kuru es nebiju paredzējusi, nebija nauda. Bet gan tas, ka viņu apkalpos svešs cilvēks!!!! Ne es.
Es gara acīm redzēju mammas asaras, un viņas kroņa teicienu “es nomiršu no kauna”.
Kaimiņi jautās: “Vai tad tev meitas nav?”
Es nolēmu pārcelties pie mammas. Ar dēlu. Tas bija augusts. Septembrī puiku iekārtošu bērnudārzā. Un kopšu mammu.
Vīrs bija šokā. Es viņu līdzi nesaucu, jo sapratu, ka vinš nebrauks. Viņš jau no 14 gadu vecuma dzīvo viens, no 23 – kopā ar mani, viņš neprot un negrib dzīvot svešā teritorijā. Bet te, jābrauc uz svešu māju, kur paklāji, kristāli, manipulācijas…
— Mēs pie tevis brauksim brīvdienās, — es viņu mierināju. — Uzskati, ka mēs aizbraucam peļņā, pelnīt 100 000.
Vīrs uzskatīja šo lēmumu par pilnībā nepratīgu. Viņš bija gatavs paņemt vēl vienu darbu un atrast veidu kā sievasmātei apmaksāt kopēju. Jā, un arī es būtu varējusi iet uz darbu, un dēlu iekārtot bernudārzā.
Taču es nezināju, kā lai vīram paskaidroju to, ka mammai nav vajadzīgs svešs cilvēks. Vīrs nezināja, kā paskaidrot man, ka es kārtējo reizi parakstos uz manipulāciju.
Mēs šķīrāmies absolūtā viens otra neizpratnē. Ģimene ir atbalsts. Atbalsts nozīmē atvērt lietussargu lietus laikā virs galavs tam, uz kuru esi ritīgi nikns. Tāpēc, ka, lai cik arī nikns tu būtu, tu viņu vienalga mīli, bet mīlestiba ir stirprāka par jebkuru aizvainojumu un nesapratni.
Es sēdēju lietū viena un nejutu, ka virs manis būtu kāds lietussargs. Man bjaj viens lietussargs un es to turēju virs mammas galvas, ne vīra, jo mammai tas bija vairāk vajadzīgs. Mamma ir slima. Un mamma man ir viena, citas nebūs.
Es izturēju pusgadu. Sešus mēnešus sadzīves elles. Objektīvi – es esmu ļoti slikta kopēja. Jo es neesmu kopēja.
Man nepietika ne iecietības, ne spējas pieņemt. Nepietika ne spēka neviebties, ja slikti ož, ne arī spējas noslēpt savas dusmas pašai uz sevi par to, ka izvēlos tādu dzīvi un neviens nesaprot manu izvēli, un arī es pati to nesaprotu.
Nē, es nodrošināju mammai kopšanu ar maksimālu atdevi, apmazgāju, mainīju, tīrīju…. Tas bija mokoši, bet nepieciešams.
Taču katru sekundi es jutos kā dzīvs cilvēks, kurš iekritis pienākumu slazdā.
Situāciju pasliktināja vēl tas, ka es savai kaprīzajai mammai biju kļuvusi par māti, bet sāpes viņu padarīja niknu, dzēlīgu un asu. Viņa pastāvīgi bija neapmierināta, viebās, grūda nost manas rokas, runāja sāpīgas lietas un dzīvoja absolūtā negatīvismā, vilkdama tajā mani sev līdz.
Un šīs netaisnības sajūtas dēļ, es pastāvīgi raudāju, jo pilno pieauguša cilvēka pamperi gribējās iznest klusa “paldies” pavadījumā, nevis dusmīgu aizvainojošu vārdu par manu čammīgumu pavadījumā.
Tikai vēlāk es sapratīšu, cik ļoti pazemojoša mammai bija viņas pašas nevarība, nekustīgums un cik briesmīgi nepanesama sajūta, ka esi nasta, slogs, kad vecums tev uzgāžas ar visu savu nežēlību.
Tas bija mans personīgāis stokholmas sindroms: mamma bija mani paņēmusi ķīlniekos, mocīja, darīja sāpes un, jo skaļāk viņa protestēja, jo vairāk žēluma man bija pret viņu un baiļu par tālāko.
To pusgadu es biju visnelaimīgākais cilvēks pasaulē. Es brīvdienās braucu mājas un bezspēkā kritu vīra rokās, cerot uz rehabilitāciju un mīļumu. Tās bija manas brīvdienas no bezcerības, bailēm, ka dzīve beidzas tik briesmīgi un mokoši. Bet vīrs nevēlējās dzirdēt manu žēlošanos un nevēlējās nevienu žēlot. Viņš vēlējās dzīvot savā ģimenē kopā ar savu sievu un dēlu. Tāpēc viņš bija dibinājis ģimeni un nesaprata, kāpēc viņam jātēlo vecpuisis. Un brīvdienās mēs nepaspējām uzbūvēt no jauna to, ko bijām nopostījuši darba dienās.
Vienu vārdu sakot, kādā ceturtdienā es beidzot biju nogurusi. Paskatījos tīrajā logā un sapratu: vēl nedaudz un es pa to izkāpšu. Es vienkārši vairs nevaru. Nevaru darīt to, ko daru absolūti neefektīvi, to, ko no manis gaida, to, kas skaitās pareizi, bet patiesībā moka visus.
Es iegāju mammas istabā kopā ar skaistu, jaunu mana vecuma sievieti un teicu: “Mammu, tā ir Natālija, tava jaunā kopēja”.
— Bet tu? — mamma iesaucās.
— Es — uz mājām, — es atbildēju.
Un mamma sāka raudāt. Un es raudāju.
Bet šīs asaras bija atšķirīgas.
Es atgriezos mājās. Devos uz darbu, lai pelnītu dzīvei kopā ar vīru. Sāku ārstēt klibojošo ģimeni.
Mamma… Mamma pēkšņi negaidīti ātri sāka atveseļoties. Pēc mēneša sēdās savos ratiņos, pēc tam sāka staigāt ar staiguli, pēc tam – bez staiguļa.
Vienkārši kopēja bija profesionāle, viņa spēja atšķirt kaprīzes no īstas vajadzības un pati uzstādīja noteikumus. Viņa nemazgāja logus, kad to vēlējās mamma, bet mazgāja tad, kad bija vajadzīgs.
Mamma saprata, ka viņas mājā saimnieko sveša sieviete ar īsiem matiem, kas neparakstās uz viņas manipulācijām un vienīgais veids, kā no tās atbrīvoties, ir izdarīt tā, lai šīs sievietes viņas dzīvoklī nebūtu. Un tāpēc ir jāatveseļojas.
Šis ir ļoti audzinošs stāsts un lieliska pieredze, vesela dārgumu lāde ar manām personīgajām atklāsmēm. Par to, ka daudzu manipulāciju tīklos cilvēki iekrīt paši pēc savas gribas un viņiem tas ir vajadzīgs, tāpēc, ka viņi savadāk nevar, vismaz pagaidām. Par to, ka dažus parādus nav pašam obligāti jāatdod. Par to, ka vērties tīros logos ir daudz interesantāk tad, kad ainavu aiz loga esi izvēlejies pats, nevis tad, kad tā ir apstākļu izvēlēta….
Un par to, kā pareizi mīlēt tos, kurus tu mīli, izlem tikai tu pats. Un tavi mīļie cilvēki ar tavu mīlestību var rīkoties tā, kā viņi to uzskata par vajadzīgu.
Bet tu….
Bet, tu pats! – pats! – nosaki, cik tīrs būs tavs logs un pats izvēlies logu, aiz kura būs tavi saullēkti un rieti….
Autors: Olga Saveļjeva
Avots: https://trendru.info
Tulkojums Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 