No pasniedzēja piezīmēm

Noams Homskis ir valodniecības profesors, lingvists, filosofs, sabiedriskais darbinieks, grāmatu autors un politiskais analītiķis. Viņu uzskata par vienu no mūsdienu izcilākajiem domātājiem. Viņa grāmatas lasa visā pasaulē. Stāsta El Club de los Libros Perdidos.
Īpaši populārs ir viņa radītais paņēmienu-triku saraksts, ar kuru palīdzību manipulēt ar cilvēku apziņu un ko izmanto gan masu informācijas līdzekļi gan valdības.

1. Uzmanības novēršana
Sabiedrības vadības galvenais elements ir cilvēku uzmanības novēršana no svarīgām problēmām un politisko un ekonomisko valdošo aprindu pieņemtajiem lēmumiem, nemitīgi piesātinot informatīvo telpu ar nenozīmīgiem vēstījumiem.
Uzmanības novēršanas paņēmiens ir ļoti būtisks, lai neļautu iedzīvotājiem iegūt svarīgas zināšanas mūsdienu filozofijas, progresīvās zinātnes, ekonomikas, psiholoģijas, neirozinātnes un kibernētikas jomā.
Tā vietā informatīvo telpu piepilda ziņas par sportu, šovbiznesu, mistiku un citiem informācijas komponentiem, kas balstīti uz reliktiem cilvēka instinktiem no erotikas līdz skarbai pornogrāfijai un no ikdienas ziepju stāstiem līdz apšaubāmiem vieglas un ātras naudas iegūšanas veidiem.

2. Problēma – reakcija – risinājums.
Tiek radīta problēma, sava veida “situācija”, kas aprēķināta, lai izraisītu noteiktu reakciju iedzīvotāju vidū, lai tie paši pieprasītu pieņemt lēmumus, kas nepieciešami valdošajām aprindām.
Piemēram, ļaut vardarbībai izplatīties pilsētās vai organizēt teroristiskus uzbrukumus, lai pilsoņi pieprasītu likumus, lai pastiprinātu drošības pasākumus un īstenotu politiku, kas pārkāpj pilsoniskās brīvības.
Vai arī izraisīt kaut kādu ekonomisko, teroristisko vai tehnoloģisko krīzi, lai piespiestu cilvēkus savā prātā veikt pasākumus tās seku likvidēšanai, lai arī tas pārkāptu viņu sociālās tiesības, kā “nepieciešamo ļaunumu”. Taču ir jāsaprot, ka krīzes nedzimst pašas no sevis.

3. Pakāpeniskums.
Lai panāktu jebkura nepopulāra lēmuma pieņemšanu, pietiek ar to, ka to ievieš pakāpeniski, dienu no dienas, gadu no gada. Tā 80. un 90. gados globāli tika uzspiesti principiāli jauni sociālekonomiskie apstākļi (neoliberālisms).
Valsts funkciju samazināšana, privatizācija, nenoteiktība, nestabilitāte, milzīgs bezdarbs, algas, kas vairs nenodrošina cilvēka cienīgu dzīvi. Ja tas viss notiktu vienlaikus, tas noteikti novestu pie revolūcijas.

4. Izpildes atlikšana.
Vēl viens veids, kā virzīt nepopulāru lēmumu, ir pasniegt to kā “sāpīgu un vajadzīgu” un saņemt pilsoņu piekrišanu, lai to īstenotu nākotnē. Nākotnē ir daudz vieglāk pieņemt jebkādus upurus nekā tagadnē.
Pirmkārt, tāpēc, ka tas nenotiks uzreiz. Otrkārt, tāpēc, ka tauta kopumā vienmēr sliecas lolot naivas cerības, ka “rīt viss mainīsies uz labo pusi” un no viņiem prasītajiem upuriem izdosies izvairīties. Tas dod iedzīvotājiem vairāk laika pierast pie pārmaiņām un pazemīgi pieņemt to, kad pienāks laiks.

5. Tautas infantilizācija.
Lielākā daļa propagandas runu, kas paredzētas plašai sabiedrībai, izmanto argumentus, raksturus, vārdus un intonāciju tā, it kā tās runātu par skolas vecuma bērniem ar kavētu attīstību vai personām ar garīgiem traucējumiem.
Jo vairāk kāds mēģina maldināt klausītāju, jo vairāk viņš cenšas izmantot infantilus runas pagriezienus. Kāpēc?
Ja kāds uzrunā cilvēku tā, it kā viņam būtu 12 gadi, tad suģestējamības dēļ šī cilvēka atbildē vai reakcijā, tāpat kā bērnam, nebūs kritiskā vērtējuma.

6. Uzsvars uz emocijām.
Emociju ietekmēšana ir klasiska neirolingvistiskās programmēšanas tehnika, kuras mērķis ir bloķēt cilvēku spēju veikt racionālu analīzi un līdz ar to arī spēju kritiski izprast notiekošo.
Savukārt emocionālā faktora izmantošana ļauj atvērt durvis uz zemapziņu, lai tajā ieviestu domas, vēlmes, bailes, šaubas, piespiešanu vai stabilus uzvedības modeļus. Stāsti par to, cik nežēlīgs ir terorisms, cik negodīgas ir varas iestādes, kā cieš izsalkušie un pazemotie, aizkulisēs atstāj notiekošā patiesos cēloņus. Emocijas ir loģikas ienaidnieks.

7. Iedzīvotāju debilizācija.
Svarīga stratēģija ir padarīt cilvēkus nespējīgus izprast paņēmienus un metodes, kas tiek izmantotas, lai viņus kontrolētu, un pakļaut viņus savai gribai.
Izglītības kvalitātei, kas tiek sniegta zemākajām sociālajām šķirām, jābūt pēc iespējas viduvējai, lai neziņa, kas atdala zemākos sociālos slāņus no augstākajām, paliktu tādā līmenī, ko zemākās kārtas nevar pārvarēt.

8. Viduvējības kā modes veicināšana.
Varas iestādes cenšas ieviest domu, ka modē ir būt stulbam, vulgāram un neaudzinātam. Šī metode nav atdalāma no iepriekšējās, jo viss viduvējs mūsdienu pasaulē milzīgos daudzumos parādās jebkurā sociālajā sfērā – no reliģijas un zinātnes līdz mākslai un politikai.
Skandāli, dzeltenā prese, burvestības un maģija, apšaubāms humors un populistiskas akcijas – tas viss noder viena mērķa sasniegšanai: neļaut cilvēkiem paplašināt savu apziņu līdz pat bezgalīgajiem reālās pasaules plašumiem..

9. Vainas apziņas kultivēšana.
Vēl viens uzdevums ir likt cilvēkam noticēt, ka viņš pats ir vainīgs savās nelaimēs, kas rodas viņa prāta spēju, spēju vai pielietoto piepūles trūkuma dēļ.
Rezultātā cilvēks tā vietā, lai saceltos pret ekonomisko sistēmu, sāk nodarboties ar sevis pazemošanu, visā vainojot sevi, kas izraisa nomāktu stāvokli, kas cita starpā noved pie bezdarbības.

10. Lieliskas zināšanas par cilvēka dabu.
Pēdējo 50 gadu laikā zinātnes attīstības sasniegumi ir noveduši pie pieaugošas plaisas starp parasto cilvēku zināšanām un valdošo šķiru rīcībā esošo un izmantoto informāciju.
Pateicoties bioloģijai, neirozinātnei un lietišķajai psiholoģijai, sistēmas rīcībā ir padziļinātas zināšanas par cilvēku gan fizioloģijas, gan psihes jomā. Sistēmai ir izdevies uzzināt vairāk par parastu cilvēku, nekā viņš zina par sevi.
Tas nozīmē, ka vairumā gadījumu sistēmai ir lielāka vara un kontrole pār cilvēkiem, nekā viņiem pašiem.

Avots: waksoft.susu.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Emocionāli pieaugt

Jo emocionāli nobriedušāks tu kļūsti, jo mazāk tev ir pretenziju pret citiem cilvēkiem. Vai vispār to nav, tāpēc, ka cilvēkiem ir tiesības būt jebkādiem – absolūti jebkādiem. Un nav mums kādam jāaizbāž mute, jāmēģina atcelt kāda viedoklis, vai kādam jāatņem viņa vajadzības. Un labi, ka tā, tāpēc, ka vislielākās nelaimes notiek ar tiem no mums, kuri domā, ka viņiem ir tiesības svešā dzīvē būt galvenajiem. Muļķības.

Cilvēki ir tādi, kādi tie ir. Un mēs esam tādi, kādi esam. Un viss, ko mēs varam, ir ietekmēt pašiem savas reakcijas. Nepieņemt tos vārdus, kuri mūs aizvaino. Nepieņemt tos uzstādījumus, kuri mums sveši.

Neuztvert tos vērtējumus, kuri ir pretrunā ar mūsu pieņemtajiem lēmumiem. 

Un neatstāt sev tās birkas, kuras mums citi piekarina. Neciest no tās nemīlestības, ar kuru soda. Necerēt uz atbalstu, kuru mums nesniedz. Neklauvēt pie durvīm, kuras mums neatver. Un neizpaust tās emocijas, kuras no mums cenšas izspiest. Nepadoties manipulācijām, ar kuru palīdzību cenšas mūs pakļaut…

Kamēr mēs neesam to visu pieņēmuši – tikmēr tas nav mūsu. Un kamēr mums nav atņēmuši – mēs neatdosim. Jo ātrāk to saproti, jo mazāk pēc tam jebkurās attiecības būs problēmu. Bez izņēmumiem, pat vistuvākajās attiecībās. Tāpēc, ka, ja mūsu tuvākie grasās no mums vīt virves un nevēlas meklēt veselīgus veidus, kā risināt problēmas, viņi attālinās. Un mēs nevaram pārkāpt to slieksni, aiz kura mūsu likumi nedarbojas…

Man nepatīk to pieaugušo cilvēku mūžīgā bērnība, kuru arsenālā nav nekā cita, izņemot primitīvas manipulācijas, kaprīzes, aizvainojumu, vēlmes uztiept otram vainas apziņu, ilgus boikotus, uzpūstas lūpas un visādas citas muļķības, kas labi noder līdz kādiem deviņiem gadiem, ne ilgāk.

Bet iekšējais bērns, ar kuru tik ļoti gribās attaisnot savu nevēlēšanos emocionāli pieaugt, ir vajadzīgs pavisam citu iemeslu dēļ. Un tas vajadzīgs apmēram desmit procentus, pretstatā deviņdesmit procentiem pieauguša cilvēka. Lūdzu, pieaugam, mani mīļie! Un viens no otra kaut ko vēlamies tikai saprātīgās robežās.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja cilvēki mums blakus kaunas vai jūtas vainīgi

Mēs esam raduši, ka daudzās sarežģītās dzīves situācijās var atrast vainīgo un viņam par to pateikt. Vai arī domāt par to, kur tad ir mūsu vaina vai kļūda. Ja esam izdarījuši visu, kas bija mūsu spēkos, tātad tālāk vainīgi neesam mēs, bet kāds cits. Ja kāds kaut ko izdarīja ne tā, tātad viņam par to vajadzētu kaunēties. Ja kaut kas ir ne tā, droši vien ir jāmeklē tas, kurš vainīgs vai kuru varētu nokaunināt.

Taču, ko mēs paši darām lai citiem cilvēkiem blakus mums nebūtu kauns vai arī viņi nejustos vainīgi?

Ja cilvēkiem mums blakus ir kauns vai viņi jūtas vainīgi, tas nozīmē, ka mēs:
– nepieņemam kādu daļu sevis un kā šī procesa atspoguļojums ir tas, ka mēs nepieņemam kādu cita cilvēka personības daļu;
– mēs nekorekti kritizējam un tādā veidā aizskaram personību nevis tās darbības;
– kļūstam par tiesnesi vai to, kurš vērtē;
– salīdzinām sevi ar citiem un uzskatām, ka šis process ir taisnīgs un mēs esam labāki;
– ļoti bieži uzskatām, ka cilvēkiem noteikti kaut kas ir jāzin, pat tad, ja neesam viņiem to paskaidrojuši;
– uzskatām, ka cilvēkiem, kuri mums blakus, noteikti viss jāprot uzreiz – pat bez mācīšanās;
– uzskatām, ka visam jābūt vai nu ideāli, vai ne kā, bet vienkārši labu neesam spējīgi uztvert;
– pasauli redzam tikai caur savu prizmu un uzskatām, ka tas kā mēs redzam, ir vienīgais pareizais redzējums;
– dalām cilvēkus ideālajos un lūzeros;
– kritizējam bez atbalsta;

Ļoti bieži mums kauns ir blakus tam cilvēkam, kurš kaunina, bet pats iekšēji kaunas, dažādos veidos cenšoties no tā izvairīties.

Ja cilvēki blakus mums jūtas vainīgi, tātad mēs:

– ļoti labi protam manipulēt;
– kaut ko darām un gaidām, ka viņi jutīsies mums kaut ko parādā;
– sākumā uzņemamies par daudz darba un atbildības, bet pēc tam piestādām “rēķinu”;
– neprotam rūpēties par sevi un tāpec rūpes par sevi aizstājam ar rūpēm par citiem;
– dusmojamies uz citiem, bet nespējam viņiem to pateikt acīs;
– balstāmies uz kaut kādiem nerakstītiem likumiem, kurus iepriekš ar partneri neesam apsprieduši;
– neprotam priekšlaicīgi vienoties par tiesībām un pienākumiem;
– uzkraujam citiem atbildību par savu laimi un labklājību, pašiem neuzņemoties atbildību par to;
– uzskatām, ka citi ir atbildīgi par mūsu jūtām;
– iekšēji jūtamies kā mazi bērni, kuri uzņēmušies pieaugušo atbildību un tagad stiepjam šo nastu;

Vainas sajūta ir uz sevi vērstas dusmas. Un, ja cilvēki nespēj uz mums dusmoties atklāti, jo starp mums ir kādi noteikumu un pārliecību šķēršļi, tad viņi var sevi vainot par kaut ko.

Tāds skats uz sevi caur citu cilvēku jūtām atklāj ļoti lielus plašumus iekšējam darbam ar sevi.
Un atkal jautājumi, jautājumi, jautājumi…

Un kādas jūtas blakus tev izjūt tavi tuvinieki? Ko tu esi ievērojis?

Mīlestībā,
Aglaja Datešidze
​​​​​​​Foto: Omar Alnahi
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Drosme: brīvības otra puse

Es pats esmu atbildīgs par to, lai aizietu no tā, kas mani ievaino.
Es esmu atbildīgs par to, lai aizsargātu sevi no tā, kas man nodara ļaunu.
Es esmu atbildīgs par to, lai pievērstu uzmanību tam, kas ar mani notiek un novērtētu savu dalības daļu notiekošajā.

Man jāapzinās savas rīcības rezonanse. Lai ar mani notiktu tas, kas notiek, man jādara tas, ko es daru. Es nesaku, it kā es varētu pārvaldīt visu, kas ar mani notiek, – nē, taču es esmu atbildīgs par visu, kas ar mani notiek, tāpēc, ka, lai arī tas būtu sīkums, taču tajā kas notiek, noteikti ir kaut maza daļa manas līdzdalības un es kaut kādā veidā esmu to veicinājis.

Es nevaru kontrolēt visu apkārtējo viedokļus, taču varu kontrolēt savējo. Es varu brīvi rīkoties ar savu rīcību.

Man ir jāizlemj, kā es rīkošos. Ar saviem ierobežojumiem, ar savām bēdām, ar savu nezināšanu, ar visu, ko esmu iemācījies un zinu. To visu ņemot verā, man jāizlemj, kā rīkoties vislabākajā veidā. Un man jārīkojas tieši tā.

Man sevi labāk jāiepazīst, lai zinātu savus resursus.

Man sevi jāiemīl tik ļoti, lai piešķirtu sev privilēģijas un zinātu, ka tas ir mans lēmums.

Tad es iegūšu to, kas nāk kopā ar autonomiju un ir brīvības otra puse: drosmi. Man būs drosme rīkoties tā, kā man liek mana sirdsapziņa un maksāt par to.

Tad es būšu brīvs, pat tad, ja citiem tas nepatiks.

Un, ja tu nemīli mani tādu, kāds es esmu;

Un, ja tu pametīsi mani tādu, kāds es esmu;

Un, ja visgarākajā un aukstākajā ziemas naktī tu mani atstāsi vienu un aiziesi…

Aizver durvis, vai dzirdi? Tāpēc, ka man salst.

Aizver durvis. Ja tāds ir tavs lēmums, aizver durvis.

Es neprasīšu, lai tu kaut uz mirkli paliec pret savu gribu. Es palūgšu tev, lai tu aizver durvis, tāpēc, ka es šeit dzīvoju, bet ārā ir auksts.

Un tas būs mans lēmums.

Un tas pārvērš mani par personību, ar kuru nevar manipulēt. Tāpēc, ka ar pašpietiekamu cilvēku nevar manipulēt, un mēs zinām, ka neviens nevar viņu vadīt. Tāpēc, ka pašpietiekamu cilvēku vadīt var tikai tad, ja viņš pats to gribēs – viņš nav vadāms un jūs nevarat ar viņu rīkoties tā, kā vēlaties. Viņš vada situāciju un viņš vada sevi.

Tas nozīmē milzīgi lielu soli uz priekšu tavā personīgajā vēsturē un tavā attīstībā. Tas nozīmē pavisam citu dzīvesveidu un, iespējams, daudz dziļāku citu cilvēku iepazīšanu.

Ja tu pa īstam esi pašpietiekams, ja neļauj ar sevi manipulēt pat ne drusciņ, tad, visticamākais, būs cilvēki, kuri aizies no tavas dzīves…. Iespējams, kāds nevēlēsies palikt. Ko darīt, nāksies piekrist un maksāt šo cenu. Cena, kas nozīmēs šķiršanos no dažiem cilvēkiem tavā tuvākajā lokā. Un, iespējams, tev būs jānosvin jaunu cilvēku ierašanās…

Horhe Bukajs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cits cilvēks ir cita valsts…

11008564_968925179795641_7616640967053589320_n

Mani Mīļie, augstprātīga vēlme mainīt citus cilvēkus, vai pieprasīt no viņiem lai tie atbilstu mūsu vēlmēm ir izārdījusi miljoniem attiecību…

Vai arī atstājusi dzīvot zem viena jumta vienā ķermeņu līmenī, bet dažadās emocionālajās telpās mītošus cilvēkus, kuri satuvinās tikai tāpēc, lai izlietu viens otram uz galvas kārtējo pretenziju, aizvainojumu un arī naida samazgu spaini…
Man žēl, ka tā dzīvo tik daudzi…
Un vēl vairāk man žēl, ka vēl līdz šai dienai pirmajā ābeces lapā nav frāzes: “Vienīgais cilvēks, kuru tu vari mainīt, esi tu pats!”
Daudziem tā palīdzētu… visiem…

Gadiem ilgi mēs smagi strādājam pie tā lai salauztu savus tuvos, svinot uzvaras, aiz kurām stāv ne jau izmainījušies, bet padevušies cilvēki, kuri noguruši no mūžīgās piekasīšanās…
cilvēki, kuri uz brīdi nostājušies uz pirkstgaliem…
cilvēki, kuri imitē mums vajadzīgo… lai izvairītos no dzīves verdošā ūdenī…
Un paši mēs kādam kļūstam par tādiem cilvēkiem…
Viss atkārtojas…

Bet strādāt ir vērts ar savām reakcijām…
Un ar savām robežām…. savu robežu novilkšanu, un citu robežu NEpārkāpšanu…

Mīlestības, draudzības, radniecības tuvība – tā nav difūzija, Mīļie…

Un tā nenozīmē, ka citi cilvēki fiziskajā un emocionālajā līmenī ir nonākuši mūsu rīcībā… pat ne tie, kurus paši esam dzemdējuši… vai saprotiet?

Tā nav totāla kontrole…
Tā nav bezlimita caurlaides izsniegšana iekļūšanai jebkurā teritorijā…
Tā nav dresēšana…
Nav scenārijs, kuru mēs rakstām savā galvā, bet iestādīt cenšamies kādā citā….

Cits cilvēks ir cita valsts…

Un kad mēs cenšamies savu iekšējo konstitūciju likumā paredzētajā kārtībā nostiprināt un aktivizēt tur – būs karš…
Vai nu Lielais, vai partizāņu karš…

Bet karš nozīmē upurus un drupas…

Šodien nogalini tu, rīt nogalina tevi…
Vai arī visi dzīvi, bet kontuzēti, iebiedēti un saspringti gaida nākamo uzbrukumu…

Dzīvot kopā, bet dzīvot kara apstākļos ir bezjēdzīgi…
Turēt aizdomās, apvainot, novērot, paverdzināt… tie ir riebīgi darbības vārdi…
Cienīt, atbalstīt, iedrošināt, uzticēties – dziedinoši…
Un vēl, dzirdēt, redzēt, just…

Mīlestība – tas nav tad, kad viens cilvēks dara to, ko grib otrs…
Mīestība – tas ir tad, kad neviens otram neuzspiež to, ko vinš grib…

Lūk, tieši uz šīs sapratnes balstās viss labais, kas vispār var būt starp mums…

Ir tik viegli paieties pretī, kad ar tevi nemanipulē, necenšas tevī iedēstīt vainas sajūtu, nepavēl tev…

Tik viegli ir atvērties, kad nevajag aizsargāties…

Tik viegli ir uzticēt pašu svētāko, kad no tevis to necenšas izvilkt, un necenšas uzzināt aiz tavas muguras…

Tik viegli ir sākt sarunu, kad tā ir tieši saruna nevis nopratināšana, rāšana vai savu aizvainojumu translācija…

Tik viegli ir palīdzēt un atbalstīt, tad, kad nepavēl to darīt…

Tik viegli ir būt uzticīgam, kad tevi neiespiež savās paša greizsirdības spīlēs un neizseko, kā taksometru aplikācijā….

Tik viegli ir atsaukties uz visu, kas atnāk no sirds, dvēseles, delikāti…

Tik viegli ir ielaist, kad nelaužas iekšā ar varu un neizseko…

Un tik viegli ir mīlēt, kad tevi pieņem…

Mīļie, es te uzskaitu visu, ko mēs varam saņemt bez kara…
Vienkārši, nepārkāpjot citu robežas, un nepaužot diktatora totalitārās reakcijas…

Cilvēkiem nevajag diktatorus…
Cilvēkiem vajag cilvēkus…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Bērnišķīgās pieaugušo attiecības

88438133_2373978099368666_845001422117273600_n

Dažkārt mēs iesaistāmies pieaugušo attiecībās, lai saņemtu to mīlestību, kuru nesaņēmām bērnībā. Un cenšamies bērnišķīgos veidos nopelnīt šo pieaugušo mīlestību.
Ar paklausības un pasivitātes palīdzību, jo labos un ērtos nav pieņemts pamest.
Ar cīņas par varu palīdzību, tāpēc, ka, jo vairāk kontroles ir mūsu rokās, jo lielāka ticamība, ka attiecības tiks izglābtas.
Ar pasīvās agresijas palīdzību, jo atklāti pastāstīt par savām jūtām ir neierasti un bail.
Ar manipulāciju palīdzību, jo tā izturējās pret mums un šis mehānisms lieliski nostrādāja (kaut arī atņēma mums tiesības uz izvēli).
Mēs lienam vai no ādas laukā, lai nopelnītu mīlestību – ejam uz sieviešu kursiem, mācamies iedvesmot, parvēršamies par Dievietēm, Pasaku Fejām un Kārdinātājām.
Tā bērnišķīgi mēs tēlojam jebko, tikai ne sevi. Un attiecības saņemam vairs ne ar mums.
Mēs vēlamies laimi, bet saņemam trauksmi. Bailes, ka, ja izlaidīsim no rokām stūri, mūsu kuģis noteikti uzskries zemūdens klintīm. Aizmirstām jūtām. Salauztai tuvībai. Aukstumam un spriedzei, tāpēc, ka viens solis sāņus un mūs atstās vienas.
Mēs taču zinām, kā tas ir. Mēs atceramies savu vecāku attiecības. Mēs taču dzirdējām, kā mamma raudāja, kad tēva peidžerī atrada ziņas no citām sievietēm. Redzējām, kā vectēvs dzēra un vecmāmiņa skraidīja un meklēja viņu pa svešām garāžām.
Un, kad mums saka, ka var būt arī savādāk, mēs apmulstam. Jo mums šķiet, ka savādāk var būt tikai citiem. Bet mums ar mūsu pagātni un iedzimto toksiskumu, nav nekāda iemesla gaidīt siltumu bez ciešanām.
Tikai censties, cīnīties, iekarot, paciesties, turēt, ciest…. tikai hard-core. Lai ar stangām no otra izvilktu to, kas mums pienācās bērnībā.
Kamēr mums vēl ir spēki, mēs vēl vārāmies šajā katlā, lai arī barojamies no mokām un sāpēm. Bet, kad visi resursi cīņai ir izsmelti, mēs beidzot apstājamies.
Un redzam, ka vairs nav svarīgi, kā tur citiem var būt. Svarīgi ir tas, kā tagad tas ir MAN, – un vairs tā būt nedrīkst.
Un šajā brīdī liktenīga var būt kompetenta palīdzība – to cilvēku padomi, kuri paši izgājuši caur šīm sāpēm un spējuši izaugt savās attiecībās, profesionāls atbalsts un prakses, kas palīdz atjaunot resursus.
Novēlu tev harmoniju attiecībās ar visiem svarīgajiem sev cilvēkiem!

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Pēdējo divu gadu mans labākais skolotājs, atbalsts un profesionālā palīdzība ir Inese. Viņas skolas un personīgā izdzīvotā pieredze ir fantastsks palīgs un atbalsts mums – latviešu sievietēm. Tas vienlaikus ir viedums, vieglums, dziļums un neierasti daudz mīļuma un siltuma.
Un tieši tāpēc aicinu citas sievietes tieši uz Ineses semināriem, jo savā dzīvē redzu, kā “darbojas” praksē šīs iegūtās zināšanas.

Ginta

Šis viltīgais upura stāvoklis

6810560-R3L8T8D-1000-5967268701_d5ae26ee1e_o

Upura stāvoklis ir hronisks aizvainojuma variants. Kad cilvēks ir pārliecināts, ka viņam visu laiku dara pāri. Mājās, darbā, veikalā. Gadās, ka šis stāvoklis seko it visur, bet gadās, ka uznāk epizodiski.
Visbiežāk tas saistīts ar noteiktiem cilvēkiem mūsu dzīvē. Ne reizi vien tu esi redzējis “sava vīra upuri” vai “savu vecāku upuri”. Gadās pat “savu bērnu upuri”. Var būt jebkā upuris. Un nest šo stāvokli kā augstu paceltu karogu cauri visai dzīvei.
Ir cilvēki, kurus satiekot, uzreiz sajūti smagumu Dvēselē. Vēl pat muti neesi atvēris, bet jau esi vainīgs vai kaut ko parādā. Gadās arī tie, kurus visi “tā apbižo”, ka tie uzreiz izsauc līdzcietības vilni. Pie kam, uzmanību sev pievēršot ar manipulāciju palīdzību, nevis reāliem sasniegumiem. Un kā vieni tā otri nekad nekļūs pa īstam laimīgi – vien izlūgsies ātri bojājošos uzmanību no saviem tuvajiem, draugiem un paziņām.
Taču, ņemot verā to, ka tāda komunikācija atņem spēku abām pusēm, “upura”” draugi sāk no viņa vairīties, bet pats “upuris”, nesaņemot ne enerģiju ne produktīvu rīcību, iekļūst savas čīkstēšanas un prasību apburtajā lokā, jo tikai tam spēka šobrīd pietiek.
Ir dažas situācijas, kurās vairums no mums nokļūst šajā upura stāvoklī. Kaut arī “apstākļu upura” statuss var likties dramatisks un noslēpumains, patiesībā tas ir ubaga ceļš.
Kad saujās krīt skanoša enerģētiskā “sīknauda”, kad mēs esam varoņi – mocekļi, vienīgie, kuriem ir taisnība, mēs nemaz neaizdomājamies par šādas “vieglas naudas” sekām.⠀

Ar ko var būt IZDEVĪGA upura loma:⠀
🌿 Cilvēks saņem “ātru” uzmanību, kļūst par “zvaigzni” visu notikumu centrā – atliek vien pažēloties.
🌿 Daudzi cilvēki mīlestību un žēlumu uztver kā vienu un to pašu, kaut gan žēlums ir vien ilūzija par to, ka mūs mīl.⠀
🌿 Nevajag pielikt nekādu piepūli, lai mainītu savu dzīvi.⠀
🌿 Vienmēr un visur vainīgs ir kāds cits.⠀
🌿 Upuris vienmēr ir “labs”, bet pretējā puse – “slikta”.⠀
🌿 Ir iespējami materiālie bonusi – dāvanas, nauda, lietas.

Taču šī  ubaga dāvanu straume reiz izsīkst un no mums novēršas. Un, ja mēs nevēlamies nokļūt depresijā, nākas atkal sākt “pelnīt” savu enerģiju godīgā ceļā, bet šoreiz – no nulles.

Tomēr pats galvenais, ka šajā upura stāvoklī mēs zaudējam pat ne enerģiju, bet izvēles iespēju. Prasmi patstāvīgi pieņemt lēmumus, noteikt savas prioritātes, mainīties un augt. Upura stāvoklī mēs esam putni, kas iestiguši purvā. Un šis purvs mums nekad nedos iespēju pacelties gaisā. Pat tad, ja mums ir lieli un vareni spārni.⠀

Tā var nodzīvot visu dzīvi, neko nemainot. Palikt nelaimīgai un nerealizētai. Velti izšķiest to, kas bija Dieva dota iespēja, mūsu pašu bezgalīgi vērtīgā dāvana. Bāzt visiem degunā savu bezpalīdzību un lepoties ar to – tāpēc, ka nav vairs nekā cita ar ko lepoties…
Katrs no mums kādreiz ir bijis pilnīgā bezpalīdzības stāvoklī – pirmajā savas dzīves gadā. No dzimšanas brīža līdz saviem pirmajiem soļiem bērns ir absolūti bezpalīdzīgs radījums. Kā viņš rīkojas, lai izdzīvotu? Pareizi, viņs pievērš sev uzmanību, raudot un kliedzot. Daba ir radījusi bērnus ļoti mīlīgus, lai pieaugušajiem būtu vieglāk pārciest šo periodu. Skaties uz viņu un domā: “Tu esi tāds mīļš un maziņš! Bet, nu, jā, bļauj caurām dienām… Nu, ja, visu laiku kaut ko grib…. bet viņš taču ir tik mīļš, tik lielisks”…. un atkal paņem viņu rokās.
Pakāpeniski bērns mācās pats par sevi parūpēties. Viņam kļūst neērti gulēt uz muguras un kliegt, kad var doties brīnumainā ceļojumā pie kalna ar nosaukumu “Ledusskapis” un paņemt no tā kādu garšīgu dārgumu. Skaidrs, ka ar laiku  šie ceļojumi kļūst aizvien sarežģītāki un bīstamāki, bet dzīves balvas – grūtāk sasniedzamas. Un tad zemapziņa mums pabāž zem deguna ļoti veiksmīgi uz vecākiem atstrādātu ceļu: gulēt uz muguras un bļaut, kamēr tev nepalīdzēs.

Ja mēs iesprūstam upura stāvoklī, mēs līdzināmies četrdesmitgadīgiem mazuļiem. Kuri spēj staigāt, runāt un paši sevi apkalpot. Var, bet negrib. Tāpēc, ka ir ērtāk: gan ēdienu tev pienesīs, gan materiāli palīdzēs un arī nodrošinās ar uzmanību. Tiesa, četrdesmitgadīgi mazuļi nav vairs tik mīlīgi. Un apkārtējiem dzīvot tiem blakus galīgi negribas.

Lai izplestu savus spārnus un parstātu tērēt savu enerģiju ciešanām (vai ciešanu imitācijai), sākumā ir jāizrāpjas no purva. Taču tas ir tik silts, ērts un ierasts. Izdevīgs. Iespējams, te ir nedaudz par šauru, tumšu un drusciņ smird, taču viss ir tik zināms un tuvs. Jā un arī veids, kā mijiedarboties ar pasauli ir izveidots. Priekš kam debesis? No turienes var nokrist. Bet varbūt mēs nemaz neprotam lidot? Droši viens Dievs mūs ar talantu ir apdalījis….
Ticiet man, ir cita pasaule. Ir vistīrākie mīlestības ezeri un augsti sasniegumu kalni. Ir bagātas ar ūdeni prieka un sajūsmas upes un ziedošas romantisku jūtu pļavas. Taču visu to tu ieraudzīsi tikai no sevis cienīgiem augstumiem. Jā, laiku pa laikam nāksies lidot cauri kaislību mākoņiem, asaru lietiem un vilšanās zibeņiem. Taču laime no paša spārnu vēzienu sajūtas un pasaules skaistuma apjausmas, kuru daļa esi arī tu – debesīs planējošs putns, ir tā vērta.

Katrs pats izdara savu izvēli – lidojuma vai upura stāvoklis, taču ir pilnīgi skaidrs, kurš no tiem dod brīvību un enerģiju, bet kurš bloķē un nogalina.

Ja pēkšņi tu apjaut, ka esi aizspēlējies šo upura lomu, atceries, tev vienmēr ir iespēja izrāpties no šī bezpalīdzības purva, pieķerties pie atbildības; atbildības par kaut kādu lietu – lai arī iesākumā pavisam maziņu; atbildību par savas idejas attīstīšanu; atbildību par sava bērna likteni. Bet, pirmkārt, atbildību par sevi.

Tu iepazīsi patieso dzīves skaistumu, ja ar pilnu atbildību izturēsies pret pašu lielāko dāvanu – savu paša dzīvi.

Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nežēlo visas savas draudzenes

draudzeneaaaaa

Es uzrakstīju šo rakstu ar vēlējumu visiem jums – nežēlojiet savas nelaimīgās, žēlojošās draudzenes, radiniekus, paziņas. Viņiem visiem viss būs labi! Bet tev var nedzimt bērni, var sabojāties veselība, var pazust veiksme un dzīvesprieks un ģimenē izzust sapratne, un klātesošs var kļūt nogurums un depresija. Tava palīdzība un līdzjūtība var izrādīties nepanesama nasta tev pašam. Pārtrauc kontaktēties, aizej no saskarsmes, kā tikko tavā klātbūtnē sāk žēloties par savu nelaimīgo dzīvi. Tici man, šim cilvēkam dzīvē viss būs labi. Bet, kas būs ar tevi pēc šī žēlošanās seansa, nav vēl zināms.

Mēs visi savā dzīvē sastopamies ar cilvēkiem, kuri žēlojas. Par veselību, par laika apstākļiem, par vīru, par sievu, par vecākiem un valdību. Viņi stāsta par savam nelaimēm, problemām un slimībām. Un viņu problēmas izraisa līdzjūtību. Mēs esam cilvēki un palīdzība tuvākajam ir visos mūsos ielikta no dabas. Taču dažkārt nelaimes demonstrācija kļūst par peļņas avotu un tieši ar to arī nodarbojas profesionāli ubagi. Upuri ir īpaša profesionālu cietēju klase.

Nežēlo tos, kuri mūžīgi žēlojas

Reiz metro es ieraudzīju rūgti raudošu meiteni. 

Viņai apkārt stājās cilvēki, piedalījās, izprašņāja, juta līdzi, deva naudu. Pēc tam es šo meiteni redzēju vēl vienā metro stacijā, pēc tam vēl vienā…  Es biju izbrīnīta par izdomas bagāto profesionālo upuri. Ko tikai viņa neizdomāja, lai “izvilktu” no cilvēkiem emocijas un naudu. Būtībā, lai atņemtu svešu spēku, izmantotu labestību un cilvēku līdzjūtību.

Pie kam upura problēmas visbiežāk arī ir reālas, ne izdomātas. Taču dažādi cilvēki problēmsituācijās uzvedas dažādi, bet profesionāli upuri žēlojas. Žēlojas par savām, nepārvaramajām problēmām, stresiem, nepiepildītajiem sapņiem, slimībām, sarežģījumiem attiecībās, darbā, ar naudu utt.

Laba lieta – pažēloties! Varbūt paliks vieglāk, varbūt atradīsies kāds risinājums. Mūsu tuvās draudzenes, mūsu nelaimīgās nerealizējušās māsas, mammas, svaines, vīri, brāļi. Visi kā viens – tuvi, mīļi cilvēki. Kā gan nepalīdzēt, nepajust līdzi, sirds nav nekāds akmens.

Padalīšos ar kādu patiesu notikumu, vienu no daudzajiem.

Pie manis uz konsultāciju atnāca kāda meitene, sauksim viņu par Katju. Viņa žēlojās par pastāvīgu stresu, sliktu miegu, menstruālā cikla traucējumiem, endometriozi, olnīcu policistītu, anovulāciju un neauglību. Viss viņas dzīvē kaut kā neveicās – problēmas ar veselību, naudu. Jā, un arī otrais bērns abiem ar vīru kaut kā nesanāca un nesanāca. Kur bēgt no problēmām, viņa nesaprata.

Mēs uzsākām terapiju, ļoti daudzas lietas izdevās ātri novērst. Skārtojās miegs, uzlabojās menstruālais cikls. Viņa tika pie laba darba un stresu dzīvē palika mazāk. Atzīmēšu, ka manas konsultācijas vērstas uz personības izaugsmi.

Cilvēkam pašam ir jāiemācās tikt galā ar sevi, saprast sevi, pazīt, izdarīt secinājumus, teikt sev patiesību par to, kuri no ieradumiem un uzskatiem ir viņa slimību un problēmu cēloņi. Iekšējais pētnieciskais darbs ir ļoti svarīgs. Terapijas rezultātā cilvēks mācas pats savas  problēmas atrisināt un uzņemties atbildību par savu dzīvi.

Katja, par laimi, izrādījās ļoti patiess un ieinteresēts savā dzīvē cilvēks. Viņai bija ļoti svarīgi atrisināt savas problēmas un savus uzdevumus, nevis vienkarši saņemt īslaicīgu atvieglojumu. Un, lūk, viena no mūsu sesijām laikā, noskaidrojās kāda ļoti interesanta detaļa. Viņa atcerējās, ka tad, kad viņai neizdevās  pirmo reizi palikt stāvoklī, viņa ļoti cieta un pārdzīvoja. Viņa regulāri tikās ar savām draudzenēm un dalījās ar viņām savos sāpīgajos pārdzīvojumos. Stundām ilgi ciemojās pie viņām. Ja bija kāds tusiņš un visi priecājas, Katjas seja vienmēr pauda izmisumu. Visi viņai juta līdzi, visi palīdzēja, kā vien varēja. Tā tas turpinājās vairākus gadus, ciešanas un pārdzīvojumi grauza viņas sirdi kā skābe un viņa ar tiem dalījās ar saviem tuvajiem cilvēkiem. Pēc ilgāka laika viņa palika stāvoklī un piedzemdēja savu pirmo meitu Un no šī brīža, uzmanību!

Katra no viņas draudzenēm, bet Katja stāstīja par piecām tuvām viņai sievietēm, vai nu saslima, vai izšķīrās no vīra. Visām piecām “uz līdzenas vietas” nav bērnu, nav ģimenes, nav veselības. Kaut kā “nesanāca”.

Kad viņa stāstīja par tādiem “nejaušiem” apstākļiem savu draudzeņu dzīvē, tad pati saprata, ka ne jau velti viņas pārtrauca ar viņu draudzēties. Protams, viņas nesaprata, ka iemesls ir Katja, taču neapzināti vairs nevēlas ar viņu tikties. Protams, Katja pārdzīvo, ka tagad viņai nav draudzeņu, ka visi viņu ir pametuši. Un tagad viņai ir vajadzīgs otrs bērns. Ko tagad darīt? Kur tagad ņemt vēl piecas labākās draudzenes?

Ļoti interesanti bija klausīties tādas atklāsmes. Galvenais, pašai Katjai bija dīvaini to skaļi pateikt. Ļoti negaidīti un briesmīgi bija saprast, par kādu cenu viņa ieguva to, ko ieguva.

Protams, tu vari teikt, kā gan to var pierādīt? Varbūt viņa visu to izdomāja?
Es atbildēšu. Iekšējā pasaulē nekas nav jāpierāda. Ja cilvēks kaut ko par sevi zin, ja viņam paša rīcību apspīd skaidra sapratne, par savām domām, rīcību , sajūtām, viņam nav vajadzīgi nekādi pierādījumi.

Protams, viņai radās jautājums – kā tagad visu izlabot? Daļēji, protams, ir iespējams to izlabot. Par to, ko var izdarīt, mēs runājām konsultācijā.

Pirmkārt, jāsāk ir ar to, ka jābeidz ciest. Jāpārstāj saņemt šo netveramo, smalko, sava ziņā seksuālo labsajūtu no paša ciešanu procesa. Katja atzinās, ka tieši tas arī notiek viņas dzīvē. Viņa cieš ar sajūtu, labsajūtu, ar pilnu atdevi, aizspēlējoties, aizraujoties, neprotot apstāties, arvien vairāk un vairāk iejūtoties šajā lomā.

Tālāk jāpārtrauc žēloties, aizķert cilvēkus, spēlējot uz viņu jūtām, augstsirdības, vēlmes palīdzēt (manipulējot). Īpaši vajadzētu pasaudzēt savus tuvos, mīļos cilvekus – vīru, vecākus, meitu. Viņi pirmie nokļūst zem profesionālā upura ložmetēju ugunīm, viņi pirmie riskē ar savu veselību un savu dzīvību.

Es uzrakstīju šo rakstu ar vēlējumu visiem jums – nežēlojiet savas nelaimīgās, žēlojošās draudzenes, radiniekus, paziņas. Viņiem visiem viss būs labi! Bet tev var nedzimt bērni, var sabojāties veselība, var pazust veiksme un dzīvesprieks un ģimenē izzust sapratne, un klātesošs var kļūt nogurums un depresija. Tava palīdzība un līdzjūtība var izrādīties nepanesama nasta tev pašam.

Pārtrauc kontaktēties, aizej no saskarsmes, kā tikko tavā klātbūtnē sāk žēloties par savu nelaimīgo dzīvi. Tici man, šim cilvēkam dzīvē viss būs labi. Bet, kas būs ar tevi pēc šī žēlošanas seansa, nav vēl zināms.
Autors: Jeļena Volžeņina
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Mammai patīk tīri logi

tiri logi

Mamma mīlēja tīrus logus un izmazgātus aizkarus. Es viņu saprotu: caurspīdīgs logs nozīmē ilūziju, ka esi vienots ar dabu, it kā loga vispār nebūtu. It kā tā papele būtu pavisam tuvu blakus – vien roka jāpastiepj. Bet, ja logs ir netīrs, tad tas ir atgādinājums par to, ka esi atrauts no apkārtējās pasaules, kurā brauc mašīnas, dūmo fabriku skursteņi un notiek celtniecība.

Kā nenokļūt manipulāciju tīklos pēc paša gribas
Mamma mīlēja tīrus logus, bet viņai ļoti nepatika tos mazgāt. Kamēr mēs dzīvojām kopā, tos mazgāju es. Katru nedēļu. Ziemā – tikai no iekšpuses, bet pārējās sezonas – gan no iekšpuses gan ārpuses.
Mamma lūdza, bet, ja es neizpildīju viņas lūgumu, viņa apvainojās, raudāja un dzēra valokordīnu.

Mammas valokordīns ir lielisks motivators. Es mazgāju tos logus, kaut gan man drausmīgi nepatīk uzkopšanas darbi, taču vēl vairāk es neieredzu valokordīna smaku.

Pelnrušķīte Oļuška
Logu mazgāšana mani tā bija nogurdinājusi, ka es burtiski “aizskrēju pie vīra”. Apprecējos ar to, kurš nav ķerts uz tīrību, un kam nospļauties uz netīriem logiem. Kontrastā ar mammas tīrajiem logiem tas izrādījās ļoti seksīgi. Es pārvācos dzīvot pie vīra. Mamma kļuva kaprīza, pieprasīja mani atpakaļ, gaidīja, kad būšu izspēlējusies savā sievas lomā. Es pie viņas braucu arvien retāk, jo katrs brauciens nozīmēja tīrīšanu. Bet, ja es biju piekususi, tad arī tīrīšana notika tikai ar valokordīna palīdzību.

Pēc tam man piedzima dēls, un man absolūti vienaldzīgi kļuva netīri logi.

Mamma ieraduma pēc uz mani apvainojās un es, kā jau ierasts, taisnojos. Klasiska līdzatkarība, no manas puses apzināta.

— Mammu, es nevaru braukt divas stundas no citas pilsētas, lai nomazgātu tev logus. Man ir ģimene, maziņš bēŗns, ļoti daudz darba. Es apmaksāšu tev tīrīšanas pakalpojumus – ir tādas kompānijas, kas to dara un šis cilvēks tev nomazgās logus.
— Svešs cilvēks??? — mamma šausminājās.
— Jā. Atnāks, nomazgās un aizies. Viņiem tāds darbs.
— Atnāks svešs cilvēks un jautās: «Vai tad jūs esat vientuļa?» Es teikšu: «Nē, man ir meita». Cilvēks jautās: «Un kāpēc gan meita nevar nomazgāt jūsu logus?» Un es no kauna nomiršu.
— Nemirsti. Paskaidro viņam, ka tu vēlies, lai meita tavus logus mazgā katru nedēļu. Bet tava meita dzīvo citā pilsētā un viņai uz rokām ir zīdainis.
— Tas viss ir briesmīgi. Sveši ļaudis mazgā man logus, it kā es pati nevarētu.
— Nu, bet tu jau nevari!
— Es piedzemdēju kādu, kurš var.
— Viņš arī nevar.
— Viņš negrib! Un tas ir drausmīgs kauns.
— Mammu, es savas mājās logus neesmu mazgājusi jau divas sezonas, pat – trīs. Man nav kad to darīt.
— Un tev nav kauns?
— Nē! Man bija citi, daudz svarīgaki darbi.
— Logi ir saimnieces dvēsele. Tīri logi un garšīgs borščs. Ja tev ir netīri logi…
— Es esmu slikta saimniece un mani tas apmierina.
— Es vienkārši nesaprotu, kurā tu esi “atsitusies”…. Es no kauna būtu nomirusi…

Es psihoju. Nometu telefona klausuli.
Nervu sistēmas graušana un manipulācijas ir iebūvētās funkcijas manas mammas bāzes komplektācijā.
Viņa mīlēja, lai viss būtu tā, kā viņa grib un tad, kad viņai tas ir izdevīgi.
Un bija sajūta, ka viņai nebija vajadzīgi tīri logi, bet bija vajadzīgi tieši manis mazgātie logi.

Reiz viņa palūdza man aizvest viņu ar stādiem uz vasarnīcu. Otrdien. Es otrdien nevarēju, varēju ceturtdien.

— Mammu, ceturtdien, labi?
— Ceturtdien es jau braukšu atpakaļ. Man vajag otrdien.
— Es atradīšu šoferi, samaksāšu viņam un vinš tevi aizvedīs.
— Svešs cilvēks? Ko teiks kaimiņi!!!?? Jautās: kur tad tava meita, vai tu viņai esi vienaldzīga? Kāds kauns!

Es sapratu: mammai nevajadzēja uz vasarnīcu, viņai vajadzēja, lai uz vasarnīcu viņu aizvedu es.
Es biju nikna. Es pretojos. Ārdījos. Raudāju. Paskaidroju. Nometu klausuli. Zvanīju atkal. Viņa taču ir mana mamma…

Pagāja daudzi gadi, iekams es sapratu, ka mammas “paštaisnums” patiesībā ir neapzināta vēlme būt blakus, kompensēt to faktu, ka visas manas 30 gadu dzīves laikā, kopā mēs bijām dzīvojušas vien 5 gadus. Mamma mani neuzaudzināja, viņai nebija laika, bet tagad – ir, un viņa cenšas mani ievilināt pie sevis, bet tagad laika nav man. Un vispār, interesanta un noderīga lieta ir savlaicīgums – tas ir tad, kad diviem cilvēkiem sakrīt laiks un intereses, un to nevar atlikt uz vēlāku laiku.

Nevar izvēlēties jebkuru izdevīgu laiku, lai paauklētu meitu, vajag viņu auklēt tad, kad viņa ir maziņa. Kamēr mamma tam meklēja laiku, es jau biju izaugusi un tagad man nav vajadzīga mamma, kura mani auklē, mātes mīlestību biju iemācījusies iegūt no citiem avotiem.

Taču mūsu mammu paaudzei nav raksturīgi reflektēt un atzīt savas kļūdas. Mamma gribēja man uz rokām, gribēja būt blakus, pievērst sev uzmanību, bet nezināja citu komunikācijas valodu, izņemot ultimātu.

Kad es apzinājos šo faktu, man kļuva vieglāk. Es vairs nedusmojos: es lasīju starp rindām. Mamma uzdeva man uzdevumus tikai ar vienu mērķi: redzēt mani. Es, savukārt, piedāvāju sevi aizstat ar apmaksātiem uzkopējiem un šoferiem…

Priekš kam viņai sveši ļaudis dzīvē? Viņai vajag meitu…
Es sāku braukt pie viņas ciemos biežāk. Ņēmu līdzi dēlu un braucu uz vairakām dienām, dažkārt uz veselu nedēļu.

Mamma to traktēja savādāk: viņa bija nolēmusi, ka es mūku no vīra, un mums viss ir slikti, un šie braucieni ir šķiršanās priekšvēstneši.

— Jūs šķiraties?
— Mam, kas par niekiem, mums viss ir labi!
— Nu, negribi, nesaki.

Mūsu mammu paaudzei vienmēr ir taisnība, viņas nekad nekļūdas. Nu, protams.

Dzīve ir brīnumains bumerangs. Tā pati visu sakārto un nodrošina taisnīgumu. Es izaugu mammas uzmanības deficīta apstākļos, un pēc tam mamma dzīvoja neapzinātā manis deficītā. Dzīve uzjautrinājās un diriģēja situāciju.

Pēc tam mamma ļoti stipri saslima. Es sākumā nesapratu, ka viss ir tik nopietni, domāju, ka kārtējā manipulācija. Kurš gan nezin, ka manipulācijas ar veselības stāvokli ir pašas efektīvākās. Tās garantē, ka es jebkurā diennakts laikā visu pametīšu un skriešu glābt. Bet patiesībā izrādīsies, ka neviens nav jāglābj. Ne, drīzāk jāglābj nevis no uzlēkuša asinsspiediena, bet no nemīlestības lēkmes.

Reiz, kad biju stāvoklī, es naktī braucu pie viņas, jo viņa zvanīja, ka palicis slikti, raudāja klausulē. Es ātri saģērbos, salamājos ar vīru, kurš mēģināja mani nelaist, un vairākas reizes pārsniedzot ātrumu traucos naktī divas stundas ceļā pie mammas, lai pārliecinātos, ka…. mamma saldi guļ.

Taču šoreiz viss bija nopietni. Mamma bija kļuvusi nevarīga, nespēja staigāt bez pieturēšanas, sākumā paprasīja staiguli, pēc tam apsēdās invalīdu ratos. Pēc tam vispār palika uz gultas. Sapratu, ka viņai ir vajadzīga kopšana. Meklēju kopēju ar medicīnisko izglītību. Izradījas, ka tas ir ļoti dārgs pakalpojums. Un, jo smagāks pacients, jo dāgāks pakalpojums (viņš taču ir jācilā, jāapmazgā utt).

Vidējā tāda pakalpojuma cena, ņemot vērā mammas svaru, bija 65 000 rubļi mēnesī. Un tā tikai samaksa par darbu. Bet vēl jau medikamenti, pamperi, ēdiens…. Kopā sanāk ap 100 000. Taču pati lielākā problēma, kuru es nebiju paredzējusi, nebija nauda. Bet gan tas, ka viņu apkalpos svešs cilvēks!!!! Ne es.

Es gara acīm redzēju mammas asaras, un viņas kroņa teicienu “es nomiršu no kauna”.

Kaimiņi jautās: “Vai tad tev meitas nav?”

Es nolēmu pārcelties pie mammas. Ar dēlu. Tas bija augusts. Septembrī puiku iekārtošu bērnudārzā. Un kopšu mammu.

Vīrs bija šokā. Es viņu līdzi nesaucu, jo sapratu, ka vinš nebrauks. Viņš jau no 14 gadu vecuma dzīvo viens, no 23 – kopā ar mani, viņš neprot un negrib dzīvot svešā teritorijā. Bet te, jābrauc uz svešu māju, kur paklāji, kristāli, manipulācijas…

— Mēs pie tevis brauksim brīvdienās, — es viņu mierināju. — Uzskati, ka mēs aizbraucam peļņā, pelnīt 100 000.

Vīrs uzskatīja šo lēmumu par pilnībā nepratīgu. Viņš bija gatavs paņemt vēl vienu darbu un atrast veidu kā  sievasmātei apmaksāt kopēju. Jā, un arī es būtu varējusi iet uz darbu, un dēlu iekārtot bernudārzā.
Taču es nezināju, kā lai vīram paskaidroju to, ka mammai nav vajadzīgs svešs cilvēks. Vīrs nezināja, kā paskaidrot man, ka es kārtējo reizi parakstos uz manipulāciju.

Mēs šķīrāmies absolūtā viens otra neizpratnē. Ģimene ir atbalsts. Atbalsts nozīmē atvērt lietussargu lietus laikā virs galavs tam, uz kuru esi ritīgi nikns. Tāpēc, ka, lai cik arī nikns tu būtu, tu viņu vienalga mīli, bet mīlestiba ir stirprāka par jebkuru aizvainojumu un nesapratni.

Es sēdēju lietū viena un nejutu, ka virs manis būtu kāds lietussargs. Man bjaj viens lietussargs un es to turēju virs mammas galvas, ne vīra, jo mammai tas bija vairāk vajadzīgs. Mamma ir slima. Un mamma man ir viena, citas nebūs.

Es izturēju pusgadu. Sešus mēnešus sadzīves elles. Objektīvi – es esmu ļoti slikta kopēja. Jo es neesmu kopēja.

Man nepietika ne iecietības, ne spējas pieņemt. Nepietika ne spēka neviebties, ja slikti ož, ne arī spējas noslēpt savas dusmas pašai uz sevi par to, ka izvēlos tādu dzīvi un neviens nesaprot manu izvēli, un arī es pati to nesaprotu.

Nē, es nodrošināju mammai kopšanu ar maksimālu atdevi, apmazgāju, mainīju, tīrīju…. Tas bija mokoši, bet nepieciešams.

Taču katru sekundi es jutos kā dzīvs cilvēks, kurš iekritis pienākumu slazdā.

Situāciju pasliktināja vēl tas, ka es savai kaprīzajai mammai biju kļuvusi par māti, bet sāpes viņu padarīja niknu, dzēlīgu un asu. Viņa pastāvīgi bija neapmierināta, viebās, grūda nost manas rokas, runāja sāpīgas lietas un dzīvoja absolūtā negatīvismā, vilkdama tajā mani sev līdz.

Un šīs netaisnības sajūtas dēļ, es pastāvīgi raudāju, jo pilno pieauguša cilvēka pamperi gribējās iznest klusa “paldies” pavadījumā, nevis dusmīgu aizvainojošu vārdu par manu čammīgumu pavadījumā.

Tikai vēlāk es sapratīšu, cik ļoti pazemojoša mammai bija viņas pašas nevarība, nekustīgums un cik briesmīgi nepanesama sajūta, ka esi nasta, slogs, kad vecums tev uzgāžas ar visu savu nežēlību.

Tas bija mans personīgāis stokholmas sindroms: mamma bija mani paņēmusi ķīlniekos, mocīja, darīja sāpes un, jo skaļāk viņa protestēja, jo vairāk žēluma man bija pret viņu un baiļu par tālāko.

To pusgadu es biju visnelaimīgākais cilvēks pasaulē. Es brīvdienās braucu mājas un bezspēkā kritu vīra rokās, cerot uz rehabilitāciju un mīļumu. Tās bija manas brīvdienas no bezcerības, bailēm, ka dzīve beidzas tik briesmīgi un mokoši. Bet vīrs nevēlējās dzirdēt manu žēlošanos un nevēlējās nevienu žēlot. Viņš vēlējās dzīvot savā ģimenē kopā ar savu sievu un dēlu. Tāpēc viņš bija dibinājis ģimeni un nesaprata, kāpēc viņam jātēlo vecpuisis. Un brīvdienās mēs nepaspējām uzbūvēt no jauna to, ko bijām nopostījuši darba dienās.

Vienu vārdu sakot, kādā ceturtdienā es beidzot biju nogurusi. Paskatījos tīrajā logā un sapratu: vēl nedaudz un es pa to izkāpšu. Es vienkārši vairs nevaru. Nevaru darīt to, ko daru absolūti neefektīvi, to, ko no manis gaida, to, kas skaitās pareizi, bet patiesībā moka visus.

Es iegāju mammas istabā kopā ar skaistu, jaunu mana vecuma sievieti un teicu: “Mammu, tā ir Natālija, tava jaunā kopēja”.

— Bet tu? — mamma iesaucās.
— Es — uz mājām, — es atbildēju.

Un mamma sāka raudāt. Un es raudāju.
Bet šīs asaras bija atšķirīgas.

Es atgriezos mājās. Devos uz darbu, lai pelnītu dzīvei kopā ar vīru. Sāku ārstēt klibojošo ģimeni.

Mamma… Mamma pēkšņi negaidīti ātri sāka atveseļoties. Pēc mēneša sēdās savos ratiņos, pēc tam sāka staigāt ar staiguli, pēc tam – bez staiguļa.
Vienkārši kopēja bija profesionāle, viņa spēja atšķirt kaprīzes no īstas vajadzības un pati uzstādīja noteikumus. Viņa nemazgāja logus, kad to vēlējās mamma, bet mazgāja tad, kad bija vajadzīgs.
Mamma saprata, ka viņas mājā saimnieko sveša sieviete ar īsiem matiem, kas neparakstās uz viņas manipulācijām un vienīgais veids, kā no tās atbrīvoties, ir izdarīt tā, lai šīs sievietes viņas dzīvoklī nebūtu. Un tāpēc ir jāatveseļojas.

Šis ir ļoti audzinošs stāsts un lieliska pieredze, vesela dārgumu lāde ar manām personīgajām atklāsmēm. Par to, ka daudzu manipulāciju tīklos cilvēki iekrīt paši pēc savas gribas un viņiem tas ir vajadzīgs, tāpēc, ka viņi savadāk nevar, vismaz pagaidām. Par to, ka dažus parādus nav pašam obligāti jāatdod. Par to, ka vērties tīros logos ir daudz interesantāk tad, kad ainavu aiz loga esi izvēlejies pats, nevis tad, kad tā ir apstākļu izvēlēta….

Un par to, kā pareizi mīlēt tos, kurus tu mīli, izlem tikai tu pats. Un tavi mīļie cilvēki ar tavu mīlestību var rīkoties tā, kā viņi to uzskata par vajadzīgu.
Bet tu….
Bet, tu pats! – pats! – nosaki, cik tīrs būs tavs logs un pats izvēlies logu, aiz kura būs tavi saullēkti un rieti….

Autors: Olga Saveļjeva
Avots: https://trendru.info
Tulkojums  Ginta Filia Solis

Mūžīgais upuris

upuris6

“Sadomazohisms sākas ar iekšējām pārliecībām”
Oksana Ļitvinova

Mēdz būt divu līmeņu upuri: parastais un profesionālais. Otros bieži vien dēvē par “mūžīgajiem”.
Kā “mūžīgos upurus” atšķirt no vienkāršiem cilvēkiem?
Tie ir cilvēki, kuru galvenais talants ir prasme apkārtējos izraisīt vainas sajūtu.
Lūk, daži piemēri tam, kā viņi to dara.

1. piemērs.

– Mīļais, tu šodien esi tads dīvains! Vai ar tevi viss kārtībā? (Rūpējoties)

– Ar mani viss kārtībā. (Mierīgi)

– Kāpēc tu tik rupji man atbildi? Tu tiešām esi tads dīvains! (Uzmet lūpu)

– Ar mani viss kārtībā! (Nedaudz paaugstinot toni)

– Nē, mīļais, ar tevi nebūt viss nav kārtībā. Es taču redzu! (Aizvainoti)

– Es taču teicu, ar mani viss ir kārtībā. Pārtrauc! (Nikni, prasīgi, aizkaitināti)

– Nē, nav kārtībā! Tu šodien esi tik nikns un rupjš! Kas ar tevi? Kāpēc tu mani aizvaino? Vai tad es to esmu pelnījusi? (Aizvainoti) Es tik daudz ko tavā labā daru (Asaras). Tu mani ienīsti? Es gribu dzirdēt atbildi! (Rūgti raud).

Šajā piemērā upuris vēlas otrā cilvēkā izraisīt agresiju un likt otram justies vainīgam. Viņa sāk mocīt ar jautājumiem, atbildes uz kuriem uzkurina arvien spēcīgāk. Rezultātā, ja otrs padodas šīm manipulācijām, tad saruna, kas sākumā šķiet gluži nevainīga, beidzas ar skandālu, asarām un apvainojumiem.

2. piemērs

Telefona saruna.

– Sveika! Es nopirku biļetes! (Iedvesmoti, priecīgi)

– Kāpēc? (Vienaldzīgi)

– Kāpēc? Vai tad mēs uz kino neiesim? (Izbrīnīti)

– Es neeeezinu. (Vienaldzīgi)

– Kā, tu nezini, mēs taču vakar vakarā norunājām šodien iet uz kino, un sarunājām, ka es nopirkšu biļetes!

– Es neeeeatceros. (Vienaldzīgi)

– Kaut kas ir noticis? (Norūpējies)

– Neeeekas. (Vienaldzīgi)

– Tad mēs iesim vai neiesim uz kino? (Aizkaitināts)

– Tu esi tik rupjš! Tu mani nepavisam nemīli! (Raud un noliek telefona klausuli)

Viņš zvana vēlreiz, viņa neceļ.
Šajā piemērā viņa atkal viņu izaicina uz emocijām. Grib nokaitināt un, kā tikko viņa balsī sajūt šo aizkaitinājumu, uzreiz apvaino viņu rupjībā, apvainojas un tālāk “ieslēdz” klusēšanas un ignorēšanas režīmu.

Viņas pozīcija: “lai pamocās un padomā, kā jāuzvedas attiecībās ar mani”.

3. piemērs

– Mīļais, mamma grib, lai tu viņu aizved uz vasarnīcu. (Jautājoši, skatoties viņam acīs)

– Es šo sestdien nevaru, tu taču zini, ka man jāstrādā. (Mierīgi)

– Bet tas šoreiz ir ļoti svarīgi! Tu nepazīsti manu mammu, viņa apvainosies! (Lūdzoši)

– Es vairs nevaru kaut ko mainīt savā grafikā. Es tev nedēļas sākumā jautāju par taviem plāniem nedēļas nogalē. (Viegli aizkaitināts)

– Lūk, vienmēr tā! Tev tavi draugi ir svarīgāki par mūsu ģimeni. (Šņaukājas)

– Tu taču zini, ka tā nav! (Aizkaitināti)

– Tu vienmēr esi ienīdis manu mammu! Es to vienmēr esmu zinājusi. Un arī mani tu ienīsti! Man tas tik ļoti sāp! (Raud)

Viņš ir apmulsis. Cenšas viņu nomierināt.
– Liec mani mierā! Mamma vienmēr  ir teikusi, ka tu esi rupeklis un niecība. Es tikai tagad saprotu, ka viņai bija taisnība! (Lauza rokas)

Šajā piemērā situācija beidzas ar redzamu otra cilvēka pazemošanu un nenovertēšanu. Upuri to prot darīt meistarīgi.

Ko darīt, lai nekļūtu par “mūžīgā upura” upuri?

1. Laicīgi atpazīt tādu cilvēku.

2. Galvenais, kā neuzķerties uz šo manipulāciju āķa, ir vienaldzība.

Centies saglabāt mieru. Kā tikko tu sāksi izrādīt aizkaitinājumu, līdzjūtību, sāksi taisnoties, viss, tu esi “uz āķa”!
Autors: psiholoģe, psihoterapeite Oksana Ļitvinova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS