Ja cilvēki mums blakus kaunas vai jūtas vainīgi

Mēs esam raduši, ka daudzās sarežģītās dzīves situācijās var atrast vainīgo un viņam par to pateikt. Vai arī domāt par to, kur tad ir mūsu vaina vai kļūda. Ja esam izdarījuši visu, kas bija mūsu spēkos, tātad tālāk vainīgi neesam mēs, bet kāds cits. Ja kāds kaut ko izdarīja ne tā, tātad viņam par to vajadzētu kaunēties. Ja kaut kas ir ne tā, droši vien ir jāmeklē tas, kurš vainīgs vai kuru varētu nokaunināt.

Taču, ko mēs paši darām lai citiem cilvēkiem blakus mums nebūtu kauns vai arī viņi nejustos vainīgi?

Ja cilvēkiem mums blakus ir kauns vai viņi jūtas vainīgi, tas nozīmē, ka mēs:
– nepieņemam kādu daļu sevis un kā šī procesa atspoguļojums ir tas, ka mēs nepieņemam kādu cita cilvēka personības daļu;
– mēs nekorekti kritizējam un tādā veidā aizskaram personību nevis tās darbības;
– kļūstam par tiesnesi vai to, kurš vērtē;
– salīdzinām sevi ar citiem un uzskatām, ka šis process ir taisnīgs un mēs esam labāki;
– ļoti bieži uzskatām, ka cilvēkiem noteikti kaut kas ir jāzin, pat tad, ja neesam viņiem to paskaidrojuši;
– uzskatām, ka cilvēkiem, kuri mums blakus, noteikti viss jāprot uzreiz – pat bez mācīšanās;
– uzskatām, ka visam jābūt vai nu ideāli, vai ne kā, bet vienkārši labu neesam spējīgi uztvert;
– pasauli redzam tikai caur savu prizmu un uzskatām, ka tas kā mēs redzam, ir vienīgais pareizais redzējums;
– dalām cilvēkus ideālajos un lūzeros;
– kritizējam bez atbalsta;

Ļoti bieži mums kauns ir blakus tam cilvēkam, kurš kaunina, bet pats iekšēji kaunas, dažādos veidos cenšoties no tā izvairīties.

Ja cilvēki blakus mums jūtas vainīgi, tātad mēs:

– ļoti labi protam manipulēt;
– kaut ko darām un gaidām, ka viņi jutīsies mums kaut ko parādā;
– sākumā uzņemamies par daudz darba un atbildības, bet pēc tam piestādām “rēķinu”;
– neprotam rūpēties par sevi un tāpec rūpes par sevi aizstājam ar rūpēm par citiem;
– dusmojamies uz citiem, bet nespējam viņiem to pateikt acīs;
– balstāmies uz kaut kādiem nerakstītiem likumiem, kurus iepriekš ar partneri neesam apsprieduši;
– neprotam priekšlaicīgi vienoties par tiesībām un pienākumiem;
– uzkraujam citiem atbildību par savu laimi un labklājību, pašiem neuzņemoties atbildību par to;
– uzskatām, ka citi ir atbildīgi par mūsu jūtām;
– iekšēji jūtamies kā mazi bērni, kuri uzņēmušies pieaugušo atbildību un tagad stiepjam šo nastu;

Vainas sajūta ir uz sevi vērstas dusmas. Un, ja cilvēki nespēj uz mums dusmoties atklāti, jo starp mums ir kādi noteikumu un pārliecību šķēršļi, tad viņi var sevi vainot par kaut ko.

Tāds skats uz sevi caur citu cilvēku jūtām atklāj ļoti lielus plašumus iekšējam darbam ar sevi.
Un atkal jautājumi, jautājumi, jautājumi…

Un kādas jūtas blakus tev izjūt tavi tuvinieki? Ko tu esi ievērojis?

Mīlestībā,
Aglaja Datešidze
​​​​​​​Foto: Omar Alnahi
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s