Mēs dzīvojam ļoti grūtā, bet interesantā laikā. Interesantā tāpēc, ka materiālie sasniegumi pārsteidz jebkuru iztēli. Lielai daļai cilvēku ir viss: garšīgs ēdiens, moderns apģērbs, mobilie telefoni, datori, taču dažkārt paliek skumji, vientuļi, grūti. Kāpēc? Tāpēc, ka paši par sevi visi šie materiālie labumi nenes ne prieku, ne mieru, ne harmoniju. Tas ir pieredzes pārbaudīts fakts.
Var minēt tādu piemēru: miljonāra dēls, kuram bija viss, kurš dzīvoja pārpilnībā, izdarīja pašnāvību. Pie viņa atrada pirmsnāves vēstuli: „Paņēmu no dzīves visu. Neko interesantu tajā neatradu. Aizeju no dzīves labprātīgi.”
Kas tad vēl cilvēkam vajadzīgs, vēl, bez materiālajiem labumiem, lai viņš justos laimīgs? Mūsu laika gudrākie prāti saka: cilvēkam jāatceras, ka viņam ir dvēsele, kas dzīvo pēc garīgās pasaules likumiem. Piemēram, ja tev kaut kas jādala ar savu draugu, tad jādod viņam nevis puse, kā to vēl mūsu materiālās pasaules likumi, bet tik, cik viņš grib, vai viņam vajag. Tavs uzdevums ir sagādāt viņam prieku un mieru, jo garīgās pasaules galvenais likums ir Mīlestība.
Kad mīli, tad nekā nav žēl.
Pēdējā laikā ļoti daudz raksta un runā par garīgās dzīves noteikumiem un likumiem. Ir ari piedāvājumi, Krievijas skolās ieviest mācību kursu „Pareizticīgās kultūras pamati”, kas palīdzētu bērniem saprast, ka mēs stāvam uz divu ēru robežas. Materiālā – aiziet pagātnē. Tās vietā nāk Pasaules Izpratne: Visums ir ne tikai matērija, bet gan kaut kas daudz vairāk…
Šāda izpratne skārusi arī valodu. Zinātnieki ir nonākuši pie slēdziena, ka vārds nav tikai skaņu kopums: katrā vārdā slēpjas dziļa jēga, gars, kas nosaka cilvēka garastāvokli, fizisko veselību un pat viņa un viņa bērnu likteni.
Cilvēks kā vārdiska būtne, tieši caur vārdu vēršas lūgšanās pie Dieva, tieši ar vārda palīdzību tas vēršas pie cilvēkiem, ar vārdu palīdzību saņem zināšanas un tajā pat laikā, neuzmanīgi lietojot vārdus, izdara ļoti daudz noziegumu pret sevi un saviem tuvajiem.
Ticīgie cilvēki zin, ka tas ir grēks Dieva priekšā. Arhimandrids Rafails (Kareļins) grāmatā „Prasme nomirt vai māksla dzīvot” nosauc 7 noziegumus, kurus cilvēks var izdarīt ar valodas palīdzību:
- Solījuma neturēšana (zvēresta laušana)
- Lāsti
- Apmelojumi
- Nosodījums
- Meli
- Joki
- Lamuvārdi
- Tukšvārdība
- Liekvārdība
Kopā ar cienījamo Svēto Tēvu izskatīsim katru no šiem septiņiem.
1. Katram no mums kādreiz dzīvē ir nācies zvērēt.
Labi, ja mēs savu zvērestu esam turējuši. Un ja nu ne? Tātad zvērests ir sanācis melīgs. Taču vēl trakāk, ja cilvēks dod zvērestu, zinādams, ka melo un to nepildīs. Ar to viņš pakļauj sevi tiesai uz visiem laikiem un pirmkārt soģis būs viņa sirdsapziņa. Tāpēc pret zvērestiem jāattiecas ļoti uzmanīgi un nevajag tos dot, ja ziniet, ka nespēsiet izpildīt. Protams, ārsta zvērests – vienmēr nākt palīgā slimajam, kareivja zvērests – aizsargāt dzimteni.
Savdabīgi zvēresti ir arī solījumi, kurus mēs dāļājam pa labi un pa kreisi – draugiem, radiniekiem, bieži neaizdomājoties par to, vai tos izpildīsim.
Doma, Vārds un Darbi mūsu Radītājam ir vienlīdz svarīgi un nedalāmi.
Un, ja reiz mēs esam radīti pēc viņa tēla un līdzības, vajadzētu pacensties kaut nedaudz līdzināties.
Pavērojat sevi, kaut vai vienas dienas garumā – un jūs pārliecināsieties, ka ir ļoti grūti atbildēt par katru savu vārdu.
2. Lāsti.
Vārdi, ko cilvēks izsaka aizvainojumā vai dusmās, un, kā tas bieži gadās – tieši uz saviem tuvākajiem cilvēkiem. Nolādēt cilvēku – nozīmē vēlēt viņam nelaimi un nāvi. Briesmīgi ir vecāku lāsti bērniem. Tēva lāsts – izkaltēs, mātes – izskaudīs. Nepelnīti lāsti vēršas tieši pret to cilvēku, kurš šos lāstus izsaka, bet pelnītie dara nepanesamu dzīvi cilvēkam, kuru nolādēja. Bieži gan lādētājs pats vēlāk saprot, ko izdarījis, taču pateiktu vārdu neatgriezt un cilvēks to nesīs tālāk pa visu savu dzīvi.
3. Apmelojumi.
Apzināti meli, ar kuru palīdzību mēs vēlamies nomelnot citu cilvēku, “iegriezt” viņam vai par kaut ko atriebties.
Apmelojumiem ”kājas parasti aug no” naida un skaudības.
Tas, kurš apmelo, kļūst par naida iemiesojumu. Apmelojums ir cilvēka nogalināšana caur vārdu, jo apmelotāja mērķis ir noskaņot pret apmelojamo visus cilvēkus un nokaut viņu morāli.
4. Nosodījums.
Ar nosodījumu “slimojam” mēs visi, bez izņēmuma. Ņemamies nosodīt citus, tā vietā, lai pacenstos ieraudzīt savus trūkumus un stradātu pie tiem. Katrs nosodījums sevī nes melus, kaut arī no ārpuses tas šķiet ticams, tāpēc nav stingras robežas starp nosodījumu un apmelojumu.
Mēs taču nekad īsti nezinām, kāpēc cilvēks dotajā situācijā rīkojās tā kā rīkojās. Varbūt viņam tam bija nopietni iemesli? Mums labāk iemācīties pacensties attaisnot šo cilvēku, necensties, lai par viņa soli uzzinātu visa pasaule. Ja mēs būsim žēlsirdīgi un dāsni – arī pret mums cilvēki būs tādi paši.
Cik reizes tas jāpārbauda? Katra cilvēka dvēselē, pat tāda, kas deg naidā uz cilvēkiem, dzīvo Dievišķās mīlestības dzirksts.
5. Meli un izlikšanās.
Mūsdienu cilvēks vairs neprot būt Pats. Viņs pastavīgi izliekas, spēlē, melo. Vienus melus noslēpj ar citiem. Ne velti saka, ja esi samelojis vienreiz, izdarīsi to vēlreiz. Mūsdienās meli ir kļuvuši totāli – pārdodam savu sirdsapziņu lai izpatiktu cilvēkiem, lai saņemtu kadu savu izdevīgumu, dažkārt vienkārši tāpat – aiz ieraduma. Un no tā cieš gan ķermenis, gan dvēsele.
Tagad atcerieties savu stāvokli brīdī, kad melojat: te sarkstat, te bālējat, sirds sitas neritmā, tiek izmests adrenalīns un hormoni, kas paaugstina asinsspiedienu. Tā reaģē ķermenis. Un dvēsele? Dvēselē nav ne par kapeiku labāk. Tukšuma, bezcerības, dusmu, dažkārt naida sajūta: «Es neesmu vainīgs, mani piespieda samelot». Kāpēc mums ir tik slikti? Tāpēc, ka grēkojām, pārkāpdami Dieva baušļus, viņa lūgumu: cilvēk, nemelo, tev būs slikti.
Cilvēks ir pārtraucis uzticēties un ticēt otram cilvēkam, tāpēc šodien tik daudz ciešanu.
6. Ļauni un vulgāri joki un lamuvārdi.
Šajā gadījumā cilvēks ar saviem vārdiem caur dzirdi apgāna cita cilvēka dvēseli.
Par jokiem. Patiesībā jebkurš, pat nevainīgākais joks ir vērsts pret personību un cilvēka pazemošanu. Tam ir viegli piekrist, ja nostadām sevi otra cilvēka vietā – kā joka mērķi. Ko vēl tur runāt par ļauniem jokiem, kuros izskan cilvēka personības pazemošana. Ne velti jokdari sauc par rupekļa brāli.
Un tagad par lamuvārdiem. Tie ir slikti vārdi, kuri sevī nes neredzamus netīrumus. Pazīstamā rakstnieka B.Ganago varonis saka tā: «Melnus vārdus saka tas, kam melna dvēsele. Tā ir sērga, kas briesmīgāka par AIDS, tāpēc, ka AIDS atņem laicīgo dzīvi, bet „mātes vārdi” – mūžīgo. Tā saindē katru jūsu ķermeņa šūnu”.
Piemēram, autore min dažus ne visbriesmīgākos vārdus – tos es netulkošu:
Слово сволочь по происхождению восходит к глаголу сволочь и первоначально означало мусор, который сволакивают в кучу и затем выбрасывают за порог жилища. Поэтому слово сволочь — пожелание одиночества, чтобы человек был лишён своего дома, выкинут из жилища как мусор, изгнан.
Слово негодяй означает негодный, непригодный, не соответствующий своему назначению, испорченный. Поэтому слово негодяй — пожелание: «пусть не исполнится цель твоей жизни».
Слово подлец означает низкий, ползающий, находящийся под ногами. Здесь — проклятие: «будь под ногами, упади в глубины преисподней, которая под всеми» и т. п.
Ārdošā informācija, kas ielikta lamu vārdos nevar tā vienkārši pazust. Interesi izsauc zinātnieku-ģenētiķu pētījumi šajā jomā. Pētījumi, kas veikti Krievijas Zinātņu Akadēmijā, dod tiesības runāt par to, ka DNS ir spējīga uztvert cilvēka valodu caur elektromagnētiskajiem kanāliem – pozitīvā informācija gēnus atveseļo, negatīvā, izsauc mutācijas, kas kropļo cilvēku, tātad jebkurš izsacītais vārds – ir viļņveidīga ģenētiskā programma, kas ietekmē ne tikai mūsu dzīvi, bet arī mūsu bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu dzīvi…
7. Tukšvārdība un daudzvārdība.
Tukšvārdība ir tas, kas kļūst par ieradumu runāt par nevajadzīgo un tukšo. Tukšvārdis ir savas dvēseles naidnieks un citu cilvēku laika zaglis. Ja tukšvārdis neizrunājas, viņš jūtas slims un nelaimīgs, bet apkārtējiem tas ir apgrūtinājums, jo, ja uzklausīsi šos tukšos vārdus,saslimsi pats.
Mums jāiemācās tā lielā māksla – KLUSĒŠANA.
Daudzvārdība ir kas līdzīgs tukšvārdībai, taču nedaudz atšķiras. Daudzvārdīgs cilvēks var runāt par vajadzīgo un lietderīgo, taču, neatšķirot svarīgo no nesvarīgā, patērē milzumdaudz nevajadzīgu vārdu. Cilvēki šādās sarunās nogurst. Parasti šadiem cilvēkiem trūkst domāšanas kultūras, mēra sajūtas un cieņas pret sarunu biedru. Īpaši jācenšas nebūt daudzvārdīgam ar gados vecākiem cilvēkiem, ar tiem, kuri labāk par tevi pārzin sarunas tematu, kuri vēlas tevi “pieķert pie vārda”, lai pēc tam apmelotu, ar slimo, kuru esi atnācis apciemot, ar cilvēku, kurš steidzas, kurš klausās tevī, acis aizvēris. Nevajag runāt par to, ko tu nesaproti un lietām, kuras nepārzini un par kurām neesi pārliecināts. Labāk lai tavam sarunu biedram ir sajūta, ka viņš gribētu, lai tu parunā vēl, nevis – lai tu apklusti.
Gribam mēs to, vai – nē, bet katrs mūsu vārds nes sevī noteiktu enerģiju. Tā savieno mūs ar kosmiskajiem labajiem un sliktajiem spēkiem un tāpēc vajag ļoti uzmanīgi izvēlēties vārdus, kurus runājam. Zinātnieki teic, ka ikviens mūsu vārds atstāj nezūdošas pēdas Visumā un mūsu liktenis atkarīgs no vārdiem, kurus esam teikuši.
Autors: Gaļina Anfjorova, filoloģijas zinātņu kandidāte, Šadrinska Valsts Pedagoģiskā Institūta krievu valodas katedras docente.
Tulkoja: Ginta FS
Ginta Filia Solis 