Neatkarīgi no tā, kādā valodā mēs runājam, katram no mums ir savs unikāls vārdu krājums, ar kuru palīdzību mēs sevi paužam pasaulei.
Par cik viss eksistējošajais ir dažāda blīvuma vibrācijas, tas ir – skaņa, tad vārdi nav tikai apzīmējumi, bet reāls spēks. To atzīst gan dažādu reliģiju, gan filozofu pārstāvji.
Vārds, ko cilvēks uzraksta vai izrunā kļūst par apgalvojumu. Un apgalvot nozīmē – izpaust savas domas materiālajā formā. Pacilātības sajūta no saņemtā komplimenta vai vainas sajūta par izdarīto nodevību, – visas šīs sajūtas ir runas sekas.
Vārdi un tas, ko tie sevī ietver, ietekmē mūsu likteņus: tie var uznest mūs veiksmes augstumos vai nomet lejā. Tieši vārdi, kurus lietojam, padara mūs par to, kas mēs esam. Taču, mēs mēdzam lietot vārdus neapdomīgi un izklaidīgi.
Svētie raksti mūs māca prātīgi un apzināti pieiet savai runai. Viedie ir teikuši, ka izrunājot nevajadzīgos vārdus, mēs veltīgi tērējam savu dzīves enerģiju.
Starp prātu un runu pastāv cieša saikne. Tāpēc, var apgalvot, ka runas veids atspoguļo cilvēka domāšanu. Ikviens izrunāts vārds ir saistīts ar cilvēka domām, emocijām, uzvedību un iesakņojas mūsu zemapziņā. Tātad, ar vārdiem mēs radam savu realitāti un paši sevi apzināti, un neapzināti programmējam.
Par cik zemapziņai nav sava viedokļa, tā pieņem visu, ko mēs runājam un rada mūsu dzīvi atbilstoši mūsu paustiem nostiprinājumiem. Der paturēt prātā, ka zemapziņa vienmēr akceptē mūsu izvēles, visu, ko vien mēs ar savu izteicienu palīdzību lūdzam.
Atkārtojot kādu apgalvojumu vairākas reizes, zemapziņā iesakņojas jauns apgalvojums, kurš var sākt realizēties.
Diemžēl, zemapziņai nav arī humora sajūtas. Izsakot par sevi pazemojošas piezīmes un neapdomīgi jokojot, zemapziņa visu pateikto uztver burtiski. Domājot, ka lietojam tikai humoristiskas metaforas, it kā caur humoru vai, tieši pretēji – ar dusmām izsakoties, izrādās, ka mēs dodam savam ķermenim pilnīgi konkrētas komandas, kuras ķermenis neignorēs.
Vārdi, tas ir mūsu domu apģērbs un vārdu enerģētikai ir ļoti bieza struktūra. Enerģija, kas daudz spēcīgāk kā domu enerģija, formē matēriju.
Cilvēki, kuri ir tendēti uz sasniegumiem, ļoti labi apzinās valodas spēku. Ir viegli pamanīt, ka daudz veiksmīgāki dzīvē kļūst tie cilvēki, kuri prasmīgi apietas ar runas īpašībām, izzina un apzināti veido savu valodu, prot prasmīgi piemeklēt “īstos” vārdus ikvienā situācijā un vadīt sarunu.
Austrumos cilvēku, kurš neprot kontrolēt to, ko runā, uzskata par ļoti primitīvu, neņemot vērā tā izglītība vai zinātniskos grādi. Tupretim tonis tiek ļoti augstu vertēts cieņpilna runa un patīkams.
Agrāk cilvēku savstarpējo komunikācijas kultūru būtiski ietekmēja tikumīga audzināšana ģimenēs. Runai tika veltīta īpaša uzmanība. Cilvēki ticēja, ka par necienīgu valodu, apvainojumiem, nosodījumu liktenis var cilvēkam atņemt visu, ko tas sastrādājis daudzu gadu garumā: materiālos labumus, dvēseles mieru un arī draudzības saites.
Zināja arī to, cik vārda spēkam ir būtiska ietekme uz cilvēka dzīvības enerģiju.
Vienmērt der paturēt prātā, ka kritizējot un aprunājot vai tiesājot kādu, mēs graujam savu dzīves enerģiju, pie tam, pārņemam tā cilvēka negatīvās rakstura īpašības. Senās Vēdās teikts, ka kritizējot, cilvēks savāc negatīvo karmu pretim atdodot savu pozitīvo karmu. Tāpēc būtu jāiemācās pieņemt ar pateicību.
Priecājoties par cita cilvēka pozitīvajām personības īpašībām, mēs tās neapzināti piesistam savā dzīvē. Cilvēki, kuri komunicē ar veiksmīgiem, harmoniskiem cilvēkiem, ar laiku pārņem to runas manieres, var pārņemt arī šo cilvēku pozitīvās rakstura īpašības.
“Iesākumā bija vārds”, – ir rakstīts Jāņa evaņģēlijā.
Mēs bieži dzirdam šo frāzi un tā ik reizi apstiprina vārda spēku. Taču maz ir to, kuri zin arī šīs frāzes turpinājumu: “Sakumā bija Vārds un Vārds bija Dievam, un vārds bija Dievs.”
Tieši šis turpinājums norāda uz to, ka Dievs slēpjas aiz katra izrunājamā labā vārda.
Katrā vārdā cilvēks iekļauj kādu vēstījumu – vēlmi, lūgumu, piedāvājumu, prieku, skumjas utt. – tas vienmērt ir kāds dziļš motīvs, taču cilvēki ne vienmēr spēj izvērtēt, kā lietotais vārds ietekmē viņa un apkārtējo dzīves.
Piemēram, vārdi spēj būtiski ietekmēt attiecības: padarīt tās godīgas vai melīgas, atnest tajās mīlestību vai atsvešināšanos, radīt prieku vai skumjas.
Tāpat arī, audzinot savus bērnus, vecāki neapzināti programmē viņus ar neapdomīgiem un neuzmanīgi izvēlētiem vārdiem, kā piemēram, nosaucot bērnu par “neveiklu”, “loderi”, “neprašu”, “čīkstli” utt. Motīvs vecākiem ir viens – panākt pretējo efektu, taču izteikto vārdu sekas ir gana tiešas. Un šādi negatīvie saņemtie nostiprinājumi paliek bērna zemapziņā uz visu dzīvi.
Vēl cilvēki mēdz vērtēt skaļi un neapdomīgi sev tuvus cilvēkus, sakot: “Tev tas neizdodies”, “Tu vienmēr zaudē”, “Tu nevarēsi tikt ar šo lietu galā” utt. Patiesībā, vārdu “ne” mēs dzirdam ik dienu un šis vārds darbojas kā spriedums. Neapdomīgi lietojot negatīvus nostiprinājumus, mēs tādā veidā rakstam savu un svešu dzīves.
Kādreiz dusmu, sāpju piepildīti, uztraukuma mirklī, aizstāvoties vai izrādot protestu, mēs varam izrunāt skarbus un otru ļoti ievainojošus vārdus, tādā veidā palaižot uz sevi un otru cilvēku graujošu programmu. Mūsu dusmas agrāk vai vēlāk pariet, mēs aizmirstam pateikto, bet cilvēks, uz kuru, kopā ar spēcīgam emocijām, dusmu vārdi izrunāti, guļ slimnīcā, guvis traumu vai tml.
Dažreiz mēs trīs minūšu laikā iznīcinām daudzu gadu draudzību. Cik daudz sāpju un ciešanu mums izdotos izbēgt, ja ar lielāku apzinātību izturētos pret vārdiem, kurus lietojam. Mūsu attieksme, mūsu
apkārtējā vide, pat sevis paša uztveri var izmainīt vien uz mirkli apstājoties un aizdomājoties par to, cik spēcīgi mūsu runa ietekmē realitāti.
Burtiskā nozīmē – vārdi to rada.
Negatīvais izrunātais vārds, negatīvi iedarbojas ne tikai uz to, kam tas vērsts, bet arī uz pašu runātāju.
Kristietībā izsenis skaitījies, ka svarīgi ir ne tas, kas mutē nonāk, bet tas, kas no tās iznāk. Tas ir – tas, ko cilvēks izrunā, saka. Visos laikos ir bijuši garīgā ceļa gājēji, vientuļnieki, kuri apmetas tālu no civilizācijas, lai nodotos lūgšanām un netērētu garīgo spēku tukšās runās, bet uzkrātu to un nostiprinātu sevi, un savu garu.
Buddisti uzskata cilvēka runu par galveno enerģijas zaudēšanas avotu.
Ajūrvēdā teikts, ka vārds – tā ir prānas izpausme. Bet prāna ir dzīvības spēks, Visuma enerģija. Jo vairāk cilvēkam prānas, jo veselāks, veiksmīgāks un harmoniskāks cilvēks ir.
Harizmātiski cilvēki burtiski izstaro prānu un vienlaicīgi to saņem no apkārtējiem, jo atdodot mīlestību, notiek atpakaļsaikne – simpātija un labvēlība.
Reiz kādam Viedajam tika jautāts:
– Jūs iesakat dzīvot ar atvērtu prātu un atvērtu sirdi? Bet tad viss prāts un visa labestība var aizlidot?
Un Viedais atbildēja:
– Tu tikai cieši aizver muti un viss būs labi.
Visuma enerģija iztērējas tad, kad cilvēks runā kaut ko nosodošu, kritizē, izsaka pretenzijas, neapmietinātību, salīdzina un nosoda, kad cilvēks lieto lamvārdus.
Speciālisti, kuri apveltīti ar smaku redzējumu, saka, ka tie cilvēki, kuri sarunājas lamvārdiem, kuru runa ir rupja un aizskaroša, smalkā ķermenī noteiktā vietā tiem tūdaļ parādoties melns plankums, kurš pēc gada-diviem var pārveidoties par ļaundabīgu audzēju.
Vārdi, kurus lietojam sarunājoties ar sevi ir kas vairāk par iekšējo dialogu, kurš notiek privātā telpā un, kuram nav šķietami nekādu ārēju
redzamu rezultātu. Mūsu iekšējie dialogi un domas ietekmē un veido enerģiju, kuru mēs izstarojam.
Vai cilvēki lietotu lamu vardus, ja tiem būtu zināšanas par to, kā tie radušies un kādu informāciju nes sevī?
Avoti tādai parādībai, kā lamvārdi sakņojas tālā pagātnē. Lai pasargātu sevi no dēmoniskās pasaules, cilvēki, pirms Kristus dzimšanas, ar tiem kontaktejās. Burvestības, kuras tika vērstas elkiem, sastāvēja no noteiktiem spēka vārdiem. Ir atrastas liecības, ka tieši šajā laika periodā bija populārs auglības kults, kas izskaidro to, kapēc lielākā daļa lamvārdu ir saistīti ar vīriešu un sieviešu dzimumorganiem.
Piemēram, tāds lamvārds, kādā arī šodien mēdz dēvēt vieglas uzvedības meiteni – “mauka”, ir atrodams jau XII gadsimta ierakstos. Taču nozimēja tas tolaik ko pavisam citu. Vārda nozīme tika piešķirta dēmonam, ar kuru kontaktējās tolaik tikai burvji. Pēc seniem ticejumiem, šis dēmons sodīja meitenes uzsūtot tām slimibu, kuru šodien dēvē par “dzemdes trakumu”.
Visi, tā laika lamvārdi bija dažādu dēmonu vārdi. Kas nozīmē, ka lamvārdu lietošana ir vēršanās pie dēmoniem, jo sastāv no dažādu dēmonu vārdiem. Citiem vārdiem sakot – lamu vardi ir kontaktēšanās ar dēmoniem.
Ir veikti vairāki petījumi par to, kā lamvārdi, rupja runa ietekmē cilvēka veselību, piemēram – kāda ir lamvārdu ietekme uz DNS?
Ja cilvēka izrunātos vārdus var iztēloties kā elektromagnetiskas vibrācijas, kuras tieši ietekmē DNK molekulas struktūru un īpašības, tad rupji lamu vārdi DNK molekulā sāk izstrādāt “negatīvo programmu” un tās būtiski izmainās. Zinatnieki apgalvo, ka “netīrs” vārds izsauc tādu kā mutācijas efektu, kas līdzvertīgs radiaktīvajam starojumam.
Lamu vārdi negatīvi ietekmē paša runātāja ģenētisko kodu, ierakstās viņā un kļūst kā nolādējums pašam un apkārtējiem.
Kā ir iespējams atbrīvoties no lamu vardu ietekmes?
Pirmām kartām – atzīstot, ka lamu vārdiem ir graujoša ietekme uz ikviena cilvēka dzīvi. Atzīt, ne pretoties ir pirmais solis.
Vàcu psihoterapets Nossrats Pezeškians bija pirmais, kurš atklāja vārdus, kas programmē ķermeņa slimības un pierādīja, ka, diemžēl, bet šie graujošie vārdi ir gandrīz katra
cilvēka ikdienas valodā. Psihoterapeits runā par tiem saunvalodā lietotajiem vārdiem, ar kuriem cilvēks programmē sevi uz slimībām un liek šķēršļus to izārstēšanai.
Daži piemēri: “pacietībai pienācis gals”, “apnicis līdz vēmienam”, “sēž aknās”, “piegriezts skābeklis”, “es nevaru sagremot”,
“visu sulu izspiež”, “viss, līdz nāvei apnicis”, “nav spēka”, “man jau līdz kaklam”, “līdz nāvei noguris”, “sirds lūzt”, “dūriens sirdī”. Utt.
Ja šie vārdi ietilpst jūsu runā, tas nozīmē, ka tie jūsos ieliek attiecīgu slimības programmu.
Vairākkārt parbaudītie Psihoterapeita Pezeškiana secinājumi apstiprina, kā tieši vārdi ietekmē radušos slimību. Katrs lietotais vārds vada cilvēka fizioloģiskos procesus. Tātad – sākumā cilvēks lieto vārdus un tikai pēc tam rodas slimība. Un tikai tā, kura
tika pasūtīta. Šo vārdu tālākais uzdevums ir slimību uzturēt – uzturēt to, kas radīts.
90 % strīdu starp cilvēkiem notiek Tapēc, ka cilvēki saka viens otram sliktus vārdus. Apvaino, pazemo, kritizē, dusmojas, vaino..
Ikviena runa, it sevišķi tā, kuru pavada spēcīgas sajūtas, rada enerģijas viļņus, kuri, iedarbojoties uz mūsu ķermeni, nonāk mūsu iekšējā pasaulē.
Lai arī cilvēka runu veido katrs atsevišķs apzināti vai neapzināti izvēlēts vārds, lielu spēku pateiktajam vārdam piedod emocijas, sajūtas. Emocijas in sajūtas varētu devēt par pavadošo vārda spēku.
Nepiejot uzmanīgi savam runas izteiksmes veidam, mēs neapzinamies to ļaunumu, kuru nodaram sev un apkartejiem. Tas, kas ikdienā šķiet visai ierasti, var izrversties par ko visai nopietnu visas dzīves šķersgriezumā raugoties.
Piemēram, ikdienā bieži lietots izteiksmes veids – pārmetumi. Kas slēpjas aiz pārmetumiem – neapmierinātā vēlme, vajadzība. Un tas nozīmē, ka tā vietā, lai sev nepieciešamo vai vēlamo palūgtu, tiek izvēlēta pārmetuma forma. Visbiežāk, šāds kominikācijas veids tiek aizgūts no vecākiem.
Pārmetums vienmēr izskatās kā “Tu – ziņojums”. Tā vienmēr ir nosodīšana no pozīcijas: “Es vērtēju Tavas rīcības kā sliktas”. Parmetumus mes varētu dēvēt par tādu kā spēli, kurai par atribūtu kalpo vainas sajūta. Parmetumu paziņojums ir: “es nerunāju par sevi un savu attieksmi pret tavam rīcībām, es
runāju par tevi un es nosodu tevi”.
Izsakot šādus paziņojumus ilgstošā laika periodā, cilvēki kļūst aizvērti un noslēgti.
Mūsu ķermenis un zemapziņa notur sevī katra vārda paliekošo iespaidu, kurus esam dzirdējusi savā virzienā. Turklāt aiz pārmetumiem vienmēr slēpjas kāda konkrēta vajadzība, tad to var aizvietot ar lūgumu. Alternatīva pārmetumiem ir skaidri izteikts lūgums.
Ir pieejamas vairākas prakses, ar kuru palīdzību var iemācīties kontrolēt savu runu un domāšanu.
Lai pārvērstu savu runu garīgā praksē, ir ļoti svarīgi trennēt prasmi runāt pareizi.
Pirmkārt – apzināties katru vārdu, kuru izlaižam pār savām lūpām. Pavadiet vismaz dienu novērojot un “noklausoties” paši sevi. Pacenties ievērot ne tikai to, ko sākat, bet arī toni un intonāciju, kādā vārdus izrunājat. Varbūt jums izdodas sajust emociju, kura dzimst no paša izrunātajiem vārdiem.
Tad veiciet iekšējo pētījumu.
Pajautājat sev:
– kas man liek teikt to, ko es tagad saku?
– Vai manos vārdos ir neizpaustās dusmas, nomāktās skumjas,
nerealizētās vēlmes, kuras gatavas izlauzties brīvībā caur meliem vai sarkasmu, lai noslēptu to, ko es patiesībā gribu pateikt?
– Kā mans runas veids ietekmē cilvēkus ap mani?
Atbildot sev uz šiem jautājumiem, Tu sapratīsi un varēsi vieglāk apzināties tās savas emocijas, kuras slēpjas aiz ierastiem ikdienas vārdiem un frāzēm.
Ir nepieciešams dziedināt sevi no emocijām, kuras sāpina, jo neatzītās sāpes, neizbēgami, izlauzīsies caur vārdiem.
Ideālais variants darbā ar sāpīgām emocijām ir terapija un dažādas garīgās prakses. Lūgšanas, tautas dziesmas un mantras ir ļoti jaudīgi instrumenti ar kuru palīdzību iespējams transformet un attīrīt apziņu, attīrīt prātu, sasiet mūs ar augstākām realitātēm.
Mantru, tautasdziesmu un lūgšanu skaitīšana ļoti spēcīgi ietekmē fiziskā un smalko ķermeņu enerģiju un piedod mūsu valodai tīrāku skaidrību un jaudu. Jo apziņa tīrāka, jo valoda tīrāka. Un to var ļoti labi just kontaktējoties ar cilvēku, cik tīra ir runa, tāda arī apziņa, domāšana un dzīves uztvere.
Taču, ne tikai mantras, pat visvienkāršākie pozitīvie vārdi ietver sevī vibrējošu spēku. Saplūstot ar Visuma vibrāciju, tie veido ap mums esošo atmosfēru.
Jo enerģija kļūs tīrāka, jo mēs apzinātāk izvēlamies vārdus, neziedojot spontanitāti un savas runas izteiksmīgumu.
Lai izkoptu to un arī sevis disciplinēšanas nolūkos – pirms izsakies, uzdod sev šos trīs jautājumus:
1.Vai tas, ko es grasos pateikt ir patiesība?
2.Vai tas nesīs labumu?
3.Vai tas šobrīd ir nepieciešams?
Šos trīs jautājumus var uzskatīt par runas vārtiem. Uzdodot tos sev jūs ieturat pauzi, kura ir pietiekoša, lai pieņemtu lēmumu – laikus apstāties vai noklusēt. Un ir iespējams konstatēt un apzināties dažas no savām verbālām tendencēm: pārspīlēšana, nepamatoti apstiprinājumi, centieni
attaisnot sevi.
Mēdz teikt, ka – kas pateikts skaļi, tas izdarīts, tamdēļ, pirms ko sakām, svarīgi pieņemt lēmumu, kurš balstās uz personīgās ētikas kritērijiem.
Uzdod sev šos trīs jautājumus nevis, lai ievestu sevi cenzūrā, bet cenšoties runāt izejot no pašas augstākās apzinātības.
Katrā no mums ik mirkli rodas daudz dažādu impulsu un visi mēs esam spējīgi rīkoties vairākos savas būtības esības līmeņos – izejot no savas mainīgās dabas vai no labo nodomu puses. Patiesā vārdu maģija slēpjas to spēkā transformēt apziņu. Pati tīrākā runas forma – vārdi, kuri attīra to, kas tos izrunā.
Vārdi, kuri spējīgi mūs pāveidot un iedvesmot, vārdi, kuri rezonē ar Augstāko Es, rodas no mūsu kontakta ar kluso telpu ārpus vārdiem, telpu, kuru mēs sasniedzam, kad uz mirkli apstājāmies, vēršamies pie savas sirds un atļaujam tai runāt no miera stāvokļa.
Bhagavat-Gita apgalvo, ka patiesa askeze (askeze – atteikšanās, ziedošanās) – tā ir prasme pateikt patiesību labiem, patīkamiem vārdiem.
Ar skaistu, labu vārdu palīdzību mēs varam izmainīt mūsu planētu, padarīt to par ziedošu dārzu, kur visiem būs dzīvot priecīgi un laimīgi.
No Kristīnes Om Šanti krājumiem
Ginta Filia Solis 