Pirms nosodi kādu…

gimene suni

Mila stāvēja baznīcā un raudāja. Jau kādas piecpadsmit minūtes. Man tas šķita dīvaini. “Ko te dara tā fifa?”, es domāju. Lai nu ko, bet viņu šeit satikt es patiešām necerēju. Ar Milu mēs nebijām pazīstamas, taču es viņu bieži redzēju. Mēs dzīvojam vienā mājā un pastaigājāmies vienā parkā. Es – ar saviem četriem bērniem, bet viņa – ar saviem trīm suņiem.

Mēs visi viņu vienmēr nosodījām. Mēs – tas ir citas mazo bērnu mammas, tantes uz soliņiem, kaimiņi un, man ir aizdomas, ka pat garāmgājēji.

Mila ir ļoti izskatīga, vienmēr moderni ģērbusies, un izskatās, ka gana vieglprātīga un pašpārliecināta.
– Skat, atkal veci nomainījusi, – viņai aiz muguras pukstēja tante Ņina, sēžot uz soliņa pie ieejas durvīm.
– Jā, jau trešo.
– Var jau atļauties, naudas viņai ir pietiekoši, – piebalsoja otra tante Šura, skaudīgi skatoties, kā Mila kopā ar savu tagadējo vīrieti iesēžas glaunā ārzemju mašīnā.

Tantes Šuras 45 gadīgais dēls Vadiks vēl pagaidām nebija nopelnījis pat lietotam “Žigulim”.
– Labāk būtu bērnus dzemdējusi, pulkstentiņš ta tikšķ, – tantēm piebalsoja viņu mūžīgais oponents onkulis Toļa. Taču Milas nosodīšanas jautajumā visi viņi bija vienoti.

Vēl nedaudz velāk viss soliņš apsprieda jautājumu par to, ka arī šis Milas brūtgāns “ir notinies”. Un, protams, vienbalsīgi tika nolemts: “Tas tāpēc, ka viņa ir slampa un droši vien viņas mājas ož pēc kuces.”

Bet visvairāk par visiem Milu nemīlējām mēs – mammas ar bērniem.

Kamēr mēs pēdējiem spēkiem “nēsājāmies” ar saviem acuraugiem pa kalniņiem, šūpolēm, krūmiem un visur tur, kur bērniem acis rāda (bet radīt tās var it visur), viņa valšķīgi pastaigājās ar saviem “krančiem” un nepievērsa mums nekādu uzmanību, un iepūt tu viņai. Un dažkārt pat ar tādu kā smīnu noskatījās uz mums. Sak, sadzemdējušas, tagad pašām miera nav. Bet es te pastaigājos, dzīvoju savam priekam. Bet jūs drudžaini skaitļojat, vai pietiks nauda meitas jaciņai, zābaciņiem, vai arī zābaciņi var pagaidīt.

– Uzreiz var redzēt “čaildfrī”. Viņas visas tādas, – teica mana draudzene Nataša, trīs puiku mamma.

– Bagātajiem savas dīvainības – sunīši, kaķīši, kāmīši, – piekrītoši ar galvu māja Ļuda – grūtniece, kura gaidīja dvīņus, censdamies no koka noķeksēt vecāko meitu-bandītu.

– Jā, vienkārši egoiste, negrib uzņemties atbildību. Labāk braukāt pa ārzemēm. Es gan jau septīto gadu jūru neesmu redzējusi, – nopūtās piecu bērnu mamma Marina.

– Jā-jā-jā, – es piekritu uzreiz visām, ieskaitot tās tantes pagalmā. Un metos glābt zemē nokritušo un celi parsitušo meitu Toņu, kas auroja pa visu pagalmu.

– “Uzrīkojusi te suņu būdu, labāk bērnu būtu piedzemdējusi!”, – pēkšņi pilnā balsī noaurojās kāda tante, kas pagalmā ganīja savu mazbērnu.

– Nav tava darīšana – Mila strauji pagriezās. Vēl kaut ko gribēja teikt, bet nocietās un devās tālāk ar saviem pretīgajiem suņiem.

– Rupekle, – viņai no muguras nobļāvās tā pati tante.

…. Es vēl kādas desmit sekundes skatījos uz raudošo Milu un tad izgāju no baznīcas.

– Pagaidiet, – pēkšņi es izdzirdēju. – Pagaidiet!

Mila nāca pie manis pāri visam baznīcas pagalmam.

– Tā taču esat jūs, kas vienmēr staigā parkā ar četrām meitenītēm?

– Jā, es… Un jūs, ar trim suņiem.

– Jā. Vai… Vai varu ar jums aprunāties?… Jūs ziniet, es vienmēr skatos uz jums un jūsu meitām, uz citam mammām, un gluži vai sajūsminos, – viņa teica… Un nosarka.

– Jūs?!? – es brīnījos. Un gandrīz vai piebildu: “Tu taču esi čaildfrī, egoiste un fifa!” Un atcerējos viņas indīgos skatienus mūsu virzienā…

Tā mēs iepazināmies. Apsēdamies uz soliņa. Un Mila runāja un runāja. Un raudāja. Un varēja redzēt, ka viņai vienkārši vajadzēja izrunāties, padalīties ar kādu…

… Ko toreiz burkšķēja tante Ņina? “Atkal veci nomainījusi, slampa.”

… Mila bija augusi labā, draudzīgā ģimenē. Un cik sevi atcerējās, pati bija gribējusi daudzus bērnus. Apprecējās aiz lielas mīlestības. Taču pēc divām neveiksmīgām grūtniecībām un ārstu sprieduma “neauglība” mīļotais vīrs izkūpēja gaisā kā nebijis.

Tā paša iemesla dēļ viņu pameta arī otrs vīrs. Taču līdz tam Mila ilgi ārstējās. Un rezultātā gandrīz nomira no ārpusdzemdes grūtniecības.

Pēc tam bija trešais “štuceris”. Un atkal ārpusdzemdes grūtniecība. Bet šis aizmuka, kad izdzirdēja par iespējamo grūtniecību. Viņam patika Milas mašīna, bet bērni viņa plānos neietilpa.

– Bet es biju gatava atdot visu uz pasaules, lai tikai man būtu bērniņš!

– Es domāju, ka jums vienkārši ļoti patīk suņi, – kaut kā muļķīgi man paspruka.

– Jā, es mīlu suņus, – pasmaidīja Mila. – Taču tas nenozīmē, ka es nemīlu bērnus.

Lai nebūtu tik vientuļi, Mila iegādājās sev Tepu. Bet pēc tam viņai palūdza pieskatīt Maiku, kamēr saimnieki remontēja dzīvokli. Tā arī sunītis palika pie viņas. Bet Feņu viņa savāca ziemā uz ielas.

Žēl palika.

Es atcerējos tanti ar mazbērnu: “Uzrīkojusi te suņu būdu, labāk bērnu būtu piedzemdējusi”.

“Pulkstentiņš tikšķ…”, – teica onkulis Toļa.

Pulkstentiņš tikšķēja… Milai bija jau 41 gads. Kaut arī izskatījās, ka ne vairāk kā 30. Viņa bija nolēmusi adoptēt bērniņu no bērnu nama. Nav svarīgi – lielu vai mazu. Viņai ļoti iepatikās sešgadīgais Koļa. Precīzāk, sākumā viņa iepatikās viņam. Viņš pienāca pie Milas un jautāja: “Vai tu būsi mana mamma?” “Būšu!” – viņa atbildeja.

“Egoiste, vienkārsi negrib uzņemties atbildību”, – atcerējos Marinas vārdus.

Bet Koļu Milai neatdeva. Izrādījās, ka viņa mamma ir slima ar šizofrēniju, bet viņai nav atņemtas vecāku tiesības.

– Man tas bija trieciens, – Mila atcerējās. – Es nesapratu, kā tā var būt… bērns cieš, viņam ir vajadzīga ģimene, bet neko nevar izdarīt.

Un pēc tam parādījās četrgadīgā Ļena. Meitene jau divas reizes bija paņemta adopcijai, bet abas reizes atgriezta atpakaļ. Pārāk šerps reksturs viņai esot.

Kāds bērnu namā stāstīja, ka tad, kad otrā “mamma” viņu burtiski vilka atpakaļ, Ļena rāpoja viņai no muguras un kliedza: “Mammīt neatdod mani, lūdzu! Es vairs tā nedarīšu!”

Kad Mila ar viņu iepazinās, Ļena uzreiz pajautāja: “Vai tu arī mani dosi atpakaļ?” “Nē, nedošu!” – caur asarām izmocīja Mila.

Bet arī ar šo meiteni sanāca kādi tur sarežģījumi, Mila pat necentās noskaidrot. “Tā ir mana meita un es par viņu cīnīšos.”

Tajā dienā Mila pirmo reizi dzīvē atnāca uz baznīcu. “Man vienkārši vairs nav kur iet!” – viņa teica.

Parādījās mācītājs un Mila devās pie vina. Viņi ilgi kaut ko pārsprieda un viņa kaut ko pierakstīja.

– Viss būs labi! Ar Dievpalīgu! – es dzirdēju viņu sakām. Un Mila pasmaidīja.

Mājās mēs gājām kopā.

– Jūs droši vien visi domājāt, ka es esmu augstprātīga un lepna,  Mila teica. – Bet es vienkārši esmu piekususi visiem skaidrot un taisnoties. Es esmu tā piekususi un tik daudz ko par sevi dzirdējusi…

Es klusēju.

Mila uzaicināja mani ar meitām pie sevis ciemos. Es piekritu. Un noteikti aiziešu. Bet nedaudz velāk.

Bet pagaidām man ir ļoti kauns.

Es visu laiku domāju: “No kurienes mūsos ir tik daudz mēslu? No kurienes manī to ir tik daudz? Kāpēc mēs tik viegli domājam par cilvēku to pašu sliktāko?”

Es ļoti vēlos, lai Milai, šai pārsteidzošajai sievietei, kuru mēs visi nosodījām, viss galu galā būtu labi. Lai Ļenočka viņu varētu apskaut un saukt par Mammīti. Un zinātu, ka neviens viņu nekad atpakaļ neatgriezīs. Un, lai blakus priecīgi lēkātu šie brīniškīgie suņuki.

Tepa, Maiks un Feņa…

Bet varbūt notiks brīnums un Milai būs lielisks vīrs. Un Ļenočkai būs brālītis vai māsiņa. Tā taču notiek, vai ne?

Un lai nekad neviens viņiem neteiktu nevienu aizvainojošu vārdu.
Autors: Jeļena Kučerenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements