Man tik daudz ko teica…

Šis man ir tik tuvs un pazīstams, ne tāpēc, ka spītīgi gribas darīt tā, kā neviens nedara, bet tāpēc, ka man to vajag… un es zinu, ko man vajag…

Man teica: “Nedari!”
Bet es darīju un ieguvu daudz dievišķas pieredzes.
Man teica: “Nepiekrīti!”
Bet es piekritu un manī iemājoja daudz jaunas nokrāsas.
Man teica: “Neklausies!”
Bet es klausījos un atklāju sev jaunu, brīnišķīgu skanējumu.
Man teica: “Neaiztiec!”
Bet es aiztiku un mana āda iepazina nekad agrāk neiepazītas sajūtas.
Man teica: “Neej!”
Bet es gāju un manā priekšā atvērās jaunas durvis.
Man teica: “Neskaties!”
Bet es skatījos un pasaule man atklāja jaunas savas šķautnes.
Man teica: “Neuzdrošinies!”
Bet es uzdrošinājos un aizliegumus alkatīgi izdzēru vienā rāvienā.
Man teica: “Neatver!”
Bet es atvēru un atklāju to, kas no visiem bija slēpts.
Man teica: “Tu nevarēsi!”
Bet es varēju un kļuvu vēl stiprāka un dziļāka.
Man teica: “Neriskē!”
Bet es riskēju un šampanietis lija pār manām lūpām.
Man teica: “Nesaki!”
Bet es teicu: gan acīm, gan rokām, gan lūpām caur Dvēseli.
Man teica: “Nevēlies!”
Bet es vēlējos un ieniru tajā prātam neaptveramajā, ko vēlējos.
Man teica: “Tikai nesapinies!”.
Bet es “sapinos” un mācījos ,un sapratu, un izdarīju savus secinājumus.
Man teica: “Neaizej!”
Bet es aizgāju un atbrīvoju telpu citiem.
Man teica: “Nebaidies!”
Bet es baidījos, taču vienalga gāju pretī savām bailēm.
Man teica: “Neklusē!”
Bet es klusēju, un šī klusēšana bija skaļāka par vārdiem.
Man teica: “Nepretojies!”
Bet es pretojos un mani nesa, sadūra, sita.
Man teica: “Neupurē!”
Bet es izšķīdu totālā pašatdevē, zaudējot sevi.
Man teica: “Nav tavs!”
Bet es zināju un gāju cauri savai pieredzei un “kļūdām”.
Man teica: “Neatļauj!”
Bet es atļāvu un vēroju, kas paceļas no iekšpasaules.
Man teica: “Nepārdzīvo!”
Bet es pārdzīvoju un ieniru sevī arvien dziļāk un dziļāk.
Man teica: “Tu nedrīksti to darīt!”
Bet es izvēlējos ko citu un nenožēloju neko.

Man teica…
Man tik daudz ko teica…

BET… Es izvēlējos sev vajadzīgo pieredzi un izdzīvoju to.

Visums nedzird daļiņu “NE”…

© Mira Sh
FOTO: Artem Beliaikin
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atļaut sev ieraudzīt zvaigznes

Mana bērnība sastāvēja no vieniem vienīgiem aizliegumiem… Man vienmēr un visu aizliedza… Aizliegumi bija galvenie audzināšanas instrumenti. Vārdu “nedrīkst” es dzirdēju biežāk kā jebkuru citu vārdu.

Dažkārt aizliegumi bija pamatoti. “Nedrīkst aiztikt sērkociņus”.
Dažkārt – nepamatoti. “Pastaigā nedrīkst ņemt līdzi lelles”.

Kapēc nedrīkst? Un kāpēc visi parējie to drīkst?

Es izaugu šajā aizliedzošajā paradigmā, slēgto durvju nožogojumā. Es ielāgoju, ka lielākā daļa lietu šajā pasaulē nav priekš manis. Tās vienkārši ir aizliegtas, vai arī tās jānopelna. Un dēļ šī stingrā NEDRĪKST es bailīgi skatījos uz to, kā citi… drīkst.

Ja es saņēmu kaut ko, par ko biju sapņojusi un ko biju kārojusi, piemēram ceļojumu, es to pārdzīvoju milzīgā frustrācijas stāvoklī un iekšējā pretestībā, domājot par to, ka neesmu to pelnījusi. Tā taču nedrīkst, vienkārši ņemt un aizbraukt pie jūras. Jūra ir jānopelna. Kam tas vajadzīgs un kā jānopelna – tas bija otršķirīgs jautājums, es to pat neanalizēju.. Jo arī analizēt taču nedrīkst.

Reiz es dēlam nopirku konstruktoru – kalniņu. Tas bija jāsabūvē no sīkām detaļām un tad jaripina pa to bumbiņas. Uz kastes bija uzzīmēts, kā tieši tas jāsaliek. Es sāku likt stingri pēc instrukcijas. Dēls man palīdzēja, padeva detaļas. Mēs uzbūvējām kalniņu un dēls ripināja bumbiņas. Pabeidzis rotaļāties, viņš izjauca kalniņu, aizgāja paēst, un tad devās gulēt. Izgulējies, viņš atkal atgriezās pie konstruktora. Sāka būvēt kalniņu. Es tajā laikā gatavoju pusdienas.

Iegājusi bērnistabā, es biju izbrīnīta par to, ka jauno kalniņu dēls bija uzbūvējis savādāku nekā bildītē. Man pat prātā nebija ienācis, ka var arī tā. Ka var atkāpties no tā, kas uzzīmēts uz kastes un uzbūvēt savu paša oriģinālu kalniņu. Es domāju, ka jābūt tā kā bildītē, bet visu pārējo – nedrīkst. Bet dēls nezināja, ka nedrīkst. Viņš vienkārši mēģināja. Un viņam sanāca.

Ir cilvēki, kuri savos “nedrīkst” dzīvo visu mūžu. Stingri pēc instrukcijas, kuru uzrakstījuši citi, sveši cilvēki. Gatavo stingri pēc receptes. Cik grami jāieber? Strādā stingri pēc amatinstrukcijas. Dzīvo pedantiski, pēc noteikumiem, kurus iemācījušies jau bērnībā. Tagad es saprotu, ka noteikumi – tas ir labi, ja tie paskaidro dzīves loģistiku, bet neaizliedz dzīvot. Neizolē no dzīves.

Es izaugu aizliegumu apgrūtināta un tagad dāsni dalos tajos ar saviem bērniem, burtiski smacējot viņus ar saviem “nedrīkst”. Es neļauju bērnam kļūdīties. Precīzāk, ne gluži tā: ja es redzu, ka viņš kaut ko dara nepareizi – ne tā būvē piramīdu, ne no tās puses liek puzli, ne tajā mājiņā iemitina kaķi, es momentā viņu laboju. Tā, lūk, ir pareizi. Redzi? Man šķiet, ka ekonomēju viņa laiku, jo kāpēc gan izdarīt nepareizi, bet pēc tam darīt to vēlreiz?

Taču patiesībā, es atņemu viņam iespēju iegūt pašam savu pieredzi, savu pasauli, izdarīt savus atklājumus. Patiesībā es viņam iedodu veselu kalnu ar barjerām. Man pašai to ir ļoti daudz, bet es taču esmu laba mamma….

Reiz mēs ar vīru naktī ieradāmies viesnīcā, es izgāju uz balkona savā numuriņā un teicu:
– Skaties, kādas zvaigznes!
Un viņš atbildēja:
– Skaisti! Vislabāk ir zvaigznēs skatīties, stāvot uz jumta!

Es sāku smieties. Man pat galvā neienāca doma, ka viņš to domā nopietni. Uz jumta taču nedrīkst kāpt!
– Kāpēc nedrīkst? – viņš izbrīnā iepleta acis.
– Es nezinu, kāpēc. Tāpēc, ka vienkārši nedrīkst. Neviens taču naktīs neložņā pa jumtiem.
– Tas tāpēc, ka viņi guļ un neko nezina par zvaigznēm, – atbildēja vīrs. Un pastiepa man roku. Un es  neuzticīgi pastiepu viņam savējo. Un mēs ar liftu uzbraucām viesnīcas pēdējā stāvā un tālāk pa ugunsdzēsēju kāpnēm uzkāpām uz jumta. Un apskāvušies stāvējām. Un raudzījāmies zvaigznēs. Un vīrs stāvēja un baudīja. Mīļoto sievu un zvaigžņotās debesis. Bet es stāvēju un gaidīju, ka tūliņ kāds atnāks, apsargs vai administrators, un padzīs mūs no jumta. Un teiks: nedrīkst. Un tādās bailēs un uztraukumā es tā arī neizbaudīju zvaigznes.

Tagad, to saprotot, es ļoti vēlos iemācīties atšķirt, kad es sargāju bērnu no kaut kā bīstama, un kad sargāju viņu no dzīves. Es pati mācos dzīvot bez aizliegumiem, bez muļkīgiem un nevajadzīgiem “nedrīkst”. Un man tas ne vienmēr izdodas. Es dažkārt atkal iekrītu glābjošajā stingrībā, jo tur ir droši un mierīgi, un no turienes var vērot to, kā citi dzīvo pilnīgu dzīvi, bet man nevajag lieki riskēt.

Taču tur, kur nav šī riska un šo emociju, tur nav arī zvaigžņu… Nav to spožo zvaigžņu, kuras es esmu palaidusi garām dēļ saviem nolādētajiem “nedrīkst”.

Dievs, dod man viedumu! Es nespēšu sev piedot to, ka saviem bērniem būšu stāvējusi priekšā zvaigznēm…

Olga Saveļjeva
Ilustrācija: Lucy Campbell
Tulkoja: Ginta Filia Solis