Kā tev nav kauna!

kauns5

«Kā tev nav kauna!». Šī frāze traucē dzīvot gan bērniem gan pieaugušajiem.

Frāzi par kaunu sava dzīvē kaut reizi ir dzirdējis ikviens cilvēks. “Kā tev nav kauna tā uzvesties!”, “Man par tevi kauns!”, “Pakaunējies būtu!” – ir jau ierastas audzināšanas sviras. Gadiem ejot mūs nepārstāj kaunināt. Ir kauns žēloties. Ir kauns atšķirties no citiem. Parunāsim par to, kā šis kauns sabojā mūsu dzīvi.

Ilgu laiku es strādāju ar cilvēkiem, kuriem bija traucēta ēšanas uzvedība un attiecīgi arī ķermeņa veidols. Es vadīju terapeitiskās grupas. Pēc vienas no tām, pie manis uz individuālo konsultāciju pierakstījās viena meitene, kurai ļoti bija vajadzīga mana palīdzība. Viņa daudz stāstīja par savu dzīvi, bet pats galvenais visa stāsta vadmotīvs bija viens vārds: KAUNS.

Kauns dzīvot tadā ķermenī. Kauns iziet no mājas. Kauns iet uz treniņiem, tāpēc, ka tur visi ir slaidi. Kauns darīt to, ko gribās.

Vai tad tikai viņai vienai kauns? Protams, ka nē! Kauns attiecas ne tikai uz ķermeni. Tā ir daudz dziļāka parādība.

Kas ir kauns

Ikvienam cilvēkam viens no galvenajiem dzīves uzdevumiem ir kļūt neatkarīgam. Nē, tas nenozīmē uzcelt māju, uzbūvet karjeru vai arī dzemdēt daudz bērnus. Tieši kļūt neatkarīgam, kas dod iespēju izveidot savu dzīvi atbilstoši savām vēlmēm un vajadzībām.

Ja cilvēks ar šo uzdevumu nav ticis galā, nav kļuvis neatkarīgs, viņš, kā jau jūs sapratāt, paliek no kaut kā vai no kāda atkarīgs. Bet jebkura atkarība rada mums jau zināmās nepatīkamās lietas: vainas sajūtu un kaunu.

Ja es no kaut kā esmu atkarīgs, es jūtos vainīgs par to, ka kaut kas iet ne tā, kā plānots. Man ir kauns, ja es neatbilstu to cilvēku gaidām, no kuriem esmu atkarīgs. Ja es esmu atkarīgs no sabiedrības viedokļa, mani pašu šī sabiedrība arī vada.

Kā mēs “inficējamies” ar kaunu

“Kā tev nav kauna!” – saka vecāki, ja bērns, pēc viņu domām, ir izdarījis kaut ko ne tā. Šādu vēstījumu daudzi no mums ir dzirdējuši savā bērnībā. Cilvēks ilgu laiku ir bijis atkarīgs no ģimenes, vecākiem un apkārtējās vides.

Bērni jūtas vāji un neaizsargāti un tāpēc savus vecākus un pieaugušos vispār uzskata par lieliem un vareniem. Un kādā brīdī bērns saprot, ka, lai izdzīvotu, ir jāklausa tam, ko saka “lielie un stiprie” pieaugušie.

Ja atbilst viņu prasībām, tad var justies drošībā. Bet, lūk, kāda alošanās: kaunina parasti pēc tam, kad tu jau kaut ko esi izdarījis. Tāpēc bērnam nav citas izejas, kā metodiski ar savām darbībām “kāpt uz mīnām” un saņemt atpakaļsaiti.

Ir vēl viena kauna forma: kauns būt nevarīgam vai kauns būt nepatstāvīgam. No vienas puses kauns darīt to, ko gribi (tas nepatīk citiem). No otras puses – kauns būt nepatstāvīgam un nespēcīgam. To skaidri var redzēt, klausoties vecāku vēstījumos: tev ir daudz jāstrādā, esi neatkarīgs, apprecies, paļaujies tikai uz sevi, neprasi palīdzību. Tas viss rada absolūti šizofrēnisku situāciju: lai ko tu arī darītu, tev vienalga būs kauns.

Cilvēki nepiedzimst ar kauna sajūtu. Tā ir sociāla parādība un formējas sabiedrībā. Visticamākais, kaut kad sen, kad cilveki dzīvoja lielās grupās, kauna sajūta palīdzēja cilvēkam šajā grupā dzīvot pēc noteikumiem, kas ļāva izdzīvot. Tomēr laiki ir mainījušies. Tagad katram cilvēkam ir iespēja izvēlēties sev tādu grupu, kurā viņam būs maksimāli komfortabli. Un palīdzēt tajā viņam var tāda ļoti vērtīga prasme, kā prasme pielāgoties.

Dzirdēt sevi bez “traucējumiem”

Lai maksimāli efektīvi piemērotos apstākļiem, ir jāprot sevi dzirdēt, tas ļaus dzirdēt arī citus un adekvāti novērtēt situāciju. Ir apstākļi, kad ir ļoti svarīgi lūgt palīdzību. Ir situācijas, kas prasa rīkoties pretēji noteikumiem. Dažkārt ir nepieciešams ieturēt pauzi un nerīkoties vispār, jo tas būs labākais šajā situācijā.

Tāpēc ir nepieciešams prast dzirdēt sevi bez traucējumiem un objektīvi uztvert situāciju. Bet galvenais – uzticēties pašam sev un saviem lēmumiem un būt atbildīgam par tiem.

Visās daudzšķautņainajās dzīves situācijās kauns, kurš iepotēts bērnībā ļoti stipri traucēs. Mammas vai tēta balss, kas pirms 15-20-30 gadiem kādā situācijā teica: “kauns ir to darīt” šodien jau pavisam citā situācijā nevis palīdzēs, bet sarežģīs to. Nav iespējams adaptēt vienu lēmumu visām dzīves situācijām, pie kam šis lēmums nebija mūsu pašu pieņemts, un tas bija ļoti, ļoti sen.

Kauna sajūta iesūcas dziļi dziļi mūsu personībā. Un kādā brīdī, parasti pie psihologa, cilvēks saprot, ka viņš nezin, ko grib un nezin savas patiesās vēlmes un vajadzības.

Pirmkārt, viņam nemācīja apzināties sevi un savas sajūtas. Otrkārt, daudzas lietas darīt cilvēkam ir kauns, tāpēc, ka tā uzskatīja vecāki un viņam nozīmīgi cilvēki, tas nozīmē, ka tagad cilvēks savus “gribu” slēpj ļoti dziļi. Kad cilvēkam ir dziļš un destruktīvs kauns, ir svarīga otra cilvēka nevērtējoša pieņemšana un atbalsts. Labi, ja tāds cilvēks ir kvalificēts psihologs.

Autors: Anna Pogrebņaka
Avots: ©psy-practice.com
Tulkoja: Ginta Filia Solis

No kurienes rodas vientuļas meitenes?

mate meita16

“Es jutu, ka mamma mani nemīl”, psihologam paziņo katrs otrais klients. “Es neprātīgi mīlēju savu bērnu”, var teikt, katrs no vecākiem. Kā sanāk tā, ka gan viena gan otra ir patiesība?

Mamma vakar teica: es tevi tik ļoti mīlēju, auklējos ar tevi, tik ļoti baiļojos tevi atlaist.

Es nebiju izbrīnīta – viņa man to bieži saka, – taču kārtējo reizi padomāju, kāda tomēr dīvaina dzīve, ja es pat neievēroju tik ļoti spēcīgus un mokošus pārdzīvojumus un augu pārliecībā, ka esmu vientuļa.

Tas, ka tēvs mani dievina, man bija skaidrs, bet viņš pārāk daudz strādāja un viņa klātbūtnes man allaž pietrūka. Šķita, ka pamestāka par mani cilvēka nav, bet tagad mamma atceras, ka tieši tas, kas man trūka, viņai bija pārpārēm.

Rodas jautājums, kura no mums ir mazāk adekvāta – tā, kura nespēja to nodot, vai tā, kura nespēja sajust. Vai arī tas principiāli ir normāli, ka viens mokās ar slāpēm, bet otrs dzer aizrīdamies, taču apmainīties ar resursiem nespēj.

Es tikai varu pateikt, kā tas izskatās ar pieauguša cilvēka acīm, un kā to nolasa bērns, bet kurā vietā pārtrūkst signāls, es nezinu.

Mamma saka: es tevi turēju cieši sev klāt. Meitene atcerās, ka visu laiku bija viena un ar viņu neviens nespēlējās, viņā neviens neklausījās un vienmēr bija kaut kāda pieaugušo dzīve, kurā viņa visu laiku maisījās pa kājām. Un pat sarunas par viņu norisinājās augstu virs viņas galvas, tā it kā viņa visiem traucētu par sevi rūpēties. Visu bērnību viņu pavadīja nāvīga garlaicība, līdz brīdim, kad viņa iemācījas lasīt.

Mamma saka: es tik ļoti ar tevi auklējos. Bet izrādās, ka viņai neuzticējās ne kripatiņas. Viņu reti kad laida kaut kur kopā ar draudzenēm, bet ne jau tāpēc, ka apkārt daudz kā bīstama, bet gan tāpēc, ka viņa ir tik neveikla, ka noteikti iepīsies kādās nepatikšanās. Pasaulē ir tik daudz visādu bīstamu lietu, ka viņa noteikti visā tajā ielīdīs un pievilks sev visus pasaules netīrumus. “Nokļūsi sliktā kompānijā” – tā bija tikai fakta konstatācija.

Mamma saka: es tevi tik ļoti sargāju. Nekad viņa nebija jutusies tik neaizsargāta, kā bērnībā. Labas meitenes nesit kājas pret galda stūriem, neapdedzinās, nenodauza ceļgalus, neko nezaudē un viņas nekad netiek apzagtas.

Ja viņai kāds nodarīja pāri, pēdējais, kas bija jādara – jāatzīstas mammai. Tāpēc, ka pati vainīga, labām meitenēm neviens nepiesienas un viņas visi ciena. Viņas prot uzvesties tā, ka nevienam neienāks pat prātā viņām pāri nodarīt. Tāpēc izvēle ir skaidra: negribi dabūt no divam pusēm, klusē. Ar agresoriem tiec galā pati, un nekādā gadījumā tajā neiesaisti savu mammu. Tad vismaz māja paliks tā vieta, kur paslēpties. Bet, ja izpļāpāsies, tad pirmais, ko izdarīs, tevi sodīs.

Mamma saka: es baidījos par to, ka tu esi pārāk skaista. Meitene vienmēr dzirdēja tikai par  saviem trūkumiem. Labas bija tikai acis un figūra, bet mati, deguns, zobi, stāja un gaita – pilnīgi garām. Kad viņa pieauga, tad šķita, ka cilvēki, kuri viņai izsaka komplimentus, ir pielīdēji vai arī ņirgājas, vai arī ir izvirtuļi. Un apprecējās ar pirmo pretīmnācēju, kurš viņu sāka aplidot – tāda reta veiksme, satikt normālu cilvēku, kuram nez kāpēc patīk šis briesmonis.

Mamma saka: tu biji noslēgta. Meitene atcerās, ka nespēja sarunāties ar pieaugušajiem. Viņa ģenerēja vai nu tikai muļķības, vai interesējās par to, kā pasaulē nav. Neviens nerunā par seksu, piemēram. Puikām pakaļ ir stulbi skraidīt, tāpēc ar mammu par mīlestību nerunā. Ikvienā informācijā par tevi var atrasties kaut kas aizdomīgs, bet jebkura doma vai nu parādīja tavus nepareizos uzskatus vai izrādījās stulba un smieklīga.

Bet tajā pat laikā mamma viņu mīlēja – mokoši, bez pretmīlas, neprotot aizklaudzināties līdz dīvainajam noslēgtajam bērnam, gluži vai mirstot no bailēm par sava bērna nākotni un savā mūžīgajā vainas apziņā. Un pacieta pusaudža pretestību, kas ar laiku pārvērtās naidā.

Iespējams, šis ir kaut kāds unikāls kroplīgs pārītis un citiem tā nemēdz būt, taču no kurienes gan rodas šie pieaugušo pūļi, bijušie nemīlētie bērni un vainīgie vecāki, kuri visi skumst pēc tuvības ar savu bērnu. Kurā mirklī šis siltuma vilnis tiek izkropļots un kāpēc nenonāk līdz adresātam? Nezinu, man vienkārši ir ļoti žēl, ka viņi tā arī nesatiekas, tā vientuļā meitenīte un viņas mīlošā mamma. Un vēl es ļoti ļoti ceru, ka mamma neuzzinās to, kā tas viss izskatījās no otras puses. Labāk, lai domā, ka viņai gadījās nepareizais bērns, kurš pavisam nealka mīlestības.

Marta Ketro
Avots: Благостная женственность
Tulkojums: Ginta Filia Solis

Bīstamā vainas sajūta

vainas sajta2

Vainas sajūta ir pašiznīcināšanās programma, daudz bīstamāka par lāstu. Turklāt, tev nav aizsardzības pašam no sevis, tāpēc šī pašiznīcināšanās notiek ļoti ātri.
Ir vēl viens ļoti nopietns mīnuss: ja tev ir bērni, viņi pret tevi slikti izturēsies, jo intuitīvi jutīs, ka tu šo programmu nodod viņiem. Viņi to nevēlas, tāpēc uzvedīsies negatīvi: apvainosies, dusmosies, apsaukāsies un strīdēsies. Bērni ir atvērtāki un, ja viņi ir ļoti jūtīgi, viņi pret tevi izturēsies ļoti negatīvi. Ja viņu jūtīgums ir ne visai augsts, tas nozīmē, ka viņiem ir pietiekoši daudz mīlestības un viņi to uztvers daudz maz iecietīgi.
Pats nepatīkamākais ir tas, ka citi cilvēki jūt tavu pašiznīcināšanās programmu, jo tā skar arī viņus. Tāpēc tad, kad tu izjūti vainas sajūtu, cilvēki centīsies no tevis izvairīties. Jo dziļāk tā apslēpta, jo mazāk viņi to jūt sākumā, taču pienāks laiks, kad sajutīs un aizies…
Ko darīt?!
ATZĪTIES, ka tev ir vainas sajūta.
ZINĀT, ka no visiem iespējamajiem variantiem tu varējāt rīkoties tikai tā kā rīkojies.
DARĪT!
Ja tu neaizvāksi šo vainas sajūtu, tev būs ļoti grūti mainīt savu dzīvi, jo šī ir programma, kas iznīcina tevi pašu un tos cilvēkus, kuri tev ir blakus. Tu nemitīgi to izstaro.
Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta FS

Tiesības būt laimīgam, vai nekaunība būt…

laime3248

«Laime nav sasniegums, laime ir atļauja» – reiz rakstīja talantīgā ukraiņu psiholoģe Svetlana Roiza

Atļaut būt sev laimīgam nemaz nav tik vienkārši.

Traucē kauns un vaina.

Vispār, tā ir nekaunība, būt laimīgam.

Atkarībā no tradīcijām jūsu ģimenē, par «nekaunību» var tikt uzskatītas visdažādākās lietas.

Dzīvot tā kā jūs dzīvojat – ar to ienākumu līmeni, labklājību un iespējām, piemēram – strādāt astoņas stundas un  divas dienas atpūsties, vai vispār nestradāt – tā jau var būt nekaunība. Droši vien jūsu vecāki ko tādu nevarēja atļauties, bet jūsu vecmāmiņas un vectētiņi par ko tādu pat sapņot nevarēja. Ja vēl esat kļuvuši “krutāki” par saviem onkuļiem un tantēm, vai arī esi apdzinuši savus brāļus un māsas, izrāvušies ārpus iespējamā robežām – tātad esat pārdabiski nekaunīgi.

Skatoties no jūsu ģimenes sistēmas skatu punkta, un vadoties no jūsu iekšējās balss – kritiķa, kas stāv likuma un kārtības sardzē, nekaunība nevar būt viss, bet tikai konkrētas lietas.

Piemēram, labi pelnīt – ir apsveicami, bet dzīvot savam priekam, stradāt divas stundas dienā, atļauties apmeklēt fitnesa klubus, doties nesteidzīgās pastaigās un vakaros lasīt grāmatas – tas vairs nekur neder. Tā normāli cilveki neuzvedas!

Un te nu ir svarīgi noskaidrot, kas tieši ir slikti no jūsu iekšējā kritiķa viedokļa – tas, ka neraujaties vaiga sviedros, vai tas, ka esat pietiekami nekaunīgi, lai par savu darbu paprasītu vairāk naudas?

Tērēt naudu savām vajadzībām tad, kad jums ir divi bērni un vēl tad, ja šī nauda nav jūsu nopelnīta – tā noteikti ir kliedzoša nekaunība.

Manā praksē «visbezkaunīgāko lietu» reitinga topā pirmo vietu ieņem naudas prasīšana vīram savām vajadzībām. Sievietes, kuras audzinātas «tev pašai sevi jānodrošina un pašai stingri jāstāv uz savām kājām» tradīcijās, tās, kuras radušas paļauties tikai uz sevi, mirklī, kad jāiet dekrēta atvaļinājumā, ir spiestas prasīt naudu vīriem. Bērnu vajadzībām – tas vēl normāli. Bet sev? Savām “kaprīzēm” – apģērbam, veļai, kosmētikai, kursiem – tas nav labi un par to jākaunas…. Tā ir nekaunība!

Vīriešiem iekšēju diskomfortu rada sajūta, ka viņš ir «izrāvies» – uzlidojis parāk augstu. Pārāk daudz naudas pelna, pārāk augstu amatu ieņem. «Vai tu, puisīt, esi savā vietā?» – piekasās viņi sev tēva vai boksa trenera balsī.

Nekaunība var būt pati vēlme būt laimīgam. Vēlēties mīlestību, ģimeni, vairāk par to, kas tev šobrīd ir – nekaunība «nest savu krustu», «glabāt uzticību», «būt priekšzīmīgam vīram», «labai sievai», «padevīgai meitai» un pat neiedomāties sapņot par ko citu. Kur te laime?«Bet vai tad tu to esi pelnījusi?»

«Laime ir JĀNOPELNA!»

Kā minimums, jānomazgā visi trauki, jāizmazgā grīdas visā dzīvoklī. Un tad vari… nedaudz… palasīt, pagulēt, paskatīties pa logu un ar draudzeni pastaigāties.

«Vai tu esi pietiekami laba meitene?»

Un gadās tā, ka vienkārši dzīvot, būt dzīvai, dzīvam – ir nekaunība, ja tuvs cilvēks nomiris…. Elpot, mīlēt, ēst, skatīties filmas, pastaigāties, nodoties iemīļotajai nodarbei – vai tā nav nekaunība attiecībā pret to, kura vairs nav, kurš vairs to nevar? «Izdzīvojušā vaina» – sajūta ar kuru ļoti bieži cilvēki nāk uz terapijas seansiem – tie, kuri vēlas dzīvot, atšķirībā no tiem, kuri izdarījuši citu izvēli.

Kauns un vaina – divas sajūtas, kas mums neļauj vienkārši, cilvēciski būt laimīgiem.

Lai mums piederētu tas, kas pieder.

Vēlēties vairāk un sasniegt visu, ko Dvēsele vēlas.

Noskaidrot, kas patīk, un atļaut sev to gribēt.

Pieņemt lēmumu – darīt vai nedarīt, apzināti nevis automātiski, tāpēc, ka «tādiem kā es, nav atļauts par to pat sapņot, kur nu vēl iet, darīt un saņemt».

Iespējams, jūs jau darāt kādas lietas, ko uzskatāt par nekaunību, un sirds dziļumos izjūtat kauna un vainas sajūtas.

Lūk, jums uzdevums – paņemiet lapiņu un uzrakstiet, ko tādu neatļautu jūs darāt. Sāciet ar vārdiem: “Es nekaunos…”

Iespējams, jums pietiek nekaunības sajust lietus lāses uz sejas un justies laimīgai.

Vai arī jums pietiek nekaunības iekārot svešu vīru?

Bet, iespējams, jūs no rītiem guļat līdz desmitiem?

Vai jūs nekaunīgi esat iesaistījusies kādā nopietnā projektā, pat nenojaušot, ko tas nozīmē?

Bet, iespējams, kaut kur dzīvo jūsu iekārotā sapņu sieviete, un jūs esat nolēmis aprunāties ar sievu par šķirsanos?

Atļaut sev dzīvot, vēlēties, izvēlēties, domāt un šajā procesā balstīties uz sevi – ir ļoti nopietns pamats tam, lai būtu apmierināts ar sevi un tātad – laimīgs!

Avots:  © psy-practice.com
Autors: Irina Dibova
Tulkoja: Ginta FS

Pārmetuma graujošais spēks

11053168_378813752243285_4918793446356721335_n

Pārmetums jebkuras attiecības pārvērš verdzībā.

Vai esi ievērojis, ka daudzi cilvēki sarunājas pārmetumu un noniecināsanas valodā? Es domāju, ka tas kļuvis jau par savdabīgu komunikācijas veidu mūsdienu pasaulē. Daudzi cilvēki pat nejūt, ka viņi to dara un, protams, tas izsauc atbildes agresiju. Rezultātā uz līdzenas vietas rodas konflikts.

Pārmetumi ir psihoemocionālās vardarbības forma attiecībā pret otru cilvēku. Un daudzas ģimenes šādi dzīvo un audzina savus bērnus, un šis komunikācijas veids tiek nodots no paaudzes paaudzē.

Kas ir parmetums?

Tas ir apvainojums, kas tam cilvēkam, kuram tas adresēts, izsauc vainas sajūtu un vēlmi aizstāvēties

Protams, cilvēks sāk aizstāvēties, izsakot atbildes pārmetumus. Tas ir kā ping-pong spēlē, kur bumbiņas lomu spēlē vainas sajūta. Attiecības kļūst toksiskas un nepanesamas. Tā cilvēki viens otram atņem izvēles iespēju, jo tadās attiecībās vienmēr valda bailes būt vainīgam, un visas darbības vērstas uz to, lai izvairītos no vainas sajūtas.

Kā atpazīt pārmetumu?

Tas vienmēr izskatās kā “Paziņojums – TU”: “Tu atkal izdarīji kaut ko ne tā! Tu atkal rīkojies slikti! Tu visu dari nepareizi!” Tas vienmēr tiek pasniegts no pozīcijas: “Es tavu rīcību vērtēju kā sliktu”. Taču es nerunāju par sevi un savu attieksmi pret tavu rīcību, es runāju par tevi un es tevi nosodu.

Ja pārmetumu valodā komunicēt ilgāku laiku, attiecības neglābjami izirst. Un nav svarīgi, vai partneri izšķiras. Vienkārši attiecības kļūst naidīgas un toksiskas. Tādās attiecībās katrs no parneriem var saslimt (un parasti arī saslimst) ar nopietnām slimībām, kā arī viņu dzīvē sāk notikt nepatīkami un pat dramatiski notikumi.

Ar ko aizvietot pārmetumu?

Aiz pārmetuma vienmēr slēpjas kāda pārmetēja neapmierinātā vēlme, vajadzība. Tas nozīmē, ka viņš vēlas paprasīt kaut ko, taču, lai to izdarītu, izvēlas pārmetuma formu. To formu, pie kuras viņš ir pieradis savas attīstības procesā, pie kuras viņu pieradinājuši viņa vecāki. Bieži vien vecāki nezin, kā padarīt savu bērnu paklausīgu un ērtu, un tāpēc izvēlas manipulēt tieši ar šo pārmetuma formu un “spēlēt” uz bērna vainas sajūtas. Un mēs visi zinām, ka ar to cilvēku, kurš jūtas vainīgs, vienmēr ir vieglāk manipulēt. Un izaug tas bērns, kurš nemaz nezin, ka ir kāds cits veids, kā sarunāties, un protams, arī viņš pats saprot tikai šo – pārmetumu valodu. Zinot to, ka aiz pārmetuma stāv kāda vajadzība, to var aizvietot ar lūgumu.

Pārmetuma alternatīva ir lūgums.

Lūgums vienmēr ir “ES-paziņojums”. ja man kaut kas nepatīk tavā uzvedībā, man vienmēr ir izvēle, kā tev to pateikt: vai nu “tu esi slikts”, vai arī “es esmu apbēdināts, man tas nepatīk un es lūdzu tevi tā vairs nedarīt”. Šajā “Es-paziņojumā” nav pārmetuma un tādā veidā tu partnerī neradi agresiju un vēlmi aizstāvēties. “Tu mani nobiedēji!” vai “Es nobijos, nedari, lūdzu. tā vars!” Ja pamēģināsi katru savu pārmetumu pārvērst lūgumā, attiecības pārstās irt un veselība netiks traumēta.

Ir vēl viena svarīga lieta attiecībā uz lūgumu.

Reiz, strādājot pārī ar savu partneri pie tā, lai pārtrauktu viens otram izteikt pārmetumus, es pamanīju, ka arī lūgums var tikt nepareizi tulkots.

Lūgums ir tas, kas paredz iespēju gan piekrist, gan atteikt. Par to nevajadzētu aizmirst mirklī, kad lūdzat. Savukārt pārmetums nekad neparedz atteikumu, jo aiz tā vienmēr sekos vaina. Pārmetumā neietilpst tiesības atteikt un tas neparedz izvēles iespēju.

Tad, lūk, ir ļoti svarīgi lūgumu nepārvērst vardarbībā. Ja tev jau pateica “nē”, atstāj cilveku mierā. Tiesības pateikt “nē” ir katram cilvēkam – arī tev. Ja tu turpināsi pastāvēt uz sava lūguma izpildīt tavu vēlmi, tas neglābjami pārvērtīsies vardarbībā.

Patiesībā mēs parmetam tikai tāpēc, lai atņemtu otram cilvēkam tiesības mums atteikt.

Un šajā rīcībā nav mīlestības.

Padomā par to, pirms pārmet!

Avots: http://happyphilosophy.ru
Tulkoja: Ginta FS

Brīvības noslēpums. Nebūt ideālai!

nastja-mihejeva

Cik daudz asaru par savu neidealitāti ir izlietas manā kabinetā. Tik ļoti gribās būt labai meitenei. Tik ļoti negribās just sliktas sajūtas un domāt sliktas domas. Lai mani mīlētu. Lai viss būtu pareizi…

L. nodarbojas ar jogu. Viņas pasniedzēja nedzer, nepīpē, nenodarbojas ar seksu, jo tie ir zemi instinkti un zemas vibrācijas. Vēl viņa ir svaigēdāja un pamazām pāriet uz tīras prānas ēšanu. L stāsta par savu “učeni” un es jau gandrīz redzu nimbu virs viņas galvas.

Es saku L., ka man, nezin kāpēc, paliek slikti no šī svētulīguma. Kaut kā ļoti saspringti un garlaicīgi. Un pavisam noteikti tas nav par dzīvi. ja nu vienīgi par aizkapa. Taču, pilnīgi iespējams, tās ir tikai manas dīvainās projekcijas.

L runā par to, ka ļoti bieži viņai ir sāpīgi brīžos, kad sevi noķer skaužot. Tas taču ir tik slikti. Tas ir tik ļoti negarīgi. Tik zemiski.

Es jautāju:
— Ar ko gan tev tik briesmīgi traucē tava skaudība?
— Nu, traucē!
— Kas traucē? Traucē iet uz darbu un darīt labas lietas?
— Nē!
— Ēst un dzert traucē?
— Nē!
— Gulēt?
— Nē!
— Traucē būt sievietei, sievai, draudzenei, mammai?
— Nē!
— Un cik stundas dienā ilgst tava skaudība?
— Kādas piecas minūtes.
— Un ko tādu briesmīgu ar tevi izdara šīs piecas minūtes skaudības?
— M-m-m… nu, neko tādu, briesmīgu..
— Tad, kur ir problēma?
— Nu…sanāk, ka nekur… murgs kaut kāds!
— Un ko tu apskaud? Un par ko apskaud? Visus pēc kārtas?
— Nē! Man skauž, ka sievietei ir brīvs laiks sev, lai lasītu grāmatas, tās kuras patīk, nevis tās, kas darbam vajadzīgas. Piemēram, es vakar sēdēju kafejnīcā pie savām atskaitēm, ēdu, dzēru un paralēli rediģēju. Bet pie blakusgaldiņa sēdēja meitene – tā atslābināti, malkoja kafiju un lasīja kādu filosofisku grāmatu. Un es saskaudos.
— Tu vari paskatīties uz savu skaudību kā uz kompasu? Tas vienkārši tev rāda to, kā tev trūkst. Pēc tā, ko tu man stāstīji, es sadzirdēju, ka tev trūkst atpūtas, relaksa un nedaudz nodarbes savam dvēseles priekam.
— Jā, tā tas ir!.
Un tālāk sekoja jau cita saruna. Mēs izstrādājām stratēģiju un taktiku viņas vajadzību realizēšanai.

Un man tā arī IR Brīvība – iepazīt sevi, pieņemt to, ko sevī esmu ieraudzījusi, padarīt to par savas dzīves kustības uz priekšu degvielu, un apzināti to iebūvēt savā sistēmā, lai tas ne tikai netraucētu, bet vēl arī palīdzētu.

L. nedaudz neuzticīgi visu to klausās. Interesanti, protams,… Bet grāmatās par garīgo izaugsmi pavisam ko citu raksta un tas izskatās savādāk!

Un, kā piemēru, es stāstu viņai par saviem “mēsliem”, izmantoju sevi kā mācību materiālu.

Es esmu patoloģisks narciss. Tālajā bērnībā ar manu mammu zaudētais emocionālais kontakts manā dvēselē radīja bailes no atstumtības, un dziļā sāpe “es esmu slikta” kompensējās ar vēlmi būt labākajai. Varētu padomāt, ka, ja es kļūšu pati labākā, krutākā, mamma mani iemīlēs un neatstums. Vai kaut vai vispār ievēros.
Un visu savu dzīvi es biju labākā.
Četros gados es tekoši lasīju. Pirmajā klasē man bija labākā atmiņa un tikai man skolotāji uzticēja no galvas iemācīties garumgarus tekstus skolas svētkiem. Tad manā skolā iemācījās izmērīt IQ. Lieki teikt, man tas bija visaugstākais. Astoņos gados es brīvi runāju angļu valodā – tikpat brīvi, kā krievu.  It visā man bija talanti. Mana mamma čupās krāva manus diplomus no zīmēšanas konkursiem. Es nepratu dzīvot savādāk. Galvenais bija būt pašai pirmajai, labākajai. Pašai gudrākajai. Pašai izcilākajai. Lai viņa mani ievērotu. Lai mīlētu. Lai piespiestu pie savām krūtīm un paglaudītu galvu. Kaut reizīti.
Man ir ļoti laba mamma. Tagad, būdama pieaugusi, es to saprotu. To, ka mīlēja viņa mani ļoti, ļoti. Un rūpējās par mani kā neviens. Rāvās vairākos darbos, starplaikos tīrīja, mazgāja, gatavoja, veda mani uz tālo ģimnāziju, jo tā bija labākā pilsētā, vadāja brāli uz sporta nodarbībām.

Toreiz es nesapratu, ka tā arī bija viņas mīlestība. Bet man bija vajadzīgs kas cits. Man vajadzēja, lai ar mani spēlētos, lai mani glāstītu, mīlinātos ap mani kā ap mazu, mīļu zvēriņu. Bet mūzikas skola man nebija vajadzīga.

Nu un izauga, kas izauga – tāds ievainots narciss.
Manā dvēseles rīku kastītē ietilpst savas niecības sajūta, bailes būt atstumtai, asa vajadzība pēc tuvības, kauns un vainas sajūta, skaudība, naids un deprasija, kā arī centieni kļūt visuvarenai un lielai. Un ar tādu briesmīgu kombināciju būtu jāpakaras tuvākajā bērzā. Patiesība ir tā, ka tas ir manas iekšējās pasaules zīmējums. Un izmest to vai nomainīt ar citu diez vai izdosies. Tāpat kā acu krāsu, sejas pantus,ķermeņa struktūru. Tad, ko man darīt?

Adaptēt katru mēsla krikuci tā, lai tas kļūtu par labu mēslojumu? Te nu arī slēpjas Brīvība – no sevis, no liktens, no nosacījumiem, no nolemtības, no bezizejas un ierobežojumiem..

Savu niecības sajūtu un centienus kļūt visuvarenai es novirzīju profesionālajā izaugsmē. Tā ir tā enerģija, pateicoties kurai es eju uz semināriem, vācu zināšanas no visiem iespējamajiem avotiem, izdomāju jaunas tehnikas un metodikas – kreatīvi un attīstos. Un man ir labi tajā visā. Un tieši tas viss arī ir attīstījis manī labu humora izjūtu. Nu, protams, nav iespējams nesmieties par savu napoleoniskumu. Brīžos, kad esmu pārāk uzpūtusies no savas pārāk lielās nozīmības, es kliedzu: “Es esmu cilvēks – torte!” Un tas ir tik smieklīgi, un no tā kļūst tik viegli!

Bailes no atstumtības un milzīgā vēlme pēc tuvības ir padarījušas mani par labu draugu. Uzmanīgu, mīlošu un rūpīgu. Es ļoti baidos pazaudēt tuvu cilvēku, es  viņu cienu un augstu vērtēju  Šie cilvēki ir padarījuši mani par ļoti labu meitu. Es ļoti daudz sevis ielieku attiecībās ar vecākiem. Un tā nav formāla meitas pienākumu pildīšana. Tas ir patiesi un no sirds. Un tas izauga no mīlestības un tuvības lielās vērtības manās acīs, atvērtības un uzticēšanās, kuras es beidzot ieguvu savās attiecībās ar mammu un tēti. Un man ir ļoti labi tajās.

Kauns un vainas sajūta no destruktīva spēka pakāpeniski transformējas sirdsapziņas balsī. Nespējā kaitēt, zagt un nodot. Man ir privātā prakse un klienti vienmēr sākumā ir centušies samaksāt skaidrā naudā, jo to taču pa ieradumam pieņem visi. Es – nē. Tikai ar norēķinu karti, lai godīgi varu nomaksāt savus 6%. Varbūt tas ir stulbi, taču no katra nopelnītā rubļa es godīgi maksāju nodokļus. Man ir kauns zagt. Pat no valsts. Un, nezin kāpēc man tā ir labi.

Skaudība ir mans kompass. Es atsekoju to, kam es skaužu un tas man dod labu ieskatu par to, kādas manas iekšējās vajadzības nav pilnībā apmierinātas. Un es izdomāju veidus un meklēju iespējas tās apmierināt. Un man tā ir labi.

Arī manas depresīvās dienas ir kļuvušas par manu resursu. Šajās dienās es ieslēdzos mājās un atslēdzu telefonu. Un visu dienu vāļājos gultā. Lasu grāmatas, skatos filmas. Guļu. Šo dažu dienu laikā es pārlādēju savas enerģijas baterijas – un atkal dodos pasaulē – svaiga, atpūtusies, ar starojošām acīm. Un man tā ir labi.

Es vienkārši sapratu: no sevis neaizbēgt. Izsvītrot, izmest, izgriezt – neko no sevis nav iespējams. Var tikai attīrīt haosu un no tiem pašiem akmentiņiem sakārtot jaunu struktūru. Komponenti paliek vieni un tie paši. Bet dzīves garša – cita. Garšīga. Un tajā ir mana Brīvība. un tajā ir mana Gudrība.

Varbūt tā man ir apgaismība? Vai arī labas, daudzus gadus ilgušas terapijas rezultāts? Vai arī viens un otrs vienlaicīgi? Nezinu. Jā, un kāda pie velna starpība 🙂

 

Autors: Nastja Mihejeva, psihologs-seksologs, Maskava

Foto: no privātās kolekcijas http://happyvagina.guru/

Tulkoja: Ginta FS