Cilvēka briedumu nosaka viņa prasme dzīvot šaubās. Kamēr vien cilvēks cīnās ar likteni, cenšoties nokaulēt sev mūžīgās garantijas, viņš nenobriest. Kā dzīvesgudra maza zivtele tas cenšas apiet grūtības, bailīgi nodarbojoties ar savu izdzīvošanu un viņa dzīves kvalitāti nosaka paša pasīvā dzīves pozīcija un tas, kā apkārtējie izturas pret viņu.
Briedumu nenosaka vecums. Izaugsme notiek caur pārvarēšanu.
Dzīve ir gudra un mums nekad neizprast tās likumus pilnībā. Droši vien tur arī slēpjas tās skaistums. Kārtējais notikums dzīvē atver jaunu redzējumu un sapratnes dziļumu.
Mācību stunda aiz mācību stundas, kļūda aiz kļūdas. Un dzīve mūs ietin sūrajā realitātē kā mazu kaķēnu, bakstot ar degunu vietā, kur tas pieķēzījis. Kā stingrs skolotājs, dzīve mums sit pa pieri tad, kad mēs spītīgi neievērojam tās pērienus pa dibenu.
Man tāds pēriens bija gadījums, kad uz ielas kāds pusaudzis centās man noraut no kakla ķēdīti. Tieši tad es biju pārliecināta par to, ka esmu drošībā uz visiem 100%. Tas bija agrā rudenī. Skaidra, saulaina diena, pilna iela ļaužu un es – septītajā grūtniecības mēnesī. Pēc savas ģenētiskās uzbūves es esmu ļoti maza un smalciņa, tāpēc mans septītais mēnesis vizuāli izskatījās kā devītais un apkārtējie to nevarēja nepamanīt.
Grūtniecība, kas norit bez sarežģījumiem, ikvienai sievietei ir brīnumains stāvoklis, un šajā dienā es patiešām biju kaut kadā dīvainā, nereāli skaistā stavoklī. Garastāvoklis atbilda laika apstākļiem. Laimīga un starojoša es nopirku asteru pušķi. Droši vien es izskatījos neparasti. Tie, kuri mani atceras pusotru gadu atpakaļ, noteikti ievēroja, ka es nevis gāju, bet lidoju mākoņos. Šķita, ka miers, laime, prieks manī bija iemājojuši uz mūžīgiem laikiem. Un sirdij bija absolūti mierīgi un droši. Vai tad var kaut kas slikts ar mani notikt? Vai tad var kāds mani apbižot vai aizskart, grūtnieci!!!? Protams, ka nē, pasaule taču ir spogulis, ja tu tai smaidi, tā noteikti tev smaida pretī. Vai ne tā?
Un, lūk, “peldu” mājās ar asteru pušķi. Es pat neievēroju cilvēkus sev apkārt, vienkārši domās biju kopā ar savu mazo, vēl nedzimušo mazuli un lēni pārvietojos pa ielu.
Man pretī nāca divi pusaudži, stilīgi puiši, labi ģērbušies, no skolas vecākajām klasēm. Kādā brīdī viens no viņiem paātrināja soli, pienāca man klāt, pastiepa roku un rāva ķēdīti, pēc tam metās bēgt. Tajā pat laikā, otrais mierīgi turpināja savu gaitu, izliekoties, ka nekas nenotiek.
Es apstājos un pamazām sāku saprast, kas notiek. Pataustīju kaklu un sataustīju ķēdīti: fū, paldies Dievam, tā bija uz kakla. Puisis rāva aiz kulona, bet puķu pušķis, ko nesu rokās, patraucēja un rāviens nebija pietiekami spēcīgs. Zaglēns bija jauns un nepieredzējis, bailes no soda lika viņam aizbēgt ātrāk, kā viņš pamanīja, ka ķēdītes nav. Es visa vienās asarās skrēju mājas.
Jā, zādzības nebija, taču es biju parbijusies. Mana iztēle sāka sacerēt visdažādākos situācijas attīstības scenārijus un galvā peldēja tūkstošiem domu “Un kas, ja nu viņš…” Pamazām es nomierinājos un ieslēdzās racionālais prāts.
“Kā kaut kas tads vispar ir iespējams? Kāpēc tas notika ar mani? Es nekad neiedomājos, ka kaut kas tāds vispār var notikt!” Protams, es biju dzirdējusi sirdi stindzinošus stāstus par to, kas noticis ar citiem cilvēkiem. Bet te pēkšņi – es….Tas nav iespējams: ar citiem, jā, ar mani – nē. Es taču esmu laba!
Bīstamais notikums nāca no tās puses, no kuras es nekad to nebiju gaidījusi, tieši tad, kad pēc visiem taisnības likumiem, nekas nedrīkstēja notikt. Kur pasaule dodas? Kur taisnīgums? Te bruka mana ticība pasaulei!
Pati to negribot, es palūkojos ārpus savu ilūziju robežām, līdzīgi bērnam, kas lūr caur pirkstiem, spēlējot paslēpes. Tas, ko es ieraudzīju, nebija nekas patīkams, un ar to tagad būs jādzīvo.
Tipiska maģiskā domāšana: ja es būšu laba, tad ar mani neviens neuzdrošināsies slikti izdarīties.
Notikušais, kā murgs, kas izpildīja savu galveno funkciju – pamodināja gulošo, parādīja dzīves nenoteiktību visās tās izpausmēs, aizpūta mītu par manu unikalitāti un īpašo statusu.
Ja es esmu laba, labsirdīga un nevienam neko ļaunu neesmu izdarījusi, tas nenozīmē, ka esmu liktens izredzētā un neaizskaramā. Tas vispār neko nenozīmē. Es neesmu pasaules naba, bet gan mazs smilšu graudiņš uz dzīves lielo mērogu fona. Es esmu parasta. Protams, pasaulē nav otras tādas kā es, katrs mēs esam unikāli, bet ne izredzētais, uz kuru nedarbojas dzīves kopējie likumi. Mana taisnība eksistēja tikai manā iekšējā psihiskajā laukā un neizplatījās ārēja pasaulē. Man nav skaidrs, kas izdomājis šos likumus un kāpēc, bet tie ir, un es ieraudzīju tos darbībā.
Ir tikai tas, kas ir. Tas nenozīmē, ka pasaule ir ļauna vai bīstama un visi cilveki ir vilki.
Tas nozīmē tikai to, ka dzīvei ir savi likumi, likumsakarības, kam nav nekā kopīga ar to, ko es par tiem domāju, un tas galīgi nav tas, kas mana maģiskā domāšana.
Ticība savam unikalitātei ir ticība savai neievainojamībai. Kādā noteiktā dzīves brīdī katrs no mums saskaras ar to, kam nav gatavs: tā var būt nedziedināma slimība, problēmas darbā un ģimenē, tuva cilvēka pēkšņā nāve.
Ticība savai unikalitātei – ir aizsargveidojums, kas dod iekšēju aizsargātības sajūtu, ticību tam, ka ir kaut kas stiprāks un gudrāks par mums, kas pasargās, aizsargās un nepieļaus netaisnību.
Bet dzīve ir citādāka. Nav nekāda taisnīguma. Neviens nekad nav apsolījis, ka būs viegli. Nav iespējams sagatavoties pieaugšanai – dzīvei ir savs plūdums, kas mums nav zināms. Ir jāiemācās dzīvot, pieņemot tās nenoteiktību, saprast tās mācībstundas, izdarīt sarežģītas izvēles, nest atbildību par tām un doties tālāk. Vai arī neizdarīt nekādus secinājumus, skraidīt pa apli, turpinot dzīvot ilūziju gūstā, laiku pa laikam sastopoties ar to pēkšņu sabrukšanu. Un kārtējo reizi atkal uzdot vienus un tos pašus jautājumus: “Par ko? Kāpēc?”
Dzīve ir pina nenoteiktības, līdzsvaru nomaina notikumi, kas izjauc dzīves rāmo plūdumu. Tādos momentos gribās atrast vietu, kur varētu veikt pāreju no uzzināšanas un notikušo notikumu pārdomāšanas uz secinājumiem un lēmumiem.
Atrast savu Gefsimanas dārzu, kur izraudāt asaras, sajust mieru un atvieglojumu. Tā ir vieta, kur var dziedināties un uz kurieni tiecas mūsu dvēseles, kur var atstradāt savus iekšējos jautājumus un pārdomāt visu dzīves neparedzamību.
Vienīgo vietu, kas dod drošības un mājas pavarda sajūtu.
Ja dzīve tev iedevusi apstākļus, kas izjauc tavu ierasto dzīves kārtību, noteikti atrodi sev tādu “vietu”. Tāda vieta var būt starp saviem tuviniekiem, mīļiem cilvēkiem, draugiem, garīgajiem skolotājiem, vai arī mazpazīstamiem cilvēkiem, kas pārdzīvojuši līdzīgu traumējošu pieredzi.
Katram no mums nepieciešama vieta, kur varēsim justies drosībā, kur varēsim atklāti stāstīt par sevi, zinot, ka neviens nenosodīs, kur varam skaļi raudāt, atzīstot savu vājumu dzīves priekšā. No turienes mēs iznāksim ar sajūtu, ka ir kļuvis vieglāk un daļa problēmu jau ir atrisinājušās pašas no sevis.
Autors: Tatjana Sarapina
Tulkoja; Ginta FS
Ginta Filia Solis 