Mācība

Reiz dzīvoja Zostēviņš. Viņš bija daudz lidojis, daudz ko redzējis un ļoti daudz ko varēja pastāstīt. Un, lūk, viņam sagribējās ar savām zosu zināšanām dalīties, paveikt labus darbus, palīdzēt visiem zemes iemītniekiem ar visu, kas vien būs viņa spēkos.
Bet, tā kā viņa palīdzību neviens nelūdza, Zostēvinš nolēma doties ceļojumā un pa ceļam palīdzēt visiem nelaimīgajiem. Domāja, domāja, uz kurieni lidot, un izdomāja, lidos uz jūru.
Viņš lidoja visu dienu, bet tā arī nevienu nesatika.
Pārnakšņot viņš nolēma purvā un bija izdomājis, ka no rīta ceļos tālāk.
Uzausa rīts, Zostēvinš pamodās un pamodās arī visi purva iemītnieki.
“Lūk, arī tie, kam man jāpalīdz izglābt viņus no šīs nožēlojamās eksistences!” – nodomāja Zostēviņš, skatoties uz vardēm, čūskām, krupjiem un ūdriem.
“Brāļi un māsas, paskatieties sev apkārt. Vai tiešām jūs neredziet, cik nožēlojamu dzīvi dzīvojat?! Vai tiešām jūs nevēlaties izkļūt no šī netīrā purva?! Dodieties man līdz uz brīnišķīgo jūru, tur mūs gaida laimīga dzīve, pilna prieka un brīvības!” – iesaucās Zostēviņš, iedvesmots no iespējas palīdzēt “nelaimīgajiem”.
“Bet mēs mīlam savas mājas. Mūsu senči tās mīlēja. Kam mums jūra?” – atbildēja pārsteigtie purva iemītnieki.
“Jums šo mīlestību un nebrīvi ir iedvesuši! Kā gan var mīlēt tadu maziņu, tadu netīru purvu?!” – turpināja klaigāt Zostēviņš.
Atradās tie, kas noticēja un piebalsoja Zostēviņam, ka pie tālās un nezināmās jūras viņus gaida laime. Arī tie posās ceļam. Savukārt Zostēviņš bija ārkārtīgi priecīgs un apmierināts, ka bija izdevies izdarīt labu darbu. Un nav zināms, ar ko šis stāsts beigtos, ja purvā nebūtu ielidojis vecais Zvirbulis, sens purva iedzīvotāju draugs.
Ieraudzījis notiekošo, Zvirbulis pārbijās par saviem draugiem un ātri tiem paskaidroja to, ka, lai cik skaista arī nebūtu jūra, taču tā vide purva iedzīvotājiem būtu ļoti bīstama.
Savukārt Zostēviņš aizlidoja viens, un uz visiem laikiem ielāgoja vienu mācību: pirms censties izvilkt kādu no “purva”, vajag padomāt, – varbūt tā ir vienīgā vieta uz pasaules, kurā šis kāds ir spējīgs izdzīvot.
© Amu Mom
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkojums: © Ginta Filia Solis

Dzīve ir vienkārša

Dzīve ir vienkārša.
Ja esi piekusis no grūtībām, vienkārši uz mirkli apstājies…
Apstājies un paskaties uz šo vienkāršību.
Sajūti to. Izjūti. Iemīli to. Kļūsti par to…

Dzīve ir vienkārša. Paskaties visapkārt. Tavi sarežģījumi nav izņēmums. Apzinies to.

Dzīve ir vienkārša… Un tās vienkāršība ir tajā, ka viss pastāvīgi kustās, mainās, izņemot vienu – Dzīves likumi ir nemainīgi. Tās ir atslēgas, kas atslēgs jebkuru slēdzeni. Tās ir durvis, aiz kurām tevi gaida jebkurš sapnis. Tas ir fundaments, uz kura celta visa pasaule.
Viens no šiem likumiem ir “Piepildījuma” likums:
Atdodot tu piepildies ar to, ko atdod.
Piepildies tu, piepildās tava mikropasaule. Tā Tu Radi sevi un visu ap tevi.
Gribi saņemt? – Atdod.
Gribi mīlestību? – Atdod mīlestību.
Gribi sapratni? – Dāvā sapratni.
Gribi siltumu? – Sildi.
Gribi prieku – Priecē…
Dzīve ir vienkārša.
© Amu Mom
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Amu Mom: tu savas sāpes esi izlūdzies Visumam

Katru reizi, kad kāds vai kaut kas nodara tev sāpes, nesteidz dusmoties. Tu savas sāpes esi izlūdzies Visumam. Neapzināti tu pats tās esi pievilcis.

Sāpju nodarītājs ir tikai marionete, kuru tu pats vadi…

“Esi piesardzīgs ar savām vēlmēm” – tie ir Mūžības vārdi.

Ko tie sevī nes?

Kad tu alksti, lai piepildītos kāda no tavām vēlmēm, tu nemaz neaizdomājies par to, ka, lai tā piepildītos, tev būs kaut kam jāiet cauri, kaut kas jāzaudē, kaut kas jāiegūst… Kā tikko vēlme ir noformulējusies un nostiprinājusies apziņā, visapkārt viss sāk pārkārtoties tā, lai tā varētu piepildīties.

No tavas dzīves aiziet cilvēki, kuri traucē vēlmei piepildīties, uzrodas jauni, kuri palīdz, ierodas tie, kuriem jāiemāca tev ieraudzīt ceļu pie kārotā. Dažkārt ir vajadzīgs spēks, bez kura šo ceļu nenoiet, bet spēku dod sāpes un grūtības. Tu esi pieradis pie tā, kas bija agrāk, un neredzi, pie kā ved sāpīgas izmaiņas visapkārt. Taču tu jau gribi, lai tavas vēlmes piepildītos? Tās ir tas, kas nebija, bet kam jadzimst, un tas no tavas dzīves aizvāks veco, kas neļāva atnākt Jaunajam…

Piedzimšana atnāk caur sāpēm. Aiz Nakts nāk Diena.

Tumsai ir jāsabiezē, lai iemirdzētos spēcīga Gaisma…

Vēloties, tu pats un tikai tu, ieslēdz visus mehānismus, kuri maina dzīvi jaunai piedzimšanai tajā.
Tu pievelc it visu, kas tam vajadzīgs, tajā skaitā – arī sāpes.

Tāpēc atceries: tas cilvēks, kas nodarīja tev sāpes ir tevis paša izsaukts. Viņš ir lelle. Nedusmojies uz viņu, bet atdari ar pateicību par spēku, par palīdzību ceļā uz Jauno.

Autors: AmuMom
Avots: https://magic-goal.ru
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis