Kas šobrīd patiesībā notiek?

Daudzi senie pareģi ir pareģojuši apokalipsi un pasaules galu, ko aprakstījuši senie maiji, daudzi svētie, gaišreģi. Un šie pareģojumi sāk piepildīties. Tikai tas nav tas pasaules gals, kuru mēs bijām iedomājušies:

Tā ir planetāro ciklu maiņa, tāpat kā dienu nomaina nakts.
Tas ir laiks, kad apziņa pāriet daudz augstākā līmenī un planēta attīrās no tumsas, visa destruktīvā un karmas.

Tāpēc tas skars mūs VISUS.

Katrs, kurš šobrīd atrodas šeit uz Zemes, ir vēlējies atnākt tieši šajā laikā, lai piedzīvotu tieši šādu pieredzi.
Un tas nozīmē, ka ikkatram ir iekšējā zināšana, resurss un enerģija tam, lai izietu šo laiku.

Tie, kuri dzīvo šobrīd ir pašas spēcīgākas dvēseles, kuras spējīgas, piedaloties šajā spēlē, palīdzēt šai planētai un uz tās dzīvojošajiem ieiet jaunā ciklā un jaunā laikā.
Planētas mentālā sfēra ir piesārņota ar destruktīvām cilvēku domformām, tāpēc šobrīd tā kopā ar mums iet cauri attīrīšanas procesam.

ZINI, šis ir ļoti svarīgs laiks.
ZINI, ka tu esi mūžīga būtne, kas apveltīta ar kosmisko saprātu un spējām, un šis iemiesojums ir tikai kārtējā tava spēle, priekš kuras tev ir izsniegts tavs “ādas kostīms”.
ZINI, ka viss notiekošais ir Lielā Scenārista un Režisora Griba.
ZINI, ka viss šobrīd notiekošais ved pie evolūcijas, pie pilnīgas mūsu potenciāla atvēršanas. Tā potenciāla, kas ir katrā no mums, un tas ir vienīgais, ko vēlas mūsu dvēseles.

SVARĪGI. Pārstāt vainot un nolādēt jel ko: valdības, citas nācijas, cilvēkus, sevi, Dievu, tumšos spēkus – viņiem vienkārši ir tādas lomas.
SVARĪGI. Mācīties pieņemt notiekošo ar uzticēšanos Radītājam un savam Garam.
SVARĪGI. Pārstāt pieķerties tam, kas brūk un aiziet – prasme dzīvot tagadnē, būt elastīgam un spējīgam adaptēties – tās ir tās prasmes, kuras mums šobrīd ir ļoti vajadzīgas.
SVARĪGI. Dzirdēt sevi, savu intuīciju, savu sirdi. Tikai tava būtība spēj izvest tevi tur, kur tev jābūt un ar tiem, ar kuriem kopā tev jābūt.

Atrasties drošībā var tikai, sekojot iekšējam impulsam, iekšējam saucienam un iekšējai savai zināšanai.
SVARĪGI. Paiet malā no prāta un savienoties ar savu sirdi.

Esi ar cilvēkiem, kuri tev garā tuvi.⠀
Jo vairāk to ir apkārt, jo tu kļūsti spēcīgāks un jo lielākas iespējas ir tavai grupai.
Kopā jūs spēsiet nostāvēt šajos sarežgītajos laikos.

Satricinājumi un attīrīšanās skar visu pasauli un ir bezjēdzīgi meklēt ārpasaulē drošu vietu.
Tava iespēja saglabāties un tava drošība šobīd ir atkarīga no tava iekšējā miera un spējas pašsavaldīties.
Tavas iekšējās vētras būs kā magnēts, kas pievilks ārpasaules vētras. Tāpēc ir vajadzīgs iekšējais miers.
Pamet tās darbības, kas kaitē citiem cilvēkiem un dabai.

Cēloņu-seku laiks tiek samazināts līdz minimumam.
Radi un veido! Palīdzi citiem!
Ir pienācis laiks dalīties, atdot, palīdzēt, atbalstīt.

Ja tev šobrīd ir ļoti slikti, noliec malā savu svarīgumu un sāc palīdzēt citiem, un tu ieraudzīsi, cik ļoti uz labo pusi  mainīsies tavi apstākļi un stāvokļi.

Atver savu sirdi!
Maskas, liekulība un sasaistītība vairs šai pasaulei nav vajadzīga.

Visi notikumi, kurus mēs vērojam, ir domāti tam, lai cilvēki atvērtu savas sirdis un atgrieztos pie savas patiesās dabas.

Mēs esam Mīlestība!
Mēs neesam atdalīti viens no otra, mēs esam vienots apziņas lauks, vienots organisms.

Jo ātrāk tu atmodīsies no tumsas snaudas, jo mazāk cietīsi.
Dodies pie savas patiesās un dievišķās dabas.
Tas ir tavs pēdējais eksāmens.
ATCERIES, ka mēs esam radītāji.
Mēs radām savu realitāti ar savām domām, stāvokļiem un nolūkiem.
Iedomājies sevi savā gaišajā nākotnē. Ieliec tajā tos stāvokļus, kuros tu vēlies būt.

Tavas notikumu rindas ir kā puzles gabaliņi, kas saliekas no tām sajūtām, kuras tu visbiežāk piedzīvo.
Savas realitātes vadīšana ir iespējama caur stāvokļiem.
Dari visu iespējamo, lai atvērtu savu sirdi un atrastos savā iekšējā prieka laukā, savā mierā, līdzsvarotībā, harmonijā un mīlestībā.

Tatjana Ullrich
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lielās pārejas laikabiedriem

“Kāpēc es tik uzstājīgi pievēršu garīgi atmodušos cilvēku uzmanību jautājumam par Patiesības Kritērija pareizu izpratni un pielietošanu? Tieši tāpēc, ka šobrīd galvenā Labā un Ļaunā konfrontācija notiek tieši energoinformatīvajā laukā.

Šobrīd Kosmisko plūsmu ietekmē Cilvēce izpaudīs visu, kas bija slēpts, un izpaudīsies arī katra cilvēka patiesā personība. Tāpēc Zeme kļūs par haosa arēnu (Visuma Konstitūcija, 32. nodaļa). Tieši tādā haosā jūs šobrīd dzīvojat, un tajā pat Gaismas Skolotājiem ir ļoti grūti atpazīt patiesās Zināšanas.
Šobrīd efektīvs ir Sirdsapziņas mehānisms, tāpēc Apgaismības Skolotāju Misija ir ļoti grūta. Viņu nākotnei ir ļoti svarīgi, kurp viņu izglītošanas centieni virza cilvēci. Noslēdzošā Laikmeta Skolotājiem ir jāved cilvēce uz Gaismu. Tomēr neapzināti viņi var vest to tumsas virzienā. Tāpēc cilvēcei jābūt ļoti vērīgai (Visuma Konstitūcija, 27. nodaļa).
Tāpēc īpaši vēlos uzsvērt ļoti svarīgu momentu. Šobrīd ezotēriskajās aprindās, pat starp cilvēkiem, kuri iepazinušies ar viedajām Mācībām un kuri saprot to nozīmīgumu, diemžēl ir vērojama nepietiekami dziļa izpratne par sirds čakras atvēršanas procesa jēgu un būtību.
Sirds čakra, vai sirds centrs cilvēka enerģētiskajā struktūrā ieņem īpašu vietu. Un tieši ar to saistīta ir visu to garīgo un morālo īpašību atvēršanās, ar kuru potenciālu ir apveltīts ikviens Dieva radītais cilvēks, un kas NEKAD nepiemitīs nevienai tehnoloģiskai ierīcei (piemēram robotam), kuru radījis nevis Dievs, bet cilvēks.
No visām dzīvajām būtnēm uz Zemes tikai Cilvēkam ir dotas Tiesības tieši no sirds izveidot enerģētisko saikni ar Garīgo Plānu.

Attiecībā uz atsevišķu cilvēku tas nozīmē “saiknes nodibināšanu ar savu Augstāko Es”, t.i. ar savu Dievišķumu. Tieši Garīgajā plānā mīt GARS, kas arī ir pati Patiesība, kas ir Patiesās Zināšanas Dievišķais Avots.
Lūk, kā par to runā Lielā Māte, kuru var dēvēt par Visuma Pirmsmāti:
“Es tev iedevu māti, tēvu, bērnus. Un bez viņiem tu nevari piedzīvot Manu Mīlestību. Es devu tev pretējā dzimuma dzīvesbiedrus, mīļotos. Tu nevari bez viņiem piedzīvot Dievišķo Mīlestību.
Taču vissvarīgākais, ko Es esmu tev devusi, ir Savu Būtību, ko sauc par Garu. Bez tā tu nevari sajust Pats Sevi… Bet Gars neatrodas tavā ķermenī. Tomēr tavā ķermenī ir kāds centrs, kas saņem GARA ENERĢIJU visās tavās iemiesošanās reizēs. Tas ir līdzīgi, kā, ja tu esi Uztvērējs, bet Es – Raidītājs, kas translē tev šo Enerģiju.  Tādā veidā Mana Būtība atspoguļojas tavā ķermenī. Tu esi mana projekcija uz Zemes. Tu esi Mans Bērns, kurš mācās Manā Zemes skolā (Visuma Konstitūcija, 47. nodaļa).
Garam nav vajadzīga Pilnveidošanās. Taču, lai sasniegtu Garīgo Plānu, ir nepieciešams, lai tava zemes Pilnība būtu ekvivalenta Tavam Garīgajam Potenciālam, kas atrodas Garīgajā Plānā. Lai sasniegtu garīgo veselumu, tev ir nepieciešami iemiesojumi. Tikai tad tu vari pieprasīt savas Garīgās Enerģijas un piedzīvot Universālo Apziņu (Visuma Konstitūcija, 26. nodaļa).
Šajos fragmentos īsi un dziļi ir aprakstīta zemes cilvēka garīgās augšupejas shēma. Jā, Garam nav nepieciešama Pilnveidošanās, jo tas JAU IR Pilnīgs, tāpēc tas neatrodas ķermenī, bet svētī to.
Bet cilvēkam Pilnveidošanās ir nepieciešama saskaņā ar Dievišķo evolūcijas plānu. Un šajā ceļā, kā tas augstāk minēts, palīgā nāk “centrs, kas saņem Garīgo Enerģiju”, t.i. tavs Sirds Centrs, un iespēja sajust Mātišķo un Dievišķo Mīlestību attiecībās ar mātēm, tēviem, bērniem, dzīvesbiedriem un pretējā dzimuma mīļotajiem.
Šīs jūtas arī ir saistītas ar sirdi, jo tām ir garīgs pamats, un tā ir cilvēcības izpausme, kas ir absolūti nav pieejama nevienam robotveidīgam mehānismam, jo ​​tāda centra viņu enerģētiskajā struktūrā nav un nekad nebūs.”

El Morija
Fragments no Valentīnas Mironovas raksta “Современникам Великого Перехода”
Pilnu rakstu krievu valodā var izlasīt vietnē 
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tiem, kuri pamodušies

Šī informācija tiem, kuri pamodušies (nevis uzskata sevi par tādiem), ir ņemta No Maksa Fraja grāmatas «Полный НяпиZдинг». Maskava, izdevniecība АСТ, 2018. 448с. – (Миры Макса Фрая).

Apzinātība ir vienīgā brīvības atslēga un vienlaikus arī pati brīvība tajā veidā, kādā tā cilvēkam pieejama uz šīs zemes. To paņemt praktiski ir neiespējami. Bet neņemt – ir lielākā izšķērdība, kuru vien var iedomāties.
Tāpēc, ka cilvēka jēga ir komunikācija ar Garu. Citas jēgas mums nav.


… Tie, kuri paļaujas uz svešu, autoritatīvu viedokli, plašāk runājot, meklē ārējo atbalstu, noteikti tiks piemānīti.
Ne vienmēr tas notiks ļāunprātīgi, ne vienmēr – redzami, taču tā notiks.
Vienīgais ārējais atbalsts, kas mums sajūtās tiek dots ir Gars. Viņš, ak, piedodiet jel, nolaižas. Vai uzkrīt uz galvas. Visdažādākajos dīvainos veidos. Lai stiprinātu iekšējo atbalstu tajos, kam tas ir stiprs. Un iznīcinātu iekšējo atbalstu cilvēkā, kuram tas ir vājš.
Ienākošās informācijas apstrādes procesā ir jāpaļaujas nevis uz fantāziju (spēju brīvi operēt ar iegūtajām zināšanām – visbiežāk kāda cita), bet uz iztēli (apziņas spēju pieņemt un ietilpināt sevī vēl nezināmo un pat principā neizzināmo). 

Un tie, kuri neiemācīsies balstīties uz savu iekšējo patiesību, ies bojā zem melu lavīnas. Bet tie, kuri iemācīsies, izdarīs lielāko daļu mājas darba, dēļ kura cilvēks piedzimst uz šīs zemes.

Nevainības zaudēšana (un baiļu ielaišana sevī ir nevainības zaudēšana) ir absolūti nepieciešama, lai pretēji pieredzei un visam kopumā, apzināti atgrieztos pie šīs nevainības. Skaidrs, ka tas ir pilnīgi neiespējami, tad kāpēc gan citādi mēs te esam? Šis brīnišķīgais vingrinājums attīsta apziņas taisnos muskuļus un karmas slīpos muskuļus.

Viss, ko te var izdarīt, ir pacensties runāt pēc iespējas saprotamā valodā ar pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Un iedragāt šo sasodīto, viņu pašu ienīsto pasaules ainu, kuras uzturēšana prasa visus spēkus – viņu un mūsu.

Sajūtu, ka Dievs tevi ir pametis, var ārstēt tikai ar lēmumu dzīvot, tā, it kā Dievs nekad tevi nebūtu atstājis. Un vispār nevienu. Nav obligāti ticēt, bet obligāti ir zināt. Vai arī vienkārši rīkoties tā, it kā mēs zinātu. Tāpēc, ka mēs patiešām zinām, pat tad, ja to neapzināmies. “Neapzināmies” – tas ir īslaicīgs stāvoklis, tas pāries.

Kamēr mēs dzīvojam tā, it kā Dievs ir ar mums, Viņš arī ir ar mums. Kamēr mēs dzīvojam tā, it kā Gars ir uzvarējis, Viņs ir uzvarējis. Kamēr mēs uzskatām, ka esam nemirstīgi, mēs tādi esam. Pat tad, ja sākotnējos apstākļos tas tā nebija.

Lieta, protams, tāda, ka pagātne nekad neaiziet bez pretošanās. Īpaši pēc tam, kad jau kļuvusi par pagātni. Un pretoties tā var ļoti skarbi. Tā var sev līdzi bezdibenī aizvilkt austošo nākotni, tātad mūs visus. Taču tas neatceļ to faktu, ka mēs jau esam. Precīzāk sakot, ka esam tikai mēs. Bet viss parējais ir jezga. Briesmīga, bīstama, taču pilnīgi bezjēdzīga. Tajā nav nemirstīgās daļas. Un tai nav ne mazākās iespējas turpināties.
Tas ir kaut kas līdzīgs dēmoniem, kuri, pēc manu reliģisko paziņu apliecinājumiem, lielos baros lien virsū svētajiem, kuri ieradušies tuksnesī, lai beidzot kļūtu apgaismoti. Un viņu ierašanās, pēc ekspertu domām, nozīmē pareizu procesa gaitu.

Ir iespējams un ir pat nepieciešams uzticēties Visumam, taču tas nenozīmē, ka var uzticēties cilvēkiem. Tās vispār ir dažādas opcijas. Tikai tāpēc, ka kāds cilvēks rīkojas cūciski, tas nebūt nenozīmē, ka pasaule ir “slikta” un “ļauna”. Un to, ka visi cilveki ir “slikti” un “ļauni”. Taču uzskatīt visus par “labiem” arī nevajag. Katrā jaunā gadījumā ir jātiek skaidrībā atsevišķi un no jauna. Un jāmācās dinamiskais līdzsvars, nevis pamatīgs apliecinājums jebkurā no pozīcijām.

Nav sodu, bet ir cēloņsakarības. Un tās ir divas atšķirīgas lietas. Īpaši šīs zināšanas noderēs astoņpadsmit gadu vecumā, kad vecākie biedri, kuri izlasījuši pusotru ezotērisku brošūru biedēs ar karmu. Kura arī nav nekas cits kā cilvēka prātam neredzamu cēloņu un seku kopums, nevis kāda nepielūdzama debesu skolotāja ļaunā griba.

Ne par ko nav “jāmaksā”. Tadā ziņā, ka par prieka mirkļiem nav “jāmaksā” ar minūtēm (bet dažkārt gadiem) ciešanu un sāpju. Vienkārši  dzīve pati par sevi ir pārmaiņu virkne, pilnībā viss mainās kopumā, dažreiz mums patīk pārmaiņas, dažreiz nē. Bet tā ir dabiska lietu gaita, nevis kaut kāda “maksa” par kaut ko skaistu. Savādāk domāt nozīmē indēt sevi.

Jo cilvēka apziņas spēks ir tik milzīgs, ka, ja mēs savām acīm redzētu to, kā tā darbojas, mums visiem bikses būtu pilnas.

Patiesa apziņas dzīve sākas ar savas radošās gribas aktivizēšanu. Sākumā tai jābūt virzītai uz sevis radīšanu. Tālāk – uz visu.

Par šo tēmu var runāt ļoti daudz un ilgi, taču labāk uzreiz secināt: svarīga ir tikai apziņas skaidrība un katras darbības apzināšanās. Un, kas mums kļūst par skaidrības un apzināšanās atslēgu – vai tā ir plūmju tabaka, kāposti, telefona zvans, lūgšana, smarža, kāds pazīstams rituāls, ciešs gredzens pirkstā, burvestība, draudzīga roka uz pleca, sāpju lēkme, no bērnības pazīstams dzejolis, kadrs , vajadzība braukt ar mašīnu, ūdens spainis uz galvas, putna kliedziens – tam nav nekādas nozīmes. Lai tikai būtu tada atslēga.

Bet labā ziņa ir tā, ka mūsu prāta apslēpto daļu var izsekot kā spiegu. Vērot, kam mums pietiek spēks, pat tad, ja tā nemaz nav. Kas izraisa vismaz prieka ēnu, vismaz nelielu dvēseles atbalsi.

Un bieži vien mēs konstatējam, ka dažas lietas rada prieku pat pilnīgi draņķīgā brīdī. Kas tieši tās ir – līdz tam vienmēr var aizrakties tad, ja tu principā proti aizrakties, noskaidrot, izpētīt.
Tā ir viena no vissvarīgākajām lietām pasaulē – zināt ko mēs PATIESĪBĀ mīlam. Nereti tās ir pavisam vienkāršas lietas, kas, protams, neveicina sava žilbinoši sarežģītā tēla radīšanu iekšējā spogulī, toties ļoti iepriecina. Un tās var kļūt par sākuma punktiem pārgājienā pēc visām pārējām lietām.

Nav jau kur atkāpties, aiz mums ir Visuma Bezdibenis. Un tāpēc mēs neatkāpsimies.
Un tieši tāpēc viss būs labi.

© Copyright: Valentīna Mironova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR STIPRAJIEM

Stipros nemīl – viņi nav ērti. Viņus nevar kontrolēt un vadīt.
Viņi dzird sevi, zin, kā cienīgi ir un nav gatavi no tā atteikties.
Viņos ir enkuri, ar kuriem tie spēcīgi turas pie vēlmes dzīvot bez netīrības un būt laimīgi par spīti visam.
Viņiem ir stipras saknes, kuras nevar izraut vai sagraut. Kā nevar sagraut viņu dzīves principus, pašcieņu, morāli un ticību sev.
Stiprie spēj izturēt jebkuru patiesību, Likteņa triecienus, spīdzināšanu ar nodevību un savu emociju vētru.
Viņi nebaidās sāpju, jo ejot caur savu sirds karu un pāri personīgās elles līnijām, ir iemācījušies pārvērst brūces viedumā un baudīt dzīvi, sirdī saglabājot skaistumu un maigumu.
Stiprie neklīst pa svešiem ceļiem un netirgojas ar laimi, nelūdzas mīlestību – bet, ja Dievs viņiem to sūta, pieņem kā milzīgu dāvanu un nekad nenodod to, ko mīl.
Dzīvo godīgi, rīkojas pēc sirdsapziņas, nelielās ar savu dzīves stāstu un nemāca citiem dzīvot, tikai piedāvā arī citiem padziļināt un attīstīt sevi.
Nes savu nesamo, nenoveļot to uz citu pleciem, atbild par pateikto un izdarīto, neuzveļot vainu citiem, gūstot mācību no kļūdām – tukšas nožēlas vietā stiprajiem raksturīgi izdarīt pareizos secinājumus.
Viņi zin, ko izvēlās – tos nevar ne saliekt, ne pakļaut, ne uzspiest tiem kaut ko pret viņu gribu un vēlmēm. Nekad un nekādos apstākļos.
Un vēl viņi prot aiziet. Stiprie prot aiziet vienreiz un uz visiem laikiem. Nepārbaudi, cik stipras ir viņu jūtas, raksturs, pacietība – pats salūzīsi.

© Ļiļa Rus
Tulkoja: Ginta Filia Solis

ĶERMENIS – Dvēseles spogulis

kermenis

Kāpēc tā? Mūsu iekšējais dators visas domas un emocijas uztver kā komandas darbībai – tā mēs esam uzbūvēti. Aizkaitinājums, aizvainojums, bailes, šaubas, sadzīvistiskie pārdzīvojumi – tas viss atspoguļojas ķermenī.
Vēlies parbaudīt? Atceries situāciju, kas tevi nesen sadusmoja. Un tagad pievērs uzmanību tam, kuru muskuļu tonuss pieauga? Visbiežāk varēsi novērot, ka tie ir sejas muskuļi, savilktas dūres un krūšu zonas muskuļi. Tā ir? Kādu mirkli elpo dziļāk, lai izšķīdinātu spazmas un nepadarītu situāciju smagāku, kas var izvērsties par iekšējo orgānu slimībām, mugurkaula problēmām utt.
Tādas muskuļu reakcijas vajag atsekot un ielaist šajās zonās skābekli.
Par vēlu? Tad nāksies pastaigāt pa ārstiem. Ārsts izrakstīs tabletes. Tikai tās noņems sekas. Jo slimība taču ir ķermeņa kliedziens pēc palīdzības.
Vēl visdažādāko kaišu cēlonis ir zema pašvērtība, kad mēs sevi padarām par upuriem… darbam, bērniem, draugiem, apstākļiem. Tāpēc, ka neērti. Tāpēc, ka jādomā par to, ko padomās cilvēki. Tāpēc, ka baidāmies aizvainot kādu un tāpēc savu Dvēseli, savu ķermeni, savas jūtas nostumjam pēdējā vietā.
Šamaņi saka: “Jūs lielpilsētās dzīvojošie cilvēki esat dīvaini, domājat vienu, jūtat otru, runājat trešo. Tā pat saslimt var!” Un viņiem taisnība. Mīlestība pret sevi, mīlestība pret savu ķermeni, tas ir tad, kad mēs pirmkārt, klausāmies savā sirdī, protam atpazīt un pārvaldīt savas emocijas un paust augstas jūtas, kad mēs protam nomierināt savu lepnību, būt apzināti un rīkoties atbilstoši savām sajūtām. Bet, ja nu gadījumā tas neizdodas, tad nevajag mānīt sevi un citus. Nevajag tēlot labiņo, ja esi naidpilns. Klusēt, baidoties kadu aizvainot, tas nozīmē nodot, pirmkārt, sevi. Mūsu ķermenim ir brīnumaini resursi, kas palīdz palaist pašizdziedināšanās procesus. Un šie resursi ir saistīti ar Dvēseles, Ķermeņa un Gara vienotību. Lai tavā sirdī mājo harmonija.
Ksenija Silajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis
​​​​​​​Foto: pexel

Avots: Счастливый психолог

Ķermenis saņem vēstis no Dvēseles

kermenis6

Mēs esam raduši uzskatīt ķermeni par kaut ko atsevišķu, tādu, kas dara savu darbu bez mūsu līdzdalības un, ja mēs pret to izturamies “pareizi”, tas nodrošina mums “labu pašsajūtu”.

Daudzi izturas pret savu ķermeni tā, it kā tas būtu vergs, vai arī var izturēties pret to labi, bet pieprasa, lai tas verdziski izpildītu viņu vēlmes un iegribas.

Taču daži runā, ka ķermenis saņem vēstis no Dvēseles. Un, ja nu mēs uz brīdi iedomājamies, ka Dvēsele saņem vēstis no ķermeņa, ka ķermenis palīdz Dvēselei pielāgoties zemes dzīvei, analizē, tulko, dod tīru lapu, tinti un spalvu, lai Dvēsele varētu rakstīt mūsu dzīves hroniku?

Iedomājies, ka līdzīgi kā pasakās par burvjiem un vilkačiem, ķermenis pats par sevi ir Dievs, skolotājs, mentors, pieredzējis pavadonis. Un, ko tad? Vai ir saprātīgi visu dzīvi tiranizēt savu skolotāju, kurš mums varētu tik daudz ko dot un iemācīt? Vai esam ar mieru atļaut visu dzīvi citiem cilvēkiem  to nomelnot, nosodīt, uzskatīt par neizdevušos? Vai mums pietiks spēka nostāties pretī vairākumam un pa īstam, dziļi ieklausīties savā ķermenī, šajā spēcīgajā un svētajā Dieva radībā?

Mūsdienu sabiedrībai raksturīgā pieeja ķermenim ir kā skulptūrai ir aplama.

Ķermenis nav statuja. Tam ir pavisam cits nolūks. Tā uzdevums ir aizsargāt, ietilpināt, atbalstīt un iedvesmot Dvēseli un Garu, būt atmiņu glabātuvei, piepildīt mūs ar sajūtām – labāko barību Dvēselei.

Tas kalpo tam, lai mūs paceltu, mudinātu un piepildītu ar sajūtām: lai pierādītu, ka mēs esam, ka mēs esam šeit, lai dotu mums pamatu, masu, svaru. Ir aplami domāt par ķermeni tā, it kā tā būtu vieta, kuru mēs pametam, lai lidinātos garīgās sfēŗās. Ķermenis ir šo pārdzīvojumu nesējs. Ja nebūtu ķermeņa, nebūtu sajūtas, ka mēs pārkāpjam slieksni, nebūtu pacēluma sajūtas, bezsvara stāvokļa sajūtas. Tas viss nāk no ķermeņa.

Ķermenis ir nesējraķete. Atrodoties šīs raķetes priekšgalā, Dvēsele iluminatorā veras zvaigžņotajās naksnīgajās debesīs un tai aizraujas elpa.

Klarisa Pinkola Estesa “Sievietes, kuras skrien ar vilkiem”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atgūt Dievišķo enerģiju

dveseles321

Jautājums Sergejam Lazarevam.
Kādā gadījumā mēs zaudējam Dievišķo enerģiju?
Kad tā vairs neplūst pie mums?
————————————————-
Kad Dvēsele mums ir svarīgāka par Mīlestību.

Kad bauda, kuru izjūtam, mijiedarbojoties ar pasauli, klūst svarīgāka par Mīlestību pret Dievu.

Augstākā laime uzreiz pēc mīlestības pret Dievu ir tās brīnišķīgās un augstās jūtas, kuras rodas, mijiedarbojoties ar apkārtejo pasauli. Kā tikko Dvēsele pagriež muguru Dievam, šo jūtu krahs kļūst nepanesams, tāpēc, ka šīs jūtas kļūst par galveno dzīves jēgu un mērķi. Vienkāršiem vārdiem runājot, zaudējot nepartraukto tiekšanos pie Dieva, Dvēseles sāpes kļūst neciešamas. Tad atbalsta punkts no Dvēseles pārvietojas uz garu un par cilvēka galveno dzīves mērķi kļūst vara, nauda, statuss un nākotne.
Ja Dvēsele ir ievainota, tad cilvēka galvenais mērķis ir nākotne un tās zaudējumu, gluži dabiski, viņš pieņemt nespēj.

Aizsargājot savu nākotni, cilvēks sāk nīst, nosodīt, atriebties. Cilvēks baidās zaudēt savu nākotni – rodas bailes, apātija, depresija. Bet kad atkarība no nākotnes kļūst nāvējoša un tā ļoti spēji sāk kust, galvenais atbalsta punkts pārvietojas uz ķermeni. Ēdiens, fiziskās baudas, krāšņs apģērbs, jauns auto, izmeklēts interjers mājā un vasarnīcā kļūst cilvēkam par galveno mērķi, laimi un dzīves jēgu.

Kad ir tādi primitīvi, piezemēti mērķi, galvenā, iekšējā enerģētika degradējas pietiekami ātri. Jo aktīvāk cilvēks tiecas pēc dzīves baudām, jo ātrāk pavājinās viņa enerģētika. Un tad iestājas dabiska noslēguma fāze – pavājinās galvenās dzīvības funkcijas, notiek pašsagraušana un tā rezultātā iestājas nāve.
Nav grūti iedomāties, kādā fāzē atrodas šī brīža civilizācija. “Interesanti, – es domāju, – cik laika vajag, lai atdzīvotos Gars un Dvēsele, ja atkal tiks atvērti Dievišķās enerģijas kanāli? Iespējams, mēs jau esam pārkāpuši to robežu, aiz kuras laiks lai atjaunotos, ir neglābjami zudis? Kaut gan, ja atceramies Bībeli, ja ticība un tiekšanās pie Radītāja ir patiesi, tad pat vislielākie grēcinieki momentā mainījās. Tātad mums vēl ir iespēja.”

Sergejs Lazarevs “Vecāku audzināšana”, 3. daļa.
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Garīgās attīstības līmeņi

varaviksne

1. līmenis: Pašas jaunākās dvēseles vēl neapjauš savu Augstāko Es un tās atrodas Sarkanajā garīgās attīstības līmenī. Tie ir tie, kuru Gars evolucionējis salīdzinoši nesen, izejot no dzīvnieka līmeņa un saņēmis savu individualitāti.
Galvenais tās uzdevums ir iemācīties izdzīvot, galvenā rakstura iezīme – cenšanās būt kā visi. Tādiem cilvēkiem parasti ir samērā inerts prāts, viņi ir konservatīvi, rezultātā viņus ir viegli vadīt.

Nevēloties izkustēties no vietas, un baidoties kaut ko savā dzīvē mainīt, Sarkanie atrod veldzi seriālos – tā ir savdabīga dzīves kaislību vērošana no droša attāluma.

Kas attiecas uz morālajiem orientieriem, viņiem pilnībā pietiek ar Mozus baušļiem, bet uz tālāku un sarežgītāku domas kustību viņu prāts un Dvēsele netiecas un nav spējīgi. Toties Sarkanie ir ļoti izturīgi – pasaulei viņi dod savu fizisko spēku.

2. līmenis: Cilvēki-bērni, noskaņoti izzināt apkārtējo pasauli un vēl aktīvāk izmantot tās dotos labumus. Tās atrodas Oranžajā garīgās attīstības līmenī. Pat attiecībās ar Dievu viņi turpina vadīties no komforta principa, izvēloties tos reliģiozos novirzienus un principus, kas mazāk ko aizliedz un atļauj vairāk. Oranžajiem kategoriski nepietiek savāktības un spējas nosēdēt mierīgi uz vietas. Viņi ir spējīgi ģenerēt brīnišķīgas idejas – sākumā ar tām aizdegties, bet tikko kā šis aizraušanās periods beidzas un sākas darbs, viņi nevar savākties projektu novest līdz galam.
Vēl viena lieliska Oranžo īpašība ir tā, ka viņiem vienmēr kaut kur atradīsies “haļava”. Visums katram ļauj iziet cauri šim attīstības līmenim (vai palikt tajā – ja tas atbilst Augstākā Es potenciālam) un visdažādākajos veidos rūpējas par savu “Oranžo bērniņu” ar izpalīdzīgu radinieku un dāsnu draugu, negaidītas peļņas un dāvanu palīdzību. Bet, ja Augstākā Es līmenis ir augstāks par Oranžo, Visums agri vai vēlu atņems cilvēkam šo Oranžo “haļavu” un liks Zemākajam Es evolucionēt tālāk.

3. līmenis: Pasauli parvalda Dzeltenie. Cilvēki šajā garīgās attīstības līmenī ir mērķtiecīgi, ambiciozi, darba spējīgi un pat savu laiku, kas paredzēts atpūtai izskaitļo. Viņi uzmanīgi izstudē veidus, kā pārvaldīt pasauli un vadīt cilvēkus. Ja sarunu biedrs bieži lieto vardu “statuss”, “ietekme”, visticamākais, viņš ir Dzeltenais. Šie ļaudis uzskata, ka visu ir sasnieguši paši, sapņo par to, kā atstāt savas pēdas vēsturē un dot labas starta pozīcijas saviem bērniem.
Viņu dzīve vienmēr ir kustība pa vertikāli.

Dzeltenie zina, ka jau ir tikuši galā ar savu dzīvniecisko dabu, bet Dievam vēl netic, toties tic Cilvēkam un viņa spējai pagriezt upes pretējā virzienā.
Dievišķā visas esības daba viņiem atklājas tuvāk šī līmeņa beigām. Dzeltenajiem ir tik ļoti spēcīgs Ego, ka viņi turpina realizēt savas ambīcijas pat caur bērniem un mazbērniem. Nonākot savā ietekmē līdz noteiktam līmenim, tādi cilvēki sāk just, ka ir sasnieguši savu iespēju galējo robežu un tad viņi vai nu iet politikā, turpinot savu Dzelteno ceļu citā teritorijā, vai sāk nodarboties ar pašiznīcināšanu (narkotikas, azartspēles, ekstremālais sports utt), vai…

4. līmenis… kļūst par Zaļajiem. Tas ir pārejas līmenis,  veltīts tam, lai “rīvētos” Ego un Dieva iepazīšana Dvēselē. Galvenais vārds šajā līmenī – samierināšanās, pieņemšana, sajūta, ka katram ir savs liktenis. Komunikācija ar šādu cilvēku, vienkāršu un viedu vienlaicīgi, ļauj sajust Dievišķo. Viņa uzdevums ir atmodināt garīgumu Sarkanajiem, Oranžajiem un Dzeltenajiem.

Zaļais līmenis dalās vairākas daļās.

1. daļa – Dzeltenā līmeņa cilvēks tikko kā sāk palikt “zaļš”. Viņš mācās nomierināt savu Ego un pakļauties augstākajai varai (kaut gan sākumā tas var izdoties ar milzīgām grūtībām).

2. daļa – “nulles punkts”. Pēc Dzeltenā līmeņa iziešanas ir sajūta, ka Ego aiziet, tomēr mazāk jūtamā tā daļa tomēr paliek. Lai tā aizietu pavisam, “nulles punktā” cilvēks visu zaudē. Viņš saprot, ka Ego viņam vairs nevar palīdzēt. Pazūd senie sakari, “nulles punkts” paņem visu lieko, atstāj tikai pašu nepieciešamāko. Neskatoties uz visu šī etapa smagumu, cilvēks izjūt Dievišķo atbalstu un gala rezultātā tas kļūst viņam svarīgāks par visu to, kas aizgājis pagātnē.

3. daļa – pēc “nulles punkta” cilvēks nostājas uz sava Ceļa un vāc tikai savus kontaktus, cilvekus, darbu.

Visums rūpējas par Zaļā līmeņa cilvēku, palīdz tam, bet tā nav Oranžā “haļava”, jo Zaļais, savukārt, strādā Visumam. No viņa staro skaidrība, siltums un viedums.

5. līmenis: Gaiši Zilajā līmenī cilvēkam atdzimst griba. Sākumā viņš var pārbīties, domādams, ka atgriežas Dzeltenajā līmenī. Patiesībā Visums dod viņam enerģiju tam, lai izmainītu pasauli, risinātu stratēģiskos jautājumus. Uz to brīdi Ego pilnībā ir pakļāvies Gara gribai, bet personīgās cilvēka vēlmes un Augstākā Es vēlmes ir nedalāmas. Gaiši Zilā līmeņa cilvēks nevelk pārējos “uz gaišo nakotni”, taču tik enerģiski uzlādē apkārtējos, ka tiem kļūst skaidri pašu karmiskie uzdevumi. Viņā jau runā Dievišķā griba.

6. līmenis. Spilgts Zilā garīgā līmeņa pārstāvis ir Dalai-lama. Zilais atcerās savas iepriekšējās dzīves, viņa Zemākais Es nesāk savu izaugsmi no Sarkanā līmeņa, kā tas mēdz būt ” vienkāršajiem mirstīgajiem”. Tāda cilvēka eksistences uz Zemes mēķis ir varenā enerģētiskā itekmē un pasaules enerģiju vadīšanā. Parastā sociumā Zilo nav.

7. līmenis Violetais ir Glābēja līmenis, kurš nāk uz Zemes, lai pārbīdītu visu līmeņu cilvēku apziņas slāņus, līdz pat konservatīvajiem Sarkanajiem. Fiziskajā plānā Violeto jau sen kā vairs nav. Pēdējais iemiesotais Violetais Ir Jēzus Kristus.
Dzīvojiet labestībā!
Avots: http://astrologiyaik.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Es ticu tam, ka ikvienai dzīvei ir jēga

Sollena-Photography-Sandra

Visi mēs kaut kam ticam. Reliģiozi cilvēki tic tam, ka Dievs ir, ateisti tic tam, ka Dieva nav. Kāds tic politiķiem, kāds tic naudas varai. Mēs ticam, ka rīt būs labāk, kā šodien. Bet citreiz mēs ticam tam, ka tik labi, cik bija vakar, vairs nekad nebūs.
Ļaujiet man padalīties ar savu ticību!
Es ticu tam, ka ikvienai dzīvei ir jēga.
Es ticu tam, ka katram cilvēkam piemīt spēja radīt veselas pasaules ne tikai savā iztēlē, bet arī realitātē.
Es ticu tam, ka mēs esam atnākuši uz šīs Zemes, lai sajustu mūsu Radītāja ģeniālo plānu, kas slēpjas šajā brīnišķīgajā spēlē ar nosaukumu DZĪVE.
Es ticu, ka mūsos ir spēks, kas atrodas pašā virspusē un šo spēku var atrast tikai darbībā.
Es ticu, ka darbs ar sevi ir vienīgais, kas nepieciešams cilvēkam, lai viņš kļūtu laimīgs.
Es ticu tam, ka katrs solis tuvāk savam Garam, tuvina mūs mūsu patiesajai dievišķajai dabai.
Es ticu tam, ka “sviestmaizes” nav. Tikai patiesi meklējumi un darbības atnes rezultātus.
Es ticu tam, ka, lai cik grūti būtu bijis, it visi parbaudījumi ir doti tieši tik lieli, cik mēs spējam pārvarēt.
Es ticu ceļam bezgalības garumā. Un tikai iešanai pa to ir jēga.
Un es ticu tam, ka, ja cilvēks apstājas šajā ceļā, viņš “mirst”. Nav svarīgi, fiziski vai garīgi. Viņš nodod savu sirdi un tas ir līdzīgi nāvei.
Nekad neapstājies, jo katram tiks dots pēc viņa ticības.
Autors: Aleksejs Pohabovs
Foto: Sollena
Tulkoja: Ginta FS