About gincisst

Uzrakstīt man: gincisst@gmail.com

Atlaist visu

atlaist444

“Atlaid… Atlaid katru mirkli, kā tikko tas pagājis. Necenties to paildzināt, tas nav iespējams; šis mirklis ir pagaisis, tas neturpināsies un neatkārtosies vairs nekad. Atlaid situācijas, cilvēkus, emocijas…

Uz tavas plaukstas apsēdās skaists tauriņš, izbaudi mirkli, priecājies par to, kamēr tas ir ar tevi, necenties aizvērt plaukstu un paturēt tauriņu sev, ļauj tam lidot, kolīdz viņš to vēlēsies… Un tā katru mirkli. Un, lai cik ļoti tev arī gribētos kaut ko noturēt, atlaid. Sarežģīti, sāpīgi, skumji, bailīgi – vienalga, atlaid, visu, visus un vienmēr…
Atceroties, aizmirsti. Neatceries, neatgriezies. Turpini kustību uz priekšu. Tas ir Dzīves filosofijas pamats – šeit un tagad, vienmēr tagadnē, atlaižot. Tik vienkārši! Taču tik sarežģīti, tikai tāpēc, ka mēs esam raduši pieķerties. Un baidāmies pazaudēt.
Jauni mirkļi nes mums jaunu prieku, jaunu iespēju, jaunus atklājumus… Pagātne vienmēr ir mirusi, nākotne – iluzora un tikai tagadne ir Dzīve.
Pateicies situacijām, pateicies cilvēkiem, kuru dzīves pieskārušās tavējai. Un laikā ar vieglumu atlaid.
Kad es jautāju savam draugam: “Vai tu nebaidies zaudēt?”, viņš man atbild: “Man nekā nav, man nav ko zaudēt un es nebaidos”. Jā, mums nav ko zaudēt. Mums visiem nekā nav, neviena nav un tas ir nemainīgi; vienkārši apzinies to. To, kas mums tiek dots, tie, kurus satiekam – ir dzīves dāvana, sauc to kā vēlies, taču tas nav mūsu un tas ir laicīgs, tāpēc ar prieku un pateicību pieņem un viegli atlaid.
Pamēģini. Tas ir tik viegli!…”
vk_EzoNews
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Par mazāko ļaunumu

atlaist10

Patiesībā mēs vienmēr zinām, kā pareizi rīkoties grūtās situācijās. Ko teikt, kurp iet, kā izskatīties un kādus lēmumus pieņemt. Mēs visu to zinām, taču, pat zinot un pieliekot piepūli, mēs darām ne to, ko vajadzētu darīt.
Baramies, kaut gan apzināmies, ka tas ne pie kā laba nenovedīs. Šķiramies, kaut zinām, ka tas ievaino mūsu bērnus. Sakām to, ko domājam, kaut gan tas vēl vairāk saasina situāciju. Nobīstamies un mūkam tur, kur būtu bijis nepieciešams palikt. Nevaram paciest, kaut gan viedi cilvēki paciestu. Atkal un atkal kāpjam uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem, kaut gan gandrīz skaidri zinām, kas notiks tālāk.
Vai arī kāpjam uz jauniem, līdz šim nepazīstamiem grābekļiem, pat nesaprotot, kā tieši tā bojājam sev dzīvi.
Un ļoti bieži nav skaidrs, kas ir labāk: zināt, kā tu to dari un nespēt neko mainīt, vai arī nezināt, kā tu to dari, un mocīties nesapratnē un izmisumā. Un atkal ciest dvēseles mokas no tā, ka zināšanas nepadara mūs prasmīgākus, bet pieredze negarantē veiksmi. Taču mēs neesam dievi. Un pat, zinot ideālo izeju no situācijas, dažkārt viss, ko varam izdarīt – nodarīt sev un apkārtējiem mazāko ļaunumu.
Jā, lai cik skumji tas arī nebūtu, visbiežāk viss, kas iespējams – iziet no situācijas ar pēc iespējas mazākiem zaudējumiem. Nodarīt minimālus postījumus. Samierināties ar to, ka nodarīsi sev un citiem sāpes. Darīt nepatīkamo, zinot, ka, ja to nedarīsi, būs vēl sliktāk. Saprast, ka uzvarētāju šajā situācijā nebūs. Ka  izslavētais “uzvarēja – uzvarēja” nav iespējams. Ka nāksies vien nolīst maliņā un laizīt savas brūces cerībā, ka nākamo reizi būsi gudrāks, pieredzējušāks un neiekritīsi tai pašā slazdā. Bet, ja arī iekritīsi, tad atradīsi kādu skaistu risinājumu.
Mēs patiešām neesam dievi. Un mūsu spējas ir ierobežotas. Un eksistē viedoklis, ka mēs, vienkāršie cilvēki, vienmēr, katru minūti, katru sekundi darām pašu labāko, ko varam, vadoties no esošajiem apstākļiem. Ņemot verā savas šaurās, ierobežotās cilvēciskās iespējas un ierobežoto izpratni. Traumēti ar savu personīgo sāpīgo pieredzi. Savus iekšējos škēršļus pārvaroši. Vēloties tikai to labāko un tiecoties pec tā kā nu protam. Godīgi savos centienos.
Un ir cerība, ka šī tiekšanās un godīgums nākotnē mums atnesīs savus ilgi gaidītos augļus.

Lūk, tāds stāsts.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par sievietes askēzēm

askeze1

Kad dzīvē viss ir labi un mierīgi, sievietei nevajag nodoties askēzēm: agri celties, badoties utt. Gluži otrādi, vairāk sevi jālutina, jādara patīkamas lietas, jāēd saldumi, jāpērk rotas un tērpi, vienu vārdu sakot, maksimāli jāpiepilda sevi ar enerģiju.
Kāpēc?

Tāpēc, ka dzīvē ne vienmēr ir gaišā svītra, dažkārt pienāk laiks atdot karmiskos parādus, iet cauri grūtībām. Un te nu sieviete sāk virzīt savu enerģiju, kuru iepriekš uzkrājusi, lai tagad izlīdzinātu šos nevienkāršos laikus, lai palīdzētu sev un saviem mīļajiem.
Un tad viņa sāk lūgties, badoties, veikt noteiktus rituālus, askēzes, lai atrisinātu smagas situācijas un palīdzētu tiem, kam tas vajadzīgs.

Sievietes askēzes ir daudz varenākas un spēcīgākas par vīrieša, un daudz vērtīgākas Visumam. Tāpēc caur askēzēm viņa spēj glābt visu savu ģimeni, Dzimtu un pat dot lielu enerģētisko ieguldījumu valsts aizsardzībā, ja viņas dievbijība ir milzīga.
Ir ļoti svarīgi to zināt. Gaišos, mierīgos laikos sievietei jāpiepildās, jāatpūšas, jārūpējas par sevi, nekādas skarbas askēzes. Jāuzņem enerģija. Bet tumšos un nemierīgos laikos sieviete kļūst par Sauli, kas apspīd ceļu citiem un dod spēku  dzīvot. Viņa atdod enerģiju. Jo vairāk enerģijas esi uzkrājusi, jo spēcīgāks tavu lūgšanu un askēžu spēks.
Autors: Marija Mišina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par ticības spēku

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Es vienmēr esmu brīnījusies par to, cik gudri viss ir uzbūvēts uz mūsu planētas. Cik pārdomāti, cik interesanti. Īpaši cilvēks. Viņa organisms, ķermenis ar spēju atjaunoties, iznēsāt bērnus, viņa psihe un smadzenes ar fantastiskām iespējām, viņa dvēsele, viņa jūtas. “Nē, – es domāju, – kaut ko tomēr cilvēki ar savu lielā sprādziena teoriju, redzams, ir saputrojuši. Ir Augstākais Saprāts, kuram tas viss ir pakļauts.”

Un tam vārds ir Dievs. Un tam ir daudzi vārdi un sejas. Un pirmais tā vārds ir Mīlestība.

Es pastāvīgi atkal un atkal pārliecinos par to, ka viss notiek tikai uz labu. Tās ir kaut kādas īpašas rūpes no augšas. Pat tad, ja šķiet, ka vispār viss ir zaudēts, pat tad, ja tu domā, ka netiksi galā un nesaproti kāpēc un dēļ kā. Kāds cilvēks teica: “Nevajag dzīvot ilūzijās, nekad nepienāks tas brīdis, kad dzīve kļūs ideāla. Vienmēr fonā būs kādas grūtības”. Un, ja šīs grūtības ir, tātad  tās tev ir pa spēkam un tu vari izaugt caur to parvarēšanu. Nekas nav nejauši, un viss tevi skar. Vēlos šodien padalīties ar kādu domu.

Kad šķiet, ka ir beigas, ka situācija nonākusi strupceļā un tu nesaproti, ko darīt, par kaut ko pārdzīvo, vari novirzīt savu uzmanību sirds centrā (krūšu viducī). Ielaist sirdī un saprast, ka, lūk tagad tu vari aprunāties ar Radītāju, kurš patiešām visu zin, saprot, pieņem un mīl bez jebkādiem noteikumiem.

Tu esi atklāts, nav vajadzīgas nekādas maskas, lomas, nevajag tēlot, ka esi stiprs, tu atkailini savu dvēseli tik ļoti, cik vispār tas iespējams un vienkārši runā, pastāsti Viņam par savu situāciju, tā it kā būtu atnācis pie Tēva, pie viedā visgudrā, vecākā. Stāsti, lūdz tevi vadīt, parādīt un palīdzēt tikt galā, dot spēku, apzināšanos, saprātu un dziedināšanu visam šim vislabākajā veidā no visiem iespējamajiem variantiem.

Man bija ļoti grūts laiks un ļoti sarežģītas attiecības ar vienu cilvēku. Es biju spiesta ar viņu komunicēt un tas sagādāja ļoti smagu diskomfortu. Un, lūk, reiz es apsēdos, novirzīju savu uzmanību uz sirdi un vienkārsi stāstīju visu, kas bija. Žēlojos, raudāju, runāju par savām sajūtām, par to, ka nezinu, kā rīkoties, lūdzu palīdzību, lūdzu, lai mani vada, lai izdziedina šo situāciju. Sirds tādos brīžos tiešām paplašinās, un tur kļūst silti un viegli. Pēc kāda neilga laika situācija patiešām mainījās uz labu. Arī tagad šīs attiecības nav vienkāršas, taču toreiz notika kāds pavērsiens. Un, ja manā dzīvē ir kāda svarīga un vērtīga pieredze, īpaši kaut kas labs, es tāpat novirzu savu uzmanību sirdī un pateicos par to tik patiesi, cik vien spēju.

Reiz kaut kur internetā es redzēju video “Galvenās kļūdas lūgšanu laikā”. Un domāju, vai tad var būt kaut kādas kļūdas, kad tu to dari no sirds un Dvēseles? Ticēt un vērsties pa taisno pie Radītāja. Tu neesi viens. Un tava sirds var kļūt par pašu galveno dievnamu. Droši vien ticība ir tā, kas patiešām ir spējīga darīt brīnumus, tā ir tas, kas baro mūsu garu un gribu.

Ticība, lūgšanas un pateicība.

Autors: Aleksandra Aļeksejeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Attiecības pastāvīgi pārbauda, uz ko tu esi spējīgs…

attiecibas2

Attiecības pastāvīgi pārbauda, uz ko tu esi spējīgs, pastāvīgi uz savas personīgās pieredzes aicina tevi radīt, izpaust un izjust arvien augstākas savas paša īpašības, savu arvien plašāku pasaules redzējumu, savus arvien brīnišķīgākos priekštatus pašam par sevi.

Nekur tu to nevari izdarīt tik tieši, īsti un redzami, kā attiecībās.

Faktiski tu vispār nevari visu šo īstenot ārpus attiecībām.

Tāpēc svētī jebkuras attiecības un pieņem tās kā ļoti nozīmīgas un formējošas tevi kā personību, to, kas TU ESI – un par ko tu šobrīd izvēlies kļūt.

Vispār centies neuztvert kādu vai kaut ko kā naidnieku – vai pat problēmu. Attīsti veidu, kā uztvert visas problēmas kā iespējas.

Vairums cilvēku stājas attiecībās drīzāk ar mērķi, ko varētu tajās saņemt, nevis ko varētu dot.

Jebkuru attiecību mērķis ir izlemt, kādu savu daļu tu vēlētos “paust””, nevis kuru otra cilvēka daļu tu vēlētos iekarot un paturēt.

Ļoti romantiski izklausās, kad tu runā, ka tagad, kad tuvais cilvēks ir ienācis tavā dzīvē, tu jūties pabeigts. Taču attiecību pamatmērķis nav tas, lai būtu kāds otrs, kurš varētu tevi pabeigt, bet gan tajā, lai būtu kāds otrs, ar ko tu varētu dalīties savā pabeigtībā.

Nekad un neko savās attiecības nedari pienākuma pēc. Dari visu apzinoties to lielisko iespēju, kuru šīs attiecības tev dod, lai tu nolemtu un kļūtu par to, kas TU ESI PATIESĪBĀ.

Nīls Donalds Volšs “Sarunas ar Dievu”, “Neparastais dialogs” 1. grāmata.
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Māte – Meita: attiecību attīstības posmi

mate_meita

Harmoniskām meitas attiecībām ar māti ir pieci posmi:

Pirmajā posmā mamma un meita dzīvo vienu dzīvi. Tādas attiecības, pilnas savstarpējas dziļas abpusējas sirsnības raksturīgas agrai bērnībai, kad bērns sevi identificē ar mammu: norūpējusies mamma – norūpējusies meita, mamma priecājas, arī meitai priecīgi. Kā tikko meita sāk apzināties savu individualitāti, viņa nodala sevi no mātes. Un iestājas otrais posms, kad meita sāk pretoties un sacelties pret to dzīvesveidu, kuru redzēja savā vecāku ģimenē. Parasti šis posms ļoti spilgti izpaužas tieši pusaudža gados. Krievu tautas tradīcijā šī vecuma meitenes dēļ savas tieksmes “badīties”ar vecākiem sauca par “kazām”. Meitenei šajā vecumā ir ļoti svarīgi aktīvi izpaust sevi, bet vecākiem ir svarīgi ievērot savu teritoriju, apzīmēt savas dzīves prioritātes un likt savai nemiernieciskajai meitai saprast, ka viņi dzīvo tā, kā uzskata par pareizu, un vienlaicīgi atzīt viņā pieaugošu sievieti un dot viņai tiesības radīt pašai savu atsevišķu pasauli….

Trešais posms ir meitas atdalīšanās no mātes. Ļoti bieži šajā brīdī tadā vai citā veidā meita pamet vecāku ligzdu – aizbrauc mācīties vai apprecas. Ja meitene paliek vecāku ģimenē, tad viņa ļoti aktīvi sāk apzīmēt savu teritoriju – istabu, kurā ieved savu kārtību, savu dienas režīmu, savu draugu loku. Šīs robežas tiek noteiktas pietiekoši stingri un netiek pieļauta ielauzšanās tajās.

Kad pasaule ir iekārtota atbilstoši savai gaumei un saprašanai, meitenei ļoti svarīgi kļūst tas, ka māte atzīst viņas pasauli, tāpēc šajā etapā – ceturtajā posmā meita vecākiem demonstrē savus sasniegumus, lai pierādītu to, ka viņas atdalīšanās ir notikusi veiksmīgi, ka viņas pasaulē viss ir labi.

Kad mammai viss ir parādīts un pierādīts, tad atnāk pateicība. Šajā piektajā posmā meita sāk just dziļu un patiesu pateicību mammai – tai sievietei, kura laida viņu pasaulē, iedeva visu, ko varēja iedot, mīlēja, kā prata. Atnāk mātes lomas apzināšanās, pašas pašpietiekamības un pašvērtības apzināšanās.

Sieviete sāk uztvert savu māti kā atsevišķu, savā zinā “svešu” sievieti, kas viņas liktenī spēlējusi ļoti svarīgu lomu un tagad turpina dzīvot savu dzīvi. Šis ir laiks, kad viņa viedi vēro savu māti un viņas dzīvi, apzinās viņas atrisinātos un neatrisinātos uzdevumus.

Tālākā meitas un mātes attiecību attīstība vairs nav bērnu-vecāku, bet gan sievietes-sievietes attiecības, dziļa vieda draudzība.

Kad sieviete nav izgājusi kādu no attiecībām ar māti attīstības stadiju, notiek it kā “apstāšanās” kadā no posmiem un tas negatīvi ietekmē sievietes dzīvi.

Pirmkārt, sieviete sāk “atspēlēt” neizieto posmu attiecībās ar vīrieti. Tā rodas mūžīgi karojošās, mūžīgi vīriešiem savas spējas un pašpietiekamību pierādošās sievietes.

Otrkārt, sieviete, kura nav izgājusi visus šos posmus nav spējīga atļaut saviem bērniem iziet ārpus tā rāmjiem, ko pati nav varējusi pārvarēt. Arī viņas bērni nespēj iziet pārējos posmus, tā paliekot par mūžīgiem bērniem, vai mūžīgi karojošiem pusaudžiem.

Treškārt, sieviete, kura nav izgājusi visus posmus, arī savu vīrieti tur atbilstošā bērna vai pusaudža stāvoklī, tomēr pieprasot no viņa gan vīrieša īpašību izpausmi, gan apzinātību, gan pieauguša cilvēka rīcību.

Ko darīt?

Sākumā ir svarīgi sev godīgi atbildēt, kurus etapus attiecībās ar mammu es neesmu izgājusi. Paskaties uz savu mammu – kādā etapā ar tavu vecmāmiņu viņa ir “iestrēgusi”? Visticamākais, tu atrodies tieši tur pat.
Izanalizē savas attiecības ar vīriešiem. Kas tev ir blakus – bērns, pusaudzis vai nobriedis vīrietis? Kā tu pati izpaudies attiecībās?

Un tālāk ir apzināti jāiziet šie “izlaistie” posmi, beidzot sacelties vai atdalīties, radīt savu pasauli un izlielīties ar to, apzināti nonākt līdz pateicībai. Ja mammas vairs nav starp dzīvajiem, tad to visu var izdarīt domās, izspēlējot iztēlē visas attiecību stadijas.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mūsdienu sievietes emocionālā pārslodze

rupes par sevi

Būt sievietei šodien nav joka lieta un ir daudz grūtāk, kā tas bija agrāk. Ne tikai tāpēc, ka mums šodien ir iespējas, no kurām galva griežas. Kaut arī tas atstāj lielu iespaidu.

Mēs patiešām varam atvieglot savus mājās darāmos darbus, bērnu audzināšanu, brīvi pārvietoties pasaulē. Ļoti daudz ko varam. Taču šīs iespējas rada mums papildus grūtības – izvēles mokas, mokas vērot citus un censties paveikt ko līdzīgu. Tas viss pārslogo sievietes psihi, kura arī bez tā visa ir ļoti jūtīga.

Uzmanīgāk apskatīsim tieši šo daļu – sievietes emocionālo slodzi.

Iedomāsimies dzīvi pirms simts gadiem.
Dzīvo kāda sieviete – Maša. Viņa dzīvo ciemā, kurā ir 100 mājas, un pazīst gandrīz visus ciema iedzīvotājus. Arī Mašu zin kādi plus-mīnus 200-300 cilvēki. Attiecības viņai ir ar kādiem 100 cilvēkiem. Un atbildstoši, kā savējos viņa uztver no 100 līdz 300 cilvēkiem. Pārējie zemeslodes iedzīvotāji viņai nav zināmi, tāpat kā viņa viņiem. Un arī viņu sāpes Mašai nav zināmas un viņas psihi tās netraumē.

Šodien Maša, dzīvojot lielpilsētā, katru dienu var saskarties ar simtiem cilvēku. Vairumu no tiem viņa ieraudzīs tikai reizi, taču tie tā vai citādāk var ietekmēt viņas dzīvi. Bet internetā un TV Maša uzzinās par visu, kas notiek pasaulē. Un, kur sākas tā robeža “savējie”, par kuriem viņai jāpārdzīvo?

Agrāk ar nāvi viņa varēja saskarties maksimums 300 reizes – ja nu gadījumā ar visu ciemu kaut kas notiek. Bet tagad? Katru dienu kaut kas notiek. Kaut kur notiek karš, krīt lidmašīnas, cilvēki slimo, iekļūst avārijās. Ja Maša dzīvo ar atvērtu sirdi, tad visi šie cilveki viņai ir kā “savējie”. Tātad – zaudējums un sēras. Katru dienu.

Un tikai svētie ir spējīgi dzīvot šajās vispasaules sāpēs pastāvīgi, neaizverot savu sirdi, nenocietinoties, nemirstot katru reizi kopā ar kādu otrā pasaules galā. Bet parastā meitene Maša?

Viņai kļūst neizsakāmi smagi no savas emocionalitātes, jūtīguma un atvērtības. Tātad savas būtības sievišķajām izpausmēm. Neizsakāmi smagi un sāpīgi. Un tālāk, visticamākais, viņa tomēr aizvērsies. Aizvērs sirdi šīm sāpēm. Jo no informācijas plūsmas aizvērties nevar. Taču, ja jau sirds ir aizvērta, tad aizvērta visam. Gan mīlestībai, gan Visuma enerģijai, kas varētu pabarot Mašu. Tāpēc arī Mašai nav spēka, nav vēlmes kaut ko darīt un viņas dzīve ir garlaicīga un pelēka.

Diemžēl. Viņa cenšas mīlēt ar sirdi, taču tas ir tas pats, kā skūpstīt kādu, galvā uzvelkot spaini. Arī sāpes var nodarīt viegli un arī baudas nekādas.

Tas ir pirmais emocionālas pārslodzes faktors – nespēja norobežot savu sirdi no sāpēm, kas notiek pasaulē.

Var pārstāt skatīties un lasīt ziņas, ko es parasti arī rekomendēju visām sievietēm un meitenēm. Taču, cik daudzas to spēj? Tuvākie jau turpinās klausīties ziņas un stāstīt par to, kas notiek…

Un vēl tagad par to, ka pasaulē ir Maša, var zināt arī citi cilvēki. Kāds priecāsies, kādam viņa ļoti iepatiksies, bet kāds, gluži otrādi, padomās par Mašu kaut ko sliktu. Un arī pateiks to, ko domā.

Būt skaistai sava ciema robežās nav grūti – parasti ir kaut kāds viens standarts, visi viens otru zin, ir jau pierīvējušies. Bet te, gadījuma cilvēki –  iet garām un izmet replikas: Resna! Tieva! Neglīta! Muļķe! Šķībacaina!

Cilvēki neprot paklusēt. Dažiem kaut kas pasprūk nejauši, daži pasaka ko nejauku ar nolūku otru aizvainot. Un ko ar to darīt Mašai?  Viņa taču ir meitene, tātad emocionāli jūtīga. Viņas dabā ir pieņemt un saņemt mīlestību.

Tas ir otrais emocionālās pārslodzes faktors – svešu viedokļu troksnis.

Viņa var pārstat būt kā visi – nerādīt savas fotogrāfijas, nekomunicēt sociālajos tīklos. Teorētiski var. Praktiski – tas ir ļoti grūti. Reti ir tādas mūsdienu sievietes, kas spēj pilnībā atteikties no virtuālas komunikācijas, kura ir tik ierasta.
Trešais faktors – ir iespēja redzēt citu cilvēku dzīvi. Unikāla iespēja. Vērot, iedvesmoties, pašai mainīties.

Taču var arī skaust, vēlēties neiespējamo sev šobrīd, salīdzināt savus tuvos un sevi pašu – ne par labu sev. Jo internetā taču visiem viss ir tik skaisti, praktiski ideālas bildes bez tik daudziem nepatīkamās neredzamas ortrās daļas – iekšējā darba. Un sadzīves.

Un sēž Maša ar savu nesen piedzimušo bērnu bērnu kopšanas atvaļinājumā, knapi paspēj pagatavot ēst, iztīrīt māju, paspēlēties. Un redz, ka kaut kādai Katjai jau ir divi bērni un viņa vēl piedevām ir notievējusi, un pusdieno restorānos un vīrs viņai tik skaistus ziedus dāvina. Un vēl Katja strādā. Kā viņa to visu paspēj? Un Mašai sāk šķist, ka viņai ir milzīga problēma. Un tagad mājas darbi jau sagādā emocionālas neērtības. Tāpēc, ka “visi cilvēki kā cilvēki, tikai es viena neveikla un čammma”. Domāju, ka tas saprotams daudzām meitenēm, kuras bijušas bērna kopšanas atvaļinājumā vairāk par gadu.

Savas nevērtības un nerealizētības sajūta ļoti bieži sākas tieši šeit, tajā punktā, kad “citiem ir labāk.”

Un ir gandrīz neiespējami izslēgt tās kameras, kas rāda to, kas notiek svešās mājās. Tas jau šodien ir normāli un pieņemami. Mēs visi tā vai savādāk atstājam savus logus atvērtus un svešie var redzēt, ka bērni smaida, mājas ir kārtība un vīrs dāvina ziedus.

Un tas kļūst par vēl vienu smalkās sievietes psihes pārslodzes punktu. Un arī no tā nepaslēpsies. Un tas liek Mašai steigties, uztraukties un censties paspēt vēl vairāk. Vairāk kā nepieciešams viņas dabai.

Ceturtais faktors ir izvēle.Tagad tās ir tik daudz! Agrāk viss bija vienkārši – atnāc uz veikalu pēc maizes – rupjās un baltmaizes. Lūk, arī visa izvēle. Bet tagad veikalu plauktos gozējas desmitiem dažādu šķirņu maizes. Tu stāvi, lasi etiķetes un galva griežas. Un tev jāuzņemas atbildība par savu izvēli.

Un tā ir tikai maize, bet vēl ir cita pārtika un tūkstošiem citu lietu, ko piedvā pārdevēji.

Un šo izvēli tu izdari katru dienu. Ko ēst, ko vilkt, ko darīt, ko macīties, ar ko komunicēt, ko atdot… Un visa atbildība par šo izvēli gulstas uz trauslajiem sievietes pleciem. Tāpēc, ka, ja vīram jaunais ēdiens negaršos, vainīga būsi tu. Ja bērnu aizsūtīsi ne tajā skolā – atkal, vainīga esi tu. Ja nopirki neveselīgu eļļu – arī vainīga esi tu.

Atteikties no izvēles pasaulē, kura sastāv no daudzām iksekundes izvēlēm, nav iespējams. Var samazināt tādu situāciju daudzumu, un atdot grožus vīrieša rokas (vīrietim izdarīt izvēli ir vienkāršāk). Bet, vai tad visām ir vīri? Un, vai šajā ziņā Maša uzticas savam vīram, pat, ja viņai tāds ir? Un, ja nu pēkšņi viņš nopirks ne to un atvaļinājumu ieplānos ne tur…

Piektais faktors ir bērni. Agrāk bērnu audzināšanas jautājumi gulās uz visas lielās ģimenes pleciem, kurā bija vairākas – 5-6 sievietes.

Tas nebija tik grūti. Bet tagad māte viena paliek ar bērnu ar visiem saviem pārdzīvojumiem. Pašu mātes un vīra mātes ne vienmēr palīdz un var palīdzēt, dažkārt pat traucē būt kontaktā ar sevi un saviem bērniem.

Pastavīga trauksme par nākotni. Agrāk viss bija zināms. Izaugs, pabeigs skolu (vai nepabeigs), strādās tīrumā kopā ar tēvu vai rūpnīcā. Vai arī izmācīsies institūtā un saņems nosūtījumu. Alga visiem apmēram vienāda. Dzīvos kā visi.
Bet tagad – atkal izvēle. Potēt, nepotēt? Dzemdēt mājās vai dzemdību namā? Mācīties skolā vai mājās? Atdot bērnu dārzā vai atstāt mājās? Cik skolā pulciņu? Kādas valodas? Kāds sports? Kāda nākotne viņu gaida – neprognozējami! Vai spēs sevi nodrošināt? Vai kļūs par vecāku lepnumu? Vai var savu bērnu kādam citam uzticēt?

Šodien ļoti daudzas sievietes ir psiholoģiski izglītotas un ļoti daudz ko zin par bērnības traumām – arī Maša. Un viņa ļoti cenšas netraumēt savu bērnu. Bet, ja gadās, ka traumē, tad pati no tā ļoti cieš un sevi vaino. Un visu laiku dzīvo spriedzē – kā tik nenodarīt pāri, neaizvainot, nesabojāt? Ļoti cēls mērķis. Bet vai gan ir iespējams bērnu ne reizi neaizvainot, nesarāt? Un vai viņam tas vipār ir vajadzīgs? Īpaši emocionāli nomocījusies māte, kura tik ļoti cenšas būt perfekta, ideāla un vienmēr smaidīt?

Jāpiebilst, ka vairums sievietēm nav pārāk spoža veselība un viņas ar to arī īpaši nenodarbojas, neprot nolikt savas robežas, neprot pateikt “nē”, nedara to, kas viņām sagādā prieku un baudu. Daudzas pat nezin, kas viņām patīk un ko viņas mīl. Bilde nav diez ko priecīga.

Un tā mūsu Maša, kas radīta tam, lai savas dzīves laikā izdzīvotu simts emocionālās pārslodzes veinības, šīs 100 vienības izdzīvo katru dienu, dažkārt pat 500, 1000. Un mēs brīnāmies, kāpēc tik daudzas sievietes ir nelaimīgas, kāpec ģimenes jūk, kāpēc bērni nespēj atrast sevi.

Samazināt stresa un slodzes līmeni. Vai tas ir reāli? Jā, reāli. Taču tas prasa daudz augstāku apzinatības līmeni un prasmi dzirdēt sevi, saudzēt sevi, mīlēt sevi, rūpēties par sevi. Nelasīt un neskatīties ziņas. Nekomunicēt ar tiem, kuri grauj tevi ar savu klātbūtni un runām. Sargāt savas robežas, neielaist tajās visus, kas nāk. Macīties rūpēties par sevi. Vairāk uzticēties savam vīram. Lūgties. Jebkurā grūtā situācijā. Par mieru visā pasaulē, par savu bērnu labklājību, par to, lai izdarītu pareizo izvēli… Prasmi ļaut sev iepauzēt, dažkārt pabūt klusumā. Vienai ar sevi. Palēnināties. Sazemēties. Apstāties.

Un tad sirdij uzradīsies spēks palikt atvērtai šajā sarežģītajā pasaulē. Visu lieko var atmest. Var aizvākt visu, kas rada lieku slodzi. Atbrīvot vietu tam, kas ir priecīgs, patīkams, ērts, vajadzīgs…

Saudzē sevi! Un atceries, ka tieši no tava iekšējā stāvokļa ir atkarīgi tie, kuri blakus. Un tavas rūpes par sevi ir rūpes par saviem miļajiem. Pats labākais rūpju veidds.
Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis