Neviens cits, tikai tu!

Nav vērts sevi salīdzināt ar kādu citu. Tu esi unikāla Dvēsele, kura iet savu šīs Zemes Ceļu.

Ja tomēr salīdzini, tad tikai ar sevi pašu – ar to, kas tu biji vakar, pirms gada, pirms desmit gadiem… Jebkurš cits salīdzinājums ir nevietā un tam nav nekāda sakara ar tevi.

Tev ir unikāla ģenētika, nervu sistēma, audzināšana, biogrāfija un pašam savs dzīves ceļš.
Neviens nav bijis tavā vietā un piedzīvojis to, ko piedzīvoji tu, pat tad, ja scenāriji bijuši līdzīgi. Un neviens šo ceļu neveic tieši tā, kā to dari tu.

Cik ļoti daudz enerģijas tiek patērēts sevis salīdzināšanai ar citiem.
Cik daudz cilvēku nogriežas no sava ceļa, cenšoties sekot svešam scenārijam.
Un rezultātā zaudē sevi, cenšoties nodzīvot ne savu dzīvi.
Tas ir līdzīgi, kā, ja suns gribētu būt kaķis un censtos uzrāpties kokā.

Kam tev tas vajadzīgs? Tā nav tava daba, nav tavi uzdevumi, nav tavs scenārijs un nav tavs ceļš.

Protams, ir svarīgi būt uzmanīgam pret informāciju, kas nāk pie tevis.
Taču ir jāiemācās līdzsvarot ārpasaules pulsāciju ar to, kā pulsē tu pats.
Ar saviem mērķiem, prioritātēm, vērtībām, uzstādījumiem un sajūtām.
Dažkārt vispār ir vērts paiet garām.
Vai arī paņemt no informācijas, kāda cita pieredzes vienu vienīgu vērtīgu dzirksti, lai pēc tam to pārnestu mājās un no tās aizdedzinātu savu paša īpašo liesmu.
Lai pasaulē izpaustos tavi personīgie, apzinātie mērķi. Lai izveidotos jauns tavas dzīves ceļojuma maršruts.
Bet varbūt, pateicoties šai dzirkstij, tu spersi pēdejo soli jaunā līmenī. Varbūt tas vispār būs kvantu lēciens.

Nav vērts sevi salīdzināt ar kādu citu. Tu esi unikāla Dvēsele, kura iet savu šīs Zemes Ceļu.

Un ir tik brīnišķīgi, kad pie vienas rokas tevi ved Dievs, bet pie otras – Tu pats, tas, kurš atceras un zina, kāpēc šeit ir atnācis..

© Tatjana Gromova Godard
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Aktīvais Miers

Iedziļināties sevī parasti sākam tad, kad sastopamies ar kādu pretestību, kas apstādina un liek ielūkoties dziļāk.
Tā var būt kāda ārējā situācija, kas tik stipri ievibrē iekšējo pasauli, ka vairs nespējam būt mierā ne ar sevi, ne ar apkārtējo vidi.

Tad nu sākas šis meklējumu Ceļš. Tas ir gan ar kāpumiem, gan kritumiem.

Bet, ja Ceļš ir sācies, tad atkāpšanās vairs nav iespējama.

Varbūt sākumā var likties, ka, ja padarīsim vienu darbu, tad otru, uzzināsim kādas svarīgas lietas un viss pēkšņi mainīsies. Pasaule apkārt uzlabosies un varēsim vairs neko nedarīt.

Miers atnāks, bet tas var būt pavisam citāds miers, nekā gaidījām.
Šajā mierā esot, vienlaicīgi notiek dziļa iekšēja kustība.
Tā ir tāda kā aktīva Gaismas pozīcija, kurā esot, apzinies sevi arvien vairāk.
Ne tikai fizisko ķermeni, bet savas emocijas, domas un arī garīgo būtību. Šīs mūsu izpausmes ir aktīvas un vienlaicīgi savstarpēji saskaņotas, ka kļūst iespējams caur dažādo savu aspektu izzināšanu un iepazīšanu, savienot dažādas pieredzes, kas, vienojoties kopībā , arī atver šo iekšējo miera telpu.

Mierā būšana ir kā it kā iemidzis lauva. Liekas tik nevainīgs un kluss, bet tikko būs kāds apdraudējums, lauva modīsies un liks par sevi zināt.
Tāds ir arī aktīvais miera stāvoklis – tik kluss, bet iekšēji kustīgs, kas vienlaicīgi rada arī harmonijas sajūtu.

Iekšējais lauvas spēks saka –
– Es pats pārvaldu savas enerģijas, tāpēc varu būt mierīgs par savu pasauli, kā arī zinu, ka spēšu pastāvēt par savām robežām. Tas man sniedz iekšēju mieru un harmoniju.

Maija Kadiķe
www.engelupasaule.lv

Gaisma savā paša sirdī

Gadās tā, ka tu cilvēku mīli, bet tev nepatīk kāda viņa rīcība. Tik ļoti nepatīk, ka tu sāc domāt: vai es vispār viņu mīlu? Un jūs vairs netiekaties. Taču, ja Mīlestība ir, tā paliek pat tad, ja viņš tev nepatīk, ja viņš tev ir nodarījis pāri, ja piešmucējis dvēseli, ja jūs izšķiraties un vairs nekad netiekaties.

Un tā nav Mīlestība-Ciešanas, bet gan Mīlestība-Gaisma – kad tu otram novēli būt laimīgam, lai ap viņu būtu labi cilvēki, lai viņš būtu vesels un viss viņam izdotos, lai viņam blakus būtu kāds, kurš viņu mīl, esot tuvumā tikpat silti, kā tu mīli viņu pa gabalu. Un lai šis cilvēks mīl viņu tā, kā tu nespēji. Nav svarīgi, par ko es šobrīd runāju – par draugu, draudzeni, radinieku – tam nav nekādas nozīmes.

Kad tu jūti šo Gaismu savā Sirdī – ir ļoti labi, ļoti labi, tāpēc, ka tev ir šī Mīlestība. Tāpēc, ka tev tajā un ar to ir labi.

Spēja mīlēt citus ir atkarīga no tā, kādā distancē jūs viens no otra atrodaties.
Cilvēkus, ar kuriem tu saskani fiziskajā, emocionālajā, intelektuālajā un garīgajā līmenī, dzīvesveidā un interesēs, var mīlēt  no ļoti tuvā attālumā, tāpēc, ka blakus viņiem tu jutīsies komfortabli. Jo vairāk atšķirību, jo lielāka distance, tāpēc, ka diskomforts var nogalināt šo Mīlestību. Taču ne katrs cilvēks ir spējīgs saglabāt Mīlestību lielā attālumā. Tāpēc, ka ļoti daudziem cilvēkiem Mīlestība nenozīmē Gaismu Sirdī, bet gan sadzīvistiskās ērtības. Un pietiek vien sadzīvistisku iemeslu dēļ aiziet katram uz savu pusi, lai izbeigtu šo konfliktu, – un Mīlestība pazūd reizē ar konfliktu.

Cilvēkam, kurš mīl tikai tāpēc, ka tā apmierina savas vajadzības, nav saprotams, kā tas ir un kāpēc gan vajadzētu mīlēt no attāluma, kas tas tāds vispār ir! Un tie runā, ka tās visas ir ezotēriskās muļķības, un, ja tu par mani nepriecājies, esot blakus, ja tev ar mani nav ērti – tātad tu mani nemīli un visa tava “mīlestība sirdī” ir tikai liekulība, sektantisms ar apslēptu izdevīgumu, tu man glaimo, lai varētu mani izmantot. Un šajā pozīcijā, šajā pasaules uztverē izpaužas vajadzība tikt mīlētam.

Ja tu esi brīvs no šīs vajadzības, ja tu priecājies par Dzīvi vienalga, esi viens vai kopā ar kādu, tad tu esi spējīgs mīlēt bez noteikumiem, un tu jūti, ka tā arī ir pati lielākā Laime un Prieka, enerģijas, radošuma, vēlmes dzīvot un vēlmes iepazīt šo pasauli Avots…

©Ņina Rubšteina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

TAVS KOMPASS

Man bieži jautā: vai var pilnībā uzticēties tai vai citai garīgajai mācībai?
Vai vajag sekot kāda noteikta guru ieteikumiem un padomiem saistībā ar tavu dzīvi?

Zivju laikmets, no kura šobrīd esam izgājuši, bija ilgs – pēdējos 2000 gadus, un tas bija laikmets, kad jāseko līderim. Zemes enerģijas bija smagas, un neskatoties uz to, ka Avots, tāpat kā šobrīd, atrodas katrā no mums, ne katrs alkstošais varēja ar to savienoties. Tikai garīgās autoritātes, ejot grūtu ceļu spēja atklāt sevī saikni ar Avotu. Un šie ļaudis bija ka orientieri, garīgie skolotāji citiem. Viņi kā bākas ar savu klātbūtni, savu sirds starojumu nesa gaismu, lai cilvēce, spēlējot polāro spēli un gūstot pieredzi līdzjūtībā, mīlestībā, nesavtībā, varonībā un visā pārējā, dēļ kā šī spēle tika uzsākta, nenogrimtu cīņā, manipulācijās, velmē pašapliecināties un saglabātu pašu galveno – saikni ar Dvēseli. Un tāpēc šis tandēms skolotājs-skolnieks bija praktiski vienīgais reālais ceļš pie gara.

Tāpat kā viss šajā polāro spēku cīņas un pretestības pasaulē, arī šī sistēma ir sagrozīta, jo akla uzticēšanās autoritātei neizbēgami rada manipulatoru. Radās ļoti daudz viltus skolotāju, par kuriem jau Bībelē tika vēstīts: “No viņu augļiem jūs tos pazīsiet”. Arī tas nebija nejauši. Taču šoreiz stāsts nebūs par to.

Turklāt 8 gadu laikā, sākot ar 2012. gadu, ir noticis intensīvs darbs pie Zemes elektromagnētisko lauku maiņas, lai pārrakstītu šīs realitātes matricu. Rezultātā tika notīrīta telpas viskozitāte, pagātnes inerce un tika iztīrīts milzīgs apjoms uzkrāto izkropļojumu, un sākās paātrināta kustība un katra cilvēka dvēseles izpausme (neatkarīgi no tā, vai viņš to ir izvēlējies, vai nē), lai pieņemtu jaunās mīlestības, vienotības un līdzjūtības frekvences. Zivju laikmetu, kurā cilvēks sekoja piemēram, iedvesmai un stingriem noteikumiem, kas tika doti no ārpuses, nomainīja Ūdensvīra laikmets, kurā tikai sirds spēj sniegt pareizo atbildi: vai es eju pareizā virzienā, vai es pareizi eksistēju?

Un līdz ar to jebkuras autoritātes, skolotāji, guru utt. pārstāj par tādiem būt. Jā, viņi ir, un viņi spēj iedvesmot, atmodināt tevī ticību savam bezgalīgajam sākumam, taču viņu galvenais uzdevums – ir atspoguļot tev tavas Dvēseles gaismu. Bet tavs uzdevums – uzticēties Avota dzirkstij sevī, klausīties un sajust sevi, unikālo Vienotā Visuma Organisma šūniņu.

Es bieži esmu teikusi, un jūs paši man to rakstāt, ka mana vēršanās pie jums ir kā atgadinājums.
Tas ir vārdos izteikts atgādinājums par to, ko jūs jau savā Dvēselē jūtat. Es tikai atspoguļoju jums jūsu sirds vibrācijas un jūs labāk dzirdat un iepazīstat sevi.

Ikviens īsts treneris, koučs, psihologs nedos padomus – dari tā, vai nedari tā, – viņš pievērsīs tevi tavam spēkam, tavam kodolam, tavai veseluma sajūtai – palīdzēs tev satikties pašam ar sevi. Tāpēc, ka tikai tu pats vari zināt, kā tev dzīvot, kurp doties, ko izdarīt, ka rīkoties saskaņā ar savu Dvēseles plānu.

Tas nenozīmē, ka vairs nevar klausīties nevienā. Var, tikai ne aizvietot, bet papildināt savas izvēles, nevis akli sekojot kādam, bet saskaņojot katru savu soli ar savu sirdi.

Un šajā sakarā rodas kārtējais jautājums: kā atšķirt ego balsi sevī, viltus rotaļīgā Es balsi no Dvēseles balss? Jāsaka, ka šis jautājums rodas tikai tiem, kuri vēl nav izveidojuši spēcīgu saikni ar savu Dvēseli un nav iemācījušies no iekšpuses to sajust. Šajā gadījumā tev patiešām ir vajadzīgas “bākas”, kas palīdzēstev izlemt. Un tas ir vienkārši.

Ja tevi mulsina kāda sveša viedoklis, ja tu salīdzini sevi ar citiem, ja tavas dzīves motīvs ir bailes un vēlme, lai kāds cits tevi izglābtu, iedotu tev burvju tableti, tad tu izmanto programmatūras komplektu, no kura tavs spēļu ego veidojas šajā pašreizējā dzīvē. Un tas nozīmē nebeidzamu staigāšanu pa spēles labirintiem. Tā kā tu šeit esi dzimis, lai izdarītu SAVAS izvēles, lai iegūtu SAVU pieredzi, nevis sekotu citu padomiem, un vēl jo vairāk – lai staigātu ar kāda cita kājām.

Taču, ja, skatoties vai klausoties noteiktu cilvēku runas, tu jūti spēka un miera pieplūdumu, rodas pārliecība par to, ka tu pats vari risināt savu problēmu – tātad šajā posmā tavas Dvēseles gaisma tiek atspoguļota un nostiprināta precīzi caur šo cilvēku.

Mūsu spēlējošā personība, zemes ego, ir to šablonu un paternu rezultāts, kurus Dvēsele ir izvēlējusies ielikt sevī, lai pārvarētu. Un izvēlējusies nevis “no spīdekļa”, bet gan iepriekšējās pieredzes rezultāta. Tāpat kā jebkurš spēlētājs, kurš nav pārgājis nākamajā līmenī, katra Dvēsele cenšas atrisināt Spēles uzdevumus un iziet no tās kā uzvarētāja. Gara Spēles būtība matērijā ir atcerēties Sevi. Tātad – iegūt brīvību no jebkādiem ierobežojumiem.

Blīvajās pasaulēs, tikai pārvarot ilūziju (ilūziju par atšķirtību, nepatiku, trūkumu utt.), cilvēks sāk koncentrēt uzmanību uz Avotu, uz saikni ar sirdi. Tāpēc visas grūtības, ko cilvēki izjūt savā ego (bailes, neticību sev, necieņu, pārākuma sajūtu utt.) ir spēles momenti, un katram ir savs burvju krellīšu komplekts, no kuriem var izveidot jaunu skaistu rakstu.

Mēs esam raduši identificēt sevi ar savu personību, ar savu prātu: es domāju, es redzu, es zinu, es atceros, es vienmēr esmu tāds, es nekad neesmu tāds… Bet mēs neesam prāts, mēs neesam programmu kopums, kāds ir mūsu ego. Un, kad mēs to apzināmies, apgūstam spēju dzirdēt un saprast savu ķermeni un Dvēseli, mūsu ego kļūst kontrolēts. Saglabājas tam raksturīgās iezīmes – cilvēka temperaments, vārdu krājums, domāšana vai reakcija stresa situācijās, taču stingri nodibinātā saikne ar mūsu mūžīgo daļu ļauj precīzi saskatīt patiesās vērtības. Un mēs iekšēji zinām, ka karjera, cīņa par vietu zem saules, jebkādi patērētāja atribūti ir tikai ilūzija, bet patiesā vērtība slēpjas mirkļa sajūtā šeit un tagad: visvienkāršākajā darbībā, ko veic mūsu ķermenis, rasas pilienā uz lapas, tikko uzlietas tējas aromātā, tava kaķēna gludajā kažokā, bērna acu mirdzumā… Tieši no šī harmoniskā stāvokļa ārējās dzīves atribūti pieskaņojas un sajūsmina mūs!

Man jāsaka, ka uzticēšanās sev nekādā gadījumā nav uzticēšanās impulsam. Kad es attālinājos no domāšanas, man kādu laiku šķita, ka tagad man ir jārīkojas nepārdomāti. Bet nē! Ir jāiemācās sadzirdēt savas dziļākās jūtas, pareizi izmantojot prāta instrumentu.

Un šajā jautājumā mums ļoti palīdz ķermenis. Es nenogurstoši atkārtošu, ka, lai dzirdētu dvēseles balsi, ir jārada harmonija ķermenī. Jo stīvais, izmocītais, saspringtais ķermenis, kas izdzīvo zem “domu maisītāja” spiediena, frekvencē nesakrīt ar Dvēseli. Dvēsele vēlētos pārraidīt impulsu uz sirdi un pēc tam no sirds uz prātu, bet nevar, jo uztvērējs nedarbojas.

Lai sadzirdētu savu ķermeni, ar to regulāri ir jāsatiekas. Ja prāts ir pilnībā uzurpējis tavu dzīvi un ir pieradis, ka visa uzmanība tiek vērsta tikai uz to, tad sākumā tas, protams, pretosies tām darbībām, kas var tevi izdzīt no prāta. Un tu piedzīvosi pašsabotāžu savos mēģinājumos regulāri kustēties, staigāt, elpot, piedzīvot kustību prieku izvēlētajās ķermeņa praksēs… Iespējams, tev pat nāksies pielikt kādu gribas piepūli, lai pārvarētu inerci. Bet pamazām tu iemīlēsi šos brīvības stāvokļus no domām un koncentrēšanos uz ķermeņa sajūtām, tev būs savas iecienītākās prakses, kas ļaus noskaņoties uz sevi. Man, piemēram, ļoti patīk “Iekšējais smaids”, tas palīdz ātri atjaunot saikni ar sevi.

Bērnībā daudziem no mums bija aizliegts klausīties ķermeņa balsī un savās sajūtās, tādējādi atradinot mūs no tā. Mums teica: nav svarīgi, ko tu jūti, galvenais ir domāt. Tomēr tagad ir pienācis laiks atgūt visu sajūtu paleti.

Ikreiz, kad tev vajag saņemt kādas atbildes uz saviem jautājumiem, pirms tos meklēt ārpusē, saskaņo tos ar ķermeni: paliec dabā, sazemējies, elpo, atbrīvojies no domām… Un sapratīsi, ka visas atbildes ir tevī. Un tie, kā likums, nav skaidri norādījumi “dari to”, bet gan zināms impulss, kas saka: “… tas nav vajadzīgs.” Pati ķermeņa fizika var pateikt to priekšā, ar sāpēm ceļgalos, vājumu vai citiem simptomiem, ka tu virzies nepareizā virzienā. Tajā pat laikā prāts var skaitīt “tas ir nepieciešams”, un ķermeņa mudinātie lēmumi var šķist neloģiski, nepamatoti un pat bīstami. Bet tāda ir dzīves pieredze. Katra šāda situācija ir pārbaudījums tam, kā tu spēj pieņemt jaunās frekvences, vai turpini spēlēt ar prātu vai izvēlies ieklausīties sevī. Un katru reizi tavas Dvēseles balss kļūst arvien skaidrāk atšķirama, un prāts beidzot ieņems savu vietu.
Atsevišķs stāsts – spilgta pievilkšanās mērķim, viegluma un siltuma pārdzīvojums ķermenī, bet pēc tam, kad prāts ieslēdzas un sāk izvirzīt pretargumentus, ķermenis jau atspoguļo “prāta mokas”.

Uzmanība pret ķermeņa un dvēseles iekšējiem signāliem attiecas ne tikai uz globālām izvēlēm, bet arī uz ikdienas lietām. Kā tev saprast, vai lieta patiešām ir tava, vai nē? Tieši tāpat. Apsēdies mierīgi, elpo un uzdod sev jautājumu: ja tu nebaidītos nesaņemt samaksu par padarīto darbu, vai tu to darītu? Vai tu gribētu to darīt vienkārši tāpat, nevis aiz bailēm, ne peļņas, ne pienākuma apziņas, ne apstākļu dēļ? SAVUS darbus mēs darām iekšējās motivācijas vadīti, mēs vienkārši nevaram tos NEdarīt. Tā kā kritērijs ir vienkāršs: viss, kas tevi piepilda, ir tavs, viss, kas atņem tavus resursus, nav tavs. Pārsteidzoši, kad ļaujam nedarīt “vajadzīgo”, bet veltām laiku Dvēselei vēlamām aktivitātēm, parādās spēks un vēlme darīt “vajadzīgo”.

Katrs no mums ir absolūti unikāls, katram ir sava programma, kā modināt Vienotās Mīlestības Apziņas specifisko šķautņu unikālo mirdzumu, kas mēs visi esam. Aiz katra aklas uzticēšanās ārējai autoritātei mirkļa vienmēr slēpjas kāds labums: galu galā ērtāk un vieglāk ir iet pa ierasto ceļu, nekā bruģēt ceļu cauri neapstrādātai augsnei ar savām kājām.

Tomēr katra Dvēsele vēlas dzīvot savu dzīvi, nevis atkārtot kāda cita dzīvi. Un kompass, kas vada mūs cauri dzīvei, ir mūsos. Tikai tad, kad mēs atbrīvojamies no visas vēlmes atrast ārēju ceļvedi un pagriežamies uz iekšu, mēs iegūstam to pašu Gaismu no iekšpuses, kas norāda mums virzienu, uz kuru iet. Ar sirdi vērs savu uzmanību uz savu dzīvi, un tas piepildīs tevi ar spēku, ceļa skaidrību un bezgalīgu enerģijas avotu.

© Svetlana Dobrovoļska «Obretenie-sily-Lubvi.ru» 
Foto: Anastasia Shuraeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ļauj notikt tam, kam jānotiek

Ļauj lietām notikt tā, kā tās notiek, – tās pašas sevi gala rezultātā sašķiros. Tev nav jāskrien uz nākotni, nākotne pati atnāks pie tevis.

Vēl kadu laiku tu turpināsi staigāt miegā, kā tagad, bez jēgas un iedrošinājuma, bet šis periods beigsies un tu atklāsi, ka tavs darbs ir gan produktīvs, gan viegls.

Vienmēr gadās brīži, kad cilvēks jūtas iztukšots un atsvešināts. Un tādi brīži ir ļoti svētīgi, jo tas nozīmē, ka Dvēsele ir pacēlusi enkuru un devusies ceļojumā uz attālām vietām.
Šī atsvešinātība ir brīdis, kad vecais ir beidzies, bet jaunais vēl nav atnācis.
Ja tu baidies, tad šis stāvoklis var šķist kā ciešanas, taču patiesībā nav no kā baidīties.

© Nisargadatta Maharaj
Foto: Julia Filirovska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārbaudījumi Dvēseles ceļā

tiksanas ar sevi2

Es visiem saviem pacientiem esmu teicis, ka Dievs nekad nedod laimi vienkārši tāpat. Ja tu saņem algu nestrādājot, tas saindē tavu dvēseli.

Ikviena laime tiek nopelnīta, bet pēc tam to tērē un tā atkal jānopelna. Šis darbs izskatās kā pārbaudījumi: nelaimes, slimības, nepatikšanas. Ja spēji saglabāt sevī mīlestību un Dieva gribas redzējumu it visā, prati pacelties pāri instinktiem, – saņem nopelnīto laimi.
Ja neprati, – tad pelni katru minūti sūri un grūti strādājot. Bez pārbaudījumiem nav iespējams saņemt laimi, – tas ir likums. Laimi var saņemt avansa veidā, taču šis avanss vienalga būs jāatstrādā.

Taču ir kaut kas daudz smagāks un bīstamāks par pārbaudījumiem. Un tas ir kārdinājums.

Izrādās, dvēseles attīrīšanās process notiek vairākos etapos. Sākumā paši maigākie, tīrie un augstie mūsu dvēseles slāņi saskaras ar Dievišķo enerģiju. Sākas iznīcināšanas un pārmaiņu sāpes, kas mīlestības klātbūtnē dod jaunu attīstības etapu.

Ja mīlestība, vienotība ar Radītāju kļūst par nepieciešamību, ja tu it visā sajūti Viņa neredzamo klātbūtni, ja tu sevī nes nepārtrauktas mīlestības un pateicības Dievam sajūtu, tad tu pat nesajūti šo pirmo etapu. Vienkārši tavā dvēselē rodas kas jauns, brīnišķīgs – un sākas jauns attīstības etaps.

Ja mīlestības ir pietrūcis, cilvēks saņem kārdinājumus. Tagad, lai uzvarētu iekāri, viņam jākoncentrējas uz mīlestību, jādzīvo ar mīlestību un jāievēro tikumības principi. Taču, ja viņš nav spējis pārvarēt savu iekāri, sākas pārbaudījumi.

Vienam šī iekāre izskatās kā iespēja kaut ko nozagt, citam – kā iespēja “pavest” drauga sievu.

Noziegums pret dvēseli agri vai vēlu pārvēršas par nelaimi. Ja tā ir cilvēka personīgā griba, – cietīs viņš pats. Ja par tādu viņu padarījusi sabiedrība, tad tā cietīs ne mazāk. Valsts, kura ļauj amorāliem cilvēkiem dzīvot pārticībā un labklājībā, ir nolemta iznīcībai. Jo gan cilvēks gan valsts ir dzīvi organismi. Un dzīvo abi pēc vienādiem principiem.

Un, tā, ja padevies kārdinājumam un nepārvarēji savu iekāri, nenoturējies un nozagi, ieslēdzas trešais glābšanas etaps – pārbaudījums. Es domāju, ka par to, kas tas tāds un kā tas notiek, daudzi zina.

Ja cilvēks neiziet arī šo pārbaudījumu etapu, sākas ceturtā un pedējā glābšanas stadija – nesaudzīgā attīrīšana. Tā ir iespēju samazināšanās līdz minimumam. Tā ir ģimenes izjukšana, bērnu nāve, nedziedināmas slimības un paša nāve.

Katrs no mums tādā vai citā mērā iziet visus šos četrus etapus. Kad cilvēks zin, kas viņš ir, no kurienes nāk un kurp iet, attīrīšanās process un dvēseles attīstība neprasa gara un ķermeņa sabrukšanu. Taču, ja mēs aizmirstam par dvēseli, mūsu instinktu sagraušana kļūst par obligātu attīstības priekšnoteikumu.
Sergejs Lazarevs “Izdzīvošanas pieredze” 3. daļa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība un loģika

90846186_1405072796363548_3068813218857091072_n

Mīlestība un loģika ir divi pasaulē visnesavienojamākie jēdzieni. Mīlestība jebkurās tās izpausmēs nav loģiska. Loģika meklē iemeslus un pievieno tiem sekas. Mīlestība salauž jebkuras cēloņu-seku loģiskās saites.

Tev bija devītnieks un tu to liki galdā, man bija dūzis un es ar to pārsitu tavu devītnieku. Es vinnēju, tu zaudēji. – Tā ir loģika.

Tev bija jebkas, es uz to atbildēju ar mīlestību. Vinnējām abi. – Tā ir mīlestība.
Mīlestība ir neloģiska. Mīlestība pret Dievu – divkārt neloģiska! Ar kādu gan loģiku var izskaidrot pašas lielākās mīlestības dāvāšanu kaut kam, kas nav redzams un nav sasniedzams, un sākumā vispār nav sajūtams?

Jebkuru situāciju var atdot smadzenēm loģiskai analīzei. Bet var to atdot sirdij. Un vienlaicīgi to izdarīt nav iespējams.

Pat tad, ja tu sēdi un domā: “Man ir jāizjūt pretmīlestība un pateicība, tāpēc, ka tā ir vienīgā pareizā atbilde” – tajā brīdī tu domā. Bet nejūti. Tu JAU esi atdevis loģikai šo situāciju saplosīšanai. Un tas ir bīstami, jo tas var pārvērsties ieradumā. Tā vietā lai mīlētu, tu katru reizi sevi motivēsi mīlestībai, pārliecināsi sevi, ka mīlēt ir pareizi, ka mīlestība glābj un izvelk no jebkurām situācijām. Ka tā runā svētās grāmatas un guru, un, ka neskaitāmas reizes tas ir apstiprinājies tavā paša dzīvē. Bet tam līdzi ieslēdzas arī vainas sajūta, ka atkal nav izdevies sajust mīlestību, ka tava Dvēsele ir slinka utt., utjp.

Iedomājies, ka pie tevis pienāk kāds svešs, mazs bērns un saka: “Tante/onkuli, atdod man savu mobilo telefonu”. Atdosi? Protams, ka, nē. Kāpēc gan lai tu to darītu? Tas taču vispār nav loģiski!

Bet ar mīlestību ir tieši tā. Neloģiski. Nevajag pūlēties atrast iemeslu mīlestībai, censties loģiski sev paskaidrot, kāpēc mīlestība jāatdod, jāpārliecina par tās vērtību.

Vienīgais un pietiekamais iemesls tam lai izjustu mīlestību ir tas, ka esi dzīvs.

Lūk, kādai ideālā gadījumā smadzenēs vajadzētu pastāvēt vienīgajai “loģiskajai ķēdei” attiecībā uz mīlestību.
Smadzenēs radās impulss – ļoti sagribējās apdomāt mīlestības lietderību konkrētajā situācijā vai vispār – pamest šo ķēdīti kā aizbāzni ieejai smadzenēs – impulss rikošetā atsitās pret smadzenēm un trāpīja tieši sirdī. Viss. Un nekādu garu argumentu par šo tēmu. Izstrādā sevī šo refleksu. Šis impulss nedrīkst aizkavēties samdzenēs.
Neviens adekvāts cilvēks necentīsies paveikt domāšanas procesu ar sirdi. Tad kāpēc mēs pastāvīgi cenšamies līdz sirdij aiziet, pirmkārt, ar galvu, cenšamies ar loģikas un pārliecināšanas palīdzību iestartēt šo procesu, kad tas jādara paša sirdī?

Vispār jau tas, kurš tiecas pēc mīlestības katrā savas dzīves mirklī, izdara izvēli, ko šajā brīdī darīt:

– Pirmais variants – mīlēt (šis variants attīsta);
– Otrais variants – domāt par mīlestību ticības un loģikas kontekstā, un censties sevi motivēt uz to (tas apstādina attīstību, bet arī neļauj iekrist emociijās, notur uz ūdens);
– Trešais variants – krist emociju varā un reaģēt kā jau ierasts (šis ceļš ved uz degradāciju).

Tiekšanās uz mīlestību ar galvas palīdzību, sevis pārliecināšana par tās lietderīgumu – tie ir ticības aspekti. Tā ir drošības trose vēl nenobriedušai dvēselei, kura vēl ir vāja, lai tā nenokristu lejup emocijās un standarta reakcijās. Taču mīlestību nevar aizstāt ar ticību. Tāpat kā nevar stundām ilgi karāties drošības trosē. Ir jārāpjas augšup.  Bet kustība “augšup” realizējas tikai ar mīlestību nevis domāšanu par to.

– Un, kas tad sanāk, ka ideālajā variantā domāt vispār nevajag? Un uz katru situāciju vajag atbildēt tikai ar mīlestību un smadzenes vispār jāatslēdz? Vai tad tā nav degradācija?

Teiksim tā: kad tu iemācīsies uz katru situāciju atbildēt tikai ar mīlestību, domāšanas process tev vairs nebūs vajadzīgs un ego pakāpeniski izšķīdīs, jo nebūs nepieciešams. Un reaģēsi vairs ne tu, bet tavs patiesais ES, bet viņam ir pavisam cita veida “domāšana”.

Taču līdz tam momentam, tici man, tu vienalga vēl paspēsi “sadomāties” un “aizdomāties” līdz nelabumam.

Nepārdzīvo, tu nepaliksi bez saspringtām domām un galvas attīstības. Un tas vilksies ne vienu vien gadu, iespējams, pat vairākus gadu desmitus, un, iespējams, ne vienu vien dzīvi.

© Karions Kzars
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Divi Dvēseles izaugsmes un laimīgas dzīves materiālajā pasaulē ceļi

ģimene2

Visas reliģijas, visi viedie gudrie un arī vienkārši garīgie meklētāji runā par to, ka ir tikai divi Dvēseles izaugsmes un laimīgas dzīves materiālajā pasaulē ceļi: tie ir vai nu mūka ceļš vai ģimenes dzīve – trešā nav. Jebkurš cits ceļš ir egoisma ceļš, tātad ved pie degradācijas visos līmeņos.

Kas ir vīrieši, kuri nevēlas uzņemties atbildību par sievieti, par ģimeni, par bērniem? Tie ir egoisti, kuriem svarīgākas ir tikai savas intereses tā vietā, lai rūpētos par saviem vecākiem, sievām, bērniem, mazbērniem utt.

Pasaulē ir tik daudz kārdinājumu…
Bet emancipētās sievietes izraisa vienīgi līdzjūtību – jo lielākoties viņas nevienam nav vajadzīgas… Un lai cik arī sieviete būtu seksuāla un veiksmīga karjerā, laimi tas viņai neatnesīs.

Sieviete pirmkārt ir māte un sieva. Un visos laikos tas ir bijis galvenais patiesas sievietes veiksmes rādītājs. Tikai tagad “veiksmi” nosaka tas, cik bezkaunīga, cik izaicinoši seksuāla utt. viņa var būt.

Es esmu konsultējis tūkstošiem sieviešu, veiksmīgu karjerā, taču viņu galvenais dvēseles “kliedziens” ir: kā man izveidot laimīgu personīgo dzīvi.
Man savas darbības rakstura dēļ nākas zināt lietas, par kurām cilvēki skaļi un atklāti sabiedrībā nerunās.

Un es droši varu apgalvot, ka, ja sieviete ģērbjas ļoti seksuāli, izaicinoši un visi viņai pievērš uzmanību, viņa kalpo par masturbācijas objektu tūkstošiem cilvēku un viņai i bijis neskaitāmi daudz seksuālo partneru, viņa ar katru savas dzīves gadu kļūs arvien nelaimīgāka, ja nopietni nesāks pievērsties kādai garīgajai praksei. Paskatieties, kā beidzas visi šie pop-, seks- un porno stāsti. Sākot ar Merilinu Monro…
Vārds “māte” – ir svēts un pat pēdējais noziedznieks to zin.

Tad, lūk, vārdi “māte”, “sieva”, “meita” un vārds “padauza” nav sinonīmi. Kā jūs domājat, ko teiktu visi šie mūsdienu psihologi, kuri māca meitenēm agras dzimumdzīves iemaņas, bet sievietēm – krāpt savus vīrus, ja viņu dzīvē mīļotās un svarīgās sievietes, ieskaitot māti, meitu, sievu kļūtu par padauzām?
Bet kas ir īsts vīrietis? Tas ir aizstāvis, mednieks, tas kurš atbalsta savu ģimeni, kurš ir gatavs upurēties, izturēt un kalpot, un kurš nodarbojas ar patiesu garīgo praksi.

Un nevis tas, kurš dzer, skatās porno, atrodas “mūžīgos pagaidu seksuālās partneres meklējumos”  – vai arī kā šodien, atbilstoši sabiedrības degradācijai, daži vīrieši apgalvo, ka viņiem derēs arī partneris vīrietis, jo visu vajag pamēģināt…

Tie nav vīrieši – tie ir strauji degradējošies tēviņi.
Vai arī ir vīrieši, kuri ārēji izskatās garīgi: viņi līdz matu galiem aiziet garīgumā un dažkārt sāk to mācīt arī citiem, bet tajā pat laikā viņi nav mūki un viņiem nav ģimenes, kaut gan viņi  veido attiecības ar sievietēm. Arī tā ir kalpošana savam egoismam un ģenitālijām un arī tā ir degradācija, tikai daudz lēnāka.

Rami Blekts
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Kā iemācīties priecāties par dzīvi

baudi91

Kā iemācīties priecāties par dzīvi. Atbrīvošanās no karmas.
Atļaujot sev dzīvot tā, kā tu vēlies, tu atbrīvojies ne tikai no daudzām problēmām, bet arī atbrīvo  citus cilvēkus no savām pretenzijām.
Karma sastāv no daudziem sarežģītiem stereotipiem.
Ir tāda laba frāze – “neieciklējies”.
Karma ir ieciklēšanās vai apstāšanās ciklā, kuram bija jau jābūt pārvarētam. Tā nozīmē to, ka tu velc sev līdzi nākotnē to, kā tajā nevajadzētu būt – pagātni. Ja cilvēks sevī nes nepabeigtus pagātnes pārdzīvojumus, viņš nespēj atbilst šim brīdim. Viņš atnes tagadnē to, kā dvēselē nevajadzētu būt. Tieši tādēļ viņš kļūst par neirotiķi. Viņš jūt neatbilstību starp veco un jauno situāciju un zaudē spēju pielāgoties. Lai pārstātu dzīvot pagātnē, ir vienkārši jāsajūt, jāpadomā, jāievēro, jāatstrādā, jāizdara līdz galam, jāpabeidz un jāatstāj šī situācija. Iespējams, tas arī ir galvenais cilvēka darbs, pateicooties kuram viss parējais izdosies pats no sevis.

Bailes ir ieciklēšanās. Ilūzija – tāda pat ieciklēšanās. Mokošie kauna un vainas pārdzīvojumi – tā arī ir ieciklēšanās, tāpēc, ka tie saistīti ar līdz galam neatstrādātiem sižetiem.

Atbrīvošanās no ieciklēšanās ļauj cilvēkam uzvesties pareizi un rezonējoši atbildēt uz notiekošo. Cilvēks ir dzīva savas vides daļa. Un, ja viņš neatbrīvojas no vecā, viņš it kā atslēdzas no realitātes un kļūst svešs apkārtējiem.

Atbrīvošanās no karmas rada brīvību, bet brīvība rada bailes pašam savā priekšā. Brīvība cilvēku biedē. Viņš ir decentralizēts: nav mērķu, nav robežu, nav žoga, nav rāmju. Cilvēks ir pārbijies un sev jautā: “Un, ja nu pēkšņi es vēlēšos kādu nogalināt?”  Nē, normāls cilvēks nevienu nevēlēsies nogalināt. Viņam pat prātā neiešausies pārkāpt kopmītņu likumus. Vēl vairāk, jo brīvāks cilvēks, jo normālāks viņš kļūst. Un arvien mazāk viņa dzīvē ir sliktas rīcības. Taču iekšēji viņš pilnībā izmainās. Viņš pārstāj būt atkarīgs no jebkā. Un atbrīvošanās no jebkuras pieķeršanās ir pirmā brīvības no karmas pazīme.

Cilvēks pārstāj būt programmējams. Viņš nezin, ko darīs pēc divām stundām. No kurienes gan viņam zināt, kas viņam iepatiksies pēc divām stundām. Viņš jūtas pilnībā saplūdis ar straumi, kas ļoti harmoniski veido viņa dzīvi. Viņš jūt, ka tas Spēks, kas viņu vada, ir saprātīgs. Un šis Spēks ir iedots viņa Dvēselei, atbilstoši tieši tam, kas viņam patīk, viņa prioritātēm.

Mēs esam brīvi no karmas, kad dzīvojam tā kā liek sirds, nevis prāts; pēc sajūtām, intuīcijas, nevis shēmas. Kad mēs dzīvojam esošajā momentā nevis nepatikšanu gaidās, aizspriedumos un bailēs. Par to ir ļoti viegli runāt, taču ļoti grūti realizēt parastajā dzīvē. Tāpēc, ka vārds “nedrīkst” ir ļoti dziļi iekļuvis mūsu dvēselēs.

Pieķeršanās neseniem notikumiem pagaidām rada mazu karmu. Taču, ja cilvēks cieš no tā, ka pirms 30 gadiem iestājās nepareizajā augstskolā – tā jau ir pilna karma!

Atstiepjot sev līdzi pagātni savā tagadnē, mēs turpinām vairot kļūdas.

Nav normāli, ka cilvēks 2015. gadā vēl joprojām emocionāli pārdzīvo 2004. gada notikumus. To vairs nav. Taču tie dzīvo mūsu galvās, kā izgāztuvē. Kā atbrīvoties? Izmest! Dīvainu iemeslu dēļ šo elementāro operāciju veic retais. Reti kurš izvēdina savu zemapziņu, pārskata savus atmiņu failus, tīra to. Cilvēka atmiņa ir kas līdzīgs kabatām, kuras piepildītas ar visādiem krāmiem, no kuriem žēl ir atbrīvoties. Un šis nejaukais ieradums tālāk tiek pārnests arī materiālajā dzīvē, kad cilvēks nevēlas atbrīvoties no nevajadzīgajām lietām! Un tas jau ir milzīgi liels karmas simbols. Ja mums nepietiek gara spēka, lai atbrīvotos no materiālajiem uzslāņojumiem, tad vēl jo grūtāk bū atbrīvoties no saviem pagātnes pārdzīvojumiem.

Brīnumaini ir arī tas, ka vairums ļaužu krāj parsvarā nepatīkamos pārdzīvojumus. Sabiedrībā uzskata, ka būt cietējam ir skaisti. Kad kāds apraudas, tam uzreiz visi pievērš uzmanību, bet tad, kad smejas, cilvēki sķībi skatās. Kad cilvēks ir slims, mēs viņam aktīvi jūtam līdzi, bet tad, kad viņš saka: viss ir kārtībā, mēs cenšamies viņam iemest sprunguli ritenī: “Uz kā rēķina tad tu esi laimīgs?” No šī sabiedrības uzstādījuma ož pēc kaut kā ļoti velnišķīga. Cilvēki it kā ir pārņemti ar masu psihozi un viņiem neapzināti gribās izskatīties nelaimīgākiem, kā ir patiesībā.

Visaptverošais “nedrīkst” un pagātnes atkritumi ir galvenais visu sociālo problēmu pamats, visu noziegumu un konfliktu pamats. Ar kādu entuziasmu cilvēki mēdz runāt par ko ka karma ir ietinusi visu pasauli. Un neviens nesaka, ka patiesībā mierīgi no tās var atbrīvoties, un dzīvot laimīga cilvēka dzīvi.

Bet trakākais ir tas, ka mēs pat nevēlamies iedomāties to, ka esam laimīgi. Mēs nevaram būt mierā ar vesela, priecīga un smaidīga cilvēka tēlu. Tas mums nepatīk.

Negatīvajos pārdzīvojumos nav nekā ne svēta ne vērtīga! Tie padara bezspēcīgu psihi un izsūc visas sulas. Notrauc tos nost kā beigtus odus!

Bet kāpec cilvēki nevēlas to darīt? Viens no iemesliem ir sociālās izvēles. Cilvēks baidās dzīvot bez ierastajām slimībām, ierastajām nepatikšanām, bez ierastām un jau tik tuvām kļuvušām ciešanām un mokām. Cilvēks baidās, ka viņam nāksies mainīt dzīvesveidu, paziņu loku un varbūt pat darbu – kāda tur stabilitāte? Laimīgam cilvēkam jādzīvo pavisam citā vidē. Tāpēc daudzi cilvēki dod priekšroku ierastajam un atsakās no patīkamā, un rada mītu par to, ka normālu stāvokli sasniegt ir ārprātīgi grūti.

Lai kļūtu par laimīgu cilvēku ir jāsaprot tas, ka tev nav obligāti jācieš.

Atrisināt problēmu nozīmē atļaut sev kļūt citādam, jaunā kvalitātē, atbrīvot sevi no sevis vecā, no sava ierastā dzīvesveida. Taču mēs balstāmies uz iesīkstējušo vidi un tās stereotipiem un sakām, ka pat tad, ja vēlēsimies mainīties viss vienalga atgriezīsies iepriekšējā stāvoklī. Nekā tamlīdzīga! Ja kādā brīdī cilvēks nolemj kļūt laimīgs, viņš elementāri pārvarēs visas grūtības. Taču šim lēmumam ir jābūt radikālam.

Ir jāsaprot, ka tad, kad kļūsi laimīgs, tu traucēsi citiem būt nelaimīgiem
Kad cilvēks pāriet no ierastā uz patīkamo, viņš iegūst absolūto psiholoģisko aizsardzību. Viņš kļūst nesasniedzams negatīvajām sabiedrības ietekmēm. Daudzi viņu uzskata par vienaldzīgu, cietu neatsaucīgu. Neirotiķi ir izdomājuši milzīgu epitetu vārdnīcu, lai viens otru ievilktu slimību valgos.
Cilvēks, kurš stingri ir nolēmis būt laimīgs, kļūst imūns un šī hipnoze vairs nevalda pār viņu.

Apkārtējie sākumā viņu uztver aizkaitināti. Taču, ja tu esi kļuvis laimīgs un tas kādam nepatīk, priecājies. Viņš palēnām pietuvojas tev. Turpini būt laimīgs. Ir sākusies laimes suģestija. Tu pamazām iekļūsti viņa psihē. Sākumā viņš šausminās, dusmojas: “Tā nevar būt. Kāpēc tev tāds apmierināts ģīmis?” Bet pēc tam pats tādu rāda – ar labklājīgu stāvokli arī var aplipināt.

Prieku var iedvest, tāpat kā visu negatīvo. Dieva plānā  cilvēks ir laimīgs. Prieks ir Dieva žēlastība. Ja tu esi priecīgs, nepazeminot citus un nepaaugstinot sevi, tu nemanāmi iedvesmo skaistam lietām,
Prieks ir tikpat “lipīgs” kā naids un jekura slimība.

Ja tu to atcerēsies, tev būs savi sekotāji. Viņi vairs nebrīnīsies par to, ka “esi jucis”. Viņi pieradīs pie tevis tāda un pēc tam arī ieradināsies priecāties. Nemaz nav tik grūti to paveikt. Piemēram, vērsies pie sevis ar vārdiem: “”Tagad pasmaidīsim!” un pamēģini to atkārtot kā devīzi pēc iespējas biežāk. Tā mēs savu psihi sadalām divās daļās: ieradums un jauns stāvoklis. Vēršanās pie jaunā jābūt noturīgai un patīkamai – noturīga brīvības un neatkarības sajūta: “Lai kaut visa pasaule sagāžas, bet slims es nevienam neesmu vajadzīgs. Lai kas arī notiktu, bet nelaimīgs es nevienam neko labu neizdarīšu. Nelaimīgs es nevarēšu cilvekiem iedot to, kas viņiem vajadzīgs – prieku, spēku, enerģiju. Bet sākumā laimīgam jākļūst man pašam.” Kā? Sāc ar smaidu!

Prieks nav nekas ārkārtējs “no citas pasaules”. Tas jau sākotnēji mūsos ir ielikts. Un, jo vairāk cilvēkus mēs aplipināsim ar prieku, jo vienkāršāk būs dzīvot.

Un rodas grupiņas, kolektīvi, kuros ir pietiekami daudz priecīgu cilvēku. Un tādu spēku pūlis vairs nesalauzīs. Tas jau ir ugunskurs nakts tumsā, kuram apkārt sapulcējas atdzīvojušies “miroņi”.
Protams, lai paustu prieku un patiešām tajā nostiprinātos, atbrīvotos no karmas, ieciklēšanās, negatīvās atmiņas un sižetiem, ir vajadzīgs ļoti liels personīgais spēks.

Spēka uzkrāšanas avoti
1. Pretēji sabiedrības viedoklim – esi gana bezkaunīgs, lai būtu laimīgs. Sagatavojies tam, ka daudziem tas nepatiks. Rezultātus vari gaidīt ne uzreiz – apmēram pēc viena saules gada. Vēro sevi, kad esi depresijā, kad uzskati to par savu kritienu, pieplakšanu zemei, pašcieņas samazināšanos un esi gatavs atjaunoties, zinot, ka šī piepūle noteikti atvērs tevī iekšējo prieka avotu.

2. Personīgā spēka avots ir prātīga pašanalīze ar devīzi “Ko tu tads – nelaimīgs?”. Pamēģini skaļi izrunāt savas nelaimes iemeslus. Tev nāks smiekli, kad pats izdzirdēsi tās muļķības, kas tev liek justies nelaimīgam.

Protams, ir grūti izvilkt savu Dvēseli ārā no visa, ko tev iedvesuši un tu pats sev esi iedvesis. Tāpat skaidrs, ka slikts garastāvoklis bojā veselību un indē visu mums apkārt – un ar prātu mēs to saprotam. Mēs jūtamies bezspēcīgi no tā, ka pastāvīgi jūtam viens otram līdzi un mūsos ārkartīgi spēcīgs ir nelaimes līdzpardzīvojuma stereotips. Mēs neprotam līdzi priecāties, līdzi jautroties. Protams, mūs neviens nesapratīs, ja mēs sāksim priecāties kapsētā. Taču arī tad, kad apstākļi prasa, lai tava seja būtu nopietna vai bēdīga, pacenties saglabāt iekšējo mieru, prieku un gaismu. Padomā par to, ka tam vienalga bija jānotiek, šķiršanās ir gluži dabiska, arī tu kādreiz aiziesi un arī parējie aizies. Tāds ir dzīves cikls. Kad aiziet mīļotais cilvēks, mēs žēlojam paši sevi. Jo ne jau viņam bez mums, bet mums bez viņa ir smagi. Tādas sēras ir egoistiski pārdzīvojumi, kas vērsti tikai uz mums pašiem un tas ieausts visas kultūras paternos un uzvedības modeļos. Mums šķiet, ka mēs izpildām kādu morālo pienākumu, bet patiesībā žēlojam tikai sevi.

3. Personīgo spēku var imitēt. Šī imitācija atmodina iekšējā Spēka avotu. Ja tev ir slikti, pacenties iedomāties, ka tu jau esi spēcīgs. Tu stāvi uz skatuves ka aktieris. Nospēlē stipra cilvēka lomu. Spēlē pa īstam, kamēr neapniks. Spēle ir vienkārša metode, kā izsaukt Spēku. Cilvēka ķermenis ir veidots tā, ka, ja mēs sākam spēlēt mums vajadzīgo lomu, tad tai līdzi nāk arī atbilstošs iekšējais stāvoklis. Kā Minhauzens, mēs sevi aiz matiem velkam āra no purva. Un ir svarīgi atcerēties, ka Dvēsele un ķermenis ir vienoti un vienoti ir arī psihe un fizioloģija. Kad izmantojam šo metodiku prieka virzienā, lai atbrīvotos no sociālajiem ieradumiem, mēs reāli arī iegūstam šīs īpašības.

Diemžēl cilvēki vienmēr meklē visādus attaisnojumus: “Ko gan es tēlošu, ja Dvēselē ir tik slikti?” Pats briesmīgākais ir tas, ka šādās pārdomās paiet visa dzīve. Rērihs reiz teica, ka līdzijust var cilvēki, bet līdzi priecāties – tikai eņģeļi. Kad mēs atbildam ar prieku uz prieku, kad mēs atzīstam, ka prieks ir labāk kā mūsu mūžīgās skumjas, mēs kalpojam Dievam, Dabai, kļūstam par šī prieka geizeriem. Mēs atveram sirdī slēģus un no turienes izplūst maiga un priecīga straume.

Pārdot Dvēseli velnam nozīmē dzīvot “kā visi”. Atdot ķermeni, prātu, garastāvokli, laimi, laiku masām. Es nerunāju par cilvēkiem, kuri veido masas. Pūlis ir atsevišķs subjekts, kaut kas ļoti garlaicīgs un pelēks. Ikviens cilvēks ir vērtīgs, kad atdalās no pūļa. Ezoterisma uzdevums ir cilvēkus izvest no pūļa un likt lai katrs cilvēks justos vērtīgs, nepaceļoties virs citiem, lai cilvēks neuzticētos balsīm, kas tam liek bēdāties. Patīkamāka ir Dieva balss Dvēselē. Un cilvēks, kurš atļauj sev priecāties, nevēlas dzīvot kopējā muļķībā, tumsā un pelēcībā. Viņš pagaidām vēl nevar visus izglābt, bet sākumā vismaz izglābs sevi. Bet pēc tam “aplipinās” ar šo izglābšanos parējos.

Novēlu tev prieku, laimi un labklājību.
Oļegs Persidskis vk_Ezo_News
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Amu Mom: tu savas sāpes esi izlūdzies Visumam

lugsanas2

Katru reizi, kad kāds vai kaut kas nodara tev sāpes, nesteidz dusmoties. Tu savas sāpes esi izlūdzies Visumam. Neapzināti tu pats tās esi pievilcis.

Sāpju nodarītājs ir tikai marionete, kuru tu pats vadi…

“Esi piesardzīgs ar savām vēlmēm” – tie ir Mūžības vārdi.

Ko tie sevī nes?

Kad tu alksti, lai piepildītos kāda no tavām vēlmēm, tu nemaz neaizdomājies par to, ka, lai tā piepildītos, tev būs kaut kam jāiet cauri, kaut kas jāzaudē, kaut kas jāiegūst… Kā tikko vēlme ir noformulējusies un nostiprinājusies apziņā, visapkārt viss sāk pārkārtoties tā, lai tā varētu piepildīties.

No tavas dzīves aiziet cilvēki, kuri traucē vēlmei piepildīties, uzrodas jauni, kuri palīdz, ierodas tie, kuriem jāiemāca tev ieraudzīt ceļu pie kārotā. Dažkārt ir vajadzīgs spēks, bez kura šo ceļu nenoiet, bet spēku dod sāpes un grūtības. Tu esi pieradis pie tā, kas bija agrāk, un neredzi, pie kā ved sāpīgas izmaiņas visapkārt. Taču tu jau gribi, lai tavas vēlmes piepildītos? Tās ir tas, kas nebija, bet kam jadzimst, un tas no tavas dzīves aizvāks veco, kas neļāva atnākt Jaunajam…

Piedzimšana atnāk caur sāpēm. Aiz Nakts nāk Diena.

Tumsai ir jāsabiezē, lai iemirdzētos spēcīga Gaisma…

Vēloties, tu pats un tikai tu, ieslēdz visus mehānismus, kuri maina dzīvi jaunai piedzimšanai tajā.
Tu pievelc it visu, kas tam vajadzīgs, tajā skaitā – arī sāpes.

Tāpēc atceries: tas cilvēks, kas nodarīja tev sāpes ir tevis paša izsaukts. Viņš ir lelle. Nedusmojies uz viņu, bet atdari ar pateicību par spēku, par palīdzību ceļā uz Jauno.

Autors: AmuMom
Avots: https://magic-goal.ru
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis