Bet galvenais ir apzināties, ka esi gājis sava Ego pavadā un jāpiedod to sev. Piedot sev nenozīmē pateikt: “jā, man ir tiesības būt skaudīgam” vai “man ir tiesības apvainoties uz citiem” un turpināt to darīt atkal un atkal. Stāsts ir par to, ka es atzīstu: “Jā, es redzu savus izkropļojumus, tas ir mans “sāpīgais punkts”, jo agrāk biju pieradis tā dzīvot. Kā pratu, tā dzīvoju… Bet šo lomu esmu nospēlējis un tagad izvēlos citu. Un savu iekšējo brūci es dziedināšu ar Mīlestību”. Un, viss – tu esi izpeldējis, tu esi brīvs!
Var teikt, ka šobrīd cilvēki neviļus piedzīvo triādi: Grēksūdze – Grēku nožēla – Komūnija (Pievienošanās kaut kam Lielam). Viss notiekošais mūsos atklāj neglītas jūtas un mēs esam spiesti tās atzīt un tā ir reāla grēksūdze Dzīves priekšā. Un tālāk, lai situācija atrisinātos, mums ir jāpiedod visiem šīs spēles dalībniekiem, sevi ieskaitot un tā ir grēku nožēla. Un dīvainā kārtā abi šie soļi – negatīvā atzīšana par “savu” un visa notikumu klāsta pieņemšana un piedošana (bieži vien caur pārtapšanas fiziskajām un garīgajām sāpēm), mūs ved uz jaunu harmonijas un viegluma līmeni. Tas ir tas, ko mēs varam nosaukt par pievienošanos kaut kam Lielākam – šajā brīdī mēs sevi sajūtam kā Dieva Daļu, daļu Viņa Mīlestības. Šis process ir viļņveidīgs, taču tas, kurš to piedzīvo – zina: ar katru reizi atbrīvošanās notiek arvien vieglāk un vieglāk.
Silta pateicības sajūta par katru savu žestu, kustību, rīcību, pat slimību, kas ļauj atbrīvoties no nevajadzīgām lietām vai atklāt sevī ko jaunu. Ar ķermeni sajūtama pateicība – Dievs, kāda svētība, ka man tas ir!! Radoša pateicība atver debesu gaismas vārtus un ielaiž mūsu pasaulē visas tās brīnišķīgās transformācijas un pārveidošanās enerģijas, kas ne tikai nomazgā negatīvismu, bet arī mīkstina sirdi, nomierina un apveltī mūs ar mirdzošu gaismu, padarot mūsu ādu mirdzošu, acis starojošas, ķermeni elastīgu un kustīgu, un notikumi apkārt ir tik komfortabli, patīkami un maģiski. Pateicībā. Svetlana Dobrovoļska Tulkoja: Ginta Filia Solis
Turbulenti notikumi notiek, kad cilvēks tuvojas iekšējai līnijai, kur viņš ir gatavs saņemt vairāk enerģijas, vairāk gaismas☀️, vairāk izpratnes par savu patieso Es, izejot ārpus fiziskā ķermeņa mirstīgās čaulas un kādas sociālās lomas. Tātad, kas notiek? Enerģija atnāk, bet cilvēks vēl nespēj to pilnībā pieņemt, jo viņa pasaules uzskats un attieksme pret sevi joprojām balstās uz pagātnes priekšstatiem par to, kas viņš ir. Un tad šīs enerģijas plūsmas kļūst nekontrolējamas.
Tas ir līdzīgi kā mēģināt izlaist augstu ūdens spiedienu caur saspiestu šļūteni: šļūtene sāk rauties ārā no rokām, dauzīties uz visām pusēm, apšļakstīt visus apkārtējos… Rezultātā šis sašaurinājums veido “nepatīkamus” ārējo notikumu viļņus, kas mūs dzen panikā.
Kā parasti cilvēki tādās situācijās rīkojas?
Viņi cenšas šos notikumus kaut kādā veidā kontrolēt: kaut ko izdarīt, atrast kaut kādu risinājumu… tātad noturēt šo trakojošo, uz visām pusēm mētājošos šļūteni. Tā vietā, lai atslābinātos un ļautu enerģijai brīvi plūst pa situācijas “šļūteni”.
Elementāri, vai ne? Un tas nebūt nav nekāds pofigisms vai samierināšanas ar neizbēgamo, bet tikai skaidra sapratne: lūk, enerģijas tiek uzspiestas, situācija spiež mani stūrī, paceļot uz āru manas sāpīgās reakcijas un pagātnes programmas…. Un viss, kas man jāizdara, ir jāpalaiž vaļā “šļūtene”. Un tad veids, kādā situācija atrisinās, līdzinās maģijai, kas ir viegli izskaidrojama.
Ir atnācis daudz jaunas enerģijas, kuru tev caur sevi jāizlaiž. Un tavs uzdevums ir ļaut tam pāriet, nesasprindzināties un neienirt iluzoru problēmu risināšanā.
Pārbaudi sevī iekšējās “skavas”, pieņem sevi tādu, kāds esi, sajūti savu iekšējo integritāti, savu vērtīgumu, mīlestību pret sevi – un redzēsi, kā apstākļi mainīsies paši no sevis.
Mūsu klubā ir simtiem piemēru tam, kā tas strādā.
Starp citu, šī alegorija ar šļūteni tiešām palīdz nomierināt prātu ārēja haosa brīžos. Galu galā tas parasti ir prāts, kas neļauj mums atslābināties un izmisīgi meklē glābiņu no esošajiem apstākļiem. Tā kā atpūta ir tas, kas mums šobrīd visvairāk ir vajadzīgs.
Individualitātes materiālā pasaule ir viņas pašas enerģijas stāvokļu atspoguļojums, tas ir, pašreizējā brīdī izpaustā gara augļi.
Un, ja agrākos laikos šis atspoguļojums ļoti stipri kavējās, dažkārt gadiem ilgi, tad šobrīd harmonisks un piepildīts iekšējais stāvoklis momentā paplašina labklājību, galvenais nevajadzētu iekrist sava prāta vērtējošos spriedumos, kas veidojušies iepriekšējās dzīves konkurences un salīdzināšanas apstākļos.
Mūsu prāts tiecas pēc ārējiem sasniegumiem, jo tas ir pārliecināts, ka tieši priekšmeti un notikumu dara cilvēkus laimīgus. Tajā pat laikā visiem ir zināms, ka tas, ka tev kaut kas pieder, pats par sevi šis fakts tev neko nedod. Ja tevī ir mīlestības un pašvērtības trūkums, tad, lai arī cik daudz tu no ārpuses saņemtu, iekšpusē tas nepaliks un neapmierinātība tikai augs augumā. Jo tavai dvēselei nekas nevar “piederēt”. Dvēsele zina, ka Viņa šeit ceļo ar vienu vienīgu mērķi: atklāt no sevis jaunu Gaismu šīs pasaules ainavā – Mīlestības gaismu un sajust radīšanas un došanas spēju. Bet dāvāšana notiek caur Sirdī atvērtām durvīm uz kopējo Dievišķo Plūsmu. Un visas materiālās pasaules “neērtības”, visas neveiksmes lomās – vienalga, vai tās būtu ģimenes vai profesionālas – tikai mudina cilvēku apzināties: ieskatīties sevī. Pieņem bez nosodījuma to, kas ir, un sāc audzēt un kopt jauno…
Mūsu ķermenis un visi fiziskie objekti mums apkārt ir mūsu spēles instrumenti šajā iemiesojumā. Ir pienācis laiks, kad jāatceras par garīgā un materiālā vienotību, neaizmirstot ārējā Spēlē par savu patieso Būtību.
Jautājums: kāpēc, neskatoties uz manu labo noskaņojumu, pastāvīgi manā dzīvē notiek provokācijas, kas manī izsauc naidīgu reakciju?
Atbild Svetlana Dobrovoļska. Tas nozīmē, ka Tevī iekšā vēl joprojām ir enerģija, kurai jāizlaužas uz āru provokācijas ceļā. Piemēram, Tevī mīt dusmas, neiecietība vai vēl kādas bāzes pretenzijas uz pasauli. Bieži vien jauniešiem ir tādas dusmas par dzīves netaisnīgumu. Kopš bērnības viņi nevar saprast, kāpēc pieaugušie ir tik stulbi, kāpēc viņi dzīvo šajā lomu spēlē, kad dzīve ir brīvība un mīlestība.
Ja Tevī iekšā nav enerģijas, kura pieprasa izlauzties uz āru, Tevi nekad neviens nespēs izprovocēt. Savukārt kamēr vien provokācijas izraisa emocionālu protestu, tās turpināsies. Līdz kamēr beidzot Tu spēsi par to vienkārši pasmaidīt. Un uzdevums nav tikt skaidrībā ar šīm iekšējām pretenzijām, bet iemācīties tās pieņemt bez saprašanas: viss notiekošais nav nejaušība.
Eksistē maldīgs uzskats, ka, ja es esmu tāda “balta un pūkaina”, tad man apkārt visam jābūt brīnišķīgam. Bet balta un pūkaina Tu esi tikai savā uztverē. Kad Tu patiesi esi harmonijā, nevis aizgrābta vai sajūsmā, dzīve Tev šo harmoniju atspoguļo. Bet, ja cilvēki Tevi spēj aizskart – tātad kaut kas slēpjas dziļumā. Pagaidām. Dotajā brīdī Tavs prieks, visticamāk, nav vis harmonija, bet kāds eiforisks stāvoklis. Saproti to, ka ir kāds vidus – līdzsvars, rāma, mierīga laime, bet ir novirzes uz vienu vai otru pusi.
Emocionalitāte ir hormoni, tā ir ķermeņa reakcija caur sevis paša vērtējumu: “O, cik man viss labi, cik viss brīnišķīgi!” Tas nav dvēseles stāvoklis, tas ir Tavas personības stāvoklis. Un pēc fizikas likumiem, bultiņas novirze uz vienu pusi pieprasa to kompensēt uz otru. Tāpēc vienkārši pieņem savas reakcijas: tās nav Tava kļūda, tas ir līdzsvara likums!
Cilvēki jautā: kāpēc dzīve ir tik netaisnīga, kāpēc cilvēki mirst, kāpēc jacieš bērniem utt.? Tad vai nu tu atzīsti, ka esi vienota organisma iekšienē, Dievā, kas šobrīd piedzīvo pārmaiņas un strauju pārveidi,. vai arī neatzīsti. Ja neatzīsti, ka esi daļa no vienota milzīga organisma – pasaules, kurā ne tavam prātam lemts saprast, kāpēc viss notiek tā kā tas notiek, taču tu pilnīgi noteikti esi atbildīgs par to, ko tu pats jūti, un kadas enerģijas tu pats ienes šajā pasaulē. Jo, ko tu izstaro, to tu arī saņem no ārpasaules. Un saņem to ļoti ātri.
Pie kāda indiešu gudrā vīra reiz atnāca kāda sieviete, kas bija noraizējusies un aizvainota par to, ka viņas kaimiņienei dēls gājis bojā un tā gandrīz vai gribējusi padarīt sev galu. Kāpēc gan pasaule esot tik nežēlīga un netaisnīga? Bet gudrais vīrs viņai atbildēja: pastnieks katram atnes tikai viņa vēstules.
Ja tu visu laiku domāsi par citiem cilvēkiem domātajām traģiskajām vēstulēm, un pieslēgsies šo cilvēku bailēm, ciešanām, bēdām un izmisumam, tu ne ar ko viņam nepalīdzēsi. Taču tu pilnīgi noteikti vairosi gan bailes, gan bēdas, gan ciešanas un izmisumu. Bet tad, kad tu godā un cieni otra cilvēka jebkādu pieredzi, kas bieži vien nāk caur bailēm un sāpēm, kad tu cieni arī otra cilvēka traģisko pieredzi, tev atveras acis, lai tu šim cilvēkam reāli spētu palīdzēt. Palīdzēt ar darbībām nevis vaimanāšanu, asarām vai vārdiskām profanācijām.
Mātei, kura zaudējusi savu bērnu, velti stāstīt par to, ka viņa dvēsele šobrīd jūtas brīva un laimīga. Šajā brīdī vislabāk ir klusējot viņu apskaut un pateikt, ka, ja vien viņai kas vajadzīgs, tu būsi blakus un palīdzēsi Un tikai tad, kad sāpes nedaudz būs rimušās, tu varēsi runāt par savu pieredzi un augstām garīgām paša piedzīvotam lietām.
Šajā ļoti sarežģītajā laikā es aicinu pārāk neiedziļināties tajā, kas notiek ārpasaulē, īpaši tajā, kas tevi tieši neskar. Visu, ko tev vajadzēs, tev atnesīs tieši pie tavām namdurvīm. Tieši tev blakus, ģimenē, kaimiņos, rados vai darba vietā notiks kaut kas, kur tev vajadzēs piedalīties. Ja tas nenotiek, tad nevajag speciāli skatīties visus šos baiļu sējošos kanālus, kas turpina uzspiest šo baiļu sajūtu par to, ka pasaule ir sajukusi prātā. Jā, pasaule ir sajukusi pratā, jo tālāk to prāts vairs nespēj vadīt. Pasaulei ir jāpāriet sirds vadībā. Bet tādā kvalitātē, kādā tas šobrīd notiek masu saziņas līdzekļos, kā tas tiek pasniegts, tas ir ļoti tālu no tā, lai spētu cilvēkos atmodināt ticību, cerību un mīlestību.
Ticiet man, šobrīd mums katram ir tik daudz darāmo un kārtojamo lietu, lai harmonizētu savu iekšpasauli, un pieņemtu to, kas ar mums pašiem notiek.
Mums ir jāiemācās ar savu vērotāju, savu sirdi pieņemt to savu daļu, kas vēl joprojām cieš, lai spētu paši dziedināties. Bet tad, kad tu šo daļu no sevis slēp, vai, vēl sliktāk, sevi vaino (bet sevi tu vaino tad, kad vaino citus, jo mēs nekad nevainojam citus, ja paši tajā esam sevi pienēmuši). Tieši šī sevis – jebkāda pieņemšana, ļauj pagriezt savu skatu uz pavisam citu pusi, un ar savu skatu radīt labāku un skaistāku apkārtējās pasaules ainu. Sirdij jau nav nekādas vajadzības redzēt visu ceļu, tai pietiek ar to, ka, ja tu sajūti impulsu un uzreiz sper pirmo soli, tev priekšā paveras nākamais pakāpiens. Bet prātam viss ir otrādāk. Prāts vispirms uzzīmē bildi, kuru pēc tam cenšas uzgleznot dzīvē, un, kad viss nenotiek kā ieplānots. dusmojas un viļas. Tāda līdz šim bija šī spēle. Un tavā varā ir tas, kam tu atļauj šobrīd sevi virzīt: prātam vai sirdij. Īpaši, kad pēc šī aptumsuma perioda frekvences ir kļuvušas vel augstākas – gan dabā, gan dzīvniekos un cilvēkos. Un arī disharmonija. Viss, kas neatbilst jaunajam, kļūst nepievilcīgs, nepatīkams un neomulīgs. Un nevajag uztraukties, ja jūti diskomfortu. Priecājies un paskaties uz to ar mīloša vērotāja ācīm. Un tāda veidā tavas dzīves rakurss izmainīsies acīmredzami. Jo iekšpasaule veido ārpasauli un ārpasaule atspoguļo iekšējo.
Svetlana Dobrovoļska “Pārmaiņu paātrināšanās” Tulkoja: Ginta Filia Solis
Godīgums pret sevi ir vēl viens instruments, kas atver durvis pie Mīlestības. Godīgums ļauj piekoriģēt maršrutu, pa kuru ej.
Paskaidrošu tēlaini – izmantojot maršruta taksometra piemēru. Es, piemēŗam, vēlos nokļūt lidostā, izeju no mājas, iesēžos maršruta taksometrā. Bet uz tā rakstīts, ka taksometrs brauc uz autoostu. Kad ierodos autoostā, sāku celt pretenzijas un šausmināties, kā gan es šeit nokļuvu? Taču viss ir godīgi – tas bija taksometrs, kas brauc pa maršrutu uz autoostu, vienkārši es iekāpu nepareizajā. Un šoferis nav vainīgs. Bet arī es neesmu vainīga, jo galu galā pati sevi apmānīju. Jebkurā situācijā, vienkārši atzīsti, ka esi dzīvs cilvēks, kurš var kļūdīties: aizvainoji radiniekus, atkal sabļāvi uz bēnu, atkal aizbāzi sev muti un piekriti tur, kur nosolījies pateikt “nē”, – vienkāŗši godīgi atzīsti šos stāvokļus un droši izej no tiem – tas nozīmē nomaini maršruta taksometru uz tev vajadzīgo😃☀.
Bet labākajā variantā vēl pasaki paldies par macību stundu un uzslavē sevi par godīgumu. Tas daudz ātrāk tevi izvedīs no “neveiksmju zonas”. Redzēsi, ka ar katru reizi tu arvien ātrāk un pārliecinātāk izvēlēsies sev vajadzīgo virzienu.
Mēs visi mēdzam būt neiecietīgi. Neiecietīgi pret saviem mīļajiem, pret tiem, kas mums blakus, pret nejauši satiktiem cilvēkiem… Mūs var aizkaitināt balss tembrs, ieradumi, uzvedības maniere… Vai arī mēs varam nesaprast, kas tieši mums cilvēkā nepatīk, tomēr jūtam kaut ko tādu, kas atgrūž.
Iesākumā teikšu, ka ir normāli atklāt sevī neiecietīguma pēdas. Un nevajag no tā kaunēties, slēpt to no citiem un pašam no sevis, un vainot sevi par to. Tomēr te darbojas tiešās karmas likums: tas, ko tu jūti, ļoti ātri atspoguļojas tavas dzīves notikumos. Tāpēc ir tik ļoti svarīgi prast ātri saprast savas negatīvās emocijas un ātri harmonizēties.
Ar ko tad sākt citu cilvēku pieņemšanu. Lai cik paradoksāli tas šķistu – pašam no sevis.
Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc rodas nesaprašanās starp cilvēkiem ir ļoti vienkāršs – visi mēs esam atšķirīgi. Konfrontācija notiek nevis tāpēc, ka kādam ir taisnība, un kāds ir vainīgs, bet gan tāpēc, ka katram ir sava taisnība. Un te nu ir ļoti svarīgi apzināties, ka gurķis nekad nekļūs par tomātu un putniņš nekad nesapratīs zivtiņu. Dažkārt, lai kā arī censtos, mēs neesam spējīgi saprast no sevis atšķirīgu citu cilvēku domu gaitu un rīcības motīvus. Un tas nav slikti. Atkārtoju – MĒS ESAM ATŠĶIRĪGI.
Bet aiz visām emocionālajām, mentālajām, psiholoģiskajām īpašībām mūsos deg viena uguns – SIRDS. Mēs esam vienas vienotas Apziņas daļiņas, iemiesojušās atsevišķos ķermeņos, atsevišķos likteņos, atsevišķos scenārijos….
Ja atceries, tu attiecībā pret cilvēku koncentrējies nevis uz ārējo, bet gan uz iekšējo. Tieši uz to arī balstās prakse “Dekorators”: spēja paskatīties uz cilvēku ar “siltu skatienu”, saskatīt viņa stiprās puses spēj izkliedēt naidīguma cēloņus un vieno sirds gaismas līmenī.
Lai cik dīvaini tas nešķistu, daudziem tas sagādā grūtības. Mēs nespējam atzīt šo vienkāršo patiesību – to, ka cilvēks vienkārši nav mums līdzīgs un tāpec nevar rīkoties un domāt tāpat kā mēs. Mēs nevaram viņam to piedot! Kā tu domā, kāpēc?
Tikai tāpec, ka mēs nevaram pieņemt paši sevi un piedot paši sev! Nevaram pieņemt savas jūtas, sajūtas, emocijas, destruktīvās īpašības un neglaimojošās domas un rīcību… Jebkas ārpasaulē nepieņemtais sākas ar iekšpasaulē nepieņemto. Mēs nevaram sev piedot, ka dzīvojam ne tā, ka vēlamies, jūtam ne to, ko vēlamies just un rīkojamies ne tā, kā gribētu rīkoties…
Mūs burtiski no iekšpuses plēš šī pastāvīgā neapmierinātība. Un kāds atvieglojums, kad ir to, kur izgāzt – ārpasaulē, uz citiem cilvēkiem. Cilvēki, kuri mūs kaitina, palīdz šo naidu izvilkt ārpusē. Ikreiz, kad vainojam citu, vainojam sevi.
Jebkuru iekšējo konfliktu risināšana sākas ar to, ka mēs atzīstam un pieņemam sevi tieši šeit un tagad. Kamēr mēs to neiemācīsimies attiecībā pret sevi, mēs nespēsim atzīt un pieņemt cilvēkos “slikto” un “labo”.
Tās ir savstarpēji ļoti cieši saistītas lietas. Vairums cilvēku no manas auditorijas no personīgās pieredzes zina, ka mainot iekšējo attieksmi pašam pret sevi, pieņemot sevi ar visām nesmukajām mūsu uztverē īpašībām un pagātnes rētām, izdziedinot tās, samīļojot un piedodot sev, pieņemot savas nepilnības un trūkumus, mēs spējam pieņemt absolūti nesaprotamu būtni cilvēka veidolā, kura redzami demonstrē mums svešas īpašības, rīcību un darbības.
Parupējušies par sevi, pacēluši savu resursu un sasmēlušies dvēseles spēkus, mēs kļūstam spējīgi redzēt to, ka tas, ko mēs uzskatījām par sava rakstura iezīmi un uzskatījām par kauna traipu, patiesībā ir tikai loma, kuru mēs spēlējām. Taču mūsu pašreizējās motivācijas un vēlmes būtībā ir pilnīgi atšķirīgas.
Vai arī pēkšņi atklājas, ka ļoti daudzi mūsu graujošie stāvokļi un reakcijas, patiesībā vispār nebija mūsējie, bet gan uzsūkušies kā mantojums, kā daļa no mūsu lomām, kā neatstrādātā personīgā karma.
Un te nu mēs nonākam pie vēl viena iespējamā iemesla, kāpēc cilvēki viens pret otru izjūt nepatiku – tas ir iemesls, kas slēpjas mūsu iepriekšējās dzīvēs. Iespējams, tevi kaitina kāds cilvēks, kurš demonstrē īpašības, kuras tu sevī neatzīsti, bet, kuras, neskatoties uz to, tevī ir. Ir tāpēc, ka kaut kad senāk tu biji līdzīgā lomā. Tāpēc, ka starp mums nav “balto un pūkaino”, mēs visi mainījāmies lomām, bijām gan “tumšajā”, gan “gaišajā” pusē.Un atskaņas un šo lomu nospiedumi vēl joprojām mūsos ir dzīvi.
Līdzīgs pievelk līdzīgu, tieši tāpēc cilvēks ar tādām rakstura īpašībām atrodas mums blakus. Lai arī tu to sevī neatzīsti, tas vienalga tevī ir, tavā ēnas pusē. Un kamēr tu to nepieņemsi, nekas ārpusē nemainīsies.
Atkal jāstrādā ar sevi nevis ar otru. Visas ārējās komunikācijas problēmas atrod savu risinājumu iekšpasaulē.
Ļoti biežas ir situācijas, kad ģimenēs satiekas “mūžīgie ienaidnieki” – cilvēki starp kuriem arī iepriekšējās dzīvēs norisinājas pastāvīga cīņa – gan dzimumu starpā, gan teritoriālajā, gan nacionālajā, konfesionālajā ziņā. Tas nozīmē, ka piedzīvojot visdažādākās pieredzes, tie, neskatoties ne uz ko, vienmēr atradās pretējās barikāžu pusēs. Un arī šajā dzīvē tie dzīvo zem viena jumta tieši tādēļ, lai samierinātu un izdziedinātu šo smago, gadsimtiem ilgo lomu pieredzi.
Ja tavs noraidījums pret cilvēku sakņojas iepriekšējās dzīvēs, tev nepalīdzēs tas, ka veic neskaitāmas regresijas pagātnē un noskaidro, kurš kuru nogalināja un cik reizes. Visiem šiem sižetiem vairs nav nozīmes.
Nozīme ir tikai Mīlestībai, tikai iekšējam siltumam no dvēseles uz dvēseli ārpus lomu spēlēm. Tā barojas no sevis pieņemšanas un siltuma pašam pret sevi, tāpēc, ka tikai tad, kad pats esi piepildījies ar siltumu un mīlestību, tu spēsi šajā siltumā un mīlestībā ieskaut arī otru, lai arī cik nepievilcīgs viņš tev iepriekš būtu šķitis. Ieskaut nenozīmē, ka tu sākisi darīt kaut ko labu viņam. Tas nav obligāti. Pietiek ar to, ka tu par šo cilvēku domāsi ar siltām sajūtām, nevis naidu un aizkaitinājumu, vai arī centīsies viņā ieraudzīt labās īpašības, nevis tikai sliktās.
Jāpiebilst, ka iekšēji ļaut cilvēkam būt destruktīvās lomās ir tieši pretējs tolerantam. Kad mēs kļūstam spējīgi nenosodīt un nevērtēt cilvēku, mēs pametam spēli “apstākļu upuris” un sākam rīkoties tā, kā mēs patiešām izvēlamies.
Tas ir īstākais darbs un tas ir ārkartīgi vērtīgs ne tikai tev pašam, bet arī visai pasaulei kopumā.
Vislabāk šo ilustrēt ar piemēriem.
Kāds mans kursants sūdzējās, ka viņu ārkartīgi tracina viņa tuvo cilvēku stulbums.
Pirmkārt, ir svarīgi saprast, ka cilvēkiem ir savi iemesli, kāpēc viņi rīkojas veidā, kas neierakstās tavā pasaules redzējumā. Tas, kas skurdrai šķiet nejēdzīgi, delfīnam, piemēŗam, ir ļoti normāli un otrādāk.
Otrkārt, ir vērts uzdot sev jautājumu: kāpēc es pastāvīgi esmu spiests atrasties kopā ar cilvēkiem, kuri uzvedās stulbi? Viņi taču to demonstrē man! Varbūt vajag kaut ko sevī ieraudzīt? Varbūt arī manī ir līdzīga rakstura īpašība un, iespējams, arī es pats kādam šķietu stulbs?
Un, treškārt, jāatceras, ka aiz visām mūsu īpašībām stāv viena un tā pati gaisma. Un lai šī gaisma sakristu, ir svarīgi ar siltu skatienu paskatīties uz šo “stulbo cilvēku”. Lai arī viņš kaut kādā ziņā ir stulbs, toties kā viņš, piemēram, ir laipns ar pārdevējiem veikalā. Vai arī cik viņš brīnišķīgi prot nomierināt raudošu bērnu.
Ieraugi to, par ko vari priecāties šajā cilvēkā. Un tad arī tu attapsies šīs pašas sirds gaismas līmenī, kurš ir gan tev gan viņam. Un šis cilvēks noteikti sajutīs šo gaismu un vai nu pagriezīsies pret tevi ar to pusi, kura tevi nekaitina, vai arī izgaisīs no tavas dzīves.
Vēl viens piemēŗs. Kāda kursante ir spiesta dzīvot zem viena jumta ar radinieku, kurš sirgst ar psihisku kaiti un tāpēc izjūt ārkārtīgi lielu diskomfortu un negatīvas emocijas.
Jā, tas ir ļoti smagi. Taču, ja nav citu iespēju, tad jadomā, ka ne jau nejauši esat viens otram blakus.
Iespējams tāpēc, lai tu sevī atklātu un atbrīvotu uzkrājušos naidu un dusmas, aizkaitinājumu, neapmierinātību trauksmi, aizvainojumu uz likteni utt. Tādi cilvēki ļoti bieži priekš mums ir rosinātāji attīrīties. Un kad mēs atbrīvojamies no smagajām emocijām, mēs atradīsim, par ko būt dzīvei pateicīgiem pat tādā situācijā.
Jāatcerās, kamēr neesam sevi izmainījuši, situācija diez vai mainīsies. Izmainīties nebūt nenozīmē to, ka psihiski slimais atveseļosies, bet var rasties apstākļi, ka varēsiet atrast citu dzīvesvietu, vai arī viņš kādā citādā veidā no tavas dzīves pazudīs…. Kad tevī vairs nav iemeslu, lai būtu blakus ar šādu cilvēku, jūsu ceļi šķirsies.
Spēja atļaut citiem cilvēkiem nebūt mums līdzīgiem – tas ir brieduma mirklis. Dvēseles brieduma, kas ļauj mums šajā dzīvē atklāt sevī īpašības, kas mums nepatīk, bet kuras esam mantojuši no savas bērnības, no savas dzimtas, no savas karmas…. Un lai šīs īpašības izgaistu, mēs ar tām necīnamies, bet atklājam un audzējam sevī to, kas palīdz mums mainīt mūsu attieksmi pret citiem. Tas ir neizbēgami. Tas ir dzīves likums.
Un to izdarījuši, mēs varam to pašu izdarīt attiecībā uz citiem cilvēkiem. Tāpēc, ka tikai mūsu attieksme pret sevi ļauj mums izmainīt mūsu attieksmi pret citiem. Tas ir neizbēgami. Tas ir dzīves likums.
Tā kā vērs savu uzmanību uz sevi! Uzlabo savu dzīvi! Izdziedini sevi! Apskauj sevi! Un tici man, tev blakus atradīsies tie cilvēki, kuri šķitīs Tev brīnišķīgi.
Svetlana Dobrovoļska Avots: obretenie-sily-lubvi.ru Tulkoja: Ginta Filia Solis
Šajā pārmaiņu laikā, lūdzu, atceries: tie, kas piedzīvo savu atmošanos, var nesaprast, kam viņi iet cauri. Visa viņu esība ir apgriezta kājām gaisā, un… Viņi var slikti reaģēt uz tavu labestību. Viņi var nesaprast tavu līdzjūtību. Viņi var nezināt, kā pieņemt Beznosacījumu Mīlestību… tāpēc, ka nekad agrāk neko līdzīgu nav izjutuši.
Tā ir iespēja tev noslīpēt savas personīgās attiecību veidošanas prasmes, atdot, negaidot neko pretī un iemācīties visu neuztvert personīgi.
Ja kāds tev uzbrūk, tā vietā, lai atbildētu sev ierastā veidā, pacenties izrādīt pēc iespējas vairāk mīlestības pret viņu un zini, ka ar laiku, to praktizējot, viss kļūs arvien labāk. Tu esi padarījis savu daļu darba un tas ir viss, ko tu vari izdarīt.
Radītājs caur Dženiferu Farleju Avots: Svetlanas Dobrovoļskas blogs Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 