Tiesības atteikt

– Es gribu, lai tu man pārskaiti visu savu algu. Tu to izdarīsi manis dēļ? – es palūdzu kādai no savām klientēm mūsu terapijas sesijā.

– Nu, nē.

– Kāpēc, nē. Vai tad tev žēl?

– Tā taču ir mana nauda un man arī tā ir nepieciešama.

– Nu, un? – es nerimos. – Nopelnīsi vēl! Neesi tik skopa!

– Piedod, taču es nevaru tā rīkoties.

– Par ko tu tagad atvainojies?

– Nuuu… tu taču man lūdzi, bet es atteicu.

– Vai tev nešķiet, ka mans lūgums, maigi sakot, ir tāds….. drusciņ bezkaunīgs?

– Jā, šķiet.

– Taču es tev neticu! Nedzirdu tavu sašutumu. Šķiet, ka, ja es vēl nedaudz tev uzspiedīšu, tu piekritīsi. Atsaki man tā, lai es tev noticētu!

Kliente saņēmās un tad skaļi un skaidri noskaldīja:

– Nē!!!! Es nedošu tev savu naudu. Tā ir MANA!!!!

Un pēc tam sāka raudāt.

Izrādījās, ka jau no agras bērnības viņai nebija bijušas tiesības atteikt. Tas lika viņai teikt “jā” pašiem nekaunīgākajiem lūgumiem un prasībām. Gan apkārtejo, gan pašas bērnu.

Nepārliecinātība ir galvenais iemesls, kuras dēļ mammai neizdodas nospraust robežas attiecībās ar saviem bērniem.

Kad tu atgriez sev savas tiesības atteikt, tad kopā ar tām pārējiem cilvēkiem atgriežas arī “dzirde”. Un viņi daudz mundrāk atsaucas lūgumiem (oooo, kāds brīnums!) un pārstāj ignorēt tavus “nē”.

Valērija Gradobojeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: Счастливый психолог
Foto: Spencer Davis

Izdarītais vienmēr atgriezīsies

Šis ir ļoti pamācošs un patiess stāsts..

20. gadsimta sākumā kāds skotu fermeris atgriezās mājās no lauka. Ejot garām purvam, viņš izdzirdēja palīgā saucienus. Fermeris skrēja uz to pusi, no kurienes nāca balss un ieraudzīja puiku, kurš bija iekritis akacī un mēģināja izglābties. Fermeris nolauza resnu zaru un uzmanīgi pietuvojās akača malai, pastiepis rokā zara gabalu. Beidzot izdevās puiku izvilt no purva. Tas ilgi nevarēja nomierināties – drebēja un raudāja.

Fermeris teica:
– Iesim pie manis uz mājām, Tev jānomierinās, jāsasildās un jāatžirgst.
– Nē, nē, – puika pretojās – mani gaida tētis. Viņš noteikti ļoti uztraucas.
Pateicies savam glābējam, puika aizskrēja.
No rīta agrā gaismiņā pie fermera mājas piebrauca kariete. No karietes izkāpa smalki ģērbies kungs un jautāja:
– Vai Jūs vakar vakarā manam dēlam izglābāt dzīvību, izvelkot viņu no purva?
– Jā, es – atbildēja fermeris.
– Cik es esmu Jums parādā?
– Kāpēc Jūs mani apvainojat, Kungs? Jūs neko neesat parādā. Es rīkojos tā, kā būtu rīkojies jebkurš normāls cilvēks.
– Nē, es nevaru to tā atstāt, jo mans dēls man ir ļoti dārgs. Nosauciet jebkuru summu, – uzstāja džentelmenis.
– Es vairāk negribu runāt par šo tēmu. Uz redzēšanos – Fermeris pagriezās, lai aizietu. Un tad uz mājas lieveņa izskrēja fermera dēls.
– Vai tas ir jūsu dēls? – jautāja viesis.
– Jā, – ar lepnumu atbildēja fermeris, noglaudot puikas galvu.
– Izdarīsim tā. Es ņemšu Jūsu dēlu līdzi uz Londonu un apmaksāšu viņa izglītību. Ja viņš ir tikpat cēlsirdīgs kā viņa tēvs, tad ne es, ne Jūs nekad šo lēmumu nenožēlosim.

Pagāja daudzi gadi. Fermera dēls pabeidza skolu, pēc tam medicīnas universitāti un drīz viņa vārds bija pazīstams visā pasaulē kā cilvēka, kas izgudroja penicilīnu. Viņu sauca Aleksandrs Flemings.

Pašā kara sākumā kādā no Londonas klīnikām ar plaušu karsoni smagā formā, iestājās tā paša džentelmeņa dēls, kuru izglāba fermeris. Kā Jums šķiet, kas izglāba viņa dzīvību šoreiz? – Jā, tieši tā, penicilīns, kuru atklāja Aleksandrs Flemings.

Džentelmeni, kurš deva izglītību Flemingam, sauca Rendolfs Čērčils, bet viņa dēlu – Vinstons Čērčils, kurš vēlāk kļuva par Anglijas premjerministru. Iespējams, tieši atceroties šos notikumus, Čērčils teica: “Tevis izdarītais vienmēr atgriezīsies.”

Avots: pritchi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Paplašināt apziņu

Mūsu apziņai gadu gaitā ir izveidojušies ļoti daudz priekšstatu un pieņēmumu, mēs skaidri zinām, kas mums patīk un kas nepatīk, mums ir savi stereotipi un ieaudzinātie uzskati, mums ir sava vērtību sistēma un skaidra izpratne, kā jādzīvo, kā visam jāizskatās un kā cilvēkiem jāuzvedas. Un, jo vecāki paliekam, jo izteiktāka ir šī sava nostāja.

Apziņas paplašināšana sākas brīdī, kad mums ir jāiemācās pieņemt kaut ko ārpus šī sava rāmja, ārpus šī aprakstītā ietvara.

Apziņas paplašināšanās notiek katrā reizē, kad saprotam, ka dzīve nav tāda, kādu to bijām izsapņojušas, un citi (pat ļoti tuvi cilvēki) nerīkojas saskaņā ar mūsu vērtību sistēmu.

Ar laiku mēs pat uzzinām, ka citiem ir pilnīgi atšķirīgi uzskati un citāda vērtību sistēma.

Bērnībā mēs domājām, ka vecākiem vienmēr ir taisnība un viņi nekad nekļūdās. Un pienāca brīdis, kad sapratām, ka tā nav. Vēlāk mums šķita, ka skolā māca tikai taisnību un avīzēs nodrukātais ir patiesība. Nāca laiks, un sapratām, ka tā nav. Likās, ka politiķi un valdība no sirds dara tā, lai valstij un cilvēkiem būtu labi. Ar laiku sapratām, ka tā nav visos gadījumos.

Grūstot ideāliem un pieņemtām patiesībām, bijām spiestas daudzkārt paplašināt savu apziņu.

Katrā reizē, kad spējam pieņemt to, pret ko būtu gribējušas protestēt, iebilst un cīnīties, mēs paplašinām savu apziņu.

Protams, var dzīvot savā rāmī, tikai tad ir jārēķinās, ka dzīve diezgan daudz un bieži sitīs, jo Tu jau zini – ja kaut ko idealizē, tad tas būs jāzaudē. Pat ja idealizējam savu vērtību sistēmu. Arī vērtību sistēmai ir nepārtraukti jāpaplašinās un jāaug, līdz sapratīsim, ka apziņai nekādu robežu un rāmju nav.

Apziņas paplašināšana sākas brīdī, kad nevis cīnies un protestē pret jauno informāciju, bet paskaties uz to, vēro, padomā un saproti, ka varbūt var darīt arī tā. Cits jautājums, cik lielā mērā atļauj tam notikt savā dzīvē.

Atceries – ne viss, kas Tev der, Tev ir vajadzīgs.

Bet, ja gribēsi iegūt jaunu pieredzi, tad dzīve gādās, lai Tev būtu tāda iespēja.

Vai Tev ir bijis tā, ka nošausminies par kādu situāciju vai nosodi kāda cilvēka rīcību, un – necik ilgi! – dzīve Tevi ieliek tieši tādā situācijā. Un Tu saproti, ka arī tā var rīkoties.

Piemēram, ja esam ļoti precīzas un nekad nekavējam, bet vienmēr dusmojamies uz tiem, kas kavē, tad pēc vairākām reizēm, kad kāda ārkārtēja iemesla dēļ pašas būsim nokavējušas, sāksim saprast tos, kuri kavē. (Vai vismaz pārstāsim viņus nosodīt.)Ja Tev ir pārliecība, ka Tu nekad nemelo,ka cilvēkam ir jābūt godīgam un jāsaka visa patiesība, tad, tici man, drīz būs situācija, kurā varēsi pieķert sevi melos.

Apziņas paplašināšana ar mums notiek diendienā, kad, sākumā negribot, bet ar laiku nenovēršami pieņemam pasauli tādu, kāda tā ir.

Tikai apzinoties realitāti, mēs varam to mainīt. Mēs nevaram likvidēt visus karus, nevaram izmainīt visus noziedzniekus, mēs nevaram nerēķināties ar ļauno, bet mēs varam vairot labo. Mēs varam izvēlēties netērēt spēkus, lai protestētu un cīnītos. Mēs varam saprast, ka tas ir mīlestības trūkums cilvēkos, kas rada ļaunumu. Mēs varam radīt mīlestību sevī, savā dzīvē un pludināt to arvien tālāk.

Apziņas paplašināšana ir pieņemšana, un tālāk jau seko brīva griba – ko ar šo informāciju darīt. Gribu – atbalstu, gribu – neatbalstu, gribu – transformēju, negribu – nedaru. Viss ir mūsu pašu brīva griba.

Lūk, paplašināt apziņu nozīmē izdarīt harmonisku un atbildīgu izvēli.

Paplašināt apziņu nozīmē palīdzēt sev gribēt. Tātad nevis piespiest sevi kaut ko darīt, bet gan sākt gribēt to darīt. Nevis piespiest sevi no rīta celties un iet uz darbu, bet sākt gribēt celties un iet uz darbu. Saskatīt tajā jēgu. Saskatīt vērtību katrai savai darbībai.

Mēs laimes terapijā visu darām ar prieku un mīļumu pret sevi. Un tas nenozīmē, ka mums vairs nav grūtību vai šķēršļu dzīvē. Ir. Bet arī tos mēs varam iziet ar mīļumu pašām pret sevi, ja vien saprotam, ka tā ir mūsu pieredze, lai mēs kļūtu stiprākas un gudrākas.

Tas ir kā treniņā –izpildām smagus vingrinājumus, svīstam un piekūstam.

Kāpēc?

Lai kļūtu stiprākas, skaistākas, veselākas, vitālākas, elastīgākas, mundrākas. Mums ir mērķis, kāpēc ejam cauri šīm grūtībām.

Un dzīvē ir tāpat. Ja iemācāmies iziet grūtumam cauri ar mīlestību, tad dzīvojam mīlestības piepildītu dzīvi gan paisuma, gan bēguma laikā. Mēs vienmēr esam veiksmīgas, laimīgas un mīlestības piepildītas, lai kāds dzīves periods mums šobrīd būtu. Ja izejam kādu mācību ar mīlestību, tad mums turpmāk šādas mācības vairs nedos. Jo mūsos nav baiļu vai uztraukuma vibrācijas, kas ražo negatīvu situāciju nākotnē. Mēs esam izgājušas grūtības ar mīļumu, mieru un harmoniju un šo situāciju palaidušas. Kādēļ gan lai tā atkārtotos? Tā neatkārtosies.

Apziņas paplašināšana dod iespēju visu savā dzīvē darīt ar mīļumu sirdī. Tādējādi mūsos ir mierpilna, harmoniska enerģija un mēs iekļaujamies kopējā veselumā. Mēs neprotestējam un neradām enerģijas blokus vai sastrēgumus, kas dzīvē izpaužas kā nepatikšanas, nelaimes un slimības.

Paplašināta apziņa nodrošina vienmērīgu dievišķās enerģijas plūsmu mūsos un līdz ar to – mūsu dzīvēs.

Cits jautājums – cik strauja ir šī plūsma?Jo straujāka, jo dinamiskāka dzīve, jo vairāk kas notiek un vairāk var sasniegt, jo lielāka iespējamība, ka nerodas enerģijas sabiezējumi un bloki.Jo dziļāku jēgu Tu ieliec katrā savā darbībā un pacel savu apziņu līdz tam, ka ir vērts iziet cauri konkrētām grūtībām, jo vieglāk būs turpmāk. Tad Tu varēsi baudīt katru savu dzīves mirkli ar prieku, gandarījumu un bezgalīgu mīlestību.

Apziņas paplašināšana vairo mīlestību.

@Inese Prisjolkova “Ieelpo laimi un mīlestību 2”

Grāmata ŠEIT: http://www.pavasarastudija.lv/preces/inese-prisjolkova-gramata-ieelpo-laimi-un-milestibu-2/

100 apņemšanās dienu grupā, Ineses vadībā katru dienu izdarot kādu svarīgu lietu, apziņa paplašinās un dzīve mainās.
Pieteikties vari ŠEIT: https://www.facebook.com/groups/188531194951807

Es esmu pietiekami laba

Es esmu pietiekami laba lai dažkārt cilvēkiem pateiktu “man tas neder”, un to sakot, nejustos vainīga.
Es esmu pietiekami laba lai dažkārt piekristu provokācijām, pēc tam to nožēlotu, bet pēc tam to vienkārši aizmirstu.
Es esmu pietiekami laba lai dažkārt būtu pirmā.
Es esmu pietiekami laba pat tad, ja finišā nonāku pēdējā.
Es esmu pietiekami laba lai kļūdītos un piedotu sev šīs kļūdas.
Es esmu pietiekami laba lai dažkārt vīrieši uz ielas sajūsmā atskatītos.
Es esmu pietiekami laba lai dažkārt sadarītu muļķības.
Es esmu pietiekami laba lai nekautrētos pateikt savu gadu skaitu.
Es esmu pietiekami laba lai mierīgi varētu iziet no mājām neuzkrāsojusies.
Es esmu pietiekami laba arī bez jaunas kleitas.
Es esmu pietiekami laba pašai dārgākajai kleitai.
Es esmu pietiekami laba lai mani kāds mīlētu.
Es esmu pietiekami laba lai mierīgi varētu dzīvot bez kāda mīlestības.
Es esmu pietiekami laba lai būtu pelnījusi uzslavas un komplimentus.
Es esmu pietiekami laba pat tad, ja man to neviens nesaka.

Es esmu pietiekami laba.

Olga Romulus
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: Счастливый психолог

Atlaist brīvībā

Lai dotu brīvību otram cilvēkam, tai vispirms jābūt pašā. Ja tu patiešām esi brīvs, tad citu cilvēku brīvība tev ir ļoti dabiska un nepieciešama – kā gaiss. Vai neesi ievērojis, ka ieslodzītais un uzraugs sēž vienā un tai pašā cietumā, tikai dažādās pusēs restēm?

Lai dotu brīvību otram cilvēkam, viņš ir jāmīl. Tāpec, ka Brīvība ir Mīlestība. Bet Mīlestība ir Dievs.

Vai gan var ierobežot Dievu un uzraudzīt Viņu cietumā kā parastu ieslodzīto?

Dievs, kurš ierobežots laikā un telpā kļūst par mirušu elku, bet Mīlestība pārvēršas greizsirdībā.

Gribi lai kāds ar tevi paliktu uz mūžiem? Atlaid viņu uz visiem laikiem tajā pat sekundē, kad tev rodas tāda vēlme. Atlaid patiesi un ar Mīlestību. Un viņš paliks ar tevi šajā un pat nākamajās dzīvēs, jo viņam nebūs kurp aiziet no tavas bezgalības.

Igor Nemoff “Kājamgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par patiesu uzticēšanos

Patiesas uzticēšanās pamatā ir dziļa iekšēja sajūta, ka Esība mūs atbalsta. 

Tā ir iekšēja zināšana par to, ka jebkura dzīves pieredze, neatkarīgi no tā, vai tā ir patīkama vai sāpīga, ir mūsu attīstības neatņemama sastāvdaļa.

Ka ikvienas sāpes, ja ar tām necīnamies, dara mūs pieaugušākus un viedākus. 

Ja mums ir šāda uzticēšanās, mēs spējam atgūties no vissmagākajiem vilšanās brīžiem, zaudējumiem un šķiršanās sāpēm, atkal un atkal atdzimt un saglabāt pozitīvu attieksmi pret dzīvi. Būtībā patiesa uzticēšanās nav atkarīga no tā, vai citi pret mums izturas labi vai slikti.

Tā dzīvo dziļi mūsos un ārējie notikumi to nekādā veidā neietekmē.

Vairumam no mums trūkst  šādas kvalitātes dziļas uzticēsanās. Protams, bērnībā mēs visi bijām nevainīgi un absolūti atvērti pasaulei, taču toreiz mūsu uzticēšanās netika pakļauta tādiem pārbaudījumiem. Gadiem ejot, mēs zaudējam savu saikni ar iekšējo prieka un uzticēšanās Avotu.

Ja mūsu uzticēšanās ir bāzes sajūta, tad neuzticēšanās var būt veselīga atbilde uz tagad notiekošo.

Mēs mijiedarbojamies ar cilvēku vai tiekam galā ar kādu notikumu, balstoties uz skaidru situācijas izpratni un emocionāli nekādā veidā neiesaistoties. Tas, ko mēs redzam un jūtam, var mūs novest pie secinājuma, ka konkrēta persona (vai situācija) ir nedroša un mums nevajadzētu būt ar viņu atvērtiem.

Konkrētā situācijā var izrādīties, ka nav garantiju tam, ka konkrēta persona neizmantos mūsu atvērtību un nekaitēs mums.

Tāda mierīga sapratne var rasties tad, ja mēs pasauli pieņemam tādu, kada tā ir.

Mēs iemācāmies atvērties, redzot, ka otrs atveras un paliekam apzināti, redzot, ka atbildes atvēršanaš nav: šajā gadījumā mēs varam aizvērties, neļaujot vairs izmantot mūsu atvērtību.

Tomass Troubs “Patiesa uzticēšanās”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Un dzīve turpinās

Dvēselē kluss…
Dzīvot ir vienkārši – tas nenozīmē ietilpt vienā šūnā… tas nozīmē, pateikt sev, ka tā vienkārši ir dzīve…
Būt nobriedušam – tas nenozīmē būt nesalaužamam… tas nozīmē pārstāt baidīties no atbildības…
Būt veselam – nenozīmē būt absolūti bez jebkādām rētām, kaitēm un plaisām, fiziskām un emocionālām… tas nozīmē neatcelt dzīvi un nekalpot savai neveselībai….

Dvēselē skaļi…
Tāpēc, ka laime patiesībā nemīl nekādu klusumu… tā ir pārāk kustīga, lai varētu sēdēt stūrītī, apspiežot savus smieklus un cenšoties netrokšņot…
Tā spēlē savu mūziku, dejo, līst pāri malām un vienmēr prot ar sevi padalīties…

Dvēselē skumji…
Izdzīvot savas skumjas nozīmē nebēgt no tām un atpazīt visas to nokrāsas…
Sadzirdēt to balsi, paturēt pie rokas…
Pastaigāties ar tām kopā zem viena lietussarga savā personīgajā slapjdraņķī…
Un saprast, kāpēc tās vēlējās pabūt ar tevi kopā…

Dvēselē nekā…
Gadās arī tā…
Un tas ir sliktāk par skumjām… par sāpēm… par izmisumu…
Ka rakstīja Folkners: “Starp skumjām un neko es izvēlos skumjas”…
Jo tur, kur ir nekas, tu nejūties dzīvs…

Un kā tev, mans draugs, ir dvēselē?….
Vai tu to spēj saprast savā ikdienas steigā?…
Es, ne vienmēr… taču mācos… apstājos…
Man jau patīk vienkārši dzīvot, nebaidīties no savas ievainojamības, pieņemt savas skumjas un neskopoties ar laimi….
Grūtāk ir ar NEKĀ… tāpēc, ka tajā iestiedz pavisam nemanāmi…
Taču ir tik labi, ka ir ko mācīties…
Tātad dzīve turpinās…

Ļiļa Grad

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viss normāli

Es nezinu, kur sākas šis brīnišķīgais periods, kad pēkšņi saproti: lai kas arī nenotiktu – “viss normāli”.

Tas nepiespiestais miers, kuru vienmēr esmu apskaudusi.

Arī tagad turpinu apskaust, tikai jau pati sevī.
Kad kāds aiziet no tavas dzīves un tu skaidri zini – ka tas ir uz labu.

Nepārstājot just skumjas, vienkārši saproti, ka ir tie, ar kuriem ir pa ceļam, bet citi – ar kuriem noteikti nav.
Tā ir brīnumaina sajūta, kad sev tādos ierastos pārdomu brīžos, pēc kuriem agrāk bija kauns, tagad dvēselē ir absolūti klusi un mierīgi.

Lēnām malkojot kafiju tu domā: eh, kas izaudzis, izaudzis.

Kad redzi, ka pēc kārtējā ieraksta Facebook palicis par 50 draugiem mazāk. Un nav ne panikas ne trauksmes, par to, ka tu būtu kaut ko izdarījusi ne tā.

Un nākamajā dienā tev jau ir +100. Un tu nejūties izbrīnīts vai stipri šokēts.
Vienkārši tā tam ir jābūt.

Tā ir sajūta
Absolūti negaidīti.
Tu pēkšņi ievēro, ka pasaulē ir ļoti daudz cilvēku.
Nevis viens vai divi.
Patiešām tik daudz, ka tu vari izvēlēties.
Un to, kas tev der ir  p i e t i e k a m i   d a u d z.
Un no tā rodas tads vieglums ķermenī. Un tāda drosme.

Un skaidrība.
Kad nevajag aizsargāties pret agresiju – pietiek vienkārši aiziet.
Kad nevajag nevienam neko pierādīt – vienkārši atstāt cilvēkus ar viņu redzējumu par tevi.
Un atlaist.
Kad nevajag nopelnīt – tevi atradīs un novertēs tie, kam vajag.

Anastasija Zagrjadska
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: sobiratelzvezd.ru

Tu neko nekavē

Ikviens šajā pasaulē skrien savu skrējienu, pa savu personīgo ceļu, savā laikā. Viss ir tik daudzslāņains un neviennozīmīgs.

Kāds pabeidza institūtu 22 gados, taču pēc tam trīs gadus mokoši gaidīja un nevarēja atrast darbu.

Kāds kļuva par veiksmīgu direktoru jau 25 gados, bet nomira 50.

Kāds par direktoru kļuva 50 gados, bet nomira 90.

Kāds savos 32 vēl joprojam ir viens, bet kādam jau 26 gados ir ģimene un bērni un viņš gatavojas šķirties, vai arī negatavojas un dzīvo mierā un harmonijā.

Makrons kļuva par prezidentu 39 gados, bet Roberts Mugabe tikai 63. Šūmahers par čempionu kļuva 25 gados, bet Nono Farino savas pirmās sacensības uzvarēja 44 gados. Vorens Bafets kļuva par miljardieri 56 gados, bet Cukerbergs 23 gados. Kailija Džennera kļuva par jaunāko sievieti miljardieri 21 gados, tālu aiz muguras atstājot jaunus vīriešus miljardierus. Pazīstamajam īru alus darītājam Artūram Ginesam 56 gados bija 21 bērns, bet Džordžs Klūnijs pirmo reizi par tēvu kļuva 55 gados.

Ikviens šajā pasaulē skrien savu skrējienu, pa savu personīgo ceļu, savā laikā. Viss ir tik daudzslāņains un neviennozīmīgs.

Laiks – tā ir atšķirība.

Ja tā padomājam, viss šajā pasaulē strādā savā personīgajā laika joslā. Tavi draug var būt tev priekšā, bet kads – aizmugurē. Un tas ir gluži dabiski. Katram ir sava personīgā distance savā laika joslā. Un nav vērts apskaust, salīdzināt, viņi ir savā un tu – savā laika joslā.

Dzīve ir mirklis, īstā brīža gaidas, laiks un gadījums.

Esi mierīgs un baudi.

Tu neko nekavē.
Tu neesi par agru.
Tu esi tieši laikā.

Autors: Nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlēt dzīvi un cilvēkus. Neskatoties ne uz ko.

Ļoti daudzi cilvēki jūtas nelaimīgi, jo uzskata, ka viņus nemīl, nepieņem, neatbalsta un neciena.

Iekšēji tāds cilvēks neatbalsta pats sevi, neciena un nepieņem sevi tādu, kāds viņš ir, un gaida, kad citi cilvēki viņu piepildīs un izdarīs to viņa vietā. Citu cilvēku darbībās un vārdos, gluži kā spogulī, viņi lasa necieņas un nepieņemšanas pazīmes.

Mēs nevaram redzēt to, kas nav mūsos pašos. Tas, ar ko mēs esam piepildīti, atspoguļojas ārējā pasaulē. Ja tu esi pilns ar indi – pasaule tev ir indīga. Tu staigā ērkšķu kleitā ar ērkšķiem uz iekšu un aizķeries aiz pasaules, lai cik maiga tā arī būtu.

Tu citiem cilvēkiem iebaz padusē termometru, lai uzzinātu sava ķermeņa temperatūru – kas tu esi, kāds tu esi, labs vai slikts, un agri vai vēlu tu pārliecinies par to, ka to neviens nezin.

Jautājums par sevis pieņemšanu nav par to, lai atļautu sev būt mēslam, kā daudzi domā, bet gan par to, lai pa īstam sevi iepazītu, uzzinātu visu sevi un atzītu to, ko daba tev devusi, ko no tā izveidojuši vecāki un ko tu pats esi izveidojis no tā, ko izveidojuši vecāki. Bez sevis pieņemšanas nav iespējama nekāda izaugsme un attīstība, ņemot vērā to, ka attīstīt var tikai to, ko zin, redz, sajūt un atzīst.

Patiesa sevis pieņemšana, kā atspulgs spogulī,  rāda  tev pasauli citādu – mīlošu, skaistu, labestīgu, dāsnu. Cilvēks, kurš pieņēmis sevi, ir spējīgs līdzi just. Nav ne mīlestības ne līdzcietības tajā, kurš noliedz sevi un cīnās ar sevi.

Sevis pieņemšana dod skaidru sajūtu par nedalāmu saikni ar apkārtējo pasauli, jūtot sevi kā daļu no tās, jūtot sevi “savā vietā” Un, esot savā vietā, tu atrodi visu savās vietās. Esot saistīts ar pasauli, nevis cīnoties ar to, tu viegli atrodi sev vajadzīgos cilvēkus, nepieciešamos resursus savai pašrealizācijai dzīvē. Cīņā ar sevi un pasauli tādas iespejas nav – jo cīņa aprij visu tavu uzmanību un enerģiju.

Jaunībā es sāku interesēties par psiholoģiju un ezotēriku, lai atbrīvotos no nelaimēm. Kļūstot par profesionāli es sapratu, ka no nelaimēm nevar atbrīvoties, tās ir mirstīgas, tās ir dzīves raksturā un vēlmē dzīvot. Katrs, kurš to apzinājies, nonāk strupceļā: tad kam šis viss? Un es atradu tikai vienu atbildi: lai ar milzīgu baudu redzētu, dzirdētu un apskautu savus mīļos cilvēkus, skatītos uz jūru, mēnesi un zvaigznēm, ieelpotu ziedu smaržu, sajustu vēju un saules siltumu, kas glāsta ķermeni. Mīlētu dzīvi un cilvēkus. Neskatoties ne uz ko.

Autors: Ņina Rubšteina
Tulkoja: GInta Filia Solis