PAR PAŠVĒRTĒJUMU

Daudzi cilvēki jautā: kā atzīt/sajust/saprast savu vērtību.

Man jūs jāapbēdina, bet vērtība, tāpat kā priekšstats par sevi veidojas no ārpuses. No paša jūsu ieņemšanas brīža. Kāds ļoti grib, gaida, iznēsā, mīl, auklē, lutina, mīļo, atspoguļo, pacieš. Tas, protams, ir ideālais variants.
Ja cilvēku pareizi (viedi un mīlot) audzināja un atspoguļoja, tālāk viņš iemācīsies to darīt patstāvīgi. Redzēt sevi, iepazīt, atbalstīt, izzināt un mīlēt. Un viņam nebūs jautājumu par pašvērtību. Tā ir a`priori viņa aizsardzība jau kopš dzimšanas un pat vēl agrāk.

Otrs ceļš ir PATSTĀVĪGAIS, kas balstās uz mēģinājumiem un kļūdām, pārdodot sevi “par lēto”, viļoties un burtiski iešujot šīs savas vērtības savā esībā. Ieguldot sevī tik daudz, ka ar laiku kļūst skaidrs, cik tu patiešām vērts esi. Un, jo vairāk sevī esi iegudījis, jo lielāka tava vērtība, neskatoties uz grumbām un “iznēsāto kažociņu”. Neskatoties ne uz ko.
Iespējams, ka tas nav no laika, kad biji mammas vēderā, taču tas ir ne mazāk vērtīgs. Vai pat vēl vērtīgāks, tāpēc, ka ir skaidrs katrs solis un katrs solis ir ierakstīts atmiņā. Un katrs solis IR TAVS.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

LAIMĪGĀ

«Laimīgā, – nodomāja modernu kafejnīcu tīkla īpašniece, vērojot slavenu aktrisi, kas bija apsēdusies kafejnīcā pie galdiņa. – Skaistule, izskatās miljonu vērta. Vienīgās rūpes, kā izķert jauno juvelierizstrādājumu kolekciju, izvēleties, kurā kūrortā atpūsties, izdomāt kā izvairīties no lielā bagāto pielūdzēju bara un kā paslēpties no izmanīgajiem paparacci aiz savas krāšņās pils augstās sētas. Bet man te…. galva griežas no visiem nodokļiem, piegādēm, kredītiem par dzīvokli un jauno mašīnu. Bērns aug ar aukli, vīram sava dzīve. Un Maldivu salās sākas dārgā sezona».

«Laimīgā, – nodomāja viņas kaimiņiene, satiekot “kafejnīcu biznesa lēdiju” – Laimīgā, viņa dzīvo stāvu augstāk milzīgā dzīvoklī, vienu pēc otras maina automašīnas gluži kā cimdus. Bet es te… bez apstājas rakstu programmas. Knapi izdodas nopelnīt vienistabas dzīvoklim. Jāstrādā no agra rīta līdz naktij. Sēdi viena mājas kā ieslodzītā. Ne ģimenes, ne drauga. Ne izklaides, ne atvaļinājumu. Tikai sociālajos tīklos lasi: kur labāk Ibizā vai Tenerifē. Bet dzīve paskrien garām»…

«Laimīgā, – skatoties uz viņu, nodomāja friziere, kas vieglām roku kustībām ieveidoja matu cirtas. – Pati sev saimniece. Strādā no mājām, mierīgi, nesteidzoties dzer kafiju. Ar pirkstu pabaksta klaviatūru un nauda nāk, turklāt ļoti pieklājīga. Gribi, brauc uz Ēģipti, gribi – uz Turciju. Bet es te… cik galvas jāsafrizē, cik tonnas matus jāsaslauka, lai sastrādātu kaut nedaudz. Un katram klientam jāizpatīk, katrs no viņiem cenšas nervus pabojāt. Vakarā uz kājām vairs neturos, bet mājās vīramāte tik gaida, kad varēs vedeklu pazāģēt»…

«Laimīgā, – skatoties uz frizieri, nodomāja zivju tirgotāja kioskā, drebinoties novembra aukstumā un pūšot elpu uz no salā piepampušajām rokām. – Redz, viņa stāv siltumā, mazā halātiņā un čībiņās, pucē meitenes, “tējas naudu” bāž kabatā. Bet es visu dienu aukstumā un salā…. kājas ragā sasalušas, pirkstus saliekt nevar. Vienīgā iespēja kaut ko vairāk nopelnīt, ja kadai dāmītei pašai negribas rokas ķēpāt un tad tā palūdz notīrīt zivi. Vakarā ar mokām aizlien līdz savam īrētajam dzīvoklim, kopā ar kaimiņu iedzer šņabi, jo tikai tā var sasildīties»…

«Laimīgā, – skatoties uz zivju pārdevēju nodomāja smalciņa modele, ar acīm aizrautīgi sekojot tam, kā pārdevēja gardu muti apēd kūciņu, ko viņai no tirgus atnesis krāvējs. – Vienmēr paēdusi, ar baudu štopē saldumus. Bet es… mūžam badā, lai saglabātu savu slaidumu, mūžam kaut kādi gadījuma darbi, un nekad nezini – kad nākamo reizi ēdīsi, kur un ar ko pārnakšņosi. Izģērbies tā priekšā, kurš samaksās, un tā pierodi pie domas, ka esi mūžīgā lieta»…

«Laimīgā, – skatoties uz modeli, kura ar krāšņu rožu pušķi rokā pozēja jauniņam fotogrāfam, nodomāja balzaka vecuma dāma. – Tāda jauniņa ar smalciņu figūru, ar sapņainu skatienu. Viņai dzīvē vēl viss priekšā. Un viņa nezina, kā tas ir, kad skaistums novīst. Kā ir tad, kad tuvie aiziet. Kā tas ir, kad vīrs tevi pamet, bet bērni izaug un aiziet no mājām katrs savā dzīvē. Un viņa nezina rūgto vientuļo vakaru garšu»…

«Laimīgā, – skatoties uz eleganto sievieti, kura uz soliņa pēta reklāmas bukletu, nodomāja sirma sieviete, stumdama invalīda ratus, kuros sēž vecs, pusaizmidzis večuks. – Vēl tik jauna un skaista. Vēl vesela un spēka pilna. Vēl var atļauties terēt naudu skaistam apģērbam, garšīgam ēdienam un patīkamām nodarbēm. Viņa vēl nezina, kā tas ir, kad visa nožēlojamā pensija aiziet dārgām zālēm. Viņa vēl nezina, kā tas ir, ik nakti ar bažām ieklausīties, vai blakus istabā kāds elpo un just, ka beigas ir tuvu»…

«Laimīgā, – skatoties uz sievieti ar invalīdu ratiem, nodomā vientuļa večiņa, kas no samīcītas emaljas bļodiņas zem krūma liek ēdienu klaiņojošu kaķu bļodiņās. – Cik viņus redzu, vienmēr divatā. Viņa tam segu uz kājām sakārto, viņš noplūc pīlādža ogu un dod to viņai. Ir par ko rūpēties, ir kas pažēlos. Bet es nomiršu un neviens to pat nepamanīs. Un viņa jau nezina, kā tas ir, kad putru sev vāri ūdenī, lai atliktu piens, ar ko pabarot izsalkušos klaiņojošos kaķus. Lai tikai justos kādam vajadzīga»…

«Laimīgā, – skatoties un večiņu, kurai apkārt pinās vesels kaķu bars, nodomāja jauna klaidone, kas centās nomierināt savu raudošo divgadīgo meitiņu. – Redz, kā viņa var, izklaidējoties barot svešus kaķus, bet man bērnam nav ko dot ēst. Kaut kur taču viņa dzīvo, kaut kur vāra savu putru. Un viņa jau nezina, kā tas ir, kad tev nav nekā sava, kā tas ir uabgot, kā tas ir bēgt no policistiem un klaiņojošiem suņiem. Varbūt jau sen vajadzēja mesties upē, tikai bērna dēļ vēl šeit esmu»…Viņa paņēma samīcītu papīra turzu un izvilka no tās bulciņu, kuru šodien viņai iedeva veca kundzīte, un pasniedza to mazajai meitiņai.

Viņa neredzēja, ka viņas vēro slavenā aktrise, kura kafejnīcā dzēra savu kafiju un pēc tam iesēdās smalkā limuzīnā. Tā viņa tur klusējot sēdēja un skatījās uz meiteni, kura pilnu muti ēda bulciņu. Un gar acīm paskrēja visa dzīve: skaista pasaka, kas jaucās ar cinismu, nodevību, tukšiem solījumiem, agriem abortiem, falšām lomām, dārgām dāvanām, no kurām sirds sasalst, brīnišķīgu pili…. klusu un tukšu naktīs. Viņas acu skatiens sastapās ar mazās meitenes acīm un no ieplesto acu skata viņai aizrāvas elpa. Viņa asarām acīs sastingusi vēroja kā mazā meitene apķērās ap kaklu mammai, viņa iedomājās, cik siltas ir bērna rociņas, tikai nez kāpēc viņas māte to neievēro. Bet galva griezās tikai viena vienīga doma: “Ak, Dievs, Laimīgā»…

Tatjana Lonskaja
Foto: Rodnae Productions
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tā ir tava dzīve un atbildība

Vakarā zvana man draudzene. Sūdzās, ka knapi spējusi līdz galam noskatīties jauno skandalozo filmu… gandrīz prātā sajukusi…
Jautāju, kāpēc nepameta kinozāli?
Atbild… kauns no cilvēkiem…

Mana kolēģe apsārtušām acīm, nogurusi stāsta, ka visu nakti tīklā strīdējusies ar anonīmu trolli-heiteri, kurš pār viņu izgāzis kritikas un naida lavīnu…
Jautāju, kāpēc viņa to neielika melnajā sarakstā un nenobloķēja?
Atbild – gribēja pierādīt, ka viņam nav taisnība…

Sieviete gados, mana kliente man jautā, kā bez traumas psihiskajai veselībai ir iespējams klausīties vairākas stundas garās “tenku sesijās” no indes pilnas kaimiņienes, kura regulāri bez uzaicinājuma ierodas pie viņas uz tēju….
Jautāju, kāpēc viņa neatsaka nelūgtajai viešņai?
Atbild – ko viņa tad par mani teiks?…

Tādu piemēru tam, kā cilvēki pārtērē savus spēkus, enerģiju un laiku ir tūkstošiem…
Arī jūs, mani mīļie, ļoti viegli tādus atcerēsieties…
Jautājums ir tikai viens – KĀDĒĻ?
Otrais jautājums – VAI JŪS ESAT NEMIRSTĪGI?

Jā, mums visiem mācīja, ka visas lietas ir jānoved līdz galam…
Jā, mums visiem mācīja, ka cilvēkiem atteikt nav labi…
Jā, mums visiem mācīja, ka ļoti daudz kas no acīmredzamā ir izdevīgi mums pašiem, bet atklāti neērts ir sabiedrībā….
Un, jā! – daudzi no mums, pateicoties šiem uzstādījumiem, vēl joprojām dzīvo vienalga kā dzīves, tikai ne savējās…
Dzīvo dziļās neirozēs ar psihosomatiskām pārejām… zaudējot emocionālo un fizisko veselību… tērējot savu vērtīgo dzīves laiku tam, kas patiesībā ir tikai miskastes vērts….

Mani mīļie, ir vērts reizi par visām reizēm saprast, ka mēs nevaram pārtaisīt visu pasauli, nevaram sevī iemīlināt visus cilvēkus, nevaram nonākt visi pie viena vienāda viedokļa un nevaram būt labi visiem…

Bet vēl labāk būs, ja sapratīsim, ka NEVAJAG TO VISU DARĪT!
Nevajag spīdzināt sevi ar toksiskiem cilvēkiem, gaidot, kad viņi mainīsies…
Nevajag pierādīt savu taisnību tiem, kuri pat necentīsies tevi saprast…
Nevajag kļūt par iejūtīgu skatītāju svešu drāmu teātrī…
Nevajag apkalpot svešu patmīlību…
Nevajag baidīties pateikt NĒ, ja viss tevī pretojas tavam JĀ…
Nevajag tēlot, ka tev patīk, ja nepatīk…
Nevajag palikt tur, kur negribas palikt….
Nevajag dzīvot ar tiem, ar kuriem nedzīvojas…
Nevajag stāvēt uz pirkstgaliem to priekšā, kuri vēlas staigāt pa tavu galvu….
Nevajag būt labam visiem….
Nevajag pamest to, kas tev svarīgi, to dēļ, kas tavā vietā izlemj, ko tev vajag…
Nevajag piekrist spēlēt tev svešas lomas…
Nevajag turpināt skatīties, lasīt, atsēdēt to, kas neguļ tev uz sirds…
Nevajag uzskatīt, ka citu viedoklis spēj ietekmēt tavējo…
Un nevajag gaidīt, ka citi būs gatavi atbilst tavām gaidām…

Dzīve ir pārāk īsa, lai atceltu visas robežas…
Dzīve ir pārāk krāšņa, lai dzīvotu to briesmīgi…
Dzīve ir pārāk daudzveidīga, lai visi izvēlētos vienu dzīves un laimes veidu…
Dzīve ir pārāk ironiska, lai iežēlinātu to ar savām asarām…
Dzīve ir pārāk brīva, lai pārvērstu to par cietumu

Un tāpēc cienīsim gan savas gan svešas robežas…
Un ielaidīsim savā dzīvē tikai tos, kuri atnākuši ar mieru

Ļiļa Grad
Tulkoja: Gnta Filia Solis

Vadima Zēlanda IZDZĪVOŠANAS TEHNOLOĢIJAS

Cienījamie lasītāji, šobrīd katram cilvēkam aktuāls ir jautājums par pastāvēšanu un izdzīvošanu šādos apstākļos. Došu jums konkrētus ieteikumus, kā izkļūt no saspringta nemiera, gaidu, baiļu stāvokļa..

RĪKOTIES. Pārlieku lielu potenciālu vislabāk nolīdzsvaro rīcība. Tam, kurš darbojas, nav laika uztraukties un baidīties. Ja tu zini, kur vari kopējam labumam pielikt savu roku, lieliski. Ja nezini, tad vari nodarboties ar savas individuālās realitātes labiekārtošanu. Vislielāko trauksmi un bailes rada tas, ko tu nespēj ietekmēt. Piemēram, tu nevari apstādināt karadarbību, tu nevari tieši ietekmēt kopējo realitāti. Taču ir svarīgi veidot lokālo savas pasaules plānu, savu oāzi. Lai to izdarītu, pietiek, ka spēj sevi vadīt un parvaldīt — savu uzmanību, savu attieksmi, savu svarīgumu.

❗️ PĀRVALDĪT SAVU UZMANĪBU nozīmē nelaist sevī negatīvas domas, pārdzīvojumus – pārslēgties uz ko labu, iepriecinošu. Aizvākt no sava redzesloka informācijas avotus, kuri visu interpretē negatīvā gaismā – pārslēdzies uz pozitīvajiem.

❗️ PĀRVALDĪT SAVU  ATTIEKSMI nozīmē nevis interpretēt notiekošo negatīvi, bet gan ievērot nodomu saskaņošanas principu. Saskaņā ar Transērfingu — justies tā, it kā galu galā viss iet tikai uz labu.  Meklēt labo it visā, lai kas arī notiktu. Darīt to apzināti, pretēji visam, pat veselajam saprātam.

❗️ PĀRVALDĪT SAVU SVARĪGUMU nozīmē vērot sevi un apzināti atmest savu nozīmīgumu tur, kur tas tiek pārvērtēts. Ja tu neguli, bet vēro (sevi un realitāti), svarīgums tiek atmests viegli, jau ar apziņu vien. Pajautā sev: vai tas man ir svarīgi? Jā. Ja es padošos savam svarīgumam un kādam kaut ko uzspiedīšu, vai tas palīdzēs? Nē, būs tikai sliktāk. Tad es labāk to apzināti atmetīšu. Lai labāk tas nav tik svarīgi.
Tas viss kopā nozīmē BŪT LĪDZSVARĀ.

Ja tu esi nelīdzsvarotā stāvoklī, nepatikšanas noteikti atnāks. Tāpēc tavās interesēs ir apzināti uzturēt līdzsvaru un padarīt to par ieradumu.

Nevajag pārvērsties par marmora statuju. Nevajag kļūt par zivtiņu akvārijā. Vajag sevi vērot, apzināties sevi un apzināti sevi vadīt. Pārvaldīt realitāti (vismaz savējo) nenozīmē kontrolēt realitāti, tas nozīmē PĀRVALDĪT SEVI.

Šī spēja īpaši svarīga ir tiem, kas atrodas karadarbības zonā.

Varu piedāvāt ļoti iedarbīgu veidu, kā sevi aizsargāt. Savu drošību var iestatīt kā mērķtiecīgi fiksētu kadru. Lai to izdarītu, brīdī, kad atrodies mierīgā vidē un mierīgā noskaņojumā, ievēro šādu algoritmu.

Šis algoritms aizņems dažas sekundes, galvenais PAMOSTIES SAVĀ UZMANĪBĀ UN KONCENTRĒTIES. Šo algoritmu var izpildīt pēc pamošanās, pirms miega un vēl pāris reizes dienā, kad ir kāds mierīgs brīdis.

Iestatīt savu drošību var tikai mierīgā atmosfērā un miera stāvoklī. To kategoriski nedrīkst darīt trauksmes stāvoklī, jo trauksme var realizēties.

Ja kādam ir pazīstama nolūka bizes tehnika (no grāmatas “Tafti priesteriene””), tad ar šo bizi aizsardzību uzstādīt būs daudz vieglāk un efektīvāk, jo te pieslēdzas konkrēts ārējais nolūks. Algoritms.

1. Pievērs uzmanību tam, kur šobrīd atrodas tava uzmanība, sāc to kontrolēt, lai uz neilgu laiku sakoncentrētos.
2. Ievieto sevi enerģētiskā kokonā, gaismas čaulā. To var izdarīt ar vienu mentālu kustību: pie izelpas iedomājies, kā no ķermeņa centra kaut kas izplešas un ieskauj tevi kā čaulā.
3. Nākamajā izelpā (vai vienlaikus ar pirmo) sajūti sevi olā ar bizi, kas stiepjas līdz pat lāpstiņām.
4. Neatlaižot šo sajūtu, nostiprini sevi stāvoklī “Dzīvs-vesels-aizsargāts”
Nomet šo sajūtu.

Viss ir vienkārši, nekā sarežģīta. Tas izpildāms viegli un nepiespiesti. Galvenais spēks te nav piepūle, bet gan koncentrēšanās. Ar bizi tu vari uzdot arī notikumu gaitu, piemēram – operācijai. Tu vari iedomāties sevi kokonā, kas pārvietojas sveiks un vesels no punkta A uz punktu B. Vai ar bizes palīdzību iestatīt jebkuru mērķa kadru, kur viss beidzas labi. Tikai atgādinu, tam visam jānotiek mierīgā gara stāvoklī. Trauksmē nedrīkst neko iestatīt. Šo tehniku var izmantot tie, kuri raizējas par saviem tuviniekiem, tad šajā kokonā tu iedomājies nevis sevi, bet savu tuvo cilvēku, tā it kā viņš atrastos šajā gaismas čaulā “Dzīvs-vesels-aizsargāts”. Var virtuāli saberzēt rokas un it kā pārklāt šo cilvēku ar savu aizsardzību. Tas nenozīmē, ka tu vadi otra uzvedību vai scenāriju, jo to nemaz nderīkst darīt, bet tā ir integrāla fakta uzdošana, ka tavs cilvēks ir sveiks-vesels un aizsargāts. Īpaši, ja tas ir tuvs cilvēks. Un atkal, tam cilvēkam, kurš distancēti uzstāda šo aizsardzību, jābūt līdzsvara stāvoklī. Ar savu trauksmi tu palīdzēt nevari. Bet vari tikai nodarīt ļaunu. Raizēties par saviem tuvajiem ir MILZĪGA KĻŪDA. Jo tad ar savu trauksmi tu radi nevis aizsardzību, bet bīstamus apstākļus. Paglābs tikai tava pārliecība, ka viss būs labi. Nomaini savu trauksmi pret konkrētu darbību — radīt aizsardzību. Sieviete var radīt aizsardzības kokonu savam vīrietim, ja pati atrodas mierīgā pārliecībā, ka viss būs labi. 

Vadims Zēlands
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad mēs mīlam, caur mums skatās Radītājs

Jautājums: Varbūt es viena esmu tāda dīvaina, kura naivi tic labajam, bet tauta pareizi dara, ka uztraucas par karjeru, naudu un pensiju?

Svetlana Dobrovoļska atbild:
Tas ir tāds sava veida mentālais uzbrukums… Lieta tāda, ka ikviens piedzīvo savu likteni un atmostas pats no saviem apstākļiem. Bet tiem, kuri sevī sajutuši savas Dvēseles balsi, ir citi uzdevumi. Uzticēšanās savai iekšējai balsij uzdevumi, nevis uzdevumi, vadoties no ārējiem stimuliem. Un mums vispārpieņemtās šaubas un bailes ir pārbaude mūsu godīgumam pret sevi, savu patieso vēlmju pārbaude. 

Pasaule strauji mainās. Visiem cilvēkiem būs jāatklāj materiālās izdzīvošanas un konkurences ārējo mērķu iluzorais raksturs.
Bet tie, kas to izjutuši iepriekš, ar savu mierīgumu spēj šo masu šoku mīkstināt.

Kādā no vietnēm bija brīnišķīga alegorija: tas ir mūsu miers, spēja būt mierīgam sevī, tas ir avots, kas it kā mazgā Dzīvības koka saknes, zarus un vainagu, lai tas ziedētu.

Zini, ka pirms rodas jaunās lapiņas, ir jānobirst vecajām. Veco struktūru, politiku, stāvokļu, attiecību, sistēmu lapu krišana ir neizbēgama, un atšķirībā no dabas, kur ir norobežotas nokalšanas un uzplaukuma fāzes, mūsu dzīvē tas notiek vienlaikus‼️

Un mūsu lieliskā laimīgā misija ir atrasties Mīlestībā un Priekā par visu, kas mums apkārt, un ar to palīdzēt jaunajiem dzinumiem izaugt tajās vietās, kur sagrūst un sabrūk viss vecais. Mūsu spēja saglabāt mieru, mūsu līdzsvars un siltā attieksme pret sevi un citiem ikvienā situācijā – tas ir tas, pateicoties kam, mums apkārt esošie cilveki (un vispār visi, kas mīt uz šīs planētas) saņems labvēlīgu lauku tam, lai no saviem dvēseles dziļumiem atcerētos to, ka nav nekā vērtīgāka par siltām attiecībām starp cilvēkiem. Tagad ir tāds laiks, kad no vecajām drupām uzpeld tīri un starojoši dzīvu dvēseļu kristāli. Tāpēc ir ļoti svarīgi skatīties uz pasauli un cilvēkiem ar labestīgu skatienu, jo tad, kad mēs mīlam, caur mums skatās Radītājs. Un vienots sirds stars, kurš caur mums katru gaismā izlaužas unikāli, skarot šo otra cilvēka dvēseles kristālu, izgaismo to un palīdz tam augt spēkā. Varētu teikt, ka tā ir glābšana tām dvēselēm, kurās vēl ir siltums un līdzcietība. Un ārkārtīgi liela nozīme ir tam, cik cilvēku šeit šajā laikā, tieši savā ķermenī, atcerēsies to, ka nav nekā vertīgāka par Mīlestību.

Kāds izdarīs savu izvēli par labu Mīlestībai, atsakoties no karjeras un aizmirstot par sasniegumiem. Kāds izvēlēsies Mīlestību pret saviem ziediem, kaķīšiem, sunīšiem, mazbērniem, tā vietā lai uzvarētu strīdā par savu taisnību….. Vēl ļoti daudz cilveku paspēs izvēlēties laimi. Bet mūsu mierpilnā, palašinātā  atrašanās blakus, ar savu brīvību no skatuves un dekorācijām, būs milzīgs atbalsts šajā ceļā.

© Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Piedzimšana konkrētā fiziskā ķermenī nosaka mūsu dominējošos uzdevumus šajā iemiesojumā

Par atšķirību starp vīrieša un sievietes iemiesojumiem.

Es daudzus gadus strādāju ar sieviešu auditoriju – tieši sievietēm ir radīti visi mani kursi un materiāli. Taču, ņemot vērā to, ka pēdējā laikā arvien vairāk mācībām piesakās vīrieši, es vēlos ar jums padalīties savā izpratnē par to, kā atšķiras vīrieša un sievietes iemiesojumi.

Uz mūsu planētas mums zināmajā vēsturē vīrišķās un sievišķās enerģijas bija skaidri nodalītas un ļoti atšķirīgas, starp tām polaritāšu spēlē atklājās cīņa, pretstāvēšana, spēcīga savstarpējā vilkme un ļoti liela spriedze.

Taču šobrīd pasaulē vairs nav tīri vīrišķu un sievišķu lomu. Visas dvēseles, kas šobrīd iemiesojušās uz Zemes, daudzkārt iepriekšējās dzīvēs ir bijuši gan vīrieši gan sievietes, kuri noteiktu savu īpašību attīstīšanai izpildījuši pavisam atšķirīgas lomas.

Rezultātā katram no mums ir vesels komplekts kā sievišķo, tā arī vīrišķo īpašību dažādās proporcijās. Un cilvēki arvien tuvāk nonāk veseluma stāvoklim, vīrišķo un sievišķo izpausmju līdzsvaram.

Tomēr mūsu atšķirīgie ķermeņi un dažādās uzbūves tomēr nosaka mūsu uzdevumu atšķirību. 

Tāpēc mēs esam nonākuši līdz mūsdienām, summējot visu iepriekšējo dzīvju rezultātus, dzīvi ķermenī ar noteiktām dzimuma īpašībām, lai papildinātu jau mūsos esošās enerģijas ar pretējas dabas enerģijām.

Ir ļoti liels skaits sieviešu (dvēseļu sievietes ķermenī), kuras pēc savas būtības ir nobrieduši vīrieši, jo tām ir milzīga dzīvju pieredze atbildīgās un varonīgās vīriešu lomās.

Un otrādi, ir ļoti daudz vīriešu, kuri nodzīvojuši neskaitāmas viegli ievainojamas un sociāli atkarīgas sieviešu dzīves, un tāpēc tiem šobrīd nav komfortabli būt atbildīgiem par ģimeni, kaut ko sasniegt, organizēt sevi utt. Taču piedzimšana konkrētā fiziskā ķermenī nosaka mūsu dominējošos uzdevumus šajā iemiesojumā.

Piemērs. Piedzimst zēns, kurš neskaitāmas reizes iepriekšējās dzīvēs ir bijis meitene un viņam ir saglabājusies atmiņa par to, cik daudz signālus uztver nervu sistema. Šobrīd viņa nervu sistēma bioloģiski ir daudz noturīgāka kā sievietei, tomēr viņam ir jūtīguma pieredze, viņš ieklausās skaņās, sajūt krāsas, ziedus, enerģijas…. Viņš var justies pazaudējies, kad pret viņu tiek vērsta agresija, viņam nav ne mazākās vēlmes pašam iesaistīties cīņās vai konkurēt – viņam ierasta ir sievietes dzīves uztvere. Taču viņš šeit ir atnācis vīrieša ķermenī lai, neskatoties uz šo attīstīto jūtīgumu, attīstītu sevī spēju skaidri saprast – kā es varu mainīt situāciju, kā es varu būt noderīgs un palīdzēt. Un tas nav stāsts par to kā vīstīt kulakus, bet tieši uzņemties atbildību par savām izvēlēm un sajūtām. Ļoti bieži tāda dvēsele izvēlas autoritatīvu (izkropļoti vīrišķīgu) māti, lai piespiestu sevī meklēt spēku, neskatoties uz ārējo spiedienu.

Vai pretējs piemērs. Sieviete, kura absolūti neprot un nemīl priecāties par savu ārieni un ir pilnīgi vienaldzīga pret “ārējo noformējumu”. Jo viņai, kura neskaitāmas rezes  realizējusies vīrieša ķermenī, nav skaidrs, kam tas vispār ir vajadzīgs. Jo vīrietim no dabas nav ierasts pārāk pievērst uzmanību tam, kā viņš ir apģērbies, vai paēdis, vai uztraukties par to, ar kādu krēmu ieziesties – tas novērš viņa uzmanību no dzīves svarīgajiem mērķiem. Savukārt sievieti tas viss “pagriež ar seju pret sevi” un savu iekšējo pasauli, padara jūtīgu pret visām citu cilvēku uzvedības niansēm, attīsta viņā vērošanas spējas un maigumu. (Protams, jūs varat man iebilst: mūsdienu jaunības un skaistuma industrija savos tīklos ievelk kā sievietes tā vīriešus, liekot atbilst kādiem noteiktiem “veiksmes” tēliem, iedziļināties modes tendencēs, rūpēties par savu ārieni. Tas ir stāsts par ko citu. Dabiskā sievišķība rosina sievieti rūpēties par savu unikālo skaistumu savam iekšējam komfortam, bet “skaistuma industrija” apelē pie sevis salīdzināšanas ar ārējiem etaloniem, iemiesojot sevī principu “Izskatīties, nevis būt”. Par laimi pēdējos gados pat populārie masu mēdiji arvien biežāk runā par to, cik vērtīgi ir izgaršot dzīvi, kas atspoguļojas ārējā veidolā.

Un tā, mūsu galvenais uzdevums ir neignorēt iepriekšējo dzīvju īpašības, bet, tās saglabājot, attīstīt sevī jaunas. Un tas ļaus mums sabalansēt sevī sievišķo un vīrišķo daļu, un kļūt par cilvēku, kurš varēs dzīvot atbilstoši jaunai harmoniskai pasaulei. 

© Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Emocionāli pieaugt

Jo pieaugušāks tu emocionāli kļūsti, jo mazāk tev ir pretenziju pret citiem cilvēkiem…
Vai arī to vispār nav, tāpēc, ka cilvēkiem ir tiesības būt jebkādiem… absolūti jebkādiem!

Mēs nevienam nevaram aizbāzt muti, nevaram atcelt svešus viedokļus, nevaram atņem kādam citam viņa vajadzības…
Un droši vien labi, ka tā, tāpēc, ka vislielākās nelaimes notiek ar tiem no mums, kuri domā savādāk, un uzskata, ka ir tiesības būt citu dzīvēs svarīgākiem par pašiem to īpašniekiem…

Muļķības!

Cilvēki ir tādi, kādi tie ir…
Un mēs esam tādi, kādi esam…
Un viss, ko mēs varam, ir ietekmēt savas reakcijas…

Nepieņemt tos vārdus, kuri mūs aizvaino…
Nepieņemt tos uzstādījumus, kuri mums sveši…
Nepieņemt tos vērtējumus, kurus mums dod…
Nesekot tiem norādījumiem, kuri ir pretrunā ar mūsu lēmumiem…
Neatstāt tās birkas, kuras mums piekarina…
Neciest no tās nemīlestības, ar kuru mūs soda…
Necerēt uz to atbalstu, kuru mums nedod…
Neklauvēties pie tām durvīm, kuras mums neatver…
Nepaust tās emocijas, kuras no mums cenšas izspiest…
Un nepadoties tām manipulācijām, ar kuru palīdzību cenšas mūs pakļaut…
Un tā tālāk…

Kamēr neesam to pieņēmuši, tas nav mūsu…
Un kamēr mums nav atņemts, neatdosim…
Jo agrāk to saproti, jo mazāk pēc tam problēmu jebkurās attiecībās…
Bez izņēmuma, pat ar pašiem tuvākajiem…
Tāpēc, ka, ja tuvākie grasās no mums vīt virves, un negrasās meklēt veselīgus problēmu risināšanas ceļus, viņi attālinās…
Un mēs nespēsim pārkāpt tos sliekšņus, aiz kuriem mēs uzskatām, ka varēsim iet ar savu “dziesmu grāmatu”….

Man nepatīk to pieaugušo cilvēku mūžīgā bērnība, kuru mijiedarbības arsenālā nav nekā cita, kā vien primitīvas manipulācijas, kaprīzes, aizvainojumi, uzsēdināšanas uz mūzīgās vainas sajūtas, ilgu boikotu, uzmestu lūpu un visādu citu muļķību, kas piedien labi, ja līdz gadiem deviņiem, ne vairāk….
Bet iekšējais bērns, ar kuru gribās attaisnot savu nevēlēšanos emocionāli pieaugt, ir vajadzīgs pavisam citu iemeslu dēļ….
Un tas vajadzīgs apmēram 10 procentos pret 90 procentiem pieauguša cilvēka….

Pieaugsim!
Un gribēsim no otra veselā saprāta robežās…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavas spējas un iespējas ir bezgalīgas

Ja cilvēks nevalda pār situāciju, tad situācija valda pār viņu.
Tāpēc mūs pārvalda it viss, kur mēs ieguldām savu enerģiju, atsakoties no savas dzīves pārvaldīšanas.
Tad situācijas, apstākļi, slimības, atkarības izrādās stiprākas par mums; otrs cilvēks vai sistēma, Dievs, matrica, egregors, sapnis, kāda starpība, kam atdot savu spēku, tas nozīmē vienkārši izliet savu enerģiju nekurienē.
Garīgi aizlidot/nokrist un neatrasties mirklī šeit un tagad.

Tie ir slazdi – lai mēs neatvērtos savā mirdzumā un Mīlestībā.
Neatcerētos, kas mēs patiesībā esam.

Tādēļ ir jādodas tur, kur manā dzivē bija visbailīgāk, sāpīgāk, turp jāiet, lai paņemtu sev savus resursus, pazaudētās daļas un atjaunotu Vienoto Veselumu: Es esmu cilvēks!

Es visu varu, zinu, saprotu, protu.
Nav nekā varenāka par Cilvēku.
Mēs to jūtam ar ādu.
Un šī izpratne tika no mums slēpta.
Un mēs paaudžu paaudzēs gājām maldu ceļus un takas.
Viss, kas mūsu galvās, kas skar bailes, aizliegumus, sāpes.
Tas viss ir prāta spēles un absolūta maldināšana, pašapmāns.

Cilvēks ir daudz lielāks.
Cilvēks Radītājs, tas pats Dievs mūsu izpratnē, kuru neviens nav redzējis.

Bet kā gan redzēt, ja Dievs ir mūsos. To var tikai sajust.
Un mēs jūtam!
Tas ir mūsu Gars, Augstākais Es.
Cilvēks pats sev ir Dievs.
Un viņa spējas un iespējas ir bezgalīgas.
Ir tikai sev jāuzticas, jābūt īstam, jāiemācās atslābt un atlaist kontroli pār visu.

Izplešanās ikvienā enerģētiskajā mirdzumā notiek no iekšpuses uz āru.
Šī burvju nūjiņa ir mūsu Sirdīs.
Būs tā, kā Sirds teiks.
Un, ko šobrīd saka Sirds?
Kādā balsī tā runā? Varbūt mammas vai tēta, aiz ieraduma?

Mēs varam sevi sajust un sadzirdēt no iekšpuses un saprast, kas guļ uz Sirds, tas precīzi tiek sareizināts ar Zemes spēku un materializējas.
Zeme mums palīdz absolūti visā.

Šajā Pasaulē Cilvēks ir Brīnumdaris, mags, radītājs.
Cilvēks vada savu iekšējo stāvokli, bet Pasaule/Zeme it visā tam kalpo.

Viss ir vienkārši – kā Cilvēks izturas pret sevi, tā viņš izturas arī pret citiem Cilvēkiem un Pasauli, un tieši tāpat citi Cilvēki un Pasaule izturas pret viņu.
Un vienmēr, ik brīdi visu var sagriezt tā, kā vajadzīgs konkrētajam Cilvēkam.
Un attīstība virzienā uz paplašināšanos enerģētiski notiek sākotnēji no mums, bet pēc tam atpakaļ pavairotā veidā, turklāt ļoti īsā laika sprīdī.

Un, ja uz Sirds guļ atvērta sapratne, ka viss un vienmēr notiek lieliski – tieši tā, kā man vajag, tad tieši tā arī būs, kamēr nebūs ne mazākās šaubu ēnas.
Es novēlu mums visiem sajust sevi no iekšienes, atpūsties, uzticēties Sirdij un atvērties savā pirmatnējā un īstajā Radītāja dabā, savā Mīlestības mirdzumā.

Jevgēnija Feņkova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad mēs vēlamies cilvēku izglābt

Kad mēs vēlamies cilvēku izglābt, palīdzēt viņam, mēs tā arī sakām: “izvilkt”. Mēs nirstam drūmā dziļumā, kurā viņš grimst. Ja no sirds palīdzam, tad arī paši uz laiku ienirstam tumšajos ūdeņos, kur nav ko elpot, kur pilns ar briesmekļiem: ilgu astoņkājiem, izmisuma haizivīm, lipīgām depresijas aļģēm…

Un mēs palīdzam cilvēkam izpeldēt. Atbalstām, dalāmies, atdodam spēku, laiku un enerģiju…

Un arī slīktošais pats pēdējiem spēkiem cenšas izpeldēt. Bet dažkārt viņam nav spēka. Un mūsu pūles ir bezjēdzīgas.

Bet ir cilvēki-nāriņas. Mītos un leģendās nāriņas pievilināja naivo ceļinieku, bet pēc tam ievilka viņu dzīlēs. Tās vienkārši dzīvoja ūdeņu dzīlēs, tur bija viņu drūmās mājas, viņu miera osta. Un savai izklaidei un barībai viņi slīcināja tos, kuri atsaucās vaidiem un skumjajām dziesmām

Cilvēku-nāriņu nav iespējams izvilkt. Viņš dzīvo dziļumā un tumsā. Viņš žēlojas, vaid un dzied skumjas dziesmas ne jau tāpēc, lai tiktu izglābts, bet gan tāpēc, lai noslīcinātu to, kurš pastiepis savu palīdzīgo roku.

Uz visiem centieniem viņu izglābt viņš atbild ar jaunu žēlabu serenādi. Taču viņš nepieliek ne mazākās pūles, lai izpeldētu gaismā. Viņš saņem atbalstu, paņem uzmanību un laiku, atņem spēkus un enerģiju, bet pēc tam ienirst vēl dziļāk. Un bēdas būs tev, ja centīsies viņu noturēt uz ūdens. Arī Tu nogrimsi.

Ja cilvēks savā dzīvē neko nemaina, ja tava palīdzība ir bezjēdzīga, ja tavi ieguldījumi ir bezjēdzīgi un cilvēks nepieliek ne mazākās pūles, lai izpeldētu, tikai turpina dziedāt žēlabainās dziesmas, tad, iespējams, viņš ir nāriņa.

Un nāriņas mērķis nav izglābties. Tā dzīvo tumšajos ūdeņos un viņas mērķis ir ievilkt dzelmē pēc iespējas vairāk ceļinieku. Un iegūt viņu enerģiju.

Palīdzēt centīgam alkoholiķim, dažkārt nozīmē palīdzēt nāriņai. Pats nepamanīsi, kā attapsies pašā dziļākajā dzelmē.

Palīdzēt tam, kurš žēlojas un atkal un atkal nirst dziļumā – nozīmē palīdzēt nāriņai. Vienā dienā pats vari aizrīties šajā žēlabu straumē.

Viņi tur dzīvo – cilvēki nāriņas. Bet dažkārt tu to saproti par vēlu; kad sīkstās rokas tevi velk dzelmē. Un atskan klusie nāriņas smiekli…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Svētīti cilvēki

Svētīti ir tie cilvēki, kuri dzīvi uztver ne kā līniju kladi ar striktu instrukciju, kas necieš nekādas novirzes.
Viena novirze – un tu jau esi salauzts, sacaurumots, vairs ne pirmajā rindā kopā ar visiem tiem, kuri nekad nekļūdās…. un kur tad tevi tādu nelaimīgu likt, ja nu vienīgi mūžīgo ciešanu kapsulā, kaunā par savu neveiksmi, nolemtam sava iluzori zaudētā liktens izdzīvošanai?

Un daudzi tieši tā arī domā…

Svētīti ir tie cilvēki, kuri ņem savās rokās savas dzīves neredzamo krāsu paleti.
Tas nenozīmē, ka viņi obligāti ir talantīgi, taču noteikti tie spēj radīt jaunas iespējas, aizstājot ar tām zaudētās vai ar realitāti nesavienojamās iespējas.

Cilvēki, kuri skaidri zin, ka ir lietas, kuras nesagaidīsi, neizlūgsies, neizraudāsi, taču tāpēc nekļūsi sliktāks.
“Nē” – vienkārši nozīmē “nē”, un tas nebūt neraksturo cilvēku, kuram kaut kas nesanāca.

Svētīti ir cilvēki, kuri negaida to, ko nevar saņemt, kuri spēj no tā neradīt traumu, bet kuriem ir interese par to, kas netika gaidīts, bet beigās  izrādījās pieejams.

Svētīti ir cilvēki, kuri spēj uzvārīt zupu brīdī, kad šķiet, ka brūk visa pasaule.
Kuri uzzin sliktas vēstis, taču spēj neuzspiesti smaidīt par kādu negaidītu prieku.
Atzīt savu bezspēcību un nepielīdzināt to totālai bezdarbībai.

Svētīti ir cilvēki, kuri zina, ka vienatne Jaunajā gadā vai Dzimšanas dienā ir laiks, kas pavadīts ar sevi nevis laiks, kas pavadīts vientulībā.
Kuri spēj laikā atvadīties, tā vietā, lai mocītos bēdīgās attiecībās un tēlotu interesi.
Kuri nav aizmirsuši to, cik forši ir sēdēt uz tilta un ar kājām kulstīt ūdeni vai ēst nemazgātus ābolus.

Svētīti ir cilvēki, kuri spēj neuzstādīt diagnozes tiem, kuri tos neiemīlēja, kuri spēj neapvainoties uz tiem, kuri neiemīlēja, nenovertēja un neizvēlējās.
Cilvēki, kuri spēja uzsākt kaut ko jaunu pēc tam, kad bija vīlušies un salauzti.
Līdz nāvei piekusuši, bet nekādu apstākļu nesalauzti.

Svētīti ir tie cilvēki, kuri palikuši vienkārši cilvēki.
Pat ar tiem, kuriem vārda “cilvēki” priekšā uzradušies divi nodevīgi burti N un E.

Un svētīti ir tie, kuri staigā pa saviem zelta mīlesības un cerību laukiem visgrūtākajās savas dzīves nedienās.

Es mīlu jūs.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis