Kamēr vien tu jūti dzīvi, tā jūt tevi…

Rīts. Aprīlis. Svētdiena.

Tas ir tas, kas ārpusē… un tas, no kā lieliski var izveidot vienkāršiem brīnumiem piepildītu dienu.

Var atpūsties. Var izgulēties. Var izstaigāties.

Un var atlikt uz vēlāku laiku visu to, ko piekasīgais iekšējais vectēvs liek darīt tieši tagad…
Starp citu, kā tavs iekšējais vectēvs dzīvo?

Burkšķ, ir neapmierināts, piekasīgs, kritisks?

Vai arī tomēr prot draudzēties? Un gaida no tevis signālu tam lai sabotētu lietas, problēmas, uzdevumus, kuri nekad nebeigsies? Un arī vēlas brīvdienu?

Šī brīvdiena, mīļie, ir ļoti vajadzīga…

Jā, brīvdiena domāta tam, lai izietu.

Izietu no steidzīgā režīma ar nosaukumu VAJAG.
Neviens jau nestrīdās, ka vajag. Ļoti daudz ko vajag. Vienmēr.

Taču, ja mēs to kaut retu reizi neatšķaidām ar spītīgu uzdrīkstēšanos un izaicinošu NEGRIBU, tad pašas dzīves košais un daudzkrāsainais akvarelis drīz kļūs nelietojams.

Un tā mūsu atspulgs sen aizmirstā prieka spogulī ļoti drīz kļūs bāls.
Un tā ļoti ātri pazudīs jau tā ne parāk lielie mums dotie laika resursi.
Jā, varbūt tas, kas atrodas iekšpusē, neatstāj izredzes uzvarēt to, kas atrodas ārpusē …

Mēdz būt arī tā.
Taču arī tad ir vērts atcerēties, ka arī šim stāvoklim nav nekādu tiesību uz visu mūsu dzīvi.
Tam ir ierobežots darbības laiks.
Un pat šajā laikā atrodas plaisas, caur kurām iespīd gaišie cerību stari…
Nekad sev to neliedz.

Un nekad neliedz sev savu paša atbalstu.
Nostājies savā pusē pat visgrūtākajās dzīves dienās.

Dodies pastaigā, dzer tēju, lasi grāmatas, guli dīvānā, klausies mūziku vai klusumu, komunicē un turpini mīlēt visu, kas rod tevī atbalsi.

Tā ir tava dzīve.

Un kamēr vien tu to jūti, tā jūt tevi…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

GREDZENS

Reiz kādā vēlā 1970. gada vakarā es gultā pagriezos pret sev blakus gulošo meiteni un jautāju viņai, vai viņa vēlas kļūt par manu sievu.

– Mēs par to parunāsim no rīta, – viņa teica. – Tagad man jāpaguļ.

No rīta viņa teica, ka laulības nav īpaši laba ideja, patiesībā pat ļoti draņķīga ideja, taču viņa vienalga piekrīt kļūt par manu sievu.

Viņai bija taisnība: tā bija draņķīga ideja. Jaunā sieviete Tabitta Sprūsa vēl nebija pabeigusi studijas universitātē. Es biju pabeidzis, bet nevarēju dabūt skolotāja darbu.

Es strādāju ķīmiskajā tīrītavā un saņēmu nedaudz lielāku par iztikas minimumu algu. Mums bija mācību kredīts, nebija nekādu ietaupījumu un nekādu atvieglojumu. 
Man bija divi apakšveļas komplekti, divas džinsa bikses, divi pari kurpju un problēmas ar alkoholu. Mēs abi to atcerējāmies, nosakot kāzu dienu: 1971. gada 2. janvāri.

Tajā rudenī mēs iekāpām autobusā, kas brauca no Vecpilsētas, kur dzīvoja Tabbi, līdz Bangorai, kur atradās pazīstamākais juvelierizstrādājumu veikals Deiz. Mēs palūdzām, lai pardevējs mums parāda pašu lētāko pārdošanā esošo laulības gredzenu komplektu.

Pārdevējs ar profesionālu smaidu, kurā nevarēja just ne pilīti iejūtības, parādīja mums pāri zelta stīpiņu par 15 dolāriem. Es izvilku no bikšu kabatas savu maku, kas bija piestiprināts baikeru ķēdē, un samaksāju par gredzeniem. Braucot mājup autobusā, es savai līgavai teicu:

– Varu saderēt, ka ar laiku šie gredzeni mūsu pirkstos atstās zaļu svītru. Un Tabbija, kurai vienmēr ir bijusi asa mēle atbildēja:

– Es ceru, ka mēs tos valkāsim pietiekami ilgi, lai to noskaidrotu.
Vēlāk, pēc apmēram desmit nedēļām, mēs šos gredzenus uzvilkām viens otram pirkstā.

Uzvalks, kuru biju uzvilcis savā kāzu dienā, bija man parāk liels – to es aizņēmos no sava vedējtēva, – bet ar manu kaklasaiti varētu lepoties pats Džerijs Garsija.

Mana jaunā sieva bija ģērbusies gaiši zilā bikšu kostīmā, kurā pirms tam bija tērpusies savas draudzenes kazās kā līgavas māsa.

Viņa bija brīnišķīga un līdz nāvei nobijusies.
Mēs devāmies uz kāzu mielastu, kur ēdām sviestmaizes ar tunci un dzērām limonādi manā mašīnā – vecā bjuikā ar grabošu ātrumkārbu.

Es visu laiku ar lielo pirkstu taustīju gredzenu uz kreisās rokas zeltneša…
Dažus gadus vēlāk – varbūt trīs, varbūt piecus? – mazgājot traukus, Tabbijas gredzens noslīdēja no pirksta un iekrita izlietnes notekcaurumā. Es centos to izvilkt, taču, acīmredzot tas bija aizpeldējis notekūdeņos.

Tajā laikā es varēju nopirkt jau dārgāku gredzenu, tomēr mana sieva ļoti bēdājās par pazudušo pirmo gredzenu. Tas nemaksāja vairāk par astoņiem dolāriem, taču viņai tam bija milzīga vērtība.

Dzīve karjeras ziņā bija man labvēlīga. Es rakstīju bestsellerus un pelnīju miljoniem dolāru, taču ne reizi, kopš tā brīža, kad mana jaunā sieva drebošām rokām un trīsošu sirdi to uzvilka manā pirkstā, nebiju novilcis šo lēto gredzenu.

Zinu, zinu, tas izklausās kā  senā kantrī stila dziesmā. Taču dzīvē bieži vien tieši tā arī notiek. Šis gredzens kalpo par atgādinājumu tam, kā mēs tolaik dzīvojām: maziņā trīsistabu dzīvoklītī, ar vecu plīti un grabošu ledusskapi, čīkstošiem grīdas dēļiem, ielas trokšņiem naktīs un plakātu virs izlietnes: MANS DRAUGS, MUMS GALĪGI VAIRS NAV SPĒKA.

Gredzens liek aizdomāties par nākotni, atcerēties to, ka mums gandrīz nekā nebija, tomēr mēs paši bijām lieliski.

Bet galvenais, ko tas mums neļauj aizmirst, ka lietas cena un vērtība bieži vien nav viens un tas pats.
Ir pagājuši jau 42 gadi, bet zaļās strīpiņas vēl joprojām uz pirksta nav…

Stīvens Kings “Gredzens”

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pat tad, ja…

Pat tad, ja tu šodien visu izdarīji ne tā… pat tad, ja tev vispār nav taisnība… pat tad, ja tu pat ne tuvu neesi līdzīgs tiem apgaismotajiem, kuri vienmēr zina, kā un ir nevainojami it visā… pat tad, ja tas bija tik sen, kad tu juties apmierināts ar sevi…

Man vienalga tev ir kāda laba ziņa – tu esi nokļuvis līdz vakaram.

Pavisam ne tajā vieglajā gaitā, kādā pastaigājas pa “mēli”, un pavisam ne tajā parādes pozitīvismā, kas derētu instagrama glamūrīgajam selfijam – ar vīna glāzi rokās un sniegbaltās zeķītēs ar atzīmi #mansburvigaisvakars

Tu vienkārši esi nodzīvojis vēl vienu dienu.

Dienu, kura jau kļuvusi par pagātni un kurā vairs nevar atkārtot ne minūti.
Dienu dzīves tiešajā ēterā.
Un tas patiesībā nav nemaz tik maz.

Un tas ir iemesls, lai pret sevi izturētos cilvēciski. Vienkārši cilvēciski.

Pārnākt mājās, nomazgāties, kaut ko apēst un apgulties tīros palagos, un dot sev kaut dažas stundiņas brīvības no pastāvīgās analizēšanas, no visām šīm ikdienas ziņām, no mūžīgās neapmierinātības ar notiekošo, no kaitinošās taisnošanās par visu, kas noticis ne tā kā gribētos.

Izelpot, sazemēties un iziet no ētera…

Vai zini, man arvien mazāk patīk šī nežēlīgā dzīšanās pēc veiksmes, gluži vai fašistiskā vēlme atbilst kaut kādam vienotam “patiesā ārieša” tipāžam, visa šī dzīšanās pēc “labākās savas versijas” un mūžīgā gatavība izģērbties līdz pat apakšbiksēm, lai tikai pēc iespējas vairāk cilvēku tevi ievērotu un nospiestu “like”.

Pārāk daudz ir upuru. To tu redzi arī bez manas palīdzības.

Nezin kāpēc ir kauns būt vienkāršam cilvēkam, tādam, kurš vēlas vienkārši dzīvot, nevis ik sekundi domāt par to, kā viņš izskatās un ko par viņu pateiks citi.

Atcel šo kaunu. Tas ir mākslīgs. Un reiz tas pāries kā muļķīga mode…

Pavadi savu dienu kā labu draugu un pateicies tai par to, ka tā bija.

Un sadzirdi sevi, piekusušu, bet dzīvu.
Arī tas ir labs jaunums – sadzirdēt sevi.

Sadzirdēt un nepamest sevi ceļmalā, kā tādu, kurš nav piepildījis kāda cita cerības.

Sadzirdēt un turpināt dzīvot.
Klusiņām. Drusciņ ātrāk. Košāk. Blāvāk. Nesaprotami. Skaļi.

Pieklusināti. Spēlējot. Uzvarot. Izvairoties no sacensībām, jebkādām. 

Sadzirdēt un nevilties.

Lūk, tā ir dzīve… bet tagad ir tikai tavs laiks. Un tas nozīmē, ka nekas nav zaudēts.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ceļš cauri tumsai

Dzīve ir kā ceļš. Tas ne vienmēr ir taisns un rozēm kaisīts. Tieši šķēršļi un ar tiem saistītie pārbaudījumi spēj ienest jaunas pārmaiņas.
Šīs kvalitātes ir dzīve saskaņā ar savu dvēseles Gaismu.
Mūsu iekšējai pasaulei, tāpat kā telpai, kura atrodas tumsā, vajadzīgi ir avoti, lai to varētu izgaismot.
Ja ienesam kaut vienu sveci tumsā, tad tā rada radikālas pārmaiņas telpā. Tāpat ir ar zemapziņā mītošo neizzināto daļu. Ja par to nedomājam, tad pat nenojaušam, ka tāda ir. Bet agru vai vēlu, bet visticamāk jau drīz, cilvēkam, kas ir pamodies un līdz ar to nostājas uz apzinātības ceļa, iznāks sastapties ar sevī esošo tumšo pusi. Ar savu ēnu.
Pirmā pieredze var atnākt ar konkrētiem notikumiem dzīvē – emocionālas sāpes, slimība, tuvinieku nāve, pazemojums….
Tādos brīžos var likties, ka visa pasaule ir nostājusies pret. Bet patiesībā tā ir iespēja paņemt sveci un iet iekšā tumsā.
Tikai ienesot Gaismu un uzticoties Dieva klātbūtnei, var notikt padziļinājums un arvien lielāka apzināšanās, kas sniedz gan emocionālu, gan arī fizisku dziedināšanu.

Kad notiek padošanās Lielā spēka priekšā, zūd spriedze, tiek atlaists saspringums un var ienākt Gaisma.

Šī svece tumsā spēj paveikt brīnumus, jo tad atkāpjas bailes un sirdī ienāk miers.
Miers tā ir iespēja dzīvot tālāk ar lielāku paļaušanos uz Dieva klātbūtni savā dzīvē.
Bet, lai arvien vairāk izgaismotu zempaziņas telpu, ir vajadzīgas daudzas sveces.
Sveču ienešana var notikt pārdzīvojumu rezultātā, kad esam spiesti atlaist kādu sava zemā ego daļu, lai atbrīvotos no emocionālām sāpēm un rastu sirdsmieru. Bet iekšējais miers prasa, lai to arien vairāk nostiprina, tātad iecentrē.

Cilvēks, kas ir apzināti nostājies uz Gaismas ceļa un iet to rok rokā ar Dievu, var piedzīvot dvēseles tumšo nakti.
Dvēseles tumšā nakts nenozīmē vienu nakti, tas var būt daudz ilgāks dzīves posms – nedēļa, mēnesis, gads… Dvēseles tumšā nakts atnāk tad, kad cilvēks ir gatavs nopietnam Gaismas padziļinājumam sevī.

Un likums šeit ir viens – lai ienestu Gaismu, ir jāiet cauri tumsai.

Ja dzīve visu laiku rit samērā rožaini un bez pārbaudījumiem, tad ir jābūt īpaši vērīgam, jo iespējams, ka gaisma, kuru cilvēks sevī it kā sajūt, nemaz nav Dieva Gaisma, bet gan aukstā, iluzorā , kuras avots ir pretējie spēki Dieva Gaismai.
Ceļš pie Dieva nav spoži izgaismota skatuve ar prožektoriem, bet gan šī mazā, vienkāršā svecīte, kas savieno ar mīļumu un prieku. To pārbaudīt katrs var pēc sajūtām savā sirdī – vai Gaisma ienes siltumu, mieru un līdzjūtību, vai tā tikai apžilbina acis un palielina sava pārākuma sajūtu pār citiem cilvēkiem.

Dvēseles tumšā nakts parasti atnāk negaidot un bez brīdinājuma. Par iemeslu tai var būt kādas zemapziņā mītošās bailes, kas atradušas ir sev izeju un nonākušas apziņas plūsmā. Jo cilvēks ir dziļāk iegājis Gaismas sfērā un savienojies ar to, jo spēcīgāk sajutīs arī Tumsas klātesamību un tās ietekmi. Kamēr peldam pa ūdens virsmu, maz ir iespēju ieraudzīt zemūdens pārbagāto pasauli. Tikai ienirstot, atveras visa aina pilnībā – gan skaistais, gan biedējošais.

Dvēseles tumšā naktī var pārņemt iekšēja kailuma sajūta. Esi viens un neaizsargāts šo Gaismas un Tumsas spēku priekšā. Negulētas naktis, nemiers, baiļu sajūta ir šī posma pavadones. Bet… Bet kaut kur pašā esības dziļumā kā okeāna dzelmē ir visuresošā Dieva klātbūtne. Viņš mūs nekad nepamet, tikai mēs attālināmies no Dieva. Šī Dieva klātbūtne dod spēku, kas palīdz iztaisnoties, atvērt acis un paskatīties dziļāk tumsā.

Tumsa var būt tik biedējoša, ka tā līdzinās nāvei.
Bet izvēle ir izdarīta.
Svece ir iedegta, un tā ved neziņā.

Bailes no nāves ir bailes no nezināmā. Kad, pārvarot sevi, ejam tur iekšā, atklājas, ka tā ir milzīga transformējoša enerģija, kas savieno ar radīšanas spēku un savas esības vēl dziļāku izpratni un pieņemšanu. Tumsa vairs nav ienaidnieks, tumsa ir draugs, jo tikai caur to varējām piekļūt savai ēnai un iegūt tik spēcīgu eksistenciālu pieredzi.
Atbrīvojot tumsu sevī, arvien tuvāk esam tam, kas ESAM.

Ja Dvēseles tumšā nakts klauvējas pie durvīm, tad patiesībā tā ir Gaisma, kas tur nāk. Varam durvis neatvērt, varam nogaidīt vai arī izlikties, ka nedzirdam.
Bet Gaisma nāks atkal, jo tāda ir Dieva pasaules kārtība, ka dienu nomaina nakti, ka tumsa mijas ar gaismu.

Tikai viena svece tumsā spēj izmainīt visu pasauli.

Maija Kadiķe
www.engelupasaule.lv

Tava izmēra cilvēks

Kāda sieviete pateica apbrīnojamu lietu:
“Es sapratu, ka cilvēkam jābūt tava izmēra, lai tev nebūtu jākļūst mazākam lai viņu netracinātu. Un tas ir sarežģīti.
Tas ir tāpat kā dzīvot mājā, kur griesti nedaudz zemāki par tavu augumu, un tu visu laiku jūti diskomfortu, bet ar laiku šis diskomforts kļūst tik jūtams, ka atliek vienīgi iziet no tā, lai nepaliktu uz visiem laikiem ar plecos ierautu galvu”.

Marta Ketro, “Dziesmas par sieviešu nežēlību, vīriešu nodevību un cilvēka vājumu”
Foto: Dương Nhân

Kā iemācīties mīlēt cilvēkus

Mīlestība pret sevi, dzīvi un cilvēkiem ir pašas labākās zāles un drošākais laimīga un harmoniska likteņa pamats. Taču kā gan var iemācīties mīlēt kašķīgas tantes veiklā rindā, kaimiņus, kuri regulāri mūs appludina, darba kolēģus ar savdabīgu raksturu, mūžīgi neapmierinātus pasažierus sabiedriskajā transportā? Kā var mīlēt tos, kuri izturas rupji, melo un nodod? Tad taču mīlestība izskatīsies kā minimums muļķīgi un mūs uzskatīs par naiviem, tādiem, kuri neko nesaprot no cilvēkiem.
Protams, tādos gadījumos pieņemts cilvēkus nosodīt, ienīst, apvainoties uz viņiem vai atriebties viņiem.
Neviens uz mums šķībi neskatīsies, ja mēs uzgāzīsim mēslu spaini cilvēkam, kurš mūs piemānījis. Vai pārmācīsim paziņu, kurš uz mums ir sakliedzis. Taču, ja mēs pateiksim, ka viņš ir tāds pats kā visi, ar saviem trūkumiem un labajām īpašībām, un viņam ir tiesības kļūdīties, mūs uzskatīs par dīvainiem.
Ja godīgi ieskatāmies savā iekšējā pasaulē, mēs varam pamanīt, ka ļoti bieži mūsu dzīvi vada bailes no tā, “ko par mani padomās citi”. Sabiedrībā pieņemtas uzvedības normas veido mūsu dzīvi un mēs vienkārši baidāmies būt atšķirīgi no citiem, un paust savus, kardināli atšķirīgos uzskatus.Taču, ja cilvēks patiešām nesaprot, kā var mīlēt tos, kuri bojā garastāvokli, kuri izturas negodīgi, kuri vienkarši tracina? Kā var iemīlēt noziedzniekus un maniakus? Tos, kuri spēlējas ar citu cilvēku likteņiem?
Lai iemīlētu cilvēkus, ir jāiemācās uztvert tos nevis kā ķermeņus, bet Dvēseles. Dvēseles, kuras, iespējams, vēl nav apzinājušās savu sūtību kļūt par Cilvēku. Dvēseles, kuras nomaldījušās no ceļa,Dvēseles, kuras aizmirsušas par to, kāpēc atnākušas šeit – uz Zemes. Jo katrs cilvēks taču piedzimst tāpēc, lai kļūtu labāks, par to, kāds bija iepriekšējā dzīvē, izlabotu savas kļūdas, paceltos pakāpienu augstāk. Un, galvenais, nestu pasaulē Mīlestību. Taču kādā brīdī viņš aizmirst par to, un dusmojas, māna un nodod. Sagrauj visu sev apkārt un Mīlestības vietā sēj naidu.
Lai palīdzētu viņam atgriezties uz pareizā ceļa, pie savas sūtības, viņu vajag saprast un iemīlēt. Ar savu piemēru parādīt to, ka Mīlestība ir vienīgais veids, kā sasildīt sirdi. Un nevajag dusmoties, apvainoties un atriebties viņam. Tas ir darbs ar sevi, kas ļauj tikt skaidrībā ar savām iekšējām pretrunām, kas palīdz iepazīt savu iekšējo pasauli un apzināties savu dievišķo dabu.
Mums vajadzētu saprast, ka iviena rīcība atgriežas ar dubultspēku. Un dzīve visus atalgo pēc nopelniem. Ko atdod, to saņem.
Tāpēc ir ļoti svarīgi audzēt savā sirdī Mīlestību. Kā maigu, trauslu ziedu. Un censties nenosodīt cilvēkus, kuri dara mums pāri, māna un krāpj. Bet domās viņiem novēlēt laimi un Mīlestību. No sirds novēlēt pec iespējas ātrāk saprast to, kāpēc ir dzimuši un ko šeit dara.Un iemīlēt.

Jūlija Kravčenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viss notiks īstajā laikā

Visam jānotiek savā laikā: dzemdības, zobu šķilšanās, pat bērnu slimības. Pirmā iemīlēšanās, pirmais strīds ar vecākiem, pieaugšanas krīzes, separācija… Dažkārt tās ir ļoti nepatīkamas parādības. Bet, ko darīt? – tās jāpārdzīvo. Tas vienalga notiks, tad lai notiek pareizajā, dabas noteiktajā laikā.

Kad mēs vēl esam plastiski, vēl neesam cieti; vēl ir iespēja vieglai pārvarēšanai.

Jaundzimušā galva ir atbilst dzemdību ceļiem un neizaug līdz globusa vai lampu televizora izmēriem. Šīs lietas vienalga notiks. Ja ir izdevies no tām izvairīties, tās vienalga mūs panāks. Un izrādīsies daudz bīstamākas un graujošākas, kā tad, ja notiktu savā īstajā laikā.

Ja bērnībā ir izdevies izvairīties no visām bērnu slimībām, pat vējbakām, – tad šīs pašas vējbakas var piemeklēt pieaugušā vecumā. Un tām var būt ļoti smagas sekas. Un var piemeklēt arī citas slimības; organisms nav iemācījies cīnīties. Vecāki priecājas par to, ka bērnam nav bijusi pusaudžu krīze, viņš vēl joprojām dzīvo ar mums kopā, ir paklausīgs un cītīgi ievēro visus padomus? Tad šī krīze pēkšņi var sākties ap gadiem trīsdesmit. Un tā vairs nebūs krīze, bet gan sacelšanās uz kuģa, kad apspiestie rausies brīvībā. Un attiecības kļūs briesmīgas – vecāki nav gatavi pieņemt krīzi un vēlmi izlauzties brīvībā.

Pieaudzis “bērns” var aiziet pavisam. Pat ienīst. Kaut arī šis naids būs netaisns, bet tieši tā notiek vēlās krīzes. 
Nav bijis mīlestības ar tās milzīgo sajūsmu un aizrautību? Cilvēks apprecējies apstākļu spiests vai tāpēc, ka “tā vajag, tā visi dara”, nodzīvojis šajā laulībā divdesmit gadus un šos divdesmit gadus nosodoši ar neuzticēšanos klausījies stāstos “par mīlestību”? Un ir ļoti liela iespēja, ka mīlestība nāks kā zibens no skaidrām debesīm un līdzi sev aiznesīs labklājību, izārdīs dzīvi, novedīs līdz depresijai – jo cilvēks vairs nav bērns, ir ģimene, ir bērni, ir pienākumi…

Visam jānotiek savā laikā. Kamēr ir resurss, jaunība; kamēr organisms ir elastīgs un spēka pilns, bet psihe ir plastiska. Atlikta krīze ir daudz bīstamāka par laikus notikušu. Tā kā bērnu slimības, pusaudžu krīzes, pirmā mīlestība, pirmās vilšanās – viss ir normāli. Dabiski. Un nevajag mākslīgi censties no tām izvairīties.
Augam un kļūstam stiprāki.
Iegūstam imunitāti.
Un ļoti vērtīgu pieredzi. 

Anna Kirjanova
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu taču vienmēr esi man blakus…

Vecāka gadagājuma sieviete lēnām šķērsoja ielu pie sarkanās gaismas.
Šajā laikā satiksme bija intensīva, taču šķita, ka viņu tas it nemaz neuztrauc.
Nez no kurienes uzradās Eņģelis. Tas apmeta loku virs viņas galvas un nolaidās blakus. Pamāja ar spārnu, brīdinot trakā ātrumā braucošu automašīnu. Automašīnas vadītājs strauji nobremzēja un apstājās.
– Pārkāpjam noteikumus? – Eņģelis stingri jautāja sievietei.
– Nav jau tramvajs, apbrauks, – viņa atrauca. – Bet, ja uzbrauks, sēdēs cietumā.
– Sēdēs, – Eņģelis piekrita. – Un tas būs ļoti slikti. Viņam mājās trīs bērni.
– Nu tad lai uzmanīgāk skatās uz ceļu.
– Bet tu taču riskē pakļūt zem riteņiem.
– Viss ir Dieva varā – sieviete nikni uz viņu paskatījās.
Eņģelis nopūtās.
– Tas nozīmē, ka no nāves mums nav bail, ja? Tad kāpēc medicīnisko masku esam uzvilkuši?
– Tu taču zini, kāds vīruss šobrīd plosās? – sieviete iepleta acis, lai parādītu, cik milzīgs šis vīruss – Iziesi bez maskas, uzreiz taisaulē nonāksi.
– No vīrusa baidāmies, bet pāri ceļam pie sarkanās gaismas ejam? – Eņģelis skumji nopūtās.
– Ko man daudz baidīties? Tu taču vienmēr esi man blakus, – viltīgi pasmaidīja sieviete.
Eņģelis pašūpoja galvu.
– Es neesmu tavs Eņģelis. Tavējais jau sen tev ar roku atmeta, tas ir – ar spārnu. Bet es esmu viņējais. Un viņš norādīja uz automašīnu, kas apstājās pie pārejas.

Irina Podgurskaja
Avots: Судьбы моей ожерелье
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc cilvēki nesveicinās

Tūristiem ir tāds noteikums: ar katru uz takas satikto cilvēku ir jāsveicinās. Tā demonstrē draudzīgus nolūkus un labvēlību. “Mēs neesam ienaidnieki, mēs esam draugi!”, – lūk, ko tas nozīmē. Tie ir noteikumi, kurus jāievēro pārgājiena laikā.

Psihologa viedoklis par to, kāpēc cilvēki nesveicinās.

Kāda jauka sieviete stāstīja, ka ar viņu darbā nesveicinās kāda kolēģe. Šī kolēģe ieņem nedaudz augstāku amatu, un viņai ir nedaudz lielāka ietekme. Tad, lūk, viņa parasti vai nu nevērīgi atbild sveicienam, pamājot ar galvu, vai arī klusējot paiet garām, kaut gan “labdien” ļoti labi dzird.

It kā tāds sīkums, vai ne? Taču katru reizi pēc šādas tikšanās sieviete jūtas pazemota, viņai tas nav patīkami. Un viņa sāka domāt: varbūt pārstāt sveicināties? Vienkārši paiet garām. Vai arī turpināt sveicināties? Vai arī tieši pajautāt: “kāpēc jūs neatbildat sveicienam?” 

Šādas domas labam cilvēkam saindēja dzīvi. Viņa sāka nervozēt un ar nepatiku devās uz darbu… Kā tālāk dzīvot un strādāt un kāpēc kolēģe tā uzvedas?

Ziniet, ja mans tēvs neietu uz darbu dēļ tā, ka kāds ar viņu apzināti vai neapzināti nesasveicinās, vai arī sausi sasveicinās, viņu noteikti atlaistu par profesionālu nepiemērotību amatam. Jo mans tētis ir lielas psihiatriskās klīnikas vadītājs. Viņš ir ārsts-psihiatrs. Viņš ir ļoti labi audzināts cilvēks un vienmēr sveicina pirmais, pat tos, kuri ignorē viņa sveicienu. Jo viņa pacienti taču ir slimi cilvēki un viņiem ir kaut kādi savi iemesli neatbildēt vai atbildēt ļoti augstprātīgi, un tas atkarīgs no viņu diagnozes. Ja kādam ir lielummānija – var neatbildēt uz sveicienu. Vai arī paranoja…

Galvenais, lai ārsts būtu labi audzināts un laipns, vai ne? Ierastos nodaļā un laipni sveicinātu savus pacientus. 

Šo es savai paziņai pastāstīju kā piemēru. Kas zin, kas cilvēkam galvā un kāda ir viņa audzināšana.

Viņam ir tiesības uz sveicienu reaģēt kā vien tīk: atbildēt vai neatbildēt.

Ja viņš apzināti neatņem sveicienu, tā ir viņa personīgā darīšana. Bet mūsu uzdevums ir ievērot  formālu laipnību. Protams, ja vien mūsu lēmums nav nesveicināties.

Labi audzinātam cilvēkam ir grūti mainīt savu uzvedības modeli. Mēs esam mācīti sveicināties un būt pieklājīgi un ievērot etiķeti – mēs sveicināsimies, bet otrs lai reaģē kā vēlas.

Mēs esam raduši ēdot izmantot dakšiņu – tātad to izmantosim. Bet otrs var ēst ar rokām vai kā savādāk un tās ir viņa tiesības. Nav patīkami, taču ir tiesības. 

Apzināti nesveicinoties, bez jebkāda iemesla, cilvēks vēlas mums nodot vēstījumu. Aizskart mūs, provocēt, pazemot kāda cita priekšā. Pieņemsim, atgādināt mums par mūsu vainu. Vai pasvītrot savu pārākumu. Vai maz ko viņš grib, – galvenais, ka uz pārgājiena takas viņš demonstrē nedraudzīgus nolūkus. Ka minimums, ignorē mūs… taču tā ir viņa privātā lieta. Galvenais, kā mēs uzvedamies. Vai paši sev atbilstam. Lūk, kas ir svarīgi.

Reiz kāda kaimiņiene neatbildēja uz sveicieniem. Bet ar viņu turpināja sveicināties. Gala rezultātā šī kaimiņiene pateica: nevajag ar mani sveicināties! Es ar tādiem cilvēkiem nesveicinos! Lai kādi bija viņas iemesli, runāt par tiem viņa nevēlējās. It kā mums pašiem būtu tie jāsaprot.

Laipnie kaimiņi paraustīja plecus un pārstāja sveicināties. Jo viņiem to palūdza! Bet kaimiņiene vēlējās skandālu, konfliktu, attiecību skaidrošanu…. Viņu mocīja skaudība. Taču, kam tas ir interesanti. Ar viņu pēc pašas lūguma nesveicinājās. Un nav nekādas neērtības sajūtas, viss ir labi. Kaut arī viņa cilvēku acu priekšā izžūst…

Bet situācijā ar laipno sievieti viss drīz vien noskaidrojās: viņu paaugstināja amatā. Un nelaipnā kolēģe tagad izrādījās viņas pakļautībā. Kā viņa tagad sveicinās!!!! Kā spāņu grandam vai franču augstmanim – klanīdamās, kniksēdama, ar reveransiem un lapnā balsī. Droši vien pabeigusi kādus etiķetes kursus un izlabojusi savu kļūdu. Kaut gan, nē! Viņa ļoti labi prata sveicināties. Tikai ar tiem, kuri ieņem augstāku amatu un ir spēcīgāki. Lūk, arī viss. Tādi cilvēki nenovērtē tos, kuri atrodas zemākā sociālajā stāvoklī. Bet ar pasaules stiprajiem viņi brīnišķīgi prot sveicināties un ir ļoti laipni.

Tā kā nav vērts kreņķēties. Vajag uzvesties tā, kā esat raduši. Kā esat audzināti. Bet, ja pacients vai īpatnējs cilvēks apzināti neatbild sveicienam, tā ir viņa privātā darīšana. Vai diagnoze. Uzbāzties ar savām laipnībām nevajag, bet laipns “labdien” vienmēr ir vietā. Lai dzīvo vesles un laimīgs, – mums taču nav sliktu nodomu.

Anna Kirjanova
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas spēks

“Ne jau nomirt tu baidies, Tu baidies dzīvot!”

Jā, mēs baidāmies dzīvot. Mēs baidāmies mīlēt un paust savu Mīlestību, baidāmies kļūdīties un tāpēc vispār neko nepasākam, baidāmies no pārmaiņām, baidāmies riskēt, baidāmies no sevis un baidāmies no apkārtējiem.
Kur ir bailes, tur nav Mīlestības, un tātad – arī Dzīves.
Varbūt ir pienācis laiks sākt dzīvot?…
Dažkārt Dievs tevi izaicina, lai beidzot tu sevī atklātu Spēku.
Tikai tā tu vari iziet ārpus savu ierobežoto priekšstatu rāmjiem.
Tevi ir jāizgrūž tik tālu, ka tev vienkārši būs jasamierinās.
Tikai tad, kad tava lepnība un augstprātība būs sagrautas, tu atklāsi sevī Spēku.
Taču šis Spēks nepieder tev. Tas ir Spēks, kuram piederi tu un kurš izpaudīsies caur tavu ķermeni.
Šis Spēks ir Dievs.
Kad tu pilnībā atsakies no sevis, no sava ego, tādi brīnumi kļūst iespējami.

Mudži
Foto: Jeremy Bishop