Viss bez mīlestības ir grēks!

cels555

Ir cilvēki, kuri smako pēc nelaimes.

Starp tiem ir arī cilvēki, kuri iet personības izaugsmes ceļu, nodarbojas ar sportu un jogu. Dažkārt viņi tēlo, ka viņiem viss ir kartībā un cenšas sevi uzmundrināt. Taču, kā zināms, savu smaržu cilvēks nejūt – to just var tikai no malas.

Uzdrīkstos minēt, ka iemesls tam ir pūstošās zināšanas. Kad zināšanu un informācijas daudzums daudzas reizes pārsniedz to pielietošanas praksē daudzumu, tas izsauc informātisko intoksikāciju. Tā, savukārt, noved pie enerģētiskajiem aizsprostojumiem un trūdēšanas.

Ja tu saprati, līdz sirds dziļumiem saprati, bet nedari (prātuļojumi, loģiskie spriedumi neskaitās) – zināšanu enerģētika sāk “sastāvēties” un izsauc iekšēju disbalansu un pastavīgu neapmierinātību.

Un, turklāt, vēl mūsu bioloģija – spēja formēt savus ieradumus darbībās un sajūtās, ja tie atkārtojas kaut vai mēneša garumā – tad nelaimes smaka kļūst par tavu ikdienišķo dzīves vidi.

Tāpēc arī saka: apzinātā pašizaugsmē nav atpakaļceļa. Ja esi ielaidis sevī zināšanas, esi tik laipns un pielieto tās praksē. Iedarbības spēks ir atkarīgs no  tās informācijas uzsūkšanās dziļuma, kuru mēs pielietojam. Virspusējā līmenī šīs parādības praktiski nav ieraugāmas un nav tik kaitīgas.

Taču, jo gudrāks cilvēks, jo vairāk viņš spējīgs saprast, jo dziļāk iekļūst informācija un šie procesi ir neatgriezeniski.

Man arī savulaik nācās atmazgāt savu personīgo kodolu no visādām nejaucībām, kas sakrājušās ilgu gadu laikā, bezgalīgi cenšoties uzstiept realitāti manam gaidu karkasam. Šodien es uz pasauli skatos tikai caur jautājuma “Kā?” prizmu. Kā atmazgāt sevi no nelaimes un pārstāt smirdēt pēc savas iekšejās sāpes?

No šīs kaites ir jāārstējas kompleksi, jo līdztekus tiešajiem iemesliem, diezgan spēcīgi strādā tāds faktors, kā ieradums. Ķermeņa mehāniku ar “sapratīgiem slēdzieniem” neizmainīsi. Ir nepieciešamas mērķtiecīgas darbības, kas maina iesīkstējušos uzvedības šablonus.

0. Nelaimēm ir slikta smaka un apkartējie to jūt. 

“Nulles” punkts ir tā fāze, bez kuras visām pārējām nav nekādas jēgas.

Sākumā ir svarīgi saprast (jā, tieši ielaist sevī), cik tas ir pretīgi, būt nelaimīgam cilvēkam.

Tieši tāpat, kā tu tiecies pie apmierinātiem un mierīgiem cilvēkiem, tā arī viņi tiecas pie sev līdzīgiem. Nelaimes pievelk vēl vairāk nelaimes, kā apliecinājums tam, ka mana nelaime nav pati nelaimīgākā. Un tikai cilvēks, kurš ļoti vēlas izrauties no šī apburtā loka un pārstāt būt nelaimīgam, ir spējīgs noiet PILNAS ATTĪRĪŠANĀS AR DARBĪBĀM ceļu.

1. Žēlabas – galvenā nots šajā “smaržā”.
Komunikācijā ar cilvēkiem, kuri inficējušies ar nelaimi, pastāvīgi izskan žēlabas. Par pasauli, par sevi, par netaisnīgo dzīvi. Viņiem līdz sirdssāpēm ir žēl savu likteni, kaut arī to cenšas apslēpt pat paši no sevis. Viņus neapmierina ne ekoloģija, ne prezidents, ne valdība, ne kārtējais autors facebook slejās.
Tie, kuri uzbūvēti sarežģītāk, atrod daudz izsmalcinātākus veidus kā sūdzēties un nīdēt, cenšoties ietīt savus argumentus stingrā loģikas sainītī: skat, es jums tūliņ nodemonstrēšu, cik pasaule pret mani ir netaisnīga. Viņiem bieži “nav labi” dažādu iesmeslu dēļ.

Un raksturīgi, ka viņi obligāti citiem par to paziņo. Jāsaka gan, ka visbiežāk viņi paši to neievēro.

Tavā pasaulē ir tikai tas, kurp vērsta tava uzmanība. Viņu uzmanība vērsta uz savas iekšējās sāpes pieradīšanu.

Viņi to atrod regulāri. Kā ar to būt? Izdarīt vēl sāpīgāk – pārstāt žēloties un paust savu neapmierinātību VISPĀR. PILNĪBĀ. Pat tad, kad žēloties būtu nopietns iemesls. Pat tad kad “vajag un var”. Pirmajā brīdī psihe pretosies, jo tu centies to izgrūst no ierastās un siltās vietas.

Pirmās divas nedēļas, iespējams, iemeslu žēlabām kļūs daudz vairāk. Tā strādā realitāte, kad notiek apzinātas pārmaiņas – tā pārkārtojas, bet, ja paliekam pie sava, un turpinām veikt pārmaiņas, vētra norimst – un pēc mēneša notiek lūzuma moments. Ideāli – pēc 21 dienas.

Tas pats notiek, kad tu sāc iet uz sporta zāli – sākumā muskuļi sāp no neierastajām slodzēm, bet pēc laika – pierod. Ķermenis transformējas caur sāpēm, un tā ir lieliska pazīme tam, ka strādā. Darbs ar žēlabām ir tas pats, kas muskuļu darbs – ne uz vienu mēnesi, bet – uz visu dzīvi. Tas ir bezgalīgs pārmaiņu ceļš, taču pēc pusgada tu būsi pavisam cits cilvēks.

2. «Tu esi man parādā», – nez no kurienes nolēma nelaimīgais, pirmo reizi dzīvē tevi ieraudzījis.
Ir cilvēki, komunicējot ar kuriem, tu jūties, it kā būtu viņiem kaut ko parādā. Patiesībā tas notiek neapzināti. Vienkārši tā nu ir noticis, ka viņiem parādā ir visi. Sākumā – vecāki, pēc tam – dzīves draugi, tad – bērni, priekšniecība, atkal – prezidents, kur tad bez viņa.

Vai tad tas nav dabiski? Vecākiem jāmīl, jāsaprot, bērniem jāklausa, priekšniecībai jāmaksā, jānodrošina labi darba apstākļi, prezidentam jānodrošina pārticīga, labklājīga dzīve. Kas gan var būt “taisnīgāk” par šo?

Tāpēc, katram gadījumam, arī tu kaut ko esi parādā. Un sajūti to jau pirmajās 15 sarunas minūtēs. Tā, piemēram, domā neprecēta meitene, iepazīstoties ar kartējo puisi un, nesaprotot, kāpēc atkal kārtējo reizi nekas nesanāk. Izsalkuša suņa skats nav seksuāls un rosinošs.

Problēma ir tā, ka nelaimīgs cilvēks domā, ka viņš pārstās būt nelaimīgs, kad viņam CITI kaut ko iedos. Mīlestību, naudu, drošību. Tas viss no nespējas pašam padarīt sevi laimīgu un dalīties savā pārpilnībā ar citiem. Tāpēc viņš arī staigā apkārt tāds nelaimīgs ar savu nabassaiti rokā, meklēdams, kam pieslēgties, no kā padzerties laimi, tā vietā, lai beidzot iepazītos pats ar sevi.

Tev neviens neko nav parādā. Ne mīlēt tevi, ne cienīt, ne saprast, ne – dot naudu. Ko tu pats vari dot šiem cilvēkiem: saviem tuviniekiem, kolēģiem, draugiem, pat prezidentam, lai tev atbildētu ar to pašu?
– Sakiet, Svētais tēv, vai tiešām sekss bez mīlestības ir grēks?

– Viss bez mīlestības ir grēks!

Reiz Himalaju kalnu piekājē, man atklāja patiesību, pēc kuras notiek visi šīs pasaules procesi.
Runājām par mīlestību starp vīrieti un sievieti, bet šodien es saprotu, ka šīs domas jēga ir daudz plašāka:

Love is one way traffic. (Mīlestība ir vienvirziena satiksme). 

Tas ir TIKAI tas, kas nāk NO TEVIS. Es atceros, toreiz vēl strīdējos, negribēju piekrist, sak` – nav mīlestības bez pretmīlas, tā nav mīlestība u.t.t.. Man atbildēja ar daudznozīmīgu klusumu un viltīgu smaidu. Bija sajūta, ka cilvēks, kurš sēdēja man pretī, skaidri zināja, ka šī frāze nonāks līdz manai apziņai tieši pēc 2 gadiem. Un šī doma viņu uzjautrināja.

Tavā pasaulē ir tikai tas, ko TU DOD. Ja apkārt tev ir iemesli neapmierinātībai – tu pasaulei sūti nelaimes. Vienīgais veids, kā to izlabot – nemeklēt citos, bet izmainīt savu signālu.
Visi mudīgi dušā! Arī profilaksei!
Un nekad vairs neļauj pielipt sev nelaimei!

Autors: Olesja Novikova
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Laiva vienmēr ir tukša

tuksa laiva

Ir kāda liela gudrība pritčā par tukšo laivu:

Kāds jauns fermeris bija ļoti piekusis, mēģinādams pagriezt savu laivu pret strumi, lai nogādātu preces ciematā. Bija ļoti karsts laiks, un viņš vēlējās ātrāk nonākt gala punktā, lai mājās atgrieztos pirms saules rieta. Pēkšņi viņš ieraudzīja, ka pretī viņam pa straumi peld vēl viena laiva, tā ātri tuvojās. Viņš no visa spēka sāka airēt, lai izvairītos no sadursmes ar otru laivu, bet tas nepalīdzēja.

Viņš sāka kliegt: “Muļķi! Skaties, kur tu airē! Mēs taču saskriesimies! Kādam stulbenim ir jābūt, lai izraisītu sadursmi tik platas upes vidū!” Kad laivas bija atsitušās viena pret otru, fermeris ieskatījās otrā laivā, lai kārtīgi izlamātu airētāju, bet izradījās, ka laiva ir tukša. Tajā neviena nebija. Viņš bija kliedzis uz tukšu laivu, kas bija atsējusies no piestātnes, un tagad straume to nesa.

Kad mēs domājam, ka pie stūres stāv kāds cilvēks, mēs uzvedamies savādāk. Varam viņu apvainot savās nepatikšanās. Mēs dusmojamies, ārdamies un izspēlējam savu upura lomu. Taču mēs uzvedamies pavisam savādāk, kad uzzinām, ka laiva ir tukša. Jo tad taču mums vairs nav kāda “malējā”, ko apvainot, un nav nekādas jēgas kliegt un bļaut. Tālāk seko samierināšanās ar faktu, ka mūsu dusmas un apmulsuma cēlonis bija nejaušs gadījums. Viens no variantiem ir pasmieties par nejaušo, tukšo laivu, kas atdūrās pret mūsējo tādas platas upes vidū.

Morāle: otrā laivā neviena nav. Mēs vienmēr aurojam uz tukšu laivu. Tukšā laiva nemērķē uz mums. Tāpat kā visi tie cilvēki, kuri piešķir skumjas notis mūsu dienas dziesmai:

  • Kolēģis, kurš vienmēr pārtrauc jūs sapulces laikā. Viņš domā, ka ir gudrāks par visiem, un, ne tikai par jums. Tukša laiva.
  • Bezkaunīgs šoferis, kas nogriež jums ceļu un gandrīz izraisa avāriju. Viņš tā dara vienmēr uz jebkura ceļa. Viņš tā brauc. Tukša automašīna.
  • Ierēdnis, kurš atsaka jums svarīgā lietā un neuzliek vajadzīgo  zīmogu dokumentiem. Viņš redz dokumentus un procedūras, ne jūs. Tukšs galds.
  • Kasiere supermārketā, kura ļoti lēni apkalpo rindu, kurā jūs stāvat. Diez vai viņa to dara speciāli. Un ir pilnīgi skaidrs, ka viņa to nedara tāpēc, lai sadusmotu tieši jūs. Viņa tā dara vienmēr, jo ātrāk strādāt neprot. Vēl viena “tukša laiva”.

Dusmoties uz cilvēkiem par to, ka viņi ir tādi, kādi ir, ir tikpat “prātīgi”, cik apvainoties uz koku par to, ka tas ir koks.  Koks nevar būt “nekoks”, tāpat kā vairums cilvēku, ar kuriem jūs dzīvē sastopaties. Ja cilvēks jūs tracina, jums nav vinš jamīl, jābūt ar viņu vienisprātis, vai jāciena. Vienkārši, pieņemiet viņu tādu, kāds viņš ir.

Cilvēki liek mums vilties vai nepiekrīt mums tad, kad tas ir viņu interesēs, nevis tāpēc, lai mūs sadusmotu, vai mums ieriebtu. Tāda pati ir situācija arī ar cilvēkiem, kuri mūs tracina un sadusmo. Viņi tā rīkojas tāpēc, ka viņi tādi ir, un, ne tāpēc, ka ar mums kaut kas ir ne tā.

Laiks, kas pazaudēts, mēģinot labot situācijas, kurās mēs neko mainīt nevaram, ir laiks, ko mēs nozogam situācijām, kad varam kaut ko vērst par labu un ietekmēt. Un platā upe (kurā mēs atrodamies), var “piespēlēt” mums daudz laivas (kārdinājumus iesaistīties nevajadzīgos konfliktos).
Un mēs varam kaut ko izdarīt – t.i., NEDARĪT NEKO.

Šis raksts tapis, pateicoties Maršala Goldsmita darbiem.
Autors: Dmitrijs Dudalovs
Avots: © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS

Tu esi lielāks kā visas tavas daļas

piedošana1

Daudziem cilvēkiem ir ļoti grūti pieņemt savas ēnas puses, jo tad, kad viņi attopas, guļot peļķē, uzreiz domā: “Ārprāc, vai tiešām tas esmu es, patiesais es? Kādas šausmas! Vai tiešām tas viss esmu es? To taču nevar nevienam rādīt, jo tad taču mani vairs neviens nemīlēs!” Un vēl apstādina tādu pašu sašķeltu tuvo cilvēku komentāri: “Tad, lūk, kāds tu patiesībā esi! Bet es domāju!….”

Polarizācija un personības sašķeltība ir mūsdienu savbiedrības lāsts un vienkāršākais veids, kā valdīt pār sašķeltiem cilvēkiem, dažādos veidos ietekmējot viņu vienu vai otru pusi.

Daudz vieglāk ir pieņemt savas dažādās puses, kad saproti, ka tu sevī vari ietilpināt kā vienu tā otru un trešo. Gan plusu, gan mīnusu, gan nulli. Gan dzelteno, gan zilo, gan zaļo, kas sanāk, kad samaisa dzelteno ar zilo.

Tu esi lielāks par savu atsevišķo daļu summu.

Tu esi gan tas, kurš var patiesi raudāt baznīcā, gan tas, kas ar prieku paņems lielāko kūkas gabalu, brīdī, kad citi ir izsalkuši. Un vēl kāds trešais.

Tu esi gan tas, kurš mīl vienu vienīgo sievieti, gan tas, kuram patīk gadījuma seksuālais sakars pēc ballītes. Gan arī tas, kurš nedara, bet sapņo par to.

Tu esi gan tas, kurš var būt kristāldzidrs vienā un absolūti duļķains citā. Un kāds, kurš sastāv no pustoņiem.

Tu esi gan tas, kurš var dziedināt, gan tas, kuram vajadzīga dziedināšana. Gan arī bezkaislīgs šī procesa vērotājs.

Dažādos dzīves mirkļos tu esi gan pieņemošs, gan atgrūdošs, vai izvēlīgs.
Tu esi tas, kurš var iet uz priekšu kā tanks, bet vari būt arī viegli ievainojams. Un kāds trešais, kurš meklē zelta vidusceļu.

Tas, kuram ir gan stiprās gan vājās puses. Un arī tas, pie kurām šobrīd strādā. Ir lietas, kurās tu visu esi izdarījis pareizi. Bet ir lietas, kurās tu “izgāzies” pēc pilnas programmas. Un ir kaut kas pa vidu.

Tu esi daudzšķautņains un pats par sevi daudz lielāks, kā visu tavu pušu summa. Un jautājums ir ne par to, kā izaudzēt vienas un nospiest citas. Bet par to, kā apskaut tas visas, iegūstot iespēju brīvi elpot un izvēlēties.

Un tad ir daudz vieglāk satikties aci pret aci ar kaut ko nepatīkamu, pētīt to, pieņemt un saņemt visus iespējamos resursus.

Lai jums visiem laba prakse.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS

 

Galvenais, TICI

Dieva griba1

Tu pastāvīgi atrodies izvēles priekšā. Un ir tikai viens jautājums, vai tu sekosi Dievam, vai paklausīsi savam šaubās dzīvojošajam “Es”? Tu zini, kāds lēmums ir patiess, taču garastāvoklis, kaislības un sajūtas liek tev izvēlēties sevis noliegšanas ceļu.

Galvenais tev ir ticēt, ka Dievs ir ar tevi, un viņš dāvā tev visu to, kas tev ir tik ļoti vajadzīgs.

Emocijas, kuras izsauc sevis nepieņemšana, var tevi pārliecināt, ka šī ticība nestrādā. Tu domā: “Es vēljoprojām ciešu no tām pašām dvēseles sāpēm, no kurām cietu pagājušogad. Visticamākais, es atkal esmu iekritis savās depresīvajās sajūtās un uzvedības shēmās. Manī nekas nemainās!”
Šādām un līdzīgām domām nav ne gala ne malas. Tās grūti ir atmest, kaut gan tu zini, ka tās nav no Dieva. Viss, ko Dievs tev saka: “Es mīlu tevi. Es esmu ar tevi. Es gribu, lai tu man pietuvinātos, lai iepazītu prieku un manas klātbūtnes mieru. Mana vēlme ir dot tev jaunu sirdi un jaunu garu. Es gribu, lai tu runātu ar manu muti, redzētu manām acīm, dzirdētu manām ausīm un pieskartos maniem pirkstiem. Viss mans – ir tavs. Uzticies man un ļauj man būt tavam Dievam.”

Šajā balsī arī vajag klausīties. Taču, lai tas notiktu, nepārtraukti ir jāizdara izvēle – ne laiku pa laikam, bet katru mirkli, nakti un dienu. Jo tu pats izlem, ko domāt, ko runāt un ko darīt. Ar savām domām tu vari iedzīt sevi depresijā, ar saviem vārdiem novest līdz pilnīgai iznīcībai, bet ar savu rīcību nostiprināties sevis nepieņemšanā.

Tomēr tu vienmēr vari izvēlēties citu ceļu: domāt, runāt, un darīt Dieva vārdā un iet pretī Gaismai, Patiesībai un Dzīvei.

Autors: Henrijs Nouvens “Mīlestības iekšējā balss”
Tulkoja: Ginta FS

 

Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs

dari_shodien10

Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs. Dotajā brīdī.

Un tas ir acīmredzami, kad skaties uz veiksmīgajiem, efektīvajiem un darbaspējīgajiem, tiem, kuri visu kontrolē. Bet kāds cits ir slims, vai pārpūlējies, un labākais, ko šajā brīdī var darīt, gulēt un skatīties griestos. Kāds vienlaicīgi raujas starp desmit iedvesmojošiem projektiem un, iespējams, nepabeigs nevienu no tiem, bet viņš cenšas kā māk, un seko savai sirdsbalsij. Kāds glābj tos, kuri nelūdz palīdzību, kāds melo, kāds dzer. Mēs visi esam ļoti atšķirīgi un mums visiem ir atšķirīgas motivācijas darboties. Un vēl, mēs neko īsti nezinām ne par citu cilvēku likteņiem, ne par savu personīgo.

Un tad, kad piezogas vēlme nosodīt kādu un pacelt sevi, vai, gluži otrādi, pacelt kādu, lai nosodītu sevi, ticība tam, ka KATRS DARA LABĀKO, UZ KO TAS IR SPĒJĪGS, var kardināli mainīt notikumu gaitu.

Šī augstsirdīgā atļauja dod iespēju pieņemt ļoti daudz ko. Pieņemšana nenozīmē atbalstīt vai paciest, nedusmoties un neuzvilkties (robežas neviens nav atcēlis), taču katrā ziņā, tā dod iespēju vismaz novērst uzmanību uz reālo lietu būtību, ieraudzīt to, ka cilvēki dara ne to, ko spiesti darīt un ko viņu pienākums būtu darīt, ne to, ko no viņiem gaida, bet tikai to, ko var.

Un tā esam uzbūvēti mēs visi. Vienkārši, kāds var vairāk, ilgāk, stiprāk, kāds – mazāk, vājāk un lēnāk, kādam enerģiju atņem destruktīvas domas un ieradumi, kāds bēdājas, kāds izkaro sev uzmanību par katru cenu. Un mēs maināmies. Zaudējam jēgu, iepazīstam grūtības, ar kurām nespējam tikt galā, zaudējam savus tuviniekus, mācamies sadzīvot ar šiem zaudējumiem, atstrādājam problēmas un traumas, atrodam savu godīgo motivāciju, bet citreiz vienkārši ļaujam sev izgulēties un atpūsties.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – tā ir labestība, kam nav negatīvā pola.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – tā ir atļauja sev būt. Visādam.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – tā ir drosme pieņemt apkārtējos tādus,
kādi tie ir.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – tas ir tas, ar ko es atbildu uz tenkām, nosodījumu un apvainojumiem.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – tas ir glābinš no izdegšanas un darbaholisma.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – un vairāk nekādas sevis šaustīšanas.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – tā ir mīlestība un uzmanība pret sevi, iekšējā mamma, pateicība par dzīvi.

No Annas Černih bloga
Tulkoja: Ginta FS

Palēnināties…

paleninaties

Marusjai, kas reiz man iemācija apskaut kokus.

Pirms dažiem mēnešiem es sajutu nopietnu vajadzību palēnināties. Apzināti “nomest apgriezienus” un iemācīties savas dienas dzīvot mierīgāk. Pārstāt izmisīgi irties līkumos starp peldošajām koku atlūzām un, apturot airus, ieklausīties klusumā.

Dzīve savā dāsnumā atgādina izmanīgu tirgotāju – tā gatava notirgot zem letes dažādas kārdinošas mantas, lūrot aiz stūra, ar sev raksturīgo: “ei, panāc šurp, puis!”. Gribas gan tur, gan to, gan ar tiem, un vēl ietiniet man, lūdzu, šo. Nē, nebūs gana, nepietiks!

Palēnināties nozīmē reiz apsēsties ar zīmuli un bloknotu rokā, un noskaidrot, kas tad tev īsti šobrīd ir svarīgi, kas ir svarīgi perspektīvā un kas tik ļoti kārdina. Laimīgi cilvēki ir stipri savos sapņos, bet ne tajos, kas savai iekšējai lietošanai galvā, bet uz tiem, kuru piepildīšanu tev patiešām ir milzīga vēlme iet, skriet, peldēt, kārpīties augšup pa stāvu sienu, neskatoties uz karstumu, caureju un šauriem zābakiem.

Kad palēninies un ļauj aiziet vilcieniem, sadegt biļetēm, atpalikt no grupas un apmaldīties brīnumainā mežā, jēga atrodas zem papardes lapām, zem zaļajām sūnām, aiz koka paslēpušās lapsas skatienā. Kad vēl nav smieklīgi, bet nav arī bail. Tu mācies pateikt “nē” – un tajā pat brīdī iestājas tads dziļš un skaists klusums, kad var dzirdēt, kā no aira nokrīt ūdens pile un atsitas ūdenī, kā atbalsojas ieelpa un izelpa kļūst par migliņu, un kā brīnišķīgs sapnis par upi pārklājas miers, un straume tevi aiznes sev līdzi kā kafiju līdzņemšanai.

Palēnināties īpaši veselīgi ir tad, kad sāk trūkt spēka pretoties, un no vēlmēm ir palikušas  tikai dažas – gulēt, klusēt un, lai neviens netraucē.  Un nav vajadzīgas nekādas kustības un sajūtas, visu, ko varēji tu atstāji, kā ir, “processing error”. Pats kvēlākais sapnis – palīst gultā zem segas un gulēt, lai prāts nepaspētu izložņāt visus dienas laikā noglabātos iespaidus, atmiņas, bildītes – tas arī ir noguris, droši vien tāpēc arī sapņo kaut kādus murgainus sapņus.

Programma maksimums – vienkārši vakarā atgriezties mājās vienā veselā gabalā: neizšļakstīt sevi pa ceļam līdz galam, un neatsisties pret asiem stūriem.

Es sen jau to sapratu, ka tikai tad, kad tev ir spēks, tev ir arī uzmanība. Klausīties ar visu savu būtni, nevis pa ausu galam, iedziļināties būtībā, nevis “nobraukt pa virsu”, pažēlot, apskaut, noglaudīt, nevis pamest ierasto “viss paries”. Tāpēc, ka kopā ar “visu” pāries vēl kaut kas ļoti svarīgs – tava spēja ieraudzīt cilvēkos dzīvo. To, kas sāp un atbalsojas, kopīgu visiem, un nevis “sakiet, vai jūs kādu mīliet?” – “Nē, man slinkums!”.

Palēninājusies es atkal sajutu tirpas pirkstos no vēlmes fotogrāfēt. Es taču biju pārliecināta, ka to vairs nekad nedarīšu, ka neņemšu rokās kameru, ka neskumšu pēc bedrītem svešos vaigos un visuma acu zīlītēs, to kosmosu, kas atklājas brīdī, kad tu nospied slēdzi.

Palēninājusies es ievēroju, ka biežāk esmu sākusi apskaut cilvēkus, ievērot viņu dzimumzīmes, redzēt saikni. Tikties un atvērties bez bailēm par to, ka kaut kad un kaut kur atbalsosies. Galu galā, ir jāuzskata sevi par kaut ko ļoti īpašu un svarīgu, lai pārdzīvotu par to, ka var ciest mana reputācija. Bet es? Vai tad es esmu tāda? Es esmu bulciņa 🙂

Autors: Olga Primačenko
Avots: http://.sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Kad Dvēsele atstāta novārtā…

vilks2

Kad dvēsele ir atstāta novārtā.., parādās simptomātiska apsēstība, atkarība, vardarbība un jēgas zudums, ” teicis Tomass Mors.

Cilvēkiem, kuriem ir ēšanas vai alkohola, vai pat narkotiku atkarība, ir bail no sava ķermeņa un realitātes. Visa viņu dzīve ir kā maska, ko tie izmanto, lai izdzīvotu ārpasaulē.

Viņi ir kontroles un perfekcionisma pārņemti. Viņi cenšas būt tik ļoti efektīvi ikkatru dienu, ka dienas noslēgumā sabrūk un viss beidzas ar kompulsīvu ēšanu vai dzeršanu.

Vēlme būt lieliskam dēlam vai meitai liek nerimstoši tiekties uz sasniegumiem. Bet patiesībā tā ir vēlme pēc nāves, ne dzīves. Tas nozīmē – padarīt dzīvi par perfektu un nedzīvu struktūru.
Gribasspēks tādu cilvēku var uzturēt ilgu laiku, ja vien viņš var skriet pietiekami ātri un ķermenis ir pietiekami spēcīgs, bet galu galā ķermenis sabruks dēļ noguruma, jo varas princips nogalina dzīvi. Patiesībā cilvēks badu cieš iekšējā dzīvē.

Darbā ar atkarībām lielu lomu spēlē simboliskais darbs – sapņu analīze un aktīvā iztēle. Tas palīdz iziet ārpus izteikti konkrētās pasaules, kas mēdz dominēt atkarīgai personībai.

Labs piemērs šeit var būt vilka tēls.

Vilks ir ļoti inteliģents dzīvnieks, bet tā vājība ir alkatība. Tas kaut ko grib, bet bieži vien nezina, ko tieši. Ja vilka tēls iemieso negatīvo polaritāti, tad tam vajag aizvien vairāk ēdiena, vairāk seksa, vairāk alkohola, vairāk naudas vai jebkā cita konkrēta. Ja vilks dodas garīgā virzienā, tas var būt arī neticami radošs.

Katram arhetipam ir divas puses, divas polaritātes. Vilku māte var arī izaudzināt bērnus, par ko stāsta daudzi mīti un leģendas. Viss atkarīgs no tā, kurai polaritātei mēs pieslēdzamies. Tomēr ļoti iespējams, ka atrodam paši savējo, īsto zelta vidusceļu.

Šai ceļā svarīgi ir atjaunot saikni ar sievišķību, (vīrišķību – vīriešiem) mīlestību pret dabu un savu ķermeni, lai dotu vietu spontanitātei un lēnam laikam, lai godinātu savu iekšējo realitāti un piešķirtu vērtību jūtām, izvērtētu mūsu atkarību simbolisko nozīmi un jautātu sev: “PĒC KĀ ES PATIESĪBĀ ESMU IZSALCIS?”

Sagatavoja Ginta Jansone
Pēc interviju mareriāliem ar Junga analītiķi Marionu Vudmenu (Marion Woodman)

No Kristines Om Shanti dienasgrāmatas