Vecuma plānprātība nekad nepienāk pēkšņi

the age of hapiness1

Akadēmiķis Vladimirs Behterevs, kurš savu dzīvi ziedojis smadzeņu pētniecībai, jau ļoti sen ievēroja, ka lielā laime nomirt, nepazaudējot saprātu, ir dota tikai 20% cilvēku. Pārējie savās vecumdienās pārvērtīsies par nikniem vai naiviem marazmātiķiem, un kļūs par nastu saviem bērniem un mazbērniem

Lai tomēr iekļūtu starp šiem laimīgajiem 20%, pacensties nāksies jau šodien, savā rakstā raksta Sergejs Babičevs.

Kas tad ir galvenie plānprātības iemesli? Ar gadiem slinkāki kļūst visi. Mēs ļoti daudz strādājam jaunībā, lai vecumdienās atpūstos. Taču, jo vairāk mēs nomierināmies un atslābstam, jo lielāku kaitējumu sev nodarām. Vajadzību līmenis apstājas pie ļoti banāla komplekta: “garšīgi paēst un kārtīgi izgulēties”.

Intelektuālais darbs aprobežojas ar krustvārdu mīklu minēšanu. Pieaug prasību un pretenziju līmenis pret dzīvi un apkārtējiem, pagātnes nasta spiež. Ja cilvēks kaut ko nesaprot, viņš kategoriski to noliedz. Cieš atmiņa un domāšanas spējas. Pakāpeniski cilvēks attālinās no reālās pasaules, radot savu, ļoti bieži nežēlīgu un naidīgu slimu fantāziju pasauli.

Pirmās bezdelīgas

Plānprātība nekad neatnāk pēkšņi. Plānprātība nav neprāts un pat ne psihiska novirze, un, vēl jo vairāk – ne slimība. Tāpēc to arī atsekot ir ļoti, ļoti sarežģīti.

Tā progresē ar gadiem un pieņemas spēkā, valdot pār cilvēku. Tas, kas šobrīd vēl tikai ir vāji simptomi, nakotnē var kļūt par labvēlīgu augsni plānprātības asniem. Lūk, dažas netiešas pazīmes, kas norāda uz to, ka jums, iespējams, vajadzētu sākt nodarboties ar savu smadzeņu “apgreidu” (uzlabošanu).

1. Tu esi sācis slimīgi asi uztvert kritiku, tajā pat laikā pats mēdz kritizēt citus.

2. Tu nevēlies mācīties neko jaunu. Tu drīzāk piekritīsi salabot veco telefonu, nevis studēsi jaunā modeļa instrukciju.

3. Tu ļoti bieži saki: “bet agrāk…”, atceries un dzīvo nostaļģijā par vecajiem “labajiem” laikiem.

4. Tu esi gatavs, aizrīdamies stastīt par kaut ko, neskatoties uz to, ka sarunu biedra acīs redzi garlaicību. Nav svarīgi, ka viņš tūliņ aizmigs: galvenais ir tas, par ko tu šobrīd runā. un kas tev ir interesanti.

5. Tev ir grūti koncentrēties, kad sāc lasīt nopietnu vai zinātnisku literatūru. Slikti saproti un slikti atceries izlasīto. Šodien vari izlasīt pusi grāmatas, bet rīt jau esi aizmirsis, ko lasīji.

6. Tu esi sācis spriedelēt par jautājumiem, kurus nekad neesi pārzinājis un nepārzini. Turklāt tev šķiet, ka tu tik labi tos pārzini, ka rīt pat varētu sākt pārvaldīt valsti, kļūt par profesionālu literatūras kritiķi vai sporta tiesnesi.

7. Tu esi pārliecināts, ka visiem jāpakārtojas tavām vajadzībām un nevis otrādi.

9. Tavā dzīvē ir ļoti daudz rituālu. Piemēram: tu nevari izdzert savu rīta kafiju no svešas krūzes, tev vajadzīga tava mīļākā krūze, pirms tam tev jāpabaro kaķis un jāpāršķirsta rīta avīze. Ja no šī saraksta izkrīt kaut viens elements, tas izsit tevi no līdzsvara uz visu dienu.

10. Ik pa laikam tu pats ievēro, ka tiranizē apkārtējos ar kādu savu rīcību, taču dari to bez kāda ļauna nolūka, vienkārši tāpēc, ka uzskati, ka tā ir pareizāk.

Smadzeņu apgreids!

Kā likums, cilvēki, kuri ilgi saglabā skaidru savu veselo saprātu, ir cilvēki no zinātnes un mākslas pasaules, kuriem viņu darbs liek sasprindzināt atmiņu un katru dienu trenēt savu prātu. Viņiem nākas turēt roku uz dzīves pulsa un neatpalikt no šodienas dzīves attīstības tendencēm, dažkārt pat apsteigt tās. Tāda “ražošanas nepieciešamība” kļūst par ilga un saprātīga mūža garantiju.

1. Katrus divus-trīs gadus sāc mācīties kaut ko jaunu. Tu vari uzlabot savu esošo kvalifikāciju vai apgūt pilnīgi jaunu profesiju.

2. Esi starp jauniem cilvēkiem. No viņiem tu varēsi iemācīties daudz ko jaunu, kas palīdzēs tev būt dzīves plūsmā.

3. Ja tu sen jau neesi apguvis neko jaunu, iespējams, tu vienkārši neesi to meklējis?

4. Laiku pa laikam risini kādus intelektuālos uzdevumus un testus, šodien to ir pietiekami daudz.

5. Pastavīgi apgūsti jaunas svešvalodas. Pat tad, ja tu tajās nesarunāsies un neiemācīsies kā nākas, tomēr tev būs iespēja regulāri atcerēties jaunus vārdus, un tā tu trenēsi savu atmiņu.

6. Nodarbojies ar sportu! Regulāras fiziskas slodzes, pat tad, kad jau sirmi mati, patiešām glābj no plānprātības.

7. Trenē savu atmiņu regulāri, pacenties atcerēties dzejoļus, kurus agrāk zināji no galvas, programmas, kuras mācījies institūtā, draugu telefonu numurus un daudz ko citu – visu, ko varēsi atcerēties.

8. Maini savus ieradumus un rituālus. Jo vairāk nākamā diena atšķirsies no iepriekšējās, jo mazāk iespēju, ka iesūnosi un nonāksi līdz plānprātibai. Brauc uz darbu pa dažādiem ceļiem, atsakies no ieraduma vienmēr pasūtīt vienus un tos pašus ēdienus, dari to, ko nekad iepriekš neesi darījis.

9. Dod visiem apkārtējiem cilvēkiem vairāk brīvības, un pēc iespējas vairāk lietas dari pats. Jo vairāk spontanitātes, jo vairāk radošuma. Jo vairāk radošuma, jo ilgāk tu saglabāsi sava prāta skaidrību.

Autors: more.club
Avots: wiolife.ru
Foto: “The Age of Hapiness” Elizabeth Cameron Dalman, kura savos 82 gados vēljoprojām dejo
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Atklātība komunikācijā

evgenijs jurkins

Jau no bērnu dienām mēs esam radināti nosodīt. Nosodīt sevi, savus tuvākos un dzīvi. Būt pašam sev ir kauns: nākas melot, apspiest savas patiesās domas un sajūtas. Tūkstošiem pārliecību saka priekšā: “kaut kas ar tevi nav kārtībā…” Dvēseli nomāc pastāvīga neapmierinatība. Tu  ļoti centies būt labs, labāks. Pārstāj saprast, kāds tu patiesībā esi un ko vēlies. Zaudē sevi. Tikai zini to, kādām ir “jābūt” un “kāds nedrīksti būt”. Un tā tu zaudē pārliecību par sevi un kļūsti par staigājošu masku. Tici, ka virzies pareizā virzienā. Kā visi. Centies pareizi dzīvot, strādāt, audzināt, ģērbties, runāt. Taču laime kaut kur kavējas. Dzīve kļūst par izmocītu rituālu sēriju.

Ir sajūta, ka tu nevis dzīvo, bet izīrē sevi sabiedrībai.

Kamēr piesedzies ar masku, dziļi Dvēselē dzīvo sajūta, ka mīl nevis tevi, bet šo uzspēlēto tēlu. Bet tevi – īsto neviens nepazīst un pat necentīsies iemīlēt. Tu jūties kā viltvārdis. Un, jo ilgāk slēp patiesību, jo briesmīgāka tā šķiet.

Ja ir lemts izdziedināties, tad, lai kāda arī nebūtu tava pagātne, to nāksies pieņemt. Atklātība ir patiesības balss, reālo domu un sajūtu izpausme. Tu vairs “nezīmējies” un nepiesedz savus trūkumus ar psiholoģisko makijāžu. Tu riskē izradīties parasts mirstīgais, bet vēl joprojām dzīvs cilvēks ar tam piemītošo dabiskumu. Tas tuvina. Tu savam sarunu biedram it kā saki:

“Skaties! Lūk, tas esmu īstais es! Ne tik spēcīgs un ne tik gudrs”. Un viņš jūt: “Izrādās, arī es varu pārstāt kaunēties. Es varu būt es pats un nebaidīties, ka mani nosodīs.”

Atklātība ir iespējama tikai tad, kad nav vērtēšanas un spriedumu. Nosodīt cilvēku, kurš atveras, nozīmē, iespļaut viņam Dvēselē. Kad stāsti patiesību par to, kas padara tevi par parastu mirstīgo, par mīlestību, par saviem mazajiem “grēciņiem”, un tevi nenosoda, bet saprot, tu jūti, cik tas ir dabiski – būt sev pašam. Cilvēks, kurš tevi satiek šajā teritorijā, kļūst patiesi tuvs. Viss, ko tu juti, darīji, kas biji, nevarēja būt savādāk. Ar tevi viss ir kartībā! Un vienmēr ir bijis kārtībā! Vairs nevienam nekas nav jāpierāda. Tu JAU vari vienkārši būt tu pats.
Tu vari būt pats – ne pārāk gudrs, varbūt ne pārāk interesants, ne drošs, ne spēcīgs, ne ideāls. Un tikai tādu – patiesu un īstu tevi var patiesi mīlēt.

Pārliecība par sevi balstās uz visaptverošu izpratni par to, ka tu vari būt šis cilvēks. Un tev ir tiesības dzīvot. Un tavai Dvēselei nav vajadzīgi obligātie labojumi.

Atklātība ir dziedināšana no nemīlestības pret sevi.

Ja sarunu biedrs nesoda un nevērtē, bet klausās un saprot, viņš var aizstāt psihologu.
Atklāta komunikācija ir ne tikai terapeitiska, bet arī interesanta, jo tā ir piesātināta ar tavas Dvēseles dzīvo enerģiju. Bez tās viss kļūst nedzīvs. Mēs visi mīlam mūziku, kino un sarunas, kas rezonē ar mūsu iekšējo pasauli. Atklātība vienlaicīgi nes gan prieku gan terapeitisku vērtību. Es saprotu, ka nav nemaz tik viegli radīt apstākļus atvērtam dialogam. Maz kam tas patiesi ir vajadzīgs, taču tas sanāk tiem, kam to vajag un tiem, kuri cenšas.
Es atklātību mācījos no saviem klientiem. Un sāku to praktizēt ar saviem tuvajiem. Tā “strādā” un sniedz dziedināšanu un prieku. Tā paaugstinās apzinātības līmenis, jo tu mācies pieņemt un novērtēt to, kas tev šobrīd ir – šo brīdi, šos cilvēkus, sevi. Bet “zīmēties” paliek neinteresanti, jo ir taču skaidrs, ka visi mēs esam aptuveni vienādi.

Ar ko sākt?
Var sākt ar savu simpātiju un vājību atklātu paušanu. Ja gadījumā nejūti atpakaļsaiti, vai vēl ļaunāk, tevi nosoda, tad nedaudz piebremzē. izmet savas “makšķeres” akurāti. Lai cik dīvaini tas arī nešķistu, pat atklātība var kļūt par melīgu piesedzēju tad, ja to izmanto savu negatīvo emociju attaisnošanai. Tā teikt: “es taču no visas sirds paužu savas domas – pieņemiet mani tādu, kāds esmu”. Tikai tad, kad esi iemācījies atklāti runāt par savām vājībām un simpatijām pret ctiem cilvēkiem, vari akurāti pāriet pie savu negatīvo emociju paušanas – uz to brīdi jau tu jūti, kurā mirklī un kā tu vari savam sarunu biedram dot atpakaļsaiti.

Konstruktīvi paust savas negatīvas emocijas – tā ir vesela māksla. Gan jau arī par to pienāks laiks pastāstīt.
Nevajag izgriezt savu Dveseli uz āru visiem, kuri pagadās tavā ceļā. Tā tu izbiedēsi cilvēkus. Taču ideāli, ja tavā personīgajā apkaimē ir divi – trīs cilvēki, kuriem par sevi vari izstāstīt burtiski visu, par ko, iespējams, agrāk kaunējies runāt. Ja tādu cilvēku tev nav, derēs arī psihologs – profesionāls klausītājs ar stāžu. Un tā atnāk sapratne par to, ka tu pats esi savas dzīves neizbēgams rezultāts. Tu nevari un nedrīksti būt kāds cits.
Tu sāc saprast sevi un citus. Un vairs nevienam nav vajadzīga piedošana un apstiprinājums. Aizvainojumi un nosodījums izgaist. Dievs visiem soģis.

Vai var pieņemt visu?
Vesels cilvēks nevienam nenovēl ciešanas. Mēs visi alkstam mīlestības. Pat vardarbība ir šīs vajadzības izkropļota forma. Pie tās ķeras tie, kuri sevi noliedz. Naids pret sevi rada naidu pret citiem. Bet, ja cilvēks ir noziedznieks, kā viņu saprast un pieņemt? Ja nogrēkojies pagātnē, bet tagad to nožēlo un vēlas laboties, nav nemaz tik grūti viņu saprast un pieņemt. Īpaši tad, ja arī pašam pagātnē ir līdzīga pieredze. Taču tad, ja cilvēks turpina savus ļaunos darbus, saprast viņu nav obligāti. Atstāj to svētajiem. Un nejauc sapratni ar vienaldzīgu bezdarbību. Ja kāds pārkāpj tavas robežas, nav obligāti uzliesmot naidā, lai tās aizstāvētu.
Briedums
Atklātība ir filtrs, lai atdalītu nobriedušo no nenobriedušā. Ne reizi vien kino esmu dzirdējis, kā viens personāžs saka otram: “mēs taču esam pieauguši cilvēki un varam runāt atklāti”. Bet kontekstā ar to bija domāts, ka nobriedušiem cilvēkiem ir žēl sava laika spēlēm un maskām.
Autors: Igors Satorins
Avots:  Психология Pro
Foto: Jevgenijs Jurkovs

Tulkoja: Ginta FS

Pasaki man, kas tevi tracina un es pateikšu, kas tu esi

tracina5

Kad mēs sastopamies ar cilvēkiem, kuri mūs tracina, tad šķiet, ka mums ar viņiem nav nekā kopīga! Vai tā ir, paskatīsimies.

Un tā, tu satiecies ar kādu cilvēku un pēkšņi sajūti spēcīgu nepatiku. Ir divi varianti, kāpēc mūs tracina cilvēki

1. variants. Cilvēks ir ļoti atšķirīgs no mums

Iespējams, tā ir pavisam banāla skaudība. Tas ir stāsts par to, ka cilvēks var atļauties to, ko tu nevari atļauties.

Kā tas notiek?

Ne īpaši izglītotus cilvēkus bieži tracina “inteliģentie”, tāpēc, ka šiem inteliģentajiem ir bijusi iespēja vai tie atraduši sevī spēkus izmācīties, lai nebūtu jāstrādā uz lauka, celtniecībā vai pie konveijera.

Pilnīgas sievietes ļoti bieži tracina “tievās”, īpaši tad, ja tās dažādos veidos pasvītro savu tievumu – tas liek apaļajām draudzenēm vai kolēģēm sajusties vēl nepatīkamāk.

“Protams, viņai taču ir pavisam cita ģenētika!” – domā apaļā, aizēdot savu aizvainojumu ar kārtējo kūciņu.

Darbaholiķi un biznesa lēdijas bieži ne īpaši mīl mājsaimnieces. Kā nu ne! Tās var izgulēties, cik vien tīk un mosties tad, kad biznesa sieviete atļaujas vien mazas pusdienas, lai turpinātu savu saspringto dienu – kā vāvere ritenī. Un tai, kas “sēž mājās” vīrs vēl naudu dod.

2. variants. Cilvēkam ir tās īpašības, kuras tu sevī nepieņem

Piemēram, tu pastāvīgi centies sevī apspiest naidu, cenšoties izpatikt visiem – būt labam visiem.

Un te pēkšņi tu satiec cilvēku, kurš atļaujas būt vienkāršs: kurš atļaujas paust savas sajūtas un emocijas. Un, galvenais, viņam ir pilnīgi vienaldzīgs tavs viedoklis, un tas, ko par viņu padomās citi.

Tevi neprātīgi tracina cilvēks, kurš atļaujas slinkot un kavēt. Tu taču visu mūžu esi centies būt punktuāls un, liekot roku uz sirds, vari teikt, ka ne vienmēr izdodas tādam būt, taču tevi tas uztrauc, bet viņu – nē.

Tu centies būt ļoti pieklājīga un atturīga sieviete, bet tā vulgārā būtne visus šokē ar savu seksualitāti! Kā tad tā!? “Padzīt, izdzēst no draugu saraksta šo bezkaunīgo! Pasarg Dievs, vīrs vēl ieraudzīs viņu tavā draugu sarakstā!”

P.S. Es neaicinu nevienu mainīties vai mainīt savu attiekismi pret kādu. Tikai, pirms dusmoties, vajadzētu padomāt: “Par ko es dusmojos?” – savas dzīves kontekstā.
Autors: Natālija Filimonova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Dzīvo tagad!

sieviete aiziet4

Dzīvo tagad un visas refleksijas atstāj velākam laikam! Es domāju, ka nav jau nemaz tik grūti, iedomāties sevi astoņdesmit gadu vecumā. Un pēc tam atskatīties uz sevi šodien – gados trīsdesmit, četrdesmit, četrdesmit piecos.
Tu  tikai iedomājies, ka tev reāli ir astoņdesmit. Pat tad, ja prāts visu saprot, ķermenis ir novecojis un āda sakrunkojusies, sliktāk redzi un dzirdi, grūti noiet lielus attālumus. Un prieki – ēdiens un saule aiz loga. Es runāju par lielākās daļas cilvēku nākotni.
No turienes domās atskaties atpakaļ… Četrdesmit. Ak, Dievs, kāda tu jauna meitene biji! Gan sapņojās, gribējās, gan jauna, gan gudra un skaista. Kāpēc cieti!? Tad, kad vajadzēja ar lielu karoti smelt dzīvi, mīlestību, seksu, labsajūtu, iespaidus, emocijas, bet tu sēdēji skumjās iegrimusi – “man vairs neviens nav vajadzīgs”, “es vairs nespēju par kaut ko citu domāt”. Kas tas ir?!!!!
Pienāks laiks, kad patiešām neviens vairs nebūs vajadzīgs, kad vēlmes beigsies kopā ar ķermeni. Un diez vai tad tu kādu ieinteresēsi, un ļoti daudzas lietas tev kļūs vienaldzīgas. Bet tagad… Kamēr var… Kamēr ir spēks un veselība… Ir mērķi un vēlmes… Kamēr ir garšīgi, galu galā… Kad tad vēl palaist apziņu brīvībā, ja ne tagad? Kad sākt atļaut sev to, kas līdz šim netika ļauts?
Labi būtu ciešanas atlikt uz vēlāku laiku. Kā teica Skārleta: “Par to es domāšu rīt”. Pats trakākais dzīvē ir tas, ka šie paši astoņdesmit var nepienākt. Un arī rītdiena var nepienākt. Šajā zemes dzīvē viss var beigties jau pēc pāris minūtēm.
Lai tev ir patīkami, komfortabli un garšīgi tieši šobrīd. Un izdari tā labā kaut ko tagad un tūlīt. Bet visas refleksijas atstāj uz vēlāku laiku…. Pēc tam tām būs īstais laiks.
Autors: Lilija Ahremčika
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Vecāku mīlestība: pateicība aizvainojuma vietā

veci_cilveki30

Ja  tev šobrīd vai arī kādreiz ir bijusi aktuāla tēma par aizvainojumu uz vecākiem, vai arī tu domā “vecāki man iedeva pārāk maz materiālā un tāpēc man tagad ir tik grūti”, un arī vienkārši tad, ja tu viņus ļoti, ļoti mīli, tad šis raksts ir domāts tieši tev!

Aizvainojuma vietā pateicība vecākiem

Kā tu domā, vai viņi tev to visu iedotu, ja saprastu, kas tieši ir vajadzīgs un kā to iedot? Iedotu, noteikti iedotu, vecāki vienmēr saviem bērniem grib iedot visu labāko.

Tātad, neiedeva nevis tāpēc, ka negribēja, bet tāpēc, ka nevarēja un viņiem pašiem tas ļoti sāp – tas ir tas, kas attiecas uz mīlestību.

Bet pārējo nevarēja iedot tāpēc, ka viņiem uzradies tu. Viņi prata dzīvot bez tevis, bet neiemācījas ar tevi. Ta mēdz gadīties. Mēs visi esam dzīvi cilvēki.

Tā tikai šķiet, ka vecākiem noteikti jābūt stipriem un visu varošiem, bet viņi ir trausli – tādi paši kā tu.

Viņi rīkojās ne paši no sevis, bet ar tevi, tevis deļ, tu biji tajā iesaistīts.

Pat vairāk. Tu biji iemesls, kura dēļ viņi sev atteica to, par ko tu šobrīd esi uz viņiem aizvainots. Tu esi vienīgais iemesls, kuram tika atdots viss.

Tev šobrīd ir grūti? Jā. Tikpat grūti bija arī taviem vecākiem, kuri neprata to darīt tāpat, kā to neproti šobrīd darīt tu.

Vai tu vari viņus saprast, skatoties uz sevi?

Tikai tev šobrīd ir daudz vairāk iespēju, tu dzīvo citā laikā un pasaule tev apkārt ir cita.

Bet ar tām iespējām, kas bija viņiem, bija vēl drūmāk.

Viņiem arī bija grūti. Domā, viņi nevēlējās iedot tev vairāk? Domā, viņi neredzēja to, ka kāds cits var, bet viņi nevar?

Taču viņi tik un tā izdarīja visu, ko varēja. Viņi tev iedeva visu nepieciešamāko. Viņi sagatavoja tevi dzīvei, un nodrošināja ar visu nepieciešamo, kas pēc viņu saprašanas tev bija vajadzīgs, un kam viņi no sirds ticēja – tātad labāko, ko varēja.

Vai tagad tu jūti žēlumu pret viņiem? Jā, ir skumji redzēt, ka taviem mīļajiem nav visa tā labākā, kas varētu būt, kas varētu padarīt krāsaināku un patīkamāku viņu dzīvi.

Taču tev ir iespēja visu izmainīt. Ja tu spēsi atrast risinājumu sev, tu spēsi dot viņiem visu to, ko viņi ir pelnījuši.

Reiz viņi visu atdeva tev. Tagad tev ir iespēja pateikties viņiem – un padarīt viņu dzīvi laimīgāku.

Kā tikko tu iemācīsies nopelnīt, tu varēsi to izdarīt. Un tādēļ ir jāiemācās žēluma sajūtu pārvērst pateicībā.

Pateicība nodzēš aizvainojumu.

Tāpēc nebaidies mīlēt un pārdzīvot savu vecāku dēļ, nebaidies izjust sāpes, tas ir normāli, tu esi dzīvs, izlaid savu mīlestību no būra. Tev vēl ir laiks pateicībai, galvenais – paspēt.

Vai tava situācija var nozīmēt to, ka tev jau ir N gadu un tu pagaidām vēl neesi sasniedzis to dzīves līmeni, kuru vēlējies un tas nozīmē, ka neesi iemācījies nopelnīt pietiekoši?

Tu jau sen esi kļuvis pieaudzis un tad, kad tas notika, atbildība no vecākiem automātiski tika noņemta un pārgāja tavās paša rokās. Vai tu esi gatavs kaut ko darīt lietas labā un kaut ko iemācīties?

Vai vari katru reizi, kad aizvainojuma sajūta atgriežas, atcerēties to, ka jau sen tu pats, nevis tavi vecāki ir atbildīgi par tavu dzīvi?

Ja aizvainojums atgriezīsies, tas nozīmēs vien to, ka tu atkal esi atteicies no atbildības par savu tālāko dzīvi. Tad atkal atceries par to, ka atbildība ir tava un tātad arī tu pats vari visu izmainīt. Un dari to tikmēr, kamēr aizvainojums vairs neatgriežas.

Atbildība un Pateicība. Vecāki jau sen savu darbu ir izdarījuši un izdarījuši to tieši tik labi, cik varēja.

Tagad ir tava kārta sasniegt to dzīves līmeni, kuru tu vēlējies, pateikties saviem vecākiem un nodot jaunu, jau pavisam citu attiecību modeli saviem bērniem, lai arī viņi spētu sasniegt sev nepieciešamo līmeni tad, kad tas būs vajadzīgs.

Tu šeit un tagad vēlies labāko sev un saviem vecākiem, un kaut vai par šo vienu tu vari viņiem pateikt Paldies!

Lai garš un skaists mūžs mūsu vecākiem.
© Irina Makarenko
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Bairone Keitija: Vēlies sastapt savas dzīves lielāko mīlestību? Paskaties spogulī!

keitija bairona

1986. gadā bijusī nekustamo īpašumu brokere un trīs bērnu māte Bairone Keitija, izstrādāja metodi “Darbs”. Atrodoties dziļā depresijā, savu kaitīgo ieradumu gūstā un, būdama naida pārpilna, reiz, kādā rītā viņa pamodās un saprata: visas ciešanas rodas tāpēc, ka mēs pārāk stipri ticam savām pašu domām.
Ekharts Tolle reiz teica: “Bairones Keitijas “Darbs” ir milzīgs ieguvums visai mūsu planētai”, savukārt žurnāls Time Keitiju nosauca par “Jaunās tūkstošgades garīgo inovatoru”.
Lūk, daži citāti no viņas grāmatām:

  • Pētījumi atklāj mums pasauli, kas ir daudz labestīgāka par to, ko mēs spējam iedomāties.
  • Es esmu absolūti visu savu sāpju avots.
  • Pašrealizācijai nav nekāda spēka, ja tā netiek izdzīvota.
  • Saprāts iemīlas pats sevī un šis brīnišķīgais romāns ar sevi ir ne tikai kara beigas, bet arī sākums kam pilnīgi jaunam.
  • Kad tu apzinies, ka saņem visu, kas tev ir vajadzīgs, dzīve kļūst par paradīzi.
  • Tu ciet tikai dēļ parliecības, ka tev šajā dzīvē kaut kas pietrūkst. Realitātē mums ir viss, kas mums ir nepieciešams.
  • Dažkārt būt laimīgam nozīmē to, ka tev nav taisnība.
  • Ko viņi domā par mani? Neviens par mani nedomā! Cilvēki var redzēt tikai paši sevi – mani viņi nevar redzēt.
  • Domas ir mani bērni un es esmu laba māte. Esi savu domu māte! Esi to bērnu māte, kuri ir tavā galvā!
  • Nav tāda jēdziena: slikts liktenis. Pārbaudi to ar pētījumu palīdzību!
  • Elle: “Palīdzība būs klāt kuru katru brīdi”. Brīvība: “Neviens nenāks”.
  • Kad tu tici, ka tavu problēmu radījis kāds cits, tu pats sev kļūsti par upuri.
  • Kad mēs baidāmies par kaut ko nākotnē, mēs jau izdzīvojam to, ko nevēlamies tajā redzēt.
  • Cilvēku ķermeņi ir tikpat nevainīgi kā koki vai ziedi.
  • Bērni saka mums taisnību. Un tikai no mums ir atkarīgs tas, vai pašiem ir pietiekami daudz vīrišķības to izdzirdēt.
  • Jo lielāka apziņas tumsa, jo vairāk sāpju.
  • Tukšumā nav jautājumu.
  • Dzīve, mani mīļie, ir mīlestība. Viss pārējais ir iedomu maldi.
  • Ja tu zinātu, cik patiesībā esi skaists, tu nokristu pats pie savām kājām.
  • Katrs mirklis ir Dieva dāvana: un tu atver šo dāvanu tieši tagad, tagad, tagad…?
  • Nav nekā tāda, ko nevarētu piedot. Tava patiesā daba ir mīlestība. Un neko tu tam nepadarīsi.
  • Viss, ko tu domā par citiem cilvēkiem, esi tu pats.
  • Vienīgā aizsardzība, kas vispār var būt, ir skaidrs saprāts, kas pilnībā atrodas saiknē ar realitāti.
  • Ja tu kritiku neuztversi kā dāvanu, tā nekad nebeigsies.
  • Tas, kam tu šobrīd tici, rada vai nu tavas ciešanas vai tavu laimi.
  • Saprāts neapstājas. Tu tikai vairāk netici domām. Tu vari tās patiesi sveicināt. Domas nav nopietnas, tās ir nevainīgi bērni un tu smejies kopā ar tām un uzsmaidi tām. Prāts varēs nomierināties, iepazīstot sevi. Prāts atgriežas mājās.
  • Tas nav iespējams, ka veselais saprāts dzīvotu nelaimīgu dzīvi.
  • Ja es neatrodos tavā apziņā, kā es varu eksistēt tavā uztverē? Nē, “es” tevī neesmu es. Tad, kas “es” esmu?
  • Kad es meklēju tavu pieņemšanu, es pret sevi – to, kura meklē pieņemšanu, izturos nepieņemoši.
  • Stress ir modinātāja signāls, kas vēsta, ka esi kaut kam pārāk pieķēries – kaut kam, kas nav tavs patiesais.
  • Mēs baidāmies tikai no tā, ko nesaprotam.
  • Iepriekšējā pasaulē mēs aizsākām sarunu un ego dzīvoja!
  • Ikviens stāsts, ko tu stāsti par sevi ir barība tavam ego. Neeksistē patiesi stāsti.
  • Nav iespējams pārliecināt visus. Un nav neviena, ko vajadzētu pārliecināt.
  • Nauda ir brīnišķīga metafora. Nauda plūst no vienas vietas uz otru, cauri dažādām valstīm, telefonu sistēmām un vadiem. Nauda mums parāda, kādai jābūt mūsu domāšanai: kā tā var plūst, kā tā var neievērot robežas un, cik daudz tai var būt formu. Nauda parāda, cik tas ir viegli – visu laiku uzrasties un pazust. Tā ir liels skolotājs. Ja tu kustētos tāpat kā nauda, tu būtu iemīlējies tajā, kas ir.
  • Mūsu mīļotie cilvēki spiedīs uz visām mūsu pogām tik ilgi, kamēr mēs neapzināsimies, kas tieši mums par sevi jāuzzin.
  • Vilšanās, naids, skumjas – šīs sajūtas vēsta mums par to, ka pienācis laiks mosties. Tieši tāpēc arī eksistē sajūtas – tās ir dāvanas! Tās nav ienaidnieki. Tāpat kā domas, sajūtas ir dāvanas.
  • Pats galvenais: ja kāds man kaut ko saka un tas mani uztrauc, tātad tas, ko viņš man saka, ir taisnība.
  • Tajā brīdī, kad tu sāc aizstāvēties un taisnoties, tu aizdedzini sevī kara liesmas, savā mājā un savā ģimenē.
  • Mēs nekad neesam satikušies aci pret aci ar saviem vīriem, sievām, mātēm, tēviem un bērniem. Kamēr mēs pētām stāstus un vēsturi par viņiem, mums nav ne mazākās nojausmas par viņiem. Mēs iepazīstam viņus paši pēdējie.
  • Tikai ego piedzimst un tikai ego var nomirt.
  • Mēs neko citu nesastopam, kā tikai savas domas. Ārējā pasaule ir iekšējās dzīves projekcija.
  • Dzīve ir vienkārša. Tajā viss notiek tev, bet ne ar tevi. Viss notiek tieši vajadzīgajā brīdī – ne agrāk un ne vēlāk.
  • Zini, kas man patīk pašapziņā? Tas, ka mēs vienmēr esam pilnībā aizsargāti!
  • Vēlies sastapt savas dzīves lielāko mīlestību? Paskaties spogulī!
  • Tu nevari demonstrēt mīlestību – tu vari vienīgi izkust mīlestībā.
  • Patiesība biedē ego un patiesība ir tajā, ka ego neeksistē.
  • Realitātē man ļoti patīk tas, ka tā var iztikt bez manas palīdzības.
  • Tavs uzdevums nav mīlēt mani, tas ir mans uzdevums.
  • Lai nonāktu augstākas laimes stāvoklī, apšaubi to domu, kuru tu šobrīd aizstāvi, tieši šobrīd…
  • Pievērs uzmanību tam: vai tu domā vai arī caur tevi domā?
  • Domāt par to, ka tu zini, kā otram būs labāk, nozīmē nodarboties ne ar savām lietām.
  • Mēs citiem sakām tikai to, ko mums pašiem gribas dzirdēt.
  • Cietums eksistē tikai saprātā – nekāda cita cietuma nav.
  • Tēlosi Dievu – sajutīsi sāpes.
  • Mana reliģija – būt klātesošai šeit un tagad. Tik vien!
  • Vienīgās attiecības, kas patiešām ir svarīgas – tās ir tavas attiecības pašam ar sevi. Kad tu mīli sevi, tu mīli to, ar ko kopā esi vienmēr. Bet kamēr tu sevi nemīli, tu nejutīsies komfortabli, tāpēc cilvēki apdraud tavu pārliecību sistēmu. Un tikmēr, kamēr tu sevi neizpētīsi, tu atradīsies kara stāvoklī, lai aizsargātu savu pārliecību sistēmu. Tādas ir attiecības.
  • Man nav mērķa. Kapec mānīt sevi? Kāpēc man domāt tik šauri?
  • Mēs nepieaugam. Mūsu ķermeņi pieaug, ne mēs. Mēs tikai kļūstam nenotveramāki tajā, kā reaģējam, kad ticam šīm domām.
  • Mūsu ciešanas turpināsies tikai tik ilgi, kamēr mēs neapzinasimies, ka patiesībā mēs neko nezinām.
  • Vai vēlies uzzināt laimes noslēpumu? Labestība un Pateicība. Vairāk nekas nav vajadzīgs.
  • Kad viņi tev uzbruks un tu ievērosi, ka mīli tos no visas sirds, tavs darbs būs padarīts.
  • Pasaule, kas atrodas manī, ir tik brīnišķīga. Nekas nespēj ar to sacensties.
  • Nē, protams, es nemainīšu šo brīdi ne pret ko. Es nevaru.

@ Bairone Keitija
Avots: https://econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Kāpēc mani nemīl?

cietsirdiba

Cilvēks sevi – īsto parāda tad, kad mēs esam no viņa atkarīgi. Un dažkārt nākas būt atkarīgam. Bērns ir atkarīgs no vecākiem, sieva ar zīdaini uz rokām – no sava vīra, padotais no priekšnieka…

Un ļoti viegli ir pateikt – ej un kļūsti brīvs! Atbrīvojies no despota un tirāna! Tas ne vienmēr ir iespējams.

Diez vai bērns sāks meklēt jaunus vecākus, sieva mazpilsētā lepni aizies ar zīdaini uz rokām, un pēc tam iepazīsies ar miljardieri vai atvērs savu fitnesa centru tuvākajā ciemā… Un arī no darba ne vienmēr ir vienkārši aiziet, ne vienmēr ir alternatīva, un uz rokām vēl joprojām ir bērni….

Un tas, kurš ir atkarīgs, brīnišķīgi to saprot. Tev atklāti pārmet, norādot uz tavu nožēlojamo upura stāvokli. Izturas pret tevi kā pret mājdzīvnieku, kurš spiests pienest čības. Un kur gan tu liksies? Vai uzsit pa pakausi – kāpec gan nē? Tā tēvs audzina dēlu un seržants jauniesaucamo.
Un te nu ir ļoti svarīgi atcerēties: dzīve turpinās. Un atkarība reiz izbeidzas. Verdzības laiks reiz beidzas. Mazulis reiz izaug un sieva aiziet darbā. Bērns izaug un dodas prom no tēva mājām. Padotais saņem paaugstinājumu un kļūst par priekšnieku. Un arī dienesta laiks reiz beidzas.

Un tas, kuram žēl bija maizes gabala, vai kurš aizvainoja ar savu izturēšanos, paliek rūgtā nesaprašanā: “Kāpēc dēls nebrauc pie manis ciemos? Kāpec viņš mani neapsvaica dzimšanas dienā?”

“Kāpēc sieva no manis aizgāja pie cita?” – tāpec, ka viņa tevi vairs nemīl. Un saprata, kāds tu cilvēks esi. Lūk, arī aizgāja. “Kāpec mani skolēni mani ir aizmirsuši?” – tāpēc, ka viņiem ir nepatīkami atcerēties to, kā tu uz viņiem kliedzi un kā viņus pazemoji.

Kādu laiciņu pabiji kunga lomā un pietiek. Dzimtcilvēki un vergi, saņēmuši “brīvlaišanu” neatgriežas pie saviem kakla kungiem. Vēl jo vairāk – pie cietsirdīgiem vergu tirgotājiem. Kuri sēž un domā rūgtu domu: no kurienes gan šī briesmīgā vientulība? Par ko man tas?

Jādomā par nākotni. Vienmēr. Attiecības mainās, mainās spēku samēri un iespējas. Un nevajag aizskart tos, kuri ir no mums atkarīgi::ar pārmetumiem, iedunkāšanu un pazemojumiem…
Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS