Īstu sieviešu vaļasprieki

Bērnībā es draudzējos ar puiku, kurš ar stāstiem par savu ģimeni uzjautrināja visu kvartālu. Viņam bija: mamma Oļa – bērnu ārste, tētis Roma – aspirants, vecmāmiņa Nadja – grāmatvede un vectēvs – slikts piemērs. Tikai tagad es saprotu, ka tas nemaz nav smieklīgi.

Bet šodien es biju slikts piemērs kādai apmēram sešgadīgai meitenītei. Braucu vilcienā, lasu planšetē grāmatu, netraucēju sabiedrisko kartību.

– Tante, – jautāja eņģelis rozā kleitiņā un kroni galvā, – kāpēc tev nav nolakoti nagi? Mamma saka, ka meitenēm vienmēr ir jālako nagi.

Bet es tos ne tikai nebiju nolakojusi, bet biju nogriezusi pavisam īsus.
– Man ir hobijs. Es nodarbojos ar paukošanu un nekāds manikīrs to ilgi neiztur. Un ko tev patīk darīt? Kādas spēles tu spēlē?
– Mēs ar mammu spēlējamies skaistumkopšanas salonos.
– Un par ko tu vēlies kļūt, kad izaugsi?
– Apprecēšos.
Kad man bija seši gadi, es ar draugiem skraidīju pa pagalmu un sapņoju, ka būšu piektais musketieris. Man bija plastmasas zobens ar uz tā uzmauktu plastmasas vāciņu, apmetnis no vecāsmātes lakata un salmu cepure ar spalvām. Pēc gada mani pierakstīja paukošanas pulciņā. Nekādus īpašos panākumus sportā es nesasniedzu, taču man ir laba stāja, ātra reakcija un kaujiniecisks gars un entuziasms.

Kas es vēlējos būt, kad izaugšu? Es gribēju būt akvalangiste, ceļotāja un kinoloģe, un vēl sapņoju uz māju sienām rakstīt ielu nosaukumus (vai kāds zin, kā saucas šī profesija?)

Ko man iemācīja pieaugušie? Neko īpašu. Pirka krāsas, zīmēšanas albumus, grāmatas. Maksāja par pulciņiem. Un ne parāk bargi rāja par sadedzināto paklāju un ķīmijas eksperimentu sekām vannas istabā. Slavēja par zīmējumiem un palīdzēja salikt konstruktoru. Un neaizliedza radīt pašai savu pasauli ar burvju fejām un pūķiem no visa, kas bija pa rokai.

Es nezinu, va mana bērnība bija laimīga vai nebija. Tā vienkārši bija. Laiks, kad pieaugušie vienkārši priecājās par to, ka es viņiem esmu, jautra, vesela un absolūti nebūvēja manus nākotnes plānus.

Es mazajai meitenītei gribēju pastāstīt, ka pasaulē  vēl bez apprecēšanās un skaistumkopšanas saloniem, ir bezgalīgi daudz interesantu nodarbju. Taču uztvēru viņas mammas skatienu un nolēmu labāk paklusēt.

Šobrīd aug jauna meiteņu paaudze. Un daudzām no viņām jau no bērnības iedveš domu, ka sievietei var būt tikai viens mērķis – veiksmīgi apprecēties. Ka āriene ir pats svarīgākais. Ja tev nebūs manikīra, tad tu paliksi viena. Ja uzvilksi džinsenes, neviens īsts vīrietis uz tevi pat nepaskatīsies. Ieraudzīs tevi bez kosmētikas – no pārdzīvotajām šausmām paliks akls. Čībās iziesi no mājas iznest atkritumu spaini, visiem garāmejošajiem potenciālajiem kavalieriem uz visiem laikiem pazudīs potence.

Izrādās, ka šie īstie vīrieši ir ļoti trausla tauta. Tāpēc viņus visādos veidos vajag pasargāt. Piecelties stundu agrāk, lai uzkrāsotos. Vienmēr staigāt augstpapēžu kurpēs, push-up veļā un zeķēs. Un visas savas darbības vērtēt tikai no vienas pozīcijas: “vai tas vīriešiem patīk vai nepatīk”.

Pie manis savulaik dzīvoja kāds eksotisks zvēriņš. Ar viņu nebija nekādu problēmu. Bet, kā saka: katrā būdiņā savi grabuļi.

Katra no mums pati var izvēlēties, kādas spēlītes spēlēt. Tikai es nesaprotu, kāpēc šīs spēles jāmāca bērniem. Izaugs un paši tiks skaidrībā.

Nekādas morāles pēc šī teksta nebūs. Man tikai šķiet, ka, ja mēs dosim saviem bērniem (nav svarīgi puika vai meitene) iespēju izlemt, ar ko viņi vēlas nodarboties, laimīgu ļaužu būs daudz vairāk.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

MANAS PAŠVĒRTĪBAS DEKLARĀCIJA

Foto: Nastassja Kinski by P. Lindbergh

Es esmu ES.
Visā pasaulē nav neviena tieši tāda, kāds esmu Es.
Ir cilvēki, kuri kaut kādā ziņā ir man līdzīgi, taču nav neviena tieši tāda, kāds esmu Es.

Tāpēc viss, kas no manis nāk, – tas ir patiesi mans, tāpēc, ka tikai Es to izvēlējos.

Man pieder viss, kas ir manī:
– mans ķermenis, ieskaitot visu, ko tas dara;
– mana apziņa, ieskaitot visas manas domas un plānus;
– manas acis, ieskaitot visus tēlus, ko tās redz;
– manas jūtas, lai kādas tās arī nebūtu, – trauksme, labsajūta, spriedze, mīlestība, aizkaitinājums, prieks;
– mana mute un visi vārdi, kurus tā var izteikt, – laipni, maigi vai rupji, pareizi vai nepareizi;
– mana balss, skaļa vai klusa, un visi mani sapņi, visas manas cerības un bailes.
Man pieder visas manas fantāzijas, mani sapņi, visas manas cerības un manas bailes.
Man pieder visas manas uzvaras un veiksmes. Visi mani zaudējumi un kļūdas.

Tas viss pieder man. Un tāpēc Es varu ļoti tuvu sevi iepazīt. Es varu sevi iemīlēt un sadraudzēties ar katru savu daļu. Es varu izdarīt tā, lai viss manī sadarbotos ar manām interesēm.

Es zinu, ka ir kaut kas, kas mani sevī mulsina, un ir kaut kas, ko Es nezinu.
Taču tagad, kad esmu sadraudzējies ar sevi un sevi iemīlējis, Es varu uzmanīgi un pacietīgi atklāt sevī avotus tam, kas mani mulsina, un uzzināt par sevi arvien vairāk dažādas lietas.

Viss, ko Es redzu un sajūtu, viss, ko Es saku un daru, ko domāju un jūtu, šobrīd – tas ir mans.
Un tas precīzi ļauj man uzzināt, KUR Es šobrīd esmu un KAS Es esmu.

Kad Es atskatos savā pagātnē, skatos uz to, ko redzēju un jutu, ko runāju un ko darīju, kā domāju un jutu, Es redzu, ka dažas manas daļas šobrīd man vairs nav piemērotas. Es varu atteikties no tā, kas man manī šķiet nepiemērots un saglabāt to, kas man šķiet ļoti vērtīgs un vajadzīgs, Es varu atklāt sevī kaut ko jaunu

Es varu redzēt, dzirdēt, just, domāt, runāt un darīt. Man ir viss, lai Es varētu būt tuvs citiem cilvēkiem, lai būtu produktīvs, lai apkārtējā cilvēku un lietu pasaulē ienestu jēgu un kārtību.

Es piederu sev un tāpēc Es varu sevi veidot.

Es esmu Es, un Es – tas ir brīnišķīgi!

© Virdžīnija Satir “Kā veidot sevi un savu ģimeni”
Foto: Nastassja Kinski by P. Lindbergh
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katru reizi, kad tu centies dot kukuli mīlestībai, tā pagriež tev muguru

Neapšaubāmi mēs dzīvojam pasaulē un iekārtā, kurā nauda spēlē lielu lomu un daudzu cilvēku dzīvē – pat galveno. Negribu apspriest, labi vai slikti, pagaidām dzīvojam mēs šeit: viens noņemas ap savu Maslova piramīdas pirmo stāvu, cits ticis jau augstāk, un attieksme pret to katram sava. 

Runā, ka visu var nopirkt par naudu, bet to, ko nevar par naudu, var nopirkt par lielu naudu.

Tiešām?

Par naudu nevar nopirkt ļoti daudz ko, bet, ja godīgi, tad praktiski visu pašu svarīgāko: uzticēšanos, pieredzi, patiesību, balsi, mirdzumu acīs, saprātu, prātu, vitalitāti. Talantu. Magnētismu un jaunību. Pagātni un nākotni. Sauli un mēnesi. Nemirstību un vietu paradīzē.

Izraēlā netālu no vecās Jeruzālemes ir Eļļas jeb Olīvu kalns. Te atrodas veca ebreju kapsēta, apglabāšana kurā tiek uzskatīta par milzīgu godu, jo eksistē uzskats, ka tieši šeit sākas augšāmcelšanās. Tā ir dārgākā kapsēta pasaulē un kapavieta tajā maksā miljons dolāru. Daudzas slavenības jau iegādājušās sev biļeti uz paradīzi, bet mani vēl joprojām neliek mierā doma par to, vai tiešām vēl palikuši ir cilvēki, kuri uzskata, ka no grēkiem var atpirkties? Par naudu taču nevar nopirkt jūtas. Katru reizi, kad tu centies dot kukuli mīlestībai, tā pagriež tev muguru.

Man patika viens puisis. Rudiem matiem, jautrs, velveta žaketē. Mēs bijām kolēģi un viņš bieži veda mani mājās. Pa ceļam mēs apspriedām pirmo formulu, mūziklu “Operas spoks” un jaunā MacBook Air priekšrocības. Viņš prasīja man padomu, kā garšīgi pagatavot ķirbju sacepumu un ko uzdāvināt vecākiem Atlasa kāzu jubilejā (24 gadi laulībā). Es godīgi devu padomus un piedalījos virtuves kombaina izvēlē. Pēc tam es viņam uzdāvināju milzīgu istabas augu gaisa attīrīšanai, lavandas paklājiņu vannas istabai un galda lampu, kas izskatījās kā guloša pūce. Viņš laikam jutās neērti un sāka no manis izvairīties. Es tā arī nespēju ar dāvanu palīdzību iegūt viņa uzmanību.

Nav iespējams par čemodānu pilnu ar zaļajiem papīriņiem nopirkt talantu. Sākt gleznot vētru kā slavenais Aivazovskis, dziedāt kā Karūzo un dejot kā Maija Pļisecka. Atgriezt vakardienu vai bērnību. Uzpirkt iedvesmu vai intuīciju. Iegūt brīvību vai dzīves jēgu. Bet visu pārējo var pilnībā reāli. Tikai par lielāku vai mazāku papīriņu žūksni.

© Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izlēcēja

Mūsu kaimiņieni ļaudis bija iesaukuši par Emanuēlu. Tāda viegliņa, šifona kleitā pat ziemas salā. Pa virsu kažoks, bet zem tā marles auduma kleita ar vijolīšu un gundegu apdruku. Īss, it kā nevīžīgs matu griezums, ar pirkstiem sakārtots un milzīgas brīnumpilnas acis, gluži kā spārei.

Viņa bija vairākas reizes precējusies un katru reizi tā bija laimīga laulība. Viņa strādāja par kosmetoloģi, par pārdevēju galantērijas preču veikalā un zīmēšanas skolotāju. Viņa pastāvīgi aizrāvās ar kaut ko jaunu. Patstāvīgi apguva flamenko, kaligrāfiju pēc rokasgrāmatas, visu laiku kaut ko veidoja, izšuva, bakstīja ar adatu kartona gabalu un sūtīja āfrikāņu bērniem paciņas ar mīkstajām rotaļlietām. Pa drusciņai darīja visu ko, un visu – neilgu laiku.

Kaimiņi grozīja pirkstus pie deniņiem, it kā sakot, ko tādai padarīsi, ļoti gaisīga sieviete. Bezrūpīga, vieglprātīga un arī pastulba. Aprobežota. Dzīvo ar kaķi un salauztu televizoru. Neskatās ziņas un nav lietas kursā par jaunumiem.

Mans tētis viņu nevarēja ciest. Teica, ka nespēj normāli uztvert cilvēkus, kuri pārāk bieži smejas. Pasaka “labrīt” un mute līdz ausīm vaļā. Ķiķinot komentē aizkavējušos algu. Paslīd uz ledus, sasit olas tīkliņā un atkal smejas. Kas gan tur smieklīgs?
Sievietes viņu nepieņēma savā pulkā. Kolīdz viņa parādījās tuvumā, tās momentā apklusa un pārtrauca apspriest samaitātos Rietumus. Svetlanas Morgunovas jaungada tērpu televīzijā un filmu “Čigāns” ar skaistuli Budulaju. Jauno salātu recepti. Bohēmijas kristāla lustru, putekļusūcēju “Taifūns” un “biezo” kaimiņu jauno dagestāniešu paklāju.

Emanuēla ne pārāk tiecās iefiltrēties šajā sieviešu kompānijā. Viņa vienmēr kaut kur steidzās: vai nu uz  kārtējo randiņu, izšūšanas kursiem vai grupas “Verasi” koncertu. Viņai absolūti nerūpēja svarīgās kundzes, kuras pa “blatu” iepirkās pārtikas veikalā.
Kaimiņienei nekad nenotika nekas slikts, bet mums visiem tad santehnika salūza, tad puikas logiem stiklus izdauzīja, tad atkal puse mājas iedzīvotāju saslima ar gripu. Mēs visi ticējām, ka tumšajā stūrī sēž kads “babajs” un, ja mēs neklausīsim, tad mūs savāks milicis no Kikimoras. Mēs ticējām, ka dzīve ir netaisna un tajā ir daudz kas jāizcieš. Un tikai Emanuēla vienmēr izskatījās žirgta, vesela un jautra. Viņai neeksistēja ne tumšie kakti ne Kikimora. Ar milici viņai bija mīlas romāns, gripu viņa ārstēja ar sarkanvīnu, necieta un pret visiem notikumiem izturējās kā pret piedzīvojumu.
Viņas noslēpumu es uzzināju tikai pēc daudziem gadiem un patiesi biju izbrīnīta. Šī sieviete savādāk kā citi attiecās pret dzīvi un dzīve viņai atbildēja ar to pašu. Ne velti saka: kā gultu uzklāsi, tā arī gulēsi, kā zirgu iejūgsi, tā arī brauksi. Viņa neļāva sev garlaikoties, viņa nenēsāja upura kreklu, viņa bija zinātkāra un nodarbojās ar to, ko sirds liek. Viņa dzīvoja tā, kā mēs visi tikai gatavojāmies dzīvot. Mēs gatavojāmies grūtībām, bet viņa baudīja dzīvi. Un rezultātā, katrs saņēma savu.

Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sāpes un labsajūta

Jo tuvāk mēs esam labsajūtai, jo tuvāk ievainojamībai. Tāpēc, ka labsajūta ir iespējama tad, kad cilvēks savienojas ar sevi, pārstāj analizēt un vienkārši izdzīvo to, kas ar viņu notiek.

Jo tuvāk mēs esam vieglai ievainojamībai un tas nozīmē – tuvāk patiesām jūtām, jo zemāka kontrole. Un, jo zemāka kontrole, jo tuvāk virspusei ir viss, kas ticis turēts sevī. Tāpēc cilvēkiem, kuri aiztur sāpes, niknumu, dusmas, bēdas vai bailes, labsajūta ir gandrīz nepieejama.

Labsajūta un ievainojamība ir nedalāmas. Nav iespējams ieslēgt visas jūtas un izslēgt to, kas nav izdzīvots. Un, kā tikko samazinās kontrole, aizturētais un paslēptais izpeld virspusē un kļūst skaidri redzams.⠀

Var meklēt labsajūtu, mēģināt to noķert, dzīties pēc tās, tēlot to vai samierināties ar tiem pilieniem, kuri izsūcas caur kontroli, neizlaižot sāpes. Slēpt sāpes vēderā, kurš pampst, iekritušajās krūtīs, saliektā mugurā vai saspringtos muskuļos.⠀

Tāpēc sāpes un labsajūta ir tik cieši saistītas. Tas nenozīmē, ka labsajūta nav iespējama bez sāpēm. Un vēl jo vairāk, tas nenozīmē, ka sāpes ir labsajūta.⠀

Ja sāpes ir izspiestas, tad ceļš uz labsajūtu ved caur sāpju izdzīvošanu. Ejot tām cauri, mainot un atlaižot.⠀

Tas pats ir ar tuvību. Jo vairāk tuvības, jo vairāk ievainojamības. Jo vairāk ievainojamības, jo mazāk kontroles. Jo mazāk kontroles, jo sarežģītāk slēpt sāpes. Un sanāk, ka tuvība daudziem cilvēkiem ir gana sāpīga. Ne tāpēc, ka tuvība ir sāpes. Bet tāpēc, ka tuvībā sāpes nav iespējams ignorēt. Un tad nākas vai nu bēgt no citiem cilvēkiem, vai padarīt attiecības formālas, vai arī tās izdzīvot un atlaist, saprotot svešu sāpi un palīdzot sev un partnerim pa īstam sastapt vienam otru.⠀

Sāpju atlaišana un izdzīvošana nevar būt nesāpīgs process. Tas nevar būt tīri racionāls. Nepietiek ar to, ka pasaki: “Es atlaižu šīs sāpes”. Tās nāksies pieņemt un izdzīvot. Ieet tajās kā miglā, kurā pēc taustes nākas meklēt izeju. Padoties tām, kā straumei, cerībā, ka tā tevi aiznesīs tur, kur tev vajag. Ienirt kā vilnī, nepārstājot elpot, zinot, ka agri vai vēlu tas izmetīs tevi krastā un atkāpsies.⠀

Tad ceļs uz ievainojamību un iespējamo labsajūtu būs brīvs. Un tas ir reāli. Pa īstam. Un šeit un tagad, gandrīz bezgalīgs.⠀

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katram sava mūza

Atcerējos kādu stāstu par par vīrieša iedvesmošanu.

Pirms kādiem 20 gadiem man bija pazīstams kāds puisis, kurš uzskatīja, ka savu naudu tērēs tikai sievai. Un arī strādāt ies tikai tad, kad apprecēsies.

Pēc tam viņš satika meiteni, kura jaunības dullumā sāka ar viņu satikties. Ļoti drīz viņš to apsūdzēja par to, ka viņš savos 27 gados vēl joprojām dzīvo kopā ar vecākiem un nestrādā tikai tāpēc, ka viņa to neiedvesmo. Taču viņai tas noteikti bija jadara.

Ir ļoti ērti dzīvot, kad nevis tu pats, bet kāds cits cilvēks ir atbildīgs par tavu dzīvi. Es gribu spēlēt rok-grupā, bet viņa mani neiedvesmo. Es esmu mākslinieks un dzejnieks, bet kopā ar viņu man ir radošā krīze. Es būtu atradis darbu, ja vien mana meitene spētu mani novērtēt un nenomāktu mani.

Un ko viņa visu laiku sūdzās par naudas trūkumu? Viņa taču ir sieviete, viņai jābūt saprotošai, viņai jāmīl, viņai jāprot piedot, jāgrib pabarot un seksu jāgrib. Kā viņa drīkstēja sameklēt kādu citu? Es jau teicu, ka visas viņas ir merkantilas maitas. Un vispār, viņai bija negatīva enerģētika, no kuras mans energolauks krasi sašaurinājās.

Bet drīzumā viņa dzīvē notika liktenīgā satikšanās ar savu Mūzu. Mūzas vārds bija Olga un viņa bija moldāviete. Iedvesma ļoti ātri pārgāja. Sākumā viņa tam salauza pirkstu, pēc tam izsita zobu, atņēma pasi un lika atrast darbu.

Un, ziniet, puisim pēkšņi viss sāka notikt. Reāli. Sākumā strādāja par krāvēju, pēc tam par ekspeditoru, pēc tam nopirka savu automašīnu, pēc tam vēl piecas līzingā. Protams, krīze nedaudz iegrieza, taču nekas, arī šobrīd ar visu tiek galā. Tagad citā pilsētā atklāj jaunu filiāli. Un arī iedvesmotāja viņam ir. Mūzas mēdz būt dažādas. Kādam tā ir feja ar sudrabainiem spārniem un burvju nūjiņu. Citam ragana ar milzīgām krūtīm korsetē un burvju pātagu. Bet kādam vienkārša moldāvu sieviete ar mīklas rulli un 42. izmēra apaviem. Nav jau svarīgi, kurai no mūzām tu dosi priekšroku, galvenais, atrast harmoniju un…

Dažkārt ar mīlestību vien nepietiek. Ir nepieciešami papildus aksesuāri 🙂

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DZĪVOT SVĒTLAIMĒ

Svētlaime nav kaut kāds mērķis, kas jāsasniedz.
Tā JAU ir tevī; mēs ar to piedzimstam.
Mēs neesam to pazaudējuši, mēs tikai esam aizgājuši no tās, pagriezušies pret to ar muguru.
To izdarīt ir ļoti viegli un vienkārši.
Pati vienkāršākā un tajā pat laikā būtiskākā lieta ir BŪT SEV PAŠAM.
Un tam nav vajadzīga ne mazākā piepūle; TU JAU ESI TU.
Tikai atcerēties… tikai vien izrauties no visām muļķīgajām sabiedrības uzspiestajām idejām. Un tas ir tikpat viegli, cik viegli ir čūskai izlīst no vecās ādas, lai uz to nekad vairs pat neatskatītos. Tā ir tikai vecā āda…
Ja tu to saproti, tas var notikt vienā acumirklī.
Tāpēc, ka tieši tajā mirklī tu vari ieraudzīt to, ka nav nekādu ciešanu, nekādu sāpju.

Tu stāvi pie nekā durvīm; tikai viens solis pāri slieksnim un tu jau esi atradis pašu lielāko dārgumu, kurš tevi gaidījis jau tūkstošiem dzīvju.

OŠO
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atļauj sev kļūdīties

Atļauj sev! Kļūdīties. Svārstīties. Mainīties. Brīnīties par jauno kaut 60, kaut 16 gados.
Atļauj sev neatbildēt uz provokācijām. Atļauj netaisnoties, nepierādīt un nepārliecināt.
Atļauj sev atlaist. Un aiziet. No tiem, ar kuriem nav pa ceļam. No tiem, kuri tev atņem spēku. No tiem, kuri tevi nemīl un, kurus nemīli tu.

Atļauj būt sev pašai. Atļauj būt sev dažādai. Tādai, kura neiekļaujas nekādās kategorijās, nekādos rāmjos, stereotipos, tipoloģijās un sugās. Tādai, kura neattaisno neviena cerības un kura neko nedara, lai pret savu gribu izpatiktu kādam citam.

Atļauj sev nebaidīties par jau pieaugušu bērnu. Un arī par nepavisam ne pieaugušu atļauj sev nebaidīties. Atļauj sev nedomāt, ka “nevienam bez manis šajā mājā nekas nav vajadzīgs”.

Atlauj sev neskriet vilcienam pa priekšu. Un arī aizmugurē – neskriet. Vienkārši – neskriet.
Varbūt pat neaudz pagaidīt vilcienu, kas dodas vajadzīgajā virzienā. Un apsēsties vilciena salonā, nevis lokomotīvē lai piemestu kurtuvē ogles.

Atļauj sev dažkārt nedomāt par savu vīru. Vai mīļoto vīrieti. Kādu laiku par viņu nedomāt. Ne par to, kur viņš kavējas, ja neatbild uz tavu zvanu pēc 20 sekundēm, ne arī kāpēc nav nopircis ziedus. Nedomā par viņu. Domā par sevi.

Atļauj sev nepievērst uzmanību tam, ko čivina draudzene. Un pat labākā draudzene. Īpaši tad, ja viņa saka kaut ko “ļoti svarīgu tev, mīļā”.

Atļauj sev nodarboties pašai ar sevi. Kaut stundu dienā. Vienu stundu, lai arī tā sastāv no saraustītiem minūšu gabaliņiem. Atļauj sev neteikt: “Man sev neatliek laika”. Laiks tev ir. Atļauj to paņemt sev.

Atlauj sev sapņot. Un noteikti par kaut ko lielu. Atļauj sev sapņot par neiespējamo (no kurienes gan tu zini, ka tas ir neiespējams?)

Atļauj sev būt. Atļauj sev būt jebkuras naudas cienīgai, jebkuras balvas, jebkuras slavas, lielas mīlestības un lieliskas atpūtas cienīgai.

Vienkārši atļauj. Atļauj sev būt sev pašai.
Sākumā vienkārši atļauj. Un tad redzēsi, kas notiks…

© Marija Točiļina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīve ir dīvaina…

Ir trīs uzstādījumi, kas parasti noved pie neirozes. Ne jau es to izdomāju. To teica Alberts Elliss. Es tikai to formulēšu saviem vārdiem.

Pirmais. Man obligāti jābūt. Man jābūt drosmīgam, gudram un prasmīgam. Man jāmīl sava māte, man vienmēr jābūt pareizam un jāpriecē vecāki. Pievieno vēl dažus punktus par labajām meitenēm, par sliktajiem puikām, par varoņiem un par princesēm uz zirņa.

Otrais. Viņiem obligāti jābūt. Es daru. Bet viņi nedara! Viņas nēsā īsus svārkus, bet būtu jāģērbjas pieticīgāk. Viņi tērē naudu restorānos, bet būtu jāpalīdz klaiņojošiem sunīšiem. Viņi ceļo uz pasaules malu, bet būtu jāatceras, ka mēs tur nevienam neesam vajadzīgi.

Trešais. Man kāds kaut ko ir parādā. “Klausies, Feja. Es četrdesmit gadus biju laba meitene, šuvu kleitas, pārlasīju zirņus, stādīju rozes, sēdēju pelnos, kur ir mans princis, nu kaut vai zirgs?”

Prinča nav. Princis jau izsaimniekojis savu kapitālu ar sliktajām meitenēm, ielīdis parādos, viņu pamanījuši paparacci kopā ar nepazīstamu akieri lietojam aizliegtas vielas, pārdzīvojis skandālus un intrigas, atteicies no troņa, devies ilgā rehabilitācijā, nožēlojis grēkus un tagad vada personības izaugsmes treniņus. Un ievēro celibātu. Var jau būt. Taču, visticamākais, ir precējies ar tādu pašu savulaik noklīdušo avi.

Lai cik laba tu arī nebūtu, lai cik pareizi rīkotos, lai cik pretimnākoša tu būtu un izpildītu visus lūgumus un pacietīgi gaidītu – balvas nebūs. Vecumdienās princis neatjās pie tevis un neteiks: “Paldies, ka Ļusjas vietā pildīji kontroldarbus un palīdzēji kaķēniem pāriet ielu”.

Cik daudz reižu es esmu šo dzirdējusi: “Es viņa vietā visu nakti rakstīju atskaites, pēc tam klausījos viņa žēlabās par dzīvi, pēc tam devu viņam naudu, pēc tam sniegputenī vedu viņam pīrāgus, bet viņš mani lidostā nesagaidīja un pat maizes riecienu neiedeva. Cilvēkam taču jasaprot, ka viņš ir man parādā”. Nē, nav. Tāpēc, ka tu visu to darīji sevis nevis viņa dēļ. Ja tu to darītu viņa dēļ, tad atskaites rakstītu viņš pats, un pats pelnītu naudu, un pats par taksometru samaksātu, kad tu viņam tos pīrāgus vedi. Taču tu visu to darīji sevis dēļ, lai parādītu, cik tu laba, kāds malacis esi, pati mirsti, bet daugu izglāb un vienalga, ka tev kaut kas nav izdarīts, ka tev salst, ka tev nav siltu zābaku.

Mans tētis visu mūžu strādāja celtniecībā. Es dievinu savu tēti un man ļoti patīk kopā ar viņu skatīties padomju laika filmas…
Sižets: celtnieki kaut ko svarīgu mežā būvē, visu dienu brigāde strādā mežonīga lietus apstākļos, bet vakarā strādnieki bezspēkā krīt savās slapjajās gultās, jo visu dienu ir lijis un dzīvojamajā barakā jumts tek. Cilvēki saaukstējas, klepo, slimo, bet objekts ir svarīgāks par ērtībām. Tāpēc, ka cilvēkiem, pirmkārt, jadomā par kopējo lietu un tikai tad par personīgajām interesēm.

Tad, lūk, mans tētis tos uzskata par ļoti sliktiem celtniekiem, bet viņu brigadieri par pilnīgu stulbeni, tāpēc, ka tad, ja viņi visi saslims ar plaušu karsoni un nomirs mežā bez jebkādas medicīniskās palīdzības, tad objekta celtniecība apstāsies vismaz uz pāris mēnešiem, kamēr neatradīs nākamo brigādi. Protams, mirušos nosauks par varoņiem. Pēc nāves. Normāls brigadieris sākumā liks salabot barakas jumtu, nodrošinās siltu ēdienu, pirti, bet pēc tam tikai pieprasīs plāna izpildi un varoņdarbus.

Dzīve ir dīvaina lieta. Kaut kur tev ir taisnība, kaut kur tu esi “pa kreisi”, kaut kur tu esi varonis, bet gadās, ka esi atsēdējies krūmos. Dažkārt tu esi skaista uzvarētāja, bet citreiz tu pat neievēro no skropstām notecējušu tušu, kad bez korķu viļķa atver vēl vienu vīna pudeli. Taču sākumā vajag salabot savu jumtu, un tikai pēc tam būvēt nākotni visiem citiem.

Daudzi mani klienti nikni strīdās, kad dzird no manis vārdu “samierināšanās”. Taču šī vārda sakne ir vārds “miers”. Kad tu samierinies ar to, ka neesi pats pats labākais cilvēks šai pasaulē. Ne pati labākā meitene. Ne pati labākā meita. Kad tavs foto neatrodas uz goda plāksnes. Un neviens tev medaļu nepiešķir. Un uz mammu drīkst dusmoties. Un nav obligāti jabūt ideālai sievai. Un drīkst kaimiņam neatdot pedējo kreklu. Un tas nav stāsts par pazemību. Tas ir par to, kā atrast mieru dvēselē. Netērēt savas dzīves laiku, gaidot taisnīgumu, sākumā izdalot kredītus, bet pēc tam sērot par to, ka tos neviens neatdod. Drīkst dot tik, cik vari dot, nenodarot sev kaitējumu. Tāpēc, ka TO TU VARI. Un GRIBI. Bet, ne tāpēc, ka tev par to kāds būs parādā.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Liec mierā savu “Es”

Vislepnākie ir tie, kuri otram jautā: “Tev kronis nespiež?” Tā ir skaudība. Kroni gribas, bet neviens to nedod, maitas.

Viņi taču no sirds cenšas būt labi, visus mīlēt (grēciniekus), visiem piedot (nelaimīgajiem nezinīšiem), nevienam neatteikt (viņiem taču ir sliktāk nekā man), bet kroni neviens nedod, maitas.
Tāda cilvēka katra neklātienes vai klātienes “uzstāšanās”, tikšanās aci pret aci vai cilvēku grupā, ir pilna ar patosu par to, cik viņš ir sīks šajā pasaulē, cik ļoti cenšas strādāt ar sevi, cik daudz ko sapratis un cik ļoti nožēlo to, ka ir tālu no pilnības.

Lepnība lepnības trūkuma sakarā.
Pirmā pazīme tam, ka esi ticis vaļā no šīs kaites, ir tas, ka tevi vairs neuztrauc:

– ir tev lepnība, vai nav;
– ir tā citiem, vai nav;
– vai tu esi pietiekami brīnišķīgs;
– vai neesi pārāk šausmīgs;
– vai citi tevi pietiekami ciena;
– vai tu saņem to, ko esi pelnījis;
– vai citi ir taisnīgi attiecībā pret tevi…
Un tā tālāk. Un tā vietā vienkārši dari to, kas jādara. To darbu, ko baro tavas sirds Gaisma.
No lepnības nevar atbrīvoties, var pārstāt ieciklēties uz savu “Es”. Tas jau tā bieži ir pakļauts visdažādākajiem dzīves pārbaudījumiem, un nav ko visu laiku to ķircināt.
​​​​​​​Vienkarši liec mierā savu “Es”.

© Ņina Rubšteina
Tulkoja: Ginta Filia Solis