Apslēptais aizvainojums

aizvainojums3

Kā noskaidrot, ka tiek apslāpētas «nepatīkamās» sajūtas?

1. Saspringums ķermenī. Sāp mugura, muskuļi ir savilkti. Jūs bieži sasprindzinat žokļus. Bieži sāp galva.
2. Biežāks sirds ritms, tahikardija. Panikas lēkmes.
3. Šķiet, ka visi apkārtējie ir ļauni, nelaipni un domā par jums sliktu.
4. Tracina partnera uzvedība, bet jums šķiet, ka tie ir sīkumi, par kuriem nav vērts uztraukties un runāt.
5. Ja jūsu vecāki ir emocionāli aizvērti un visu pārdzīvo sevī, ir liela ticamība tam, ka jūs jau no agras bērnības esat iemācījušies tieši tā izturēties pret savām jūtām
6. Miega traucējumi. Ir grūti aizmigt, vai arī jūs pamostaties pirms laika.

 

Par aizvainojumu pieņemts uzskatīt divu sajūtu kombināciju: sāpes un dusmas. Emocionālās sāpes liecina par to, ka esat pret kaut ko savainojies. Tonis, frāze vai rīcība ir izradījusies nepatīkama. Dusmas rodas kā enerģijas mobilizācija, lai aizsargātu savas robežas.
Eksistē iekšējie aizliegumi, kas liedz pārdzīvot un izpaust savus pardzīvojumus. Tas nozīmē, ka ir pārliecības, kas nosaka, kā pareizi jājūtas un jāuzvedas.. Piemēram: «es nekad nedusmojos, tikai vājie sēž un skumst, ir jāpaciešas un viss paries».
Kad emocijas sakrājas, netiek apzinātas un izpaustas, notiek «sprādziens». Tad dažkārt gadās, ka nejaušs cilvēks saņem visu reakciju kopumu, par to, kas sakrājies. Ar cilvēku, kas spontāni reaģē, nav iespējams izveidot konstruktīvu dialogu. Ja tāds sprādziens ir noticis, ir jānomierinās un jāpadomā, ko vēlaties teikt un, kad esat gatavs dzirdēt savu sarunu biedru.
Emocijas uzkrājas šādi: cilvēkam bija nepatīkami, sāpīgi, skumji, bailīgi viņš dusmojās. Un tajā brīdī, kad bija sajutis diskomfortu, kaut kas notika. Kaut kā šajā brīdī viņš viņš tika galā ar savām emocijām un sāka šķist, ka to nav. Iespējams, viņš ne īpaši labi prot šīs emocijas, sajūtas atpazīt. Ja šīs prasmes nav, līdz apziņai aiziet tikai ļoti spēcīgi pārdzīvojumi, bet vājākie netiek uztverti un tiek uzkrāti. Šis mehānisms tiek iemantots bernībā pie noteiktas audzināšanas un smagiem notikumiem. Ideāli būtu, ja mēs spētu emocijas izdzīvot, izjust bailes, ievainojamību, skumt, dusmoties. Atpazīt un noņemt aizliegumus savām sajūtām, izpaust tās – kaut vai kopā ar psihoterapeitu. Dažus mehānismus sevī jūs nepamanāt un tie ir kļuvuši pierasti. Kad sāksiet tos pētīt, atradīsiet sāpīgās vietas, kuras atstrādājot var būt vajadzīga palīdzība un otra cilvēka saudzīgs atbalsts. Emociju apspiešana ir aizsargmehānisms, kas agrāk palīdzēja izdzīvot  Šis veids, kā tikt galā ar grūtībām, paliks ar jums, taču ir iespēja uzzināt, kādus vēl veidus jūs izmantojat un kādus vēl vēlaties iemācīties.
Ne tikai psihoterapija uzlabo jutīgumu. To lieliski izdara jebkura uzmanība pret savu ķermeni: fiziskā aktivitāte, rīvēšanāš, masāžas, meditācijas. Var sākt ar to, ka jūs sekojat tam, vai jums ir ērti sēdēt, vai esat noguruši, vai vēlaties ēst, vai vēlaties kādas fiziskās nodarbes, vai vēlaties pabūt vienatnē.

 

Interesējaties par sevi! Izziniet sevi!

 

Avots: © psy-practice.com
Autors: Marija Mališeva
Tulkoja: Ginta FS

Ko visvairāk nožēlo sievietes pēc 40

sieviete40y
Man vienmēr ir patikuši stāsti par to, ko cilvēki izdzīvojuši un kādu pieredzi no izdzīvotā smēlušies. Šis ir garš raksts, taču domāju, ka vedina uz pardomām.

 

Nesen mēs veicām pētījumu un es vēlos padalīties ar tā rezultātiem. Mēs jautājām sievietēm, kurām pāri 40 gadiem, ko visvairāk tās nožēlo savā dzīvē. Šis pētījums visvērtīgākais būs tām meitenēm, kurām šodien ir divdesmit, trīsdesmit. Man pašai šobrīd  ir trīsdesmit un es saprotu, ka šis ir mans “zelta laiks”. Laiks ir izsmeļams resurss un katram vecumam ir sava nozīme un priekšrocības. Savs laiks studijām, savs – precībām, savs – bērnu dzemdēšanai, savs – radošajai pilnveidei. Ap 30 – tie ir tie gadi, kad varam praktiski visu, pēc – 40 jau nedaudz citas lietas.
30 gados, kad ir vēl visas iespējas, ir ļoti viegli “pazust” dzīves un iespēju daudzveidībā. Tapēc ir svarīgi pareizi sakārtot savas prioritātes un izvēlēties, ko darīsim vispirms un ko – pēc tam.
Saprotot izvēles grūtumu, mēs veicām šo pētījumu.

 

  • 1966 vidēja vecuma sievietes, kuru vidējais vecums – 46,7 gadi.
  • 16 galvenie jautājumi.
  • Varēja izvēlēties vairākus variantus, tāpēc summā sanāca vairāk kā 7500 atbilžu .
  • Aptaujāto vidū bija sievietes, kam 38-39, bet bija arī tās, kam 69-78.
  • Pateicos visām, kas padalījās ar saviem viedokļiem, saviem stāstiem un domām.
  • Un tā, mēs jautājām sievietēm, ko viņas nožēlo visvairāk – tagad, šobrīd. Ko viņas darītu savādāk, ja varētu, un ko novēlētu citām sievietēm. Tā radās TOP5.

5. vieta

Nožēloju to, ka nenostiprināju savas attiecības ar vīru –  601 sievietes  – 30% aptaujāto.

 

Patiešām, šī ir bieži sastopama lieta. Dzimst bērni, ir darbs, plāni, daudz darāmā, enerģijas, viss jāpaspēj un aizmirstās, ka blakus ir vīrs. Vīrs, kuram IR vajadzīga mūsu mīlestība, kurš arī vēlas nedaudz mūsu rūpju un kuram vajadzīgs mūsu apbrīns un uzticēšanās.
«Es vienu aiz otra piedzemdēju trīs bērnus. Mans vīrs bija laimīgs kopā ar mani. Mēs audzinājām bērnus kopā un kļuvām Tikai par vecākiem. Mēs aizmirsām, ka esam pāris. Viens ar otru mēs runājām tikai par bērniem. Darījām visu bērnu dēļ. Tagad bērni ir izauguši, aizgājuši katrs savā dzīvē un mēs esam palikuši divatā. Es nepazīstu šo vīrieti, it kā ne ar viņu mēs kopā atzīmējām savu trīsdesmito kāzu jubileju.»
Marina, 56 gadi

 

«Kad apprecējāmies, viss bija labi. Pēc tam nolēmām, ka laiks bērniem. Piedzima viena meita. Pēc tam, kad atsāku strādāt, sapratu, ka bez augstākās izglītība nu nekā. Vīrs bija “par”. Es aizrāvos ar mācībām, paralēli piedzemdēju vēl vienu meitu. Tas nebija viegli, bet vīrs palīdzēja, vecāki palīdzēja. Gadījās, ka viņš manā vietā rakstīja lekcijas, sēdēja ar bērniem. Saņēmu diplomu. Sāku strādāt jaunajā specialitātē un sākās… Sakumā nedaudz ilgāk darbā, tad darba problēmas uz mājām, bērniem palika arvien mazāk laika, vīru vispar neievēroju, gatavot mājās laika vairs nebija. Tas, ko agrāk paspēju, tagad šķita neiespējami. Tagad es vairs nesaprotu, kā cilvēki paspēj visu. ja bērniem vēl laiku atrodu, tad vīram – gandrīz nekad. Rezultātā jau 5 gadus guļam atsevišķi, pat nepamanīju, kad tas notika. Un tagad man savas attiecības jāceļ no jauna…»
Irina, 38 gadi

 

«Mēs dzemdējām laikā, kad ideoloģija bija cita. Mūs audzināja par kārtīgiem strādniekiem – arī sievietes. Tajā laikā man bija žēl, ka nav vietas varoņdarbiem. Izgājām pārbaudījumus ar nabadzību, grūtībām – visas deviņdesmito gadu bēdas. Man izdevās tajā laikā “nostāvēt kājās”, varbūt – pateicoties spēcīgajai miesasbūvei un garīgajam spēkam.
Es jaunajām meitenēm novēlu gara stiprumu, ticību sev un necensties par katru cenu būt vientuļai, visu varošai un ārēji pašpietiekamai. Darbs jūs neapskaus, nesamīļos, nebrīnieties, ka vienā dienā jūs izmetīs pār bortu – tur mūsu ir daudz. Nekas jums neaizstās ģimeni – bērnus, mazbērnus, mīļotos, uzticamu un mīlošu vīru. Sapņoju visus apvienot pāros. Zinu, kā ir būt vienai un to nevienai nenovēlu! Esiet mīlošas un mīlētas un, galvenais, mīliet sevi!
»
Tatjana, 59 gadi

 

4. vieta

Nožēla par to, ka visi spēki tika tērēti darbam, karjerai, bet tuvajiem cilvēkiem laika neatlika –  674 sievietes 34% aptaujāto.

 

Tipiska situācija tam laikam, kad bija kauns nestrādāt, būt liekēdei. Silītes, bērnudārzi, nometnes aizstāja ģimeni, un skaitījās ļoti labi. Sievietes cēla BAMu, karjeru un gaišo nākotni.
Kaut šobrīd ir cita situācija – strādājošo precēto sieviešu ir vel vairāk. Sievietes būvē karjeru, vada biznesus un iegūst augstākās izglītības, lai būtu neatkarīgas, pašpietiekamas, lai nodrošinātu ģimeni – kas atliek vīrietim?
Vai mēs nepazaudējam savu dzīvi, lielāko daļu sava laika pavadot ofisos, palaižot garām to laiku, kad aug mūsu bērni?

 

«Tagad es saprotu, ka visas manas problēmas ar meitu ir tikai tāpēc, ka nekad tā pa īstam neesmu bijusi viņai blakus. Es vienmēr, pirmkārt, sevi esmu uzskatījusi par speciālistu un tikai tad – mammu. Kad bērni slimoja, viņiem blakus bija vecmāmiņas un vīrs. Man nebija kad tur būt, jo vienmēr biju komandējumos, izbraukumos, ofisā. Un, lūk, šodien manai meitai ir 40. Mums ar viņu nav dialoga. Viņa grauj savu dzīvi tāpāt kā es to darīju ar savējo, un es neko tur nevaru palīdzēt.»
Irina, 62 gadi

 

«Es agri apprecējos. Laulībā piedzima 3 manas mīlās meitiņas. Starp bērnu piedzimšanām, es mācījos, ieguvu izglītību, taču specialitatē nekādīgi neizdevās strādāt, jo bērni bezgalīgi slimoja. Abi ar vīru nolēmām, ka jābeidz manas mocības atrast darbu un es “iesēdos” mājās. Taču mani visu laiku mocīja viena doma – visas manas draudzenes taisa karjeru, strādā, bet es te šēžu un neattīstos. Ar šādām domām es dzīvoju vairākus gadus.
Reiz pie mums ciemos iegriezās kada mana paziņa – veiksmīga biznesa sieviete (māja, mašīna, karjera). Mēs ar meitām cepām picu, bet paziņa sēdēja dīvānā un to visu vēroja.
Un pekšņi es viņas acīs ieraudzīju asaras: “Ak, Dievs, viņa teica, cik Tu gan esi laimīga!» un, lūk, tajā brīdī visas šaubas par to, ka esmu vai neesmu veiksmīga man izplēnēja! Pēkšņi man nāca apgaismība  — es esmu pati laimīgākā, veiksmīgākā un vajadzīgākā!!!! 
Nav lielākas laimes sievietei, kā būt mīlētai, vajadzīgai!»
Natālija, 40 gadi

 

3. vieta

Nožēloju, ka par maz esmu ceļojusi un maz ko redzējusi  –
744 sievietes — 38% aptaujāto.

 

Protams, ceļot var arī tad, kad bērni izauguši, taču problēma ir tajā, ka beidzot aktīvās darba gaitas, mēs zaudējam iespēju dzīvot un sākam izdzīvot. Mūsu pensionāri neceļo, kā to dara amerikāņi, vācieši. Maksimums – tā ir dzīve vasarnīcā. Divas svarīgākās lietas šeit:
  • Es neceļoju, kad varēju tam nopelnīt un atlikt naudu.
  • Tagad, kad es varētu ceļot un ir tam laiks, nav naudas, par ko ceļot un arī veselības nav.
Varbūt tieši tāpēc mums arī neatsūtīja nevienu stāstu par ceļojumiem. Iedomājieties – 700 vēstures un nevienas par ceļojumiem un apceļotajām valstīm. Bērni izauguši, ja jums ir pēc 40, un arī tagad varam to paspēt. Ceļojums – tas nebūt nenozīmē – tālu un ilgi.

 

2. vieta

Nožēla par to, ka dzemdēju maz bērnus – 744 sievietes 38% aptaujāto un vēl  113 sieviešu, kas nožēlo izdarītos abortus.

 

Speciāli tāda punkta aptaujā mums nebija, bet daudzas sievietes par to runāja – jaunībā man veica abortu un pec tam es vairs nevarēju iznēsāt bērnu.
«Es ļoti nožēloju savus abortus. Domāju, vēl vajadzēs mācīties, iegūt izglītību, veidot karjeru, vel nav īstais laiks, šis vīrietis nav tas atbildīgākais u.t.t.»
Irina, 38 gadi

 

«Ja tas varēs glābt kaut vienu jaunu meiteni no grūtas situācijas, būšu ļoti priecīga.
Esmu precējusies 20 gadus. Apprecējos apzināti. Zināju, ka man būs vairāki bērni un ka man būs viens vīrs uz visiem laikiem. Grūtniecība iestājās pirms kāzām. Izdarīju abortu. Tas bija 1993. gads.
Tagad skatieties hronoloģiju:

1994. gads — operācija (ārpusdzemdes grūtniecība)
1995. gads — priekšlaicīgas dzemdības, bērniņš nomira pēc 2 diennaktīm.
1998. gads — dzemdības laikā, bet meitiņa nomira pēc divām operācijām.
2000. gads — 6 mēnešos priekšlaicīgas dzemdības.
2001. gads —  “mirusi” grūtniecība 12 nedēļās.
Tradicionālā medicīna neko nevarēja izskaidrot un palīdzēt. Viss, ar to beidzās mūsu ar vīru tēma “bērni”. Pēc tam vēl bija pāris grūtniecības, kas beidzās jau zināmā veidā.
Rezultāts. Mūsu meitai tagad ir 3 gadi, viņa ir meitene no pasakas – dāvana mums – visās nozīmēs. Gaidīta un lolota. Ko tas man maksāja, zinu tikai es un mans vīrs. Saudzējat sevi. Mīliet sevi!
»
Natālija, 39 gadi

 

Kāda nevarēja izšķirties par vairāk bērniem, kāda palika pie diviem, daudzas nožēlo, ka nedzemdēja kaut vienu bērnu.
«Kad man bija 20, šķita, ka visu paspēšu. Draudzenes dzemdēja, es kaut ko gaidīju. Vīrs lūdzās, lai dzemdēju, bet man bija japaspēj karjera, mācības, teicu, lai pagaida. Tā pienāca 30. Sociums domāja, ka tas ir par vēlu, es – ka vēl par agru. Četrdesmit gadu. Pats plaukums manā karjerā. Vīrs vēljoprojām gaidīja. Es apsolīju – nākamgad – es taču esmu veiksmīga, priekšniece.
Kad man bija 43 – viņš aizgāja. Pie citas – jaunākas. Viņa uzreiz viņam dzemdēja divus bērnus. Es paliku viena – ar neko. Tad es mēgināju palikt stāvoklī. Neizdevās. Šodien man ir gandrīz 60. Manas draudzenes ir vecmāmiņas. Es smaidu un saku, ka neko nenožēloju. Taču sirds sāp. Es nevienam neesmu vajadzīga. Vai tā ir veiksme? Nepieļaujiet šīs kļūdas!!!!!»
Olga, 58 gadi

 

«Mūsu meita piedzima 1992. gadā. Mēs dzīvojām un strādājām BAMā. Sākās mērķtiecīga ceļa uz turieni demontāža, algu nemaksāja, nebija par ko dzīvot. Mēs pārvācāmies uz Kaukāzu, bet uzcelt jaunu dzīvi neizdevās… 10 baismīgi grūti gadi – nabadzība, grūtības. Par vairāk bērniem mēs nedomājām. Pagāja gadi, kļuva vieglāk. Tagad mums ir divas pieņemtās meitas – 8 un 12 gadu, vecākā mācās 5. kursā par psihologu. Es par to, ka nekad nav par vēlu īstenot savus sapņus.»
Ļuba, 53 gadi

 

1. vieta

Nožēla par to, ka nepievērsu uzmanību sev un neveltīju sev pietiekami daudz laika – 998 sievietes 50% aptaujāto.

 

Uzvarētāja ar milzīgu parsvaru. Un tas nav nekāds brīnums. Mēs esam iekārtotas tā, ka mums ir viegli dot. Mēs dodam bērniem, atdodamies vīrietim, rūpējamies par māju, esam priekšzīmīgas savā darbā….Izdāļājam sevi un pašām nepaliek nekā. Par sevi mēs aizmirstam.
Tas ir drošāk – nevajag nevienam atteikt, nevajag nevienu apbižot, aizvainot, skumdināt. Kurš cietīs – tikai es, kāds nieks!!!!!!!! Es varu pieciest. Nesekoju saviem sapņiem, nerūpējos par sevi. Tagad tas sāp.
Atcerieties, arī tagad nav par vēlu sākt dejot, vingrot, apmeklēt spa salonus, masāžas, mīlēt sevi.

 

«Nav vienādu sieviešu. Nav pat līdzīgu. Katra — ir atsevišķs Visums! Nav taisnība, ka katra vēlas būt sieva un māte. Kāda vēlas būt hipijs, kāda vēlas būt biznesmene, kāda – ceļot, kāda – vispār neiziet no mājas. Tas viss ir normāli! Jocīga, neveiksmīga, dzīves apbižota — tās ir tikai nezinātāju piekarinātas birkas. 23 gados es biju sieva, mamma un visu šo laiku man bija slikti. Es biju laba, bet slikti bija man. Tagad mans dēls ir izaudzis, vīrs – aizgājis un es savos 44 gados – izpletusi spārnus. Visi domā, ka esmu iemīlējusies! Man vienkārši ir labi. Es nevienam neko neesmu parādā! Es eju pa ielu un staroju! Tā nekad agrak nav bijis. Taja laikā es nēsāju skaistu, bet svešu “apģērbu”. Tagad es daru tikai to, ko vēlos un man ir vienaldzīgs citu cilvēku viedoklis par mani.»
Sofija, 45 gadi

 

«Man ļoti patika dziedāt. Tas bija tas, kas man patika visvairāk dzīvē. Bet šo sapni es piepildīju tikai 58 gados. Līdz tam es darīju tikai to, ko no manis gaidīja un kas man it kā bija jādara un biju nelaimīga.»
Nellija, 59 gadi

 

«Es centos savai mammai pierādīt, ka neesmu muļķe un, kā minimums, esmu simpātiska. Tāpēc kļuvu par televīzijas žurnālisti. 13 gadi. Es ieguvu popularitāti un atpazīstamību, bet – ne laimi. Pēc tam es nolēmu uzzināt – kā tas ir, saņemt lielu algu? Man bija liela alga, taču lielāko tās daļu es tērēju uz brendu apģērbu un ārišķībām – lai izpatiktu darba devējam un atbilstu dreskoda normām. Absurda situācija – Tu pelni naudu un tērē to, lai varētu pelnīt naudu. Vienu vārdu sakot, šī situācija mani neapmierināja, laimīgu nedarīja. es pametu šo darbu un sāku nodarboties ar radošām lietām. Šodien es radu bloknotus, organizēju master klases un mākslinieku izstādes. Mans vīrs, tā visa rezultātā, strauji sāka kāpt pa karjeras kapnēm un viņa ienākumi aug – tātad arī manējie. Šodien es zinu – sapņi piepildās!»
Lilija, 44 gadi

 

Ļoti daudz bija arī citu lietu. daudzas sievietes runāja par to, cik svarīga ir veselība un cik svarīgi par to rūpēties jau jaunībā. Īpaši aktīvi par to runāja tās sievietes, kurām vairāk kā 50. Daudzas runāja par to, cik svarīgi ir būt brīvām un iemācīties strādāt uz sevi, iemācīties kādu jaunu profesiju. Daudzas runāja par to, cik svarīgi ir izvēlēties to darbības jomu, kurā ir iespējams realizēties sev patīkamā veidā. Bija ļoti daudz sieviešu, kuras runāja par to, ka nav veltījušas pietiekami daudz mīļuma saviem vecākiem un vairāk laika tērējušas aizvainojumam un strīdiem.

 

… vienīgais, par ko es bēdājos, ir tas, ka pārāk maz mīlestības, nepateikto labo vārdu, neizrādītā maiguma un uzmanības ir bijis manās attiecībās ar vecākiem viņu dzīves laikā. Tas ir tas, kas mani šobrīd nospiež.
Meitenes, atcerieties, arī jūs, tāpat kā es, paliksiet bez vecākiem! Ar ko un kā jūs tad paliksiet. Ar vainas apziņu par auksto un nevērīgo attieksmi pret tiem, kuri devuši jums dzīvību? Vai būs jums kam paraudāt uz pleca, kad pašas būsiet vecas? Vai būs blakus jums tie, kas piepilda jūsu dzīvi ar jēgu un kuri jums ir svarīgi? Domājiet par to jau tagad.»
Larisa, 58 gadi

 

Es jums visām vēlu laimi! Ceru, ka šie stāsti palīdzēs jūsu dzīvē ienest kādas jaunas, labas vēsmas un palīdzēs jūsu dzīvi padarīt skaistāku un laimīgāku.
Ar cieņu – Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta FS

Saruna

saruna ar eņģeli

– Kāpēc es satiku šo cilvēku? Kāpēc es satieku visus šos cilvēkus?

 – Mēs tev visus tos sūtījām, lai tu viņiem palīdzētu. Bet tu pagāji garām. Un nācās sūtīt citus.

– Eņģeli, bet ar ko es viņiem varēju palīdzēt? Es biju tikai mazs, neievērojams cilvēks, ar savu mazo iekšējo pasaulīti, nevienam neinteresants un tāds, kurš vienmēr jūtas kā niecība.

–  Lūk, tāpēc mēs tev arī sūtījām cilvēkus, lai palīdzot tiem, tu trenētos un kļūtu par Brīnumdari un pakāpeniski paplašinātu savas robežas un tava pasaule pāraugtu Radītāja neierobežotos plašumus.

 Kas notiktu, ja es būtu sapratis, ka jāpalīdz?

– Tev kļūtu vieglāk.

– Kāpēc man un ne viņiem?

– Vieglums atnāk vien tajā brīdī, kad radi. Atdodot. Patērējot tu kļūsti smagāks. Cilvēkiem ir jāmeklē ikvienu iespēju, kā atdot. Viņam ir smagi dzīvot uz Zemes – jo tur visiem nākas kaut ko saņemt, kā rezultātā cilvēki arī jūt smagumu. Lūk cilvēki staigā no viena pie otra, lai palīdzētu viens otram no kaut kā šķirties. Un šķiršanās ir neizbēgama, kā atlaišanas un atdošanas forma. Lūk, tu satikies, kādam kaut ko devi, no kāda kaut ko ņēmi un tā saglabājās tavs līdzsvars.

– Tātad mana šķiršanās no savas mīļotās bija neizbēgama? Es atceros, cik ļoti daudz es vēlējos viņai atdot. Un kad es devu, viņa atsala pret mani un aizgāja.

– Viņa aizgāja ar tavu smagumu. Tu paņēmi nedaudz viņas smaguma. Piesējušies viens otram jūs tikai padarītu smagāku savu ceļu.

– Un kur mēs gājām?

– No šīs dzīves uz nākamo.

– Kāpēc?

– Lai radītu. Radīšanai nav ne gala, ne malas. Radīšanai beigu nav!

 Publikācijas autors: Marks Ifraimovs
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Harmoniskas personības īpatnības

harmonija6

Cilvēkam ir dabiski tiekties pēc iekšējas harmonijas, bez kuras ir ļoti grūti sajust caur pirkstu galiem plūstošo maigo laimi. Harmonija kā personības īpašība – tā ir spēja dzīvot BEZ iekšējiem konfliktiem, stāvoklī, kad dvēsele un saprāts “dzied” unisonā, nodrošinot savas dzīves fiziskās,sociālās un garīgās puses optimālu saskaņu ar sevi un ārējo pasauli.

– Viena no galvenajām harmoniskas personības pazīmēm ir apmierinātība ar savu dzīvi kopumā (ar sevi, ar savām attiecībām ģimenē, ar vecākiem ar draugiem, darbā, mācībās u.t.t.), veselīga ziņkārība un atvērtība kaut kā jauna atklāšanai, labvēlība pret cilvēkiem un gatavība komunicēt ar katru (tā zin, ka vairums cilvēku ir labi), dabas skaistuma izpratne un vienotība ar dabu. Tā ir atvērta pārmaiņām, prot ekonomiski tērēt savu dzīves enerģiju un būt maksimāli godīga ar sevi.

– Harmoniska personība turas taisni, brīvi un mierīgi. Tās uzvedība ir balstīta uz izdzīvojamo sajūtu patiesumu (tā skumst, mīl vai smejas absolūti patiesi, neuzvelkot nekādas maskas).

– Tās vārdi vienmēr atbilst tam, ko viņa jūt. Piemēram, ja jūs tai iešļāksiet sejā ūdeni, tā nekliegs un nemetīsies kauties, bet laipni pavaicās: “Kas ar tevi notiek? Tava izturēšanās mani satrauc un apvaino”

– Caur to, kas atrodas virspusē, tā skatās dziļumā, cenšoties saprast cilvēka rīcības patiesos motīvus. – – Cilvēki tai uzticas (to satiekot, uzreiz ir vēlēšanas uzticēties), rodas aizsargatības, miera un pārliecības sajūta.

– Harmoniska personība balstās uz tiem resursiem, kurus smēlusies savā pieredzē – prāts, mīlestība, humors, līdera tvēriens, izvēles brīvība u.t.t. un tic tam, ka ikvienam cilvēkam ir pieejami visdažādākie iekšējie resursi, lai mainītos pozitīvajā virzienā. Tā taču zin, ka pārmaiņas ir iespējamas. Pat tad, ja nevar izmainīt to, kas atrodas ārpusē, iekšējās var būt tūkstošiem reižu nozīmīgākas un vērtīgākas.

– Tai vienmēr ir izvēle – kā reaģēt un neiestigt situācijā, lai cik smaga tā arī šķistu. Tā vietā, lai slimotu un kritizētu, personība izvēlas veselību un iespējas.

– Harmoniskai personībai IR izdevies pārskatīt savu bērnības pieredzi, pieņemt savus vecākus kā vienkāršus cilvekus…..un iepazīties ar viņiem no jauna.

– Lielāko savas dzīves laiku tā pavada pozitīvās emocijās, mierīgā garastāvoklī un fiziskajā labsajūtā. Tās dzīvesveids ir veselīgs un daudzveidīgs un gan vēlmes, gan priekšstati par dzīvi ir reālistiski.

– Harmoniskai personībai nav vajadzīgi augstākie sasniegumi kādā vienā jomā, bet gan pietiekami sasniegumi it visur, kur tas būs vērtīgi, noderīgi un kur sauks viņas dvēseles balss.

– Tādam cilvēkam ir pozitīva attieksme pret sevi, viņš prot dzirdēt un maigi rūpēties par savām vajadzībām. Balstīties uz sevi un nevis ārējiem apstākļiem.

– Harmoniska personība ir autentiska, dzīvo saskaņā ar sevi un savu dvēseli, vienmēr paliek sev uzticīga, lai kas arī nenotiktu. Tā ļoti uzmanīgi klausās sava ķermeņa un dvēseles balsī.

– Tā dzīvo ne domās par nākotni vai pagātnes atminās, bet gan šeit un tagad. To nekas nevelk atpakaļ pagatnē, lai tūkstošo reizi pārdzīvotu vienu un to pašu nepatīkamo dzīves epizodi. Tā nebūvē nekādas cerības un gaidas, un tāpēc vienmēr ir mierīga un gatava jebkuriem rezultātiem.

– Tā vienmēr ir atvērta sarunām, bet vienmēr pati izlemj – turpināt sarunu vai beigt. Tā necietīs no neiespējamības pamest kadu kompāniju, kaut vai tikai tāpēc, ka šī kompānija patīk draugam vai radiniekam. Tā vienkārši izdarīs to, ko uzskata par vajadzīgu.

– Tā zin, ka visi pasaulē ir vientuļi, tomēr prot baudīt savu vientulību, bet tā vietā, lai meklētu dzīves jēgu, tā vienkārši ņem un dzīvo!

– Brīnišķīga harmoniskas personības īpašība ir spēja pieņemt vienīgo pareizo lēmumu telpā starp ierosinātāju un reakciju uz to. Tā vienmēr izdara morālu, apzinātu, cilvēcisku izvēli, vēršot savas domas uz ieksu, ne uz āru. Uzņemas atbildību par visu, kas notiek tās dzīvē, nenosodot ne apkartējos, ne sevi. – Dzīvojot dvēseles un saprāta vienotībā, saskaņā ar savām vērtībām, atrodoties līdzsvarā ar apkārtējo pasauli, šī personība sasniedz iekšējā miera un apmierinatības stāvokli.

– Harmoniska personība tas ir tas, pie kā pēc idejas personības izaugsmes procesā jānonāk būtu katram cilvēkam – attīrot savu dvēseli no nevajadzīgiem krāmiem, kas krājušies gadiem…attīstot patiesīgumu, pateicību, dāvināšanas skaistumu, līdzcietību….ieskatoties katrā sīkākajā rētiņā, ko atstājušas sāpes Mīlestības un Gudrības meklējumu ceļā.

Publikācijas autors: Ksenija Šulgina

Avots:  © psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS

“Es esmu atbildīga par savu vīru, par savu dēlu … par visu!”

valdoniga1
«Par mammu, par tēti, par meitu, arī par nevērīgajiem padotajiem atbildu es. Viņi taču ir kā nesaprātīgi bērni. Visu ko var sadarīt?!» No kurienes “aug kājas” vēlmei vienmēŗ par visiem un visu būt atbildīgai? Krievijā (un arī Latvijā) ir sievietes, kuras var visu. Un cilvēki, kas viņām blakus, ir kā mazi bērni, kuriem vajadzīga šī uzpasēšana.
Pareizi uzminējāt – otra atbildības puse ir VARA.
«Kur gan tev muļķītim pašam…? Es esmu gudrāka, stiprāka, man ir divas augstākās izglītības, bet tev? Sēdi un klausies, ko “mammīte” saka». Sieva, priekšniece, mamma, gudra, stipra meita, bet būtībā – «māte, kurai viss labāk redzams».
Kas un kad ir uzspiedis šai sievietei atbildību par visu, un ar to pašu, uzdāvinājis viņai varu?

 

«Tev jāpaceļ, jāpabaro savi bērni un jāizvelk savs vīrs» – man pašai jau no agras bērnības teica mana mamma. Šo frāzi es it kā biju aizmirsusi. Bet nesen mana mamma to atcerējās un brīnījās, kāpēc viņa man centās to iedvest? Kā dēļ? Mana vecmāmiņa bija valdonīga. Viņa bija no tām, kura pārcieta visas kara šausmas – badu, aukstumu un nesalūza – bērnus izaudzināja un “nolika uz kājām”. Lai to izdarītu, ir vajadzīgs nereāls spēks. Un, lai visi apkārt vienmēr klausītu.«Dzīvē viss var notikt, bet tev jānoliek bērni uz kājām un vīrs jāizvelk» – lūk tāds mātišķais uzstādījums. Nedomāju, ka mana mamma to izdomāja. Tas nāk no paaudžu paaudzēm senas vestures – manai vecmāmiņai to teica viņas māte, tai – atkal viņas māte.

Ir tāds zinātniskais termins «invalidizācija» – tas ir tad, kad normālu pusaudzi vai bērnu padara par invalīdu. Invalīdu tajā nozīmē, ka viņš nevar, nav spējīgs, nav pietiekami gudrs, bet, pats galvenais – viņš nevar atbildēt par sevi, nav spējīgs pieņemt lēmumus un to pastāvīgi ir jākontrolē.

Lūk, tādu kontrolējamo šīm sievietēm ir ļoti daudz. Vīrs, dēls, meita, padotie, mamma, kura pati ir kā nesaprātīgs bērns, tētis, kuram viņa vēlas būt laba meita, bet patiesībā – sieva «labāka kā mamma».
«Tad, ko man darīt, atbrīvot savus tuviniekus no savām rūpēm par viņiem?» – jautā kāda mana kliente. Laba doma!
Tikai tad nāksies atteikties no varas, no kontroles, no upura patosa – «Ak, es viena te visu velku! Es viena par visu atbildu!» Ja tas ir paaudžu paaudzēs “iesēdies” priekšstatos pašai par sevi, tad atbrīvoties no savas glābēja-upura lomas būs ļoti grūti. Un vēl grūtāk būs atzīt savu agresīvo ietekmi uz tuviniekiem, kolēģiem un padotajiem.
Visam ir sava cena. Un tas, kurš «atbild par visiem un visu», maksā pēc visaugstākā valūtas kursa.
Maksā ar spēku izsīkumu, laika trūkumu sev, laika trūkumu savām interesēm un realizācijai, maksā ar to, ka ir nodzinies un ar to, ka nepiedalās pats savā dzīvē
Un pēc tam – ja kaut kas notiks, kurš būs vainīgs? Tas, kurš atbild par visu!

 

Avots: © psy-practice.com
Publikācijas autors: Irina Dibova
Tulkoja: Ginta FS

 

P.S. Man ļoti patīk lasīt un tulkot krievu autoru publikācijas, jo mums ir ļoti daudz kā kopīga. Tas, par ko Irina Dibova runā šajā rakstā, ir attiecināms arī uz manu ģimeni, manu dzimtu – manas dzimtas sievietēm. Visas spēcīgas, valdonīgas, visas radušas kontrolēt – arī es. Un savā dzīvē es redzu, kādas tam ir sekas. Priecājos, ka vēl nav tie gadi, lai varētu teikt, ka viss ir nokavēts. Es varu to mainīt – bet lai mainītu, ir jaapzinās, kāda ir situācija, kurā atrodies. Bez meliem un viltus sev jāatzīst, kur pati pieļauj savas kļūdas. Bērnībā, skatoties uz savu valdonīgo vecmāmiņu, kura tāpat bija stipra, pieredzējusi kara šausmas, es domāju, es gan nekad tā nedarīšu. Lieki piebilst, ka scenārijs atkārtojās. Un, visticamāk, tieši tāpēc, ka es par to domāju, pie manis nāk tieši šie raksti. Ja vēl kadam tie noderēs, es priecāšos. Mēs taču visas vēlamies savu Sievietes Laimi!

IZVĒLES psiholoģija. Labsajūtas CENA.

Olga Korsakova

Katru reizi, kad stāvam izvēles priekšā, mums jāatceras, ka patiesībā mums ir tikai divi varianti. Izvēle par labu pagātnei un izvēle par labu nākotnei.

Raksta autors; Iļja Latipovs, geštaltterapeits, psihologs, Tālo Austrumu humanitārā institūta psiholoģijas katedras docents.

Izvēle par labu pagātnei.

Tā ir izvēle par labu visam ierastajam un pazīstamajam. Par labu tam, kas reiz jau bija mūsu dzīvē. Izvēloties pagātni, mēs izvēlamies zināmus ceļus un stabilitāti, saglabājam pārliecību, ka rītdiena būs līdzīga šodienai. Nevajag nekādu piepūli un pārmaiņu. Visas virsotnes jau ir sasniegtas, var mierīgi gulēt uz lauriem. Ir arī variants – mums ir smagi un grūti, taču vismaz pierasti un pazīstami. Un kas zin, varbūt nākotnē būs vēl grūtāk…

Izvēle par labu nākotnei.

Izvēloties nākotni, mēs izvēlamies trauksmi. Nezināmo un neparedzamo. Tāpēc, ka nākotni – patieso nākotni – nav iespējams paredzēt. Nākotni nevar pareģot un paredzēt, bet var plānot. Taču bieži vien nākotnes plānošana – tā ir nebeidzama tagadnes atkārtošanos plānošana. Nē, patiesā nākotne ir nezināmais. Tāpēc šī izvēle laupa mums mieru un nemiers iemājo sirdī…. Taču izaugsme un attīstība dzīvo tikai nākotnē, pagātne jau bija un var tikai atkārtoties. Savādāka ta vairs nekad nebūs.

Un tā, katru reizi nopietnas (un arī ne tik nopietnas) izvēles priekšā mūsu ceļā nostājas divi eņģeļi, vienu, no kuriem sauc Miers, otru – Trauksme.
Miers norāda uz jūsu vai citu cilvēku jau uzbūvētu taisnu ceļu.
Trauksme – uz līkumainu taciņu, kuras līkloči pazūd meža biezoknī.
Tikai pirmais ceļš ved mūs atpakaļ, bet otrais – uz priekšu.
Vecais ebrejs Ābrams pirms savas nāves pasauca pie sevis visus savus bērnus un teica:
– Kad es nomiršu un stāšos Dieva priekšā, viņš man nejautās „Ābram, kāpēc Tu nebiji Mozus?” un nejautās „Ābram, kāpēc Tu nebiji Daniēls?” Viņš man jautās: ”Ābram, kāpēc Tu nebiji Ābrams?”

Kā izdarīt pareizo izvēli?

Ja, kā jau teicu, īsto nākotni prognozēt nevar. Kā saprast, pareiza izvēle vai nepareiza?

Viena no mūsu dzīves mazajām traģēdijām ir tā, ka izvēles pareizību izvērtē pēc rezultāta, kurš ir nākotnē. Bet nākotnes – nav…

Apzinoties šo situāciju, cilvēki nereti cenšas šo rezultātu ieprogrammēt, spēlēt maksimāli prognozējami.

«Es to izdarīšu, kad būs pilnīgi skaidrs…. Kad parādīsies skaidra alternatīva… – un nereti lēmums atceļas uz visiem laikiem. Tapēc neviens un nekad nav pieņēmis lēmumu rīt. RĪT, PĒC TAM, KAUT KAD VARBŪT nekad neiestāsies. Šeit un tagad. Un tas sāk realizēties uzreiz – šajā pašā momentā. Ne rīt. Bet tagad.

 

Izvēles smagumu nosaka arī CENA, kura mums jāmaksā par tā realizāciju.

CENA – tas ir tas, ko mēs esam gatavi upurēt, lai mūsu lēmums tiktu realizēts.

Lēmums bez gatavības maksāt cenu – impulsivitāte un gatavība pieņemt upura lomu.

Šajā gadījumā, pieņēmis lēmumu un pēc tam saskāries ar vajadzību maksāt rēķinu, mēs sākam žēloties un meklēt, uz ko varētu novelt visu vainu un atbildību.

«Ja es būtu zinājis, ka būs tik grūti!…”

Tad sāc saprast, ka pieņemot lēmumu, nedomāji par cenu. Viens no svarīgākajiem dzīves jautājumiem – „vai tas ir to vērts?” Altruisma cena – sevis aizmiršana. Egoisma cena – vientulība. Vēlmes, būt vienmēr labam visiem, cena – slimība un naids pret sevi.

Apzinoties izvēles cenu, mēs varam to mainīt. Var atstāt visu kā ir – bet tad nežēlojoties par sekām un visu atbildību par sekām uzņemies uz sevi.

 

Atbildība – tā ir gatavība uzņemties atbildību par visu, kas ar jums notiek.

Atzīt to, ka tieši Es esmu visa notiekošā iemesls, jo tas, kas šobrīd notiek, ir manas brīvas izvēles rezultāts.

Viena no smagākajām izvēles sekām ir fakts, ka katram „Jā” vienmēr blakus būs „Nē”. Izvēloties vienu alternatīvu, mēs aizveram durvis citai.

Mēs vienmēr vienu iespēju upurējam otras labā.

Un jo vairāk iespēju – jo grūtāk mums izlemt. Alternatīvas iespējamība mūs burtiski rauj gabalos.. „Vajag” un „Gribu”, „Gribu” un „Gribu”, „Vajag” un „Vajag”. Cenšoties atrisināt šo konfliktu, mēs varam izmantot trīs trikus.

Pirmais triks: mēģināt realizēt uzreiz divas alternatīvas. Sarīkot dzīšanos pēc diviem zaķiem. Ar ko tā beidzas – zināms no tā paša sakāmvārda. Nevienu nenoķersi. Patiesībā šajā gadījumā izvēle nav izdarīta, lēmums nav pieņemts un mēs paliekam turpat kur bijām sākumā. Rezultātā cieš abas alternatīvas.

 

Otrais triks: izdarīt izvēli “pa pusei”. Pieņemt lēmumu, izdarīt pāris māņkustības tā realizācijai, bet domās vienmēr atgriezties atpakaļ – izvēles punktā.” A, ja nu ir kāda labāka alternatīva!” Nereti es to redzu pie saviem studentiem (arī es to redzu pie saviem kolēģiem G.F.S.) Viņi nolēma atnākt uz nodarbību (jo tā vajag), bet dvēselē viņi ir tālu no tās, atrodoties tur, kur gribās atrasties. Rezultātā nodarbībā ir tikai ķermeņi. Un viņu nav arī tur, kur tiem gribās būt – tur ir tikai domas. Tātad šajā momentā viņu nav vispār. Viņi ir miruši šim momentam, dzīvei šeit un tagad… Izvelēties pa pusei nozīmē nomirt realitātei… Ja reiz izdarīji izvēli – aizver durvis citām alternatīvām, velties tam, ko izvēlējies…

 

Trešais triks: gaidīt, kamēr viss nokārtosies pats no sevis. Nepieņemt nekādus lēmumus, cerot, ka kāda no alternatīvām pati par sevi pazudīs. Vai arī, ka kāds cits izdarīs izvēli jūsu vietā…

Šajā gadījumā ir laba atruna «Viss, kas notiek, notiek uz labu”. Ne «viss, ko es daru», bet «viss, kas notiek» – tas nozīmē notiek pats par sevi, vai ar kāda cita palīdzību…

 

Vēl viena burvju mantra: «viss būs labi…». To patīkami ir dzirdēt no kāda tuva cilvēka un tas ir saprotami. Bet dažkārt mēs to čukstam paši pie sevis, lai izvairītos no lēmuma pieņemšanas. Tapēc, ka mūs pārņem bailes: ja nu lēmums būs pārsteidzīgs? Varbūt ir jānogaida? Kaut vai rīt (kas, kā mums zināms, nekad arī nepienāk). Kad mēs gaidam, ka viss pats no sevis nokārtosies, mums, protams, var izrādīties taisnība. Taču parasti notiek savādāk – viss nokārtojas pats no sevis, bet ne tā, kā mēs velējāmies.

 

Un vēl mēdz būt maksimālisti un minimālisti, par kuriem lieliski uzrakstīja B.Švarcs grāmatā „Izvēles paradoksi”. Maksimālisti cenšas izdarīt pēc iespējas pareizāko izvēli – ne vienkārši līdz minimumam samazināt kļūdas iespēju, bet izvēlēties labāko no visām alternatīvām. Ja pērk telefonu – tad pašu labāko par atbilstošo cenu vai arī vienkārši „pašu jaunāko un krutāko”. Galvenais, lai tas būtu „pats, pats”. Pretēji rīkojas minimālisti. Tie izvēlas to variantu, kas vislabākajā veidā apmierina viņu prasības. Un telefons tad vajadzīgs nevis „pats, pats”, bet galvenais, lai zvanītu un varētu nosūtīt sms un pietiek. Maksimālisms apgrūtina izvēli, jo var izrādīties, ka ir vēl kas labāks un šī doma maksimalistam nedod mieru.

 

Izvelēties ir grūti, taču izvairīšanās no lēmumu pieņemšanas nereti sev līdzi nes smagas sekas. Tā ir tā saucamā eksistencialā vainas sajūta. Vaina savā priekšā par neizmantotajām iespējām.

Nožēla par garām palaisto laiku… Sāpes par nepateiktajiem vārdiem, neizrādītajām jūtām rodas tad, kad jau ir par vēlu. Nedzimusie bērni, neizvelētā profesija, neizmantotās iespējas… sāpes, kad vairs laiku un iespējas neatgriezt atpakaļ.

Eksistencialā vainas sajūta – nodevības sajūta pašam pret sevi.

Un arī no šīm sāpēm mēs varam slēpties. Piemēram skaļi paziņot, ka: „es nekad neko nenožēloju” vai „visu pagājušo es atmetu un aizmirstu”. Taču tā ir ilūzija. Mūsu pagātni nevar atkabināt un aizmest. Var to ignorēt, var izspiest no atmiņas, izlikties, ka tās nav – taču atkabināt to nevar, ja nu vienīgi pilnībā atsakoties no savas personības. Lai kur mēs ietu, savu pagātnes pieredzes vezumu mēs velkam līdzi.  «Muļķīgi ir nožēlot to, kas bija». Nē, nožēlot nav muļķīgi. Muļķīgi, droši vien, ir ignorēt to faktu, ka esi rīkojies nepareizi. Un ignorēt sajūtas, kas rodas to atceroties. Mēs esam cilvēki un atmest sāpes ir ļoti grūti.

 

Un tā, atrodoties nopietnas dzīves izvēles priekšā, varam apdomāt sekojošo:

 

Vai mana izvēle ir pagātnes vai nākotnes labā?
Kāda ir manas izvēles cena (ko esmu gatavs upurēt tās labā)?
Vai manu izvēli diktē maksimālisms vai minimālisms?
Vai esmu gatavs uzņemties visu atbildību par savas izvēles sekām?
Vai izdarot izvēli, es aizveru visas pārējās alternatīvas?
Vai savu izvēli es izdaru pilnībā vai tikai „pa pusei”?
Un visbeidzot, paliek jēgas jautājums: “Kāpēc es izvēlos tieši šo?”

Foto: Anna Korsakova

Tulkoja: Ginta FS

Pieņemt sevi …

ezis

Reiz kādā lielā mežā dzīvoja pavisam parasts Ezītis – ne labs, ne slikts. Kā parasti – kādam labs, kādam – slikts.
Taču pats viņš sapņoja būt par dzeloņcūku, jo uzskatīja, ka dzeloņcūka – tas ir “kruti”. Tai lielāks purns un garākas adatas.

Lai līdzinātos dzeloņcūkai, Ezītis sagādāja egļu zariņus un izveidoja garas adatas, kuras sasprauda savā kažokā un, sataisījis ļoti nopietnu purniņu, staigāja pa mežu. Galvenais viņa gājiens bija uz upi, kuras pilieniem viņš stāstīja, cik lieliski būt dzeloņcūkai.

Viņš piegāja pie upes, lūkojās savā atspulgā un, redzot tajā dzeloņcūku, bija bezgalīgi laimīgs. Grozījās, izrādījās, teikdams: – “Skatieties, piles, kādas man skaistas adatas!” Un atbildē vienmēr dzirdēja “ahh…”.

Un, lūk, kādā dīvainā rītā bija nolijis lietus. Ezītis, kā parasti uzvilka savas adatas un devās pie upes. Ejot cauri biezajai, slapjajai zālei viņs nonāca pie upes, sāka spoguļoties un pēkšņi!!!!! Vienā ūdens pilē ieraudzīja atspulgu – EZIS. Pačamdīja savu muguru – adatas it kā atradās turpat, bet atspoguļojās EZIS.

Viņš samulsa un jautāja Pilei – “Vai Tu redzi, ka esmu dzeloņcūka?”

– Protams, redzu! – atbildēja Pile.

– Pati īstākā dzeloņcūka, īstākas nemēdz būt! – Pile turpināja.

Ezītis saprata, ka, lai arī viņam pašam patīk šis eža atspulgs, taču negribējās lai Pile arī to redzētu – jo Ezis taču nav nekāda dzeloņcūka. Bet skaista dzeloņcūka ar garām adatām izskatās daudz cienīgāk. Kam gan var patikt Ezis, salīdzinot ar dzeloņcūku.
Tā viņi draudzējās un sarunājās un Ezītis bija laimīgs, ka viņam ir tāds draugs  kā Pile.

Te pēkšņi – vienā dienā, viņš saprata, ka agri vai vēlu Pile viņu ieraudzīs bez garajām adatām. Ieraudzīs tādu – pavisam parastu Ezi. Un tas būs briesmīgi un tā būs drausmīga izgāšanās. Pile noteikti būs ļoti vīlusies un viņu draudzībai būs beigas.

Bēdīgs un vīlies Ezītis devās pie upes. Paskatījās straumē un metās peldus. Un peldēja – tālāk, projām, lai Pile viņu neredzētu, lai Pile nezinātu, ka viņš ir maziņš, nobijies Ezītis.

Tā viņš nekad arī neuzzināja, ka Pile lieliski zināja, ka viņš nav dzeloņcūka, ka viņš ir parasts, mazs Ezītis, ka viņš nemaz arī nav līdzīgs dzeloņcūkai. Ka Pile saulīti atspīdināja Ezītim, cerot, ka kādu dienu viņš noņems savas dzeloņcūkas adatas un atnāks pie upes tāds, kāds viņš ir – īsts.

Un Ezītis peldēja, peldēja, arvien tālāk un tālāk un nesaprata, ka Pilei bija pilnīgi vienalga, ka viņš nav dzeloņcūka, jo viņā tas atspoguļojās tieši tāds, kāds viņs bija patiesībā – mazs, mīļš un skaists Ezītis.

Avots: adme.ru

Tulkoja: Ginta FS