Galvenais ilgdzīves iemesls

greisa kuka1

Visi oficiāli apstiprinātie ilgdzīves rekordi pieder cilvēkiem, kuri ļoti minimāli rūpējās par savu veselību.

Absolūtais rekords pieder francūzietei Žannai Luīzei Kelmenai (Jeanne Louise Calment), kura nodzīvoja 122 gadus, 5 mēnešus un 14 dienas. Smēķēšanu viņa atmeta 117 gados. Tāpēc, ka sāka slikti redzēt un nevarēja vairs piesmēķēt.

Žanna nedēļā apēda kilogramu šokolādes un mīlēja iedzert. Jāteic, ka izsmēķēja viņa divas cigaretes dienā, nodarbojās ar sportu (tenisu, brauca ar velosipēdu, paukoja) un daudz staigāja. Tomēr viņa pati apgalvo, ka galvenais viņas veselības iemesls bija nevis sports vai pastaigas, bet attieksme pret dzīvi:

“Ja tu kaut ko nevari izmainīt, nav vērts par to uztraukties”.

Ilgdzīves iemesls ir tava attieksme pret dzīvi

Otrajā vietā ir amerikāniete Sāra Knauss (Sarah Knauss), kura nodzīvoja 119 gadus, 3 mēnešus un 4 dienas. Sāra nekad nebija ievērojusi nekādas diētas un vairāk par visu pasaulē mīlēja šokolādi un riekstus. Gadu pirms savas nāves (viņa neslimoja un nomira miegā), Sāra kādā intervijā paziņoja savu ilgdzīves recepti:

“Visu laiku esiet nodarbināti, strādājiet un neuztraucieties par savu vecumu”.

Par trešās vietas ieguvēju Lūsiju Hannu (Lucy Hannah) ir ļoti maz informācijas. Toties ceturtās vietas ieguvēja, kanādiete Marija Luīza Meiere (Marie-Louise Fébronie Meilleur) nodzīvoja 117 gadus un 230 dienas, ļoti mīlēja portvīnu, šokolādi un tabakas smēķēšanu atmeta tikai 90 gadu vecumā.

Sestās vietas ieguvēja Itāliete Emma Morano ēda ļoti maz dārzeņu un augļu, toties dzēra brendiju un ļoti mīlēja cepumus. Savu veselību viņa izskaidroja ar to, ka pēc šķirsanās 1939. gadā, vairs neskraidīja pakaļ vīriešiem un mierīgi dzīvoja viena.

Bet amerikāniete Sūzana Mušatta Džonsa (Susannah Mushatt Jones), kurai bija 116 gadi un kura šajā reitingā ieņēma 10 vietu, ir pazīstama ar to, ka ik dienu līdz pat savai nāvei ar baudu ēda bekonu. Daudz bekona.

Vai ievērojāt kopīgo? Nē, es nerunāju par šokolādi un “kaitīgajiem” ēdieniem.

Jā, jā, visas pirmās vietas ilgdzīvošanā pieder sievietēm, kuras neatteicās no baudām un prieka.

Tas pats attiecas arī uz tiem čempioniem, kuri šobrīd vēl dzīvo.

Šodien līderpozīcijās atrodas Violeta Brauna (Violet Brown) no Jamaikas, kurai ir 118 gadi un kura ļoti mīl aitas gaļu. Un japāniete Nabi Tadžima – arī 118 gadi, kura apgalvo, ka garšīgs ēdiens un labs miegs ir ilgdzīves galvenie iemesli.

Oficiālajā ilgdzīvotāju sarakstā ir tikai 6 vīrieši

Šie rekordi diez vai ilgi noturēsies, jo konkurence ir parāk liela.

Pēdējos 40 gados simtgadnieku skaits uz Zemes ir pieaudzis 20 reizes. Piemēram Dānijā 1870. gadā dzīvoja tikai trīs simtgadnieki, 1950. gadā viņu bija jau 20, bet šodien – vairāk kā 500.

Pēc ANO datiem, 2015. gadā cilvēku, kuri bija nodzīvojuši 100 gadus, bija jau vairāk kā pusmiljons. Bet 2050. gadā viņu būs, kā minimums 3,7 miljoni.

Zinātnieki ir centušies atrast kādu kopīgu šiem ļaudīm faktoru, algoritmu, kas tos visus apvieno. Un atrada divus:
1. Praktiski visas rekordistes ir sievietes.
2. Visām ilgdzīvotājām nav liekā svara.

Pagaidām nekas cits nav atklāts.
Autors: Vladimirs Jakovļevs (Projekta “Возраст счастья” autors)
Foto: Greisa Kuka, kura 83 gados kļuva par rokenrola zvaigzni

Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Lāstu var pārvērst par svētību

 

brinumsvecites

Lāstu var pārvērst par svētību. Malediktu par benediktu, tā uzskatīja viduslaiku filosofi-mistiķi (Maledictus – nolādētais, benedictus – slavēts). Un tad apvainojumi un pazemojumi kļūs par varena ceļa un lielas laimes sākumu.

Krievu ķīmiķis Aleksandrs Butļerovs (1828 – 1886) piedzima nelaimē. Viņa māte nomira nedēļu pēc dzemdībām; pēc tam viņš saslima ar tīfu, arī viņa tēvs ar to inficējās un nomira. Bāreni atdeva ģimnāzijas pansijā, lai viņš mācītos. Bet tur notika, lūk, kas: puika meistaroja bengālijas ugunis un netīšām izraisīja ugunsgrēku. Gandrīz nodedzināja visu pansiju. Viņu bargi sodīja – tajā laikā tā darīja. Iesēdināja karcerī, baroja ar maizi un ūdeni, bet pusdienās izveda kopējā ēdnīcā ar kaklā uzkarinātu plāksnīti. Uz tās bija rakstīts: “Saša Butļerovs – lielais ķīmiķis”. Pazemoja un apvainoja.
Pēc tam Aleksandrs Butļerovs kļuva par izcilu ķīmiķi. Veica daudzus atklājumus, kļuva pasaulslavens. Plāksnīte ar apvainojumu nostrādāja. Viņš bija lielisks ķīmiķis un fiziski ļoti spēcīgs, tik spēcīgs, ka reiz joka pēc no krāsns kruķa izlieca burtu B. Un viņa dzīve bija veiksmīga un laimīga. Cilvēki viņu mīlēja un cienīja.
Tā kā, lai raksta un runā, ko grib. Labam cilvēkam pats sliktākais pārvērtīsies tīrā zeltā un nesīs viņam laimi un veiksmi.
Kā reiz tas notika ar izcilo ķīmiķi Aleksandru Butļerovu, kurš draudzējās ar Mendeļejevu. Un viņiem bija nesaskaņas tikai vienā jautājumā – Mendeļejevam nepatika, ka Butļerovs tic mistikai. Taču viņam noteikti bija iemesls tai ticēt, ne tā? Mistika vai ne mistika, taču paradība noslēpumaina. Un šodien zinātnieki to apstiprina. Sliktais pārvēršas labajā, ja tici sev un pieliec pūles. Un bengālijas ugunis iemirdzas vēl spožāk par godu mūsu triumfam…

Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

Bērni – eņģeļi

berns engelis

Ģimenē dažkārt piedzimst neparasts bērns. Šobrīd tādus bērnus dēvē par “imago bērniem”, taču informācijas par viņiem ir ļoti maz. Daudz raksta par “indigo bērniem”; tie ir mazi ģēniji, talantīgi bērni, kuri dzīvo pēc saviem noteikumiem un nepakļaujas audzināšanai – viņi jau tāpat daudz ko zin un viņiem ir unikālas spējas – dzejā, mūzikā.
Piemēram mazā dzejniece Nika Turbina, kura jau agrā bernībā rakstīja pilnībā nobrieduša cilvēka dziļu dzeju. Vēlāk šādiem bērniem ir ļoti grūti, jo brīnumbērniem nav viegli dzīvot pasaulē, kurā valda noteikumi.

Taču imago bērni ir pavisam citi. Tie ir bērni – eņģeļi. Viņi tiek sūtīti uz Zemi, lai glābtu un atbalstītu cilvēkus. Viņi ir pilni gaismas un mīlestības, viņu Dvēsele ir neierasti labestīga un jau no dzimšanas viņi saprot pasauli un redz citu cilvēku sirdis. Arī viņi dauzās, raud, brīžiem ir kaprīzi, protams, jo viņi arī ir mazi bērni. Tomēr viņi to dara daudz retāk.

Viņiem ir neparasti vieds skatiens. Viņi it kā redz to, kas paslēpts no citu cilvēku acīm. Jau no pašas bērnības viņi it kā skatās cilvēku Dvēselēs ar savu īpašo skatu. Un ļoti bieži skatās it kā viņiem vien zināmas tālēs.

Imago bērni vairāk dod, kā ņem. Un cenšas atdot konfekti vai mantiņu mammai, brālītim, māsiņai…. Viņi priecājas, kad var dot, uzcienāt, padalīties.  Un nekad neko nepieprasa un neizdīc. Kaut gan, protams, priecājas, kā jau bērni, par dāvanām. Taču arī šo, saņemto dāvanu cenšas kādam atdāvināt.

Imago bērni ļoti mīl dzīvniekus un ļoti saudzīgi attiecas pret visu dzīvo. Viņi nekad nenodarīs pāri ne kukainītim, ne kaķēnam. Viņiem pat puķes ir žēl plūkt – lai zied!

Imago bērni mēdz pēkšņi pateikt tik dziļas domas, kas pārsteidz pieaugušos. Viņi it kā zin, kā uzbūvēta pasaule un Visums. Un šie bērni vienmēr atradīs mierinājuma vārdus pieaugušajiem un iedvesīs cerību.

Imago bērniem ir brīnumaina intuīcija, pat gaišredzības spējas. Viņi momentā jūt citus cilvēkus. Viņi mēdz redzēt pravietiskus sapņus un priekšlaicīgi uzminēt nākotnes notikumus. Pat sīkus notikumus. Ir vērts ieklausīties viņu padomos un uzticēties viņu sapņiem un vīzijām.

Imago bērni ļoti ātri visu apgūst – it kā atcerēdamies to, ko jau agrāk ir zinājuši. Mēs varam pat neievērot, kā viņi iemācās lasīt, rakstīt un skaitīt.

Tie ir ārkārtīgi labestīgi un žēlsirdīgi bērni. Tādi tie arī paliks līdz pusaudžu vecumam. Bet varbūt – vienmēr. Viņi vienkārši iemācās paslēpt savu eņģeļa būtību no apkārtējas pasaules.

Jo savādāk ir grūti izdzīvot.
Sargiet savus bērnus – ta ir Visuma svētība. Bet daži filosofi uzskata, ka uz tiem balstās visa cilvēku pasaule.

Autors: Anna Kirjanova
Avots: https://zen.yandex.ru
Tulkoja: Ginta FS

Vecāki kā TESTS

mate tevs

Attieksme pret māti ir lielisks tests tavam pašvērtējumam. Bet attieksme pret tēvu – vienkāršs tests tavam kontroles lokusam (lokuss – fiksēta novietojuma vieta hromosomā, kas nosaka gēnu lokalizāciju).

Un te nav nekādas mistikas.
Lieta tā, ka infantīli gaida no mātes bezgalīgu pieņemšanu un ļoti slimīgi reaģē uz mātes kritiku. Šīs asās reakcijas dēļ konflikts saasinās, mātes viedoklis tiek degradēts, sarunas ar viņu pārvēršas par kaujas lauku, bet attiecības – par karu vai bēgšanu.

“Mans pašvērtējums ir zems tāpēc, ka māte mani par maz mīlēja”.
Gluži otrādi! Tieši zema un atkarīga pašvērtējuma dēļ tev šķiet, ka mātei tevi jāmīl vēl stiprāk.

Cilvēks, kuram ir normāls pašvērtējums, ļoti mierīgi izturas pret faktu, ka māte viņā redz daudz dažādu trūkumu. Viņš ir spējīgs nodalīt viņas vērtējumu no savējā pašvērtējuma, tādējādi, nepazeminot māti.
Tas ļauj izvairīties no konfliktiem, pieņemt viņu ar siltumu sirdī, un tas arī mātes attieksmi padara daudz pozitīvāku. Pat tad, ja mātei ir briesmīgs raksturs vai pat vecuma marazms, cilvēks ar normālu pašvērtējumu ir spējīgs ņemt verā šos faktorus un asi nereaģēt, pieņemt savu māti kā atsevišķu cilvēku, nevis daļu no sevis.
Savukārt infantils pašvērtējums vienmēr saistās ar saplūšanu, un tad māte ir tas cilvēks, kura obligāts uzdevums ir vienmēr piekrist, apbrīnot, sajūsmināties un mīlēt bez noteikumiem. Pretējā gadījumā ir tāāāādas sāpes un aizvainojums!!!

Kā attieksme pret tēvu stāsta par kontroles lokusu?
Pret tēviem mūzīgas pretenzijas ir tiem, kas sevi uzskata par nabaga putnēniem, priekš kuriem vecākiem noteikti ir jānovij ērta ligzdiņa un jābaro viņus, kamēr tie paši neiemācīsies lidot (tuvāk pensijas gadiem).

Infantilie vīrieši mūžīgi vaino savās problēmās tēvus, savus un svešus (savus par to, ka nenodrošināja ar kapitālu, svešus par to, ka tie nodrošināja citus). Dažkārt tēva vietā tiek vainots Staļins, Gorbačovs, taču visbiežāk pret savu tēvu tādiem cilvēkiem ir ārkārtīgi daudz pretenziju. Viņi ir vārgi, tātad spēcīgajam vecākam viņi ir jāaizstāv.

Tādas sievietes mūžīgi ir par maz mīlētās meitiņas, skopas mīlestībā, mūžīgos vīra-papiņa meklējumos
Viņām šķiet, ka viņas vīrietī meklē tēvu, tāpec, ka tēvs par maz mīlēja. Viss ir gluži otrādāk. Pretenziju pret savu tēvu dēļ, viņas kļūst par putnēniem līdz pat savām vecumdienām. Un sēž zem koka, žēli atkārušas knābīti. Dažas savācas grupās un vienā balsī kliedz: nost ar tēvu varu, nost ar patriarhātu, visu atņemt un sadalīt!!!

Cilvēkam ar normālu lokusu nav pretenziju pret tēvu, tāpēc viņš arī nemeklē stipro balstu kādā stiprajā, bet pats vēlas tāds būt, un balstās tikai uz sevi.

Kļuvis pieaudzis cilvēks, viņš vēlas tēvam palīdzēt, nevis izvilkt no tēva sev aprūpi. Ja viņam tēva nav vai arī tēvs ir alkoholiķis vai noziedznieks, viņš šo faktu uztver ar līdzjūtību, nevis nosodījumu, jo sevi neuzskata par bērnu. Viņš nemokās žēlumā pret sevi – maziņo. Par tēvu alkoholiķi viņš domā: “Mans nabaga tētis visu mūžu dzēra”.
Bet infantils teiktu: “Maita, viņš visu mūžu dzēra, tā vietā, lai manā labā izdarītu ko vairāk”.

Pieaudzis dēls teiktu: “Es neatkārtošu tādu skumju likteni”.
Bet infantils: “Viņa dēļ mans liktenis ir tik smags”.

Vai ievēroji lokusu atšķirību?
Autors: Marina Komissarova
Avots: econet.ru
Foto: ©Annie Leibovitz
Tulkoja: Ginta FS

Vētra Viņa rokās

uzticeties Dievam

​​Kāds vīrietis nesen bija apprecējies un devās ar savu jauno sievu mājās. Viņi laivā peldēja pāri ezeram, kad sākās vētra. Vīrietis bija karavīrs. Sieviete ļoti izbijās, jo situācija izskatījās bezcerīga. Laiva bija maza, bet vētra spēcīga, un viņi jebkurā brīdī varēja aiziet bojā. Taču vīrietis sēdēja klusu un mierīgi, tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Sieviete drebēja no bailēm un aukstuma, un kādā brīdī jautāja savam vīram, – “Vai tu nebaidies? Šie taču var izrādīties pēdējie mūsu dzīves mirkļi. Izskatās, ka mēs netiksim līdz krastam. Tikai brīnums var mūs glābt. Vai tiešām tevi tas nebiedē? Tu esi jucis? Tu esi no akmens?”

Vīrietis izvilka zobenu, sieviete bija izbrīnīta. Ko viņš dara? Viņš pielika zobenu tuvu sievietes kaklam un jautāja, – “Tu baidies?”

Par spīti trakojošajai vētrai viņa iesmējās, – “Kāpēc lai es baidītos? Ja zobens ir tavās rokās, kāpēc man baidīties? Es taču zinu, ka tu mani mīli un neko sliktu nenodarīsi.”

Viņš iebāza zobenu atpakaļ un teica, – “Te nu arī ir mana atbilde. Es zinu, Dievs mani mīl un viņa rokās ir gan zobens gan vētra. Tāpēc, lai arī kas notiktu, viss būs labi. Ja mēs izdzīvosim – labi, ja neizdzīvosim – arī labi, tāpēc, ka viss ir viņa rokās, bet viņš nevar kaut ko darīt nepareizi.”

Lūk, tāda uzticēšanās mums ir vajadzīga. Tāda dziļa uzticēšanās var transformēt visu mūsu dzīvi! Nekas mazāks to neizdarīs.
Autors nezināms
Tulkoja: Ginta FS

 

Kāpēc gudriem cilvēkiem grūtāk būt laimīgiem

prats5

Kāpēc laime ir tik rets viesis cilvēku ar dziļu prātu dzīvēs? Tu noteikti tādus cilvēkus pazīsti?
Viņiem var būt partneris, vīrs, sieva, ģimene, labs darbs, taču kaut kas nemitīgi liek viņiem justies nelaimīgiem un pazaudējušamies. Ne velti Ernests Hemingvejs rakstīja: “Gudru cilvēku laime ir pati retākā lieta, ko jebkad esmu sastapis”.

Un tam ir savi iemesli.

1. Viņi pastavīgi visu analizē

Cilvēki ar augstu IQ ir tendēti analizēt it visu, kas notiek viņu dzīvē un ap viņiem. Ar laiku paši no tā nogurst, īpaši tad, ja šīs pārdomas viņus noved pie ne īpaši mierinošiem slēdzieniem.

Vai tev ir gadijies dzirdēt izteicienu: “Nezināšana ir pati īstākā bauda?” Un tā ir taisnība: jo mazāk tu saproti, jo bezrūpīgāks jūties. Fakts, ka tu skaidri redzi cilvēku patieso “es” un viņu rīcības motīvus, laimes sajūtu nevairo. Un tad ir iespēja, ka tu jutīsies vīlies it visā. Nemaz nerunājot par filosofiskām tēmām, kas skar esību un tās jēgu, par globālām katastrofām un dzīves dilemmām, kuras nav iespējams atrisināt.

2. Viņiem, kā likums, ir ļoti augstas prasības un standarti

Gudri cilvēki zin, ko vēlas un negrib samierināties ar mazumiņu. Tas nozīmē, ka viņiem ir daudz grūtāk sajust apmierinājumu no maziem sasniegumiem, attiecībām ar partneri, draugiem un kolēģiem, no it visa dzīvē!

Vēl vairāk, ļoti bieži cilvēkiem ar izcilu prātu ir diezgan ideālistisks pasaules skatījums. Un tāpēc, saskaroties ar dzīves realitāti, kur izdzīvo stiprie un izdarīgie, viņi jūtās vīlušies.

3. Viņi ir pārāk prasīgi pret sevi

Vēl viens iemesls, kāpēc gudriem cilvēkiem ir grūtāk būt laimīgiem: viņi ir parāk stingri un prasīgi pret sevi. Un te nerunāsim par viņu panākumiem un neveiksmēm. Viņi ļoti dziļi analizē savu uzvedību, tā atrodot vēl vairāk iemeslu tam, lai sev kaut ko pārmestu.

Dažkārt, kad jau guli gultā un sāc iemigt, pēkšņi atceries kādu senu situāciju, kad biji rīkojies ne gluži tā, kā gribēji vai, kā tev vajadzēja rīkoties, un, viss – miegs vairs nenāk, un dažkārt nevari aizmigt līdz pat rītam.

Gudri cilvēki ļoti bieži paši sev sarīko tadus “flešbekus”. Tas viss izsauc vainas sajūtu, neapmierinatību ar sevi un citas negatīvās emocijas, kurām ar laimes sajūtu nav nekā kopīga.

4. Gudriem nepietiek ar realitāti

Cilvēki ar augstu IQ nekad nepārstāj meklēt kaut ko vairāk – jaunus apvāršņus, jēgu, mērķus. Tie, kuri domā vēl dziļāk, neapstājas pie sasniegtā. Viņu nemierīgais prāts neļauj atslābināties un baudīt dzīves priekus.

Triviālā realitāte viņiem ir pārāk garlaicīga. Viņi alkst pēc kaut kā liela, fantastiska, ideāla, neikdienišķa….. Un, protams, neatrod to reālajā pasaulē. Vai tev ir gadījies  justies tā, it kā tu būtu no kādas citas pasaules vai cita gadsimta? Dziļi un ļoti gudri cilvēki bieži vien tā jūtas. Un kā gan tu vari būt laimīgs, ja šajā pasaulē jūties kā svešinieks?

5. Trūkst patiesa kontakta un sapratnes no citu cilvēku puses

Visi mēs tiecamies būt saprasti. Ir tik patīkami būt kopā ar domubiedriem, runāt par kopīgām lietām un interesēm, un būt saprastiem, jo pasauli uztveram līdzīgi. Diemžēl gudriem cilvēkiem ļoti reti ir tādi domubiedri. Tāpēc daudzi jūtas vientuļi, nesaprasti un nenovērtēti. It kā neviens šajā pasaulē nespētu saskatīt viņu prāta dziļumu.

Zinātnieki ir pierādījuši, ka cilvēkiem ar augstu IQ socializācija tikai traucē būt laimīgiem. Salīdzinājumā ar cilvēkiem, kuru intelekta līmenis ir vidējs, un, kuriem socializācija nāk tikai par labu.

Tas gan nenozīmē, ka gudriem cilvēkiem nav vajadzīga sabiedrība un komunikācija. Viņi vienkārši vēlas runāt par tēmām, kas tuvas tieši viņiem, nevis par atlaidēm veikalos, par laika apstākļiem un brīvdienu plāniem.

Nav nekādas vajadzības atgādināt, ka mūsdienās ir grūti atrast cilvēku patiesi dziļai komunikācijai – tas viss, pateicoties mūsu patērētāju sabiedrības dzīves veidam, kas tendēts uz materiālo labumu gūšanu. Skumji, taču tāda ir patiesība.

6. Daudzi cilvēki ar augstu IQ cieš no psiholoģiskām problēmām

Ir sarakstīti un publicēti ļoti daudzi zinātniskie darbi psihiatrijā, kas parāda psihisko problēmu (piemēram sociofobijas vai bipolāro traucējumu) saistību ar augstu IQ. Vai var apgalvot, ka tā ir dziļa prāta blakne? Kas to lai zin. Cilvēka saprāta spējas līdz galam neviens nav izdibinājis.

Daudzi no šiem gudrajiem cilvekiem ir tendēti uz tā saucamo eksistenciālo depresiju, kas bieži vien ir sekas parāk intensīvai domāšanai. Ja tu parāk bieži visu apdomā un analizē, tad kādā brīdī sāc aizdomāties par dzīvi, nāvi un eksistences jēgu. Tu sāc pārskatīt visu savu dzīvi un skumjas bez jebkāda redzama iemesla ir tev garantētas.

Autors: Anna LeMind

Avots: econet.ru
​​​​​​​Foto: pixaby
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Tomēr es nedomāju, ka gudrība ir nepārvarama “problēma”. Ja cilvēks patiesi vēlas būt laimīgs, viņš noteikti atradīs veidu, kā tādam būt. Šodien arvien vairāk tiek runāts par to, cik svarīgs ir ne  tikai IQ, bet arī EQ (emocionālais intelekts). Kas jādara, lai tā līmenis paaugstinātos. Informācijas lauks ir pieejams ikvienam. Un, man šķiet, ka dziļš prāts šo zināšānu apgūšanā var tikai palīdzēt 🙂  (GFS)

Mans iekšējais kritiķis

bailes5

Kas viņš ir?

Iekšējais kritiķis – tas ir TAS tevī, kurš kritizē, vērtē un virza uz ideāliem. Tieši viņa acīs tev jābūt ideālai sievai, mātei, draudzenei, speciālistei: tāpat tev jābūt ideālai ārienei, jāmāk pareizi sastādīt ideālas atskaites, jāprot sagatavot ideālas prezentācijas.

Viņš nedod tev iespēju un tiesības kļūdīties. Visam jābūt izdarītam ātri, pareizi un nekļūdīgi. Ja tas tā nebūs, viņš uzsāks savu mīļāko dziesmu, kas tevi satrieks pīšļos kā personību un sagraus visas tavas vēlmes un darbības. Viņš ir nežēlīgs un bieži vien arī cietsirdīgs.

Iekšējā kritiķa “darba” rezultāts ir neapmierinātība ar sevi, tiekšanās pēc nesasniedzamiem ideāliem, perfekcionisms, skrējieni konkursā “es esmu labākā”, kas prasa nenormālu enerģijas patēriņu. Un vēl skumjas, spēku zudums, gadījumā, ja esi kļūdījusies un neesi sasniegusi ideālu. Cilvēki, kuriem ir spēcīgs iekšējais kritiķis, noniecina sevi un savus sasniegumus, tajā pat laikā, ceļot uz pjedestāla tos, kurus uzskata par gudrākiem, pareizākiem un labākiem.

Kā atpazīt iekšējo kritiķi?

«Pati esi vainīga», «Varēji izdarīt labāk», «Es esmu slikta māte», «Kāda gan stulbene!», «Kam es tāda esmu vajadzīga», «Es neesmu pelnījusi…», «Man jātiecas…», «Par agru atpūsties, vēl daudz kas jāizdara…», «Nedrīkst kļūdīties», «Man jābūt veiksmīgai», «Man vienalga nesanāks», «Nelien ārā no alas» – tās visas ir viņa balsis.
Viņu atpazīt ir gan viegli, gan grūti.
Viegli atpazīt pēc kritizējošiem vārdiem, kas veltīti tev.
Grūti, tāpēc, ka šie vārdi dzīvē ir kļuvuši tik ierasti, ka patstāvīgi tos ir gandrīz neiespējami saklausīt. Tie ir kā ātri skrienoši titri parasto darāmo lietu fonā.

Kritiķis var klusēt un paslēpties zem sajūtām: ja tu bieži vaino sevi, jūties slikta, nevajadzīga, pamesta – visticamākais, tās ir viņa blēdības. Ja tu kaut ko vairāk uzzini par šīm sajūtām, kritiķis kļūst daudz runīgāks.

Vēl iekšējais kritiķis mīl salīdzināt. Protams, ne jau par labu tev. Piemēram, tu uzzini, ka draudzene ir nopirkusi māju Spānijā un brauc tur atpūsties uz visu vasaru. Bet tu, savukārt, brauc uz mammas vasarnīcu piepilsētā. Un dvēselē paliek tik pretīgi. Un iekšējā balss uzsāk savu ierasto dziesmiņu:

«Tātad draudzene ir labāka par tevi. Viņa ir gudrāka, drosmīgāka un vispār…. Bet tu vari tikai vien…».
Un kā tad realitāte, darbības novertējums, atpakaļsaite? Kritika dažkārt ir ļoti vertīga?

«Bez tās es iekritīšu dīvānā, aizvēršu acis un vispār pārtraukšu kustēties», – saka kliente. Jā, jā, tas atkal ir viņš. Kritiķis mīl maskēties ar labiem nodomiem un atgādināt par savu nozīmīgumu.
Protams, veselīga paškritika ir vajadzīga – lai nepazaudētu saikni ar realitāti un lai orientētos vidē. Veselīga tā ir tad, kad kritizē darbības, ne personību, pie kam – to dara laikus un dozēti. Jā, iekšējais kritiķis ir nozīmīgs, taču ne jau tādā daudzumā un iznīcinošā formā.

No kurienes tas rodas?

Mēs visi nākam no bērnības. Un arī kritiķis nāk no turienes. Vērtējošās un kritiskās piezīmes par mums, kuras skanēja bērnībā, tagad vienkārši ir iesēdušās galvā. Kritika bernībā varēja būt atvērta: «Tu esi nekāds», «Līkas rokas» vai arī nedaudz pietušēts «Bet, lūk, Nataša no pirmā stāva iet mūzikas skolā, zīmē, dzied un dejo».
Interesanti, ka klienti mūsu sesijās spēj izrunāt un atpazīt dažādas frāzes ar visām intonācijām, ko un kā teikuši mammas, tēti, vecmāmiņas, vectētiņi, tantes. Un pat atcerēties situācijas, kurās šīs frāzes ir izskanējušas.

Ko darīt?

1. Ievērot iekšējo kritiķi.
Tas nemaz nav tik viegli. Īpaši tad, ja kopā ar to nodzīvota visa dzīve. Labāk to darīt kopā ar speciālistu. Caur palēnināšanos, apstāšanos, sajūtām. Un, kā tikko izdzirdēsi viņa balsi, sasveicinies: «Sveiks, es tevi jau zinu!».

2. Iepazīties ar viņu.
Paņem zīmuli un papīru. Uzzīmē savu iekšējo kritiķi. Kāds viņš izskatās? Kā runā? Kādā balsī? Iedod viņam vārdu.
Tu vari dzirdēt mammas balsi, atcerēties situāciju un saprast, kā tas bija tad – bērnībā. Bet tagad tam nav nekādas nozīmes. Šeit un tagad tu esi pieaudzis cilvēks. Dažkārt ar to arī pietiek, lai šī balss kļūtu klusāka un tās ietekme mazinātos.

3. Noskaidrot tā svarīgumu.
Kam viņš tev vajadzīgs? No kā viņš tevi sargā? Vai varbūt tadā veidā viņš rūpējas par tevi? Kāds labums tev no viņa? Pieraksti savas atbildes.

4. Apzināties, ka iekšējais kritiķis ir tikai daļa tevis.
Tur, iekšā, ir vieta arī kam citam: atbalstošam, līdzcietīgam, siltam. Iespējams, tam citam balstiņa ir vārgāka un klusāka. Protams, blakus tādam stipram un visu varošam kritiķim. Tavs uzdevums ir atbalstīt savas vājākās puses, nomierināt satrakoto kritiķi. Regulēt tā aktivitāti un ļaut labajam augt, lai tā tie viens otru papildinātu.
Kā to izdarīt? Paskatīties uz savām “kļūdām” no cita skatu punkta, atrast plusus. Piemēram, nokavēji darbu – toties izgulējies. Laikā nenodevi atskaiti – toties satikies ar mīļoto un lieliski pavadīji laiku.

5. Tehnika «Bet ko es teiktu draudzenei?»
Gadījās situācija, kad tu ne tā izskatījies, ne to izdarīji, kļūdījies u.t.t. Iekšējais kritiķis uznāk uz skatuves, paņem mikrofonu un no saviem augstumiem satriec tevi. Stop! To jau tu esi dzirdējusi daudzas reizes. Pamēģini savādāk. Iedomājies, ka šī pati situācija notiek tavai labākajai draudzenei un viņa atnāk pie tevis par to pastāstīt. Ko tu viņai atbildēsi? Pieraksti! Tu viņu tāpat kritizēsi vai atbalstīsi? Un sevi?Brīnumaini, cik ļoti saudzīgi un atbalstoši mēs esam pret citiem un cik noraidoši un stingri pret sevi!!!!!!

6. Strādāt ar savām bailēm.
Kas notiks, ja tu nepaklausīsi savam iekšējam kritiķim un izdarīsi savādāk? Nāksies sastapties ar savām bailēm. No kā tu baidies? Apbēdināt sevi, vecākus, vēl kādu? Tu baidies kļūt slikta sieva, māte, saimniece, nekompetenta speciāliste? Vai vēl kaut kas? Piemēram, tu nenomazgāsi traukus vai nesakārtosi māju. Kas gan tik briesmīgs notiks? Izņemot kritiķa uzstāšanos? Nekas nenotiks! Pasaule nesagriezīsies kājām gaisā. Zeme neizies no savas orbītas, visi paliks dzīvi, neskatoties uz nemazgātajiem traukiem un neizmazgātajām grīdām.

7. Apzināmies un nostiprinām savas stiprās puses, mācamies uzticēties sev, ne kritiķim (atceramies, ka kritiķis ir tikai daļa no mums).

Šajā ziņā mums palīdz SASNIEGUMU DIENASGRĀMATA. Iekārto sev grāmatu, kurā ik vakaru ierakstīsi savus dienas sasniegumus. Tajā rakstām visu, par ko varam sevi paslavēt. «No rīta piecēlos reizē ar modinātāja zvanu – es esmu malacis!». «Divreiz piepumpējos – lepojos ar sevi!». Sāc ar mazumiņu, ievēro nianses!

8. Negaidi ātrus rezultātus.
Iekšējais kritiķis ir tas, ar ko kopā tu dzīvo visu savu dzīvi. Lai novājinātu viņa pozīcijas un pieaudzētu savas labās īpašības, ir vajadzīgs laiks. Ievēro savu kritiķi, novērtē viņa konstruktīvismu (ja tā tas ir), un dari “pa savam”. Ne tā, kā diktē viņš, bet tā, kā gribi tu.
Un tici, tā piepūle, kuru tu pieliksi darbam ar savu iekšējo kritiķi, atgriezīsies tev kā labs garastāvoklis, vieglums, pārliecinātība par sevi un savām darbībām. Savādāk nevar būt, jo tad tu varēsi uzticēties sev, savām sajūtām, savām domām un pieredzei, būt sev lielisks atbalsts. Un tas ir ārkārtīgi svarīgi un vērtīgi.
Arī darbā ar savu iekšējo kritiķi tev palīdzēs Mīlestība. Dari šo darbu ar mīlestību audzē to sevī un tev viss izdosies!

Autors: facebook @arhisomatika
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS