Kā mēs saņemam (vai nesaņemam) no dzīves tieši to, ko vēlamies

parpilniba1

Šajā momentā es atrodos ļoti interesantā dzīves posmā.
Pirmkārt, mēs ar visu ģimeni pārvācamies uz jaunu dzīvesvietu, un tas ir saistīts ar mantu pakošanu, lietu pārcilāšanu – kas vajadzīgs, kas vairs nav vajadzīgs, un to darot, uzpeld dažādi eksistenciāli jautājumi:

Vai man visas šīs lietas ir vajadzīgas?
Izmest vai neizmest?
Un, ja nu šodien es to izmetu, bet rīt man to vajadzēs?
Vai varēšu es vēl ko tādu kādreiz nopirkt?
Izmest vai uzdāvināt?
Doties uz miskastēm vai izsaukt lielāku kravas mašīnu?

Otrkārt, es esmu sākusi aktīvi rakstīt un nodarboties ar mākslu. Pabeidzu savu mājaslapu, plānoju un vadu deju treniņus. Un sakarā ar to, man rodas daudz jautājumu un arī baiļu:

Un, ja nu pēkšņi neviens manis uzrakstīto nelasīs?
Un, ja nu cilvēki nenāks uz maniem treniņiem?
Un, ja nu šī tēma jau ļoti daudzas reizes ir apcerēta?
Un, ja nu es neesmu pietiekami radoša personība, un man nepietiks potenciāla?
Un, ja nu es neesmu pietiekami interesanta un oriģināla?
Un, ja nu es nepratīšu pietiekami labi reklamēt savu lapu?
Un, ja nu pēkšņi….?

Un, lūk, kas man palīdz tikt galā ar šiem jautājumiem un šaubām.
Tā ir PĀRPILNĪBAS FILOSOFIJA.

NABADZĪBAS FILOSOFIJA

Dažādiem cilvēkiem ir dažādas dzīves koncepcijas. Daudzi uzskata, ka resursi ir ierobežoti. Un, ja kāds ir paņēmis ko vairāk, kādam citam noteikti nepietiks. Un nav zināms, vai pēc laika mūsu dzīvē būs tas, kas ir šobrīd. Tā spriež daudzi. Tā ir nabadzības filosofija. Visbiežāk tāda filosofija ir raksturīga vecāka gadagājuma cilvēkiem. Arī tiem, kuri vēl varētu paspēt savā dzīvē kaut ko mainīt. Un ir skaidrs, no kurienes viņiem tas. Tāda bija pasaule mums apkārt, kad pašas sliktākās prognozes piepildījās. Bet padomju sistēmā labi dzīvoja tas, kurš iemācījās sevi ierobežot un dzīvoja pieticīgi. Kaut gan tie, kuri ļoti vēlējās, dabūja visu ko gribēja pie jebkuras sistēmas. Un arī tagad vecākās paaudzes cilvēkiem galvās ir ierobežojumi, tiesa, varbūt ne tik stingri, kā tas bija agrāk.

Šodien pasaule ir mainījusies un ir pavisam cita dzīve, cits laikmets. Un man ir skumji, kad manas paaudzes cilvēki – ap gadiem 40 arī dzīvo ar sajūtu, ka resursi ir ierobežoti. Dažkārt tas aizsniedz arī mani, kad šķiros no savām lietām, vai domāju par savu radošo darbību. un tas ļoti traucē dzīvot. Paldies Dievam, es saprotu, ka tas ir tikai manā galvā.

Pie manis bieži nāk klienti, kuri vēlas mainīt savu dzīvi, tajā pat laikā, mokās ar jautājumiem:

Un, ja nu man nesanāks?
Un, ja nu kļūs arvien sliktāk?
Un, ja nu es aiziešu no pašreizējā darba un neatradīšu neko labāku?
Un, ja nu es izšķiršos ar nemīlamo cilveku, bet mīļoto nesatikšu?

Un, ja nu es neatradīšu klientus?
Un, ja nu es iztērēšu naudu un vairāk naudas man nebūs?
Un, ja nu viss paliks tikai sliktāk?

Varbūt man samierināties ar mazumiņu: labāk zīle rokā, nekā mednis kokā?

Arī šīe visi jautājumi ir nabadzības filosofijas atskaņas.

PĀRPILNĪBAS FILOSOFIJA

Ir vēl cita filosofija. Tā glābj un palīdz kaut ko darīt un sasniegt, neskatoties ne uz ko. Tā ir pārpilnības filosofija. Galvenā doma ir tā, ka Visums ir pārpilnība.
Šīs domas apstiprinājumu es regulāri rodu vienkāršu laimīgu un veiksmīgu cilvēku domās:
“Nauda nāk tad, kad ir projekts”
“Ja kaut kur aizveras durvis, tad tajā pat brīdī noteikti atveras logs.”
“Kam tici, tas arī ir””
Vēl Bībelē ir brīnišķīgs stāsts par 5 maizēm un 2 zivīm… Atcerieties?
(te ir šis stāsts: http://www.svetdienskola.lv/page.php?274)

Kopumā varu teikt tikai to, ka Visums vienmēr atbild uz mūsu lūgšanām un dod to, ko mēs vēlamies. TO, KO MĒS REĀLI VĒLAMIES!

Tā kā, ja vēlaties saprast, ko jūs reāli vēlaties no dzīves un kādas ir jūsu parliecības, paskatieties apkārt – uz savu dzīvi. Tas, ko redzat, ir tieši tas, ko esat pieprasījuši. Pat tad, ja jums šķiet, ka kaut kas te ir ne tā. Savādāk, no kurienes tad tas viss te cēlies?

Ir kāda smieklīga un ļoti patiesa anekdote:
Vīrietis, iespiests sabiedriskajā transportā starp cilvēkiem, brauc uz darbu un domā: sieva – maita, bērni – idioti, priekšnieks – kretīns, pasažieri – stulbeņi, dzīve – s…ds. Aiz muguras viņam stāv Sargeņģelis un visu pieraksta: sieva – maita, bērni – idioti, priekšnieks – kretīns, pasažieri – stulbeņi, dzīve – s…ds. Un domā: “Nesaprotu, kāpēc viņš visu laiku pasūta vienu un to pašu?”.

Tā kā pārpilnības filosofija ir tas, kas glābj un atver ceļu pie radošuma. Visums ir pārpilnīgs un vienmēr mums dod to, ko mes vēlamies.
Personīgi man šī doma ļoti palīdz. Un tad izrādās, ka mednis kokā nav nemaz tik nenotverams putns.

Kā tas palīdz man?

  • Es rakstu rakstus par tēmām, kas man patīk un esmu pārstājusi cepties par to, ka šīs nav nekādas jaunās tēmas. Un vienai seko līdzi nākamā un tas aizrauj.
  • Es fotogrāfēju un mani tas dara laimīgu. Un man nav svarīgi, cik vēl fotogrāfu ir man apkārt un kā viņiem tas sanāk – labāk vai sliktāk.
  • Es rakstu treniņu programmas un esmu pārliecināta par to, ka cilvēkiem tie patiks un noderēs.
  • Daudzas lietas manā dzīvē ir pārstājušas būt risks. Es vienkārši eju un daru.
  • Es atbraucu ciemā un atvedu 7 dažādas fasādes krāsas. un katru dienu kaut ko krāsoju un zīmēju. Akmeņus, sienas, riepas (ar saimnieku atļauju, protams). Krāsoju, kā sanāk. Un krāsošanas gaitā man rodas jaunas idejas.

Katra cilvēka dzīves pieredzi veido viņa domas, sajūtas un priekšstati.

Un tas dod mums iespēju ieraudzīt sevi savā dzīvē kā spogulī. Ja mēs kaut ko nesaņemam, kaut ļoti vēlamies, ir svarīgi uzdot sev jautājumu: “Kā es pamanos nesaņemt to, ko vēlos? Kā es pamanos lūgt tā, ka nesaņemu? Kāpēc man jālūdz tas, kas man nepatīk, un pēc tam jābēdājas?” Atbilde noteikti atnāks.

Un vēl doma par to, ka Visums ir pārpilnīgs, dod iemeslu iemācīties gribēt to, kas mums iepatiksies un pa īstam atļaus būt radošiem. bet jebkurš, pat mazākais radošums ir uzvara pār bailēm.

Autors: Aglaja Datešidze

Tulkoja: Ginta FS

Kā pārvarēt pasivitāti un kļūt par savas dzīves saimnieci

slinkums5

“Es esmu tāda sliiiiiiiiinka… Mierīgi varētu uzvarēt slinkuma čempionātā. Visus pārspēšu apātijā. Uzstādīšu pasaules rekordu bezdarbībā”. Lielisks variants kā vājumu pārvērst par spēku. Var kļūt par visu sliņķu iedvesmotāju. Taču labāk rīkosimies savādāk. Vēl interesantāk, un iziesim no pasivitātes kā īstas uzvarētājas!

Slinkums, gribas trūkums, vai kas man traucē rīkoties?

Atbilde it kā atrodas pašā virspusē. Nedaru, tātad negribu. Bet kā gan var negribēt kustēties, strādāt, ar sevi, vingrināt ķermeni, sasniegt panākumus? Kā var dienām ilgi vāļāties gultā, tikai retu reizi aizdegoties ar kādu ģeniālu ideju?

Patiesībā tas ir reāli. Un daudzas no mums ir saskārušās ar slinķa dzīvesveidu. Tikai iemesli tam ir dažādi.

Pasivitāte var būt smagu pārdzīvojumu rezultāts. Šķiršanās, tuva cilvēka nāve, atlaišana no darba. Vai arī viss vienlaicīgi. Cilvēks salūzt apstākļu ietekmē un kļūst par dārzeni. Iespējams, zaudē dzīves jēgu, grimst skumjās un bēdās un negrib redzēt nākotni.

Apātija var pāriet pāris nedēļās vai mēnešos. Tā var pārvērsties par ieradumu. Tad apziņa uz daudziem gadiem ieslīgst miegā, sapņi pazūd un viss pamirst, draudzenes melnā mantijā ar izkapti rokā, gaidās.

Taču jebkuru ieradumu var izmainīt! Un, ja iekšā mīt stingra apņemšanās pārvarēt bezdarbību, tad pietiek vien uzzināt, kas tam tieši vajadzīgs un maigi ievilkt sevi atpakaļ dzīves bangās.

Plaša redzējuma trūkums kā pasivitātes iemesls

 “Kad nezini, kā dēļ tu dzīvo, tu dzīvo kā nebūt, dienu no dienas, priecājies par to, ka pienāk nakts un miegā varēsi iegremdēt garlaicīgo jautājumu par to, kāpēc dzīvoji šo dienu un kāpēc dzīvosi rīt”.
I.A.Gončarovs “Ablomovs”

Vēl viens totāla slinkuma iemesls – sava ceļa neizpratne. Nespēja noformulēt visas savas dzīves mērķi. Ja nezinu, kā dēļ es dzīvoju, tad kāpēc man vispār kaut ko darīt?

Ir tādi cilvēki, kuriem nepietiek vien ar to, ka vienkārši jānopelna nauda, jāizveido ģimene, jāizaudzina bērni un svētdienās jādodas uz kino vai baznīcu. Viņu dvēsele vēlas ko vairāk. Bet tad, kad tie nesaprot, ko tieši viņiem vajag laimei, tad var pārstāt dzīvot aktīvu dzīvi.

Sākumā okupēt dīvānu, ģeniālas idejas meklējumos, diendienā gremdēties sapņos, iedomājoties sevi visdažādākajos ampluā – aktieris, uzņēmējs, ģeniāls koučs, bestselleru autors… Varbūt arī mēģina kaut ko. Taču visbiežāk piekūst no šāda veida izklaidēm, ne no kā negūstot spēcīgu impulsu.

Te nu atnāk īsta apātija. Cilvēku aprij sajūta, ka nevari šai pasaulei neko dot. Dzīves misija nav atrasta, nav vēlēšanās atgriezties “vāveres ritenī”. Es te vēl nedaudz pagulēšu.

Pirmais likums, lai uzvarētu pasivitāti: atrast jēgu

Lai kāds iemesls būtu slinkumam un apātijai, izeja vienmēr ir. Un pirmais, kas palīdzēs to atrast – ir saprast savas dzīves jēgu. Kā dēļ es esmu? Kādai misijai es esmu dzimis?

Jā, šis ir ļoti sarežģīts jautājums, uz kuru atbilde neatnāks uzreiz. Taču, vai patiešām viss ir tik miglaini? Var izdomāt sev “pagaidu” mērķi, kura dēļ kaut vai nedaudz sagribētos kaut ko darīt. Vai arī atrast universālu, iespējams, pat nedaudz banālu tieksmi, kas iedvesmo kustībai uz priekšu.

Ko tu domā par tādu ideju: “Kļūt par savu labako versiju?” Tikai iedomājies, kas tu varētu būt ideālajā variantā. Tas taču ir vesels aizraujošs mūžu garš ceļš! Darbs ar savu ķermeni, pašizaugsme, apmācība, sevis izmēģināšana tajās jomās, kas jau sen tevi vilina… Un nekādu ierobežojumu, var darīt visu, ko gribās. Tādā kustībā pats no sevis atradīsies kāds lielāks, globālāks, individuāls mērķis.

Padomā par bērniem, par mīļoto ciilvēku, vecākiem, draugiem. Šie cilvēki var kļūt par spēcīgiem motivatoriem. Pirmajā laikā – par galvenajiem motivatoriem. Un tad, kad būsi atguvis spēkus un nostāsies uz kājām, viņi kļūs par atbalstu tavā dzīves misijā.

Kā vēl atbrīvoties no pasivitātes? Atgriezt savu gribasspēku

Ablomova sindroma gadījumā atrofējas gribas muskulis. Un lai arī esam maigas būtnes, nedaudz spēcīgā Atlanta mūsos nenāks par ļaunu.

Patiesībā nav nemaz tik grūti iemācīties pārvaldīt savas sajūtas, vēlmes un uzmanību. Ir sevi labi jāizzin un jāsaprot, kā tieši pazūd gribasspēks, kas ir cēlonis tam, ka notiek sabrukums un kā iemācīties sevi kontrolēt.

Par lielisku palīgu šeit var kļūt Keliijas Makgonigalas grāmata “Gribasspēks”

(To izlasīt var šeit krievu valodā: http://www.mann-ivanov-ferber.ru/books/mif/thewillpowerinstinct/)

gribasspeks

Autore vairākus savas dzīves gadus ir veltījusi gribasspēka pētījumiem, ir vadījusi papildizglītības kursus un pateicoties daudzu studentu pieredzei, sapratusi, kā darbojas kārdinājumu mehānisms.

Izlasot grāmatu, jūs sapratīsiet, ka paškontroles trūkums nav netikums, bet gan dabisks cilvēka stāvoklis, kuru var iemācīties pārvaldīt. Un tāpat saņemt daudz vertīgu padomu kā sadraudzēties ar gribasspēku.

Un vēl daži padomi, kas palīdzēs uzvarēt pasivitāti

Apātija jau ir gatava pacelt rokas un iesaukties: “Padodos!!” Taču, ja šajā brīdī tu apstāsies, tā atkal saņemsies spēkā un uzbruks. Neatstāsim tai šādas iespējas – arsenālā ir vēl daži ieroči.

Fokuss uz pozitīvu

Pasīvi cilvēki mīl sev pārmest. Viņi pastāvīgi domā par savu slinkumu, par neizdarītajiem darbiem un pie sevis skaita…. “Kas ar mani notiek? Kas ir ne tā? Kāpēc es esmu tāda muļķe? Tāda sliņķe?”

Viss ar tevi ir kārtībā un neesi tu muļke. Par to vari pārliecināties, ja ieslēdz pozitīvo domāšanu. Atceries un pieraksti savas uzvaras – jebkura lieluma. Atceries savus talantus, kas tev labi padodas. Un pat slinkajās dienās atradīsies labie darbi, kurus esi paveikusi, atklājumi, ko esi veikusi. Paslavē sevi, noglaudi sev galvu par to, ka apzinies to, par to, ka vēlies mainīties. Tā jau ir 50% uzvara!

Instrumentu apzināšana

Mēs jau pamēģinājām noskaidrot mērķi. Tagad padomā, kas tev ir nepieciešams tā sasniegšanai. Sāc ar lietām, kas ir šajā etapā. Piemēram – došanās uz sporta zāli – vēl pagaidām tas ir pārāk dārgi, taču šobrīd internetā ir video rullīši, kurus var izmantot, vingrojot mājās – pa 20, 30, 40 minūtēm dienā. Hanteļu vietā vari izmantot ūdens pudeles (tā mēs darām arī savos treniņos), bet paklājiņa vietā – parasts dvielis.

Te nu atkal strādā koncentrēšanās uz pozitīvo. Domā par to, kas tev jau ir, lai sāktu darboties. Un neiegrimsti ciešanās, domājot par to, ka tev nav naudas, nav inventāra vai piemērota apģērba. Izpildi pirmos soļus un tiem līdzi nāks viss pārējais.

Atrast domubiedrus, atbalstītājus un palīgus

  • Kopā sanāk labāk. Pat tad, ja blakus ir cilvēki, kuri tiešā veidā nevar palīdzēt, viņi var atbalstīt tevi ar vārdiem, apskaut tevi un patiesi ticēt tam, ka tev izdosies.
  • Esi kopā ar tiem cilvēkiem, kuri tevī redz spēcīgu personību. Tie pacels tavu pašapziņu un bez ironijas pados tev roku, ja kaut kas nesanāks.
  • Vēl labāk, ja tu atradīsi sev palīgu. Treneri, skolotāju, kouču, kurš dos tev zināšanas un kontrolēs, lai darbības tiek veiktas pareizi.
  • Var atrast cilvēku – domubiedru, kurš tāpat kā tu iet šo ceļu un negrib vairs būt pasīvs. Jūs varat kļūt atbalsts viens otram, dot viens otram uzdevumus, atskaitīties par to izpildi.

Un nekādā gadījumā nevajag ienīst savu pasivitāti. Katram ir savs unikāls gadījums. Varbūt tu esi lellīte, kas gaidīja savas burvju pārvērtības? Un šis pasivitātes laiks bija vajadzīgs lai uzkrātu spēkus, lai pietiekami atpūstos pirms savas īstas dzīves sākuma, kas pilna dzīvības, enerģijas un laimes.

Klausies sevī un izej no sava kokona mirklī, kad sirds to liek un šo briesmīgā slinkuma periodu uzskati par unikālu un lielisku pieredzi. Nekas nenotiek nejauši un nelaikā – visam ir savs īstais laiks. Un visam ir sava vieta. Un, ja jūti, ka pienācis laiks izplest spārnus, tad dari to un sasniedz tās virsotnes, kas tev ir svarīgas un ko jūt tava sirds.

slinkums22

Avots: http://flourish-strategy.com/

Tulkoja: Ginta FS

 

Sievietei: nelauzt sevi

anna-razumovskaya
Atkal par sāpīgo! Par sievišķību. Par to, ko tik visu mēs darām, kad cenšamies kļūt sievišķīgākas. Gribās nedaudz pakliedēt mītus un salikt akcentus.
Bieži gadās, ka fanātisma un ideālisma dēļ, izdzirdot sievietes aprakstu “pēc Torsunova”, mēs krītam ģībonī – šausmas, es galīgi neesmu tāda! Es vispār neesmu sieviete! Dabas kļūda! Briesmas! Apmēram tādas emocijas man bija sākumā, kad noklausījos Torsunova lekcijas. Un, protams, tas bija īstākais laiks mesties cīņā ar sevi – pārkārtoties, pārtaisīt, lauzt!
Šajā vietā man paveicās. Fanātisma manī jau no paša sākuma bija maz. Mainīties gribējās, bet īpašas ticības nebija. Un par cik es esmu stūrgalvīga un nepaklausīga, tad uzreiz visu filtrēju, pielietoju pēc kārtas – dienas režīma maiņu atliku līdz pēdējam. Ļoti sāpīgas krīzes un atpakaļkritienu man nebija – paldies Dievam! Tajā laikā par sievišķību maz runāja. Kad es Meistarklasēs runāju par to, ka vēlos palīdzēt sievietēm kļūt par sievietēm – daudzi smaidīja. No divdesmit sievietēm smaidīja vairāk kā puse – kam gan to varētu vajadzēt?!
Bet tagad par sievišķību runā visi, kam nav slinkums, un runā visur. Tiek propogandēts etalons “vēdiskā sieviete” (personīgi man tāds vārdu salikums nepatīk un neiedvesmo, pat modina aizdomas). Un fanātisma ir vairāk kā piesardzības. Var izlasīt vienu rakstu un mesties to pielietot, pat nelasot neko vairāk. Tā arī meitenes ar paaugstinātu vēlmi ticēt visam, ko raksta, dara – metas praktizēt, neiedziļinoties un nepārbaudot. Pēc tam jūtas briesmīgi, jo sākas problēmas tur, kur agrāk viss bija kārtībā.
Problēma ir tajā, ka agrāk katrai meitenei bija savs skolotājs un meistars blakus – māte, vecmāmiņa, skolotāja. Pieaugusi, pieredzējusi sieviete, kura ne tikai varēja mācīt, bet arī pielabot kļūdas. Kā jogas instruktors, kuram no malas labāk redzamas jūsu asanas kļūdas, šī sieviete ar trenētu aci visu uzreiz ievēroja. Vēl bez tā visa, bija svarīgi, lai viņai būtu mīksta sirds, mīloša un labestīga, lai visu pateiktu tādā formā, lai meitene neapvainotos. Mūsu laikos šādas apmācību sistēmas nav.
Diemžēl. Mums nākas visu iemācīties pašām. Bieži es saņemu vēstules no sievietēm, kurām šīs zināšanas iedevušas viņu meitas. Tātad šobrīd ir mainījusies pat zināšanu nodošanas sistēmas kārtība. Un ir skaidrs, ka darot un kļūdoties šajā procesā, no kritieniem neizbēgt. Var aiziet pa nepareizo ceļu, var apmaldīties. Labi, ja blakus ir domubiedri. Mans vīrs šobrīd aktīvi domā par to, kā izveidot ģimeņu un sieviešu klubu tīklu, lai meitenēm būtu ne tikai kur saņemt zināšanas, bet arī vieta, kur griezties pēc palīdzības.
Bet pagaidām es varu jums atkal pastāstīt kādus drošības noteikumus, un salikt akcentus uz svarīgiem sievisķības attīstības postulātiem.
Šos postulātus man gribētos piekārt kaut kur – redzamā vietā, lai pēc iespējas mazāk meiteņu uzsistu sev punus:
  • Nemēdz būt ideāli. Tas ir pirmais punkts. Tu studē rakstus un redzi svētas sievietes. Tās ir ideālas. Un tu vari sanervozēties par to, ka ne tuvu neesi tāda. Nevajag! Svētas sievietes ir īpašas dvēseles, kas atnākušas šeit, lai parādītu mums piemēru, uz ko ir vērts tiekties. Taču to atkārtot mums neizdosies. Mums ir citi uzdevumi un citi apstākļi. Ideāls ir tikai Dievs. Bet mūsu uzdevums ir kļūt laimīgām.
  • Jebkuras attīstības mērķis, tajā skaitā sievietes – ir laime. Laime un mīlestība. Mērķi nosaka kritēriji. Ja tu nekļūsti laimīgāks (orientējošais ir tieši iekšējais stāvoklis ne ārējais), tad tu kaut ko dari nepareizi vai arī neīstajā vietā. Tavs mērķis nav kļūt par supersievieti vai otro Māti Terēzi. Bet būt laimīgai – un šajā laimē dalīties ar saviem mīļajiem.
  • Mēs visas JAU esam dzimušas sievietes. Tāpēc sievišķais mūsos JAU IR. Ar to pietiek. Un tas ir harmonisks. Tieši mums. Dažkārt tas guļ. Dažkārt mēs to neizmantojam. Taču tas ir. Mūsu dvēsele atrodas sievietes ķermenī, un tas nosaka tas vajdzības un īpatnības. Mēs zinām, kāds ir mūsu dzimums. bet ne vienmēr saprotam, ko tas nozīmē smalkākajā līmenī. To arī varam mācīties dažādās skolās un lekcijās.
  • Mēs dzīvojam pasaulē, kur vairāk tiek atbalstīta vīrišķā uzvedība. Un tā kā mēs piemērojamies sociumam, tad izstrādājam ieradumus, kas vairāk der vīriešiem kā sievietēm. Taču no tā sievišķīgais no mums nekur neaiziet. Tas paliek savā vietā un gaida, gaida, kad mēs atkal to ievērosim.
  • Ievērot savu sievišķo būtību mums nāksies agri vai vēlu. Dažkārt grutniecības laikā un pēc bērnu dzimšanas (palīdz hormoni). Dažkart pēc laulībām. Dažkārt metodes mēdz būt ne tās priecīgākās – piemēram, slimība vai konflikti.
Dzīve uz mums var iedarboties trijos veidos: ar mīlestības čukstiem, sirdsapziņas balsi un ciešanu ruporu. Labi būtu iemācīties dzirdēt čukstus, vai ne? Ja nepaspējām, nekas. Ciešanas attīra.

 

  • Kad mēs sākam apzināties, ka esam sievietes un mums ir jāiet nedaudz cits ceļš – ko tālāk? Mūsu ķermeņa tips nosaka mūsu vajadzības un uzdevumus. Tas nosaka kādos mācību priekšmetos mums būs jāliek eksāmeni. Ja vēlamies, varam paņemt klāt vēl kādus papildus, fakultatīvos priekšmetus. Jebkurā gadījumā, sākumā būs janokārto eksāmeni obligātajos priekšmetos. Pacenties noskaidrot, kādas īpašības tev izskatās obligātās un kādas – fakultatīvās. un pamazām apgūsti tās.
  • Sākumā vienkārši studē. Lasi grāmatas, runājies ar tiem, kuri praktizē to, ko tu mācies. Piemēri sev. Kaut ko tu varēsi atzīmēt kā jau apgūtu. Kaut kas būs pilnīgi jauns. Pirms mesties ar galvu visā tajā iekšā, pastudē. Pat Bhagavad-gītā Krišna dod Ardžunam izvēles iespēju. Viņš stāsta par pasaules uzbūvi un visiem likumiem. Un pēc tam piedāvā tam pašam pieņemt lēmumu. Mums vienmēr ir izvēles iespēja. No kaut kā atteiksies uzreiz – nekā briesmīga. Iespējams, atgriezīsies pie tā pēc gadiem, bet varbut arī nē. Katrai no mums ir savs ceļš uz laimi.
  • Kad jau vēlies kaut ko mēģināt, zini, ka uzreiz neizdosies pārkārtoties. Un to arī nevajag. dari visu pakāpeniski. Un virzies no vienkāršā uz sarežģīto. Atrodi tās rekomendācijas, kuras tev ir visvienkāršāk atkārtot un mēģini. Saņem savus rezultātus, iedvesmojies. Pēc tam studē tālāk. Sākumā aritmētika un tikai pēc tam augstākā matemātika.. ja, nezinot ciparus, tu centīsies saprast integrāļus, matemātiku nekad neiemīlēsi. Un, lai arī sākums tev var šķist pārāk vienkāršs, bez tā nebūs pamata tālākai attīstībai..
  • Necenties uzreiz izmainīt visus savus ieradumus. Ne visi ieradumi mums traucē dzīvot. Daži pat palīdz. Daži ar laiku atmirst paši no sevis. Ir tādi, kuri patiesi “jāizravē kopā ar visām saknēm”. Vēlme lamāties, smēķēšana, liderīgs dzīvesveids u.t.t. Te nu vietā būs stingrība un kategoriskums.. Pārējais – vadoties no apstākļiem.
 Vieta, laiks, apstākļi. Vienmēr ņem tos vērā, pirms sāc kaut ko mainīt savā dzīvē.
  • Sievietei, kurai ar vīru ir labas attiecības, frāze «Jā, mans mīļais!» var kļūt par burvju frāzi. Bet, ja attiecības ar vīru jau ir sabojātas, viņa ar šīs frāzes palīdzību var tikai pieliet elļu ugunij. Ņem vērā visus faktorus – kādā attīstības līmenī esi tu, kādā ir tavs vīrs, kādā vidē jūs dzīvojat. Piemēram, daudzas meitenes negrib strādāt. Bet ir hipotekārais kredīts un vīrs, kurš lūdz palīdzēt. Pamest vīru, lai pats kārpās, kā prot? Vai arī pakāpeniski pāriet pie kā cita – varbūt sava sirds darba?
  • Sievišķība sievišķības dēļ – tas nav mērķis. Tas ir tas pats, kas «gribu iemācīties lasīt, lai lasītu». Svarīgi ir ne tikai prast, bet arī pielietot. Tātad pamēģini saprast, kam tev sievišķība? Kas tavā dzīvē un pasaules uztverē mainīsies, ja kļūsi sievišķīgāka? Pats galvenais ir sajūtas. Kā tu gribi justies? Ko tu varēsi dot šai pasaulei, ja būsi sievišķīgāka?
  • Sievišķība – tas nav tas, kam kaut kas tev jādod – princi, bērnus, naudu u.t.t. Sievišķība patiesībā ir pavisam normāls un ikdienišķs sievietes stāvoklis, kurā viņa var atrasties pastavīgi. Vienkārši mēs to esam aizmirsušas. Tas ir domāšanas veids, dzīves veids, spēja just un mīlēt. Cits dzīves virziens, mērķa virziens… Negaidi konkrētus un ātrus rezultātus. Vispār negaidi nekādus rezultātus ārpusē, izņemot savu iekšējo sajūtu izmaiņas. Lai ir pārsteigums!
  • Sievišķība – tas ir tas, ar ko jādalās. Ar pasauli, ar tuvajiem cilvekiem. Tas ir tas, ko nevar attīstīt tikai sev, tad tā patiešām nebūs tāda, kādai tai jābūt. Sievišķība, ko attīsta tikai “priekš sevis” – ir kā piens, kuru glabā pudelē. Agri vai vēlu saskābs un nevienam no tā nebūs nekāda labuma. Tāpēc biežāk padomā, ko vari dot saviem mīļajiem un pasaulei, ja tevī sievišķības būs vairāk?
  • Jāsāk mācīties konkrētas lietas, Sākumā pielietot pašus praktiskākos un pieejamākos risinājumus. Piemēram, sākt var no kleitām. Biežāk nēsā sievišķīgu apģērbu. Vēro, kā mainās tavas sajūtas un veselība. Tālāk, ja tev patīk šis process, izvēlies atkal ko sev patīkamu un izdari to, kam tu jau esi gatava šobrīd un ar ko iekšēji esi mierā.
  •  Ķeries pie tā, kas pagaidām tev vēl ir grūti. Bet – ne paša grūtākā. Pie tā, kas grūti, bet šad un tad izdodas. Bet pēc tam pie tā, kas grūti un neizdodas. Esi pret sevi līdzcietīga. Kad tu atnāc pirmo reizi uz jogas nodarbību, pasniedzējs uzreiz tevi nenoliks stājā uz galvas vai nesēdinās špagatā. Viņš sāks ar vienkāršāko – un pakāpeniski palielinās grūtības pakāpi. Galvenais, lai šajā praksē tu sajustu garšu.
  • Kategoriskumam un fanātismam nav nekā kopīga ar zināšanām un labestīgumu. Tāpēc nevajag tā pret sevi un citiem izturēties. Bakstīt un pieprasīt maksimālo rezultātu. Pēkšņi pāriet tikai uz kleitām vai pat mūķenes apģērbu. Pēkšņi pārstāt ēst gaļu un to pieprasīt darīt arī tuviniekiem. Nedzen zirgus! Viss lai notiek pakāpeniski.
  • Visas zināšanas pirmkārt pielieto pati. Vari klausīties pat lekcijas par vīrieša pienākumiem un gūt no tām sev labumu, Par to, ko vīrs var tev dot, ja vien dosi viņam tādu iespēju. Pēc katras lekcijas uzdod sev jautājumu – kas te bija par mani? Un, kas ir pats interesantākais, ka pat, klausoties vienu un to pašu lekciju, tu uzzināsi kaut ko vairāk par sevi. Kā tikko atstrādāsies viena lieta, parādīsies nākamā un nākamā… Un pēc tam izrādīsies, ka tieši tā tu arī dzīvo. Bet, ja tikai bakstīsi citus – rezultāti būs gluži pretēji.
  • Mācies no tiem, kuru dzīve tev patīk. Kuru rezultāti tevi iedvesmo. Ir daudz vientuļu sieviešu, kuras māca, sievietes bez bērniem, sievietes, kurām vienlaicīgi ir vairāki vīrieši. Skaties uz cilvēku, uz to, kā viņš dzīvo un domā par to, kā vēlies dzīvot tu? Vai man tas patīk? Vai es tā gribu? Vai mani tāda dzīve iedvesmo?
  • Paies vairāki mēneši vai gadi – un tu varēsi salīdzināt. Sevi var salīdzināt tikai ar sevi. Pagātnē. Atceries, ka visiem ir atšķirīgas starta pozīcijas. Kādam jāpaveic lielāks darbs, kādam – mazāks. Ir svarīgi redzēt savas personīgās izmaiņas.
  • Lai kā tu viltos manī vai Torsunovā, vai Ruslanā Naruševičā, vai citos cilvēkos, kas nes kādas zināšanas, lūdzu, nevilies pašās zināšanās! Es izlasīju šo domu žurnālā «Благодарение», un man tā šķita ļoti pareiza. Mēs visi esam neideāli. Mēs visi esam cilvēki. Un, iespējams, iztēlojoties ideālu, tu vilsies cilvēkā. Taču, es tevi lūdzu, neatsakies kaut kā dēļ no zināšanām.

 

Un pats galvenais – nelauz sevi. Daži cilvēki, kuri praktizē personības izaugsmi, visā nopietnībā uzskata, ka vajag vispirms salauzt un pēc tam no jauna uzcelt. Tas ir labs izaugsmes veids vīrietim. Vīrišķīgi ir visu nolīdzināt līdz ar zemi un pēc tam uzcelt. taču tas pilnībā neder sievietei.
Mūsu enerģija ir kā ūdens. Mēs pašas esam elastīgas un plūstošas. Un mūsu uzdevums ir tādā pat veidā mainīties – ielejot mūsu ikdienas dzīvē vairāk labestības, zināšanu, vairāk sievišķīgo nodarbju, vairāk mīlestības. Un galarezultātā saņemt pavisam citu upi, citu jūru, citu okeānu.
Pamazām attīsties, salīdzini sevi tikai ar sevi, izzini. maini savu dzīves garšu, tad izmainīsies tavi ieradumi.

 

Atceries, galvenais ir laime. Kad sieviete ir laimīga, viņa var savā laimē dalīties. Bet, kad viņai viss ir pareizi, viņa visa ir tāda – vēdiska, bet tajā pat laikā iekšā ir izžuvis tuksnesis – ko gan viņa varēs piepildīt ar dzīvu ūdeni?
Autors: Olga Vaļajeva
Avots:valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta FS

Treniņš mīlestības muskulim

13895519_1197457766942380_4545566804668665516_n
Mēs ejam uz trenažieru zāli, kad vēlamies savu ķermeni uzturēt labā fiziskā formā, taču arī mīlestības enerģijai ir vajadzīgs treniņš.
Sāc ar to, ka arvien vairāk un vairāk apzinies mīlestību. Tava sirds guļ dziļā miegā un tā jāatmodina. Un kad tā atmodīsies, tu sajutīsies pa īstam laimīgs. Laime ir mīlestības darbs; nekas cits tevi nevar darīt laimīgu, kā tikai mīlestība.
Gandrīz katra cilvēka sirds ir cieši aizmigusi. Mums nekad nav mācījuši Mīlestību. Mūs apmācīja naidam – iemācīja cīnīties. Tev iemācīja to, ka Pasaule ir naidīga un lai izcīnītu savu vietu šai Pasaulē, ir jācīnās. Gan tiešā gan pārnestā nozīmē – Tu dzīvo Pasaulē, kura ir naidīga un tev jācīnās, ja vēlies izdzīvot, izmantojot gan godīgus gan negodīgus līdzekļus. Ja necīnīsies, zaudēsi: labākais līdzeklis, lai aizstāvētu sevi, ir uzbrukums. Lūk, kur slēpjas lielākā cilvēces nelaime. Tapēc pavisam dabiski, ka Mīlestība ir pazudusi no cilvēku redzesloka.
Sirds turpina sisties kā fizisks mehānisms, taču vairs netiek uzskatīta par dvēselisku dzinējspēku, kāda ir tās galvenā funkcija. Tā NAV tikai fizisks mehānisms – ta patiešām IR dvēseles dzinējspēks. Tāpēc, tikai tad, kad sāksi pulsēt mīlestībā, tu sajutīsies un būsi pa īstam dzīvs. Sāc to apzināties. Jo apzinātāks tu kļūsi, jo vairāk mīlestības tu sajutīsi.

Metode

Kad turi savu draugu aiz rokas, esi ļoti uzmanīgs. Seko tam, vai tava roka izstaro siltumu. Ja tā nebūs, jūsu starpā nebūs harmonijas un enerģijas atdeves. Patiesībā Jūs varat būt sadevušies rokās, taču roka var būt auksta un nedzīva. Nav vibrāciju, nav pulsācijas, enerģija neplūst tava drauga virzienā. Tātad tas ir tukšs, neauglīgs žests. Tāpēc tad, kad esat sadevušies rokās, vēro, vai dziļi iekšienē plūst enerģija drauga virzienā, palīdzi to virzīt, virzi to pats. Sākumā tas būs vingrinājums tikai iztēlei.
Iztēle rada saknes… tā rada un vada enerģiju. Tāpēc tad, kad turi roku; turi to apzināti un iedomājaties, ka enerģija plūst īstajā virzienā un roka kļūst silta un draudzīga. Tu sajutīsi fantastiskas izmaiņas.
Kad skaties uz cilvēku, skaties ar mīlestības pilnām acīm, pretējā gadījumā fiziski acis ir kā akmeņi. Tās ir aukstas un tajās nav nekā dvēseliska.
Kad skaties uz cilvēkiem, “lej” mīlestību “caur acīm”. Kad ej, izstaro mīlestību visapkārt.
Sākumā tā atkal būs tikai iztēle, bet jau pēc mēneša, diviem, tu ieraudzīsi, kas notiek patiesībā. Cilvēki sajutīs , ka esi kļuvis savādāks, daudz siltāks cilvēks…. ar tevi blakus citi sajutīsies komfortabli, laimīgi, mierīgi un arī tev pašam būs lieliska pašsajūta..
Un tā – tai jābūt tavai apzinātai piepūlei – sākt apzināties vairāk mīlestības un izstarot to Pasaulei!”
Autors: OŠO
Tulkoja: Ginta FS

Mihails Labkovskis: Iemīli sevi bezdarbībā

neko-nedarit3
Man universitātē bija profesors, kurš par savu aspiranti (psihotips “teicamniece” ) teica:
— Es no viņas baidos, viņa ir tāda – neslinka! Nedod miera ne man, ne sev.
Ir cilvēki, kuri pat pēc darba, brīvdienās, atvaļinājumā un vispār, vienmēr atrodas nemitīgā kustīgā stavoklī. No viņiem ņirb acīs. Viņi neprot vienkārši pagulēt smiltiņās, vērties tālumā… Nē, viņi noīrē jahtu, lai no rīta mazā gaismiņā dotos jūrā un ķertu speciālās dziļūdens zivis, pēc tam tās ceptu viesnīcas virtuvē – par šausmām šefpavāram. Bet pusdienlaikā viņi jau dodas apskatīt kādu pili, kalnu vai pazīstama dzejnieka kapavietu. Vakarā – diskotēka. Kā gan savādāk?! Mēs taču te neatbraucām tāpat vien! “Laiks jāpavada pilnvērtīgi” – tā ir viņu devīze. Nav gan skaidrs, kā viņi izmēra šo labumu.
Teikt, ka viņi gūst baudu no savas pārmērīgās aktivitātes? Visticamāk, ka – nē. Vienkārši viņi neprot apstāties, un uzskata to par savu īpašo priekšrocību, sakot – nu, jā, tads es cilvēks esmu – vienmēr darbībā!
Klāt pie visa tādi cilvēki nedod mieru arī apkārtējiem. Īpaši to izjūt bērni (nav obligati – savējie). Fiksi nost no dīvāna, izgūlušies te bezdarbībā?
–       Vai mājas darbus jau izdarīji? Rakstiskos? Un mutiskos?
–       Somu sakrāmēji?
–       Istabu sakārtoji? Kāpēc zeķes mētājas?
–       Palasi kādu grāmatu!
–       Negribi? Tad ej ārā pastaigājies!
Bērns izbīlī skatās, un patiešām pieceļas un iet darīt to, kas viņam norādīts, un to, kas no vecāku redzes punkta šķiet viņam noderīgs. Pēc tam atkal cenšas apgulties un atpūsties. Šķiet, nu būs ilgi gaidītais miers! Nekā! Cilvēki ar darbīgu attieksmi pret dzīvi nemīl, ka bēni “neko nedara”. un atkal un atkal kaut kur dzen, vai ved, vai sāk stāstīt par sliņķu un sētnieku bēdīgo likteni.
Domājat, tā viņi ieradina bērnu darboties? Bērns klausās pārmetumos un pēkšņi saprot: kā gan es tā drīkstu gulšņāt, patiešām esmu sliņķis? Nē, viņš domā – kā man tas viss apriebies, līdz kaklam!.
Taču te nu ir jāsaprot, ka cilvēki tā uzvedas ne jau tāpēc, ka piedzimuši tādi kaitinoši, bet tāpēc, ka viņus pašus bērnībā tā dzenāja pašu vecāki. Un, kad vecāki bija bērni, viņiem teica:
— Brīvlaiku sagribējies? Mums nekad nebija brīva laika! Mēs strādājām no 11 gadiem. Rītausmā cēlāmies, govis ganījām, sienu pļāvām… Tā arī izaugām ļoti strādīgi….
Un vēl uzdeva retoriskus jautājumus: ” Kā tā var būt, ka cilvēkam nav ko darīt?” vai arī: “Kā tu domā, kurš tavā vietā to darīs?”
Nav jau nekāds brīnums, tā vēsturiski izveidojies, ka tāda krampjaina aktivitāte skaitās normāla, laba zīme un sociums to nemitīgi uztur pie dzīvības.
Bet dzīve šodien ir mainījusies, pārkārtojusies. Un tagad mēs nevaram runāt par to, ko mūsu senči darīja vai nedarīja, strādāja rokas nenolaiduši, lai būtu maizes gabals un mēs nevaram atpalikt.
Problēma ir tā, ka mūsos ir milzīga TRAUKSME. Milzīga un bieži vien neizskaidrojama. Cilvēki steidzas bez redzamas vajadzības un rezultāta, tikai tāpēc, lai pieklusinātu šo trauksmi. Viņiem šķiet, ka, ja viņi apstāsies, kaut kas notiks, kaut kas tiks palaists garām, katastrofa, pasaules gals.
Patiesībā – nekas tamlīdzīgs nenotiks – ar galvu viņi to saprot, taču galva tur palīdzēt nevar.
Netiekot galā ar dažāda veida nemieru, neprotot palikt aci pret aci ar sevi, šie “trauksmainie” cenšas piešķirt jēgu ikvienai savai darbībai. Un, ja viņi kaut ko dara, tad – tikai ar mērķi.
Staigāt vienkārši tāpat, pastaigāties savai labpatikai – nekad, ja nu vienīgi uz veikalu, kaut ko nopirkt, miskasti iznest, vai apmeklēt kadu svarīgu pasākumu. Un atkal rodas jautājums: vai sasniedzot savus mērķus, mazos un lielos, viņi kļūst laimīgāki? Un atkal – nē! Trauksme tāpat vien nevienu neatlaiž.- ir jāskrien tālāk uz nākamo mērķi.
Un aizbēgšana, kā reiz, arī ir tas simptoms un sekas nespējai būt apmierinātam ar dzīvi – gūt baudu no tās. Par to, ka pati bauda var būt mērķis, trauksmainie cilvēki pat dzirdet negrib.
Cilvēki, ļaujiet taču sev paslinkot! Tas nav nekāds grēks un kauns, tas nav kaitīgi un neviens jūs par to nebārs, par neizdarītu mājasdarbu, jūs taču esat pieauguši. Atradinaties no dzīves senajā stilā: “ķer maisus, vilciens aizbrauc!”. Slavē sevi nevis par triecientempā padarītu darbu, bet par harmoniju sevī.
Un, lūdzu, dodiet savam bērnam šīs divas stundas dienā, par kurām es runāju katrā savā lekcijā “par bērniem”.
Normālai psihes un smadzeņu attīstībai bērnam ir jābūt brīvajam laikam – pilnīgi brīvam laikam. Obligāti!
Kā psihologs teikšu vēl vienu reizi: uzvar ne tas, kurš visu laiku uztraucas un steidzas, bet tas, kurš ir mierīgs, pārliecināts par sevi un prot koncentrēties vajadzīgajā brīdī.
Iemācieties vienkārši sēdēt, gulēt un ne par ko neuztraukties, nedomāt, neciest, neplānot, nerisināt bezgalīgos dialogus un monologus ar tiem, kas aizvainojuši, neskatīties TV seriālus, nelasīt žurnālus.
Lai šajā dzīvē izdarītu daudzas lietas, iesākumā ir vajadzīga nekonedarīšana. Būt nekonedarīšanas stāvoklī, noķert to, paildzināt, paildzināt…. Ja netiekat galā ar savu trauksmi paši, meklējiet speciālista palīdzību – psihologa, psihoterapeita. Dzīve ir tā vērta.
Jūsu uzvārds taču nav Stahanovs, un jums nav vajadzīgs piecgadi paveikt trīs gados. Jums vienkārši jāiemācās dzīvot pēc iespējas labsajūtā.

 

Autors: Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta FS

Mīlestības ceļš un Baiļu ceļš

divi-celi7

Emocijām ir divi galvenie avoti: bailes (un visas baiļu radītās sajūtas), un mīlestība (visas jūtas, kas balstās uz mīlestības). Mēs izjūtam gan vienu, gan otru, taču ikdienas dzīvē vairumam cilvēku dominē bailes.

Var teikt, ka mūsdienu pasaulē ierastās attiecības starp cilvēkiem 95% sastāv no bailēm un tikai 5% – no mīlestības. Protams, dažādos gadījumos šis procents var būt dažāds, taču pat tad, ja 60% baiļu pret 40% mīlestības, vienalga bailes dominē.
Lai saprastu šīs sajūtas, ir svarīgi noskaidrot dažus mīlestības un baiļu raksturlielumus, kurus es nosaucu “Mīlestības ceļš” un “Baiļu ceļš”. Šie divi ceļi ir tikai atskaites punkti, kas palīdz saprast, uz kā balstās mūsu dzīve.Tāds sadalījums ir tāpēc, lai veselajam saprātam būtu vieglāk saprast notiekošo un savā ziņā kontrolēt dažus mūsu pieņemtos lēmumus.
Parunāsim par šiem raksturlielumiem.
1. Mīlestība neuzliek nekādas saistības. Bailes – tās ir vienas vienīgas saistības.
Ejot pa Baiļu ceļu, mēs darām vienu vai citu lietu tāpēc, ka mums tas Jādara, un arī no citiem mēs sagaidām, ka viņi rīkosies tāpat, jo tas ir viņu pienākums. Mums ir pienākumi, bet kā tikko parādās kaut kas, kas mums obligāti IR jāizdara, mēs sākam pretoties. Un, jo spēcīgāk pretojamies, jo vairāk ciešam. Agri vai vēlu mums rodas vēlme izvairīties no šiem pienākumiem. Turpretī mīlestība nepretojas nekam. Lai kas arī notiktu, mēs darām to vienkārši tāpēc, ka vēlamies. Viss pārvēršas labsajūtā – tā ir savdabīga spēle, kas nes prieku.

2. Mīlestība neko negaida. Bailes ir pilnas gaidu.
Bailēs mēs darām to vai citu tāpēc, ka domājam, ka mūsu pienākums ir to darīt, un no citiem atkal gaidām to pašu. Lūk, kāpēc bailes rada sāpes, bet mīlestība – nekad. Mēs uz kaut ko ceram, ja tas nenotiek, mums ir sāpīgi – mēs uzskatām, ka tas ir netaisnīgi. Mēs apvainojam citus par to, ka tie neatbilst mūsu gaidām.

Savukārt tad, kad mīli, tu neko negaidi. Mēs mīlam tāpēc, ka tā vēlamies.

Un, ja citi cilvēki kaut ko dara vai nedara, tad arī tikai tāpēc, ka vai nu vēlas, vai – nevēlas – un tajā nav nekā personīga. Ja tu ne uz ko neceri un tas nenotiek, tad kur ir bēda? Mums nav nekādu nepatīkamu sajūtu, lai kas arī notiktu, tas derēs. Lūk, kāpēc iemīlējušos nekas neaizskar: viņi vienkārši neko nepieprasa no mīļotā, un nesasien viens otru ar pienākumiem.

3. Mīlestība ir balstīta uz cieņu. Bailes neciena neko, tajā skaitā neciena pat pašas bailes.
Ja es kādu žēloju, es viņu necienu. Viņš neprot pieņemt lēmumus? Taču, ja man kāda cita vietā jāpieņem lēmumi, tas nozīmē, ka es viņu necienu. Bet, ja es kādu necienu, tad cenšos ar šo cilvēku manipulēt.

Vairums gadījumu, kad mēs saviem bērniem cenšamies pamācīt kā dzīvot, mēs izrādam necieņu pret viņiem. Mēs viņus žēlojam, cenšamies kaut ko darīt viņu vietā, to, ko viņiem pašiem vajadzētu izdarīt.

 Un, ja es necienu pats sevi, tad sāku sevi žēlot. Man šķiet, ka es neesmu gana labs, lai dzīvotu šajā pasaulē.

Kā noteikt, ka tu sevi necieni? Pēc domas: “Ak, es nabadziņš! Man trūkst dotību, es esmu pārāk dumjš, pārāk neglīts, lai man kaut kas izdotos…” Žēlums pret sevi ir necieņas pret sevi sekas.
4. Mīlestība nav žēlabaina: tā ne pret vienu neizjūt žēlumu, taču tā ir līdzcietīga. Bailes ir pilnas žēluma, tās žēlo visus.

Mēs žēlojam tos, kurus necienām, jo neticam, ka šie cilvēki ir pietiekami spēcīgi, lai ar kaut ko tiktu galā. Bet mīlestība citus ciena.

Ja mēs mīlam cilvēku, mēs ticam, ka viņš ir gana spēcīgs, gudrs un labs, lai dzīvē piepildītu savas vēlmes.

Mums nekas nav jālemj viņa vietā. Viņš pats tiks galā. Ja netiks, mēs pasniegsim viņam roku, palīdzēsim uzslieties kājās un teiksim: “Tu vari! Pamēģini vēlreiz!” Tā ir līdzcietība, ne žēlums. Līdzcietība ir cieņas un mīlestības sekas, žēlums -necieņas izrādīšana un baiļu sekas.

5. Mīlestība bez minstināšanās uzņemas atbildību. Bailes izvairās no atbildības – taču tas nenozīmē, ka tās ne par ko neatbild.

Centieni izvairīties no atbildības – tā ir viena no lielākajām mūsu kļūdām, jo ikvienam solim ir sekas. Visam, ko mēs darām un par ko domājam, ir sekas. Kad mēs izdarām izvēli, mūs gaida atbilstošs rezultāts, noteikta reakcija. Bet rezultāts un sekas noteikti iestājas arī tajā gadījumā, ja mēs neizdarām izvēli.

Kā darbībai tā bezdarībai ir sekas. Lūk, kāpēc ikviens cilvēks pilnībā ir atbildīgs par savu rīcību.

Pat tad, ja negrib atbildēt. Jā, bieži vien mūsu kļūdas cenšas izlabot citi cilvēki, taču mēs vienalga maksājam par savām pieļautajām kļūdām – un rezultātā maksājam dubultā. Kad kāds cits cenšas uzņemties atbildību par mūsu sastrādāto, tas noved pie vēl nopietnākām nepatikšanām.

6. Mīlestība vienmēr ir labestīga. Bailēm labestība nav raksturīga.

Baiļu ceļā mums ir ļoti daudz pienākumu un gaidu. Šajā ceļā mēs necienam, izvairāmies no atbildības un izjūtam žēlumu. Bet vai tad var labestīgas jūtas rasties tam, kurš cieš no neizbēgamām bailēm? Mēs jūtamies kā visa apkārtējā upuri, mēs pastavīgi esam nikni vai skumji, mēs esam greizsirdīgi un uzskatām, ka mūs nodod.

Dusmas nav nekas cits kā baiļu maska. Skumjas – tās ir slēptas bailes. Greizsirdība – tās ir maskējušās bailes. Ja mēs izjūtam šādas jūtas, kas balstās uz bailēm un rada vienas vienīgas ciešanas, mēs tikai varam tēlot labestīgos. Patiesībā mēs neesam labestīgi, jo jūtamies slikti un neizjūtam laimes sajūtu.

Bet, kad ej pa mīlestības ceļu, tev nav ne pienākumu ne gaidu. Tu nežēlo ne sevi, ne savu dzīvesbiedru. Viss ir labi kā ir – un tāpēc tava seja staro laimē. Tu esi apmierināts ar sevi un šī laime dara tevi labestīgu.

Mīlestība vienmēr ir labestīga, bet labestība dara mūs augstsirdīgus un atver mums visas durvis. Mīlestība ir dāsna. Bailes ir skopas, tās visu grib tikai sev un egoisms aizslēdz jebkuras durvis.

7. Mīlestība ir bez nosacījumiem. Bailes vienmēr izvirza nosacījumus.

Baiļu ceļā mēs mīlam cilvēku, ja viņš ļauj ar sevi manipulēt, ja viņš ir labs pret mums, ja viņš atbilst tam tēlam, kurš radies mūsu iztēlē. Mēs izdomājam, kādiem jābūt apkartējiem, bet apkārtējie nav tādi un nekad nebūs – un mēs viņus par to nosodām, spriežam tiesu. Mēs kaunāmies par cilvēku, ja viņš nav tāds, kādu mēs viņu vēlētos redzēt. kad viņš neierakstās mūsu izdomātajā tēlā, tas mūs tracina, mulsina un izved. Taču tā ir tikai neīsta mīlestība.

Mīlestības ceļā nemēdz būt “ja”, tur nav nekādu nosacījumu.

Mēs mīlam cilvēku tādu, kāds viņš ir un mēs paši varam būt tādi, kādi esam. Un, ja mums nepatīk viņš tāds, kāds viņš ir, labāk vienkārši atrast kādu citu – tādu, kurš patīk vairāk.

Mums nav tiesību nevienu mainīt un nevienam nav tiesību censties izmainīt mūs. Ja mums ir lemts mainīties, tad tikai tādā gadījumā, ja mēs paši to vēlamies – piemēram tad, kad esam nolēmuši pārtraukt savas ciešanas.

Vairums cilvēku visa sava mūža garumā iet pa baiļu ceļu. Viņi uztur attiecības, tāpēc, ka uzskata, ka tas ir viņu pienākums.

Šo attiecību ietvaros viņi šo otru cilvēku sasaista ar visdažādākajām gaidām.

Visas drāmas un ciešanas rodas vien tāpēc, ka mēs izmantojam tos komunikācijas kanālus, kas radušies sen – vēl pirms mūsu piedzimšanas. Cilvēki nosoda viens otru, paši kļūst par upuriem, tenko ar draugiem par draugiem, mājās un bāros. Viņi kūda savus ģimenes locekļus vienu pret otru. Viņi uzkrāj emocionālo indi un nodod to tālāk mantojumā saviem bērniem.

“Paskaties uz savu papucīti! Paskaties, ko viņš sadarījis! Ceru, ka tu izaugsi ne tāds kā viņš! Visi vīrieši ir cūkas! Visas sievietes ir maitas!” Lūk, ko mēs daram ar cilvēkiem, kurus sakāmies mīlam – ar saviem bērniem, vecākiem, draugiem, dzīvesbiedriem..

Baiļu ceļā mēs izdomājam tik daudz apstākļu, cerību un pienākumu, ka gala rezultātā radām nosacījumus – tikai tāpēc, lai aizsargātos no emocionālajām ciešanām.

Patiesībā nekadiem nosacījumiem nav jābūt. Taču šie noteikumi ietekmē mūsu komunikācijas kanālu skaitu mūsu attiecībās, jo tad, kad cilvēki baidās, viņi melo.

Ja mēs ceram, ka cilvēkam jābūt tādam, viņš jūt, ka viņa pienākums ir būt tieši tādam. Lielā bēda ir tajā, ka viņš galīgi nav tāds, kādu viņu grib redzēt.

Kad viņš pret mums ir godīgs un paliek tāds kāds ir, tas mūs aizskar un satracina. Un tāpēc viņš melo, jo baidās tikt nosodīts. Viņš baidās, ka mēs sāksim viņu apvainot kādos nodarījumos, spriedīsim tiesu un nosodīsim – daudzas reizes par vienu un to pašu kļūdu.

Mīlestības ceļā valda taisnīgums. Ja cilvēks ir pieļāvis kļūdu, viņš maksā vienu vienīgu reizi par vienu kļūdu. Un, ja viņš no tiesas sevi mīl, tad gūs no šīs vienas reizes mācību.

Baiļu ceļā taisnīguma nav. Mēs uzvedamies tā, ka maksājam par vienu un to pašu kļūdu tūkstošiem reižu.

Un saviem dzīvesbiedriem un draugiem mēs liekam maksāt par viņu kļūdām tūkstoškārt. Rodas netaisnības sajūta un tā cērt arvien jaunas emocionālas brūces. Protams, ka rezultātā mēs vienkārši zaudējam, jo esam tam noskaņojušies.

Cilvēki pamanās dramatizēt it visu, pat nenozīmīgākos notikumus. Un mēs redzam, ka visas šīs drāmas ir pilnīgi dabiskas ellei līdzīgas un tas notiek ar lielāko daļu ģimenes pāru, jo tie iet pa baiļu ceļu.

© Dons Migels Rīzs  “Mīlestības meistarība”

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Laimīga cilvēka dzīves recepte

rits11
Mēs bieži vien dzirdam runas par to, ka ikviena cilvēka galvenais uzdevums ir rūpes par savu paša laimi. Kādam šis apgalvojums izsauc pretestību. Mēs baidāmies izskatīties kā sevī iemīlējušies egoisti. Kāds uzskata, ka tāpat no rīta līdz vakaram rūpējas tikai par sevi, tikai tuviniekiem tas ne īpaši patīk.
Ja ieskatīties šajā jautājumā nedzudz dziļāk, šādā attieksmē pret savu dzīvi nav nekā nosodāma. Ja katrs no mums būtu aizņemts ar saviem paša “stāvokļiem” un sajūtām, apkārt vairs nebūtu nervozu, nelaimīgu un pastavīgi uzbrūkošu cilvēku. Pieaugušie pārtrauktu savu slikto garastāvokli izgāzt uz bērniem. Bērni censtos būt tuvāki saviem laimīgajiem vecākiem. Lieliski, vai ne?
Vai vēlies nodzīvot kaut vienu ideālu, laimīgu savu parasto dienu? Tādu, lai atmiņas par to sildītu un gribētos atgriezties tās saulainajos apkampienos? Tad sāksim!

 

Izrotā savu rītu!

Atceries savu ne pašu brīnišķīgāko rītu. Modinātājs. Agra celšanās. Sadrūmuši bērni. Neizgulējušies pieaugušie. Ātras brokastis. Skraidīšana pa māju un rinda vannasistabā. Pēc tam, kārtīgi izraustījuši viens otru, ģimene atviegloti pamet savu mājvietu un nes šo savas iekšējās spriedzes enerģiju tālāk – transportā, skolā, institūtā, savos darba kabinetos. (Un atceresimies to, ka arī citiem šis rīts varētu būt bijis ne tuvu ideālajam. Tātad, kāda ir kopējā enerģētika, piemēram, darba kolektīvā?)
Patiesībā ir ļoti svarīgi, kādu pirmo domu, no paša rīta pamostoties, mēs IZVĒLAMIES un kāda ir mūsu pirmā darbība pēc pamošanās. Ne velti es saku “IZVĒLAMIES”. jo par mūsu domu kvalitāti atbildīgi esam tikai mēs paši!
Mana mīļākā glezna ir Gustava Klimta «Skūpsts». Un es zinu, ka tā mani priecē. Tāpēc šīs gleznas reprodukcija karājas pie sienas manā guļamistabā. Un tā ir pirmā, ko redzu no rīta, kad pamostos. Košās, piesatinātās krāsas, kas priecē manas acis, momentā rada atbilstošu noskaņojumu.
Līdzi noskaņojumam atnāk doma. Spilgta kā pati glezna, vai silta, sildoša, vai uzmundrinoša un enerģiju atmodinoša. Galvenais, ka šī doma vienmēr ir pozitīvā nokrāsā. Un tā, sākums ir labs. Ejam tālāk!

 

Izdomā sev ik rīta rituālu, kas spēj pacelt tavu garastāvokli.
Tā var būt īsa meditācija, vai stāja uz rokām. Filosofiskā mierā izdzerta rīta kafijas krūze vai kontrastduša. Pārītis deju kustību, kuras palūgs tev tavs ķermenis, vai vienkārša staipīšanās, bet paveikta no sirds – labsajūtā. Ja tu izdarīji šo darbību un ievēroji, ka it kā nejauši smaidi – mērķis ir sasniegts!.
(P.S. Es atceros kāda veiksmīga cilvēka stāstu, kurš teica, ka viņš jau daudzus gadus nekāpj no gultas ārā, kamēr nav apraudājies no laimes. Bet sāka viņš to darīt vēl tad, kad nebija ne veiksmīgs, ne laimīgs.)
Un tā, knapi pamodies, tu esi uzdāvinājis sev gabaliņu laimes. Tagad tev būs iespēja iepriecināt savus mājiniekus ar savu brīnišķīgo garastāvokli! Un tu redzēsi, cik mierīgi un harmoniski paies jūsu kopīgais rīts un cik priecīgi jūs dosieties katrs savās ikdienas gaitās.

 

Diena. Attiecies filosofiski pret nepatikšanām.

Šīs receptes jau sen visiem ir zināmas. Mēs dziļi ieelpojam vai skaitam līdz 10, iekams atbildam uz kādu repliku vai apvainojumu. Mēs skaitām afermācijas, par to, ka “viss ir vienkārši brīnišķīgi, viss ir kārtībā, arī tas pāries” un smaidam sev spogulī. Mēs viens otram sakām “Neņem to pārāk tuvu pie sirds!” Bet paši saprotam, ka pateikt vienmēr ir vienkāršāk, kā sekot šim padomam..
Par šo tēmu vēlos pastastīt nelielu pritču. Tā noderēs ikvienā nepatīkamā situācijā, kas var izbojāt tavu dienu.
Budda un viņa skolnieki bija ieradušies kādā ciematā. Tā iedzīvotāji bija budisma pretinieki un tapēc sāka ceļiniekus apvainot. Buddas skolnieki atbildēja ar to pašu. Sākās agresīvs strīds, bet Budda palika mierīgs. Kad skolnieki vēlāk sāka viņu izprašņāt, kāpēc viņš uz apvainojumiem nereaģēja, tas vēsā mierā atbildēja:
«Neviens cits, izņemot tevi pašu nevar valdīt pār tavu uzvedību. Sakiet man, ko jūs darīsiet ar augļu grozu, ko esat atnesuši man, bet es to nepieņemu? Visticamākais aiznesīsiet mājās saviem tuviniekiem un paši apēdīsiet. Un, ja nu es nepieņemšu jūsu apvainojumus, ko jūs ar tiem darīsiet?»
Tāpat es jums piedāvāju neņemt no agresoriem un apvainotājiem viņu emocijas.
Saglabā tīru savu laimes avotu, ko tev savā dvēselē izdevās atdzīvināt agrajā rīta stundā! Un vēl labāk, ja padalīsies tajā ar citiem cilvēkiem.
Tā arī ir, ka ikviens no mums ir savu emociju un reakciju saimnieks. Tikai mēs paši nolemjam, kāda būs atbalss. Un vēl gudrie reiz teica, ka:
Nevienam notikumam pasaulē nav nekādas nozīmes, izņemot to nozīmi, kuru mēs paši tam piešķiram!
Periodiski atgādini to sev!

 

Gulēt aizej laimīgs!

Un, lūk, pagājusi tava laimīgā diena! Īstais brīdis atskatīties uz to un izdarīt secinājumus. Ir patīkami domās izstaigāt savu dienu, sākot no paša rīta – atcerēties spilgtākās epizodes, kas izraisa smaidu un labsajūtu, padomāt, ko labu šodien esi izdarījis sev un cilvēkiem, labos vārdus, ko esi dzirdējis no citiem cilvēkiem. Pateicies pasaulei par cilvēkiem, kuri šodien bija tev blakus, domāja par tevi, palīdzēja tev. Paslavē sevi par to, ka atrisināji kādu lietu, vai tiki galā ar kādu pārbaudījumu un viss beidzās labi. Galu galā pateicies par to, ka esi dzīvs un elpo. Un nedaudz pasapņo! Par skaistu dzīvi – tas tiešām nav kaitīgi! Pasapņo par dāvanām, ko gatavo tev tava labā dzīve. Par to, kāda skaista pienāks rītdiena. Un aizmiedz ar smaidu!

 

Katru rītu, pamostoties, mēs izvēlamies sev garastāvokli, tāpat, kā izvēlamies apģērbu…. Tērpies laimē, tā vienmēr ir modē!

 

Avots: http://www.aum.news/
Tulkoja: Ginta FS