Iemāci saviem bērniem risināt TIKAI TRĪS svarīgas lietas dzīvē…

vecaki un berni1

Daudzu vecāku dzīvi ir sabojājusi ideja par to, ka viņi ar saviem bērniem ir vienlīdzīgi. Es uzskatu, ka šī ideja ir kaitīga dzīvei un bērnu psihei. Tāpēc, ka reāla vienlīdzība iestājas reizē ar iespēju vienlīdzību, iespēju, kas nodrošinātas ar paša darbu. Un, ja tavs bērns to neapzinās, viņš ir nolemts mūžīgām sociālajām neveiksmēm.

Man periodiski jautā, kāda ir mana attieksme pret bērnu audzināšanu un ko es uzskatu par pareizu audzināšanu. Mans atskaites punkts ir audzināšanas mērķis un galvenais uzdevums, un no šejienes tad arī izriet metodes un audzināšanas veidi.

Audzināšanas mērķis ir apmācīt cilvēku risināt TRĪS uzdevumus

– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību regulēt savas emocijas un vajadzības,
– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību nodrošināt sevi un savas vajadzības,
– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību realizēties sociumā

Un viss.
Viss pārējais ir lirika, kas nespēj aizvietot šos trīs uzdevumus, jo, ja reiz tu esi laidis pasaulē bērnu, tu esi atbildīgs par to, lai iemācītu šos trīs uzdevumus risināt.
Daudzus vecākus ir samaitājusi šī ideja par vienlīdzību ar saviem bērniem.
Es uzskatu, ka šī ideja ir kaitīga dzīvei un bērnu psihei. Tāpēc, ka reāla vienlīdzība iestājas reizē ar iespēju vienlīdzību, iespēju, kas nodrošinātas ar paša darbu. Un, ja tavs bērns to neapzinās, viņš ir nolemts mūžīgām sociālajām neveiksmēm.

Tikai šī nevienlīdzība ir spējīga motivēt apgūt šīs iemaņas.
Kamēr vien tavs bērns uzskata, ka ir ar tevi vienlīdzīgs, viņam nav nekādas vajadzības pacelt savu pēcpusi, lai iemācītos risināt šos trīs uzdevumus.

Vecāki nav vienlīdzīgi ar saviem bērniem tikmēr, kamēr bērns nerisina šos uzdevumus patstāvīgi.
Un pat pēc tam, šī nevienlīdzība saglabājas, ja vecāki turpina augt un attīstīties, jo viedumam nav atpakaļgaitas, un šādu vecāku viedoklim vienmēr būs lielāks svars, kā viņu pašam gudrākajam bērnam.

Cieņas trūkums pret cilvēku, kuram ir lielāka pieredze un viedums kā tev, ir bezkaunība, kura vainagojas ar veselu rindu “grābekļu” tā bērna ceļā, kurš nolēmis, ka viņš JAU ir vienlīdzīgs ar tiem, ar kuriem reāli NAV vienlīdzīgs.

Šī vienlīdzības ideja sagrauj un sēj ilūzijas bērnu prātos, ka viņiem ir tās pašas pilvaras, kas viņu vecākiem. Tie ir murgi.

Līdz brīdim, kad tavam bērnam aprit 21 gads, viņam jāiemācās daži vienkārši noteikumi:

1. Viņam neviens neko nav parādā.
2. Noteikumus uzstāda tas, kurš maksā.
3. Unikalitāte un ģenialitāte ir pamats sava svarīguma sajūtai un lepnībai un reālajā dzīvē tām nav nekādas vērtības.
4. Reālais cilvēka vērtības mērs ir viņa prasmes – būvēt sociālo mijiedarbību un pārdot savus produktus un pakalpojumus. Tās ir prasmes, kas nes reālus rezultātus – gan finansiālo brīvību gan neatkarību no citiem cilvēkiem.
5. Centieni komunicēt kā līdzīgs ar līdzīgu ar tiem, kas par tevi maksā un risina tavas problēmas – ir bezkaunīgi. Gribi uzstādīt savus noteikumus – maksā.
6. Lai citi cilvēki cienītu tavas robežas, tavu gaumi un vajadzības, tev tas jānopelna ar savu ieguldījumu kopējā lietā un kopējā “katliņā”. Autoritāte no gaisa nekrīt.
7. Attīstība ātrāk notiek tajos apstākļos, kuri ir tieši šobrīd. Ideāli apstākļi noved pie degradācijas, nevis attīstības un, ja cilvēks ātrāk vēlas kļūt savas realitātes burvis, viņam jāpieņem spēles noteikumi tādi, kādi tie ir šeit un tagad ar visiem to ierobežojumiem un problēmām.

Šī piedzīvojumu spēle (quest) arī ir pats īsākais ceļš uz veiksmi, uzplaukumu, labklājību un brīvību.
Autors: Ņina Rubinšteina – psiholoģe un geštalt-terapeite
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Kā atbrīvoties no bailēm?

tārpiņš

– Kāda radioklausītāja Vera uzdod jautājumu par savu darbu: “Daudzus gadus esmu nostrādājusi firmā ar stabilu atalgojumu, visām sociālajām garantijām, taču tas nekad nav bijis mans aicinājums. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka man ir jāmaina mans darbs: gan sfēra gan profesija. Kā atbrīvoties no bailēm, pamest iesildītu vietu un atgriezties savā radošajā profesijā kā brīvmāksliniecei, zaudējot naudu un stabilitāti, bet darot to darbu, kas ir mans aicinājums? Man nav no kā gaidīt finansiālu atbalstu, ja gadījumā neizdosies noorganizēt savu lietu. Kā iemācīties dzīvot savu dzīvi uzticoties, neturēties pie ierastā, kuram esi kā pielipis. Šaubas un bailes no neveiksmes liedz iespēju spert pirmo soli. Un manu izvēli starp naudu un aicinājumu vada bailes. Vai iespējams tikt ar tām galā?”

Atbild Oļegs Gadeckis
– Vera, es turpināšu runāt par likteni un tā scenārijiem. Ikviena situācija, kas mūs uztrauc, kas rada mūsu dzīvē nepatikšanas, tiek dota mūsu attīstībai. Tās iekšējā jēga ir tieši šī. Un jums tiek dota šī situācija: no vienas puses jūs esat kā pielipusi darbam, kurā ir stabila alga un garantijas, drošības sajūta, bet no otras jūs jūtat, ka ir kādas radošās spējas, kuras neesat realizējusi, kuras vēlētos realizēt, taču nevarat to izdarīt šajā darba vietā un profesijā.

Bailes, kurās dzīvojam.
Šī situācija spiež arvien vairāk, pieaug neapmierinātība – tā ir dzīves mācību stunda, kas jāapgūst. Cik varu nojaust, tā norāda uz to, ka jūs neuzticaties savai dzīvei vispār un tā apzīmē jūsu iekšējās bailes. Šīs bailes nav saistītas ar pāreju uz citu darbu. Domāju, ka jums ir bailes, ar kurām jūs sadzīvojat visu laiku. Jūs neuzticaties dzīvei, tāpēc pārbaudat katru savu soli. Jūs netiecaties atvērties dzīvei, drīzāk turaties pie vecām ierastām lietām, jūs drīzāk izvēlēsieties stereotipus, nevis iespēju kaut ko jaunu mēģināt un mainīt.
Pamēģiniet šo situāciju apdomāt nedaudz plašāk, kā mācību, kura tiek dota, lai kaut ko saprastu. Tā parāda jūsu iekšējās bailes no dzīves, neuzticēšanos tai. Un norāda uz to, ka jums jāattīsta sava uzticēšanās, atvērtība tās vadībai. Tas ir tas, ar ko jāstrādā. Tāpēc pacentieties ar to strādāt ne tikai šajā situācijā, bet it visās – arvien plašāk.

Piemēram, es paskaidrošu. Ja jums pēc diviem mēnešiem būs jāpaceļ kāda ļoti smaga lieta, tad sapratīgi būtu sākt trenēties jau tagad: sākt celt smagumus pa drusciņai, arvien palielinot to svaru. Tā rīkojas saprātīgs cilvēks, kurš plāno savu dzīvi.
Iespējams, šobrīd jūs neesat gatava atteikties no sava darba un neesat gatava doties brīvā peldējumā, taču sāciet strādāt ar savu uzticēšanos dzīvei, jums šobrīd tā māca tieši šo – uzticēšanos jaunajam, prast mēģināt, prast meklēt, prast klausīties un izdzirdēt, ko dzīve saka, prast dzirdēt savu intuīciju – sāciet darīt visu šo. Ja pakāpeniski atstrādāsiet šo savu kvalifikāciju sevī – variet būt pārliecināta, ka pēc kāda laika jūs šo situāciju uztversiet pavisam savādāk. Tas ir pirmais, ko vēlos jums teikt.

Bailes un šaubas spert pirmo soli.
Otrais – saprotiet vienu lietu, kas ir ļoti parasta, bet kuru nezin vairums cilvēku. Laime ir iespējama tikai tad, kad cilvēks sevi realizē kā personība, kad realizējam savu aicinājumu, sūtību, savu dabu.
Ja jūs turaties pie kaut kā, kādas ērtas vietas, stabilitātes, tad, iespējams, stabilitāte būs, bet apmierinājuma nebūs nekad. Un tāpēc jums iekšēji ir jāizsver, ko jūs vēlaties – šo ārējo stabilitāti, vai tomēr vēlaties būt laimīgs cilvēks.
Ja otrais – tad jums ir jādara un jāmēģina. Taču ir jāatceras, ka saprātīgs cilvēks rīkojas piesardzīgi. Pavērojiet tārpiņu, kā tas rāpo – tam ir īpaša kvalifikācija – tas pārvietojas plūstoši: aizmugure vēl atrodas vecajā vietā, bet priekša jau apgūst jauno, un, kā tikko priekšējā daļa būs nostiprinājusies jaunajā vietā, tas pievilks klāt aizmugurējo. Ko šī analoģija nozīmē jums?
Sāciet ar to, ka izmēģiniet sevi kā mākslinieci kādās sfērās – paliekot vecajā vietā, izmēģiniet sevi jaunā ampluā. Tā jūs kļūsiet pārliecināta par sevi un vēlāk varēsiet pilnībā pāriet uz jauno vietu. Tas ir praktiskais padoms, ko es pievienotu pirmajam – filosofiskajam.

Oļega Gadecka intervija kanālam YogaRadio
Tulkoja: GInta FS

Reiz dzīvoja meitenīte…

jauna meitene4

Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa prata laicīgi aizvērt muti un paiet malā. Rezultātā viņa kļuva par draudzeni lieliem cilvēkiem.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa nevarēja uztaustīt cilvēkiem sirdis, tāpēc nolēma, ka sirds tiem vispār nav.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa ļoti alka pēc seksa. Tāpēc ēda, ēda, ēda un ļoti daudz strādāja.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa satikās ar vieniem puišiem, bet žēlojās par viņiem citam, ar kuru nesatikās. Žēlojās, žēlojās un beigās ar viņu apprecējās. Tagad tam par viņu pašu žēlojas. Starp citu – ļoti izdevīgi.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa domāja, ka brīnumi notiek paši no sevis. Bet pēc tam izrādījās, ka brīnums ir tad, kad ilgi, ilgi apspried detaļas, cītīgi plāno, praktizē, norunā, izmēģini, pēc tam godīgi par to visu aizmirsti un brīnies, kā gan tā tas pats no sevis sanāca.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa prata tik kvalitatīvi “kompostrēt smadzenes”, ka viņā iemīlējās visi bez izņēmuma. Pat psihoterapeiti.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Ar viņu nemitīgi notika brīnumainas transformācijas. Tik brīnumainas, ka visi apkārtējie centās turēties no viņas pa gabalu, lai neaizķertu. Kas gan zin, cik liels brīnumam ir darbības rādiuss.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa patiešām domāja, ka reiz viņa spēs pabeigt uzkopšanu. Un reiz viņa satika puisi, kurš pavisam godīgi domāja, ka reiz pabeigs remontu. Un dzīvoja viņi ilgi un laimīgi. Uzkopšana un remonts – uzticība un mīlestība.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa domāja, ka reiz kāds viņai tomēr paskaidros, kā bija jādara un kā bija pareizi. Naivā…

***
Reiz dzīvoja trīs meitenītes. Viņas ievēroja, ka dzīve paskrien pārāk ātri un nolēma paslēpties…. Viena ģimenē starp raudošiem zīdaiņiem, otra krēslā starp ceturkšņa atskaitēm, bet trešā – naktsklubā starp jauniem, karstiem mīļākajiem. Rezultātā pirmajai liekais svars, otrajai – slima mugura, trešajai – apdzisis skatiens un absolūta neticība mīlestībai. Bet dzīve vienalga paskrējusi, jā…

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Lūk, reiz viņa – tāda nelaimīga, atnāca pie varenā skolotāja un jautāja: “Ko man darīt?” Uz ko skolotājs gudri teica: “Un, ko tu gribi?”  Meitenīte mirkli padomāja un sev par brīnumu iesaucās : “Gulēt!”, uz ko guru momentā viņai pavēlēja: “Guli!” Meitenīte paņēma paklājiņu, noklāja pie skolotāja kājām, apgūlās un aizmiga. Viņa gulēja ilgi, saldi un dziedinoši, un pamodās apgaismota.
«Tu taču patiešam esi varens skolotājs», – viņa teica. Un viņš gudri atbildēja: «Protams!».

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Sakumā viņai visi teica “atlaid sevi!”. Nu, to viņa arī… Tad visi steidzīgi iekliedzās “sargi sevi!”, bet dažkārt “turi sevi rokās, sieviete!”

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa bija pārliecināta, ka jaunība un naivums – tās ir konkurences priekšrocības. Īsāk sakot, jauna bija, un naiva…

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa domāja, ka visas problēmas ir viņas galvā un sporta zāles vietā gāja pie psihologa. Mīlēt sevi, protams, viņa iemācījās. Taču, lūk, dibenu patrenēt tomēr netraucētu…
***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa centās, iespringa, centās, bet pēc tam saprata, ka šajā dzīvē vienalga nekādu apgaismību nesasniegs. Un atslāba.
Aglaja Datešidze 2018. gada augusts, apmācību kurss: “Взросление взрослого”
Tulkoja: Ginta FS
​​​​​​​Paldies Tev, Līga atkal:)

Kāpēc pieciest un samierināties?

briviba56

Reiz es divus gadus nodzīvoju bez karstā ūdens. Precīzāk, virtuvē tas tecēja, bet vannas istabā knapi pilēja, tā kā nebija iespējas nomazgāties dušā, tikai pacietīgi piepildīt vannu, kas prasīja apmēram 40 minūtes. Ņemot verā to, ka mazgāties gribējās gan no rīta gan vakarā, katrs ģimenes loceklis šai procedūrai tērēja pusotru stundu. Skaidrs, ka tikko kā problēma bija radusies, es lūdzu vīram izsaukt santehniķi. Tas atnāca un teica: “Vecas caurules, īres dzīvoklis, ko tad tu gribi? Mēs taču netaisīsim kapitālo remontu un nelauzīsim sienas. Mēģini kaut kā – tā, iztikt!”
Un mēs sākām dzīvot kaut kā – tā. Neatceros, kāpēc es eksplodēju, bet reiz pēkšņi sarīkoju skandālu, pēc kura atkal tika izsaukts santehniķis. Meistars aizgāja pēc piecām minūtēm un es padomāju, ka atkal viss ir bezcerīgi. Atgriezu krānu un pēkšņi no tā sāka gāzties spēcīga, brūna ūdens strūkla.
Izrādās, ka caurulē bija sakrājusies rūsa, un vajadzēja tikai pāris reižu pa to uzsist, lai aizsērējums pazustu. Saprotiet?! Divus gadus bez karstā ūdens – viens zvans un pāris kustības!!!

Es mierīgi esmu gatava atzīt, ka visa problēma ir mūsu pašu nolaidībā, jo šādus stāstus es dzirdu brīnumaini bieži.

Draugi desmit gadus dzīvoja neērtā, šaurā dzīvoklī, kurā mūždien nebija vietas. Viņi to tik ļoti nemīlēja, ka pat necentās izremontēt. Gala rezultātā nospļāvas uz visu un nolēma pārvākties, kaut gan ļoti mīlēja šo rajonu. Sāka kravāt mantas un atklājās, ka dzīvoklī ir pilni stūri, pieliekamie un skapju augšas ar visdažādākajām mantām, par kurām visi bija aizmirsuši: rūpīgi čemodānos sakrāmētas, salocītas drēbes,dažādi remonta materiāli, neatvērtas kastes pilnas ar grāmatām un dažādiem sīkumiem – vecmāmiņas rokdarbiem un suvenīriem no ārzemju braucieniem, veca salokāmā gulta, veļasmašīna un vecmāmiņas paklājs. Izrādījās, ka mājās ir tik daudz tumšo stūru, kurus parasti apslaucīja, bet neviens tur dziļāk nez kāpēc neieskatījās. Viņi pēkšņi noskaidroja, ka viņu pašas vajadzīgākās lietas ietilpst dažās somās, bet astoņpadsmit maisi, pilni ar krāmiem brauks uz izgāztuvi.

Ziniet, kad es viņus apciemoju, sieviete raudāja. Jo saprata, ka šos desmit gadus viņi būtu varējuši dzīvot daudz ērtāk un laimīgāk.

Bet ir cilvēki, kuri pamanās tādos pat apstākļos dzīvot savā ķermenī. Sāp. Sāp galva, ne pārāk stipri, bet no gada uz gadu, nespēka dienas pārvēršas mēnešos, bet visu var pieciest un ar visu var samierināties. Tāpec, ka, piemēram, migrēna ir neārstējama, mēs taču zinām. Un pēc tam cilvēks nokļūst pie laba ārsta un atklāj, ka situāciju var mainīt (nē, ne ar giljotīnas palīdzību, bet ar kaut kādu preparātu, kas nav pretsāpju). Un varēja nemocīties tik garus gadus. Tas pats notiek arī ar psiholoģiskajām problēmām, kuras ir neizbēgamas, jo “pasaule ir tāda”, un arī pats esi tālu no pilnības.
Cilvēki ar tām cīnās gadiem, kamēŗ nenonāk strupceļā un neatklāj, ka daudz ko var koriģēt un dzīves kvalitāti var uzlabot diezgan vienkāršā veidā.

Šie divi vārdi ir atslēgas vārdi “dzīves kvalitāte”. Tie nav par to, cik tu pelni un kur atpūties. Tie ir par to, cik tev nākas pieciest. Ar ko nākas samierināties, cik bieži sakost zobus, aizžmiegt acis un neskatīties apkārt, kamēr nepaliks kaut nedaudz vieglāk. Nav svarīgi, ko tu paciet – fiziskās sāpes, neērtības vai attiecības, kuras vajag saglabāt.

Un reiz izrādās, ka tu ciet vairāk, kā dzīvo. Un tā būtu puse bēdas, ka diskomforts brīnumaini bieži ir absolūti nevietā un nepamatots. “Tikai trešajā dienā indiānis Modrā Acs ievēroja, ka kamerā nav ceturtās sienas”. Labi, ja šis rēķins ir mēnešos nevis desmitos gadu.
Lūdzu, pārbaudiet, cik izturīgas ir šīs sienas, kurās, šķiet, ka esat bezcerīgi ieslēgti. Mēģiniet atvērt katras durvis, kuras izskatās aizslēgtas. Pamēģiniet izkustināt neatrisināmas problēmas un neizpildāmos uzdevumus, dažkārt vecās sarūsējusās važas izrādās tikpat viegli pārraujamas, ka pūkaini aproči seksuālajām spēlēm.

Un daudz briesmīgāka par jūsu ieilgušajām problemām un to risināšanai nepieciešamajām pūlēm, var izrādīties apziņa ka nebija jācieš. Ka jūs varējāt būt laimīgi jau daudz agrāk, jau daudzus gadus, ne tikai tagad, kad beidzot pārvarējāt inerci. Un visa tā bēdīgā un grūtā dzīves daļa būtu varējusi būt pavisam citādāka, bet jūs to nezinājāt un tagad jau ir par vēlu.

Autors: Marta Ketro
Tulkoja: GInta FS
​​​​​​​Foto: pixabay
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu.

Kādu personāžu Tev iedalīja?

datorspele5

Es esmu ļaunatminīgs. Ja mani aizvainosi, es to atcerēšos uz mūžu.
Vai es varu pārstāt būt ļaunatminīgs? Nē, nevaru. Tāpēc, ka, lai to izdarītu, ir jāiemācas piedot. Bet es piedot neprotu. Protu tikai tēlot, ka esmu piedevis.
Vēl es esmu viegli aizkaitināms. Un egoistisks – vairāk domāju par sevi, nevis par citiem.

Man ir bagāta iekšējā pasaule, bet ierobežota – ārējā. Lielāko daļu sava laika es pavadu savā galvā.
Es neprotu draudzēties. Es baidos lidot ar lidmašīnām. Es desmit reizes dienā mainu savu viedokli. Es ļoti labi protu izdomāt, bet ļoti slikti realizēju savas idejas.
Tas ir milzīgs ierobežojums.
Katram no mums ir savs personāžs tīkla datorspēlē ar nosaukumu DZĪVE. Daudzās videospēlēs personāžu var izvēlēties pirms spēles, bet datorspēlē ar nosaukumu Dzīve, tādas iespējas nav.

Droši vien tas ir tāpēc, ka tā ir ļoti sena spēle.
Un jāspēlē ir ar to personāžu, kurš tev ir iedalīts.
Tikai es tā negribēju.
Man pagadījās labs, sarežģīts un interesants personāžs, taču es vienalga nebiju ar to apmierināts. Es apskaudu tos personāžus, kuri tika maniem draugiem un paziņām,  kuriem bija tādas brīnišķīgas funkcijas kā, piemēram, augstsirdība, pacietība, neatlaidība vai sabiedriskums.
Manam personāžam tādu funkciju nebija. Un tāpēc es ļoti daudzus gadus centos savu personāžu pārtaisīt, pāraudzināt, izmainīt tās īpašības, ko uzskatīju par sliktām uz tām, kuras man šķita labas.

Es mācījos turēt sevi rokās un centos nereaģēt emocionāli. Es mācījos piedot vai tēloju, ka piedodu. Es apmeklēju seminārus un treniņus, kur māca draudzēties un komunicēt.
Un, lūk, kas ir dīvaini – jo vairāk man izdevās sevis pārtaisīšana, jo sarežgītāk man kļuva dzīvot un sasniegt savus nospraustos mērķus.
Jo vairāk es centos pārtaisīt savu personāžu, jo zemāka bija ta efektivitāte dzīvē.
Mums ļoti bieži šķiet, ka tās īpašības, ko saucam par “sliktām” – ir audzināšanas kļūda, pedagoģiskie trūkumi, kuri noteikti jādiagnosticē un jālikvidē. Bet vai tā patiešām ir?
Nosacīti “sliktās” īpašības formē mūsu individualitāti ne mazākā mērā, bet iespējams pat lielākā, kā nosacīti “labās”. Un dzīvē ļoti bieži tieši “sliktās” īpašības izrādās krietni vien efektīvākas.
Pēc daudziem gadiem neauglīgu centienu pāraudzināt sevi, es to sapratu. Datorspēles ar nosaukumu Dzīve galvenā jēga NAV izmainīt to personāžu, kuru esi saņēmis, bet gan izpētīt to, saprast tā galvenos raksturlielumus un iemācīties tos izmantot maksimāli efektīvi.

Un nepastāv jautājums par to, kā atbrīvoties no tām rakstura īpašībām, kuras uzskatu par sliktām, bet gan jautājums par to, kā atrast tām pareizo pielietojumu.
Mans ļaunatminīgums izrādījās lieliska īpašība, kad es to sāku izmantot kā personīgo drošības sistēmu – desmit reizes padomāšu, pirms atsākšu komunicēt ar cilvēku, kurš mani jau reiz ir pievīlis. Un daudzas reizes esmu pārliecinājies par to, ka tas ir pareizi.

Mans egoisms izrādījās lielisks instruments palīdzībā citiem cilvēkiem. Es palīdzu citiem, jo man ļoti patīk tas, ka redzu, ka mana palīdzība kādam ir palīdzējusi.
Mana vieglā aizkaitināmība ir kļuvusi par atklātību un sirsnību.
Un pat manas bailes no lidojuma ir noderējušas. Kā izrādījās, es daudz labāk domāju un rakstu tad, kad necenšos pastāvīgi lēkāt no vienas pasaules malas uz otru. Un daudz labāk komunicēju ar cilvēkiem pa gabalu, nevis aci pret aci.
Ja jums šis raksts noder, es par to ļoti priecājos, jo man tieši šī komunikācijas forma ir pieejama un komfortabla. Un bija nepieciešami daudzi gadi, lai es saprastu pavisam acīmredzamu lietu – tam personāžam, kurš ir gadījies manā dzīvē, nav sliktu īpašību, ir tikai funkcijas, kuras es vēl neesmu iemācījies pareizi izmantot.
Personāžam, kurš gadījies katram no mums ir unikāls interfeiss, karnevāla kostīms, īpašību sistēma, kas nodrošina individuālu un unikālu formu mijiedarbībai ar apkārtējo pasauli, pateicoties kurai mēs izjūtam gan prieku un bēdas, gan veiksmi un vilšanos, tā, kuras dēļ ir vērts piedalīties šajā datorspēlē ar nosaukumu Dzīve.

Labestīgs, bet ļaunatminīgs. Spējīgs, bet nepraktisks. Viegli aizkaitināms, bet bailīgs. Tādu personāžu es esmu saņēmis savā dzīvē. Un jau daudzus gadus mācos ar to pareizi spēlēt.
Un kāds personāžs ir iedalīts jums?
Autors: Vladimirs Jakovļevs facebook
Tulkoja: Ginta FS
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu

 

Būt optimistam

prieks7

Spēja it visā saskatīt ko pozitīvu, ir brīnišķīgs ieradums. To zin daudzi. Teorētiski. Taču kā šo ieradumu iedzīvināt? Tas noteikti nav tik vienkārši kā šķiet?

Kāda ir vide un cilvēki tev apkārt? Ja mamma, vīrs un brālis ir pesimisti, protams, nevar runāt par to, ka tas tevi nekādi nebūs iespaidojis. Taču ieteikt nekomunicēt ar saviem tuvajiem cilvēkiem būtu aplam.
Taču ikvienam no mums ir iespējas paplašināt savu paziņu loku un, to darot, tajā noteikti uzradīsies kāds cilvēks – “šķiltava”, cilvēks – optimists, pilnīgi noteikti uzradīsies. Un komunicējot ar šādiem cilvēkiem, arī tu pats noteikti kļūsi daudz pozitīvāks, aizrautīgāks, interesantāks un laimīgāks.
Par ieradumiem. Atceries: lai rastos jauns ieradums ir vajadzīgas vismaz 21 dienas (citi saka – 30, citi – 100, bet tas nav būtiskākais). Katrā gadījumā, lai ieradinātos pozitīvi domāt un just, ar šo ieradumu ir jāstrādā, jāpierod pie tā un tāpēc – raksti sev zīmītes, liec atgādinājumus telefonā, nēsā gumiju ap roku – un tā pamazītiņām tu ieradināsi sevi justies labāk. Kādas frāzes – afirmācijas skaitīt: Es esmu brīnišķīgs cilvēks”, “Es visu varu”, “Mana pasaule man palīdz”.
Pēc iespējas biežāk pacenties paskatīties uz situāciju no malas. Kā “skatītājs”, kā “vērotājs” (ļoti daudz par to raksta Vadims Zēlands, Ekharts Tolle, par apzinātu dzīvošanu). Tu neesi lugas dalībnieks – tikai vērotājs. Un arī uzvedies tā, it kā redzētu to visu no malas.
Un, vēl. Šis jau ir no Norbekova metodikām: pirms jebkuras savas darbības uzsākšanas: domās uzvelkam sev muskuļu korseti, piedomājam pie savas stājas, iztaisnojamies un pasmaidām un tad ejam. Un pasaule caur tavu smaidu un labo garastāvokli sāk spēlēties jaunās krāsās.

Būt optimistam ir lieliski.

Es par šo daudz domāju pēc tam, kad biju izlasījusi Ineses Zanderes interviju ar Vizmu Belševicu “Ne man kas bijis, ne būs” žurnālā Rīgas Laiks. Protams, katram mums ir sava dzīve un pieredze, un nav tiesību spriest par kādu, jo mēs taču nezinām ne viņu, ne viņa dzīvi, ne uzdevumus. Bet man kļuva ļoti skumji par to, ka cilvēks ar tādām sajūtām dzīvo, ka tādas sajūtas ienes savā ģimenē.
Citēju tikai vienu rindkopu: “Manai darba biedrenei Laumai, rakstnieka Roberta Sēļa meitai, bija tāds sauciens: “Ak, es nelaimīgā!” Man tas pielipa. Un, ja ilgi sauc “ak, es nelaimīgā”, rodas arī atbilstoša runa — “nelaimīgā, vai tu kafiju dzersi?”

Mēs te visi esam tādi “nelaimīgie”, esam saraduši, bet mums ir tik dažādi dienas ritmi. Mums nav tā, ka apsēžamies visi kopā pie galda un apspriežam dienas notikumus, jūtamies tuvi. Nē, mēs katrs savā kaktiņā kaut ko paēdam. Savu tuvumu mēs neko īpaši neizrādām. Par Dvīņiem raksta, ka viņi neciešot fiziskas saskares. Es patiešām diezko neciešu. Nebučoju ne savus bērnus, ne mazbērnus. Mums, ja runa ir par stilu, te valda atturīgais stils. Mēs neizgāžam pār ģimenes locekļiem katrs savas sāpes un samilzumus. Ja nu vienīgi ir nepieciešams kādu rīcību paskaidrot, jo citādi tā varētu likties pilnīgi neizprotama, tad tas pāris vārdos tiek pateikts: situācija ir tāda un tāda. Viss.”

Ļoti laba un dziļa intervija, taču sajūta pēc tās viena: es tā negribētu dzīvot:
https://www.rigaslaiks.lv/rigas-laiks-25-gados/ne-man-kas-bijis-ne-bus-19602

Atgādinājums vīriem, kuriem sieva…

mamma berns12

«tikai sēž mājās ar bērnu un nestrādā, kā viņš – no rīta līdz vakaram».

1) Savā darbā tev nav jāseko tam, lai tavs kolēģis nebāztu mutē riteni no mašīnītes, nelīstu uz krēsla un neapzīmētu tapetes.
2) Tu vari būt pārliecināts, ka kolēģis paēdīs akurāti un tev nebūs aiz viņa jānovāc pa zemi izlietā zupa. Starp citu, viņš nespurks tev šo zupu sejā.
3) Ja nolemsiet kopā iet pusdienās, kolēģis pats apģērbsies un tev nebūs jācenšas iebāzt katrs viņa pirksts savā mājiņā, jācenšas iebāzt viņa kājas, kuras nepacietīgi dripselējas, zābakos, un galvā, kura nemitīgi grozās, nebūs jācenšas uzvilkt cepure.
4) Ja tomēr būsiet izgājuši ārā, tavs kolēģis diez vai gulsies pirmajā peļķē, ko ieraudzīs, lai pierādītu savu taisnību, un tev nebūs pēc tam jāmazgā viss notraipītais.
5) Ja nu pēkšņi tu kopā ar kolēģi dosies uz veikalu, viņš diez vai centīsies tev izdīkt visu, kas patrāpās viņam acīs, apsolot, ka turpmāk apēdīs visu putru. Savukārt tev nebūs jāizdomā miljons iemeslu, lai nepirktu kārtējo krāmu.
6) Ja kolēģis piekusīs, tev nebūs viņš – žēli īdošs un gražīgs uz rokām jānes mājās.
7) Darba vietā tev nenāksies pastāvīgi atgādināt kolēģim, lai tas nerakājas sev pa degunu, neslauka netīras rokas drēbēs, nesūkā visus pirkstus, bet, pat ja tā, galu galā viņam taču ir sava mamma, lai tā sarkst par savu bērnu!
8) Droši vien tev blakus nav kolēģa, kurš bieži vien ne no šā, ne tā, sāk raudāt un tev nenākas viņu mierināt, pat tad, ja zini, ka tas būs grūti.
9) Darbā nav tāda jēdziena kā pusdienas miegs. Bet, ja arī būtu, tad diez vai tu pats pagulētu, jo tev nāktos savu kolēģi ilgi iemidzināt, šūpojot uz rokām un dziedot dziesmiņu.
10) Tev nav jāvāc pa visu ofisu visas iespējamās izsvaidītās kolēģa lietas un papīri.
11) Tavs kolēģis uz katru tavu piedāvajumu spītīgi nekliegs Ņē”!.
12) Tev nevajag visu laiku atgādināt, lai kolēģis aiziet uz poda un gadījumā, ja kaut kas tomēr notiks, tev nevajadzēs vākt katastrofas sekas (nekas patīkams tas nav).
13) Tavā darba vietā neviens nepieprasīs, lai tu bez saviem darba pienākumiem vēl sakārtotu un iztīrītu ofisu, un vēl visiem pagatavotu gan bokastis, gan vakariņas.
14) Un vēl: darbs ir vieta, no kuras var aiziet mājās. Patiesībā darbs ir īsta paradīze…
Tad, kam ir smagāk: vīram darbā vai jaunajai māmiņai mājās? Patiesībā jau māmiņām, kurām ir bērni līdz piecu gadu vecumam, darbs ir diennakts režīmā bez brīvdienām!
Vienīgais tradicionālā darba mīnuss ir tas, ka kolēģim diez vai ienāks prātā doma, ierāpties tev klēpī, dziļi ieskatīties acīs un, mīļi pieglaužoties, teikt: tu man esi pati pati mīļākā!
Oļegs Gadeckis
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS