Es arī izvēlos laimes ceļu…

Man ļoti patīk cilvēki, kuri ir gana bezkaunīgi, lai būtu laimīgi. Jā, tieši tā, jo, lai šajā pasaulē būtu laimīgs, ir vajadzīga drosme, spēja riskēt un dažkārt pat vīrišķība.

Būt laimīgam vienkārši tāpat, tikai tāpēc, ka tu dzīvo – tas ir izaicinājums visiem čīkstētājiem, kuru diemžēl ir vairākums. Bet kļūt laimīgam, neskatoties ne uz ko, vispār ir nedzirdēta pārdrošība, jo nekas tik ļoti nesaērcina grūtsirdīgās masas, kā cita optimisms un ticība skaistajam. 

Ja esi nolēmis būt laimīgs, esi gatavs tam, ka tev metīs ar akmeņiem. Tev pastāvīgi centīsies iegalvot, ka nekādas laimes nav, ka tā ir tikai ilūzija, un tev noteikti liks nolaisties uz zemes, lai tu ar savu stulbo smaidu netracinātu citus.

Ja tu kautrīgi mēģināsi paskaidrot, ka laime – tas ir tik forši un nemaz neprasa tik daudz, esi gatavs dzirdēt ne reizi vien jau dzirdēto un iekalto frāzi “Tā nemēdz būt”. Tu paraustīsi plecus un turpināsi iet savu ceļu, taču tevi noteikti aplies ar samazgām, jo tu tači esi nepareizs, pārāk brīvs un tavas domas ir ļoti kaitīgas.

Nezinu, kāpēc cilvēkiem tik ļoti bail ir pieļaut domu, ka viņu laime ir tepat – degungalā, vajag tik sev to atļaut. Tā ir it visur, apslēpta pavisam mazos niekos, kuri tā vien prasās, lai tos baudītu. Siltos vasaras vakaros, kafijas tasītē, ziedu un zāļu aromātā, sarunās ar interesantiem cilvēkiem, bērna smaidā. Tā ir apziņā, ka tu esi dzīvs, elpo, tev ir rokas un kājas, lai ietu un aptaustītu šo brīnišķīgo pasauli un atvērtu savus apskāvienus kaut kam ļoti labam. 

Es ļoti mīlu cilvēkus, kuri saprot, ka būt laimīgam – tas ir normāls stāvoklis ikvienam cilvēkam. Es arī izvēlos laimes ceļu. Uz priekšu, skumjie čīkstētāji, metiet savus akmeņus. Man nav bail!

Alīna Jermolajeva
Avots: Счастливый психолог
Ilustrācija: Lisa Aisato
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par Dvēseļu tuvību

Pie mums mājās visi atgriežas vēlu… tā nu tas notiek…
Taču tas, kurš pārnāk pirmais, dara visu, lai nākamais, kurš atver durvis, sajustos siltumā, gaismā, omulībā un pieņemšanā…
Nav nekādu genderisku stereotipu…
Kurš uzspēj, tas izdara…

Mēs jau sen sapratām, ka dzīvot ar otru cilvēku līmenī “tu man esi parādā”, nozīmē  strupceļu, pretenzijas, aizvainojumus un spriedzi…
Jebkas, tikai ne dzīve, kurā ir vēlēšanās palikt un kuru ir vēlēšanās paildzināt…

Mīļie, paildzināt gribās vien to, kas noņem no tevis aizsargbruņas…
Un dzīvot gribas ar tiem, kuri tev uzticās, tevi nekontrolē un nepiestāda savu prasību sarakstu…
Kā teica mana vecmāmiņa – kā vienai Dvēselei…

Nav nekādu otru pusīšu…. ir divas Dvēseles, kuras viena ar otru jūtas labi, neskatoties uz visām atšķirībām…

Radiet tuvību…
Un saudzējiet to…

Autors: Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ej savu ceļu

Cilvēks sāk iet savu ceļu, kad beidzot saprot, ka mīlestību nav iespējams nopelnīt. Ka tā vai nu notiek, vai nenotiek.

Var izpelnīties uzticību, pateicību vai cieņu. Var izraisīt vainas sajūtu, izveroties uz āru. Pretīgumu – pielienot un izdabājot. Atmodināt bailes un vēlmi noslēpties, biedējot. Kaut ko vēl saņemt ar manipulāciju palīdzību. Visu, izņemot mīlestību.

Pat vecāku, kuri neprata mīlēt bez nosacījumiem, mīlestību nav iespējams nopelnīt, esot labam puisītim vai meitenītei. Lūk, tāda vienkārša un nežēlīga patiesība. Un šķiet, ka visi to zin, bet nezin kāpēc turpina gribēt būt labiem visiem. Un pelna, pelna.

Beznosacījuma mīlestību nenosaka nekas cits, kā pats tavas eksistences fakts.

Galvenais tās vēstījums: tu esi un tāpēc es tevi mīlu. Un pat tad, ja cilvēks mainās vai kļūdās, tas nekādā veidā neietekmē mīlestību.

Maziem bērniem tik ļoti ir vajadzīga mīlestība, ka ar viņiem ir ļoti viegli manipulēt, draudot viņiem to atņemt, ja viņi būs neērti, neklausīgi, niķīgi, dusmīgi, skopi vai vēl kaut kādi – tātad gluži dabiski kādā no saviem attīstības posmiem. Vai arī, ja viņi būs tādi, kadi ir. Tāpēc arī viņi ļoti bieži cenšas būt labi un ērti, pieķeroties tai videi, kurā varēs izaugt. Bet izaugt nevar, jo pārstāj būt viņi paši.

Un tad mēs varam sastapt četrdesmitgadīgus zēnus un meitenes, kuri nespēj pateikt skarbu vārdu, jo baidās tikt atstumti. Un vēl joprojām liec muguru cerībā, ka, ja ievēros visus vecāku noteikumus, tad viņus pieņems un mīlēs. Viņi raud par vienu un to pašu un baidās būt atstumti. Nāk uz terapiju un savā apmaksātajā laikā grib būt labi klienti.

Taču agri vai vēlu (labāk gan agrāk) viņi saprot, ka, neskatoties ne uz ko, viņi nespēs nopelnīt beznosacījumu mīlestību, kuras viņu vecākiem jau sākotnēji nav bijis. Un nebija ne jau tāpēc, ka viņi bija skopi, bet tāpēc, ka vienkarši nebija. Jo, ja mīlestība ir, to nav iespējams noslēpt. To nav iespējams neatdot.

Bet, ja cilvēkam kaut kā nav, nav nekādas jēgas censties to izprasīt. Ir jāapraud zaudējums un neiespējamība, lai dotos tālāk savu ceļu, meklējot mīlestību kaut kur citur. Tur, kur to dod. No tiem, kuri uz to ir spējīgi. Jo tas ir iespējams, Un, izrādās ir daudz vietu, kur dod.

Tas ir tāpat, kā censties nopirkt kartupeļus apavu veikalā. Bet tur kartupeļu nav un nevar būt. Tu vari raudāt, lūgties vai draudēt, bet kartupeļus nedabūsi. Toties, ja tu paskatīsies apkārt, ieraudzīsi arī vietu, kur pārdod kartupeļus un tur tu arī tos varēsi nopirkt.

Tāpat arī ar mīlestību. Ļoti jau gribās no kāda to saņemt, izprasīt, izpelnīties, izdiedelēt. Taču tā tas nedarbojas. Tu vari vienkarši būt tu pats, iet savu ceļu un satikt to, kam tu derēsi. Kuram vajadzīgs tieši tāds dīvains frīks. Tāds lēns nepraša. Vai vienkārši parasts cilvēks, tads kā tu. Tos parastos, starp citu, izķer pirmos. Pēc viņiem mūsu pusē stāv rindas.

Autors: Aglaja Datešidze
​​​​​​​Foto: Julia Volk
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par cilvēkiem, kuri zin visu

Katru dienu es sastopu cilvēkus, kuriem dzīvē viss ir skaidrs un kuri visu zin. Viņi ir izlasījuši daudz grāmatu un pabeiguši neskaitāmus pašizaugsmes kursus. Viņi visu saprot. Viņi zin, kā ir pareizi un kā ir nepareizi. Un prot to paskaidrot sev un citiem. Taču nezin kāpēc laimes viņu dzīvē nav. Ne pilītes.

Taču nav svarīgi zināt, kā dzīvot, bet ir svarīgi izdzīvot dzīvi kā tu pats to proti.

Tas ir par to, lai necenstos savai nepareizajai biogrāfijai uztiept grāmatās paustos priekšstatus par labo un apgaismoto, bet uz savas ādas izdzīvot un izjust visu to, ko vērts ir izdzīvot un iziet savas dzīves macību stundas.

Ir svarīgi iziet ārpus saviem teorētiskajiem priekšstatiem un sākt praktizēt pašam savu dzīvi.

Pat tad, ja tu skaidri zini, kā vajag, bet tev sanāk tikai tā kā sanāk, tas tomēr ir labāk, nekā zināt un neko nedarīt. Vai arī darīt un tad sevi šaustīt par izdarīto.

Visas psiholoģiskās teorijas ir radītas ideāliem cilvēkiem, kuru pasaulē nav.

Zināšanas ir tikai karte, bet dzīve – apvidus. Un katrs šajā apvidū orientējas, kā prot. Jo vairāk un godīgāk tu izdzīvo savu nepareizo dzīvi, tās pauzēs apzinoties, kas notiek, jo lielāka tev ir iespēja nonākt tur, kur tu vēlies būt un sasniegt tos rezultātus, kurus tu sagaidi.

Vai arī vienkārši laimi, prieku un harmoniju, kas rodas nevis no zināšanām, bet totālas sevis pieņemšanas, dziļas sevis apzināšanās un pieredzes.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tev izdosies!

Tavā dzīvē ir bijušas situācijas, kad tev šķita, ka tu tās nepārvarēsi. Un tomēr, tu tiki ar to galā.

Tavā dzīvē ir bijušas problēmas, kas tev šķita neatrisināmas. Un tomēr tu tās atrisināji.

Tavā dzīvē ir bijuši zaudējumi, kuri tev šķita nepārciešami. Un tomēr, tu tos pārcieti.

Tagad, šodien, šeit, visa tā rezultātā, tu esi stiprāks, gudrāks, pieredzējušāks. Kaut arī ceļš nav bijis viegls, tu esi to nogājis veiksmīgi.

Protams, pārbaudījumi un problēmas būs arī turpmāk – taču, iespējams, šodien tu esi smagā dzīves posmā un tāpēc ir vērts atskatīties atpakaļ un atcerēties – pat tad, kad tu domāji, ka netiksi galā, tev izdevās un tu to paveici.

Un, iespējams, to atceroties, tu sapratīsi, ka NAV NEVIENA IEMESLA ŠAUBĪTIES PAR SEVI. Jo, lai kādus pārbaudījumus tev dzīve uzliktu, tu ar visiem tiem esi ticis galā!

Un tagad, pats galvenais: tev sanāks un tu tiksi galā!

Ralfs Martsons
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mans milzis

Katrā no mums snauž milzīgs spēks, kas spēj izmainīt visu dzīvi. Vajag vien to atmodināt, pacelt augšup un ļaut darboties.

Viens no veidiem kā atmodināt šo iekšējo milzi ir PATEICĪBA. Vajag būt pateicīgam no paša atmošanās brīža.

Aug tas, par ko savā dzīvē esam pateicīgi, par ko domājam, uz ko koncentrējam savas domas. Šis likums darbojas ikvienam cilvēkam, jebkurā pasaules malā. Tas, ko mēs uzskatām par svarīgu, kļūst nozīmīgs. Visa pamatā ir prāta darbs. Prāts pievelk to, uz ko tas nomērķēts.

Mums tas jānovirza uz labām, gaišām lietām, savādāk prāts pats atradīs kam pieķerties, un par to mēs nemaz nebūsim priecīgi. Ka izskatās prāts? Prāts ieņem tā objekta formu, kuru viņš šobrīd iedomājas.

Pateicība ir tilts no trūkuma pasaules uz pārticības pasauli – kā iekšējo, tā ārējo.

Pateicība dod spēku, entuziasmu dzīvot un spēju saskatīt brīnumus katrā dienā. Tā atklāj mūsu potenciālu, ļaujot saskarties ar milzīgo snaudošo spēku mūsos.

No Romāna Kočetova lekcijas “Atmodini sevī milzi”
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Un te nu ir Mīlestības noslēpums

Nejauc Mīlestību ar iekāri.
Mīlestība ir Saule, iekāre – tikai zibsnis.
Iekāre padara aklu, bet Saule dāvā dzīvību.
Iekāres alkstošais ir gatavs upurēties, bet patiesa Mīlestība nezin upurus un netic tiem – tā apdāvina.
Mīlestība neatņem vienam, lai iedotu otram…
Mīlestība ir dzīves jēga.
Bet savu dzīvi neatdosi otram.
Iekāre tikai šķiet labestīga, patiesībā tā ir dvēseli dedzinoša liesma, tas ir ugunsgrēks – akls un cietsirdīgs.
Ja tu mīli ķermeni – tā ir tikai iekāre.
Mīlestība ir attieksme pret cilvēku, nevis pret viņa ķermeni.
Un te nu ir Mīlestības noslēpums.
Mēs visu mūžu cenšamies atrast paši sevi.
Tas ir liels un ļoti sarežģīts ceļš.
Taču cik vēl sarežģītāk ir atrast otrā cilvēkā iekšējo gaismu!
Lūk, kāpēc Mīlestība nepiedzimst uzreiz, uzreiz rodas tikai iekāre.
Tie, kuri nespēj atšķirt Mīlestību no iekāres, ir nolemti ciešanām.
Tie, kuri upurē, tie nemī.
Tas, kurš nav atradis sevi, vēl nevar mīlēt.

 © Anhels de Kuatjē
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iet savu ceļu un spēlēt savu patieso lomu

Kad mēs studējām personības anatomiju, mēs nešķirojām vīriešus un sievietes. Prāts, saprāts un Dvēsele ir ikkatrā no mums. Dvēselei nav atšķirību. Tomēr kāda no Dvēselēm izvēlas iet vīrieša ceļu, cita – sievietes.

To, kā mēs savu ceļu, savus uzdevumus realizēsim – to pateiks mūsu saprāts. Un ir atšķirības saprātā.

Jau dzemdību namā mēs vienam bērniņam nesam rozā drēbītes, otram – zilas. Velāk meitenīte, pat tad, ja neviens viņai to nemāca, sāk mīlēt bantītes, mammas kosmētiku, augstpapēžu kurpes. Puiši interesējas par citām lietām. Ja paskatāmies uzmanīgāk, bērni arī rotaļājas pavisam atšķirīgi. Puiši spēlē futbolu, viņi ir orientēti uz rezultātu, iesist vārtus. Savukārt meitene, uzvelk lellei drēbes, novelk, kaut ko tai māca. Viņai nav vajadzīgs rezultāts. Viņai svarīgs ir process.

Iedomājies meitenīti, kura apģērbj lelli, noliek to malā un saka: “Viss, beidzot!”
Pati daba mums parāda atšķirību, caur kuru arī notiek vienam otra izprašana vai neizprašana.

Vīrieša Ego ļoti stipri ir atkarīgs no rezultāta. Rezultātam jābūt it visā. Ja rezultāta nav, tad vīrietis jūtas neapmierināts. Šim rezultātam jābūt redzamam un tam jābūt rezultātam, par kuru sieviete viņu slavēs.
Tas nozīmē, ka vīrieša Ego mīl slavu. Ja šajā vietā viņš to nesaņem, viņš dosies uz citu – tur, kur to saņems.
Un tā notiek no paaudzes paaudzē – ar mūsu vecmāmiņām, mūsu vecākiem un pēc tam ar mums un mūsu bērniem. 

Ja sievietes un vīrieši iet ne savu ceļu…

Iedomājies vīrieti, kurš saka: “Es aiz savas sievas esmu kā aiz akmens sienas! Viņa man ir tik spēcīga!” Kas to saka? To saka sieviete.

Periodiski un nepārtraukti mēs maināmies lomām un tā ir dzīves traģēdija. Tāpēc ir ļoti svarīgi saprast, kāda ir mūsu daba un ieņemt savu dabisko vietu. Jo tikai ejot savu ceļu, mēs varam būt laimīgi.

Pat tad, ja mēs ļoti labi pildām svešus pienākumus, mēs nebūsim laimīgi. Kā likums, sievietes, kuras ļoti daudz ko dzīvē sasniedz karjeras jomā, lielajā biznesā, ļoti reti spēj to apvienot ar būšanu ģimenē un tā arī paliek neapmierinatas ar dzīvi kopumā. (Nav vienkārši savienot šīs divas jomas un būt veiksmīgai gan karjerā gan ģimenes dzīvē, sabalansēt tas abas).

Vēdas runā par to, ka labklājīga sieviete visu saņem no vīra.
Savā laikā es biju “Mūsdienu sieviešu institūta” Maskavā direktora vietniece. Kā jau vari noprast, man bija ļoti daudz iespēju tikties ar mūsdienīgam sievietēm. Kad viņas sanāk kopā, var tikai brīnīties par to, kāda spozme, kada veiksme, galva reibst, klausoties stāstus par fantastiskiem panākumiem un galvu reibinošu karjeru. Taču, kad paliekam divatā, kā liels noslēpums tiek uzticēti stāsti par to cenu, kas tikusi maksāta par šo veiksmi. Un asaras un sirds sāpes, sāpes par vientulību un sajūtu, ka nevienam neesi vajadzīga. Un, jo lielāki karjeras augstumi, jo vairāk sāpju sirdī. Taču ikdienā šī sāpe ir labi nomaskēta un nevienam netiek atrādīta…

© Marina Targakova fragments no grāmatas “Mīlestības krīzes”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vai esi veiksminieks…

Daudzi domā, ka neveiksme ir tad, kad tu strādā par sētnieku vai 40 gadus dzīvo kopā ar māti. Vai 45 gados esi viena bez vīra un bērniem, un tev ir tikai kaķi.

Bet patiesībā neveiksme tā neizskatās.

Gribi, es tev pastāstīšu, kas patiesībā ir neveiksme?
– Tas ir tad, kad tu nevienu dienu nenodzīvo tā kā tu gribi.
– Tas ir tad, kad tu stradā prestižu darbu, bet neieredzi to.
– Tas ir tad, kad tu apprecies ar pašu gudrāko, perspektīvāko un skaistāko, bet ne kripatiņas viņu nemīli.
– Tas ir tad, kad tu katru dienu skaiti kalorijas, lai dzīvotu svešā ķermenī.
– Tas ir tad, kad tu visu dzīvi sapņo uzrakstīt romānu, bet ļoti baidies turpināt iesākto, un apstājies pie otrās nodaļas.
– Tas ir tad, kad tev sekss ir nevis kaislība, bet pienākums.
– Tas ir tad, kad tu dzīvo kopā ar pašu saprotošāko, labestīgāko un rūpīgāko cilvēku, bet sapņo par kaimiņu.
– Tas ir tad, kad tavs bērns pastāvīgi grib ar tevi rotaļāties, bet tu gribi, lai tevi neviens netraucē.
– Tas ir tad, kad tu sapņo bokastīs mierīgi baudīt savu kruasānu, šķirstot žurnālu, bet tā vietā, ātri iestūķē ķīmisku ātri pagatavojamo putru un sēsties pie stūres.
– Tas ir tad, kad tu katru dienu sapņo par to, kā viss mainīsies, bet neko nedari šo pārmaiņu labā.

Lūk to es saucu par neveiksmi.

© Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dažreiz viena maza pasaka var aizstāt desmit psihologa konsultācijas. Piemēram, šī…

Pa saules apspīdēto pļavu skrēja meitene. Viņai mugurā bija balta mežģīņu kleitiņa, cirtās vīdēja sārtas lentītes, bet rokās viņa turēja tauriņu ķeramo tīkliņu. Viņai bija jautri un labi. Un tad, uz lielas, zaļas lapas viņa ieraudzīja milzīgu, kārpainu krupi.

— Kāds riebīgs krupis, — meitene riebumā noteica.

— Khe, khe, — krupis nokremšļojās. — Vai tu zini, ka es esmu apburts princis?

— Nevar būt, — meitene neticīgi noteica.

—Taisnību sakot, — sacīja krupis, — ļauna ragana nobūra mani un manu lielo karaļvalsti. Es esmu jauns, skaists un bagāts. Ja tu mani izglābsi, es tevi ņemšu par sievu, un mēs dzīvosim ilgi un laimīgi. Es tevi nēsāšu uz rokām un katru dienu dāvāšu ziedus.

— Un kā tevi izglābt? — meitene jautāja.

— Tas nav viegli, jo ļauna ragana ir uzlikusi sarežģītu burvestību. Tev jāved mani mājās, lai es gulētu tavā mīkstajā gultiņā un noskūpstītu mani katru dienu. Barotu ar gardiem ēdieniem un iznestu pastaigāties. Un tad viss notiks. Kādu rītu tu ieraudzīsi nevis neglītu krupīti, bet skaistu princi. Tava dzīve būs laimīga un mierīga.

Meitene apburta klausījās krupī. Viņa skatījās uz ādu, kas bija pārklāta ar kārpām, milzīgām, izvelbtām acīm, šauru mutes spraugu, bet redzēja skaistu vīrieti ar melniem matiem un zaļām acīm. Viņam blakus viņa redzēja sevi — baltā kleitā, skaistā pilī, dzirdēja mīlestības vārdus…

Pārvarējusi riebumu, meitene nometās ceļos, paņēma krupi un aiznesa uz mājām.

Kopš tās dienas meitenītes dzīve mainījās. Viņa vairs neskrēja uz saulaino pļavu pēc tauriņiem, nedziedāja un nepriecājās. Viņa rūpējās par krupi. Krupis bija ļoti kaprīzs: viņa pieprasīja omleti brokastīs un spageti ar mērci vakariņās, viņš gribēja gulēt meitenes gultā, bet vēl viņš atstāja gļotu pēdas uz grīdas un gultā, un meitenītei nācās bieži mazgāt grīdas un veļu.

Viņa pārstāja siet lentītes matos un uzvilkt skaistu mežģīņu kleitu. Viņas rokas bija apsarkušas un sāpēja. Bet krupis joprojām palika liels un negants krupis un nekad nepārvērtās par to skaisto princi. Dažreiz meitene skatījās uz viņu un ļoti vēlējās pamest savu mājiņu, lai dzīvotu kā agrāk, bet viņa baidījās kļūdīties. Bet ja nu atlicis pavisam maz? Varbūt jau rītdien viņa pamodīsies un redzēs, ka tuvumā nav neglīts kārpainis, bet zaļacains skaistulis?

Pagāja vairāki mēneši. Reti kurš spēja atpazīt reiz jautro un bezrūpīgo meiteni. Tagad visi rīkojās pēc krupja iegribām. Un meitene tikai apkalpoja viņu un darīja netīru darbu.

Reiz krupis uzkliedza viņai par to, ka viņa pārāk ilgi nebija devusi viņam pusdienas.

Meitene izgāja no namiņa un rūgti raudāja. Viņa redzēja putniņu, kas dziedāja zariņā.

— Kāpēc tu raudi? — tas jautāja.

— Manā mājā dzīvo negants krupis, kas kliedz uz mani. Visu dienu es tīrīju un gatavoju ēdienu. Es esmu ļoti nogurusi un negribu tik daudz pūlēties.

— Kas tā par māju? — vaicāja putns.

— Mana, — meitene atbildēja, slaucīdama asaras.

— Un kurš tev atnesa to krupi?

— Es pati, — meitene skumji noteica.

— Kāpēc? — putns jautāja.

— Viņš apsolīja, ka pārvērtīsies par princi, ja es viņu aprūpēšu. Pagājuši jau vairāki
mēneši, bet nekas nav mainījies.

— Kāpēc tu nevarētu izsviest krupi no mājas?

— Bet ja nu tā ir patiesība? Ja viņš drīz pārvērtīsies par princi? Vai man negaidīt vēl
kādu laiciņu? Esmu tik daudz spēka iztērējusi. Būs žēl, ka neesmu pagaidījusi vēl tik
mazu brīdi.

— Un ja nu tu visu mūžu pavadi, rūpējoties par krupi, kas nekad nekļūs par princi? —
putniņš jautāja.

Meitene brīdi domāja.

— Ja es būtu zinājusi… — viņa sacīja.

Tad meitene pacēla galvu, un viņas acis iemirdzējās: — Vai es nevarētu aiziet pie vecās raganas, kas dzīvo aiz mežiem? Viņa ir veca un gudra, varbūt viņa man pateiks, vai viņš kļūs par princi vai ne?

Meitene nopriecājās un tūdaļ devās pie raganas. Vecā ragana dzīvoja aiz dziļā, tumšā meža.

— Es gribētu zināt, — meitene viņai teica. — Es gribētu precēties ar princi.

Ragana paņēma vistas kaulus, sikspārņu acis un purva zāli un prātoja. Viņa trīcināja sirmo galvu un skatījās uz savu podu, virs kura cēlās biezs un smirdīgs tvaiks.

— Tas ir tikai krupis, — viņa beidzot sacīja. — Netērē laiku. Viņš nekad nekļūs par princi.

Meitene skumji izgāja no raganas mājiņas. Viņa gāja uz priekšu, galvu noliekusi, un tad viņai ienāca prātā doma.

— Ragana var kļūdīties. Ko viņa zina par prinčiem? Man jāaiziet pie labās burves. Viņa man pateiks precīzāk.

Labā burve dzīvoja skaistā pilī ar spožiem lodziņiem un augstiem tornīšiem.
— Es esmu tik nogurusi, — meitene teica. — Bet es baidos, ka es nekad neapprecēšos ar princi.

Burve papurināja galvu un lūdza vienu dienu. Viņa zīlēja mēnesnīcā un zvaigznēs, veidoja sarežģītas formulas no mākoņainiem vijumiem un baltām rozēm. Nākamajā dienā viņa pavēstīja savu spriedumu.

— Tas ir tikai krupis, — viņa sacīja meitenei. — Viņa nekad nekļūs par princi. Labāk aiznes to atpakaļ uz pļavu.

Meitene klusēdama noklausījās burves teikto un aizgāja. Bet iekšēji viņa vārījās no sašutuma.

— Viņi mani apskauž! — viņa izsaucās, izgājusi ārā. — Protams, visi grib apprecēties ar princi. Es viņus pazīstu labāk. Es taču jūtu, ka daru pareizi.

Un meitene atgriezās pie krupja. Viņa noklausījās daudz nepatīkamu vārdu par to, ka bija aizgājusi uz ilgu laiku un nebaroja to. Tad meitene izmazgājusi māju no gļotām, pagatavoja pusdienas un nolika krupi gulēt. Krupis bija apmierināts. Tas gulēja uz mežģīņu spilvena meitenes gultiņā.

Pati meitene nevarēja gulēt vienā gultā ar krupi, un jau sen bija atdevusi viņam savu vietu. Viņa gulēja uz šaurā dīvāna virtuvē. Pirms gulētiešanas viņa, kā parasti, domāja par to, cik skaista būs viņas dzīve, kad krupis pārvērtīsies par princi. Viņa domāja par saviem bērniem un prātoja, kādi ziedi augs viņas dārzā. Šajās saldās domās viņa aizmiga.

Un sapņoju, ka viņa iet pa taku uz savu mājiņu un redz, ka viss ir sabrucis un noplucis, logi ir putekļaini un tumši, bet uz kāpnēm pie namiņa sēž veca sieva.

Baismīga un nīgra kā meža ragana. Un, lūk, vecā sieviete skatās uz viņu un pievelk viņu pie sevis ar āķim līdzīgo roku, un meitene grib bēgt, bet kājas neklausa. Viņa pieiet pie vecās sievietes, un tā skatās uz viņu ar savām bālajām, neredzīgajām acīm un jautā:

— Vai tu mani pazīsti?

— Nē, — meitene izbijusies atbild. — Es tevi nekad neesmu redzējusi.

— Khe-khe, — vecā sieva noklepojas. — Es esmu tu. Daudzus gadus es rūpējos par krupi un gaidīju, ka tas kļūs par princi. Man visi teica, ka tas esot tikai krupis, bet es nevienam neticēju. Es ticēju tikai krupim. Es ļoti gribēju apprecēties ar princi. Un es ļoti baidījos, ka tas nekad nenotiks. Tā pagāja daudzi gadi, bet vakar krupis nomira.

Es vienkārši nomiršu no vecuma. Un es ilgi raudāju par to, kas nekad vairs nenotiks.

Par savu dzīvi, ko es iztērēju, lai viņu koptu. Es raudāju par to, ka esmu kļuvusi veca un nevaru kā agrāk skraidīt pa pļavu un ķert tauriņus. Un ar princi nekad neapprecēšos. Paskaties uz mani, paskaties! — vecā sieva kliedza. — Es esmu tava nākotne!

— Nē, nē, — meitene sauca. Viņa gribēja bēgt, bet kājas neklausīja, un viņa tikai aizsedza acis ar rokām un kliedza: — Nē, nē!

— Tu traucē gulēt, — viņa dzirdēja čīkstošu balsi. Viņa atvēra acis un ieraudzīja, ka guļ uz dīvāna, bet krupis sēž uz grīdas un skatās uz viņu.

— Aiznes mani uz gultu un uzvedies klusi! — pavēlēja krupis.

Meitene skatījās uz viņu, un viņas galvā cita pēc citas skanēja frāzes, ko viņai teica putns, ragana, burve un vecā dāma viņas sapnī.

— Tas ir tikai krupis.

Viņa piecēlās no gultas, paņēma krupi, piegāja pie durvīm un atvēra tās.

Krupis sajutās nelāgi.

— Ei! — Uz kurieni tu mani ved? — tas kliedza.

Meitene atvēra durvis, atvēzējās un aizmeta krupi tik tālu, cik vien spēja.

— Ej prom! — viņa sauca. — Nenāc atpakaļ. Es tevi nekad nebarošu un nelikšu savā gultā.

Tā ir mana māja, un es darīšu to, kas man patīk. Es atkal skriešu pa pļavu, ķeršu tauriņus un priecāšos par dzīvi. Es neticu taviem solījumiem. Tu esi krupis!

Viņa aizvēra durvis un pirmo reizi pēc daudziem mēnešiem pasmaidīja.

Pārpublicēts no: dzivei.lv