Sievietes prāts

sieviete skumst6

Pavēro sevi visas dienas garumā. Periodiski apstājies un sev pajautā: “Kur es esmu?” Kur atrodas tava apziņa, kad tu kaut kur ej, komunicē ar kādu, gatavo, tīri māju vai nodarbojies ar jebko citu?

Vairums sieviešu ievēros, ka viņu apziņa atrodas galvā. Viņas pastāvīgi par kaut ko domā, analizē, plāno, risina kādus jautājumus… Tas nozīmē, ka atrodas vīrišķajā stāvoklī.

Vīrieši dzīvo saprāta kategorijās, ta ir viņu privilēģija – iegūt zināšanas, pieņemt lēmumus, plānot, analizēt, stādīt mērķus utt. Bet sievietēm pastāvīga atrašanās prātā var būt graujoša.

Ja visas dienas garumā tu esi prātā, ar kadu domās sarunājies, strīdies, domā par priekšā stāvošajām lietām, tu pati sev zodz savu spēku. Tas draud ar galvassāpēm, depresijām, bezmiegu, enerģētisko iztukšošanos, pavājinātu imunitāti un sieviešu kaitēm.

Tāpēc, ka tas, kas vīrieti dara stiprāku, sievietei kaitē, tāpat arī otrādi.

Kā rīkoties?

Ir jāsaprot un jāpieņem fakts, ka patiesā sievietes mājvieta ir Sirds. Viņa dzīvo ar Dvēseli, sajūtām, intuīciju, radošumu, atklāsmēm… Tāpēc tad, kad pieķer sevi pie tā, ka apziņa atkal ir prātā, domās ielaid to Sirdī. Atlaid visas nevajadzīgās domas, iztukšo savu prātu, koncentrējies uz savu sirdi – sirds čakru. Ja nākas risināt kādas lietas, darīt kaut kādas darbības, pamēģini to paveikt nevis no prāta, bet Sirds, piepildot savas domas un darbus ar savas Dvēseles enerģiju.

Un tad tavs radošais sievišķais spēks atkal tevi piepildīs gluži dabiskā veidā un tu kļāsi intuitīva, jutīga, atvērta dievišķajai gudrībai…

Tad tev nenāksies risināt problēmas, iedarbinot savus saprāta spēkus, bet šie risinājumi atnāks paši kā atklāsmes, tie atnāks sapņos un dzīve kļūs daudz vieglāka un brīnumu pilna.

Un viss, ar ko tu mijiedarbosies, viss, kam tu pieskarsies, pildīsies ar gaismu, sievišķību un tu kļūsi par tīru Mīlestības, Skaistuma un Gaismas avotu, pārveidojot caur sevi pasauli, dziedinot citu sirdis un nesot pasaulē Harmoniju…

 

Marija Mavela
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc mans bērns ir pavisam citādāks?

tevs un dels4

Lasītāja vēstule un Sergeja Lazareva atbilde uz to.
≪Mums ir ļoti lielas problēmas ar mūsu dēlu. Visa viņa rīcība un rakstura iezīmes ir gluži pretējas tam, ko mums kā vecākiem gribētos viņā redzēt. Mēs vienmēr esam centušies būt labs piemērs, bet kaut kur, acīmredzot, esam kļūdījušies. Tagad tas ir acīmredzams. Mēs atrodamies pastāvīgā trauksmes stāvoklī. Kā mums to labot? Palīdziet!≫

✧✧✧✧✧✧✧✧

Daudzu vecāku kļūda ir tā, ka viņi ir pārliecināti, ka bērni pārņem viņu ārējo uzvedību un centienus. Vecāki spriež sekojoši: “Es nekad neesmu ne laupījis, ne nogalinājis, ne nolādējis cilvēkus, ne alcis atriebības. Kāpēc mans bērns ir pavisam citādāks?” Tas nozīmē, ka vecāks ir uzvedies morāli un ētiski, bet bērnam šī tendence deģenerējas.

• Tad, lūk: morāle un ētiskums – tā ir uzvedība, kas cilvēku orientē uz mīlestību. Ja vecāki atteicās no mīlestības, bērns atteiksies no morāles. Pieņemsim, cilvēks pastāvīgi bija neapmierināts ar savu likteni un mantisko stāvokli, taču, neskatoties uz to, bija ļoti kārtīgs un godīgs pilsonis. Bet viņa dēls kļūst par bandītu. Un vecākiem ir ļoti grūti pieņemt un saprast to, ka neapmierinātība ar dzīvi un dēls – bandīts ir viena un tā pati laikā izstiepta atteikšanās no Dieva.

Ārēja agresīvas vides nepieņemšana samazina atkarību, pieķeršanos un veicina aktīvu rīcību. Iekšēja nepieņemšana – tā ir atteikšanās no Dieva un Mīlestības. Tas, ko mēs pastāvīgi ārēji darām, kļūst par mūsu iekšējo. Tāpēc cilvēciskajai loģikai jābūt pārtrauktai, bet dievišķajai – nepārtrauktai.

• Tad, lūk: ilga neapmierinātība ar savu likteni, aizvainojumi uz cilvēkiem, apkārtējās pasaules nosodīšana, apātija un neticība sev, bailes un šaubas par savu nākotni, atteikšanās no mīlestības pret vecākiem, atteikšanās no mīlestības pret savu dzīvesbiedru, kurš gribot vai negribot ir nodarījis mums sāpes, – tas viss smalkajā plānā lēnītiņām saēd mūsu dvēseles un bērniem tas kļūst redzams, bet mazbērniem – katastrofāls.

Dvēsele bez mīlestības mirst, taču tas uzreiz nav pamanāms. Tāpēc vislabāk ir sākt savest kartībā savas Dvēseles lietas, negaidot, kad parādīsies ārējās problēmas. Un tad pat pieaugušam dēlam  var strauji izmainīties gan raksturs gan uzvedība.

• Tādos gadījumos es vecākiem paskaidroju: jo spēcīgākas ir jūsu emocijas, jo vērienīgāk tās aiziet nākotnē un atbilstoši – ietekmē pēcnācējus. Pašas spēcīgākās emocijas sākas dzimumobriešanas laikā. Un te nu spēcīgs aizvainojums uz vecākiem, bailes, nevēlēšanās dzīvot pēc tam vēl 10 gadus var pārvērsties milzīgās problēmās.

• Nākamais periods – pirmā mīlestība. Izrādās, ka pat slikta doma, vai mīļotā cilvēka nomelnošana – ir katastrofāla smalkajā plānā. Kā likums, pirmā mīlestība ir nelaimīga un sagādā milzīgas sāpes. Tāpāt kā dzemdībās, caur dvēseles un ķermeņa sāpēm attīrās mūsu mīlestība uz Dievu un mūsu pēcnācēji kļūst dzīvotspējīgi.

Pirmās mīlestības laikā puišiem visbīstamākais ir nosodījums, bet meitenēm – skumjas un nevēlēšanas dzīvot. Nākošais uzliesmojums notiek pirms topošo laulāto iepazīšanās un pirms stāšanās laulībā.
Kur ir frāzes “visas laulības tiek slēgtas debesīs” jēga?
Tas nozīmē, ka smalkajā plānā laulātie jau sen pazīst viens otru un viņiem jau ir kopīgi bērni, kuriem jādzimst. Tāpēc pat pie ārēji blāvām emocijām, topošo laulāto zemapziņā var notikt revolūcija. Un šajā mirklī abpusējas pretenzijas un aizvainojumi ir vēl jo bīstamāki.

Un vēl viens ļoti svarīgs posms ir vecaku uzvedība grūtniecības laikā. Viņu pasaules redzējums, raksturs un uzvedība tiek ielikta ne tikai dvēselē, bet arī fiziskajā ķermenī un bērna gēnos.

Tad, lūk, kad mēs no jauna, it kā ar atpakaļejošu datumu, atmetot cilvēcisko loģiku un tuvinoties Dievišķajai gribai ejam cauri savai dzīvei, mēs varam mainīt mūsu bērnu pagātni un tātad arī viņu nākotni.

Sergejs Lazarevs “Karmas diagnostika” 8. grāmata. Dialogs ar lasītāju.
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Ja tu kādu mīli, atlaid viņu brīvībā

68618326_1995014773931669_9078327349136588800_n

Libāņu dzejnieks, filosofs un mākslinieks Džibrāns Halils Džibrāns ir uzrakstījis vairāk kā 30 grāmatas, pazīstamākā no kurām “Pravietis”. Tajās ir viss pasaules viedums un dziļums.

Esi pateicīgs par grūtiem laikiem. Tie tev parādīja, cik ļoti spēcīgs tu esi.
“Visspēcīgākās dvēseles dzimst grūtībās, spēcīgākas no tām ir vienās rētās”.

Labestība ir spēcīgu cilvēku rakstura īpašība.
“Jutīgums un laipnība nav vājuma un izmisuma pazīmes, bet gan spēka un apņēmības izpausmes.”

Nav absolūtās patiesības.
“Es nezinu absolūto patiesību. Bet es samierinos ar savu nezināšanu, un tas ir mans gods un balva.
“Nesaki “es atradu patiesību”, bet saki “es atradu patiesības graudu”.”

Tu nekad neaizmirsīsi tos, kas bija blakus pašos tumšākajos laikos.
“Tu vari aizmirst, to, ar ko kopā smējies, bet nekad neaizmirsīsi to, ar kopā raudāji. Skumju saites saista sirdis stiprāk nekā svētlaime un prieks. Asarās mazgāta mīlestība ir tīra, skaista un mūžīga. ”

Visvienkaršākās lietas bieži ir visbrīnišķīgākās.
“Un lai smiekli un abpusēji prieki pavada draudzības saldmi. Jo mazuma rasā sirds satiek savu rītu un sevi atsvaidzina”.

Mīlestība ir dzīve. Dzīve ir mīlestība.
“Kad tu mīli, tev nevajadzētu teikt: “Dievs ir manā sirdī”, bet drīzāk: “Es esmu Dieva sirdī”. Un nedomā, ka vari virzīt mīlestību tās plūdumā, jo mīlestība, ja uzskatīs tevi par tās cienīgu, pati tevi vadīs”.
“Dzīve bez mīlestības ir kā koks bez augļiem un ziediem”.

Visu dari ar mīlestību.
“Darbs ir mīlestība, kas padarīta redzama. Ja Tu nespēj strādāt ar mīlestību, bet vienīgi ar pretīgumu, tad būtu labāk, ja Tu pamestu darbu, apsēstos pie dievnama durvīm un saņemtu žēlastības dāvanas no tiem, kuri strādā ar prieku. Jo, ja Tu cep maizi ar vienaldzību, tad Tu izcep rūgtu maizi, kas apmierina izsalkumu tikai pa pusei. Un, ja Tu ar nepatiku spied vīnogas, tad Tava nepatika ietek vīnā kā inde. Un, ja Tu dziedi eņģeļu balsī, bet nemīli dziedāšanu, Tu padari cilvēku ausis kurlas pret dienas un nakts balsīm”.

Mīlestību nav iespējams piesavināt.
“Mīlestībai nekas nepieder un tā nevēlas kādam piederēt. Un nedomā, ka tu vari pārvaldīt mīlestības ceļus, jo, ja mīlestība tevi uzskatīs par cienīgu, tā virzīs tavu ceļu”.

Tava attieksme pret dzīvi nosaka dzīves attieksmi pret tevi.
“Tavu dzīvi nosaka nevis tas, ko tā tev dod, bet tas, kāda ir tava attieksme pret to; nevis tas, kas ar tevi notiek, bet tas, kā tu interpretē notiekošo”.

Skaties uz gaišo pusi.
“Optimists redz rozi, nevis tās ērkšķus; pesimists skatās uz ērkšķiem, neievērojot rozi”.

Mēs redzam lietas nevis tādas, kādas tās ir, bet tādas, kādi esam mēs paši.
“Lietu izskats mainās atbilstoši noskaņojumam un tāpēc mēs redzam to skaistumu un brīnišķīgumu tad, kad tie patiesībā ir mūsos.”

Patiesa mīlestība ir garīgās tuvības auglis.
“Kļūdaini ir domāt, ka mīlestība izaugs no ilgstošas draudzības un pacietīgas aplidošanas. Mīlestība ir garīgās tuvības auglis un, ja tuvība nerodas uzreiz, tā neradīsies ne pēc gada, ne pēc paaudzēm”.

Ozols un ciprese neaug viens otra ēnā.

“Mīliet viens otru, bet neļaujiet mīlestībai sevi saistīt:
Lai tā drīzāk ir viļņojoša jūra starp jūsu dvēseļu krastiem.
Pildiet viens otra kausu, bet nedzeriet no vien kausa.
Dodiet viens otram no savas maizes, bet nekodiet no vien rieciena.
Dziediet un dejojiet kopā un esiet līgsmi, bet ļaujiet katram no jums būt par sevi.
Gluži kā lautas stīgas ir katra par sevi, kaut arī tās skan vienā mūzikā”.

Patiess skaistums nāk no iekšienes.
“Skaistums nav sejā, skaistums ir gaisma sirdī”.

Cilvēks, kurš ierobežots sirdī un domās, ir līdzīgs aklajam.
“Cilvēks, kurš ierobežots sirdī un domās, sliecas dzīvē mīlēt ierobežoto. Tas, kuram ierobežota redze, nevar redzēt tālāk par savu elkoni ceļu, kuru viņš iet, vai sienu, pret kuru balstās”.

Tavi bērni nav tavi bērni.
“Tavi bērni nav tavi bērni.
Viņi ir Dzīves alkas pašai pēc sevis.
Viņi atnāk caur tevi, bet ne no tevis.
Un, lai arī viņi ir ar tevi, viņi vienalga nepieder tev.
Tu vari viņiem dot savu mīlestību, bet ne savas domas,
Jo viņiem pašiem ir savas domas.
Tu vari dot patvērumu viņu ķermeņiem, bet ne dvēselēm,
Jo viņu dvēseles mājo rītdienas mājās, kur tu nevari atnākt
Pat savos sapņos…

Galu galā dzīve neiet atpakaļ un neaizkavējas vakardienā…”

Ja tu kādu mīli, palaid to brīvībā.
“Ja tu kādu mīli, palaid to brīvībā. Ja viņš pie tevis atgriežas, viņš ir tavs, ja, nē, viņš nekad arī nav bijis tavs”.

Domā, kam uztici savus noslēpumus.
“Ja uztici savus noslēpumus vējam, nevaino viņu par to, ka tas atklās tos kokiem”.

Atdod vairāk.
“Būt dāsnam nozīmē dot vairāk, kā vari; būt cēlam, nozīmē ņemt mazāk kā vajag”.

Avots: @maitribuddha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Novērtē to, kas tev ir

jurnieka sieva8

Čehovam ir stāsts par sievieti, kura nemīlēja savu vīru. Viņa ar to nestrīdējās, nerīkoja skandālus pat nepiekasījās viņam. Viņiem bija sava māja pie jūras, nauda, visa pārparēm, – ko gan tur strīdēties? Taču viņa vīru nemīlēja. Sapņoja par kaut ko citu. Nevis par kādu konkrētu citu vīrieti, bet vienkārši – par citu. To citu viņa gan spētu mīlēt. Pa īstam, no visas sirds. Bet dzīvot nācās ar šo, ar nemīlamo, kurā viss viņu kaitināja. Nekas nepatika. Pat tracināja.
Vīrs sākumā nesaprata, ka viņu nemīl. Un visu laiku centās kaut ko uzlabot, acīs skatījās, apskāva, aplidoja…. Un no tā kļuva vēl ļaunāk. Bet pēc tam viņš saprata. Momentā. Un vienkārši iesēdās laivā un aizbrauca jūrā – bija vētra. Bet viņš vienkarši iekāpa laivā un aizbrauca. Lai netraucētu. Jā un arī dzīvot viņam vairs nebija dēļ kā, – kāpēc gan dzīvot, ja tevi nemīl, tikai piecieš, bet dvēselē gaida, kad tu pazudīsi, izgaisīsi vai jūrā noslīksi?
Kad laiva no krasta vairs nebija redzama, un to skatam aizssedza trakojošie viļņi, sieva pēkšņi iesaucās: “Atgriezies!”, – un tikai tajā brīdī saprata, ka mīl! Ka viņš viņai ir vajadzīgs! Lai būtu blakus, dzīvs, silts, mīļš, mīlošs cilvēks, tādss labestīgs, uzticīgs, skaists… Ne fantāzija, ne ideāls, bet dzīvs cilvēks blakus.
Bet laiviņas vairs nebija, tā bija pazudusi. Kopā ar vīru. Un sieva sauca, sauca: “Atgriezies! Atgriezies! Es Tevi mīlu!”, – tikai vairs nebija neviena, kas to dzirdētu. Jūra bangoja, vētra trakoja. Viņa stāvēja krastā un sauca, kliedza….
Lūk, arī viss stāsts. Un tā dzīvē bieži vien notiek: tas, kuru nemīlēja, nenovērtēja, reiz aizpeld laiviņā. Un tu vari kliegt, cik spēka un lūgties, lai atgriežas. Diez kāpēc tikai tad, kad cilvēki zaudē, viņi saprot, cik ļoti mīlēja. Un labi, ja laiviņa atgriežas. Ja vēl ir iespēja to sasaukt un atgriezt.
Mēs dažkārt paši nesaprotam, cik stipri kādu mīlam. Neapzināmies to, kamēr nepazaudējam. Varbūt labāk vispirms tikt skaidrībā ar sevi, un tikai pēc tam dzīt projām, ignorēt vai tiranizēt? Lai tad negulētu, neēstu, neelpotu, tikai čukstētu: “Nāc atpakaļ. Atgriezies!”. Vismaz vēl kadu brīdi pabūsim kopā!

Labi, ja to dzird un atgriežas. Taču tā ne vienmēr notiek.

No Annas Kirjanovas grāmatām
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vīrišķības skolotājs

virietis

Man skolā bija skolotājs – cilvēks, kurš ļoti lielā mērā ietekmēja manu dzīvi un manu pasaules uztveri un redzējumu. Viņš šodien vairs nestādā par skolotāju, jo dzīvo klosterī. Viņš pateica kādu lietu, kas mani patiesi izbrīnīja.

Kad es vēl biju pusaudzis, man ļoti svarīgs jautājums bija: “Kas ir vīrietis? Ko nozīmē, būt īstam vīrietim?”, tāpēc, ka mana kļūšana par vīrieti sākās tieši tad.

Es devos pie viņa ar šo savu jautājumu un viņš teica: “Galvenā vīrieša īpašība ir labestība”. Mani tas šokēja, jo man šķita, ka vīrišķība varētu būt pat sinonīms vārdam agresija.
Labestība!..
Es saprotu, ka labestīgs var būt tikai stiprais. Vājais vienmēr ir agresīvs. Tāpēc vīrieša uzdevums ir iegūt spēku, lai ko tas arī nozīmētu. Patstāvības un neatkarības spēku. Intelektuālo un fizisko spēku. Gara spēku, kas ļaus viņam pret citiem cilvēkiem izturēties cieņpilni un ar sapratni. Tas nenozīmē augstprātīgi. Tas nozīmē ļaut citiem cilvēkiem nebūt ideāliem un tāpat izturēties pret viņiem labi. Vecāki, tēvi konfliktē ar savām sievietēm, kliedz uz saviem bērniem. Kāpēc? Ne jau no spēka vai vīrišķības. Tāpēc, ka ir vāji un nespēj tikt galā ar situāciju. Tāpēc kļūstiet spēcīgāki, labestīgāki – esiet īsti vīrieši!
Radislavs Gandapas
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jūras brīze

draudzenes

Grupa četrdesmitgadnieču nolēma satikties un kopā papusdienot. Kā tikšanas vietu viņas izvēlējās restorānu “Jūras brīze”, jo tur ir daudz jaunu oficiantu, smukās apspīlētas biksēs.

Pēc desmit gadiem, kad viņām bija 50, viņas atkal nolēma kopā papusdienot un izvēlējas restorānu “Jūras brīze”, jo tur ir labs ēdiens, liela vīnu izvēle un simpātiski oficianti.

Vēl pēc 10 gadiem, kad viņām bija 60, viņas atkal nolēma kopā papusdienot. Izvēlējās restorānu “Jūras brīze”, jo tur ir klusums, skaists skats uz okeānu un laipni oficianti.

Vēl pec 10 gadiem, kad viņām jau bija 70, viņas atkal nolēma kopā papusdienot. Izvēlējās restorānu “Jūras brīze”, tāpēc, ka tur ir lifts, var piekļūt ratiņkrēslā un oficianti vienmēr ir gatavi palīdzēt.

Vēl pec 10 gadiem viņām visām bija 80 un viņas atkal nolēma papusdienot kopā. Izvēlējās restorānu “Jūras brīze”, tāpēc, ka tur vēl nekad nebija bijušas. (c)

Es novēlu mums visiem draugus, ar kuriem gribēsies kopā papusdienot un kurus mēs atcerēsimies, pat tad, ja neko citu vairs neatcerēsimies

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Egoisms/neegoisms

hipijs

– Darīt dzīvē to, ko tu vēlies – nav egoisms;
Likt citiem (uzspiest, manipulēt) darīt to, ko tu gribi – ir egoisms.
– Rūpēties par savu laimi un komfortu – nav egoisms;
Likt citiem rūpēties par tavu laimi un komfortu – ir egoisms.
– Secīgi risināt savas dzīves grūtības un fokusēt savu uzmanību uz savu dzīvi – nav egoisms;
Pastāvīgi žēloties un dažādos veidos pievērst citu cilvēku uzmanību savai dzīvei – ir egoisms.
– Piedzemdēt bērnu un dot viņam iespēju iemīlēt dzīvi ar savu paša piemēru, dzīvojot skaistu un aktīvu piepildītu dzīvi – nav egoisms;
Padarīt bērnu par mērķi un savas dzīves jēgu (pakļaut viņu savām interesēm, likt piepildīt savus nepiepildītos sapņus), visu darīt tikai dēļ bērna – ir egoisms.
– Paņemt brīvdienu, atslēgt telefonu, atcelt tikšanos ar draugiem un necelt telefonu, ja šobrīd nevēlies ar šo cilvēku runāt – nav egoisms;
Atnākt uz norunāto tikšanos, atbildēt uz nevēlamo zvanu un padarīt citus par sava saērcinājuma iemeslu – ir egoisms.
– Izvēlēties sevi un savas intereses, pateikt “nē” un “man tas neder” – nav egoisms;
Izvēlēties otra intereses, ļaut pārkāpt savas robežas un pēc tam vainot savus tuvos par to, ka tava dzīve nav izdevusies – ir egoisms.
– Atteikt otram materiālo, emocionālo un jebkuru citu palīdzību, ja jūti, ka tev tam nav atbilstošā resursa – nav egoisms;
Palīdzēt otram, bet pēc tam uzskatīt, ka viņš tev kaut ko ir parādā un apvainoties, ka viņš šim parādam nepiekrīt – ir egoisms.
– Lūgt palīdzību, bet ļaut otram brīvību piekrist vai atteikties – nav egoisms;
Norādīt uz to, ka viņa pienākums ir tev palīdzēt vai jebkādā veidā spiest viņam tev palīdzēt – ir egoisms.
– Neuzkraut sev pienākumus, kurus neesi spējīgs kvalitatīvi izpildīt un kuri neietilpst tavos pienākumos, bet kvalitatīvi veikt savu darbu – nav egoisms;
Apkrauties ar svešiem pienākumiem, bet pēc tam slepenībā vai atklāti ienīst savu darbu un dusmoties uz kolēģiem – tas ir egoisms.
– Ieklausīties svešos viedokļos, bet darīt tā, kā tu vēlies un saproti – nav egoisms;
Pieņemt otra viedokli, pat tad, ja jūti, ka tas tev neder, bet pēc tam analoģiski uzspiest viņam savējo vai vainot par to, ka viņa piedāvātais nenostrādāja – ir egoisms.
– Izvēlēties sevi – nav egoisms;
Izvēlēties otru, lai viņš izvēlētos tevi – ir egoisms.

Viss ir ļoti vienkarši – EGOISMS ir tas, kas nostiprina tavu līdzatkarību un upura pozīciju dzīvē.
NEEGOISMS – ir viss, kas tevi padara par tavas dzīves saimnieku. Brīvu, atbrīvotu cilvēku, kurš spējīgs izvēlēties savu paša laimi un būt atbildīgs par to. Esi vieds un mierīgi ar pašcieņu izvēlies sevi un savu dzīvi jau šodien!

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis