Viņš atnāca ar savām krāsām un otām un sāka krāsot laivu sarkanā krāsā – tā, ka to bija palūdzis laivas īpašnieks. Krāsošanas gaitā viņš laivas korpusā ievēroja mazu caurumu, salaboja to un pabeidza darbu. Laivas īpašnieks viņam samaksāja un viņi atvadījās. Nākamajā dienā laivas īpašnieks atnāca pie krāsotāja un pasniedza vīram čeku par daudz lielāku summu, kā bija samaksājis par krāsošanu. Vīrs izbrīnīts teica: “Kungs, jūs taču man samaksājāt par darbu!”
Tas atbildēja: “Šis nav par krāsošanu, bet gan par laivas salabošanu”
Krāsotājs bija pārsteigts: “Tas taču bija pavisam mazs caurums un nav vērts par tādu nieka darbu maksāt tik lielu naudas summu!”
Bet laivas īpašnieks teica: “Es jums pastāstīšu, kāpēc es to daru. Kad palūdzu jūs nokrāsot laivu, aizmirsu pateikt par to, ka tās korpusā ir caurums. Kad krāsa bija nožuvusi, mani bērni paņēma laivu un devās makšķerēt zivis. Un viņi nezināja par to, ka laiva ir caura. Es tajā brīdī nebiju mājās. Kad atgriezos, ieraudzīju, ka laivas nav un pēkšņi atcerējos par caurumu. Es ne pa jokam pārbijos un tas bija tads atvieglojums, kad ieraudzīju, kā viņi atgriežas sveiki un veseli. Kad apskatīju laivu, ieraudzīju, ka tā ir salabota. Vai tagad jūs saprotat, par ko tā lielā naudas summa? Jūs taču izglābāt manus bērnus. Un man nav pietiekami daudz naudas, lai apmaksātu šo jūsu “nieka” darbu.”
Nav svarīgi kurš, kad un kā palīdz. Turpini palīdzēt, atbalstīt, noslaucīt asaras, uzmanīgi klausīties un labot visas sūces, ko ieraugi. Tu nekad nevari zināt, kam būs vajadzīga tava palīdzība un kurā mirklī Dievs tevi atalgos par to, ka esi kādam palīdzējis un bijis noderīgs. Pa ceļam, iespējams, esi salabojis neskaitāmus “caurumus”, pat neapzinoties, cik daudz dzīvību izglābis….
Avots: МАГИЯ СЛОВА Foto: Mark Neal Tulkoja: Ginta Filia Solis
Kāpēc mēs neredzam likteņa zīmes un neieklausāmies tajās? Cik bieži mēs kaut kur steidzamies, bet kaut kas traucē, rada šķēršļus, bet mēs cenšamies paspēt, noķert… Lūk, es kavēju tikšanos, man nokrīt atslēgas un cimdi, es paklūpu uz sliekšņa, taksometrs kavējas, bet es joprojām cenšos paspēt. Un tad tikšanās notiek tā, ka būtu labāk, ja tās nemaz nebūtu … Es redzu, kā puisis pagalmā dusmīgi spārda savu pēkšņi apstājušās mašīnas riteni un nesaprot, ka tas ir viņa paša labā, ka viņu aptur ar nolūku, nedodot iespēju nonākt nevajadzīgā vietā. … Vai arī es trakoju, iekļūstot milzīgā satiksmes sastrēgumā, un tad izrādās, ka tajā laikā pie manas mājas ārdījās piedzēries un agresīvs bijušais vīrs …
Tādu brīžu dzīvē ir daudz. Gandrīz uz katra soļa. It kā kāds sēdētu debesīs un čukstētu, brīdinātu no bīstamiem pagriezieniem, novēršot nepatikšanas. Mēs katru dienu saņemam zīmes, bet reti pievēršam tām uzmanību. Mēs neredzam, mēs nezinām, kā tās atpazīt. Un, arī tad, ja tās redzam, mēs paši bieži vien tās noraidām un negribam ieklausīties. Es neesmu māņticīga, nē, bet ZĪMES ir kas cits…
Reizēm gadās tādi brīži, nenozīmīgi, citiem neredzami, bet tev – it kā nosacīts, brīdinājuma signāls.
Piemēram, tu pirmo reizi satiec cilvēku, viss ir kārtībā, viss ir brīnišķīgi, jūs esat sajūsmā viens par otru! Jūs lieliski komunicējat internetā, pa telefonu tālu viens no otra, bet, tiklīdz kaut kur kopā dodaties, kaut kas notiek: sabojājas automašīna, tev pēkšņi ir kāds steidzams darījums, viņam pēkšņi uznāk migrēnas lēkme, un jūs vairākkārt pārceļat tikšanos. Un, brīdī, kad neskatoties uz visu, jūs satiekaties un gatavojaties doties uz iepriekš noteiktu vietu, jūs apmaldāties, neatrodat pareizo ceļu. Abi esat noguruši, dodieties mājup, apmulsuši piekrītot atlikt ceļojumu uz vēlāku laiku. Viņš aizbrauc, tu iekāp karstā vannā un jūties skumji, domājot par “cūcības likumu”, par dīvainām grūtībām un šķēršļiem tavā ceļā kopā ar viņu …
Bet viņš zvana pēc 20 minūtēm un saka, ka vieta, kur gribējāt nokļūt, atrodas pavisam tuvu. Un tas atklājās uzreiz pēc tam, kad izšķīrāties … Tu dusmojies, esi aizkaitināta … Vai tā nav zīme? Bet jūs abi spītīgi turpiniet satikties, nepievēršot uzmanību visām šīm kavēšanām un nepatikšanām, kuru ir tik daudz. Dažreiz tu domā: kāpēc tā ir? Taču ātri novel vainu uz kādām nejaušībām un sakritībām… Un pēc kāda laika šis cilvēks tev sagādā tik daudz sirdssāpes, tik daudz nepatikšanas un negatīvisma, ko tu pat ļaunākajos murgos nespēji iedomāties… Un tad tu sāc atcerēties to, par ko smējāties un brīnījāties pašā sākumā.
Vai arī es grasos doties pie ārsta un saprotu, ka šodien ļoti negribu turp iet, vienkārši nevaru, kājas nekustās, un jūtu briesmīgas, neizskaidrojamas, bailes. Es izeju no mājas un garāmbraucoša mašīna mani apšļāc ar dubļiem no galvas līdz kājām. Es steidzu atpakaļ pārģērbties, kavēju un nolemju vizīti pārcelt, bet kāds no labu gribošajiem radiniekiem uzstāj: “Tas taču viss tavā labā, nav jābrīnās, ka bail, ka negribas iet, bet saproti, ka vajag.” Es ļaujos pierunāties, un tieši šajā dienā ārsts pieļauj kļūdu, par ko vēlāk es ļoti dārgi maksāšu.
Taču iekšējais diskomforts ir ļoti skaidra ZĪME. Ja ir jāpieņem kas lēmums, neviens labāk par tavu iekšējo ES nespēs pateikt, kā rīkoties. Kāpēc mēs neieklausāmies šajā balsī, kāpēc negribam sadzirdēt sevi, kāpēc neesam uzmanīgi pret šīm zīmēm?
Bībelē ir teikums: “Ja viņi tev netic un neklausās pirmās zīmes balsī, viņi noticēs citas zīmes balsij”
Zīmei ir balss. Katra zīme kaut ko stāsta, brīdina, uz kaut ko norāda, lai cilvēks pievērstu uzmanību. Dievs brīdina, ja tu stāvi uz pārmaiņu sliekšņa savā dzīvē.
Zīme ir savdabīga vienošanās ar Dievu, ar to, kas tevī, tu taču zini? Tā ir aizsardzība, kas dota no Augšas, jo Dievs vēlas, lai cilvēks neietu nepareizu ceļu.
Pareģis Viljams M.Branhams stāsta, ka, ja tu nepieņem Svēto Garu, bēdas ir nenovēršamas.
Svētais Gars ir tava Dvēsele, viņa ar tevi runā, viņa sūta tev zīmes, neignorē tās! Viss, kas ar tevi notiek ir mājiens par to, kas tuvojas. Ja tas asociējas ar nepatīkamām sajūtām, vieš šaubas, nemieru, diskomfortu – tātad tas ir signāls. Ja esi jau pievērsis uzmanību un to pamanījis, ir vērts to uztvert nopietni. Iespējams, tas brīdina par to, ka jābūt uzmanīgākam, jāizvēlas cits virziens.
Ja iecerētais nekādīgi nepadodas un rodas dīvaini šķēršļi, un lietas virzās ļoti smagi, iespējams, esi izvēlējies to, kas novedīs tevi strupceļā, varbūt tev vispār turp nevajag doties?
Dievs saka: tev to nevajag, dari kaut ko citu, šis nav tavs cilvēks, tu nebūsi laimīga ar viņu. Jāsaka, sievietēm intuīcija diezgan precīzi pasaka: tas nav tavs vīrietis. Tad kāpēc tik bieži tai neklausām?
Tev gribās vienu, bet tu dari pavisam ko citu, gribas pamest nemīlēto profesiju, pamest grāmatveža darbu un nodarboties ar dizainu, bet gadi vairs nav tie. Bet tu visu laiku apkārt redzi zīmes un tu pārliecinies, ka tava patiesā sūtība ir cita… Bet kāds tev iesaka darīt un tu dari, tāpēc, ka tā vajag…. Kāpēc vajag? Kam vajag?
Mēs esam aizmirsuši, ka brīva griba neparedz to, ka ” tā jādara” vai “tā pienākas”, tā paredz ieklausīties savā sirdsbalsī, savā ES, iet un izdarīt.
Ja pēkšņi atnāk doma, ka tu nedzīvo savu dzīvi, ka neesi apmierināts, ka nav prieka, kas bija agrāk, necenties to padzīt, domājot, ka tā ir depresijas pazīme. Tā nav depresija, arī tā ir zīme, kas rāda tev to, ka kaut kas ir jāmaina, tas ir tavs iekšējais ES, kas cenšas līdz tevīm aizklaudzināties.
Tev jāpieņem kads svarīgs lēmums? Apstājies un ieklausies sevī. Ja lēmums jau ir pieņemts, atceries, kādas bija tavas sajūtas to pieņemot. Tev bija “labi” vai “slikti” ? Ja lēmums nāca grūti, ja to pieņemot juti nospiestības stāvokli, tātad tas viennozīmīgi nav pareizais un tu vari to mainīt.
Veselais saprāts bieži vien “aizbāž muti” sirdsbalsij. Saprāts vienmēr cenšas paskaidrot un pierādīt savu taisnību. Lūk, tu stāvi izvēles priekšā: dvēsele kautrīgi cenšas iebilst, prāts dzird, ko tā saka, bet pretojas un uzstāj uz savu balstoties “veselīgos spriedumos”.
Visu šo tu pats jau zini, tikai negribi tam noticēt. Protams, bieži vien mēs redzam nevis zīmes, bet to, uz ko dotajā brīdī esam sakoncentrējušies. Un pievilkšanās likums vēsta, ka mēs kā magnēti savā dzīvē pievelkam to, kas ir harmonijā ar mūsu vēlmēm. Tu tači esi ievērojis, ka bieži vien tu padomā par kādu cilvēku un viņš tev zvana vai tu satiec viņu?
Pietiek tev vien nolemt kaut ko darīt, kā parādās zīmes un tavā dzīve ienāk tas, par ko tu domā. Taču, ja šīs zīmes ir negatīvas un tev nākas sevi pierunāt, tātad kaut kas ir ne tā…. Tātad dvēsele to neatbalsta. Ja dvēselei nav iebildumu, tev nenāksies sevi pierunāt. Dvēsele nedomā, tā zina…
Klausies sevī un savā sirdsbalsī!
Īpaši svarīgi ir pievērst uzmanību tām vēlmēm un rīcībai, kas spējīgas izmainīt dzīvi un likteni. Ja vēlme izsauc nepatīkamas sajūtas un bailes un ir iespēja no tās atteikties, tad atsakies!
Savas zīmes ievērot un atšifrēt vari tikai tu pats. Un tu visu sapratīsi un ieraudzīsi, ja būsi vērotājs, ja vērosi sevi un pasauli sev apkārt. Ejot apzinātības ceļu, tu ātri ieraugi šīs zīmes, un spēj saprast, ko tās tev vēsta, un tā dzīvojot, tu audzē savu spēku un attīsti savu intuīciju, kurai nav ne gala ne malas.
Avots: Hipnozes laboratorija Tulkoja: Ginta Filia Solis
Sievietes viengabalainību var noteikt pēc tā, cik ļoti gribas atrasties viņai blakus, cik liela ir vēlēšanās gozēties viņas enerģijas saulītē, cik ļoti gribas būt viņai blakus, neko no viņas neprasot. Galu galā visa mūsu pieredze no dažādām mijiedarbības jomām (ar partneriem, bērniem, vecākiem, draugiem, kolēģiem) ved tikai pie viena – atvērt savu sirdi, ar mīlestību ietvert sevī visu šo pasauli un izstarot tajā savu gaismu. Jo laimīga sieviete ir laimīga pasaule. Tāpēc brīdī, kad tu strādā pie tā, lai tavā dzīvē būtu vairāk gaismas, mīlestības, labestības un skaistuma, tieši tu visu maini. Un tad, kad esi radījusi dzīves telpu, kurā tu esi laimīga, netraucējot citiem (tas nozīmē, ka tava laime nav atkarīga no apkārtējiem), pakāpeniski mainās apstākļi un tev pretī nāk iespējas, vienkārši tāpēc, ka tu kļūsti par ģeneratoru. Bet līdzīgs pievelk līdzīgu enerģētiskā līmenī.
Svetlana Dobrovoļska Foto: Kristina Paukshtite Tulkoja: Ginta Filia Solis
Tagadne ir kā cilvēks, kurš vienmēr ir blakus, bet kurš zaudē tam, pēc kura alkst, sapņojot par skaisto un domājot, ka tieši tajā ir laime…
Un tikai tumšos laikos, kas kā ar necaurredzamu miglu nogriež gan pagātni gan nākotni, sākumā rodas vajadzība un pēc tam jau arī nepieciešamība beidzot saskatīt visu, kas ir tieši tagad….
Un tā ir tikšanās ar sevi, to, kas esi šodien. Un ar savu paša dzīvi, kurā jau sen vairs nav tas, kas vēljoprojām sagādā fantomas sāpes.
Tagadne kļūst redzama un sajūtama. Un tajā svarīgs izrādās viss, un visam pat sīkumu līmenī ir nozīme.
Cilvēki, kuri izrāpušies no ilgstošas slimības vai no vienā mirklī sabrukušas ikdienības gruvešiem, zina šo īpašo patiesa prieka sajūtu, kura var uzrasties jebkurā brīdī no jebkā….
Desmit minūtes uz soliņa aprīļa saulītē…. tase tējas neierastā laikā… tuva cilvēka telefona zvans… kaķis, kas maisās pa kājām…. iemīļotā mūzika dienas vidū…. smaids nepazīstama garāmgājēja sejā… nedaudzas talantīgi uzrakstītas grāmatas lappuses…. vispār ne ar ko neizskaidrojams iekšienē atvēries gaismas stāvoklis.
Un pēc tā visa nevajag kaut kā īpaši tiekties. Nevajag rakstīt savas vēlmes uz papīra. Nevajag uzskaņot savus lūgšanu kanālus Visumam. Vispār neko nevajag, izņemot to, ka tu esi un esi šeit.
Var paļauties uz tagadni, ja pastāvīgi neiemainām to pret sapņiem par nākotni, kura nekad tā arī nepienāk.
Enerģētiskā prognoze 2023. gada aprīlim Autors: Emmanuel Daguerre
Sveiks mans draugs, Lai brīnišķīgs Tev aprīlis!
Šomēnes uz Zemi plūdīs daudz Gaismas, un tam būs milzīga ietekme uz cilvēci. Var būt sirreāli brīži, kad lietas prātam šķitīs nedaudz dīvainas, taču zini, ka tas viss būs atbalsts nākamajam solim mūsu evolūcijas ceļojumā.
Daudzi šo Gaismu, kas ielaužas mūsu personīgajā un kolektīvajā pieredzē, sajutīs kā atdzimšanu, jo īpaši tāpēc, ka pēdējo mēnešu enerģijas ir nesušas sev līdzi emociju un pārdzīvojumu amerikāņu kalniņus, kuros lielākajai daļai ir bijis grūti orientēties.
Mums, empātiem un jūtīgajiem, ir svarīgi uzskaņoties uz savu sirds centru un atrast iekšējo līdzsvaru. Savienojums ar savu centru nodrošinās to, ka turpmākajās nedēļās varēsim vieglāk sērfot šajos Gaismas viļņos, kas ienāks mūsu fiziskajā, ēteriskajā un mentālajā ķermenī.
Minēšu dažus maigus veidus, kā mēs varam savienoties ar savu centru un justies līdzsvarotāki, lai sagatavotos ieniršanai ienākošās Gaismas enerģijas viļņos: – Meditē; – Katru dienu velti laiku, lai parūpētos par sevi, atpazītu un godinātu sevi (ķermeni, prātu un garu); – Spēlē katru dienu (dejo, baudi sauli, skrien pa zāli, zīmē, smejies un dari visu, ko dzīve dod); – Saņem un dalies Gaismā caur labiem darbiem; – Atbrīvojies no nepieciešamības visu saprast un atbrīvojies no pārmērīgas analīzes; – Isaki pateicību; – Velti laiku, lai atcerētos, ka mēs paši izvēlamies, kā reaģēt uz dzīvi — mums nav jāreaģē automātiski vai nekavējoties; – Ēd pārtiku, kas dod dzīvību un baro ķermeni un prātu; – Pavadi laiku pie dabas un kopā ar labdabīgiem dzīvniekiem; – Apzināti un pilnu krūti elpo visas dienas garumā.
Ir daudzi citi veidi, kā justies savienotam ar savu centru, un tie kalpos kā sākumpunkts šim ceļojumam. Ir svarīgi atcerēties, ka šajā mēnesī biežāk jāatceras iekļauties augstākās enerģijas plūsmā, lai nodrošinātu to, ka esam atvērti Gaismas enerģijas saņemšanai, jo tā caurstrāvo mūsu personīgo un kolektīvo pieredzi.
GALVENĀ PĀRKĀRTOŠANĀS
Šobrīd Zeme, visa cilvēce, visas Zemes sistēmas un viss, kas ar to saistīts, piedzīvo galveno un svarīgāko pārkārtošanos. Šī lielā pārkārtošanās izceļ un palīdz mums tikt galā ar visu, kas notiek mūsu dzīvē, ieskaitot visu, kas vairs nekalpo cilvēcei kopumā. Ir sākusies jauns laika nogrieznis, kas apvieno cilvēci tādos veidos, kā daudzi skolotāji, empāti, dziednieki un citi garīgie meklētāji ir tikai sapņos redzējuši.
Ar visu, kas pasaulē šobrīd notiek, kas šobrīd ir cilvēku uzmanības centrā, ir viegli nonākt stresā, troksnī un kolektīvajās bailēs. Tā kā šī jaunā paplašināšanās daudziem rada arī lielu apjukumu un haosu, ir svarīgi atcerēties, ka tā ir pilnīgi normāla pamošanās procesa sastāvdaļa. Tāpat kā daudziem, kas jau ir pamodušies, ir nācies iet savu individuālo sarežģīto ceļu, lai sasniegtu tādu paplašināto apziņu, kāda viņiem ir šodien, ir svarīgi ar cieņu izturēties pret to cilvēku ceļojumu, kuri tikai tagad sāk mosties, lai arī cik grūts tas reizēm šķistu.
Šobrīd mēs atrodamies uz unikālākās laika skalas, kas dod mums iespēju radīt pavisam citu realitāti. Realitāti, kuras pamatā ir principi, kas dod labumu visai cilvēcei, nevis tikai dažiem izredzētajiem. Šie principi ietver sevī labestību, cieņu pret visu dzīvo uz mūsu Zemes, līdzjūtību, mieru, taisnīgumu, kopību, vienotību un labklājību visiem.
Lai palīdzētu prātam tikt galā ar šo jauno realitāti, ir jādara tam zināms fakts, ka, pieņemot jauno, tam nav ko zaudēt, drīzāk iegūt var daudz vairāk. Prāts bieži vien rod mierinājumu, atgriežoties pie apgūtajiem šaubu, raižu un baiļu ieradumiem kā pašaizsardzības veidiem. Šī iemesla dēļ ikreiz, kad prātam tiek parādīta jauna perspektīva, kas liek tam izkāpt no savas komforta zonas, tas mēdz pāriet uz aizsardzības režīmu un pretoties pārmaiņām.
Izturoties maigi un ar pateicību pret prātu par to, ka tas cenšas mūs aizsargāt vislabākajā, sev zināmajā veidā, mēs palīdzam tam justies droši, pieņemtam un mīlētam. Kad prāts jūtas drošs, pagodināts un mīlēts, tas ir daudz atvērtāks un labprātāk pieņem jaunas perspektīvas, idejas, uzvedību un ieradumus, kas tam kādreiz šķita neērti.
Maiga attieksme pret prātu, ja tā tiek praktizēta pietiekami ilgi, palīdzēs mums pārvarēt jebkādu iepriekšējo pretestību mūsu prāta reakcijām. Ja mums ir mīlestības pilna un līdzjūtīga attieksme pret prātu, tas galu galā tā attieksies arī pret mums. Tam tikai vispirms jāiemācās to izdarīt, un mēs varam tam rādīt piemēru.
Kad mēs izmantojam šo maigo mīlestības, līdzjūtības un rūpēšanās pieeju, prāts sāk pielāgoties jaunām idejām, atziņām, ieradumiem un esības veidiem, kas atbilst jaunajai realitātei — tādam, kas nemanāmi saplūst ar paplašinātā sevis versiju.
Dziedināšanas laiks Mātei Zemei
Viena no galvenajām tēmām šajā jaunajā laika skalā ir lielāka koncentrēšanās uz Mātes Zemes labklājību. Māte Zeme ar mums runā skaļi, neatstājot vietu pārdomām par viņas vēstījumiem. Viņa liek mums, saviem bērniem, saprast, ka vairs nav pieļaujams tas, ka ļaujam mums uzspiest to, kas ir pretrunā ar dabisko dzīves ritmu un plūdumu.
Kad cilvēce izkāpj no vāveres riteņa dzīves stila, kura pamatā ir izdzīvošana, Māte Zeme atviegloti nopūšas un izmanto šo laiku sevis dziedināšanai. Tie, kas ir jutīgi pret enerģijām, arī atviegloti nopūšas, kad mēs dziedinām paši savu ķermeni un garīgo enerģiju. Tā kā šobrīd arvien vairāk cilvēku atpūšas dziļā dziedināšanā, arvien vairāk mūsu māsu un brāļu, kuri vēl pilnībā neapzinās notiekošo, arī pamodīsies un ieies dziļas dziedināšanas, miera un transformācijas stāvokļos.
Tieši no šīs dziļās un barojošās kolektīvās dziedināšanas telpas radīsies jauni risinājumi, izgudrojumi un holistiski līdzekļi globālai vienotībai, mieram un veselumam. Pasaule mostas ar ātrumu, ko pat visciniskākais cilvēks vairs nevar ignorēt vai noliegt. Šis ir laiks, kad tik daudzi ceļa meklētāji un tie, kas sevi veltījuši garīgajam ceļam ir tik smagi strādājuši, lai to visu pārvērstu kolektīvā pieredzē.
Viltus mierinājums, ko mēs atradām, ignorējot un noliedzot savu iekšējo diskomfortu, tagad arvien vairāk mainīsies un izzudīs. Ir zināms komforta līmenis, kad runa ir par lietām, kas varētu apdraudēt mūsu izvēli justies droši un saglabāt status quo. Tomēr, skatoties no otras puses, mēs esam ļāvuši “izredzētajiem” pieņemt lēmumus mūsu visu vietā par to, kā mēs uztveram savu dzīvi. Un tas ir ĻOTI SMAGI iedragājis mūsu labklājību, un tāpēc mēs vairs nedrīkstam atdodot savu spēku.
Tas, ko mēs šobrīd redzam pasaulē, skaidri liecina, ka vecās patriarhālās sistēmas, kuru pamatā ir bailes, kontrole, šķelšanās, izdzīvošana un hierarhija, vairs nevar turpināt pastāvcēt tā, kā tas bija agrāk.
Lūk, tikai daži pierādījumi tam, ka šī nomaiņa notiek: – Cilvēce mostas patiesībai par to, kas mēs patiesībā esam, jo mēs vairāk sazināmies ar sevi un viens ar otru no sirds uz sirdi. – Cilvēce apzinās, ka neatkarīgi no tā, kādas izcelsmes, kultūras, sociālās vai ekonomiskās šķiras cilvēki mēs esam, mūsu starpā patiesībā nav nekādas atšķirības. Tā bija tikai ilūzija. Pašreizējā situācija, kurā atrodamies, to skaidri parāda. – Nozares un korporācijas, kas darbojas, ignorējot godprātību, zaudēs varu un ietekmi un tām būs vai nu jāslēdz darbība, vai jāpārveidojas. – Cilvēce arvien vairāk apzinās mūsu neveselīgās attiecības ar Māti Zemi, un mēs rīkojamies, lai šīs attiecības dziedinātu. – Cilvēce arvien vairāk apzinās mūsu attiecības ar sevi un vienam ar otru, un mēs arī rīkojamies, lai šīs attiecības dziedinātu. – Cilvēce arvien vairāk apzinās, no kurienes nāk mūsu pārtika, un mēs rīkojamies, lai to vairāk saskaņotu ar mūsu ķermeņa, prāta un zemes dabiskajiem ritmiem. – Varas svārsts svārstās nost no ievēlētajiem uz kolektīvajām masām. – Apzināta uzņēmējdarbība un alternatīvie mediji, kuru pamatā ir godīgums, kļūst arvien populārāki un pieprasītāki. – Izrādās, ka alternatīvā dabiskā medicīna un holistiskās dziedināšanas metodes un prakses ir efektīvākas par Rietumu medicīnas pieeju. – Cilvēce apzinās, ka apsēstība ar materiālo pasauli nav tik svarīga, kā atbalsts un mīlestība vienam pret otru. Un ļoti daudz kā cita.
Atjauninātā ilgtspējība
Aprīļa vidū līdz pat tā beigām mēs pamanīsim jaunu spēka un noturības sajūtu. Mēs jutīsimies drosmīgi un vīrišķīgi. Šis būs ideāls laiks, lai risinātu un pabeigtu uzdevumus, kas šķita tik grūti. Enerģijas ļoti atbalstīs pat visdrosmīgākos lēmumus un rezultātus. Tāpēc, lai kāds būtu uzdevums, zini, ka viss būs kārtībā.
Tas būs arī lielisks laiks jaunu projektu, attiecību uzsākšanai un radošiem centieniem. Šajā laikā liela uzmanība tiks pievērsta jaunā “celtniecībai”, tāpēc neaizmirsti par svarīgām lietām dzīvē.
Ir lieliski būt ambiciozam un būt radošā plūsmā. Tomēr šī enerģija var būt vēl izdevīgāka un ilgtspējīgāka, ja katru dienu atvēlam laiku, lai izbaudītu vienkāršus dzīves priekus. Tādas lietas kā mūsu saikne ar Garu, putnu dziesmas, mierīga ezera vai okeāna klusums, apziņa par to, kā tava svētā elpa savieno tevi ar visu, mīļotā cilvēka apskāviens… Tās ir svarīgas lietas dzīvē, un galvenokārt tās baro mūsu Dvēseli. Kad mūsu dvēsele ir pilnībā pabarota, mūsu enerģija darbojas 100%. Mēs esam pasaule. Mēs esam atvērti, tīri, iedvesmoti un pieejami visām svētībām, ko Visums mums ir sagatavojis.
Tuvība un mīlestība
Līdz aprīļa vidum mūsos atkal pamodīsies intīma un jutekliska mīlestība. Viss sākas ar intīmu mīlestību pret sevi. Mēs nerunājam par savtīgu mīlestību, bet par godbijīgu mīlestību, kurā mēs atpazīstam visuma spēku un skaistumu mūsos. Kā tikko šī Mīlestība pret sevi būs pilnībā nostiprinājusies un pieņemta, tā sāks aicināt uz svētu un intīmu savienību ar dvēseles partneri, kura vibrācija ir tāda pati kā mums.
Ir svarīgi atzīmēt to, ka tad, kad mūsu mīlestība pret sevi ir pilnīga, mīlestību pret citiem vairs nevajadzētu pavadīt drāmai un sāpēm. Problēmas kļūst daudz vieglāk atrisināmas. Šī mīlestības forma ir tīra, viegla, priecīga un elastīga.
Aprīlī tavs jutekliskums un mīlestība pret sevi vai nu atjaunos mīlestību pret savu pašreizējo partneri, vai arī, ja pašlaik neesi attiecībās, atvērs iespējas sastapt savu saskanīgo tuvo cilvēku. Vienīgais, kas no tevis tiek prasīts, ir jābūt atvērtam un pilnībā apņēmīgam padarīt sevis mīlestību par savu prioritāti. Viss pārējais sekos pats no sevis.
Kopumā aprīlis būs dinamisks, jaudīgs un notikumiem bagāts mēnesis, kas mūs apbērs ar jaunām dāvanām, kas iedvesmos un dos izcilu spēku! Lai brīnišķīgs aprīlis!
Autors: Emmanuel Daguerre Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ja vēl pagaidām tev nav ieraduma pamanīt apkārtējo skaistumu, šis vingrinājums palīdzēs: iedomājies, ka esi citplanētietis, kuram ir iespēja pavērot mūsu pasauli. Aizej no pazīstamā un ziņkārīgi un ar jaunu skatu aplūko visu, kas tev apkārt. Galu galā mūsu planēta ir tik skaista. Kādas unikālas krāsu kombinācijas šobrīd ir debesīs, augos, saules atspīdumā… Mēs atrodamies visu varavīksnes krāsu valstībā! Var bezgalīgi vērot sarmas rakstus uz stikla, dzirkstošo sniegu vai trauslu ledus garozu…
Cilvēki, kuri mācās pamanīt pasaules skaistumu mūsu Mīlestības spēka apgūšanas telpā, iegūst šo prasmi uz visiem laikiem! Un tieši pateicoties tai, apātijas, neizpratnes un vienaldzības periods, kas saistīts ar saules pinuma uguns pilnīgu izslēgšanu, pamazām tiek aizstāts ar pārsteidzošu sirds siltumu.
Kad esi brīvs no nepieciešamības cīnīties ar kādu un ar sevi, pamostas cita interese par dzīvi – tu saproti, ka apkārt ir tik daudz pārsteidzošu lietu, ko tu gribētu pamēģināt, un vari to izdarīt, nebaidoties no neveiksmes …
Tu pārstāj izdzīvot un sacensties un sāc aizrautīgi ar entuziasmu spēlēt dzīvi.
Protams, tas nenotiek uzreiz, bet atklājas soli pa solim, sākumā ar maziem jauna pasaules skatījuma ieslēgumiem, bet pēc tam arvien biežāk. Un tikai ar nosacījumu, ka tu atvēli laiku sev, lai mīlētu šo dzīvi.
Vislielākā spēka vieta esi tu pats. Pats varenākais spēka avots esi tu pats – vīrietis, sieviete un mīlestība, kuru mēs katrs jūtam.
Pastāv ilūzija, ka spēka vieta ir kaut kur uz šīs planētas – Zemes. Patiešām ir ģeoloģiskās lūzuma zonas vai būves, kas rada apstākļus izmaiņām, taču tās darbojas tikai tad, ja tur nonāk cilvēks, kurš gatavs šīm izmaiņām.
Piemēram Altajs nekad nav bijis kāda īpaša spēka vieta, diemžēl, tas ir mīts. To pašu var teikt par Bali, Indiju, kuras uzskata par spēka vietām dēļ to “garīguma”. Taču garīgumu vienmēr nosaka dzīves kvalitāte, kad gars kļūst par praksi.
Tāpēc šeit jāskatās: kādas ir tavas sajūtas esot vienā vai citā vietā un pēc atgriešanās, vai kļūsti mīlošāks, labestīgāks, veselīgāks, apzinātāks, vai jūties priecīgāks, aktīvāks un mierpilnāks. Nav vērts “uzsēsties” kādām īpašām spēka vietām, dievnamiem, reliģijām, ezotērikai, zinātnei, Ilonam Maskam, laimīgai dzīvei uz citām planētām. Jādzīvo ir šeit un tagad un jāgūst labsajūta no tā, ka visu dari ar mīlestību, prieku un labestību.
Aleksandrs Paļijenko FOTO: Yaroslav Shuraev Tulkoja: Ginta Filia Solis
Nav tiesa, ka slikti notikumi notiek tikai ģimenēs, kur viss ir slikti. Tie notiek ar visiem. Un tāpēc svarīgi ir nevis nodrošināties pret tiem, bet atrast sevī spēku izdzīvot tos cieņpilni…
Mērķu cienītājiem ir vērts saprast, ka dzīves mērķis ir tikai viens – DZĪVOT.
Būt Mīlestībā nozīmē atrasties smalkā savstarpējās emocionālās dzirdamības zonā. Nekas tam nelīdzinās. Un nekas nespēs to atdarināt…
Pati laimīgākā dzīve ir vienkārša. Tā, kurā tu esi jau izaudzis no savas unikalitātes krīzes, pārstājis gaidīt no citiem kādu īpašu attieksmi pret sevi un piedevis pasaulei to, ka tā negriežas tikai ap tevi.
Nežēlība pret sevi vienmēr izraisa nežēlību pret citiem. Savukārt saudzīgums darbojas pēc šī paša principa.
Dzīve stabili neapmierina tos, kuri pārāk daudz no tās gaida un pārāk reti ieskatās savos dziļumos, atsakoties saprast, ka patiesībā spēj daudz vairāk. Lai radītu tikai savu pasauli – pilnīgi noteikti.
Šī pasaule ir daudz dziļāka.
Neviens nepiedzimst par īgnu goblinu. Taču ļoti daudzi ir noslēpušies tā drošajā ādā, zem kuras tik ļoti nevar just sāpes.
Mācīsimies viens otru saprast. Vai vismaz netiesāt. Kad vien iespējams, atbalstīsim viens otru un pasniegsim viens otram roku. Atcerēsimies, ka uz šīs planētas netika atvesti ne pārcilvēki, ne arī nemirstīgie. Un viss, kas mums ir, tā ir nepilnīga un ne bezgalīga dzīve, kuru ir tik žēl tērēt hroniskām nelaimēm. Tāpēc centies to līdzsvarot, nosvinēt pat vismazākās uzvaras un turpini dzīvot.
Saule ir pat tad, kad mēs to neredzam.
Nesalīdzini sevi ne ar vienu citu. Un nekad netaisnojies par savu laimi. Mēs dzīvojam tikai nedaudz. Tad, lai šī dzīve mums pārstāj būt nepanesama, briesmīga, nedroša. Dosim sev iespēju piedzīvot visu, ko mēs patiešām vēlamies.
Mēs jau neskaitāmas reizes esam runājuši par apātijas cēloņiem: tā ir ilgstoša vardarbība pret sevi (piespiešana rīkoties noteiktās sociālās robežās), nogurums no sociālo lomu pildīšanas un faktiskais ego šķīdināšanas process – pāreja uz sajušanu ar sirdi.
Cilvēki, kuri iet mīlestības spēka atgūšanas ceļu, agri vai vēlu neizbēgami nonāk punktā, kad jāpārslēdzas no ārējā uz iekšējo. Šobrīd tādu cilvēku skaits ir pieaudzis, jo dvēseles masveidā mostas. Un tieši šo posmu raksturo apātija, pilnīga vienaldzība pret ārējo un absolūts vēlmes trūkums rīkoties un vispār sadarboties ar sociumu.
Un, protams, cilvēkus, kuri ir pieraduši visu panākt izmantojot ārējo spēku, kuri audzināti šādā garā, šis stāvoklis biedē. Un pat tad, ja viņi man tic, ka šis posms ir neizbēgams un tas vienkārši ir jāpārdzīvo (tas nozīmē jāļaujas pilnīgai bezdarbībai vismaz trīs vai četras nedēļas), viņi tik un tā krīt panikā prāta pretargumentu un uzgleznoto šausmīgo attēlu iespaidā (par nākotni: naudas trūkumu, slimībām, asocialitāti utt.) Īpaši grūti ir tiem, kam šādi simptomi ir pirmo reizi.
Mīļie, nebaidieties, ka paliksiet šajā apātijas stāvoklī uz visu mūžu! Kā daži man raksta, tu “paliksi mājās, kļūsi vājš, novecojis un izstumts no dzīves”. Šis ir tikai pagaidu posms, kas paredzēts, lai tu labāk iepazītu savu Dvēseli, iemācītos sadzirdēt tās balsi.
Kad tu ar baudu dari sadzīves lietas, skaties labu filmu, pastaigājies pa parku, lēnām vēro dzīvi no sava balkona utt., tava dvēsele dara savu iekšējo darbu. Un, ja apstākļi attīstās tā, ka vari atļauties visu iepriekš minēto un nav vēlēšanās pēc ārējas aktivitātes, tad tev tagad nav jābūt aktīvam. Kad vajadzēs iziet ārā, dzīve sagriezīsies tā, ka nevarēsi palikt mājās. Bet pagaidām noliec malā visas satraucošās domas par to, kā tu dzīvosi, kāda ir tava sociālā loma utt. Tagad svarīgākā sociālā loma ir būt līdzsvarā, būt iekšēji mierīgam, uzturēt harmonisku stāvokli. Tas ir lielākais ieguldījums sabiedrībai un dzīvē, un tavai ģimenei un taviem bērniem …
Jebkuras pretenzijas pret sevi par ieilgušo nenoteiktību, nākotnes nesakārtotību ir iluzoras. Tas ir mūsu prāts, kas mūs maldina. Nākotni nevar sakārtot. Ja tev šķiet, ka tev ir garantijas nākotnei, tu dziļi maldies – tās ir dekorācijas, kas vienā mirklī var uzliesmot kā sērkociņš un viss sabruks: var bankrotēt jebkura banka, sabrukt jebkura ģimene, māja var nodegt, var sākties karš – jebkas. Nākotnes pārliecība ir absolūta prāta ilūzija.
Ir pagājis laiks konkrētiem plāniem un to īstenošanai secīgos soļos. Lineārā izvērsumā vairs nav vēstures attīstības, kā agrāk, tāpēc neko nav iespējams plānot. Var būt tikai vēlamās sajūtas, piemēram: “būtu jauki atpūsties pie jūras”, “būtu jauki dzīvot plašā trīsistabu dzīvoklī” vai “būtu jauki strādāt tādos un tādos apstākļos un par tādu un tādu naudu” utt.
Taču visām tavām pašreizējām aktivitātēm jābūt vērstām tikai uz to, lai tu šajā konkrētajā brīdī būtu laimīgs. Ja esi aizņemts ar mirkļa laimi – maksimālu ēdiena garšas sajūtu, komforta sajūtu, siltumu pret cilvēkiem, kurus tu redzi –, dzīve pati atnesīs tev vajadzīgos notikumus un parādības: īstā reklāma piesaistīs tavu uzmanību, tu satiksi īsto cilvēku, nāks negaidīts piedāvājums utt. Tā kā nav nākotnes, ir tikai tagadne, kurā tu vari izveidot sev resursu stāvokli, un tad tu varēsi saskatīt nākamo savu soli, kas tev nāks par labu.
Kamēr mēs vēlamies kaut kādus plānus veidot ar prātu, mēs nevaram iemācīties sajust dvēseli un dzīvot jaunā veidā! Ja tā vietā, lai iegrimtu sevī, mēs atkal un atkal steidzamies ārā, mēs tikai nodarbinām sevi ar ārējām aktivitātēm un iztukšojam sevi vēl vairāk.
Tāpēc, pirmkārt, mums ir jānoņem šī pretruna sevī – mums šķiet, ka, ja mēs sekojam sava iekšējā līdzsvara vadībai, tad mēs nekad vairs negribēsim aktīvi rīkoties. Tā nav taisnība – daudzi no mums jau ir pieredzējuši, ka, ļaujoties līdzsvaram, mēs spējam piedzīvot vēlmi izrādīt kādu aktivitāti. Un mūsu panika par mūsu pašu bezdarbību ir tikai stingrā iekšējā vecāka balss, kas mūs ieskāva bērnībā: “Neguli – tu nosalsi” utt.
Bet fakts ir tāds, ka visaktīvākā ārējā izpausme neizslēdz, bet, gluži pretēji, balstās uz dziļu iekšējo stabilitāti un harmoniju. Starp iekšējo mieru un ārējo darbību pastāv nesaraujama saikne, un, cīnoties ar tieksmi pēc iekšējā miera, tu vienlaikus nogriez ārējās aktivitātes sakni. Tas vispirms ir jāsakārto tavā galvā.
Tāpēc ir absolūti bezjēdzīgi mēģināt sevi piespiest, vajag tikai savienoties ar savu Dvēseli. Un tas ir iespējams tikai vienā veidā: pateikties sev un dzīvei par to, kas tev ir, mīlēt katru pašreizējo mirkli. Ļauj sev koncentrēties uz iekšējo un sajust dzīvības trīsošo iekšējo siltumu. Jo tik, cik daudz siltuma un dzīves pateicības tu izliksi no sevis, tikpat daudz tevī atgriezīsies vēlme darboties un dzīvot.
Un, ja tā nenotiek, iespējams, ka tu kaut kādā veidā sevi maldini? Jo ilgstošs (kādam visas dzīves garumā) sabrukuma stāvoklis ir rādītājs tam, ka tu, gluži pretēji, esi attālinājies no savas Dvēseles.Ieildzis vājums – ir absolūta savas Dvēseles nedzirdēšana.
Kad tu jau esi iemācījies mierīgi sadzīvot ar sarežģītiem apstākļiem, un tevi arvien vairāk pārņem melanholija un skumjas, tas norāda, ka tu ignorē savu dvēseli un krāj sevī melus. Nav jāgaida, kamēr šie meli sakrājas un rezultējas kaut kādā dzīvi satricinošā notikumā. Paņem papīru, pildspalvu un pieraksti: man ir apnicis tas, man ir apnicis tas, tas utt. – un tu redzēsi tieši to, par ko tu pats sev melo.
Tikt galā ar apātijas stāvokli ir ļoti vienkārši – ir jāpāriet no domām uz darbību. Vienkārši veic jebkuru darbību, kas šobrīd izraisa simpātijas un apbrīnu.
Šodien es vēlos pieskarties tēmai, kas atšķiras no ikdienišķajām tēmām, par kurām runāju parasti. Es vēršos pie tiem, kuri no personīgās pieredzes zina, par ko būs šis stasts, kuri manos vārdos atpazīs patiesību par sevi. Mūsu dzīves ceļi ir ļoti dažādi, katrs ejam savu, un tas ir svētīgi. Tāpēc, ja tev šķiet, ka tas tevi neskar un turklāt izraisa protestu, netērē savu laiku un noliec šo materiālu malā.
Un, tā, uguns vilnis, kas tagad ir nolaidies uz Zemes, ir transformācijas vilnis, kuru vairs nevar ignorēt. Visskaidrāk tas izpaužas četrās hipostāzēs (jomās), par kurām mēs šodien runāsim.
Pirmkārt, specifiskas fiziskas izdegšanas sajūtas, karstums dažādās ķermeņa daļās. Daļai no manas auditorijas, kas jau sen iet savu transformācijas ceļu, šīs sajūtas ir pazīstamas. Vienkārši pēkšņi dienas vai nakts vidū sāk “degt” un pulsēt uz čakrām projicētās zonas – rīkle, saules pinums, zona zem nabas… Šīs “ugunīgās” sāpes nav nekas vairāk kā to emocionālo bloku izdegšana, kas vairs nav savienojami ar mūsu dzīves ceļojuma turpinājumu.
Atzīmēšu, tas, ka kādam ir šīs sajūtas, bet kādam to nav, neliecina par vēlmi salīdzināt vai kāda progresu vai progresa trūkumu… Tas tikai parāda to, ka katrs no mums ir unikāls.
Ja tu esi “dedz”, tas nozīmē tikai to, ka notiek atbrīvošanās process, ka izzūd sāpju, vilšanās ieraksti, tie uzvedības paraugi, ko paņēmām sev līdzi no ļoti grūtas, notikumiem bagātas polārās spēles. Un tas, ka tie var izšķīst, norāda uz to, ka tevī ir pietiekami daudz Mīlestības, lai pieņemtu šo ārējo uguni, kas pārpludina visu pasauli.
Šos temperatūras degšanas stāvokļus ļoti bieži izjūt mūsu mīļie, ja patiešām esam viņiem tuvi. Pirmkārt, bērni, bet nereti tagad arī dzīvesbiedri un pat gados vecāki vecāki, ja ar viņiem ir sirdssaikne. Un mūsu mīļajiem šī ir lieliska dāvana – ka, pateicoties mūsu atvērtajai enerģijas plūsmu uzņemšanai, pateicoties mūsu sirsnīgajai gatavībai pieņemt šo plūsmu, tā apņem mūsu mīļos un tādējādi ļauj viņiem arī atbrīvoties no daudziem iesīkstējušiem uzskatiem, idejām un šķēršļiem, kas traucē vienkārši baudīt dzīvi un mīlēt ikdienu tādu, kāda tā ir.
Šobrīd ir iestājies nesatricināmas ticības laiks, kad vairs nav iespējams sēdēt uz diviem krēsliem. Ja tādos brīžos tu ļaujies trīsdimensiju cilvēka domām, kas uzskata, ka viņa bioloģija ir viņš pats, enerģijas plūsma, kas tevi apskauj, tiek tavas spriedzes, baiļu un šaubu bloķēta, kļūst nekontrolējama un ved uz daudz vairāk neērtiem stāvokļiem nekā tie, kurus tu sākotnēji varēji piedzīvot. Tāpēc uzticies un pateicībā vienkārši ļaujies dzīvei.
Otra ugunīgā viļņa izpausmeir tā, ka tas aizslauka novecojušās dzīves dekorācijas (attiecības, darbs, sociālās lomas …), izraisot nekontrolējamus iekšējus emociju uzplaiksnījumus.
Taču šoreiz tā īpatnība ir tā, ka, pirmkārt, dusmu un niknuma uzplūdi var nebūt saistīti ar kādiem tavas dzīves notikumiem. Nav nekāda īpašā “palaišanas mehānisma”, bet pēkšņi tu jūties neapmierināts līdz pat tam, ka sākas drebuļi.
Otrkārt, ir iespējami tieši pretēji stāvokļi – sava veida ekstātiska eiforija, kad gribas lēkt, dziedāt, izplūst laimes asarās, labi zinot, ka tam pretējā pusē pavisam drīz būs pilnīgs spēku zudums un tukšuma sajūta. Tātad – milzīgas emocionālās svārstības.
Tas viss liecina par to, ka tagad tu atrodies tieši tur, kur tev jābūt. Mēs jau esam daudz iemācījušies par negatīvisma pieņemšanu citos. Mēs zinām to, ka, ja cilvēks mums uzbrūk, izvirza pretenzijas, viņš patiesībā stāsta par sevi, nevis par mums. Viņš jūtas slikti, tāpēc meklē, kur šo negatīvismu izliet. Un mēs spējam to saprast un pieņemt.
Bet šobrīd mums svarīgi ir pieņemt sevi. Pieņemt sevi dusmojošos, agresīvu, bailēs trīcošu. Kā ar to tikt galā, to daudzkārt esmu stāstījusi savās nodarbībās “Darbs ar dusmām”.
Vēl viena uz Zemi nolaidušos jauno enerģiju izpausme ir materializējošies brīnumi visapkārt. Tie ir pārsteidzoši skati debesīs, perlamutrā mirdzoša telpa, it kā pērļu putekļu piepildīts gaiss mums apkārt, un fantastiskas vienotības sajūta ar dabu… Nemaz nerunājot par to, ka uz miega un nomoda robežas mums parādās dažādi tēli: maģiski dzīvnieki, paradīzes putni, dievi utt. Daudzi to redz un neizpratnē man jautā: “Vai man brauc jumts?” un “Vai ar mani viss ir kārtībā?”
Neuztraucies, viss ir kārtībā. Pilnīgi viss, kas pastāv šajā pasaulē, ir mūsu pašu šķautnes, jo mēs visi esam viena Dieva daļiņas, kas izpaužas miljardos formu. Un, ja tu kaut ko tādu redzi no “parasta” cilvēka skatpunkta, to var uzskatīt par tavas iztēles augli. Bet no tā cilvēka redzesloka, kurš dzīvo jaunās attiecībās ar realitāti un jūtas kā šīs fantāzijas pasaules vērtīga daļiņa, šī ir realitāte, kurā mēs šobrīd ieejam. Un tas ir lieliski.
Nav vērts dalīties ar tādiem stāvokļiem ar tiem, kas tevi nesaprot. Un justies sarūgtinātam par to, ka citi tos neuztver, arī nav vērts. Tas katram pašam atklāsies atbilstoši viņa mīlestības mēram un brīdī, kad cilvēks būs tam nobriedis.
Un, visbeidzot, visi manis aprakstītie simptomi var izpausties vienlaikus: dedzināšana ķermenī un pārsteidzošas parādības dabā un tas, ka entuziasma eiforija mijas ar dziļu vilšanos un bezvērtības vai bezmērķības sajūtu … Un tas bieži vien satrauc tos, kuri jau sen iet pa šo ceļu un jau diezgan harmoniski dzīvo. Un pēkšņi, no nekurienes, atkal tāda turbulence …
Taču tas viss ir normāli. Tikai tā vietā, lai cīnītos ar šiem uguns viļņiem, izmanto to kustību, lai sērfotu šajā realitātē, izmantojot uguns spēku, kas nāk un satiekas ar mūsu iekšējo uguni – sirds uguni.
Bet lai tas tev kļūtu iespējams, no sirds tevi lūdzu, sargā savu dzīves resursu un rūpējies par sevi.
Svetlana Dobrovoļska FOTO: Hernan Pauccara Tulkoja: Ginta Filia Solis
Nav tiesa, ka slikti notikumi notiek tikai ģimenēs, kur viss ir slikti. Tie notiek ar visiem. Un tāpēc svarīgi ir nevis nodrošināties pret tiem, bet atrast sevī spēku izdzīvot tos cieņpilni…
Ginta Filia Solis 