Pārpilnība atnāk tikai tiem, kam tā jau ir

pārpilnība32

Tas, kas tu tavuprāt esi ir ļoti cieši saistīts ar to, kā citi izturas pret tevi.

Ļoti daudzi žēlojas, ka pret viņiem izturas nepietiekami labi: “Mani neciena, man nepievērš uzmanību, mani neslavē, man nepateicas, mani neatzīst. Ar mani nerēķinās.” Bet tad, kad kāds izturas pret viņiem labi, tad viņi to tur aizdomās par kaut kadu slēptu motivāciju un domā: “Apkārtējie grib ar mani manipulēt, grib mani izmantot. Mani neviens nemīl.”

Viņi sevi uzskata par “trūcīgo mazo “es””, kura vajadzības nekad netiek apmierinātas.

Tā ir galvenā sevis uztveršanas kļūda, kas izsauc funkcionālus traucējumus it visā, kas skar viņu attiecības. Viņi ir pārliecināti, ka pašiem nav ko atdot, un, ka pasaule un apkārtējie viņiem nedod vajadzīgo. Visas viņu realitātes pamatā ir kļūdaina izpratne par to, kas viņi ir. Un tas bloķē visas situācijas un saindē ikvienas attiecības.

Ja doma par trūkumu – vai tā būtu nauda, atzinība vai mīlestība – ir kļuvusi par daļu no tā, kas tu domā, ka esi, tu vienmēr jutīsi trūkumu.

Tā vietā, lai justu pateicību par to labo, kas jau ir tavā dzīvē, tu redzi tikai to, kas trūkst. Patiesībā, ja tu uzskati, ka pasaule tev atsaka, tātad tas nozīmē, ka tu atsaki pasaulei. Tu tai atsaki, jo uzskati sevi par maziņu, kuram nav ko atdot.

Divas nedēļas praktizē šo un vēro, kā tas maina tavu dzīvi.

Kad tev šķiet, ka cilvēki tev atsaka – uzslavas, novērtējumu, palīdzību, mīlošas rūpes utt, – dod viņiem to! Tev tā nav? Tad rīkojies tā, it kā tev tas būtu un tas atnāks. Un drīz pēc tam, kad sāksi atdot, tu sāksi saņemt.

Tu nevari saņemt to, ko neatdod. Izejošā plūsma nosaka ienākošo.

Domājot par to, ka pasaule tev kaut ko atsaka, zini, ka patiesībā tev jau viss ir, bet, kamēr tu pats neļauj tam izplūst uz āru, tu pat nespēj uzzināt, kas tev ir. Tā arī ir pārpilnība.

Likums par to, ka izejošā plūsma nosaka ienākošo ļoti spilgi ir izpausts Jēzus spēcīgākajā tēlainajā frāzē: “Dodiet un jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros”.

Pārpilnības avots neatrodas kaut kur ārpusē. Tā ir daļa no tā, kas tu esi. Tomēr sāc ar pateicību un tās pārpilnības atzīšanu, kas atrodas ārpusē. Ieraugi dzīves pilnību visā, kas tevi ieskauj. Ar savu ādu sajūti saules siltumu, priecājies par ziediem pie puķu veikala, nokod sulīgu augli vai izmirksti līdz pēdējai vīlītei, izbaudi no gaisa krītošās ūdens šaltis.

Dzīves pārpilnība ir uz katra soļa. Pateicība šai pārpilnībai, kas tev apkārt, atmodinās to pārpilnību, kas snauž tevī.

Izlaid to, ļauj tai plūst. Kad tu uzmaidi garāmgājējam, notiek neliela enerģijas izplūde. Tu atdod. Biežāk uzdod sev jautājumu: “Ko es varu šeit atdot; kā es varu pakalpot šim cilvēkam, šai situācijai?” Tev nav jābūt nekādam īpašumam, lai justos pārpilnībā, kaut gan tad, ja tu jūti pārpilnību sevī, tad tā noteikti arī atnāks lietu veidolā.

Pārpilnība atnāk tikai tiem, kam tā jau ir. Tas, iespējams, šķiet netaisnīgi, taču tā tas ir. Gan pārpilnība, gan trūkums ir tavs iekšējais stāvoklis, kas sevi izpauž tavā realitātē.
Jēzus to pauda sekojoši:

“Jo kam ir, tam tiks dots, un tam būs pārpilnība; bet, kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas tam ir.”

Autors: Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Piekāpties sievietei

maigums

Katru reizi, kad vīrietis piekāpjas savai sievietei, viņš progresē.

Piekāpties savai sievietei – tā ir spēka nevis vājuma pazīme.

Ja tu negribi piekāpties, nepiekāpies biznesa partneriem, naidniekiem, kuri ielaužas tavā teritorijā, nepiekāpies boksa sacensībās, lūk tur nevajag piekāpties.

Gribi cīnīties – ej cīnies, uzvelc kasku un ej spēlēt peinbolu, bet mājās atnāc un piekāpies, tāpēc, ka tā ir tava sieviete, tu viņu izvēlējies, lai piekāptos.Katru reizi, kad sieviete piekāpjas ignorējot savu laimi, savus principus, savu laimes sajūtu, savu tīrību, viņa sāk degradēt.

Satja Prabhu
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemīlēt naktspodu

ola naktspods

Nesen jautāju savai mammai: vai var iemīlēt idiotu (alfonsu, neģēli, brunču mednieku utt)?
Un mamma, kuras ironiju var smelt ar karotēm, atbildēja tā:
“Iemīlēt var pat naktspodu. Taču tad tikai esi tik laipna un godīgi sev atzīsti, ka mīli tieši naktspodu, un negaidi no tā neko vairāk, kā var sagaidīt no naktspoda…
Un viss būs tieši tik labi, kā mēdz būt tad, kad izmanto lietas tam, kam tās domātas…
Taču bēda būs tad, ja tu, iemīlējusi naktspodu, visiem stāstīsi, ka esi “nogrābusi Faberžē olas” un tagad tev pieder neaprakstāmi dārgumi…
Un vēl sliktāk, ja tu pati sāksi ticēt tam, ka vēl nedaudz un šīs “olas” drīz sāks nest peļņu, un, ka tās tikai šobrīd stāv plauktā, taču vajag tik tās nedaudz uzpucēt, un tās iemirdzēsies uzreiz visās krāsās.
Un pavisam bēdīgi būs tad, ja tu katru dienu bāzīsi galvu savā naktspodā un kaislīgi tam jautāsi, kad tu, maita tāds, beidzot kļūsi tikpat vērtīgs kā Faberžē olas?

Īsāk sakot, iemācies mīlēt tieši to, ko iemīlēji, nevis to, ko pati sev iedomājies”.
Bez komentāriem! Bravo, mamma!
© Ļiļa Grad
Avots:econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Par zīmuļiem

zimuli5

Kad mostos, es domāju par zīmuļiem. Par to, cik no tiem tiks noasināti, bet netiks izmantoti. Bet dažkārt pat nenoasināti un neizņemti no kastītes.
Es domāju par flomasteriem, kas izžuvuši guļ manā kabatā, tā arī ne reizi nepieskārušies papīram.
Par māliem, uzlīmēm, striķīšiem, akmentiņiem, krāsām, otām, diedziņiem, podziņām, pērlītēm, kas krājas, glabājas un zaudē aktualitāti, pārstāj būt derīgi, jo netiek izmantoti.
Es domāju par radošajiem instrumentiem, iedotiem vai nopirktiem, kurus nav pa spēkam vai nav kompetences izmantot. Par ģitārām un stabulītēm. Par to, ko es vēlētos iemācīties, bet vēl neesmu iemācījusies, pārvēršot vēlmi nožēlā.
Par balsi, dzirdi, garšu, kustību un citām ķermeņa iespējām, kuras var tikt attīstītas, bet tā vietā laika gaitā tās dabiski izsīkst. Par nesaņemto prieku un iespēju to satikt.
Par Dvēseli kā instrumentu, kurš gaida savu radošo tikšanos ar pasauli. Par visu neatklāto un nenosaukto. Par pašu dzīvi…

Bet pirmkārt es domāju par zīmuļiem, jo tie vienmēr ir pa rokai…

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kama Sutra par attiecībām

apskaut

Šeit, zemāk neliels gabaliņš no Kama Sutras – indiešu mīlestības mākslas traktāta.

To būs interesanti izlasīt vīriešiem, lai notestētu savas attiecības. Tikpat interesanti sievietēm, lai izprastu savu dabu un to, kāda reakcija ir kopīga visām sievietēm un kāda – vien muļķīga kaprīze.

Sievietei ir aizvainojoši, ja:
1. Viņu ilgi atstāj vienu.
2. Viņas klātbūtnē uzvedas familiāri.
3. Paaugstina toni vai kritizē.
4. Sēž, kad viņa stāv.
5. Atpūšas, kad viņa strādā.
6. Neņem vērā viņas vajadzības.
7. Nepievērš viņai pienācīgu uzmanību.
8. Komplimentus saka citām sievietēm, bet ne viņai.
9. Ar uzmanību skatās uz citām sievietēm.
10. Ievēro nepilnības viņas ārienē, uzvedībā un darbībā.
11. Izkropļo viņas vārdu.
12. Nepaziņo par savu aizkavēšanos.
13. Nerūpējas (nepērk apģērbu, greznumlietas, ziedus, saldumus).
14. Nepalīdz, kad viņai grūti.
15. Neievēro viņas mēness dienas.
16. Atļauj viņai sapucētai vienai doties kaut kur ar kājām vai sabiedrisko transportu, vai nesagaida, kad viņa atgriežas.
17. Ierodas pie galda apakšveļā.
18. Viņas klātbūtnē atraugājas vai laiž gāzes.
19. Necenzēti izsakās vai runā rupjības viņas klātbūtnē.
20. Nenovērtē viņas pagatavoto ēdienu.
21. Nenovērtē viņas jaunās lietas.
22. Nenovērtē viņas pūles, panākumus un sasniegumus.
Nav pieļaujams:

1. Novelt uz viņas pleciem atbildību par kļūdām, grūtībām, ģimenes uzturēšanu utt.
2. Kliegt uz viņu.
3. Pacelt roku.
4. Piespiest viņai kaut ko darīt pret viņas vēlmi.
5. Palikt vienaldzīgam.
6. Šķirties.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Man teica

toļiks

– Bet man Toļiks teica, ka es pretīgi zīmēju un, ka ar maniem zīmējumiem tikai krāsni var kurināt, – raudāja mazais Vaņa, manas draudzenes deviņgadīgais dēls. Uz viņa darbiem es varu skatīties stundām ilgi un bieži…

– Ja reiz raudi, tātad kurināsi, ja? – es mierīgi jautāju.

– Mums nav krāsns, bet es tos visus saplēsīšu, – klusiņām čukstēja puika.

– Tev ir tādas tiesības. Es vienkārši nezināju, ka tu zīmē tikai tāpēc, lai izpatiktu Toļikam. Domāju, ka tu esi laimīgs, kad jauc savas krāsas, meklē sižetus un pavadi garas stundas studijā…

– Es esmu laimīgs! Ļoti laimīgs! – iesaucās Vaņa, iepletis savas lielās gudrās acis.

– Tad uz visiem laikiem atceries, ka dzīve sastāv no tiem, kuri ir laimīgi, kad kaut ko rada un no tiem, kuri ir laimīgi, kad var sagraut citu radīto… Tevi dzīvē sagaida vēl daudz tādu “toļiku”, kuri centīsies sagraut visu, ko esi radījis vai arī vēlēsies uz visiem laikiem “atsist” tev vēlmi darīt jebko…
Un, ja tu viņiem palīdzēsi, paklausīgi iznīcinot visu, kas viņiem nepatīk, tu neko nesasniegsi…
Tu visu dzīvi kalposi šiem “toļikiem”, katrs no kuriem skaidri zin, kā pareizi jāzīmē, taču pats neko nekad nav uzzīmējis…, zin, kā jāraksta, bet pats neko nav uzrakstījis…., zin, kā jāārstē, kā jāmāca, kā jāuzvar Olimpiādē, un pat – kā jāvada valsts… taču realitātē neko nedara.
– Kāpēc? – Vaņas asaras jau bija nožuvušas.

– Tāpēc, ka neprot, – es pasmaidīju, – un tie, kuri prot, skaidri zin, kāds tas ir darbs, un tāpēc, nekad dzīvē nekritizēs ar tādu naidu.

Viņi var pateikt, ka viņiem tas nav tuvs, ka viņi nesaprot, bet to, ka to vajadzētu sadedzināt – nē, nekad…
– Es nededzināšu…

– Es ticu. Turpini zīmēt, pat tad, ja visi “toļiki” vienlaicīgi centīsies tevi apstādināt…

– Brīnumainās Vaņas gleznas turpina dzīvot un es par to ļoti priecājos…

Un es būšu ļoti priecīga, ja spēšu pasargāt vēl kāda cilvēka mākslu no visur esošajiem “toļikiem”, kuri ļoti bieži savas emocionālās samazgas, kuras dāsni lej pār svešām galvām, maskē ar appelējušu frāzi “tas ir mans viedoklis”…

Viedoklis neiznīcina, nepazemo, nepazemina un nespriež tiesu tad, ja to nav teicis eksperts…

Un vēl jo vairāk, nenorāda, ko darīt ar tiem, kas nav pa prātam…
Tas pieņem vai nepieņem to, ko redz…

Tā kā, pie velna visus “toļikus”! 🙂

©Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dažkārt cilvēks iekrīt bedrē

ivs senlorans6

Tikko vēl viņš lidoja un viss bija brīnišķīgi. Šķita, ka tā būs vienmēr. Bet pēc tam viņš krīt līdz pašam bedres dibenam – pavisam negaidīti un momentā. Viss sabrucis! Cilvēks sēž pašā bedres dibenā un viņam šķiet, ka tā būs vienmēr.

Vienmēr vajag atcerēties, ka dzīve ir mainīga. Bet, ja lidoji, tātad proti lidot. Un vari atkal pacelties un lidot. Ja biji laimīgs un veiksmīgs, tātad atkal vari tāds kļūt. Smadzenes atcerās programmu un navigators atcerās ceļu, bet liktenis – pats redzi, liktenis ir mainīgs. Ja tas tevi iegrūdis bedrē, ne no šā, ne tā, pēkšņi var pavisam negaidīti no šīs pašas bedres izvilkt. Ja tu nedaudz papūlēsies. Viss var notikt uz labu. Kaut gan tam ir ļoti grūti noticēt.

Droši vien Īvs Senlorāns nebūtu ticējis, ja viņam kāds teiktu, ka nonāks trakonamā, piedodiet, psihoneiroloģiskajā klīnikā. Nav nekāds brīnums, ka viņš tur nokļuva un nedaudz sajuka prātā. Bija ieslīdzis tadā depresijā, ka svēra vien 40 kilogramus – tas ir paša kaulu svars. Sākumā bija laimīgā bērnība, maiga mamma un mīlošas māsas, pirmā modeļu skate deviņpadsmit gadu vecumā, pēc tam darbs Diora modes namā, ovācijas un sajūsmas pilnas atsauksmes presē, nauda, ballītes, augstākā sabiedrība… Bet pēc tam, bāc! – un viņu iesauca armijā un aizsūtīja karot uz Alžīriju.

Un vēl līdz tam, kāda kolekcija skatē ar blīkšķi izgāzās – ne no šā, ne tā. Armijā jūtīgais jauneklis sajuka prātā un ieslīga depresijā. Visīstākajā. Un attapās trakonamā. Un tur viņu apciemoja draugs Pjērs Beržē. Draugs paziņoja, ka Senlorāns ir atlaists no darba Diora modes namā. Kam gan vajadzīgs psihsiki slims neveiksminieks?

Lūk, tas ir kritiens. Viss zaudēts, pilnīgi viss. Atliek vien apgulties un nomirt. Un tieši šajā brīdī sākās viņa īstais ceļš pretī slavai un naudai. Šī ziņa par atlaišanu viņu tā saniknoja, ka viņš attapās un iesūdzēja tiesā Dior. Jo viņš tika negodīgi atlaists, cilvēki vienkārši nolēma, ka ar viņu viss ir cauri. Viņš vinnēja tiesu, saņēma labu naudu un atvēra savu modes namu un kļuva patiesi slavens un bagāts.

Tikai viņš bija kļuvis nedaudz māņticīgs, par ko materiālisti viņu mēdza apvainot. Vinš nevienu modes skati nesāka, pirms pašrocīgi nebija modelei ap kaklu aplicis rotu ar sarkanu rubīnu sirdi. Šai rotai bija jāsargā no ļauniem skatieniem un jāatnes likteņa labvēlība. Īvs Senlorāns ticēja liktenim, kas var pēkšņi iemest bedres dibenā. Bet var arī pacelt neticamos augstumos līdz pat mākoņiem. Jebkurā brīdī var notikt jebkas – par to vajag atcerēties.

Un vēl vienu vajag atcerēties: ja esi lidojis, visticamākais, tu atkal lidosi. Tevī ir “iebūvēta” šī funkcija lidot. Tu to proti.

Un ir jāsagaida likteņa labvēlība, pašam izdarot visu, lai sevi izglābtu, pat tad, ja bedre un depresija ir neticami dziļas. Kā tikko esi sasniedzis bedres dibenu, vajag pret to atsperties: tā mācīja senie gudrie.

Kad vairs nebūs ko zaudēt, kad paliks tikai kaulu svars, vari atkal lidot augšup. Ja tavs liktenis ir mainīgs, ja balto strīpu nomainījusi melnā izmisuma svītra, visticamākais, tuvojas pārmaiņas. Bet Īvam Senlorānam arī psihe bija mainīga: tad viņš krita depresijā, tad pēkšņi sajuta spēku pieplūdumu un iedvesmu un radīja savas visskaistākās tērpu kolekcijas.

Izmisuma brīdī vajag atcerēties: ja pēkšņi tev liktenis kaut ko ir atņēmis, tas tikpat ātri var visu atgriezt. tas, protams, nav stāsts par tuvinieku zaudējumu, bet gan par kritieniem. Tie var kļūt par jauna ceļa sākumu, ja pats papūlēsies sevi glābt un atjaunot taisnīgumu.

©Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis