Dzīve bez mērķiem

dzive bez mērķa

Stīvena Šapiro grāmata “Dzīve bez mērķiem” ir izaicinājums tradicionālajai praktiskajai psiholoģijai, kas liek mums uz dzīvi skatīties kā uz mērķu ķēdi, un tādā veidā atņem cilvēkam iespēju būt laimīgam.

Neatdod, tā vienkārši, savu dzīvi, un neupurē šodienu, cerībā, ka par to tu dāvanā saņemsi laimīgu nākotni – kura būs labāka par šodienu. Grāmata pauž alternatīvu dzīves filosofiju: mēs varam sākt dzīvot laimīgi un pilnvērtīgi šodien, nenospraužot mērķus un nestādot plānus. Tā būs iespēja atbrīvoties no spiediena, un tā būs iespēja radoši veidot savu dzīvi.
Te 8 principi Dzīvei bez mērķiem.

1. noslēpums. Izmanto kompasu, ne karti

Izanalizē savu pieredzi, savas prasmes, savas vērtības un saproti, kas ir tas, uz ko tiecas tava Dvēsele. Lai tavas Dvēseles vēlmes kļūst par tavu kompasu – pēc tā tu izvēlēsies savas dzīves virzienu, atsakoties virzīties uz noteiktu galapunktu.
Centies savu dzīvi neuzzīmēt kartē. Nē, labāk, lai tavs dzīves ceļš nebūtu taisns, bet kļūst līkumains, lai tas dzimst un mainās laikā un telpā. Izdzīvo katru mirkli, un tajā pat laikā, atklāj sev daudz dažādu mazu, jaunu iespēju “taciņu”.

2. noslēpums. Nebaidies apmaldīties

Dzīvē nav pareizu un nepareizu lēmumu. Ir vienkārši lēmumi. Dzīvē nav neveiksmju – ir tikai iespējas personības izaugsmei. Aiziet kaut kur sānis, izmest līkumu – nekā slikta tajā nav. Pat pagrieziens, kas pirmajā acumirklī šķiet nepareizs – ir tava iespēja kaut ko jaunu iemācīties un iegūt jaunu pieredzi.

3. noslēpums. Atceries, ka bieži vien jaunas, veiksmīgas iespējas klauvē pie durvīm mums katram, bet dažkārt mums ir  grūti tās sadzirdēt

Vienmēr esi gatavs jaunām iespējām, kuras var parādīties tur, kur tu tās vismazāk gaidi. Un neļauj savai apziņai strīdēties ar iekšējo troksni un steigu, skaties visapkārt – un tu it visur ieraudzīsi signālus, kurus līdz šim nebiji ievērojis, Pašas perspektīvākās iespējas rodas visnegaidītākajās vietās. Vienmēr esi gatavs tam, ka tavā dzīves ceļā parādīsies kārtējais ceļa rādītājs, kārtējā ceļa zīme – dažkārt tie būs tieši acu priekšā, dažkārt – paslēpti kaut kur ceļmalā.

4. noslēpums. Mīli un novērtē to, kas tev ir

Novērtē to, ko esi sasniedzis uz doto brīdi, novērtē sevi tādu, kāds tu esi šobrīd. Tā vietā, lai kārotu no dzīves saņemt pēc iespejas vairāk, izbaudi mirkli. Katrs mirklis atklāj tev brīnišķīgu skatu – vai tas ir skats uz okeāna piekrasti, vai piemājas autostāvvietu. Izbaudi šo skatu. Kad tu savu dzīvi mēri pēc saviem paša kritērijiem, tu sāc saprast, kas tev patiešām ir svarīgi.

5. noslēpums. Meklē piedzīvojumus

Cilvēki, kuri dzīvo neparastu dzīvi, saņem bagātīgu un vienreizēju pieredzi. Pie pirmās iespējas tie dodas uz jaunām vietām, maina darba un dzīves vietas, amatus, izmēģina jaunas aizraušanās un domā kā pētnieki. Daudzveidīga pieredze bagātina mūsu pasaules redzējumu. Katra diena dod jaunas iespējas izpētīt pasauli un veikt atklājumus. Un, lai ta būtu, nav obligāti jādodas ceļojumā apkārt pasaulei, pietiek vien skatīties uz savu dzīvi, kā uz piedzīvojumu. Un tā – katru dienu.

6. noslēpums. Kļūsti par magnētu, kas pievelk cilvēkus

Vienmēr centies iepazīties ar jauniem cilvēkiem, nodibināt kontaktus, un kop jau nodibinātās attiecības – tad tev vienmēr būs atbalsts un draudzība. Iepazīstoties ar cilvēku, pats uzņemies atbildību par jūsu attiecībām, sper pirmo soli pretī.  Radošās iedejas, kuras nav iemiesojušas dzīvē (tātad nav novērtētas), neizraisa nekādu interesi.

7. noslēpums. Atzīsti savu iespēju ierobežotību

Mēs visi esam cilvēki. Un katram no mums ir savas ēnas puses, kuras mēs cenšamies neparādīt ārējai pasaulei. taču necenties cīnīties ar sevi, necenties apslēpt un neredzēt savus trūkumus, un nenoliedz to, ka mūsu iespējas tomēr ir ierobežotas – tā ir daļa tavas personības.

Skaties uz tām, kā uz savām īpašībām, nevis defektiem. Kā tikko tu to izdarīsi, taviem trūkumiem pār tevi nebūs nekādas varas, gluži otrādi, tā tev būs iespēja kļut tuvākam citiem cilvēkiem.

8. noslēpums. Nenoskaņojies uz konkrētu rezultātu

Ir viena iezīme, kas atšķir parastu rutinētu mērķi no aizraušanās vai paredzētā ceļa – tā ir emocionālā neatkarība. Kad tu esi sev nospraudis parastu mērķi, tu ar visu savu būtību tiecies pēc vēlamā rezultāta. Tava apziņa un tavas emocijas ir noskaņotas tieši uz šo rezultātu. Bet tad, kad tu seko savām Dvēseles vēlmēm, tu vienmēr esi šeit un tagad, vienmēr izdzīvo pašu šo brīdi, tas nozīmē, ka neesi piesiets noteiktam rezultātam. Tu saglabā emocionālo neatkarību, tev nav jāuztraucas par to, vai principā ir iespējams sasniegt to, pēc kā tu tiecies. Vēl vairāk, tu zini, ka paši nozīmīgākie centieni var nekad nekļūt par realitāti. Un tas ir brīnišķīgi, jo tādā veidā rodas vajadzīgais lauks, kas piepilda tevi ar enerģiju.

Autors Stīvens Šapiro “Dzīve bez mērķiem”
Ilustracija: Filips Izumnovs
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Rūpes par sevi – tā nav vanna ar putām un kūciņa

vanna ar putām2

Rūpes par sevi ne vienmēr izskatās tik pievilcīgi, kā šķiet. Dažkārt tas nozīmē darīt visnepatīkamākās lietas – svīst treniņos, vai pateikt toksiskam draugam, ka nevēlies vairāk ar viņu satikties, vai atrast otru darbu, lai beidzot sāktu atlikt naudu, vai – uzdevumu uzdevums – prast pieņemt sevi patieso, lai nebūtu uz saviem pleciem kārtējo reizi jāstiepj nepanesamā nasta, tādējādi atbilstot kaut kādiem mistiskiem ideāliem. Un, lai pēc tam nebūtu sev jāņem piespiedus “atpūta” no šīs realitātes – ar glancētu žurnālu rokās, vannā ar putām, un telefona atslēgšanu uz visu dienu.

Rūpēm par sevi nevajadzētu izskatīties kā atvaļinājumam, kurā mēs dodamies, jo esam briesmīgi piekusuši, uz spēku izsīkuma robežas no pastāvīgā iekšējā presinga.

Patiesas rūpes par sevi – tā nav vanna ar sāli un šokolādes torte, bet gan izvēle uzbūvēt savu dzīvi tā, lai nevajadzētu pastāvīgi no tās bēgt.

Taču bieži vien tā ir nepieciešamība darīt tās lietas, kuras tev vismazāk gribas darīt.
Tas nozīmē godīgi paskatīties uz savām neveiksmēm un nolemt, ko ar to visu darīsi.
Tas nozīmē pieņemt to, ka būs kādas vēlmes, kuras netiks apmierinātas.
Tas nozīmē – prast atlaist to, kas jāatlaiž. Izvēlēties jauno.

Kādu no vides, kurā tu uzturies, tas saniknos, bet kādam tava izvēle šķitīs upuris.
Rūpēties par sevi nozīmē dzīvot, pastāvīgi nekopējot citus cilvēkus, – un iegūt sev savu personīgo dzīvi – tādu, kura, iespējams, citiem neder, bet kura der tieši tev.

Rūpēties par sevi nozīmē dot sev iespēju būt normālam. Parastam. Neideālam. Ne izcilam. Mierīgi izturēties pret to, ka virtuve dažkārt mēdz būt netīra, un saprast, ka ideāla figūra un komunikācija ar neīstiem draugiem – nav galvenie merķi dzīvē.

Rūpēties par sevi nozīmē tikt skaidrībā ar savas trauksmes iemesliem: zināmā mērā tā iztiet no tā, ka tu nerealizē savu slēpto potenciālu, zināmā mērā to provocē kādreiz iemācītie reaģēšanas šabloni – drudžaini censties atrisināt problēmu, pirms kļuvis skaidrs, kas vispār notiek.

«Rūpju par sevi akts – ir vēl viena lieta, kuru sabiedrība šodien gaida no sievietes. Vai tiešām tu pareizi izvēlējies īsto filtru instagramā, lai tur ievietotu grezno vāzi ar asai ogām? Vai sveces, kuras tu aizdedzi vakarā ir roku darbs, vai tas “mēsls”, ko pārdod lielveikalos? Kā apstādināt neizbēgamo kapitālisma jēdzienu iejaukšanos tādā vienkāršā lietā kā rūpes par sevi?
Personīgi es to daru, pasūtot picu apbružātās treniņbiksēs, taču tev var būt savs īpašs veids».

Pasaule, kurā rūpes par sevi ir kļuvušas par patērētāju trendu, ir slima. Ja jūti, ka regulāri aizraujies ar patērētāja rūpēm, tas nozīmē, ka patiesībā esi tālu no patiesām rūpēm par sevi.

Patiesām rūpēm par sevi ir maz kopīga ar “palutināt sevi”, un ļoti daudz kopīga ar to, kā būt adekvātam vecākam pašam sev, un izdarīt izvēli par labu savai labklājībai ilgstošā perspektīvā.
Ļoti noslogotā drudžainā dzīve, kurā ir gan atkarības gan prokrastinācija, ir tālu no rūpēm par sevi.

Patiesas rūpes par sevi ir tad, kad tu pārstāj censties “sevi izlabot”, un sāc pieņemt sevi tādu, kāds esi un tiešām rūpēties…. un tad, sev par lielu pārsteigumu saproti, ka tas dabīgā veidā tev palīdz atrisināt tās pašas problēmas, kuras tik bezcerīgi centies “izlabot”.

Rūpēties par sevi nozīmē to, ka tu kļūsti pats sev par varoni, nevis upuri. Tas nozīmē, pārskatīt visu, kas tev ir, un tā pamainīt savu ikdienu, ka no tās vairs nevajag nekur bēgt, lai atpūstos.
Tas nozīmē atņemt prioritāti dzīvei, kura tikai izskatās laba un atdot to tai dzīvei, kurā tu JŪTIES labi.
Pārstāt ieciklēties uz vieniem mērķiem, lai būtu spēks rūpēties par citu savu, pa īstam svarīgo mērķu realizāciju.
Būt godīgam pret sevi pat tad, kad tā dēļ ne visi tevi mīlēs.
Beidzot satikties ar savām patiesajām vēlmēm, pārstājot būt atkarīgam no apkārtējo viedokļiem un vērtējumiem.
Kļūt par personību, par kuru tu vēlies kļūt, un par kuru kļūt ir tavs aicinājums.
Kļūt par to, kurš zin, ka vanna ar putām un šokolādes kūka ir veidi, kā gūt labsajūtu no dzīves, nevis bēgt no tās.

Avots: Thoughtcatalog.com
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Katerinai Strogonovai par ieteikumu

Zen Meistars

zen kaķis

Es esmu dzīvojis kopā ar vairākiem Zen Meistariem – visi viņi bija kaķi. Vienkārša viņu vērošana ir meditācija. Cik mierīgi un brīvi viņi pārvietojas, esot mierā ar sevi, apzināti, momentā šeit un tagad, ar savas pilnības sajūtu un augstu pašapziņu, kāda var būt vienīgi ne-sa-prātīgām radībām.
Ekharts Tolle

Vai vēlies būt vesels un laimīgs?

12

Sergejs Lazarevs ir plaši pazīstama personība pasaules praktiskajā psiholoģijā, pedagoģijā un cilvēka informatīvi-enerģētiskā lauka pētniecības jomā. Viņa dziļais pētnieciskais darbs ilgst vairāk kā 30 gadus un šajā laikā sarakstītas 29 grāmatas, kas miljoniem cilvēku devušas iespēju labāk saprast un izzināt sevi.Te neliels ieskats viņa atziņās, kas radušās gan pētījumu, gan personīgas pieredzes rezultātā.

1. Es agrāk nesapratu, kāpēc kultūrā eksistē nerakstīts likums, kas liedz lasīt ēšanas laikā. Izrādās, ka ēdiens kopā ar grāmatu vai pie televizora, vai, sarunājoties par politiku, vai ģimenes problēmām, var dziļi traumēt cilvēka Dvēseli, jo ēšanas laikā informācija brīvi nokļūst cilvēka zemapziņā.

2. Jebkura saslimšana, vai tie ir traucējumi organiskā līmenī vai funkcionālie, bremzē agresiju, kas attīstās Dvēselē.

3. Ziniet, kāpēc jūs dzerat?

Cilvēkam būtu jamīl apkārtējā pasaule, bet, ja viņš to nemīl, Dvēselē rodas diskomforta stāvoklis un sākas Dvēseles mokas. Un cilvēks jebkādā veidā cenšas šīs mokas apslāpēt. Tas noved pie narkomānijas, alkoholisma un toksikomānijas.

Patiesais narkomānijas un alkoholisma cēlonis ir pazemināts mīlestības līmenis Dvēselē. Tāds stāvoklis rodas dēļ aizvainojuma un savas mīlestības pret cilvēkiem apspiešanas.

4. Gribiet, došu jums padomu, kā būt veseliem un dzīvot ilgi?

Nekad un nevienam neizvirziet pretenzijas.

Ne savam liktenim, ne Dievam, ne pagātnei, ne cilvēkiem.

Ārēji uzvedieties kā vēlieties, bet iekšēji – ikviena jūsu pretenzija ir programma, kas iznīcina to, kam veltāt šo pretenziju. Šūna nevar izvirzīt pretenzijas organismam, izejot no savām personīgajām interesēm. Nevar, jo tā būtu organisma sabrukšanas programma. Tāda šūna tiek atstumta un saslimst.

5. Sadzīvē mēs bieži atļaujamies slikti izteikties par cilvēkiem, paši par sevi un savu likteni. Izrādās, ka šis ieradums cilvēkam sagrauj… zobus.

6. Zemapziņā mēs vienmēr pirmie nodaram pāri tam, kurš pēc tam ar savu uzvedību nodara pāri mums.

7. Lieta tāda, ka Kristus baušļi vēršas nevis pie formas, bet satura – pie mūsu emocijām. Un «jums nebūs pretim stāvēt ļaunajam; bet, kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru” nenozīmē fiziskas aizstāvēšanās noliegšanu. Tas nozīmē, ka iekšā nedrīkst būt atbildes agresijas.

8. Reāli izmainīt situāciju ap sevi var tikai izmainot sevi. Pirmais, no kā jāatsakās, ir vēlme valdīt pār situāciju. Saprast, ka situācija sīkumos darbojoties pret tevi, galvenajā strādā tev par labu.

9. Es jums saku, iedomājieties, ka esat iepazinies ar brīnišķīgu sievieti un esat gatavs raudāt no laimes, un, kad domājat par viņu, jums viss iekšā trīc, bet Dvēselē rodas neizskaidrojama skaistuma sajūta un jūs jūtiet, ka sākat mainīties un Dvēsele kļūst labāka un skaistāka, un jūs uzskatāt, ka tā ir mīlestība. Taču, nē, tā ir tikai pusmīlestība.
Un tagad iedomājieties, ka mīļotā sieviete jūs pievīla un nodeva. Un, ja visas tās jūtas, ko izjutāt sākumā esat spējis saglabāt, tātad tā ir īsta mīlestība.

Patiesa pasaules iepazīšana sākas ne tikai ar labsajūtu un sāpēm, bet drīzāk no to pārvarēšanas. Augstākās sāpes var izturēt tas, kurš var izturēt augstāko laimes sajūtu.

10. Sāciet ar sajūtu, ka viss, kas ir visapkārt jums, vienā sekundē var pazust, ka mīļotais cilvēks vienā sekundē var jūs nodot, aiziet, apvainot vai nomirt. Ka vienā sekundē variet nomirt jūs pats. Tad pamazām visas pretenzijas pazudīs un mīlestība paliks. Jūsu mīlestības sajūta nedrīkst būt atkarīga ne no kā.

11. Ar dievišķo žēlastību jūs nevarat kontrolēt savas cerības

12. Nevar lūgties par to, kuru jūs ienīstat.

Izrādās, ka jebkura neapmierinatība ar Dievu iekļūst Dvēselē un tur arī paliek.
Un pēc tam kritiskā situācijā cilvēks sāk lūgties, bet viņa lūgsna nenostradā.
Bez tiešajām pretenzijām, izradās, ir vēl netiešās.
Tās nāk caur trīs momentiem.
Pirmais: neapmierinatība ar Dievu caur apkārtējo pasauli, sabiedrību, valsti, cilvēku grupu.
Otrais: pretenzijas pret Dievu caur vecākiem, mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem.
Trešais: pretenzijas pret Dievu caur neapmierinātību ar situāciju, sevi, savu likteni.
Jebkura ilgstoša neapmierinatība ar sevi vai situāciju ir neapzināts aizvainojums uz sevi, likteni un Dievu.

13. Jebkura ārstniecības metode, kas nebalstās uz cilvēka garīgo attīstību, noved pie degradācijas.

14. Kad cilvēks patiesi lūdz piedošanu, viņa Dvēselei tas var būt sāpīgi, tāpēc, ka tās ir pārmaiņas.

15. Aizvērtība, nevēlēšanās un neprasme kontaktēties ar cilvēkiem ir viena no augstākajām lepnības pakāpēm.

16. Ir nereāli audzināt cilvēkus ar apziņas, loģikas, nosodījumu, prasību palīdzību. Sajūtiet absolūtu iekšējo neaizsargatību. Atmetiet visu, izņemot mīlestību.

17. Attiecības ar cilvēku nav mērķis, tas ir līdzeklis, ar kā palīdzību attīstīt mīlestību.

18. Ja kāds izrāda pret mani agresiju, tas nozīmē, ka man Dvēselē ir analoģiska programma. Kad es to aizvācu, uzbrukums automātiski pārtraucas.

Jebkura agresijas forma ir neiespējama, ja manā Dvēselē nav analoģiskas programmas.

19. Cilvēka pasaules redzējums un viņa emocijas ietekmē mūsu laicīgo ķermeni daudz spēcīgāk kā fiziskās darbības.

Sergejs Lazarevs
Avots: http://happy-philosophy.ru
Tulkoja: Ginta FS

Neviens nevar pastāvīgi priecēt ar savu ziedēšanu

mežrozīte ziemā

Visi mēs esam cilvēki. Un cilvēkiem ne vienmēr viss sanāk tā, kā gribētos, bieži vien viņi kļūdās. Tā ir gluži dabiska parādība. Tas ir likums. Pat visskaistākais rožu krūms janvārī kļūst līdzīgs zaru kaudzei ar kailiem ērkšķiem. Tā uzbūvētas rozes. Vienīgais, kas mums jāatceras, kad lūkojamies uz šo krūmu – šajā brīdī nedrīkst pieņemt svarīgus lēmumus, vai spriest par tā labajām īpašībām. Tāpēc, ka roze, kas ziemas laikā izskatās pēc visparastākās komposta kaudzes, vasarā kļūs par aromātisku skaistuma iemiesojumu. Viss mainās. Neviens nevar pastāvīgi priecēt ar savu burvīgo ziedēšanu.
Arnhilda Lauvenga norvēģu psiholoģe
Tulkoja: Ginta FS

Mīļā, vai tu notīrīji manus zābakus?

zabaki

– Mīļā, vai tu notīrīji manus zābakus?
– Ko? Notīrīju zābakus? Kas, es tev kāda kalpone?
– Nu, kā, – samulsa Pāvels, – tu taču esi mana sieva!
– Jā, jā, pareizi gan, vēl neesi aizmirsis, ka es esmu tava sieva, ne kalpone. Pats tīri savus zābakus!
– Njā… Labi. Mums gan mamma vienmēr tīrīja.
– Saki, mamma tīrīja? Tad vajadzēja mammu līdzi ņemt, lai dzīvo ar mums un zābakus tīra.
– Labi, pietiek, neuzvelcies. Tūliņ pats notīrīšu. No tevis jau nesagaidīsi.
– Tā, ja! Nav ko gaidīt! Paskaties, kāds interesants, zābakus viņam notīrīt! Varbūt man tev vēl zeķes izmazgāt?

Pāvels ātri notīrīja zābakus, un neatvadījies izgāja no mājas. Viņš bija apvainojies un saniknots par savas jaunās sievas vārdiem. Te nu bija īstā laulības dzīve, vinš domāja pa ceļam uz darbu.

Mani jau brīdināja, ka viss būs pavisam savādāk, ne tā, kā tad, kad vēl vienkārši tikāmies. Lūk, jau pirmās saķeršanās, skandāli. Es taču tikai palūdzu zābakus notīrīt – tad nu gan problēma, bet, nē, uzvilkās no pusapgrieziena. Visu garastāvokli izbojāja pašā rīta agrumā. Bet mūsu mamma nekad mums pašiem nelika zābakus tīrīt. Vienmēr tīrīja manus, brāļā un tēta. Dīvaina man tā Alise – pati vien sev prātā.

Kad vīrs izgāja no dzīvokļa, Alise aizvēra durvis, un neapmierināta par rīta incidentu, aizgāja dzert tēju. Viņa bija apvainojusies uz Pāvelu, jo negaidīja no viņa tādu bezkaunību.

«Kāds bezkauņa, – viņa domāja, – tīrīt viņam zābakus! Kas, es viņam, sieva vai kalpone! Lūk, mana mamma ne tikai tētim zābakus netīrīja, tētis pats sev pat bikses gludināja un, ja vajadzēja, mammas zābakus notīrīja, varēja arī ēst pagatavot. Un es, zini, neesmu tā radusi. Pie mums, ģimenē, tā nebija pieņemts».

Pāvels aizbrauca līdz darbam, ieslēdza datoru un pieslēdzās tīklam. Alise tur jau bija priekšā. Pēkšņi viņa internetā uzdūrās nelielam rakstam:

«Jaunlaulātie (tāpat kā precēti cilvēki vispār), var izvairīties no konfliktiem, attiecībā uz pienākumu sadali mājās, vienkārši, apsēžoties un izstāstot viens otram – kas un kā bija pieņemts darīt viņu ģimenēs.

Visbiežāk cilvēki, apprecoties, savā ģimenes dzīvē ienes to uzvedības modeli un mijiedarbības šablonus, kas bija ierasti viņu vecaku ģimenēs. Ja šabloni ir līdzīgi, strīdu būs mazāk. To var novērot ģimenēs, kuru vecāki bija līdzīga tipa cilvēki, līdzīgi pēc sociālā statusa, materiālā stāvokļa ziņā, līdzīgi pēc kultūras līmeņa u.t.t.

Vēlams būtu sarunas par mijiedarbības veidiem risināt regulāri, vēl labāk, to izdarīt līdz laulībām, lai laicīgi noskaidrotu jautājumus un izvairītos no situācijām, kad neko vairs nevar labot. Tāpat vajadzētu arī izrunāt attieksmi pret dažādiem bērnu audzināšanas jautājumiem, ģimenes budžeta plānošanu, ģimenes mērķus, katra partnera individuālos mērķus, un daudzus citus jautājumus.

Mīloši cilvēki ar to arī atšķiras no visiem pārējiem, ka vēlas saprast viens otru, pieņemt un piekāpties, vienoties un atrast abiem izdevīgakos un ērtakos variantus.

Viņi ir gatavi izstrādāt jaunus uzvedības modeļus, jo saprot, ka ideālu mijiedarbības šablonu ģimenē nav, un, ka viņiem nāksies uzbūvēt savu jaunu sistēmu, kas tiks veidota, paņemot kaut ko no tā, kas bija vecaku ģimenēs, bet kaut ko, ko jaunie vēlēsies ieviest paši. Tikai tad mājās valdīs miers, saskaņa un savstarpējā sapratne.

P.S. Nevajag kautrēties runāt ar dzīvesbiedru par jebkurām tēmām. Viņš/viņa jūs mīl un tāpēc sapratīs. Sapratne ir ilgas un laimīgas kopdzīves pamats.

Alise izlasīja rakstu līdz galam un pēkšņi saprata. Pareizi, Pāvels taču stāstīja, ka viņu mamma tīrīja savu vīriešu zābakus, tātad arī no manis viņš gaida to pašu. tas ir viņa šablons. Atceros, kā reiz, kad ciemojos pie viņiem, Pāvela mamma notīrīja arī manus zābakus. Es toreiz vēl padomāju, kāpēc viņa tā darīja, droši vien tā viņu ģimenē ir tāda tradīcija, vedeklām apavus tīrīt. Taču man viņai bija neērti to jautāt, baidījos, ka izskatīšos neaudzinata. Teiks vēl, ka vedekla neko nesaprot un nezin.

Alise nosūtīja rakstu vīram un apakšā uzrakstīja: «Es tevi sapratu. Es tevi mīlu. Pieņemu un izstrādāju jaunu uzvedības modeli. es tīrīšu tavus apavus».

Pienāca atbilde: «Paldies, Mīļā! Brīnišķīgs raksts. Un tu esi brīnišķīga – gudra un saprotoša! Un es arī vēlos pamainīt kaut ko savā uzvedībā».

«Tad sarunājam, ka tu no rītiem klāsi gultu, kamēr es gatavošu brokastis? Tā mans tētis darīja», – sekoja Alises piedāvājums.

«Labi, Mīļā, es piekrītu!». 

Autors: Vadims Huzins «Рука Жизни: истории, которые вдохновляют»
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

ĒNA ir spēka un garīgā potenciāla glabātuve

ēna8

Viena no spilgtākajām ĒNAS izpausmēm ir tas aizkaitinājums, kuru mūsos izsauc daži cilvēki. Kad otrā cilvēkā mēs pamanām tās īpašības, kuras reiz sev esam aizlieguši, mūsos pēkšņi dzimst neizskaidrojams niknums, un mēs asociējam ar šo cilvēku visas tās dusmas, ko izjūtam paši pret sevi.

Atsauc atmiņā jebkuru cilvēku, kurš tevi tracina – ieskaties uzmanīgi, un tu viņā ieraudzīsi savu izkropļoto atspulgu. Taču pietiek vien būt mierā ar sevi, kad nekāda atspulga vairs nebūs.

Pieņemot sevi, mēs automātiski mācamies pieņemt visu pasauli tādu, kāda tā ir.

Un vēl, ĒNĀ parasti izrādās tās īpašības, kas kādreiz ir izrādījušās vienkārši nevajadzīgas.
Piemēram, bērns ar lielisku muzikālo dzirdi, vecākiem, kuri nemīl mūziku, tā arī nekad neiemācīsies izmantot savu dzirdi, un gabaliņš Dvēseles, kas saistīts ar šo iedzimto spēju, pazudīs Dvēseles tumsā, un atgādinās par sevi ar neskaidrām skumjām par garām palaistajām iespējām un zudušo ceļu.

ĒNA ir spēka un garīgā potenciāla glabātuve, nevis visa sliktā iemiesojums. ĒNA ir Dvēseles neatņemama sastāvdaļa, ar kuru noteikti vajag iepazīties un sadraudzēties, kuru noteikti vajag pieņemt un iemācīties apzināti izmantot.
Karls Gustavs Jungs
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS