Tikai nekliedz!

paris16

Tas viss skan paskarbi, un ne īpaši patīkami, īpaši tiem, kuri jau katrs savu ceļu aizgājuši, arī man…

Kāpēc nedrīkst šķirties? Tāpēc, ka laulību rada Augstākie spēki, nevis mēs. Augstākie spēki to rada tikai ar vienu mērķi – iedot cilvēkam pārbaudījumu. Sākumā māneklis – romantiskas attiecības, pēc tam gatavais karš – tuva cilvēka piejaucēšana. Ir ļoti grūti kādu pieņemt ar visiem viņa tarakāniem, kalpot viņam, saglabāt uzticību, atvērt sirdi, upurēt vina dēļ kaut ko, taču tikai tā dzimst patiesa mīlestība. Un par to ir jāpacīnās. Ta ir jānopelna. Tāpat vien tā neatnāks.

Katram cilvēkam ir tādas rakstura īpašības, kuras izciest var tikai labprātīgi sevi savaldot. Tieši te tad arī ir mīlestība, bet nevis tajā, lai gaidītu kādu, kas tevi netracinās. Sievieti vispār vīrietis nevar netracināt! Viņš var būt pastulbs, parupjš, mīlēt  tikai ēst un gulēt, neuzmanīgs, nerūpīgs, bieži vien arī netīrīgs. Bet sieviete pēc savas dabas ir garlaicīga, skaudīga, pļāpīga, viegli aizvainojama, nevadāma, bieži vien skopa.

Bet iepazīst viņi viens otru tikai kopdzīves procesā. Un īsts brīnums notiek tikai tad, kad tas, kuru tu jau sāki uzskatīt par pretīgu, tieši viņš kļūst par pašu mīļāko, ja esi nolicis sava likteņa eksāmenu. Un tas pārsteidz! Kad pats būsi cienīgs, tuvais cilvēks transformējas!
Oļegs Torsunovs
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Ir cilvēki – bākas

bāka1

Ir cilvēki – kā brīnumsvecītes! Šķiež dzirkstis, deg spoži un jautri. Mīlestībā viņi apber ar dāvanām un ziedu pušķiem. Pauž savas emocijas un zvērē mūžīgu mīlestību. Runā aizrautīgi par nākotni, plānus būvē uzreiz… Darbā ar milzīgu enerģiju sāk jaunu projektu; visus aizrauj ar savu entuziasmu! Un draudzībā uzreiz atver dvēseli un sauc tevi par māsu vai brāli. Taču tas nav uz ilgu laiku. Beidzas prieks un laime. Noplok entuziasms. Un paliek melns, šķībs un līks kociņš – un dūmi…

Ir cilvēki – kā bākas. Spīd tālumā, ne īpasi spoži; mirkļiem spīd. Bet pašā tumšākajā un briesmīgākajā naktī tālumā mēs ieraugām viņu gaismu un esam glābti. Viss ir redzams. Briesmas ir garām! Un vairs nav tik bailīgi, nav tik vientulīgi un nav izmisuma. Tikai viens viņu vārds, viens zvans, viena vēstulīte un jau ir gaiši. Un tā visu dzīvi, ilgi, vienmēr… Un, lai arī viņi nav blakus ar mums. Lai arī nezvēr, nesola, neizplūst jūtās – bet no viņiem nāk glābēja gaisma, no cilvēkiem – bākām… Un, iespējams, pateicoties viņiem mēs neesam nositušies pret rifiem un visi vēl esam dzīvi. Un arī varam starot un mīlēt…
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Čakras – tas ir par katru no mums!

čakra

Čakras – mūsu enerģētiskie centri

Kas ir čakras un kam tās vajadzīgas cilvēkam?

No sanskrita vārdu “čakra” tulko kā “ritenis, enerģijas vērpete, virpulis”.

Par mūsu dzīvi atbild septiņas galvenās čakras. Tās ir izvietojušās visā mugurkaula garumā. Un katrai no tām ir savas funkcijas. Vienas atbild par cilvēka fizisko veselību. Citas – par prāta attīstību. Un vēl citas par cilvēka gara stāvokli.
Visas septiņas čakras atrodas cilvēka smalkajā ķermenī. No katra šī centra iziet savdabīgs stiebrs, kas savieno čakru ar mugurkaulu. Pateicoties tam, čakras saņem pieeju pašam galvenajam enerģētiskajam kanālam, kurš stiepjas cauri visam mugurkaulam. Tas sniedzas no lejas līdz pašai galvai un savieno Zemes un Kosmosa enerģijas.

Čakras ir enerģētiskie centri

Čakras un miers tās ir divas atšķirīgas lietas. Tu nekad neieraudzīsi mierā sastingušu čakru. Tāpat kā mūsu orgāni, tās dzīvo savu dzīvi. Čakra pastāvīgi griežas un vibrē. Tas palīdz tai pievilkt Visuma enerģiju un nodot to tālāk pa cilvēka organisma kanāliem.

Katra čakra griežas vai nu pa labi, vai pa kreisi. Pagrieziens pa labi dod vīrišķo enerģiju jaņ. Tas ir gribasspēks, virzība uz darbību, dažkārt arī agresija un vēlme pēc varas.
Pagrieziens pa kreisi, atbilstoši, pievelk sievišķo enerģiju. Tā piepilda cilvēku ar padevību, maigumu un pieņemšanu.

Daži cilvēki, kuri apveltīti ar pārdabiskām spējām prot atpazīt čakru pagriezienus. Viņi zin, kā tās ietekmēt, lai izmainītu to kustības trajektoriju. Principā to var iemācīties katrs, ja ļoti gribās.

Visas čakras atbild par enerģijas pieņemšanu. Enerģija nāk no visurienes: no Visuma, no Dabas, no cilvēkiem, kas blakus, pat priekšmetiem. Tālāk šī enerģija tiek nodota pa kanāliem uz smalkajiem enerģētiskajiem ķermeņiem, bet pēc tam izklīst pa visu ķermeni.

Enerģijas izpausmes notiek caur apakšējo (sakņu) čakru, kas strādā visvājākajās frekvencēs, tāpat arī caur kroņa čakru, kurai ir visaugstākas frekvences.

Cilvēka organisms ir tā uzbūvēts, ka nespēj “pa taisno” uztvert frekvences. Tāpēc tās pārveidojas sajūtās, domās un emocijās un tikai pēc tam tiek nodotas fiziskajam ķermenim, arī smalkajiem ķermeņiem.

Par notiekošajiem procesiem mūsu organismā atbild endokrīnā sistēma. Tāpēc katra čakra ir nesaraujami saistīta ar vienu no endokrīnajiem dziedzeriem un pateicoties tam veidojas savdabīgs kanāls, pa kuru Visuma enerģija nokļūst pa čakrām fiziskajā ķermenī.

Ezotēriķi to sauc par dzīvības enerģiju. Tieši Visuma enerģija palīdz cilvēkam dzīvot, attīstīties kā fiziski tā arī mentāli.

Dažkārt dzīvē notiek situācijas, kad viena vai cita čakra pārstāj normāli funkcionēt un tas var notikt gan tad, kad spēcīgi tiek bloķēta, gan pārlieku lielā mērā atvērta. Pirmajā gadījumā enerģijas ir par maz, otrajā – notiek pārsātināšanās ar to un tas noved pie endokrīno dziedzeru darbības traucējumiem un tā sekas var būt gan vielmaiņas problēmas gan citas nopietnas saslimšanas.

Fiziskajā ķermenī čakras pilda transformatoru funkcijas. Tās uzņem enerģijas plūsmu (strāvu), kas nāk no augstākas enerģijas (atgādināsim, ka runājam par augstām frekvencēm, kuras mūsu ķermenis nav spējīgs uztvert), parvērš to zemākās frekvencēs un pēc tam nodod mūsu ķermenim.

Caur čakrām cilvēks saņem dzīvības enerģiju.

Mūsu Visums ir bezgalīgs spēka un enerģijas avots. Katra dzīva būtne (tajā skaitā cilvēks) smeļ no šī avota enerģiju atbilstoši savām iespējām. Saņemtās enerģijas “porcijas” ir atkarīgas no tām frekvencēm, kādās strādā mūsu smalkie ķermeņi.

Tā viens cilvēks (garīgi un intelektuāli attīstītāks) var ņemt vairāk enerģijas, cits – mazāk.

Čakras šīs sistēmas darbībā spēlē ārkārtīgi svarīgu lomu. Cilvēka organisms nevar izturēt izejošās Visuma enerģijas spiedienu. Ja kaut piliens tās nokļūtu mūsu ķermenī, visas sistēmas sagrūtu un čakras neļauj tam notikt.

Tās transformē šo enerģiju, pazeminot tās augsto frekvenci. Tādā veidā līdz miesai aiziet daudz vājāka enerģija – tā, kuru fiziskais ķermenis spēj “aprīt” bez kaitējuma sev.

Tāpat kā Visums, cilvēks sastāv no vairākiem slāņiem.

Pirmais slānis ir mūsu miesa, fiziskais ķermenis.
Tālāk seko astrālais, mentālais un garīgais slānis.
Katrs no tiem strādā noteiktā frekvencē un viļņos. Ja patrenējas, šo frekvenci var izmainīt. Ja jums tas izdodas, jūs varat izmainīt savas domas, kontrolēt sajūtas un emocijas, pieslēgties Dievišķajam. Tas viss ir iespējams, pateicoties tam, ka cilvēkam ir iztēle.

Kādā veidā panākt rezultatīvu darbu ar saviem smalkajiem ķermeņiem? Ir daudz veidu.

Palīdz meditācija, sevis apzināšanās šajā pasaulē. Apziņas palašināšana, darbs ar zemapziņu. Galu galā pie pārmaiņām dzīvē ļoti svarīga loma ir pozitīvas domas un apzināti virzīta iztēle. 
Ar visa iepriekšminētā palīdzību jūs varēsiet atbrīvoties no negatīvajām domām, attīrīt savu karmu un pieslēgties Dievišķajiem spēkiem.

Cilvēka apziņa ir viens no pašiem spēcīgākajiem instrumentiem. To neierobežo ne materiālā pasaule, ne attālumi, ne laiks. Apziņa spēj parvietoties pa visiem smalkajiem ķermeņiem, mainot tos.

Praktiski šīs pārmaiņas notiek katru minūti, katru sekundi.

Apziņas darbība ir cieši saistīta ar enerģētiskajiem centiem – čakrām. Ja cilvēks koncentrē savu uzmanību uz kādu no tām, viņa apziņa (grib viņš to vai negrib) sāk strādāt ar tiem orgāniem un sistēmām, kurus pārvalda šī čakra.

Čakras līdzsvarošana palīdz atjaunot bojātās enerģētiskas saites. Koncentrējot uzmanību uz vienu vai citu čakru var izdziedināt slimos orgānus, uzlabot savu emocionālo stāvokli.

Kā noteikt, ar kuru čakru jāstradā pastiprināti? Cilvēks zemapziņas līmenī zin, kur tieši organismā ir problēmas. Tāpēc ir vērts padomāt, par kurām problēmām jūs visbiežāk aizdomājaties, ko atskaņojiet, uz ko ieciklējaties. Tad atliek tikai uzzināt, kura čakra atbild par šo sfēru un sākt darbu ar to. Noteikti nedrīkst ieciklēties uz problēmu un par to domāt caurām dienām un naktīm, tas problēmu tikai pastiprinās.

Avots: @MAITRIBUDDHA (joga, izglītības māksla)
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tieši šī čakru diagnostika, līdzsvarošana un darbs ar katru čakru atsevišķi ir gadiem ilgi atstrādātās Ineses Prisjolkovas metodes pamatā, ar kuras palīdzību šo darbu varam veikt SISTEMĀTISKI un patstāvīgi iemācīties visu laiku uzturēt visas savas čakras līdzsvarā.

Tas ir tāpat kā zobus tīrīt, regulāri, ietrenētām kustībām un skaidru saprašanu par to, kāpēc mēs darām tā un ne citādi.

Tas ir darbs grupās, 8 nodarbību cikls, gan Rīgā, gan citos Latvijas reģionos un arī facebook LIVE.
Par visu varat uzzināt Pavasara Studijas mājas lapā www.pavasarastudija.lv/

Šī metode un čakru diagnostika ir aprakstīta Ineses grāmatā “Septiņas saules” – tā, lai katram normālam latviešu cilvēkam būtu skaidri šie principi un vispār čakru loma mūsu ķermenī un dzīvē.

Nākamā jaunā grupa uzsāk savas apmācības 23. aprīlī.
http://www.pavasarastudija.lv/2019/04/15/jauns-praktisko-seminaru-cikls-sakru-energijas-lidzsvarosana-2304/

Viens un lepns!

ciedrs

Kādā dārzā auga ciedrs. Ar katru gadu tas kļuva arvien spēcīgāks – garāks, kuplāks, krāšņāks. Tā skaistais zaru vainags karaliskā godībā pacēlās pāri visiem citiem kokiem un meta pār tiem lielu, biezu ēnu. Jo lielāks tas auga, jo lielāka augstprātība un lepnība to pārņēma.

No saviem augstumiem tas ar nicinājumu skatījās uz pārējiem kokiem. Reiz viņš nokliedzās:

— Novāciet nost šo žēlo riekstkociņu, viņš ir pārāk vārgs, lai augtu man blakus.
— Un koku nocirta līdz pašai saknei.
— Atbrīvojiet mani no šo neciešamo vīģkoku sabiedrības! Tie mani tracina ar savu muļķīgo izskatu, — pavēlēja ciedrs un arī vīģeskoki tika nocirsti.

Skaistulis apmierināts ar sevi, lepni plivināja savus zarus un nekādīgi nevarēja nomierināties:
— Attīriet man apkārt vietu no šīm vecajām bumbierēm un ābelēm, tās bojā visu ainavu! — un arī bumbieres un ābeles tika sacirstas malkā.

Tā ciedrs atbrīvojās no visiem saviem “konkurentiem” un kļuva par vienīgo saimnieku visā dārzā – kurš vairs gan neizskatījās tik košs kā agrāk.
Reiz sākās spēcīgs negaiss, vējš pieņēmās spēkā un sāka plosīt koka zarus. Ciedrs, kā nu varēja, turējās pretī vējam, ar saknēm atspiedies zemē, taču vējš, nesastapis savā ceļā nevienu citu koku, metās virsū vientuļajam skaistulim. Tas nesaudzīgi lauza zarus un lieca ciedru pie zemes. Ciedrs neizturēja un ar lielu blīkšķi spēcīgais stumbrs pārlūza un nogāzās zemē.

Morāle: jūs jau sapratāt!
Avots: pritchi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vecāku svētības spēks

dzimta8

Lai nekad nepārtrūktu paaudžu saikne un lai Dzimtas Enerģijas varētu brīvi plūst, mūsu senčiem bija īpašs Svētību Rituāls.

Savus bērnus un mazbērnus ģimenes radīšanai un visdažādākajām lietām svētīja vecāki un vecākie dzimtā. Tas ir bija ļoti svarīgs rituāls. Tas ļāva ikvienam cilvekam Dzimtā saņemt piekļuvi Dzimtas enerģijām.

Māte dod dzīves spēku, Tēvs piepilda ar saprātu un jēgu. Pēc sava spēka atļaujošajiem uzstādījumiem – vēršanās pie Tēva – kā fiziskā tā arī Debesu, ir milzīgs kosmiskais spēks. Māte mūs māca atrast izeju no visdažādākajām situācijām, tikt galā ar zaudējumiem un nepiepildītajiem sapņiem. Citiem vārdiem runājot, viņa mums māca mūsu dzīves emocionālo sastāvdaļu.

Atverot jaunu savas dzīves lappusi, pajautā atļauju savai mātei. Viņas svētība ir tavas ieceres izdošanās ķīla.

Enerģētiski bērns ir savas mātes turpinājums. Tieši tāpēc viņa var mainīt viņa likteni.
Dzimta, ko apvieno viens uzvārds veido energoinformācijas veidojumu – egregoru, kurā enerģētiski piedalās ne tikai dzīvi esošie, bet arī jau aizsaulē aizgājušie dzimtas cilvēki.

Tēvs personificē vīrišķo Dabas spēku un apvelta bērnu ar atbildības sajūtu, izlēmību, mērķtiecību, rakstura stingrību, gribasspēku, entuziasmu, godprātību, pašdisciplīnu, cēlsirdību, dāsnumu, gandarījuma gūšanu no darba.
Māte personificē sievišķās enerģijas. No viņas bērnam tiek nodota spēja ietekmēt apkārtējos, pievilcība, prasme vienoties, spēja pieņemt dāvanas un naudu par padarīto darbu, veiksme.

Ja attiecības ar vecākiem ir sabojājušās, tad arī šo enerģiju ietekme uz tavu dzīvi tiek traucēta. Mūsu senču mantojums uz šīs zemes ir ļoti sens. Saskaņā ar vēdām tas ir vairāki miljoni gadu. Un visa šī kolosālā pieredze un informācija ir mūsos. Tā ierakstīta ģenētiskajā līmenī. Kāds varens spēks! Un, ja mūsu darbības atbildīs centieniem, ko satur Dzimtas atmiņa, ja mēs pildīsim mūsu senču baušļus un godā turēsim viņu tradīcijas, tad  iegūsim Dzimtas Apziņu (zināšanas, kas kopējas ar visu Dzimtu). Tas nozīmē, ka mēs varēsim  izmantot kopējo dzimtas atmiņu un visu, kas tajā uzkrāts.

Kopā ar cieņu pret senčiem, dzimtas vecajiem, svētajiem un garīgajiem skolotājiem pie mums atnāk Dzimtas Spēks. 

Agrāk bez vecāku svētības nesāka vispār nekādas lietas un darbus. Pat bērni saprata, ko nozīmē šī saikne ar Dzimtu. Tas ir īpašs spēks. Dzīvības Spēks.

Cilvēks nevar eksistēt bez savas Dzimtas. Un Dzimtas Programmas darbosies uz mums, gribam mēs to vai negribam. Vienīgais, ko mēs varam darīt, – mainīt šo programmu, strādājot ar sevi. Jo mēs esam savas dzīves saimnieki. Protams, tas galīgi nav vienkāršs uzdevums, taču tas ir jārisina. Dzimtas programma vienmēr atbilst mūsu personīgajai karmai.

Pirms mēs nākam šai pasaulē, mūsu Dvēsele “izvēlas” savus vecākus. Dzimumu, nacionalitāti, dzimšanas vietu un laiku. Un katrs no mums ir ķēdes posms šajā paaudžu ķēdē. Un mēs visi balstāmies uz savu senču pieredzi. Dzimtas programma ir mūsu senču kopīgo darbību rezultāts. Un tajā pat laikā tā pilnībā atspoguļo mūsu personīgo karmu.
Pēti savu Dzimtu ar mīlestību, uzmanību un cieņu. Tas labāk ļaus tev saprast pašam sevi, savas problēmas, apzināties savus uzdevumus un sūtību. Tici man, tu atradīsi ļoti daudz kā interesanta. Savas saknes ir jāzin, ir jāstudē savs ģenealoģiskais koks.

Tie, kuri ar to nodarbojas, atklāj noteiktu notikumu saikni, kuri atkārtojas no paaudzes paaudzē.

Daudzas mūsu šī brīža problēmas tā vai citādāk saistītas ar pagātnes notikumiem.

Ar ko sākt?

Dziļākam darbam ir svarīgi savākt informāciju par trim-četrām savu senču paaudzēm. Sāc ar to, ka izprašņā savus tuvākos radiniekus par atslēgas notikumiem: dzimšanu, skolu, kāzām, nāvēm.

Tāpat būs noderīga informācija par darbības veidiem, par attiecībām ģimenē, par materiālo stāvokli, par dzimtas slimībām. Savāc maksimāli daudz informācijas par savu radinieku brāļiem, māsām, tantēm, onkuļiem. Noformē ģimenes fotoalbūmu. Varbūt tavā Dzimtā ir saglabājušās dienasgrāmatas un vēstules. Atjauno sakarus ar tālākajiem radiniekiem. Uzraksti vēstules. Paskaidro, ka tu veido Dzimtas vēsturi un tev vajadzīga informācija par tuviem cilvēkiem.

Un tā, mūsu Dzimta – no vienas puses ir Spēka Avots, kas dod mums dzīvi, no otras – mūsu Karma, mūsu Ceļš. Ir mūsu Ceļš un Dzimtas Ceļš. Viens bez otra tie nevar eksistēt. Katram no mums ir sava sūtība. Un tā cieši sasieta ar Dzimtas likteni.

Kaut kas mums ir jāizdara, caur kaut ko mums jāiziet, lai izmainītu savu personīgo karmu un savas Dzimtas karmu.

Mūsu Senči zināja, ka cilvēks, sasniedzot pilnību, palīdz savai Dzimtai septiņas nākamās paaudzes un septiņas paaudzes pagātnē. Tā uzkrājas Dzimtas Dievišķīgais Spēks, kas pāriet no vienas paaudzes otrā.

Un gluži otrādi, ja mēs “atdodam savu Dvēseli tumšajiem spēkiem”, mēs ne tikai degradējamies paši, bet arī izsūcam savas Dzimtas enerģiju desmit paaudzes uz priekšu un atpakaļ. Starp citu, ar to izskaidrojams tas, kāpēc vienam cilvēkam piedzimstot ir kādi labumi, bet citam – nav. Kāpēc viens piedzimst vesels, bet cits – slims.

Un te mēs varam runāt ne tikai par paša cilvēka karmu, bet arī Dzimtas karmu. Kā mēs rīkosimies ar šo spēku, ir atkarīgs tikai no mums.

Dzimtas Dievbijības Spēks ir pamats tam, lai Dzimtā piedzimtu ģeniāls bērns.

Problēmas, ar kurām mēs sastopamies dzīvē ir mūsu Dzimtas uzdevumu risināšanas ceļi. Tas nozīmē, ka atrisinot beidzot kadu sarežģītu situāciju, cilvēks atbrīvojas no saviem iekšējiem pinekļiem, kuri tam traucē pacelties nākamajā attīstības līmenī, spert kārtējo soli pretī veiksmei.

Ikviens šķērslis mūsu ceļā ir pareizā iespēja iegūt nenovertējamu pieredzi, kas nepieciešama, lai sasniegtu savus personīgos dzīves mērķus.

Atgādināšu, ka risinot Dzimtas uzdevumus, tu ne tikai koriģē savu paša likteni pozitīvā virzienā, bet arī atbrīvo no smagas nastas savus pēcnacējus. Un tas ir labākais mantojums, ko vari atstāt.

Kā likums, pēc svētības saņemšanas sāk mainīties dzīve ne tikai tiem, kuri izgājuši šo rituālu, bet arī radiniekiem visā Dzimtā. Atjaunojas labas attiecības, nodibinās saikne, aiziet problēmas un labāk risinās visdažādākie uzdevumi.

Vingrinājums

Tagad aizver acis un ieklausies sevī.
Mēs visi glabājam sevī savu vecāku, savas mātes tēlu. Glabājam savā sirdī un atmiņā savu tēvu, kas saistās ar visdažādākajām sajūtām. Un tagad mēs pievērsīsim savu uzmanību tam, kādu vietu mūsu Dvēselē ieņem mūsu māte.
Kur viņa stāv? Un kur stāv tēvs? Vai kāds no vecākiem stāv tuvāk mums – priekšplānā, bet otrs – attālāk? Vai kāds no viņiem pievērš sev mūsu uzmanību vairāk kā otrs? Vai kādam no viņiem ir lielāks svars, bet kādam – mazāks? Kur ir tava mīlestība? Ar kuru no viņiem tā ir lielāka? Ar kuru īpašaka? Ar kuru mazāka?
Un tagad mēs sev atļausim, lai tas no vecākiem, kurš palicis otrajā plānā, panāk uz priekšu. Tā, lai viņš atrastos vienā līmenī ar otru. Un, lai viņam mūsu uztverē būtu tas pats svars kā otram. Un tā pati mīlestība.
Dzimtas saikni var iztēloties kā vienotu sistēmu ar enerģijas plūsmām starp visiem šīs Dzimtas locekļiem. Ja saikne starp diviem šīs Dzimtas locekļiem ir pārrauta, enerģija šajā posmā neplūst vai nu plūst negatīva. Īpaši svarīgas ir saiknes starp vecākiem un bērniem, kur enerģijas ir daudz “saistošākas” māte un dēls, tēvs un meita.

Šīs saiknes daudz lielākā mērā nosaka enerģētisko barošanu un aizsardzību, kuru cilvēks saņem no savas Dzimtas, kas nosaka šī cilveka enerģētisko fonu.

Svētības jēga ir tajā, ka māte apkārt bērnam rada tādu kā aizsrdzības kokonu, kas palīdz tam neiekļūt nepatikšanās un visas viņa darbības virza pareizā gultnē, uz ko viņu svētījusi māte.

Svētība darbojas pat lielos attālumos. Tiek uzskatīts, ka cilvēks, kuru svētījusi māte, kļūst neievainojams. Pateicoties šim svētības rituālam paaudžu saikne nekad nepārtrūks.

Savus pēcnācējus svētīja vecāki, vecmāmiņas un vectēvi ikvienai lietai, ģimenes radīšanai. Vērsies pie saviem vecākiem, vemāmiņām un vecvecākiem. Palūdz viņiem svētību saviem bērniem. Te nav jāveic kādi sarežgīti rituāli vai garas lūgšanas. “Es svētīju Tevi!” Un momentā notiek ieslēgšanās Dzimtā, tā, it kā pēc slēdža ieslēgšanas iedegtos lampiņa.

Palūdz piedošanu un svētību ar atpakaļejošu datumu. Pēc tā noteikti sāks mainīties dzīve ne tikai vienam cilvēkam, bet visai Dzimtai. Ja mēs zaudējam saikni ar savām saknēm – mēs degradējam un ejam bojā.

Mūsu saknes stiepjas Bezgalībā un Bezgalība ir tas, kas mūs savieno ar Visu. Savieno un sarado.

Mūsdienās jaunatne vairums gadījumu nezin šo rituālu un dzīvo bez savu vecāku svētības. Vēl jo vairāk, daudzas lietas tiek darītas gluži pretēji senču velējumiem un bieži vien viss labais tiek aizēnots ar viņu lāstiem. Iespējams, mūsu vecāki arī nav saņēmuši savu vecāku svētību un viņiem pašiem ir vajadzīgs Dzimtas atbalsts. Cilvēkam, kuram nav vecāku svētības, tiek noslēgta pieeja Dzimtas enerģijām un viņam ir daudz grūtāk tikt galā ar dzīves situācijām.

Ar savu Dzimtu savienojošo meditāciju tu vari veikt pats patstāvīgi. Galvenais ir apzināties šīs svētības svarīgumu un būt patiesam vēlmē to saņemt.

Otra svarīgākā darbība ir palūgt piedošanu saviem vecākiem par nepaklausību, par to, ka bieži esm gājuši pret viņu gribu.

Trešais – atkal ļoti no sirds pateikties saviem vecākiem par to, ka devuši tev dzīvību. Tev jāapzinās, ka tavi vecāki ir labākie tieši tev. Bet tu esi pats labākais bērns viņiem.

Tava Dvēsele viņus izvēlējās starp visiem citiem pāriem un vēlējās iemiesoties tieši caur šo sievieti un tieši caur šo vīrieti.

Un, visbeidzot, ceturtais – izdari kadu reālu soli  attiecībā pret saviem vecākiem. Samīļo, ja viņi ir blakus, piezvani, uzraksti vēstuli, ja viņi nav blakus.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lūk, ko nozīmē “atlaist pa īstam”

atlaist visu

Atlaist nozīmē beidzot ieraudzīt spārnus sev aiz muguras. Spārnus, kas jau tur bija tajā mirklī, kad dzīve nolēma tevi nomest ar seju dubļos.

Tas notika. Tava pasaule nokļuva zemestrīces epicentrā un sabruka. Neviens tevi par to nebrīdināja. Neviens neteica, ka var būt tik sāpīgi. Tas vienkārši notika un viss… Tomēr tu vēl joprojām esi šeit. Tu vēl joprojām centies savākt sevi pa gabaliņiem, vēl joprojām centies atjēgties pēc visa notikušā.

Cik laika pagājis kopš tā brīža? Mēneši? Gads? Varbūt pagājis jau tik ilgs laiks, ka tu jau esi aizmirsis, kurā brīdī pasaule tik ļoti izmainījās?

Zilumi un rētas pamazītiņām sadzīst. Un tagad tu gaidi to brīdi, kad atkal jutīsies kā vesela personība. Tu centies atlaist atkal un atkal… Tu centies atbrīvoties, lai dvēselē iestātos miers…

Kāpēc es jautāju tev: ko nozīmē atlaist?

Tu sēdi tumsā un ļauj atmiņai pakalpīgi piespēlēt tev atmiņas. Ļauj iekšējai balsij strīdēties ar tevi līdz aizsmakumam. Tu ļauj tai runāt līdz brīdim, līdz tā nesāk tevi mierināt.

To dienu atmiņu sīkas detaļas pielavās pastāvīgi un nemanāmi.

Sajūtot sāpes sirdī, tu krampjaini ievelc plaušās gaisu. Aizver acis. Nekas nepalīdz. Tu vel joprojām turi rokās sasistās sirds šķembas. Visu šo laiku tev nākas pielikt milzīgas pūles, lai kaut kur ietu, runātos ar kādu, turpinātu ēst, elpot un vienkārši dzīvot.

Tu esi salauzts un ļoti skaidri to jūti.

Paša dēmonu ēna izkropļo apkārtējo realitāti. Viņiem vajag apmierināt savas vajadzības un vēlmes. Kamēr tas viss notiek, tu vienkārši vēro. Tevi skauj neticība pasam sev, bailes un vainas sajūta. Atmiņa nepalīdz, drīzāk otrādi.

Turpini gaidīt. Gaidi līdz brīdim , kad visi šie dēmoni pārstās tev čukstēt. Pienāks diena, kad viņi piekusīs runāt. Viņi padosies un vienkarši skatīsies, kā no reizes uz reizi tu izdari izvēli turpināt dzīvot.

Gaidi, tāpēc, ka atlaist nenozīmē aizmirst. Atlaist nozīmē atcerēties, bet ar smaidu sejā.

Atlaist nozīmē atbrīvoties no vēcās ādas un zem tās ieraudzīt jaunu, atjaunojušos, tīru ādu.

Atlaist nozīmē mīlēt.

Mīlēt visus tos dēmonus un visas tās atmiņas. Mīlēt, līdz tie ieaijāti iemigs dziļā miegā.

Vajag mīlēt sevi kopā ar savu salauzto sirdi. Un nevajag gaidīt, kamēr tā sadzīs.

Atlaist nozīmē visām savām bailēm ļaut iznākt ārā gaismā. Izģērbt tās.
Uztvert tā, it kā tās būtu ievainoti dzīvnieki. Ļaut tām kārpīties un aurot, līdz tās neiznāks no savas noslēgtās telpas brīvībā. Tad tu spēsi tās ieraudzīt un stipri, stipri apskaut.

Atlaist nozīmē būt drosmīgam.

Būt tik ļoti drosmīgam, ka kļūt pašam sev par varoni. Tad tava pagātne pārstās ietekmēt tavu tagadni un gaišā nākotne pacietīgi gaidīs, kad tu to uzbūvēsi. Liec akmeni uz akmeņa, un soli aiz soļa.

Atlaist nozīmē beidzot ieraudzīt spārnus sev aiz muguras. Spārnus, kas jau tur bija tajā mirklī, kad dzīve nolēma tevi nomest ar seju dubļos.​​​​​​​ 

Tad tu apzināsies, ka tavi iepriekšējie kritieni bija vajadzīgi tādēļ, lai tu atlkal spētu pacelties spārnos. Tikai šoreiz jau daudz augstāk. Lūk, ko nozīmē ATLAIST.

Lūk, ko nozīmē klauvēties pie durvīm, kas ved mīlestības pasaulē.
Klaudzināties atkal un atkal.
Avots: http://www.cluber.com.ua/lifestyle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvo gaišajā pusē

tumblr_m7fij8fqNH1qg0bwzo1_1280

Es satieku ārkārtīgi daudz gaišus cilvēkus… Tieši gaišus, ne ideālus, ne pareizi dzīvojošus, ne pakļāvušos visiem izdomātajiem likumiem, ne atbilstošus visiem garlaicīgajiem stereotipiem…
Mani draugi, gaismu nes ne tie cilvēki, kuri nav tumsu palaiduši tālāk par sevi…
Viņi nebija atriebīgi pret atriebīgo, viņi nejuta naidu pret naidīgo, viņi nebija skopi pret skopo, viņi neskauda skaudīgos, un nesita cietsirdīgos…
Viņiem izdevās nepieņemt to, ko tik vardarbīgi centās uzspiest
iznīcinātāji…

Un tas pie viņiem neatnāca kopā ar mātes pienu…
Tas atnāca ar pārbaudījumu viedumu. To pārbaudījumu, ar kuriem sastapās aci pret aci, nevis atsēdēja aiz citu mugurām….

Vienkāršs viedums, iegūts no pašas dzīves, ne no tiem, kuri māca kā pārvaldīt Visumu, izmantojot to kā “haļavas” piegādātāju. Tas ir daudz vērtīgāks par visām tām mācībām, kas izdomātas tiem, kuri grib saņemt visu, nedarot neko…

Gaišiem cilvēkiem nav vēlmes meklēt citos trūkumus, lai paši varētu justies pārāki un labāki uz citu fona.
Ziniet, kāpēc?
Tāpec, ka viņi arī bez tā jūtas labi.
Dzīvojiet gaišajā pusē!
Ļiļa Grad
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums: Ginta Filia Solis