Īsta tuvība

cienu

Daudziem cilvēkiem īsta tuvība izrādās daudz nopietnāks pārbaudījums nekā pārbaudījums ar attālumu vai grūtību pārvarēšanu.

Tas attiecas ne tikai uz attiecībām ar mīļoto vīrieti vai sievieti, bet arī attiecībām ar bērniem, vecākiem, darba kolēģiem un citiem cilvēkiem mūsu dzīvē.
Informācijas tehnoloģiju un pārmērīgas neatkarības cildināšanas laikmetā ir pietiekami vienkārši atrasties attālināti, saglabājot tuvuma ilūziju, un daudzi no mums tā arī dara.
Pavadām kopā vakarus, bet katrs pie sava datora, dzīvojam vienā teritorijā, bet mērķi un kustības trajektorija ne vienmēr sakrīt. Pēc formas, mēs esam ģimene, bet pēc satura – nav obligāti tādai būt. Dažkārt ir daudz vienkāršak ievērot formu, nekā pamatīgi iedziļināties saturā.

Būt pa īstam blakus otram cilvēkam vienmēr ir balansēšana starp atvērtību un savas telpas saglabāšanu. Būt pieejamam, taču saglabāt tiesības uz savu atsevišķu pasauli, atļaujot partnerim rīkoties analoģiski.

Ikdienas tuvībā nav iespējams noslēpt trūkumus, tāpēc nav vērts pietuvoties pārāk tuvu, lai nesagrautu viegli ievainojamo attiecību telpu.

Mūsdienu attālināšanās attiecībās līdzinās gleznas baudīšanai: lai ieraudzītu tās skaistumu, ir pāris soļu jāatkāpjas, pretējā gadījumā varēs redzēt vien krāsas triepienus, kas neļaus pilnībā uztvert autora ieceri.
Smalkām operācijām ir nepieciešama augsta meistarība, jo nevietā pateikti vārdi ievaino dziļāk kā skalpelis nemākulīga ķirurga rokās, bet rīcībai var būt ļoti nopietnas sekas. Jo tuvāk cilvēki ir viens otram, jo spēcīgāka ir rezonanse uz katru darbību.

Nonākot līdz noteiktai tuvības līnijai, ir ļoti liels vilšanās risks, un risks doties katram uz savu pusi lai citās attiecības meklētu ideālu vai vienkārši paietu tālāk no tās vietas, kur neizdevās atklāt siltumu un atbalstu. Tā notiek visapkārt: bērni aiziet no vecākiem, brāļi pārstāj sarunāties ar māsām, vieni un otri vairs nevēlas komunicēt, ar draugiem un biznesa partneriem situācija ir līdzīga.

Iespējams, tas notiek tāpēc, ka mēs pārāk daudz sagaidām no tiem cilvēkiem, kuri mums blakus. Bet cilvēki ir tikai cilvēki. Jā, potenciāls ir milzīgs, taču “iespējams” nenozīmē to, ka “tas notiks”. Būt sevī nav īpaši ierasta nodarbe, un patiesa tuvība ar sevi pašu ļoti bieži izrādās ļoti mokoša padarīšana, bet daudziem cilvēkiem – vispār – gandrīz  vai neiespējama. Sastapšanās ar sevi – patieso, spēja pieņemt ne tikai savas “labās” puses, bet arī bezgalīgo trūkumu okeānu, – tā nav vienkarša lieta, un nav jēgas kādu vainot par to, ka tas nevēlas “iet dziļumā”, “sākt kustību sevī”? Nav vērts.

Vispār jau būtu labi “atšūties” no citiem cilvēkiem, apzinoties, ka ikviena mamma, ikviens tētis un jebkurš cits radinieks, ikviens vīrs vai sieva, ikviena māsa, ikviens zaldāts, mācītājs, prezidents – ir vienkaršs cilvēks. Neideāls cilvēks, kurš iet kaut kādu savu neideālu ceļu, iet kā prot, dzīvo kā prot un mīl kā prot. Vai – kā neprot.

Palīdzēt izdziedināties otram cilvēkam var tikai caur beznosacījuma pieņemšanu, caur līdzcietību, kas var tikt izpausta kā stingrība, protams, taču, lai tas notiktu, ir jākļūst otram cilvēkam par autoritāti un jāiegūst viņa cieņa.
Bet par autoritāti var kļūt tikai tad, ja vārdi neatšķiras no darbiem, kas iespējams tikai tad, ja izvēlies būt pats sev tuvāk. Un tadā gadījumā reiz tu noteikti saproti, ka šajā ideālajā pasaulē dzīvo miljardiem neideālu cilvēku, viens no kuriem esi tu pats. Un viss, ko tu vari izdarīt, ir turpināt iet savu neideālo ceļu. Un nepiesieties citiem cilvēkiem ar norādījumiem par viņu trūkumiem.
Tuvība ir neaizsargāta un maigu siržu šai pasaulē nemaz nav tik daudz. Visbiežāk mes sastopam tos, kuri sitas, ieplīst un sašķīst smalkās lauskās.

Pacensties ieraudzīt perfektu Dvēseli un radītāja ieceri katrā cilvēkā, kuru dzīve atsūta mūsu ceļā.

Pieej tuvāk, taču ļauj saglabāt nedaudz telpas arī sev.

Dīna Ričardsa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvo tā, lai Dievam būtu interesanti tevi vērot

Dievs vero

Iedomāties, ka Dievs tevi vēro ir viena no senākajām apziņas paplašināšanas metodēm. Šī pieeja maina visu dzīvi. Kā tikko šī doma iesakņojas, sāk notikt smalkas pārmaiņas. Pēkšņi parādās dažas lietas, kuras tu vairs nevari darīt. Tās šķiet tik absurdas, ja Dievs mūs vēro, tās šķiet tik muļķīgas, ja Dievs mūs vēro. Un ir dažas lietas, kuras tu agrāk neesi darījis, bet tagad darīt kļūst vieglāk, ja tevi vēro Dievs.

Tā vienkārši ir tehnika, lai sevī radītu jaunu situāciju. Jau pēc septiņām dienām sapratīsi, ka notiek šīs smalkās pārmaiņas: tu savādāk staigā, tevī ir vairāk cēluma, tāpēc, ka Dievs tevi vēro. Tu neesi viens; tev vienmēr blakus ir dievišķais.

Kad tevi kāds vēro, tu kļūsti modrs un daudz apzinātāks. Kad kāds vēro, tu nespēj palikt letarģiskā vai neapzinātā stāvoklī.

Šī sajūta, ka tevi vēro Dievs, kļūst par daļu no tavas esības, un tu atrodi, ka tevī rodas milzīga apzinātība. Tāpēc tev jābūt vērīgam. Vienkārši, sēžot klusumā, aizver acis un sajūti, ka dievišķais tevi vēro no visurienes.

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Izplet spārnus

84788639_2718162098261681_2423833238372876288_o

Dažkārt tavā dzīvē iestājas ne tikai slikti.
Dažkārt šķiet, ka dzīve pārplīsusi uz pusēm un kļuvusi līdzīga krunkainai pēcpusei!
Un rodas iespaids, ka… viss… ka tik daudz gadu… un kā tagad…. kā būt… kur skriet… un nav variantu…. un nekāda atbalsta… un viss ir tik slikti….
Un uzmundrinoši vārdi nepalīdz, tāpēc, ka uzmundrinātājs aizies… bet tev savas problēmas vienalga nāksies risināt patstāvīgi.
Un tad gribās kliegt kādam lielam un visu izlemjošam: “Par ko?! Par ko, es tev jautāju?! Ar ko es visu šo esmu izpelnījies?! Un kā visu šo pārdzīvot?!”
Bet nav blakus neviena, ne liela, ne maziņa…
Ne stipra, ne vāja. Tikai tu. Lepnā un skumjā vientulībā…
Un tādās dienās ir svarīgi saprast – ir iestājies jauns tavas dzīves periods! Ir svarīgi saprast, ka tieši tagad ir tev pats svarīgākais laiks! Ka tieši tagad – tu esi kā korķis pudelē – vai nu uz augšu vai leju.
Savādāk nekā.
Un viss šobrīd atkarīgs no tevis.
Ja tā labi padomā – tas taču ir tik daudz – kad viss atkarīgs tikai no tevis.
Tava nākotne ir tavās rokās.
Un nav svarīgi, kādas ir šīs rokas – vājas, skaistas, trauslas un sievišķīgas vai stipras vīrieša rokas…
Vai arī tās vispār nav rokas, bet spārni, un tie ir cauri slapji, izmirkuši un tagad tos izplest ir daudz grūtāk, kā šķita, un tu domā, ka tev šobrīd tas vispār nav reāli…
Tas nav nekas briesmīgs, ja spārni samirkuši.
Pēc lietus vienmēr uzspīd saule – tā iekārtota pasaule.
Spārni izžūs. Galvenais, ka tev tie vispār ir.
Galvenās ir tās izmaiņas, kas notikušas un tā jaunā dzīve, kas tagad iestājas.
Jā, šķiet, ka nav naudas nekam – pakāpeniski atradīsies viss pats no sevis.
Jā, šķiet, ka ierastā pasaule ir sagruvusi – tā arī ir.
Taču tagad tev ir tava jaunā pasaule!
Tev ir pasaule, kuru tā gribējās sapņos.
Tagad tu kā no plastilīna gabala vari izveidot no savas dzīves ko vien vēlies!
Laiki mainījušies. Kāpurs kļuvis par tauriņu.
Atlicis tik vien kā izplest spārnus.
Un tu sapratīsi, ka lidot ir daudz vienkāršāk kā rāpot.

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tad, kad…

gundegas81

Būt stiprai. Upura ceļš

stipra

“Es visu daru pati. Varu, spēju, daru. Nevienam neko nelūdzu.”

Maksa par totālu patstāvību ir nogurums, spēku izsīkums, nespēja paļauties uz kādu citu, izņemot sevi.

“Es visu pati”.

Kam par godu?

No vienas puses, – tā ir neprasme un nespēja palūgt palīdzību.
Jā, arī tas ir.

Taču, no otras, – dziļa vajadzība attaisnot savu eksistenci uz šīs zemes. “Kad es pārvaru savu nogurumu, sāpes, pārkāpju sev pāri, daru vairāk kā cilvēka spēkos iespējams, ignorēju savas vēlmes un vajadzības, tātad es varu… es drīkstu dzīvot.”

Vari dzīvot tikai tad, ja esi varonis.
Lai attaisnotu savu dzīvi, vajag darīt ļoti daudz, uz cilvēcisko iespēju robežas, ir jābūt stiprākai, ātrākai, gudrākai. Un, protams, visu pašai. Savādāk neskaitās.

Šīs pārliecības saknes stiepjas dziļi bērnībā.

Tās var sakņoties zemā pašapziņā. “Tu esi nekas. Kļūsti lielāka par to, kas esi un tad tu nopelnīsi tiesības eksistēt. Tiesības, lai ar tevi rēķinātos”.
Neatzīšana no tēta puses. Mammas vienaldzīgā attieksme. Pastāvīga nepieciešamība “nopelnīt”” un “attaisnot”.

Bet, iespējams, ka šis vēstījums sākotnēji bija adresēts tavai mammai no viņas vecākiem. Bet meita, redzot kā mamma stiepj savu nastu: strādā līdz vēlai naktij, gatavo, tīra, naktīs mazgā veļu, “stutē” savus bērnus, neskatoties ne uz ko, atdod visu sevi darbam – izdara secinājumu, lūk, tāds ir sievietes liktenis. Meita ciena mammu, negrib būt “vājāka” par savu mammu.

Vai arī tā ir vecmāmiņas kara laika pieredze vai tās paaudzes “karā izdzīvojušo sindroms”. Vainas sajūta par to, ka tu izdzīvoji un tagad dzīvo, laikā, kad daudzi aizgāja bojā, liek maksāt par šo laimi. Neatslābināties, neievilkt elpu, lieku reizi nepriecāties – izdzīvojušajiem nav tādu tiesību.

Tā vai citādāk, bet sievietes prātā dzimst varonīgās sievietes likteņa tēls un mūsdienu variantā – tā ir aktīva sieviete-sasniedzēja, pašaizliedzīga-glābēja, izturīga sieviete-upuris. Bieži vien viena no šīm trim formām.

Ātrāk, augstāk, tālāk! Mērķis aiz mērķa! Viss kontrolēts – karjera, padotie, ģimene. Visu zināt, stingri turēt grožus savās rokās. “Es labāk zinu, kā vajag, un es šeit lemju, kā būs!”

Kontrolēt katru soli, sadalīt pienākumus, sastādīt attīstības programmu savam vīrietim un pacietīgi viņu pa to vest (un pēc tam brīnīties, kā gan viņš aizgāja pie cita “trenera”) . Pataisīt sevi par ģimenes galvu.

Kļūt par vecāku saviem vecākiem un mammu saviem brāļiem un māsām. Ieņemt visas savas dzimtas “vecākā” vietu. Apmaksāt un nodrošināt, kontrolēt un pieprasīt. Sagrābt savās rokās visu varu.

O, šī reibinošā nedalītas varas un spēka sajūta! Nu, lūk, beidzot es visu varu! Un viss atkarīgs tikai no manis!

Padarīt sevi svarīgu, neaizvietojamu, nepieciešamu. Otru cilvēku var padarīt pilnīgi atkarīgu, tādu, kurš bez tevis nespēs pat soli spert.
Taču, būt vajadzīgai nav mīlestības ekvivalents.

“Ja es esmu vajadzīga, nepieciešama un bez mani viņi netiks galā, viņi ir no manis atkarīgi, tātad esmu atzīta… vajadzīga. Mīlēta…”.
Tieši mīlestību un atzinību meklē spēcīgās meitas.

Visus izglābt – darba kolēģus, strādājot savā maiņā, strādāt par trijiem; savus mājiniekus, darot viņu vietā to, ko viņi mierīgi var paši izdarīt; savu tuvinieku vietā lemjot, kas viņiem būs labāk, smacējot ar savām rūpēm; labāko draudzeni, cenšoties nokārtot viņas likteni; vīru-alkoholiķi sargājot no viņa likteņa…

O, jā, tā patiesi ir reibinoša upurēšanās sajūta, labestīgas fejas vara un neatzītā ģēnija aizvainojums! Tas viss tur ir!!!

“Naktī jāizmazgā grīdas, kad ģimene guļ; jāstiepj somas no veikala, kad mājās vīrs un pieaugušais dēls skatās televizoru; jāuzsāk dzīvokļa remonts – vienai, nevienu klāt nepieaicinot… sākumā. Demonstratīvi naktī jāmazgā traukus vai klusītiņam jāapmaksā vīra kredīts”.

Saldā upura sajūta!

Kas berzē rokas, lai pēc tam piestādītu rēķinu.
Kā gan savādāk?

Katrai medaļai ir otra puse. Un upurēšanās pieprasa atmaksu. Tā smacē ar aizvainojumu par savu nopelnu neatzīšanu. “Mani neciena, nenovērtē. Neredz, cik daudz es viņu labā daru”. Nevis viņiem, bet viņu vietā. Nevajag cilvēkus pataisīt par invalīdiem un par tādiem uzskatīt. Arī bez tevis tiks galā.

“Taču, ja tiks galā bez manis, tad kam es vispār esmu vajadzīga? Vai es vispār kādam esmu vajadzīga?”

Bet vai tu pati sev esi vajadzīga?

Vai arī tu esi “nulle, kura tikai kopā ar kādu kļūst par pieklājīgu ciparu, bet pati par sevi – vienkārši nulle bez kociņa”? (V. Moskaļenko “Atkarība: ģimenes slimība”)

Lai atteiktos no upura un glābēja lomas, vajag atteikties no varas. Glābšana nozīmē tikai to, ka blakus cilvēki ir nevarīgi, bez tevis netiek galā un savu smadzeņu tiem nav.

Blakus glābējam ļoti viegli ir kļūt par invalīdu. Nav brīnums, ka šī ir sākotnējā alkoholiķu sievu un narkomānu mātes loma.

Atdodot atbildību paša cilvēka rokās, tu atzīsi, ka viņš ir līdzvērtīgs. Ne stulbāks un, ne vājāks par tevi.

Upura psiholoģija nemanāmi izpaužas ļoti daudz kur. Tas ir noteikts uzvedības stereotips, kurš dala apkārtējos divas grupās “glābēji” un “agresori”. “Labie labestīgie” un “sliktie ļaunie”. “Labie labestīgie” kļūst par “glābējiem”  un tos vadīt var ar vainas sajūtas palīdzību. Tadā veidā upuris apmierina savas vajadzības. Neprazdams savādāk, tieši tā saņemot to, kas viņam vajadzīgs.

Ir svarīgi iemācīties runāt skaidri. Skaidri pateikt savu vēstījumu. Godīgi un tieši runāt ar cilvēkiem – pieaugušo valodā.

“Upuri” visus dala sliktajos un labajos. “Labie” parasti viņus glābj, bet “sliktie” dara pāri, rada nepatikšanas. Lai izietu no upura lomas jāpārstāj dalīt pasaule labajos un sliktajos, jāiemācās skaidri pateikt, ko tev vajag.

Un palūgt. Vērsties pec palīdzības. Tieši. Nevis manipulatīvā ceļā, kā čigānam, bet godīgi. Tas ir sarežgīti, es saprotu. Un, lai to izdarītu, vispirms ir jānoņem nimbs no galvas un jākļūst vienkarši par cilvēku ar visām savām vajadzībām, savu iespēju robežām, savām ērtībām vai neērtībām kaut ko darīt.

Ko ir vērts darīt?

Biežāk uzdot sev jautājumus:

– Vai es neuzvedos kā upuris?

– Vai gadījumā es nepārcenšos darot, gaidot, ka kāds cits atnāks un parūpēsies par mani un “izglābs” mani?

– Vai es skaidri pasaku, kas man vajadzīgs?

– Vai esmu spējīga palūgt?

– Vai es cenšos invalidizēt savus tuvākos?

– Pavisam nemanāmi bērnu vietā darīt to, ko viņi paši var izdarīt? Nenovērtējot viņu pašu personīgās iespējas un neļaujot viņiem augt?

– Vai es savu partneri nepadaru par nespējīgu invalīdu, nespējīgu patstāvīgi lemt, kas viņam ir vajadzīgs un pašam atbildēt par savu dzīvi?

– Vai es nekļūstu par mammu saviem vecākiem?

– Vai neesmu uzņēmusies par daudz, iejūtoties savas vecmāmiņas lomā un uzveļot uz saviem pleciem atbildību par visu ģimeni?

– Vai tā ir mana vieta?

Ir jāmācās sadalīt savus spēkus, plānot savu laiku, deliģēt atbildību, kaut kur palūgt palīdzību, kaut kur noteikt savas robežas un maksāt par lēmumu no tām neatkāpties.

Ir jāmācās vienkārši būt cilvēkam.

Irina Dibova
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Neticība sev noved pie pasivitātes un slinkuma

back-view-photo-woman-in-white-dress-standing-on-green-grass-3218135

Mēs saņemam tieši tik daudz atbalsta un palīdzības no Augšas, cik daudz mēs redzam Dieva gribu it visā, kas ap un ar mums notiek.

Pie cilvēka, kurš Dievam pagriež muguru, palīdzība neatnāk. Precīzāk sakot, palīdzība atnāk, tikai  kā neveiksme, slimība un nelaime.

Tas, kurš iet pie Dieva, pārstāj baidīties, skaust, skopoties, aprunāt, nosodīt un skumt.

Greizsirdība un skaudība rodas tam, kurš vēlas mazāk atdot bet vairāk saņemt, un tā vietā, lai pats savu bagātību nopelnītu, sapņo par to, kā to atņemt citam.

Cilvēks, kurš tiecas uz mīlestību, zin, ka visu sasniegs. Viņš nešaubās ne par saviem sapņiem ne cerībām. Un tā vietā, lai meklētu vainīgos, viņš meklē jaunus ceļus kā sasniegt savus mērķus.
Tā vietā, lai kādu vainotu savās neveiksmēs, viņš apzinās, ka problēma slēpjas pašā, paša slinkumā, niknumā, neprasmē mīlēt.

Bailes dzēš enerģiju un padara cilvēku slinku. Kristus runāja par to, ka nevajag talantu aprakt zemē. Vajag atdot enerģiju, vajag tiekties uz savu mērķi, ticēt saviem spēkiem. Neticība sev noved pie pasivitātes un slinkuma.

Ja cilvēks ir gatavs atdot enerģiju, palīdzība atnāk caur sapņiem, caur ļoti daudzajām zīmēm, caur nepazīstamiem cilvēkiem. Var notikt vienkārši brīnumi. Viss atkarīgs no mūsu pašu izvēles.

Sergejs Lazarevs “Izdzīvošanas pieredze” 6. daļa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nostājies Viņam aiz muguras

aiz muguras

Nostājies Viņam aiz muguras, lai uzzinātu, kas tas ir – Īsta Sievišķība… Nostājies Viņam aiz muguras, lai ieraudzītu Viņā Īstu Vīrieti… Īstu nenozīmē ideālu, pareizu, atbilstošu kaut kādiem standartiem. Bet Īstu, kā cilvēku, ar kuru kopā tu Esi savā Tagadnē…

Nostājies Viņam aiz muguras… Atļauj Viņam būt Vīrietim, atļauj Viņam izplest stārnus un uzņemties atbildību… Viņš tiks galā. Viņš spēs. Viņš parādīs Tev vēl neizzinātas tāles un pa slepenām taciņām izvedīs tevi pie tavas aizmirstās, mežonīgās, patiesās, karstās un dabiskās Sievišķības…

Viņš sāpīgi ievainos Tavu Ego, patmīlu, visszināšanu, to tavu daļu, kura iedomājusies, ka zina visu un visu prot, kura ar visu tiks galā – “Es pati!”. Viņš liks tev padoties un pacelt balto Miera karogu ar Mīlestības Rozēm un Uzticēšanās ziediem. Tikai atļauj to Viņam –– nostājies Viņam aiz muguras.

Ieraugi viņa plecu platumu kā Viņa Mīlestības plašumu. Pieskaries Viņa krūtīm un tu izdzirdēsi Viņa Sirds pukstus kā pašas Dzīves un Avota pulsu. Paskaties uz Viņa Kājām – tās ir cietoksnis, tavs atbalsts, tavs virziens, Tavs Ceļa vektors, Pāra Ceļš… Sajūti, kas Viņā IR. Nevajag vārdu un izprašņāšanas – mācies sajust Viņu.

Mācies vadīt Viņa Vilni, jo tu taču arī esi Vilnis. Savienojieties vienotā dejā, Viļņa kustībā, Vēja elpā, Saules mirdzumā un Uguns Liesmā… Un Viņš atvērsies tev pavisam cits…. Viņš apbērs tevi brīnišķīgām Dāvanām, bagātībām, kas daudz reiz vertīgākas par zeltu un briljantiem… Viņš Tev uzdāvinās laimi Būt Sievietei, Mīlētai un Mīlošai…

Pārstāj zāģēt! Nostājies Viņam aiz muguras. Meklē Viņā Viedumu, meklē Viņā Skolotāju, meklē Viņā LĪDZRADĪTĀJU…

Autors nezināms
Avots: inpearls.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Liec mierā savus vecākus

veci_cilveki25

Es esmu parāk uzbāzīga meita un man viss ir svarīgi. Es lieku saviem vecākiem taisīt medicīniskos izmeklējumus un dzert izrakstītās zāles. Cenšos atrisināt visus jautājumus, līdz pat malkas iegādei. Uzstāju, lai viņi atpūstos sanatorijā. Pērku apģērbu, saldumus, vitamīnus, rezultātā nogriežu skābekli, atņemot viņiem izvēles tiesības.

Jo viņi nevēlas taisīt kardiogrammas. Viņi ir raduši nomierināt sirdi ar vienkāršu asinszāles uzlējumu. Dodas uz autoostu pēc biļetēm, un atsakās no maniem “eletroniskajiem” pakalpojumiem.
Dara visu pa vecam, savā ierastajā tempā un viņus kaitina mana vēlme visu paātrināt un atvieglot.

Laiku pa laikam mums rodas nopietni konflikti. Tētis kliedz, ka viņš labāk visas savas lietas kārto pats, tā vienkārša iemesla dēļ, ka viņš ir vīrietis, bet man gribās ieekonomēt viņa laiku un spēkus.

Lūk, piemēram, viņš grasās braukt uz kantori pie inspektora uzzināt jaunos noteikumus subsīdiju saņemšanai – trīs reizes parsēžoties. Es piedāvāju visu noskaidrot piecu minūšu laikā pa telefonu. Jo es taču dzīvoju lielpilsētā ar ātrgaitas internetu, un man žēl, ka viņš savos septiņdesmit gados spaidās pa mikriņiem un metro stacijām. Man negribās, ka viņš salst un paliek neēdis, jo ekonomē pat uz pīrādziņu ar kāpostiem, un kautrējas pajautāt, kur ir labierīcības.
Tētis dusmojas. Es arī, cenšoties pierādīt, ka viņš patērēs veselu dienu, bet es – tikai minūtes. Bet viņš paceļ balsi: “Tā taču ir mana, ne tava diena!”

Un viņam taisnība…
Atceros, reiz lasīju kādā Ustinovas romānā par vienu ģimeni. Tajā puisis bija sasniedzis galvu reibinošus panākumus savā karjerā, bet vecāki turpināja dzīvot savu ierasto dzīvi.

Viņš viņiem veda svaigu sviestu un izmeta no ledusskapja veco, ar notecējušu derīguma termiņu, jo viņi gaidīja svētkus un nevēlējās “šikot”” ikdienā. Viņš viņiem atstāja naudu jaunam ledusskapim, bet viņi turpināja glabāt produktus uz balkona. Viņš viņiem nopirka mašīnu un pierakstīja tehniskajai apkopei, bet tētis nomainīja eļļu pašrocīgi savā garāžā divdesmit grādu salā un pēc tam visu ziemu nogulēja ar plaušu karsoni gultā.

Katrā būdiņā savas spēļmantiņas. Katram ir tiesības ēst, sēdēt, makšķerēt, braukt uz kantori, kad un kā iepatīkas. Noņemt zobu sāpes ar sunīšu uzlējumu un savām rokām mainīt ziemas riepas. Mazgāt traukus ar sinepju pulveri. Doties uz pastu un sūtīt telegrammas īsziņu vietā. Tērēt stundas uz to, ko varētu atrisināt dažās sekundēs.

Pati neskaitāmas reizes esmu teikusi, ka uzspiests labais – ir ļaunums. Ka nedrīkst uzbāzties ar savu palīdzību, ja tev to nelūdz. Jo ikvienam jānodzīvo sava dzīve pašam, pat tad, ja viņam ir simts gadu un viņš ir tavs tētis.

Taču vienalga, ļoti gribas palīdzēt…

Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Un vēl ir viena ļoti svarīga lieta. Ļoti daudz problēmu mūsu dzīvē rodas tad, kad mēs cenšamies spēlēt svešas lomas. Tēlojam ārstus, psihoterapeitus saviem vecākiem, draudzeni savai meitai un mammu – vīram. Tāpēc loti svarīgi ir uzpasēt, lai mammai un tētim esi bērns, saviem bērniem – mamma vai tētis, kolēģiem – kolēģis, vīram – sieva un sievai – vīrs. Ļoti svarīgi ir spēlēt savu lomu! (GFS)

 

Sieviete un sazemēšanās

atspulgs

Mūsdienu sievietei, kura iet garīgās izaugsmes ceļu, ir ļoti svarīgi periodiski veikt kādas sazemēšanās tehnikas. Kāpēc?

Tādas smalkās garīgās enerģijas pārpilnība mentālā plānā atrauj sievieti no zemes, viņa sāk zaudēt savas materiālās vērtības, spēju radīt pārpilnību, nomierināt savus mīļos, dot drošības sajūtu saviem bērniem, uzturēt ģimenes pavardu un dalīties savā enerģijā ar vīrieti tuvības laikā. Pie tam, pārāk no zemes atrauta sieviete, savu dzīvi izdzīvos caur galvu, caur analīzi, domām un pārdomām (tāda sajūta, ka uz savu dzīvi skaties no televizora ekrāna, bet nepiedalies tajā). Vēl pie tā viņa būs atrauta no savām jūtām un arvien grūtāk būs tās paust.

Un, protams, aizmirstot par savu fizisko ķermeni, par savu sākotnējo materiālo dabu, sieviete pievilks slimības, kuras nemitīgi atgriezīs to savā ķermenī un liks pievērst tam uzmanību un nodarboties ar to.

Lai kas tads nenotiktu, ir regulāri jāveic sazemēšanās prakses.

Būt sazemētai nozīmē – sajust savu ķermeni, būt šeit un tagad, sajust saikni ar zemi, ar savu sievietes materiālo enerģiju, sajust ar savu ķermeni cilvēkus, izjust savas emocijas!

Sievietei tas ir ļoti svarīgi. Tādā veidā viņa saņem Bhumi enerģiju, Mātes Zemes enerģiju un tāda materiāli sazemēta sieviete spēja valdīt pār savu stihiju – matēriju, kas nozīmē, ka viņai vienmēr būs ēdiens, apģērbs, rotas un viņas mājā valdīs pārpilnība.

Sazemējoties, mēs ap sevi radam mīlestības lauku, savā dzīvē pievelkam dažādas labas lietas, kas arī ir sievietes pienakums!

Šobrīd mums visām saikne ar Zemi ir kļuvusi ļoti vāja. Mēs bieži vien lidināmies mākoņos, sapņojam, analizējam, domājam-domājam-domājam, aizmirstot dzīvot īstenībā, savā ķermenī, savos dažādajos stāvokļos, tā zaudējot ļoti daudz enerģijas.

Lai atjaunotu šo harmoniju – regulāri praktizējiet sazemēšanos.

Kādas tad ir šīs sazemēšanās prakses?

To var darīt caur:

— ēdienu (īpaši tām, kuras regulāri ietur kādas diētas un gavē):
Svaigi augļi bieži paceļ enerģiju augšup, bet, lūk graudaugiem, maizei, pupām — piemīt sazemējošs spēks, pēc tiem ir stabilitātes un tāda kā svara sajūta.

— fiziskajiem vingrinājumiem, mājas tīrīšanu, sportu, dejām, pastaigām, trauku mazgāšanu, veļas mazgāšanu u.t.t.
Visas šīs sieviešu “lietas” liek mums atslēgties no domām un pārnest savu uzmanību uz ķermeni, tas nozīmē – stimulēt sazemēšanos. Ļoti noderīgas ir dejas, kurās piesit kāju pie zemes!

— kontaktu ar augiem un zemi (puķu pārstadīšana, nezāļu ravēšana dārziņā u.t.t.)
Tiešs kontakts ar zemi nomierina, saved kārtībā domas, harmonizē sievišķo Mēness enerģiju.

— kontaktu ar dzīvniekiem (glaudīt, ķemmēt, mazgāt);
Rūpējoties par saviem mīluļiem, mēs palīdzam sev nodibināt kontaktu ar Māti Zemi un tādā veidā nomierinamies. Sievietes intuitīvi to jūt un tāpēc iegādājas sev dažādus mīluļus – kaķīšus, sunīšus.

— pastaigām ar basām kājām pa zemi — pats labākais veids kā sevi atgriezt ķermenī, īpaši, ja tas notiek pēc lietus vai pa sniegu;

— aplaistīšanos ar ūdeni — arī lieliski atgriež mūs ķermenī. Tāpat ļoti efektīva ir peldēšana un ūdens dzeršana;

— darbu ar akmeņiem (kristāliem). Piemēram – akmeņu terapija, vienkārša darbošanās un sarunas ar minerāliem rada sievietē harmoniju ar viņas 1. čakru un dara to mierīgāku. Var meditēt uz akmeņu īpašībām.
— masāžu — palīdz aktivizēt sajūtas, noņem ķermeņa blokus Tāpēc labi ir veikt masāžas kursu 1 reizi trīs mēnešos.

— pirti ar slotiņām un aplaistīšanos;
Kur gan vēl var tik spēcīgi sajust savu ķermeni un izjust tik daudz patīkamu sajūtu, kā pirtiņā, peroties ar slotiņu, pēc tam, lecot ūdenī vai sniegā, dzerot smaržīgu zāļu tēju ar medu.

— bungu mūziku;
Katra skaņa atbilst noteiktai čakrai un aktivizē mūsos vajadzīgā enerģijas, bungu skaņa ir tīra zemes skaņa, tāpēc tās ir tik populāras sabiedrībās, kas spēcīgi saistītas ar zemi (piemēram dažādās ciltīs);

Paklausieties bungu skaņas un jūs uzreiz sajutīsiet, kā aktivizējas jūsu 1. un 2. čakras. Ķermenī rodas vibrācijas un spēcīgas sajūtas! Bungām ir milzīga enerģētika un spēks un tāpēc tās bieži tiek izmantotas pat kara stratēģijās!

— apskāvieniem un ķermeņa pieskārieniem;
Ir ārkārtīgi svarīgi apskaut savus bērnus un mīļos!

— seksuālā tuvība atgriež sievieti viņas ķermenī, māca būt kontaktā ar sevi, sajust, izdzīvot, just. Caur seksuālo tuvību sieviete var atstrādāt daudzus savas dzīves aspektus, ja viņa klausās savu ķermeni un mācās sekot savām vēlmēm;

— miegam vai “līķa pozai” (Šavasanai) arī ir miera un sazemēšanās enerģija. Tieši tāpēc naktī mēs atjaunojam savus spēkus. Vispār horizontāls ķermeņa stāvoklis ir spējīgs sazemēt un dod enerģiju, tāpēc sievietei ir veselīgi gulšņāt bez kādas grāmatu lasīšanas un domām. Vienkārši gulēt un baudīt gultas patīkamo siltumu un savu ķermeni.

Praktizējot visu šo, mentālā enerģija, kas koncentrējusies ap galvu, nolaižas zemāk, izplūstot pa visu ķermeni.
Tieši fiziskais ķermenis — ir galvenais enerģijas, kas nāk no zemes pie mums, vadītājs. Sievietei Zemes enerģia ir viņas bāzes enerģija, tāpēc tai jābūt pietiekamā daudzumā.

Baudiet!

 

Tik lielas bailes dzīvot…

paciet

Mēs tik ļoti baidāmies dzīvot.

Baidāmies nenokārtot eksāmenu, neiestāties prestižā augstskolā, nekļūt par lepnumu saviem vecākiem.
Baidāmies košās krāsās nokrāsot matus un beidzot uztaisīt tetovējumu.
Baidāmies neattaisnot kāda cerības, darot to, ko patiesi vēlamies.
Baidāmies dejot uz ielas, kad spēlē ielu muzikanti, piedziedāt šķībā balsī savai mīlākajai dziesmai, izskatīties dīvaini.
Baidāmies iepazīties ar kādu, kurš mums šķiet “pārāk kruts”, baidāmies uzaicināt kopīgā pastaigā sev interesantu cilvēku, baidāmies būt uzmācīgi.
Baidāmies nopirkt stilīgu apģērbu, pēc tam to uzvilkt un nosmērēt.
Baidāmies neiekļauties kolektīvā, kļūt par izstumto, būt atšķirīgam no citiem.
Baidāmies neiepatikties vai arī pārāk iepatikties.
Baidāmies atļaut sev lieku kokteili, tortes gabaliņu, dienu atpūtai.
Baidāmies neglīti uzkrāsot uzacis vai neuzkrāsot tās vispār.
Baidāmies apraudāties sabiedriskajā transportā.
Baidāmies cilvēkiem parādīt savus gara darbus.
Baidāmies stāstīt par to, kas mums patīk, baidoties no nosodījuma.
Baidāmies slikti izskatīties izlaiduma fotogrāfijās.
Baidāmies publicēt “provokatīvu” rakstu sociālajos tīklos.
Baidāmies salīt.
Baidāmies kļūdīties.
Baidāmies atvērties.
Baidāmies noskūpstīt, apskaut, pateikt paldies.
Baidāmies skaļi smieties vai stulbi jokot.
Baidāmies parādīt savu vājumu.
Baidāmies, ka mūs pārstās mīlēt vai vispār nemīlēs.
Baidāmies, ka vairs nesastapsim to, kurš mūs iemīlēs tādus, kādi esam.
Baidāmies just.
Pastāvīgi no visa kā baidāmies.

Un vēl mēs baidāmies izskatīties kā muļķīgi bērni. Tikai patiesībā mēs savā būtībā tādi arī esam, kamēr vien izmisīgi baidāmies dzīvot un cenšamies ierakstīties noteiktos rāmjos.

Zini, ir kāda pavisam vienkārša un visiem zināma patiesība: mēs nekad vairs nebūsim jaunāki, kā šobrīd. Un draudzenīte-jaunība mums ir viena, un tā tik strauji paiet. Atgādini sev to biežāk.

Un beidzot dzīvo!

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis