Dieva Dzimšanas Diena

dievs277

Kāds Patiesības meklētājs naktī nosapņoja sapni. Viņš sapņoja, ka ir nokļuvis paradīzē un tur ieraudzījis cilvēku pūļus. Viņš painteresējās, kas te notiek un uzzināja, ka šodien ir Dieva Dzimšanas Diena. Meklētājs pateicās savam liktenim par to, ka beidzot viņam būs iespēja ieraudzīt to, kuru tik sen meklējis! Viņš kopā ar citiem nostājās ceļa malā un, elpu aizturējis, gaidīja. Uz ceļa paradījās krāšņs gājiens – pašā priekšgalā uz skaista zirga jāja svarīga persona. Viņam sekoja svīta un cilvēku pūlis. Meklētājs vaicāja blakusstāvošajam:

— Vai tas ir Dievs?

— O, nē! — atbildēja cilvēks. — Tas ir Krišna.

Nebija vēl paspējusi aiziet pirmā procesija, kad parādījas nākamā.

— Vai tas ir Dievs? — atkal vaicāja Patiesības meklētājs..

— Nē, tas ir Muhameds un viņa svīta, — atbildēja cilvēks

Procesijas gāja viena aiz otras, nebeidzamā straumē: Budda, Kristus un daudzi citi pravieši.

— Kad tad nāks pats Dievs? — Brīnījās Patiesības meklētājs.

Pūlis bija sarucis. Fanfaras vairs neskanēja. Meklētājs bija piekusis. Izrādījās, ka uz ceļa palicis ir viņš viens. Un te pēkšņi parādījās vienkāršs vīrs baltā zirgā – viens pats, bez svītas.

Patiesības meklētājs viņu sagaidīja un pēkšņi saprata: “Tas laikam arī ir Dievs! Neviens nav tik vientuļš kā Dievs visā plašajā Visumā!”

Viņs piegāja tuvāk vīram un jautāja:

— Ja tu esi Dievs, kāpēc esi tik vientuļš?

No šiem vārdiem Dieva acis pildījās asarām, un viņš teica:

— Visi cilvēki aizgāja kādam līdzi un nepalika ar mani, jo ar mani var būt tikai tas, kurš neseko nevienam.

Avots: wiolife.ru
Tulkoja: GInta FS

Kā dzīvot priekā un veselībā

Andrej Voron

Ikvienam ilgdzīvotājam ir sava dzīves gudrība, kas izgājusi laika un pieredzes pārbaudi. Tieši tāpēc šī pieredze mums ikvienam var ļoti noderēt, ja arī mēs vēlamies nodzīvot garu, skaistu un veselīgu mūžu. Šie būs citāti no grāmatas: «Многие лета. Благие лета. Заповеди 104-летнего мудреца Андрея Ворона для долгой и радостной жизни». Viedi, vienkārši, patiesi un neapstrīdami. Protams, ne visus tos mēs varēsim ievērot, jo dzīvojam sarežģītā pasaulē. Un tomēr…
1. Iemācies ap sevi redzēt visu dzīvo un priecāties par visu – zāli, kokiem, putniem, dzīvniekiem, zemi, debesīm. Ieskaties tajos ar labestības pilnām acīm un uzmanīgu sirdi – un atklāsies tev tādas zināšanas, kuras neatradīsi grāmatās. Un ieraudzīsi tajās sevi – mierīgu un atdzimušu.

2. Ieradini sevi kaut dažas minūtes jebkurā laikā basām kājām pastāvēt uz zemes. Dod ķermenim zemi, kamēr tā pati to nav pasaukusi.

3. Meklē iespēju pabūt pie ūdens. Tas noņems nogurumu un attīrīs domas.

4. Kur vien vari, dzer tīru ūdeni, negaidot slāpes. Tās ir pirmās zāles. Lai kur arī mani dzīve aizveda, es vienmēr meklēju aku, avotu. Nedzer saldu un sāļu (minerālūdeni) ūdeni no pudelēm. Pirmais saēdīs aknas, otrais – aizdambēs asinsvadus.

5. Katru dienu ēd dārzeņus. Barojoši ir tie dārzeņi, kurus sasildījusi un piepildījusi saule. Pirmajā vietā ir bietes, nav pasaulē labākas barības par to. Pēc tam pupiņas, ķirbis, ogas, burkāni, tomāti, pipari, spināti, salāti, āboli, vīnogas, plūmes.

6. Gaļu, ja vēlies, vari ēst. Bet – reti. Neēd cūkgaļu. Ne vienu vien cilvēku tā aizsūtījusi uz to sauli. Taču plāna speķa šķēle derēs. Necep to. nevajag uzturā lietot gumiju.

7. Slikts ēdiens ir desa, cepti kartupeļi, cepumi, saldumi, konservi, marinādes. Mans ēdiens ir graudaugi, pupiņas un zaļumi. Plēsējs saēdies gaļu kļūst slinks, knapi kust. Bet zirgs, saēdies auzas, visu dienu vezumu velk. Siseņi pārtiek no zāles un tāpēc tiem ir spēks lidot.

8. Labāk ēst pa saujiņai, bet bieži. Lai mazāk ēstu, es dzeru daudz ūdens un kompotus, ēdu rupju barību un svaigus dārzeņus. No ceturtdienas vakara līdz piektdienas vakaram es neko neēdu, dzeru tikai ūdeni.

9. Gavēnis ir lielākā dāvana. Nekas nespēj labāk mani atjaunot. Kauli kļūst viegli – kā putnam. Bet sirds priecīga kā jaunam puisim. Ar katru lielo gavēni es kļūstu par pāris gadiem jaunāks.

10. Saule lec un riet – tieši tev. Darbi vedas pēc saullēkta. Pieradīsi pie tā un būsi stiprs miesā un garā. Bet smadzenes labāk atpūšas un kļūst gaišākas vakara miegā. Tā rīkojas mūki un karavīri. Un tad viņiem ir spēks kalpot.

11. Ir labi dienvidū pusstundu pagulēt, lai asinis atsvaidzinātu seju un galvu. Nav labi gulēt pēc tam, kad esi paēdis, jo tad asinis kļūst biezas un tauki uzkrājas asinsvados.

12. Mazāk sēdi, bet guli, cik labpatīkas.

13. Centies vairāk būt svaigā gaisā. Ieradinies dzīvot vēsās telpās. Galvenais, lai kājas un rokas būtu siltumā, toties galva – vēsumā. Ķermenis noveco karstumā. Usūrijas mežos es pazinu kādu vecu ķīnieti, kurš vienmēr staigāja vatētā apģērbā, toties savu būdu gandrīz nekad nekurināja.

14. Vāju, salstošu ķermeni stiprini ar zālītēm. Saujiņu zālītes, ogas, lapiņas, aveņu, jāņogu, zemeņu zariņus aplej ar karstu ūdeni un dzer visu dienu. Tādā veidā ziemā tev būs jūtams labums.

15. Neaizmirsti par riekstiem. Rieksti ir līdzīgi mūsu smadzenēm. Tajos ir spēks smadzenēm. Ir labi katru dienu lietot karotīti riekstu eļļas.

16. Ar cilvēkiem esi labestīgs un uzmanīgs. No katra, pat no tukšākā, tu daudz ko vari iemācīties. Nepadari cilvēkus ne par naidniekiem, ne draugiem. Tad arī tev nebūs nekādu raižu.

17. Tas, kas tev būs lemts, to tu arī saņemsi. Tikai iemācies pacietīgi gaidīt. To, kas tev nepienākas, to arī gaidīt nav jēgas. Lai dvēsele ir viegla.

18. Netici aizspriedumiem, zvaigžņu tulkiem, nezīlē. turi dvēseli tīru.

19. Kad dvēselei slikti, vajag daudz staigāt. Labāk staigāt pa laukiem, mežiem, pie ūdeņiem. Ūdens aiznesīs skumjas. Taču atceries, labākās zāles dvēselei ir gavēnis, lūgšanas un fizisks darbs.

20. Vairāk kusties. Akmens, kurš ripo, nekad neapaugs ar sūnām. Nepatikšanas mūs tur pie zemes, nevairies no tām, taču arī neļauj tām uzkundzēties tev. Nekad nebaidies sākt mācīties ko jaunu – tā tu atjaunosies.

21. Es nekad dzīvē neesmu bijis kūrortā un nevienu svētdienu neesmu nogulējis tāpat vien. Mana atpūta ir darbību maiņa. Nervi atpūšas, kad rokas strādā. Ķermenis uzkrāj spēkus, kad galva stradā.

22. Neprasi maz. Prasi daudz. Un saņemsi vairāk nekā maz.

23. Necenties no visa gūt izdevīgumu, bet centies, lai pats esi noderīgs. Vīnogulāji, kas nenes ražu, izžūst.

24. Neesi zobgalis un izsmējējs, taču esi jautrs.

25. Nepārēdies. Badīgs zvērs ir viltīgāks un patiesāks kā paēdušais. Ar saujiņu dateļu un glāzi vīna, romiešu leģionāri ar pilnu uzkabi, skrēja 20 kilometrus, un ielauzās pretinieka rindās, un pusi dienas cīnījās bez atelpas. Bet parpilnībā un izvirtībā slīgstošā Romas impērija krita.

26. Pēc vakariņām es vēl pusstundu pastaigājos pa dārzu.

27. Kad ēd, neudzer. Nedzer ne pirms, ne pēc ēšanas.

28. Lai nebūtu bērns jāvadā pa ārstiem, atdod viņu Mātes Dabas gādībā. No mazām dienām iemāci viņam staigāt ar basām kājām pa zemi. Tā ir labākā norūdīšanās. Apdega bērns saulē – nekas traks nenotiks, iekoda lapsene vai skudra – arī labi, sadzēla nātres, izpeldējās aukstā ūdenī, sadūras ar ērkšķiem, apēda dārzā ko netīru – tātad norūdījās pret slimībām, kļuva stiprāks miesā un garā.

29. Kad tu griez dārzeņus ar nazi, tie zaudē zemes spēku. Labāk tos ēst un varīt veselus. Sīpols ir divreiz vērtīgāks, ja to saspiež ar rokām vai ar koka dēlīti.

30. Nav obligāti jādzer veikalā pirkta tēja. Man vislabākā tēja ir ar karstu ūdeni aplieti bumbierkoka jaunie zariņi. Tāda tēja ir ļoti veselīga un garšīga. Tā izvada no organisma sāļus un lieko ūdeni, noņem sāpes un locītavu iekaisumu. bet kafija, tēja, saldie dzērieni un alus grauj sirdi.

31. Ja esi piekusis, ir parādījies nogurums, vājums, slimīgums, vienkārši ļauj organismam atpūsties. lai vienkāršāks kļūst tavs ēdiens. Tad labāk katru dienu ēst kaut ko vienu. Nākamajā dienā kaut ko otru un tā, kaut veselu nedēļu no vietas.

32. Vēlies ilgi būt jauns un ilgi dzīvot? Reizi nedēļā sev noorganizē riekstu-ābolu dienu. No rīta sagatavo 8 ābolus un 8 riekstus. Ik katras 2 stundas apēd vienu ābolu un vienu riekstu. Lai dienas garumā kuņģis būtu nodarbināts.

33. Kad jūti, ka tavs organisms ātri nogurst, ka tevi viss tracina un viss krīt no rokām, tas nozīmē, ka divas trīs reizes dienā vajag apēst burkānu. Tā atjaunojas spēki.

34. Silto ēdienu es gatavoju tikai 1-2 ēdienreizēm. Ēdienam jābūt svaigam.

35. Lai nesaaukstētos, nemazgājies ar karstu ūdeni, ēd katru dienu riekstus un ķiplokus, staigā basām kājām pa grīdu, kas piebārstīta ar kukurūzu un daudz guli.

36. Kad pienāk ogu sezona, vari neēst neko citu, kā tikai ogas. katru dienu kaut krūzīti. Ja zvaigznes ir debesu acis, tad ogas ir zemes acis. Nav starp viņām svarīgākās un nesvarīgākās. Katra dos tev veselību un spēku – sākot no ķiršiem līdz arbūzam.

37. Glabā sevī iekšējo prieka sajūtu un prieku par dzīvi.

38. Atrodi laiku klusēšanai, mieram, dvēseliskām sarunām ar sevi.

39. Lai tev sirds pasaka priekšā to, kas labi un kas slikti.

40. Nepārdzīvo to, ko par tevi domā un runā citi. Esi tu pats sev tiesnesis – tīrībā un cieņā.

41. Nedusmojies uz cilvēkiem. Nenosodi tos. Katrs cilvēks, kam tu esi piedevis, vairos tavu mīlestību pašam pret sevi.

42. Ja tava sirds ir mīlestības pilna, tajā bailēm nav vietas.

43. Nesacenties ne ar vienu. Katram savs. Labāk piekāpties.

44. Nabags nav tas, kam ir maz, bet tas, kam mūžīgi nepietiek.

45. Nekad nekliedz uz bērniem un neper tos. Jo savādāk viņi izaugs par vergiem.

46. Nestrīdies. Katram sava taisnība un aizvainojums.

47. Nepamāci cilvēkus, kā viņiem dzīvot un ko darīt. Es nekad nepamācu, vien dodu padomu, kad man to jautā.

48. Neuzskati sevi par visgudrāko un visgodīgāko, labāku par citiem.

49. Necenties būt citiem piemērs. Meklē piemēru savā tuvumā.

50. Veselīgam miegam ir dziedinošs spēks. taču mums katru dienu tas jānopelna – strādājot un piepūloties.

7 labumi

Kāds ārsts vēlējās uzzināt, kas man dod tik ilgu mūžu. Es padomāju un uz papīra lapas uzrakstīju 7 labumus.
1. Mērens uzturs,
2. Pastavīgs, mērens fizisks darbs, ieradums daudz staigāt.
3. Tīrs ūdens un gaiss.
4. Saule.
5. Paškontrole un atturīgums.
6. Atpūta.
7. Ticība.

7 galvenās lietas, kas jāiemācās:

1. Atrast prieku savā dzīvē. Prieku par katru tev dāvāto dzīves minūti.
2. Nest prieku citiem. Būt cilvēciskam.
3. Piedot. Vienmēr, visiem un sev – tai skaitā
4. Nožēlot savus grēkus, un censties negrēkot, atbrīvoties no kļūdām..
5. Smieties. Sejā un dvēselē (neuztvert sevi un cilvēkus parāk nopietni).
6. Elpot. Brīvi, dziļi un ar baudu.
7. Gulēt. Tik cik gribās, un, ar baudu.

7 lieliskākie ēdieni

(Tie mums ir Dieva dāvāti ne tikai kā labākais ēdiens, bet arī kā zāles)
1. Bietes.
2. Gurķi un sīpoli.
3. Rūgušpiens.
4. Zivis.
5. Putra (griķu,kukurūzas, pupiņu, prosas).
6. Ābols.
7. Ogas un rieksti.

7 lieliskākie dzērieni

1. Avota ūdens.
2. Zaļā tēja.
3. Vīnogu sula (vīns).
4. Tēja no lapām, zariņiem un ogulāju ziediem.
5. Kvass.
6. Kompots.
7. Kāpostu sula.

Ja tev priekšā stāv grūta izvēle vai grūts lēmums, ar vieglu sirdi vakarā sev uzdod jautājumu, un no rīta, kad pamodīsies, būs tev atbilde. Tā arī būs!

Ja nezini, ko darīt, dari vismaz kaut ko, ko vari.

Ja baidies darīt, nedari. Bet, ja dari, nebaidies.

«Muļķīga», bezjēdzīga un tukša darba nemēdz būt.

Ja nezini, kā rīkoties, rīkojies kā sirds liek, bet ievēro mēra sajūtu.

Ne viss pakļaujas prātam. Bet viss pakļaujas neatlaidībai.

Un tev nav nekā neiespējama, kamēr vien dzīvo un esi brīvībā.

Avots: http://www.wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS

Par ko “psiho” sieviete?

grābekļu deja

— Laikam jau man pienācis laiks izsaukt eksorcistu (ļaunā gara izdzinēju).

— Laikam tev pienācis laiks realizēt savus talantus vai nomainīt vīrieti.

Satiekas vīrietis un sieviete. Viņš – karstasinīgs skaistulis. Viņa – mīļš zaķītis, maiga dūjiņa, laba, savā vīrietī respektē līderi. Paiet mēnesis, gads, pieci gadi. Un pēkšņi iepriekš maigā sieviete pārvēršas par histēriķi un paranoiķi.

Kas ar viņu noticis?
Visu laiku tēloja un tikai tagad patiesā daba izlaužas uz āru?
Varbūt viņā iemājojis Nelabais?
Lapsenes sadzēlušas?

Ja vien viss būtu tik vienkārši, un to varētu atrisināt ar malku svētā ūdens un pozitīvā eksorcisma grupas seansu.
Taču, nē! Iemesli ir citi.

Kāpēc “psiho” sieviete?

Viņa signalizē par to, ka attiecībās ir sākusies degradācija. Sieviete pēc savas dabas ir intuīts. Viņa ne vienmēr saprot to, kas notiek, taču skaidri jūt, kad situācija sāk smirdēt pēc petrolejas, kad attīstība ir apstājusies un sākas atpakaļslīde.

Kāpēc sievieti tik principiāli uztrauc attīstības jautājums?
Kā viņai trūkst?

Sieviete pati par sevi ir enerģijas nesēja. Tās enerģijas, ar kuras palīdzību tiek būvēta nākotne (starp citu, šajā nākotnē būs jādzīvo viņas bērniem). Ja vīrietis viņai blakus neattīstās, nerealizē šo enerģiju darbībā – atkal uzkrājas tās pārpalikums.
Īpaši briesmīgi un cietsirdīgi “psiho” enerģētiski spēcīgas sievietes, kas attapušās mājsaimnieces lomā. Viņām tas ir dzīvības un nāves jautājums.

Ja sieviete neatbrīvosies no savas enerģijas “psihojot”, viņa var sākt slimot un rezultātā var arī nomirt. Starp citu, iemīlētākie sieviešu histērijas aizvietotāji ir vēzis, alkohols, narkotikas, pārmērīgas fiziskas slodzes (pat līdz samaņas zudumam).

Tas viss ir nerealizētas, apspiestas enerģētikas sekas. Jā, un dažkārt klusējošā histērija ilgst gadiem ilgi.
Rodas jautājums: “Kāpēc viņas tā ar sevi rīkojas? Vai tas ir no nemīlestības pret sevi, vai vienkārši muļķības dēļ?”

Ko darīt sievietei?

Spēcīgām, temperamentīgām sievietēm ir veselīgi reizi pa reizei saņemt pļauku ar slapju patiesību.
Pretējā gadījumā viņas sāks graut sevi un visu, kas apkārt. Tāpēc, būšu godīga kā pionieris rīta rosmē.

Sievietei svarīgi:

1. Kļūt pieaugušai.
Pieaudzis nozīmē 100% atbildību par savu stāvokli. Likt mierā visus apkārtējos. Viņi nav vainīgi pie tā, ka kāds ir nācis šajā pasaulē ar atomelektrostacijas jaudu.

2. Realizēt savuis talantus.
Attīstīt savu sistemātisko domāšanu. Izprast sievietes dabu un sūtību un zināt to, kā savus piecus pirkstus. Zināt to, kas esi, kur ej un ko vēlies? Skaidri zināt savas vēlmes.

3. Iemācīties dzīvot “kaifojot”.
Radīt savām rokām svētkus, ieraudzīt visu jauno un pieņemt to.

4. Pārstāt spēlēt spēli “man ir laimīga dzīve”.
Laimīgie nepsiho. Mānīt sevi ir grēks.

5. “Nepīties” ar vājiem vīriešiem – tas nozīmē – tiem, kas netur līdzi jūsu enerģētikā.
Es izskaitļoju vīrieša energoietilpību, vadoties no viņa sapņiem un mērķiem. Tie visi savā darbības sfērā ir novatori. Uzmanīgi sekot tam, lai novators attīstītos labprātīgi, tāpēc, ka viņam ir interesanti. Pretējā gadījumā histērija ir neizbēgama.

Padoms vīriešiem.

Enerģētiski spēcīga sieviete nekad nenomierināsies. Viņai vienmēr būs par maz, viņa vienmēr gribēs kaut ko jaunu un interesantu: “Es vēl kaut ko atradu. Man tas patīk. Gribu uz turieni. Uzzināju to un to. Man ir interesanti, gribu pamēģināt!”
Vēlieties būt veiksmīgi, bagāti un veseli – izvēlieties tās sievietes, kurām nekad nav miera, un gatavojaties interesantai un emocijām bagātai dzīvei līdz pat vecumdienām.

Ko darīt, ja gribās kopā audzināt mazbērnus, bet nepietiek spēka “turēt līdzi” partneres “apgriezieniem”?

– Dot sievietei IESPĒJAS un brīvību viņas pašrealizācijai.

– Izmānīt psihojošu sievieti iemīļotajā darbā.
– Sūtīt viņu pie kouča, lai tas palīdz viņai tikt skaidrībā ar viņas bagāto iekšējo pasauli un atrod tai pielietojumu.

Sievietē ir daudz enerģijas, jo ar to viņa piepilda savu vīrieti, savus bērnus, savu vidi, biznesu. Jo vairāk enerģijas, jo plašāks atvēziens.
Nav atvēziena – ir hstērija.
Nav histērijas – ir slimības, depresija, atkarības u.t.t.

Ir principiāli svarīgi būt kopā ar vīrieti, ar kuru kopā attīstība notiek unisonā. Ja abi kopā vēlaties auklēt mazbērnus, tad jau pie pirmajām saspringuma pazīmēm, savāciet savas mugursomas un pārejat nākamajā attīstības līmenī. Ja prioritātes, mērķi, intereses un vērtības ir atšķirīgi, tad ļaujiet viens otram būt laimīgiem katram par sevi – atsevišķi.

Spēcīgai sievietei ir bīstami atrasties blakus vīrietim, kurš neapzinās, kas viņam blakus. Pretējā gadījumā viņš var izrādīties mērkaķa lomā, kas atradis granātu, izrāvis tai detonatoru un tagad nezin, kas notiks tālāk.

Vēl ir viens iemesls, kāpēc nav komfortabli būt pārī ar vājāku – visu laiku nākas sevi ierobežot, “turēt rokās” un pielāgoties. Tas viss vēlāk tāpat pārvēršas histērijā vai kādos citos enerģijas nopludināšanas veidos. Vai arī sieviete parvēršas par niknu veceni, kas ar mietu dzen vīrieti gaišākā nākotnē.

Kā likums, tādā slazdā iekrīt sievietes ar mātes kompleksu, kurām ir tieksme audzināt perspektīvos. Vai izmisušas sievietes, kuras piekusušas cīnīties ar pasauli, un tāpēc atdevušas sevi pirmajās satiktajās rokās.

Nobriedušas sievietes pa tādiem grābekļiem nedanco.

Galvenais, laikus izdarīt secinājumus!

Autors: Tatjana Megerja
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Un atkal pateicība Līgai Šīronai par ieteikumu 🙂

Atliktā dzīve

pec tam3

Mammai bufetē mājoja kristāls. Salātu trauki, augļu trauki un dažādi citi trauki. Visi lieli, smagi un nepraktiski. Un porcelāns – skaists, mirdzošs, ar ziedu un tauriņu rakstiem. Servīze 12 personām. Mamma tos pirka vēl padomju laikā – kaut kur gāja tumšā naktī ar ciparu 28 uz rokas. Viņa teica “Izķēru”. Kad mums mājās ieradās viesi, es klāju žilbinoši baltu galdautu, un uz tā prasīties prasījās grezna porcelāna servīze.
— Mammīt, drīkst?
— Ne tagad, tā ir domāta viesiem.
— Mums taču nāk viesi!
— Kas tad tie par viesiem! Kaimiņi un Poļinas tante…

Es sapratu vienu, lai porcelāns “iznāktu” no bufetes, Anglijas karalienei Elizabetei jāpamet Londona un jābrauc ciemos pie manas mammas – uz parastu guļamrajonu Kapotņos.

Agrāk tā bija pieņemts – kaut ko nopirkt, un tad gaidīt, kad sāksies īstā dzīve. Bet tā, kas ir jau šodien, neskaitās. Kas gan tā par dzīvi? Vienas vienīgas mocības. Naudas maz, prieka maz, daudz problēmu. Īstā dzīve sāksies kaut kad – pēc tam. Un tajā dienā, kad tā sāksies, mēs ēdīsim zupu no kristāla traukiem un dzersim tēju no porcelāna krūzītēm.
Bet – ne šodien!

Kad mamma saslima, viņa vairs gandrīz nemaz neizgāja no mājas. Pārvietojās invalīdu ratiņos, staigāja, balstīdamies uz kruķiem, vai turējās pie pavadoņa rokas.
— Aizved mani uz tirgu, — reiz viņa man palūdza..
— Kas tev tur vajadzīgs?

Pēdējos gados visu apģērbu mammai pirku es, un gandrīz vienmēr uzminēju, kas tieši vajadzīgs. Kaut arī ne īpaši man patika šāds šopings: mums bija ļoti atšķirīgas gaumes. Un tas, kas nepatika man, visticamāk – patika mammai. Tāpēc tas bija tāds antišopings – bija jānopērk kaut kas, ko nekad nebūtu pirkusi sev, taču tieši šie pirkumi mammu ļoti sajūsmināja.
— Man vajag jaunu veļu, esmu novājējusi

Mammai bija laba, bet sarežģīta figūra, nelieli gurni un lielas krūtis, tā kā nopirkt veļu “uz aci” bija praktiski neiespējami. Gala rezultatā mēs abas devāmies uz veikalu. Veļa atradās tirdzniecības centra pirmajā stavā pie ieejas. Neskatoties uz to, līdz tirdzniecības vietai no automašīnas stāvvietas mēs gājām vismaz minūtes četrdesmit. Mamma lēnām pārvietoja savas slimās kājas. Atnācām. Izvēlējāmies, piemērījām.

— Te ir ļoti dārgi un nevar kaulēties, — mamma teica. — Aiziesim vēl kaut kur.
— Pērc te, es samaksāšu, — es teicu. — Tas ir vienīgais veikals, kur mēs ar tevi varam ērti piekļūt.
Mamma saprata, ka man ir taisnība un nestrīdējās. Viņa izvēlējās veļu.
— Cik tā maksā?
— Nav svarīgi, — es teicu.
— Ir gan svarīgi. Man jāzin!.

Mamma bija kontroles fanāts. Vinai vienmēr ir bijis svarīgi pašai izlemt.

— Pieci tūkstoši, — teica pārdevēja
— Pieci tūkstoši par apakšbiksēm?????
— Šis komplekts ir no jaunās kolekcijas.
— Kāda starpība, kas zem apģērba!!!! — mamma iecirtās.
Es miedzu pardevējai ar aci, žestikulēju, it kā sakot, lai samelo.
— Oi, — teica meitene – pārdevēja, skatoties uz mani. — Es kļūdījos, pieliku klāt lieku nulli. Piecsimt rubļu maksā šis komplekts.
— Tā jau es domāju! Tā patiesā cena noteikti ir kādi trīssimt rubļi, bet mēs vienkārši esam piekusušas, varbūt “nometīsiet” pāris simtus?
— Mammu, tas ir veikals, — es iejaucos. — Te ir fiksētās cenas. Tas nav tirgus.

Es maksāju ar karti, lai mamma neredzētu naudas zīmes. Turpat samīcīju čeku, lai viņa neieraudzītu lieko nulli. paņēmām savus pirkumus un devāmies uz mašīnu.

— Labs komplekts. Skaists, grezns. Es speciāli teicu, ka man ne īpaši tas patīk, lai neparadītu, ka man par to ir interese, ja nu tomēr viņa nolemtu pāris simtus “nomest”. Nekad pārdevējam neparādi, ka manta tev iepatikusies. savādāk būsi uzķērusies uz āķa.
— Labi, — es teicu.
— Un vienmēr kaulējies. Ja nu gadījumā tomēr “nomet” cenu.
— Labi.

Es visu dzīvi esmu saņēmusi padomus, kas nav bijuši derīgi manā šodienas dzīvē. es tos saucu par peidžeriem. It kā tie ir, taču mobilo telefonu pasaulē tie vairs nav vajadzīgi.

Reiz pie mammas dzīvokļa durvīm atskanēja zvans. Viņa ilgi gāja, līdz nokļuva pie tām. Aiz durvīm stēvēja jauns, simpātisks puisis. Vinš pārdeva nažu komplektu. Mamma viņu ielaida, pat neminstinoties. Nestaigājoša pensionāre ielaida sava dzīvoklī muskuļotu jaunu vīrieti ar nažiem! Bez komentāriem! Puisis stāstīja mammai par metālu, par to, kā nazis var sagriezt lakatiņu, kas pasviests gaisā, gluži kā samuraja zobens.

— Es te viena bez vīrieša dzīvoju, un tāpēc mājās nekad nav asu nažu – žēlojās mamma.

Izrādīja interesi. Kaut pati macīja neizrādīt. Tas bija maziņš šovs. Mammas dzīvē bija parāk maz šovu – precīzāk, televīzijā to bija pietiekami, bet viņas dzīvē – par maz. Bet te, pēkšņi, kā dzīvs! Puisis nepārdeva nažus. Viņš pārdeva šovu. Un no viņa to nopirka. Viņš nosauca cenu. Parasti šis komplekts maksājot 5000 rubļus, bet šodien tas pieejams par puscenu, un dāvanā vēl kulinārijas grāmata. “Lieliski! Un vēl kulinārijas grāmata par brīvu!” – padomāja mamma, kura ne reizi dzīvē nebija gatavojusi pēc receptes, jo intuitīvi prata pagatavot daudz garšīgāk. Viņa saprata, ka naži ir jāpērk un nopirka.

Mammas pensija ir 9000 rubļu mēnesī. Ja viņa dzīvotu viena, tad pietiktu tikai dzīvokļa īrei un pienam ar maizi. Bez zālēm, bez apģērba, bez apakšveļas. Un – bez nažiem. Taču komunālos maksājumus, zāles, ēdienu un apģērbu pirku es, un tāpēc viņas pensija ļāva viņai justies neatkarīgai. Nākamajā dienā es atbraucu ciemos. Mamma sāka dižoties ar saviem nažiem. Stāstīja par lakatiņu, kuru lidojumā var pārgriezt. Kāpēc vispar lakatiņi ir jāgriež? Es nesapratu šo mārketinga triku, bet Dievs ar viņu. sapratu tikai to, ka viņai iesmērēts ir kaut kāds ķīniešu krāms smukā čemodāniņā. Taču es klusēju. mammai patīk pieņemt lēmumus, taču nepatīk uzklausīt padomus.

— Tad kāpēc tu tos nažus noslēpi un nenoliki virtuvē redzamā vietā?
— Tu traka esi? Tā taču kādam būs dāvana. maz kas gadās, varbūtr nokļūšu slimnīcā un vajadzēs kādam ārstam dāvināt. Bet varbūt namu pārvaldē vajadzēs kādam kukuli iedot.

Atkal uz “pēc tam”, atkal visu labāko ne sev. Kādam. Kādam – cienīgākam, kas jau šodien dzīvo “pa īstam”.

Arī es esmu mantojusi šo muļķīgo ieradumu, nedzīvot, bet gaidīt.

Manai meitai nesen uzdāvināja dārgu lelli. uz kārbas bija rakstīts “Princese”  Lelle patiešām bija ietērpta skaistā princešu kleitā, uz galvas kronis un rokā brīnumnūjiņa. Meitai bija pusotrs gads. Pārējās savas lelles viņa vazā aiz matiem pa zemi, bet savu mīļo bebi gandrīz sadedzināja mikroviļņu krasnī. Tāpēc es jauno lelli paslēpu. Gan jau pēc tam, kad pabeigsim remontu un sāksies īstā dzīve, es viņai atdošu princesi. Ne šodien!.

Bet atgriezīsimies pie mammas un nažiem. Kad mamma aizmiga, es atvēru čemodānu un paņēmu pirmo nazi, kas pagadījās. tas bija skaists, ar greznu spalu. Es izņēmu no ledusskapja gabaliņu cietā siera un mēģinaju nogriezt šķēlīti. Nazis palika sierā, spals – man rokā. Tāds skaists, krāšņs.
—  Tā pat nav plastmasa, — es padomāju.

Nazi nomazgāju, salaboju un ieliku atpakaļ čemodānā. Mammai, protams, neko neteicu. Pēc tam pāršķirstīju kulinārijas grāmatu. tajā bija sajauktas lapaspuses. Receptes sākums – no saldās kūkas un beigas – no pastētes. Kur cilvēkiem sirdsapziņa, lai šādi muļķotu vecus cilvēkus?

Decembrī, pirms Jaunā gada, mammai pēkšņi uzlabojās veselība, viņa sāka smieties, bija jautra, priecīga. Mani šie smiekli ļoti iedvesmoja.

Uz svētkiem es viņai uzdāvināju skaistu, baltu blūzi ar nelielu delikātu izgriezumu, kas pasvītroja viņas skaistās, lielās krūtis – ar tādu skaistu krādziņu un glītām podziņām. Man tā ļoti patika.

— Paldies, meitiņ, — teica mamma un ielika blūzi skapī.
— Uzvilksi uz Jauno gadu?
— Nē, kāpēc? Vēl notraipīies. Pēc tam, kad kaut kur braukšu.

Laikam jau mammai tā blūze nepatika. Viņai patika košas krāsas, kliedzoši raksti. Bet varbūt tomēr pārāk iepatikās. Viņa stāstīja kā bērnībā gribējās pucēties, taču tad nebija ne naudas, ne skaistu drēbju. Bija viena balta blūze un daudz lakatiņu. Viņa mainīja lakatiņus, sēja tos katru reizi citādāk un tāpēc fabrikā viņu uzskatīja par modes dāmu.

Arī pie tās baltās blūzes es viņai uzdāvināju lakatiņus. Domāju, ka esmu viņai uzdāvinājusi kaut nedaudz jaunības. Taču viņa šo jaunību nolika uz “pēc tam”.

Atkal, pēc tam, vēlāk. Visu labāko atstājot uz “pēc tam”. Un pat tad, kad ir skaidrs, ka viss labākais jau ir pagātnē, vienalga – “pēc tam”. Atliktās dzīves sindroms.

Mamma nomira pēkšņi. Janvāra sākumā. Tajā dienā mēs ar ģimeni gatavojāmies aizbraukt pie viņas ciemos. Un nepaspējām. Es biju šokā. Izmisusi. nekādīgi nevarēju saņemties. Tad raudāju līdz nemaņai, tad atkal biju mierīga kā tanks. Es it kā nesapratu, kas apkārt notiek. Aizbraucu uz morgu pēc miršanas apliecības. Turpat darbojās arī apbedīšanas aģentūra. Es vienaldzīgi bakstīju ar pirkstu bildītēs ar zārkiem, atlasa spilventiņiem, vainagiem un tamlīdzīgām lietām. Aģents kaut ko rēķināja uz kalkulatora.

— Kāds apģērba izmērs ir aizgājējai? — viņš jautāja.
— Piecdesmitais. Precīzāk, augšdaļā piecdesmitais, bet uz gurniem….- nez kāpēc es sāku precīzi atbildēt.
— Tas nav būtiski. Lūk, tāds apģērba komplekts mums ir viņai piemērots pēdējam ceļam. Var pat 52. paņemt, lai brīvāks būtu. Te ir kleita, čības, veļa… Es sapratu, ka tas ir mans pēdējais mammai domātais šopings. Un sāku raudāt.

— Nepatīk? — aģents centās iztulkot manas asaras, jo vēl pirms minūtes es te sēdēju nosvērta un mierīga, bet te pēkšņi – histērija.— Principā viņa būs apsegta ar lūk šādu atlasa pārklāju, kas izšūts ar lūgšanu vārdiem.
— Lai ir, es ņemšu.

Es apmaksāju pirkumu un devos uz mammas mājām. Man vajadzēja atrast viņas piezīmju grāmatiņu, lai varētu apzvanīt viņas draugus, lai uzaicinātu tos uz bērēm un bēru mielastu. Es iegāju dzīvoklī un ilgi sēdēju viņas istabā. Klausījos klusumā. Man piezvanīja vīrs. Viņš uztraucās, taču es nevarēju parunāt. Kamols kaklā, un viss. Paņēmu telefonu, lai uzrakstītu viņam ziņu un pēkšņi, bez jebkāda iemesla, atvērās skapja durvis. Kaut kāda mistika. Es piegāju pie skapja. Tur plauktos glabājās mammas gultas veļa, dvieļi, galdauti. Augšpusē bija nolikta paka ar uzrakstu “bērēm”. Es to atvēru un izbrīnā pamiru.

Tur stāvēja mana dāvana. Baltas čībiņas, līdzīgas baletkurpēm un apakšveļas komplekts. Tas pats par 5000 rubļiem. Es ieraudzīju cenu, kas vēljoprojām bija saglabājusies. Tātad mamma zināja, ka tas maksāja tik dārgi. Un nolika to uz “pēc tam”. Uz labāku viņas dzīves dienu. Un sākās cita dzīve… Dod Dievs, tā būs īstā.

Tagad es pabeigšu šo rakstu, nomazgāšu asaras un attaisīšu meitai kasti ar lelli, lai viņa to vazā aiz matiem, sasmērē tās kleitu, pazaudē kroni. Toties viņa paspēs.

Dzīvot īstu dzīvi jau šodien. Tādu dzīvi, kurā daudz prieka. Tikai prieku gaidīt gan nevajag. Tas jārada pašiem. Maniem bērniem nebūs nekādu atliktās dzīves sindromu. Tāpēc, ka katra viņu tagadējās dzīves diena būs labākā.
Mācīsimies dzīvot šodien – šeit un tagad!

Autors: Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta FS

Kā krīzes laikā palīdzēt savam vīram?

lūgsanas1

Dažkārt krīze skar mūs ne tikai personīgi, vai, ne tikai mūs. Daudzas sievietes raksta par to, ka viņu vīri ir tikuši atlaisti, ir sabrucis bizness u.t.t. Un katra sieva tādā brīdī grib savu vīru atbalstīt, palīdzēt viņam un iedvesmot.

Nevienam negribas zaudēt to, kas viņam jau ir – ierasto dzīves stilu, ierasto naudas daudzumu, izklaides. Tāpēc ļoti gribās vīram palīdzēt. Arī sev pašai. Lai atkal varētu darīt to, kas patīk, piemēram dažkart apmeklēt masieri, un, lai tajā pat laikā vīrs nejustos nospiests.

Kā tomēr tadā smagā brīdī vīram palīdzēt?
Sāksim ar to, kā vīram nevajag palīdzēt:

Nevajag iet viņa vietā strādāt

Pat tad, ja pati vari iekārtoties labā darbā. Es domāju, ka var iet piestrādāt uz nepilnu slodzi, uz laiku, ja situācija ir ļoti kritiska – piemēram, vīrs guļ slimnīcā. Pārējos gadījumos, ja iepriekš neesi strādājusi, un tas jums abiem bijis ērti, vajadzētu atturēties no vēlmes izvilkt no skapja darba grāmatiņu un mesties uz ambrazūras.

 

Tava enerģija ir vajadzīga mājās – vīram un bērniem. Šobrīd vīrs ir bezspēcīgs. Un, ja tu savus spēkus atdosi nevis viņam, bet priekšniekam, tad, kā gan šī situācija var atrisināties?

Nevajag vīru “iekārtot” darbā

Kad es stradāju personāldaļā, bija viena kategorija cilvēku, kurus mēs nekad neņēmām darbā. Jā, un visbiežāk, viņi pat neatnāca uz darba interviju. Tāpēc, ka viņus tur pierakstīja sievas.

Tādiem vīriešiem nebija nekādas pašmotivācijas strādāt. Viņi nāca tāpēc, ka viņus piespieda, bet viņiem pašiem tas nebija ne vajadzīgs, ne arī interesanti. Kāpēc gan lai kāds pieņemtu darbā tādus darbiniekus? Vīrietim ir pašam jāalkst sava darba, savas sievas, jācīnās par tiem. Pašam. Pretējā gadījumā ne darbam, ne sievai viņa acīs nebūs nekādas vertības un jēgas.

Nevajag vīra vietā maksāt parādus

Tas ir tabu. Ja vīrietis radījis parādus, viņam pašam tie jāatmaksā. Vienkārši nelien tajā! Vispār!

 

Nedod vīram naudu, tas iznīcina (pat tad, ja vārdos viņš tev būs pateicīgs). Tas grauj jūsu attiecības un izjauc līdzsvaru.

Nevajag skraidīt pa māju un celt paniku

Jo ātrāk tu skraidi, jo biežāk tu viņu redzēsi uz dīvāna ar alus pudeli rokās un apātijā. Enerģija darboties visbiežāk ģimenē rodas kādam vienam. Ja tu parāk daudz dari, viņam nekas cits neatliek. Kam tev tas vajadzīgs?

Nevajag viņam uzspiest pieņemt lēmumus un ātri visu atrisināt

Viņš zin, kad un cik jāmaksā par dzīvokli, pr kredītu. Viņam arī bez tā nav vienkārši. Bet ja tu pastavīgi atgādini viņam par problēmām, no kurienes gan ņemt spēkus?

Un kā tomēr palīdzēt? 

Atslābinies!

Ja tu iemācīsies atslābināties un pārtraukt skraidīt, pakāpeniski vīrietis sakopos visus savus spēkus un sāks rīkoties – savu iespēju robežās. To iespēju, kuras ir patreizējā brīdī. Problēma ir viena – trūkst pacietības. Mēs nevaram sagaidīt, kad tad beidzot viņš piecelsies no dīvāna un uzveiks visus savus drakonus, mums vajag visu tūlīt un tagad. Atslābinies! Visam savs laiks. Mācies atslābināties ķermeniski, mācies apgulties gultā, kad šķiet, ka darba ir pāri galvai, mācies ieiet vannā brīdī, kad gribas skriet panikā. Jo tu esi mierīgāka, jo labāk tavs vīrs var koncentrēties.

Optimizē izdevumus

Ievēro, es nesaku “ekonomē”, es saku “optimizē”. Ļoti bieži mēs tērējam savu naudu visādiem krāmiem, kurus pēc tam neizmantojam. Spontāni pērkam kaut kādus niekus, kuri nemaz mums nav vajadzīgi. Vienkārši, tā sanāk. Pamēģini saglabāt pašus svarīgākos izdevumus un “nogriezt” tos, bez kuriem var iztikt. Izanalizē un uzmanīgi apdomā.

Pati patstāvīgi dari sevi laimīgāku

 

Vīrietis nodarbojas ar ugunsgrēka dzēšanu. Viņam šobrīd nekas cits neinteresē. Vispār. Ja tagad novērsīsi viņa uzmanību, tad izdzirdēsi drakona rūkšanu. Labāk liec viņu mierā!

Bet kā tad dzīvot? Gribas taču būt laimīgai! Gribas, lai kāds mīlētu, rūpētos, priecētu. Ja vīru nedrīkst aiztikt, tad kur to visu ņemt? Lūk, reāls uzdevums, kas jārisina ikvienai sievietei. Lai attiecības ar vīru nebūtu vienīgais prieka avots, lai tas būtu deserts, bet ne vienīgais pieejamais ēdiens. Attiecības ar radiniekiem, draudzenēm, bērniem un paziņām ir lielisks darbības placdarms. Un vēl, saprast sevi, saprast, kā sajust laimes sajūtu, kas tai ir vajadzīgs – man pašai – ar sevi. Iemācīties klausīties sevī un dzirdēt sevi.

Radoši izpaudies

Tā, lai izdevumu optimizācija nezimainītu tavas ģimenes dzīves līmeni. Lai ģimene ēstu tikpat veselīgi un pilnvērtīgi kā agrāk. Lai viss būtu sakopts, visi būtu glīti apģērbti. Lai tāpat kā agrāk būtu kopīgie svētki un izbraukumi. Lai arī tie būtu savādāki, tomēr – būtu. Lai būtu kopīgi prieki. Lai tā būtu, ir vajadzīga radošā domāšana. Viena mana paziņa par vīra minimālo algu pamanījās tā pabarot visus kaimiņus, ka visi brīnījās, no kurienes viņai tik daudz naudas. Vēl bez visa tā, viņa pamanījās iekrāt naudu lielākiem pirkumiem un regulāri atjaunoja garderobi. Kā tā? Vienkārši viņai viss bija kartībā ar radošo enerģiju.

Tici, ka viņam viss izdosies

Ja tu netici, tad kurš cits gan ticēs? Ja viņš zin, ka pat tu – viņa pats tuvākais cilvēks viņu nosodi un viņam neuzticies, tad no kurienes gan viņam ņemt spēkus piecelties un sākt kaut ko darīt?

 

Sievietes domu spēks ir varens, viņas sievisķās vēlmes un ticības spēks dara brīnumus. Ja sieviete netic savam vīrietim, viņam nekas nesanāks. Pat tad, ja viņš ļoti centīsies. Diemžēl.

Negaidi ātrus rezultātus

Dažkārt grūtības var ieilgt. Katram cilvēkam dzīvē ir sarežģīti Saturna periodi, kas ilgst pat 7 gadus, kad var sabrukt vispār viss – un tur neko mainīt mēs nevaram.

Palīdzi viņa darbībā

Ja tev ļoti gribās kaut ko darīt, palīdzi savam vīram darbā. galvenais, lai viņš tam piekristu. Ja vinš kaut ko ražo, palīdzi vinam to pārdot, izdari kādus sekretāres darbiņus, izdari kaut ko, ko viņš lūdz. Kad mans vīrs nodarbojās ar interneta portāliem, es vairākus gadus palīdzēju viņam tajos izvietot informāciju, savukārt viņš nodarbojās ar klientiem. Tas ir kā piemērs.

 

Galvenais, necensties vadīt šo viņa biznesu (savādāk mēs jau protam klusiņām pielavīties un tad sākt komandēt).

Esi ar viņu vienā barikāžu pusē

Ļoti bieži sievietes savus vīriešus vaino krīzē, sakot: tu jau neko negribi darīt un nedari. Un vēl karo ar viņiem, uzskatot par visu nedienu cēloni. Taču labāk no tā nekļūst. Drīzāk – pretēji. Ja sieviete nostāda sevi pret savu vīru, uzskatot viņu par pretinieku, šādam stāstam labu beigu nevar būt. Taču, ja esi ar viņu vienā laivā, vienā komandā, kopā risiniet problēmas, jūs kļūstat saliedētāki, tuvāki un stiprāki. Kopā. Kas galu galā tev vajadzīgs – ātri atrisinat problēmu, vai risināt to tā, lai saglabātu ģimenē cieņu un mīlestību?

Lūdzies

Pati reālākā sievietes palīdzība vīram. Ņemot verā to, ka sieviete vispār ir visas dzimtas un ģimenes spēka avots, lūgšanas ir viņas galvenais PIENĀKUMS. Saprotot to, ka Dievs var gan palīdzēt gan virzīt, gan aizsargāt viņu pašu, vīru un bērnus, sieviete var izmainīt pasauli sev apkārt ar patiesu lūgšanu, kas nāk no sirds. Un tas ir lielisks veids, kā tikt skaidrība ar sevi un saviem pārdzīvojumiem.

 

Nevari gaidīt un paciesties – lūdzies. Paniko – lūdzies. Dusmojies – lūdzies. Tas patiešām palīdz. Pa īstam!

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta FS

Trīs patiesības

dzive ir

Lūk trīs cēlas patiesības, kuras vari izmantot katru dienu un tās, iespējams, izmainīs Tavu dzīvi.

Dzīve ir sāpīga un rada ciešanas

Daudzi cilvēki budismu sauc par pesimistisku un negatīvu doktrīnu. Un tas viss dēļ šīs reliģijas pazīstamākās dogmas: “Dzīve ir ciešanas”. Taču galvenā problēma ir tā, ka vairums eiropiešu absolūti nepareizi saprot šo teicienu.
Patiesībā ar to domāts kas pavisam cits: “Dzīve nav īpaši maiga, Dievs ar to!”
Filosofi apgalvo, ka lielāko daļu mūsu ciešanu rada mūsu pašu centieni izvairīties no dvēseles mokām un apspiest savas sarežģītās emocijas. Neizbēgami mūs visu dzīvi pavada zaudējuma sajūta, nogurums, garlaicība, trauksme – šīs emocijas ir pastāvīgas mūsu dzīves pavadones. Ja mēs cenšamies no tām izvairīties, pērkot dažādas jaunas “spēļmantiņas”, pēc iespējas biežāk ceļojot, gremdējoties narkotikās vai citās atkarībās, mainot seksa partnerus u.t.t., tad tas vēl vairāk mūs sāpina un liek vilties.

Mēs meklējam stabilitāti, jo nedrošība, nenoteiktība rada mūsos trauksmi. Tāpēc mēs meklējam kaut ko, uz ko varētu balstīties – un balstāmies caur pieķeršanos.

Ja mēs zinām, ka tā ir, tātad varam šo faktu izmantot savādāk.
Nepieķeries idejai par to, ka “pilnīgam kaifam” tev vēl kaut kā trūkst. Slimības, novecošana un nāve  – tās visas ir mūsu dzīves sastāvdaļas.

Pieņem to tādu, kāda tā ir, un pārstāj fantazēt. Aizmirsti par to, ka ideāla dzīve ir it kā viegla, nesāpīga un eiforiska. Šos maldus mums iedvesušas modes, izklaides un farmācijas industrijas.

Jo ātrāk tu pieņemsi dzīves nepilnīgumu, jo mazāk vilšanos tevi sagaida. Un jo vienkāršāk tev būs atvērt savu sirdi nenoteiktībai, jo noturīgāks pret ikdienišķo stresu un ikdienas neveiksmēm tu būsi.

Dzīve ir pastāvīga kustība

“Nepastavīgums” nozīmē tikai to, ka tā dzīve, ko mēs zinām, atrodas pastavīgā kustībā. Mēs nekad nevaram saņemt piekļuvi kādam pagātnes momentam. Un mēs nekad nevarēsim atkārtot savu vakardienu. Un nav mums arī nākotnes, jo tā ir iluzora.
Tu katru rītu pamosties nedaudz cits, nekā biji vakardien. Mūsu šūnas fiziskā līmenī ir mainījušās, mūsu galvā ir pavisam citas domas, mums ir cita ķermeņa temperatūra, mēs elpojam nedaudz savādāka sastāva gaisu, viss apkārt mainās, pat tad, ja mes to neievērojam. Un tas tā notiek VIENMĒR.
Dažkārt, kad jūtamies neomulīgi, lai cik dīvaini nešķistu, bet šī “nepastāvības” sajūta var pat nomierināt – ja mēs zinām, ka šajā pasaulē nav nekā pastavīga, tajā skaitā – arī sāpes. Mēs zinām, ka viss sliktais agri vai vēlu pāries
Taču tad, kad izjūtam nevaldāmu prieku, gluži dabiski, vēlamies, lai šis stāvoklis ilgtu mūžību. Tāpēc mēs baidāmies no šīs idejas.

Taču pareizāka ir cita doma:

Ja jau arī prieks pāries, tad jāsakoncentrējas un jācenšas no tā saņemt pēc iespējas vairāk labsajūtas.

Ja mēs pieņemam šo ideju par dzīves vērtību un nepastāvību, tad tā mūs atbrīvo.

Šajā sakarā viedus vārdus ir teicis Heraklīts: “Nevar vienā upē iekāpt divreiz.” Patiesībā, vienīgais, kas mums pieder ir šis mirklis, kas notiek šeit un tagad.
Viņš arī autors vārdiem: “Nekas nav pastāvīgs – pastāvīgas ir tikai pārmaiņas.”

Kā to izmantot katru dienu? Svini pārmaiņas!
Piekrīti tam, ka viss ierastais agri vai vēlu beigsies. Viss sliktais, kas šķiet briesmīgs un šausminošs šodien, arī drīz pāries, bet viss labais, paliks tavā atmiņā, ja iemācīsies pats to baudīt. Tavas attiecības ir svarīgākas par kurpēm, jauns iPhone nepadarīs tevi laimīgu ilgāk par pāris dienām, bet kontaktēšanās ar saviem bērniem darīs tevi laimīgu katru dienu.

Tu pats pastāvīgi mainies

Kad psihiatrs savam pacientam jautā, ko tas vēlas iegūt terapijas beigās, pati populārākā atbilde ir : “Es vēlos atrast sevi.” Mūsu kultūra ir novedusi mūs tik tālu, ka mēs visi esam pārliecināti par to, ka ir kaut kāds pastāvīgais “Es”. Tas atrodas kaut kur starp mūsu sirdi un aknām, vai kaut kur smadzenēs? Kurš gan lai to zin!
Taču patiesībā nav nekāda fiksētā un stabilā “Es”. Ja jau reiz viss apkārt mainās, tad maināmies arī mēs. Mūsu personība atjaunojas ļoti ātri. Mums visiem ir ķermeņi, vārdi, darba un dzīves vietas, profesijas – viss, ar kā palīdzību mēs sevi identificējam – tas nozīmē – it kā “fiksējam”
Bet galvenais ir tas, ka mēs nepaliksim iepriekšējie, ja nepieliksim iepriekšējo piepūli. No otras puses, mūsu dzīve nemainīsies, ja mēs nedarīsm to, kas mums jādara, lai to mainītu.
Kā izmantot šo ideju katru dienu.
Tā vietā lai koncentrētos uz “sevis meklējumiem”, mums jasakoncentrējas uz to, lai radītu sevi katru mīļu dzīves brīdi. Nav nekāda pastavīgā “Es”, ir tikai Es šajā momentā un es varu jebkurā mirklī izmainīties.
Šodiena vienmēr ašsķiras no vakardienas.

Ja šodien tev ir depresija, tas nenozīmē, ka tev tā būs vienmēr. Ja nevari šodien piedot saviem draugiem nodevību, tas nenozīmē, ka nevarēsi piedot rīt.

Pēc tam, kad esam atlaiduši ideju par stabilo “Es”, mēs varam atslābināties un baudīt šo brīdi, šo momentu – šeit un tagad.

Jo rīt taču vienalga viss būs savadāks!

Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Dzīvot!

romy3

Neatkarīgi no tā, kā norit mūsu dzīve, laiku pa laikam, mums visiem gribās dzirdēt kādus uzmundrinājuma vai mierinājuma vārdus, kas nāk no viedas dzīves pieredzes. Šīs ir frāzes, ko teikušas pasaulslavenas sievietes. Iespējams, tās palīdzēs jums aizgaiņāt bailes, piedos spēkus un paplašinās jūsu apvāršņus.

«Pakāpeniski es sāku saprast, ka viss mūsu dzīvē nav nekas cits, kā viens vienīgs treniņš: rakstīt grāmatas, vadīt mašīnu, doties pargājienos, tīrīt zobus, gatavot bērniem brokastis, saklāt gultu, mīlēties, izvest pastaigā suni, pat gulēt. Mēs visu laiku trenējamies.».

Dani Shapiro, rakstniece

«Interesanti, cik gan bieži mēs neesam spējīgi ieraudzīt sava spēka izpausmes — jo nav taču iespējams vienlaicīgi darīt kaut ko, kas prasa drosmi un koncentrēšanos, un apzināties to. Jo, tad, ja mēs zinātu, ka rīkojamies drosmīgi, mēs noteikti pārbītos».

— Lena Dunham, aktrise

«Pašas svarīgākās attiecības jebkura cilvēka dzīvē ir attiecības pašam ar sevi. Tā kā, lai kas arī notiktu, no sevis nekur neaizbēgsi»
Diane von Fürstenberg, tērpu diainere

“Domā par sevi kā par kuģa kapteini, kas vada mazu buru laivu. Gadās, ka laiks ir labs, un tu peldi mierīgi un rāmi, bet gadās, ka sākas vēja brāzmas un tavu laivu sāk mētāt. Kad saproti, ka atrodies bangojošā jūrā, vienkārši no visa spēka griez stūri un centies pārciest vētru. Tāpēc, ka dzīve ir tā vērta.”

— Patricia Lee «Patti» Smith, dziedātāja un dzejniece

«Kad man ir skumji un es dusmojos uz visu pasauli, un visa mana dzīve nedod man nekādu prieku, es iedomājos, kā būs, kad es vienā dienā atgriezīšos šajā pasaulē pēc nāves. Es iedomājos, cik daudz skaistu emociju manī izraisīs tās lietas, kuras agrāk man šķita muļķīgas, nepatīkamas vai garlaicīgas.

Tikai paskaties, pie sienas ir gaismas slēdzis! Es to neesmu redzējusi veselu mūžību! Pat nevarēju iedomāties, cik ļoti man pietrūks šī slēdža! Ai, ai! Un paskaties – kāpnītes mūsu mājas verandā vēljoprojām ir salauztas. Sveicinātas, mīļās plaisas! Ļaujiet man par jums papriecāties. Un, lūk, mana kaimiņiene, stāv dzīva, sveika un vesela, vienkārši fantastika! Un vēljoprojām tāda pati, kā bija: katra teikuma galā “iesprauž” savu; “saproti, ja?” Kāpēc gan agrāk tas viss tik ļoti mani tracināja? Tas taču ir tik aizkustinoši”

— Amy Krouse Rosenthal, rakstniece

“Nevajag citēt to, ko es agrāk esmu teikusi. No tā laika es esmu kļuvusi daudz gudrāka.”
— Romy Schneider, kinoaktrise

Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS
Foto: Romija Šneidere un Alēns Delons