Kas ir MĪLESTĪBA?

12274561_537514516406204_3930948401900813144_n

“Kas ir MĪLESTĪBA?” – šo jautājumu uzdevām bērniem no 4 līdz 8 gadiem. Un viņu atbildes izrādījās daudz dziļākas un gudrākas, kā varējām to iedomāties!

— Manai vecmāmiņai ir artrīts, un viņa vairs nevar noliekties un uzlakot sev kāju nagus. Tāpēc to dara mans vectētiņš, kaut arī viņam ir artrīts. Tā ir mīlestība!

— Kad kāds tevi mīl, viņš tevi vārdā sauc kaut kā īpaši. Un tu zini, ka viņš tavam vārdam neko sliktu nenodarīs.

— Mīlestība tevi atradīs pat tad, ja tu vēlēsies noslēpties. Es jau no piecu gadu vecuma no tās slēpjos, bet meitenes mani vienalga atrod.

— Mīlestība ir tas, kas liek tev smaidīt pat tad, kad esi noguris.

— Mīlestība – tas ir tad, kad mamma tētim gatavo kafiju, bet pirmo malciņu iedzer pati, lai pārliecinātos, ka kafija sanākusi garda.

— Mīlestība ir tad, kad cilvēki visu laiku skūpstās. Bet, ja viņi piekūst skūpstīties, tad vienalga grib būt kopā un vienkārši sarunājas.

— Mīlestība ir tas, ko var ievērot istabā Ziemassvētku laikā, ja pārstāj izpakot dāvanas un ieklausās.

— Ja jūs vēlaties iemācīties mīlēt, tad jums jāsāk draudzēties ar cilvēku, kuru jūs ienīstat. (Mūsu planētai ir vajadzīgi tādi cilvēki, kā šī meitenīte)

— Mīlestība – tas ir tad, kad tu saki zēnam, ka tev patīk viņa krekls un viņš to valkā katru dienu.

— Mīlestība – tas ir tad, kad vecenīte un vecītis turpina draudzēties, kaut arī viens par otru ļoti daudz ko zina.

— Kad es uzstājos uz skatuves, man bija bail. Es skatījos uz cilvēkiem zālē un ieraudzīju, kā tētis man smaida un māj ar roku. Viņš bija vienīgais, kurš tā darīja. Jo viņš mani mīl. Es vairs nebaidījos.

— Mīlestība – tas ir tad, kad mamma tētim atdod pašu garšīgāko vistas gabaliņu.

— Mīlestība – tas ir tad, kad mamma redz tēti nosvīdušu un netīru, un vienalga viņam saka, ka viņš ir skaistāks par Bredu Pitu.

— Es zinu, ka mana vecākā māsa mani mīl, jo viņa man atdod savas lietas, un tadēļ viņai nākas iet uz veikalu un pirkt sev jaunas.

— Kad tu kādu mīli, tu mirkšķini acis un no tavām skropstām birst zvaigznes.

— Mīlestība ir tad, kad kāds tev dara pāri un tu dusmojies, bet nekliedz uz viņu, jo zini, ka viņam tas būs nepatīkami.

— Ja jūs kadu nemīlat, nevajag teikt: “Es tevi mīlu”. Bet, ja mīlat, tad to vajag teikt ļoti bieži. Bet cilvēki to aizmirst.

— Mīlestība ir tad, kad tavs kucēns laiza tev seju pat tad, kad tu visu dienu viņu esi atstājis vienu mājās.

Avots: http://www.wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS

Lieciet mierā bērnus un nodarbojieties ar savu dzīvi!

bernus auklet1

Es nesaprotu, vai tā ir tāda mode… auklēt bērnus līdz precībām?

Jau vairāk kā 10 gadus es vēroju, kā vecāki uzņemas atbildību, kura būtu jāuzņemas pašiem bērniem. Vai tā ir tāda mode… Palīdzēt pildīt skolā uzdotos mājas darbus gandrīz līdz devītajai klasei, viņu vietā kārtot skolas somu, viņu vietā noskaidrot mājas darbu uzdevumus, zvanot klasesbiedriem, vazāt viņus pa visiem pulciņiem – bez maz vai no 6 mēnešu vecuma, un skolas gados noslogot viņus ar visiem iespējamajiem pulciņiem tā, ka bērnībai vispār neatliek laika? Ļoti daudz lēmumu vecāki pieņem bērnu vietā un, aizsedzoties ar vislabākajiem nodomiem, kontrolē savu bērnu dzīvi un visas viņu lietas.

Nesen, lasot lekciju skolnieku vecākiem es ievēroju, ka ļoti daudzi vecāki uzzin viens no otra mājas darbus, kas bērnam veicami – 6. KLASĒ!!!! Un vēl žēlojas par to, ka bērni aug nepatstāvīgi.

Es neatceros, ka manā bērnībā vecāki būtu kārtojuši man skolas somu, manā vietā uzzinājuši mājas darbus un būtu veduši mani uz pulciņiem, un manā vietā izvēlējušies, kādus pulciņus apmeklēt (es arī ko tādu neatceros: G.FS)

Vecākiem bija savas darīšanas. Bet mēs mācījāmies būt patstāvīgi. 

Vecāki – bērna apkalpojošais personāls

Sabiedrība ir kļuvusi «centrēta uz bērniem». Visa ģimenes dzīve grozās ap bērnu interesēm. Bērns – dzīves jēga un gaisma logā. Vīrietis un sieviete kļūst par komandu, kas audzina bērnus un apkalpo tos – apkalpojošais personāls. Un tajā pat laikā pārstāj būt vīrs un sieva. Un, pats galvenais, vecāki tic, ka tādā veidā padara savus bērnus laimīgus, nodrošinātus un uzdāvina viņiem pašu laimīgāko bērnību.

Skatoties uz tādām “pareizām” ģimenēm, man gribas teikt – lieciet mierā savus bērnus, nodarbojaties ar sevi. Tāpēc, ka tā jūs bojājiet saviem bērniem dzīvi!

Tūliņ paskaidrošu savu pozīciju.

… vismaz bērni būs laimīgi…

Daudzi vecāki savu pozīciju paskaidro ar to, ka viņi vēlas, lai viņu bērni izaugtu veiksmīgi, nodrošināti, lai viņiem dzīvē būtu izvēles iespējas. Un tas viss tāpēc, lai viņu bērni izaugtu par laimīgiem cilvēkiem. Pamatota vēlme, jo paši vecāki nejūtas laimīgi un tāpēc vēlas, lai vismaz viņu bērni tādi būtu.

Taču mākslu būt laimīgam arī ir jāmācās, un bērni vienmēr mācās no saviem vecākiem, Tieši no viņiem pārņem uzvedības stereotipus un veido attieksmi pret dzīvi kopumā. Ko bērni var iemācīties no vecākiem, kuri paši sevi nemīl un par sevi nerūpējas? Iemācīsies pārstrādāties, dzīvot trauksmē un steigā, iemācīsies neuzticēties pasaulei un pašiem sev, bet neiemācīsies mīlēt un cienīt sevi un būt laimīgiem.

Un nav neviena cita, kas viņiem to iemācīs, ja vecāki paši to neprot!

“Neaudziniet savus bērnus, tas ir bezjēdzīgi, viņi vienalga būs līdzīgi jums. Audziniet sevi!”
Angļu sakāmvārds

Ja nevēlaties saviem bērniem tādu dzīvi, kāda ir jums, tad izlabojiet sevi un savu dzīvi. «Padariet sevi» par laimīgu cilvēku, tad arī jūsu bērni būs laimīgi cilvēki. Un nebūs nepieciešamība pēc neskaitāmiem attīstības pulciņiem. Ja jūs paši sāksiet nodarboties ar sevi, paši uzņemsieties atbildību par savu dzīvi un nenovelsiet atbildību uz valdību, priekšniecību, partneri u.t.t. Tad arī ar jūsu bērniem viss būs kārtībā.

Slēptais motīvs

Ir vēl viens slēptais motīvs: vecāki vēlas saviem bērniem iedot to, kā viņiem pašiem trūcis bernībā. Ļoti bieži šis motīvs izpaužas kā neapzināta vēlme kompensēt savus bērnu dienu deficītus. Un bieži vien vecāki aizmirst savam bērnam pajautāt, ko viņš vēlas. Ir filma «Interstate 60» («Трасса 60» ), kas stāsta tieši par to, noskatieties!

Vai arī otrādi, pajautā bērnam, ko viņš vēlas, un pēc tam paši fanātiski metas šīs vēlmes piepildīt. It kā vienīgais vecāku dzīves mērķis būtu lutināt savu bērnu, bet savu paša interešu un dzīves jēgas nav.

Mēs nevaram savu bērnu vietā nodzīvot viņu dzīves, nevaram pasargāt viņus no viņu pašu kļūdām. Tās vienalga viņiem pašiem būs savas. Bet, ja mēs nemitīgi cenšamies viņus pasargāt, tad atņemam viņiem iespēju pašiem kļudīties un iegūt savu dzīves pieredzi, nedodam iespēju viņiem pieaugt un realizēt savu potenciālu. Mēs paši padaram viņus par cilvēkiem bez iniciatīvas, infantīlus un tādus, kuri nezin, ko vēlas, kuriem nav sava viedokļa un dzīves pozīcijas, kuri nav norūdīti un neprot risināt visvienkāršākās dzīves situācijas.

Atkārtošos: vecāki, ja vēlaties izaudzināt laimīgus un veiksmīgus savus bērnus, lieciet viņus mierā un nodarbojieties ar savu dzīvi!

Meklējiet savas personīgās intereses un jēgu. Meklējiet to, kas darīs jūs laimīgākus, jo jūsu bērniem ir vajadzīgi laimīgi vecaki. Dzīvojiet pirmkārt sev un tikai tad – bērniem!

bernus auklet

Autors:  Oksana Butrima

Foto: Anna Redčenko
Tulkoja: Ginta FS

Nepastāvīgās vērtības

10390436_243286669195136_7329873538467832955_n

Kuru mēs varam uzskatīt par patiesi veiksmīgu cilvēku?

Pusaudžu problēma allaž ir tā, ka šķiet, it kā viss apkārt esošais, grasās tāds palikt uz mūžīgiem laikiem. Skaistules vienmēr paliks skaistules, populārie līdz savām vecumdienām būs deju plača zvaigznes, bet nelaimīgās, muļķīgās meitenes ar biželēm un bez draugiem, mūžīgi paliks nevainīgas.

Kad tev jau ir trīsdesmit, tu atskaties atpakaļ, un tev mati ceļas stāvus no tā, cik gan dzīves un cilvēki ļoti var mainīties. un cik reižu pēc kārtas tas var notikt!

Pazīstamā meitene, kas tik ļoti mīlēja iedzert aiz garāžām un aicināja tur puišus uz grupveida seksa seansu, apprecējās ar vienu no tiem “aizgarāžas” puišiem. Piedzemdēja septiņus bērnus pēc kārtas – pati sēž mājās. Izmācījās par krūts barošanas konsultanti, visi viņas bērn,i kā nomērīti – zilacaini, baltām sejiņām, spēlē klavieres, mācās mājās, nekad nav redzējuši TV un uzvedas kā eņģelīši

Bet šīs meitenes vīrs, iestājās mācīties kristīgajā seminārā un, vēl nedaudz, un šī meitene, ar kuru pieklājīgo meitenīšu vecāki ne tikai neatļāva, bet pat aizliedza draudzēties un pat sarunāties, drīz kļūs par mācītāja sievu. Velns parāvis, es kaut kam tādam neticētu, ja nebūtu to redzējusi pati savām acīm!

Pati skaistākā un iekārotākā no visām, kuras zināju, meitene, puišu neaizsniedzamais sapnis un ceļazvaigzne, apprecējās ar ideālo puisi, kurš drīz vien izrādījās galīgi neideāls. Meitene cieta, glāba

— «viņš taču bez manis neizdzīvos», uzbarojās līdz 150 kg, iekrita depresijā, pazuda uz desmit gadiem — kautrējās tikties ar draugiem, negribēja, lai viņi viņu tādu redz. Bet pēc tam pēkšņi aizravās ar jogu, iemīlējās vienreiz, tad – otrreiz, aizgāja no vīra, notievēja, atrada savu sapņu darbu, pārvācās dzīvot uz savu sapņu zemi — un, lūk, atkal viņa ir pati skaistākā un iekārojamākā no visām sievietēm, kuras jebkad dzīvē esmu sastapusi.

Līdz “kaulam” pareizais puisis. Es tādus vienmēr esmu mīlējusi, kaut mana mamma teica: ar viņu var nomirt no garlaicības! Viņš taču vienmēr visu darīja pareizi! Ar zelta medaļu pabeidza skolu, ar sarkano diplomu – universitāti, apprecējās ar tādu pašu pareizo meiteni, uzbūvēja ideālu karjeru, ģimenē trīs bērni, Šķiet, viņš nekad dzīvē nav darījis neko nepareizu vai nepārdomātu. Skolā tā dēļ par viņu vienmēr smējās. Pēc tam apskauda. Bet pēc piecpadsmit laulībā pavadītiem gadiem, viņš komandējuma laikā pēkšņi sastapa astoņpadsmitgadīgu meiteni — ar lielu blīkšķi pameta sievu un savus trīs bērnus, savu ideālo karjeru, tā, ka apkārtējie pat iepīkstēties nepaspēja. Viņš pārvācās no Maskavas uz mazu Sibīrijas ciematu pie šīs meitenes un plāno tur būvēt fermu. Visi, aizturējuši elpu, gaida, kas notiks tālāk..

Ļoti neglīts, apaļīgs puisis. Zēni, nez kāpēc, viņu cienīja un mīlēja, bet meitenes aiz muguras ķiķināja — viņš pēc kārtas iemīlējās katrā garāmejošā meitenē, bet pēc tam ļoti cieta. Nevarēja iestāties institūtā, aizgāja strādāt celtniecībā, tur ātri izvirzījās priekšniekos un beigās izveidoja savu celtniecības kompāniju. Apprecējās ar lielisku, skaistu meiteni. Skatās uz savu sievu un dievināšanas pilnā balsī saka: «Mums mājās pilnīgi pietiek ar vienu profesoru!» Viņa sieva patiešam ir profesore, un pasniedz mācības universitātē. Bet es atceros, kā viņš trīspadsmit gadu vecumā ar tādu pašu dievināšanas pilnu skatienu skatījās uz mani, un tagad man pat nedaudz skauž.

Fantastisks puisis, teicamnieks, kompānijas dvēsele un īsts skaistulis. Pateicoties vieglajai galvai  varēja pat nemācīties, valdzināja meitenes. Viņš to darīja tā, ka neviens neaizgāja apvainojies. Reiz gāja mājās no universitātes tusiņa un nedzirdēja no muguras tuvojošos soļus. Viņam iesita pa galvu ar metāla stieni, atņēma telefonu un maku, kurā bija 100 rubļu. No komas viņš attapās ātri, varētu pat teikt, ka paveicās. Tagad viņš dzīvo no invaliditātes pensijas, dažkārt viņu pastaigā pie rokas izved mamma vai tētis. Klasesbiedri regulāri nāk pie viņa ar produktiem vai naudu, slēpj acis un atri aiziet.

Līdzīgs gadījums. Arī gudrinieks, mammas lepnums un teicamnieks. Astoņu gadu vecumā pakļuva zem mašīnas riteņiem — gadu ilga rehabilitācija slimnīcās, mācījas no jauna noturēt galvu, staigāt un runāt. Protams, pēc tam vairs par nekādām mācībām runāt nevarēja — sāka bēguļot no mājām, narkotikas, sliktas kompānijas, milicija, nosacīts sods, pāraudzināšana. Vecāki izraudājuši visas asaras, pārstāja cerēt. Pēc uz desmit gadiem viņš pazuda un atgriezās kā nelielas ražotnes un veikalu tīkla īpašnieks. Apprecējās ar jau pieaugušu sievieti, kurai pašai jau bija divi bērni, viņiem piedzima vēl divi savējie. Cilvēki, kuri pie viņa strādā, nespēj vien slavināt viņu – esot tik augstsirdīgs un gudrs priekšnieks.

Jo vairāk tev gadu, jo vairāk tu redzi apkārt notiekošus cēlienus un kritienus. Tu redzi, kā izbijušās muļķītes pārvēršas par žilbinošām skaistulēm un otrādi. Un pēc tam atkal viss mainās. Tu redzi, kā labas meitenes sāk pļēgurot, bet sliktās meitenes kļūst par lieliskām mātēm. Tu redzi, kā cilvēki bankrotē, un pēc tam kļūst bagātāki, kā jebkad agrāk. Tu redzi, kā dzīve met tādus kūleņus un nāves cilpas, ka nevienai cilvēciskajai fantāzijai nebūtu iespējams ko tādu izdomāt..

Mana draudzene, meitene no ļoti nabadzīgas ģimenes, apprecējās ar ļoti bagātu puisi. Un piecpadsmit gaduis to vien darīja, ka audzināja bērnus un kopa sevi. Bet pēc tam viņas bagātais puisis krīzes laikā pazaudēja visu, iekrita depresijā, pagriezās gultā ar seju pret sienu, un tā nogulēja divus gadus. Šajā laikā draudzene apguva jaunu profesiju, noorganizēja savu ienesīgu biznesu, un pat atlika nedaudz naudas, lai vīram būtu ar ko sākt jaunu dzīvi. Ja es rakstītu stāstu, es noteikti uzrakstītu to, ka viņa sajuta savas naudas saldo garšu, brīvību un veiksmi. Taču patiesībā, nē. Kā tikko vīrs atkopās un sāka pelnīt, draudzene ātri aizvēra savu “bodīti” un atkal sāka dzemdēt bērnus un staigāt pa masāžām, krāsu konsultantiem un vokālajām nodarbībām.

Brunču mednieki kļūst par uzticīgākajiem vīriem, meitenes – karjeristes aizbrauc uz Tibetu mācīties dzen un pēc tam atgriežas, lai savā veiksmes ceļā sabradātu visu un visus. Viss plūst un mainās: «Viss pāries, — teica gudrais ķēniņš Zālamans, — un ari tas pāries».

Autors: Alīna Farkaš
Avots: http://fraufluger.ru
Tulkoja: ginta FS
Ieteica: Līga Šīrona

Pārmetuma graujošais spēks

11053168_378813752243285_4918793446356721335_n

Pārmetums jebkuras attiecības pārvērš verdzībā.

Vai esi ievērojis, ka daudzi cilvēki sarunājas pārmetumu un noniecināsanas valodā? Es domāju, ka tas kļuvis jau par savdabīgu komunikācijas veidu mūsdienu pasaulē. Daudzi cilvēki pat nejūt, ka viņi to dara un, protams, tas izsauc atbildes agresiju. Rezultātā uz līdzenas vietas rodas konflikts.

Pārmetumi ir psihoemocionālās vardarbības forma attiecībā pret otru cilvēku. Un daudzas ģimenes šādi dzīvo un audzina savus bērnus, un šis komunikācijas veids tiek nodots no paaudzes paaudzē.

Kas ir parmetums?

Tas ir apvainojums, kas tam cilvēkam, kuram tas adresēts, izsauc vainas sajūtu un vēlmi aizstāvēties

Protams, cilvēks sāk aizstāvēties, izsakot atbildes pārmetumus. Tas ir kā ping-pong spēlē, kur bumbiņas lomu spēlē vainas sajūta. Attiecības kļūst toksiskas un nepanesamas. Tā cilvēki viens otram atņem izvēles iespēju, jo tadās attiecībās vienmēr valda bailes būt vainīgam, un visas darbības vērstas uz to, lai izvairītos no vainas sajūtas.

Kā atpazīt pārmetumu?

Tas vienmēr izskatās kā “Paziņojums – TU”: “Tu atkal izdarīji kaut ko ne tā! Tu atkal rīkojies slikti! Tu visu dari nepareizi!” Tas vienmēr tiek pasniegts no pozīcijas: “Es tavu rīcību vērtēju kā sliktu”. Taču es nerunāju par sevi un savu attieksmi pret tavu rīcību, es runāju par tevi un es tevi nosodu.

Ja pārmetumu valodā komunicēt ilgāku laiku, attiecības neglābjami izirst. Un nav svarīgi, vai partneri izšķiras. Vienkārši attiecības kļūst naidīgas un toksiskas. Tādās attiecībās katrs no parneriem var saslimt (un parasti arī saslimst) ar nopietnām slimībām, kā arī viņu dzīvē sāk notikt nepatīkami un pat dramatiski notikumi.

Ar ko aizvietot pārmetumu?

Aiz pārmetuma vienmēr slēpjas kāda pārmetēja neapmierinātā vēlme, vajadzība. Tas nozīmē, ka viņš vēlas paprasīt kaut ko, taču, lai to izdarītu, izvēlas pārmetuma formu. To formu, pie kuras viņš ir pieradis savas attīstības procesā, pie kuras viņu pieradinājuši viņa vecāki. Bieži vien vecāki nezin, kā padarīt savu bērnu paklausīgu un ērtu, un tāpēc izvēlas manipulēt tieši ar šo pārmetuma formu un “spēlēt” uz bērna vainas sajūtas. Un mēs visi zinām, ka ar to cilvēku, kurš jūtas vainīgs, vienmēr ir vieglāk manipulēt. Un izaug tas bērns, kurš nemaz nezin, ka ir kāds cits veids, kā sarunāties, un protams, arī viņš pats saprot tikai šo – pārmetumu valodu. Zinot to, ka aiz pārmetuma stāv kāda vajadzība, to var aizvietot ar lūgumu.

Pārmetuma alternatīva ir lūgums.

Lūgums vienmēr ir “ES-paziņojums”. ja man kaut kas nepatīk tavā uzvedībā, man vienmēr ir izvēle, kā tev to pateikt: vai nu “tu esi slikts”, vai arī “es esmu apbēdināts, man tas nepatīk un es lūdzu tevi tā vairs nedarīt”. Šajā “Es-paziņojumā” nav pārmetuma un tādā veidā tu partnerī neradi agresiju un vēlmi aizstāvēties. “Tu mani nobiedēji!” vai “Es nobijos, nedari, lūdzu. tā vars!” Ja pamēģināsi katru savu pārmetumu pārvērst lūgumā, attiecības pārstās irt un veselība netiks traumēta.

Ir vēl viena svarīga lieta attiecībā uz lūgumu.

Reiz, strādājot pārī ar savu partneri pie tā, lai pārtrauktu viens otram izteikt pārmetumus, es pamanīju, ka arī lūgums var tikt nepareizi tulkots.

Lūgums ir tas, kas paredz iespēju gan piekrist, gan atteikt. Par to nevajadzētu aizmirst mirklī, kad lūdzat. Savukārt pārmetums nekad neparedz atteikumu, jo aiz tā vienmēr sekos vaina. Pārmetumā neietilpst tiesības atteikt un tas neparedz izvēles iespēju.

Tad, lūk, ir ļoti svarīgi lūgumu nepārvērst vardarbībā. Ja tev jau pateica “nē”, atstāj cilveku mierā. Tiesības pateikt “nē” ir katram cilvēkam – arī tev. Ja tu turpināsi pastāvēt uz sava lūguma izpildīt tavu vēlmi, tas neglābjami pārvērtīsies vardarbībā.

Patiesībā mēs parmetam tikai tāpēc, lai atņemtu otram cilvēkam tiesības mums atteikt.

Un šajā rīcībā nav mīlestības.

Padomā par to, pirms pārmet!

Avots: http://happyphilosophy.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mihails Labkovskis: Sveiks, Tēti!

tetis

Beidzot par to kāds ir uzrakstījis!

Gan dzīvē gan savā praksē esmu sastapis ļoti maz labu tēvu. Vīriešiem vispār nav raksturīgi būt labiem tēviem. Tas pat ir nedaudz pretdabiski. Viņi principā ir savādāki! Tēva instinkts ir mīts. Katrā gadījumā, ar to nepiedzimst. Tēvi bērnus mīl sociāli, viņi pieķeras tiem bērniem, ar kuriem pavada savu laiku, par kuriem rūpējas. Pat tad, ja tas notiek piespiedu kārtā…. Katrā gadījumā, sākumā.

Labs tēvs vienmēr ir pareizas sievietes uzvedības stratēģijas “produkts”. Apprecēties un piedzemdēt nav svarīgākais. Pats grūtākais ir “izaudzināt” savu vīru par rūpīgu un atbildīgu tēvu.

Un jāsāk būtu ar to, ka jau iepriekš, pirms grūtniecības, jānoskaidro, vai jūsu partneris grib un ir gatavs bērniem, vai ir gatavs visam tam, ar ko tas saistīts. Tikai tādā gadījumā jūs varēsiet no viņa kaut ko pieprasīt, dalīt atbildību uz diviem. Bet, ja noskaidrosiet, ka nav gatavs – labāk bērnu dzimšanu atlikt, vai arī godīgi pašai paļauties tikai uz sevi.

Lūk, gatavojos rakstīt par tēviem un vērsties pie viņiem – jau esošajiem un potenciālajiem, bet sanāca, ka atkal viss novirzās uz sievietēm. Tomēr viss ir atkarīgs no jums: atzīsim to. Atcerieties, kādu padomu deva nelaiķis dr.Spoks? Izgājāt no dzemdību nama, atdodiet bernu tēva rokās un pašas dodaties pie manikīra

Es pārspīlēju, bet doma skaidra? Tā ir pareizā.

Ļoti bieži sievietes atstumj savus vīrus no bērna gultiņas ar vārdiem: “te visam jābūt sterilam”. Vai izrauj bērnu no tēva rokām ar vārdiem: “uzmanīgi, vēl nometīsi”. Vai arī nakts vidū šūpojot bernu rokās, it kā čukst: “es pati, pati”

Bet pēc tam atbrauc mamma – vecmāmiņa, cilvēks- sievasmāte un apsardze pastiprinās. Plus daudzās ģimenēs ir pieņemts  algot aukli, pat divas. Tādā veidā starp bērnu un tēvu tiek noteikta distance – atsvešināšanas josla. Tiek uzskatīts, ka vecumā līdz bērna gadam, citkārt pat trim gadiem, nav tas laiks, kad vīrietis varētu “noderēt saimniecībā”. ja nu vienīgi aizskriet pēc pamperiem un sabučot savu saimi. Un, lūk, īstais moments ir palaists vējā!

Es ļoti bieži dzirdu visdažādāko vecumu tēvus runājam: “Ko gan ar viņiem darīt? Maziņš, siekalains, brēcošs, runāt neprot”. Viņiem tas ir neinteresanti, garlaicīgi un nedaudz bailīgi, kad iedomājas, ka nāksies pavadīt divatā ar bērnu stundu vai vairāk.

No Ļeva Tolstoja meitu atmiņu stāstiem: tēvs sāka ar viņām komunicēt pēc tam, kad viņām bija palikuši 20 gadi. Taču es domāju, ja jūs neesat precējušās ar Ļevu Tolstoju, jums ir iespēja “izveidot” no sava vīra lielisku tēvu.

Padomi par šo tēmu.

  • Ja bērns neguļ – normāls, jūs mīlošs vīrietis celsies pie viņa vismaz katru otro reizi. Galvenais, neapstādiniet viņu.
  • Nekad neatsakieties no piedāvātas palīdzības, nekādu “es pati tikšu galā”. Bet, ja palīdzība netiek piedāvāta, pašas aktīvi iesaistiet savu vīru bērna apkalpošanā. vajag izdarīt tā, lai laiku pa laikam nebūtu neviena cita, kurš var nomainīt pamperi. Peldināt vannā – tikai divatā ar tēti: “Man vienai tas ir grūti un nav droši” – un tā ir vistīrākā patiesība. Nesāciet mazgāt, kamēr viņš nav atnācis.
  • Staigāt ar bērnu tēvam ir svēta lieta. Lai tā būtu, sakiet: “Es gatavoju pusdienas, gaidu jūs pēc divām stundām”.

Apģērbt, izģērbt, likt gulēt – visu to var darīt kopā vai pēc kārtas. Jo agrāk jūs savā ģimenē ieviesīsiet tēva dalības bērna audzināsanā rituālus, jo labāks tēvs sanāks. Ir jābūt kādiem pienākumiem, kuri ir tikai tēva ziņā.

Un, vēl izmantojiet jebkurus iemeslus, lai biežāk bērnu ar viņa tēti atstātu tet-a-tet

Lai pierod: “Man jāatpūšas!”, “Man steidzami jāierodas poliklīnikā” – un aizskrien… Tajā nav nekā egoistiska un vieglprātīga – atcerieties, jūs “audziniet” sava bērna tēvu, jūs rūpējaties par savu ģimeni un tās nākotni. Tikai ieguldot savā bērnā laiku un spēku, staigājot, mainot pamperus, peldinot, ceļoties naktī ieaijāt, vīrietis ir spējīgs stipri pieķerties un iemīlēt savu bērnu. Starp citu, nav obligāti – savu personīgo.

Diemžēl pašiem šodienas tēviem bērnība ir pagājusi bez tēviem. Un tas nenozīmē, ka viņi auguši nepilnās ģimenēs, vai ari viņu tēvi bijuši alkoholiķi vai slikti cilvēki. Viņi vienkārši nenodarbojās ar savu dēlu auzināšanu, ne īpaši bieži piedalījās savu dēlu dzīvēs. Un tagad mums ir reāli bezpalīdzīgi vīrieši, kuriem nav ne jausmas kā pabarot, apģērbt, uzsēdināt savu bērnu uz poda… Un viņi saka: “Kā es varu zināt, ko viņš grib un kāpēc bļauj?”, “Kā ar viņu spēlēties, kad viņš vēl kājās nestāv?” No kurienes viņi vispār var zināt, ka tas jādara tēviem, ja viņu pašu stingrie tēvi un vectēvi uzskatīja bērnu audzināšanu par nevīrišķīgu padarīšanu? Ja kādam ir savādāk – es apsveicu! Pārējiem nāksies pirmo reizi ģimenē ieviest pareizas tradīcijas.

Pozīcija: “Es mājas nesu naudu un tas ir mans ieguldījums! Ko jūs vēl vēlaties?”, vēl vairāk – “es strādāju, nogurstu un man nav nekādas vēlēšanās krāmēties ar jūsu puņķiem un asarām” – es uzskatu par stulbu un absolūti nepieņemamu.

Tēvs ir ne tikai barotājs, bet arī cilvēks, kurš piedalās bērna audzināšanā, kurš komunicē ar saviem bērniem, interesējas par viņu dzīvi, viņš ir cilvēks, uz kuru bērns var paļauties un justies kopā ar viņu drošībā! Tikai tā vecāki var izaudzināt veselus, par sevi pārliecinātus cilvēkus, nevis neirotiķus ar uzmanības deficītu un veselu gūzmu dažādiem kompleksiem.

Pats sliktākais, ko dzīves scenārijā izvēlēties, ir slikta sekotāja loma. Un diemžēl, visbiežāk tēvs šo lomu arī spēlē. Un te nu viņš kā idiots pavelkas uz parastu sievišķīgo provokāciju: “Ej un tiec galā, es vairs nevaru!”, ka viņš sāks aurot, vai paņem siksnu, tā vietā lai mierigi teiktu: “Dēls, kas nupat notika?” Un katrā šādā scenā vainīgi ir abi – gan māte, kura “nogrūž” bērnu tēvam, un bieži izmanto draudus: “pateikšu tēvam”, gan tēvs, kuram vieglāk izlamāties nevis pārkārtot ģimenes attiecību sistēmu.

Ar tēviem ģimenē ir vēl viena problēma – greizsirdība.

Dažiem vīriešiem tās ir gatavās šausmas, kad sievietes uzmanība pārslēdzas no viņa uz bērnu. Ja vīrietis ir infantīls, tad viņš šajās situācijās ļoti mocās. Un vairums agresijas gadījumu ģimenēs ir tieši šī iemesla dēļ – tieši greizsirdības dēļ.

Man reiz konsultācijā bija kliente, kura ar šausmām stāstīja, ka ik reizi, kad uz dīvāna sēž visa ģimene – viņa, vīrs un mazais dēls, dēls regulāri tiek, it kā nemanāmi, nogrūsts no dīvāna, lai pats vīrs varētu ieņemt vietu blakus sievai. Nu, ko tur teikt? Bērni, īpaši pavisam maziņi, patiešām prasa 100% mātes uzmanību, un tomēr, būtu jābūt tik gudrai, lai pamanītos attiecību līmeni “sieviete- vīrietis” nepārvērst attiecību limenī “vīrietis-vīrieša bērna māte”. Tas nav viegli, bet ir svarīgi, un iespējams, tikai ar noteikumu, ka starp laulātajiem valda mīlestības un draudzības attiecības

Ļoti svarīga vīriešu atšķirība pieejai bērna audzinašanā ir tā, ka viņi ir ambiciozāki kā sievietes, un pastavīgi nomoka bērnus ar savām lielajām cerībām. Viņiem vienmēr šķiet, ka viņu bērns nav pietiekami veiksmīgs! Un šīs it kā neattaisnotās cerības, pārvēršas bērnu neirozēs.

Es esmu redzējis ļoti daudz traģēdiju un bērnu asaru, kad 12 gadīgas meitenes tiek sūtītas uz Londonas vai Bernes skolām, kad dēliem pret savu gribu ir bijis jāstājas Augstākajā Ekonomikas skolā vai pareizajā MVU fakultātē, tikai tāpēc, ka tētis tā nolēma. Jo tētis pats kādreiz bija gribējis tur macīties («что отцы не допели,— мы допоем!»)

Vai arī, kādas 7 gadīgas meitenes tēvs stāstīja, ka meita nodarbojas ar mākslas vingrošanu, bet tur viss ir ļoti stingri, un, ka viņš ar treneri vienojās par to, ka līdz 12 gadu vecumam tas bērnu “nelauzīs”. Ar to pašu vēloties pateikt, ka viņš nav tik traks kā visi parējie vecāki…. Pēc manām domām, tas vispār ir briesmīgi, pieļaut domu, ka tavu bērnu “lauzīs”.

Mammas, attiecībā uz mācībām, tik traki neuzvedas, jo bernu veselība viņas uztrauc vairāk kā sekmes skolā. Bet tēvu ambīcijas šajā tēmā uzzied ļoti krāšņi.

Tas pats ir ar kontroles tēmu – īpaši meitenēm. Te nu tēvi uzvedas īpaši agresīvi, cenšoties stingri ierobežot meitu brīvību – ne tik daudz aiz vēlmes pasargāt no nepatikšanām, bet gan atkal deļ tās pašas greizsirdības.

Nedaudz vēl par šķirtajiem tēviem.
Ir vīriešu kategorija, kuri aiziet pie citas sievietes, izveido jaunu ģimeni, tur piedzimst bērni, bet par “iepriekšējiem” aizmirst. Un arī šādu vīriešu nav nemaz tik maz.. Te nu atkal paceļas jautājums par tēvu jūtu sociālo dabu – ir šeit kaut kas no teiciena: “no acīm prom, no sirds – arā”.

Bet tiem, kuri šobrīd ir šķīrušies un uztur attiecības ar bērniem, ir raksturīgas divas kļūdas.

Pirmā kļūda: satikšanās laikā “ieslēgt skolotāju” un visu tikšanās laiku uzdot kontroljautājumus par mācībām, atzīmēm, disciplīnu, papildnodarbībām, “par ko gan tu domā?”, un “tagad beidzot ir jāsaņemas”

Otrā svētdienas tēvu kļūda – sarīkot nepārtrauktus svētkus. Pārvietoties no kinoteātra uz kafejnīcu, tad uz zooparku, tad – karuseļiem, pēc tam iepirkties lielveikalos, tad atkal picērija, un tā – bezgalīgi..

Bet bērnam šajā laikā kā svaigs gaiss ir vajadzīgas normāla cilvēciska komunikācija un attiecības. Lai tētis jautātu par to, kas bēnu uztrauc, lai justu viņa garastāvokli, interesētos par bērna attiecībām ar draugiem un pretējo dzīmumu.

Bet nākas konstatēt, ka tā vietā, lai normāli komunicētu, tēvi loti bieži atpērkas ar mantām, bet vēlāk, labākajā gadījumā, apmaksā mācības.

Savas uzmanības vietā piedāvāt naudu – tā pie mums ir ierasta situācija. Kā arī vīriešu infantīlisms un negatavība uzņemties atbildību. Plus emocionālā neattīstītība, kad vīrietis neprot paust labas emocijas, pat normāli neprot apskaut savu bērnu, toties lieliski prot paust savu agresiju… Tie visi ir mūsu sabiedrības dzīves fakti. Taču ar to visu ir iespējams strādāt. ja vien būtu tāda vēlēšanās.

Un noslēgumā es mēģināšu vērsties tieši pie stiprā dzimuma:

  • neprecieties, vai nepiekrītiet sievas vēlmei dzemdēt, ja nejūtiet sevī vajadzību kļūt par tēvu. Ideāli, ja jūs esat gatavi un ļoti to vēlaties, un, galvenais jums pietiks tam spēka un laika.
  • attīstiet savu emocionalitāti, mācieties dod un saņemt mīlestību, mācieties just un paust savas jūtas.
  • ja vēlaties, lai jums būtu patiesas, uzticēšanās pilnas attiecības ar bērniem, negaidiet, kamēr viņiem paliks 15 gadu – peldiniet, mainiet pamperus, barojiet no pudelītes, celieties naktī, kad viņi raud, pastaigājaties pa dienu, esiet blakus vienmēr – ne gluži fiziski, bet domās un dvēselē.
  • mācieties spēlēties, šķietami bezjēdzīgas bernu spēles.
  • nemociet savus bērnus ar savām gaidām un cerībām, neaudziniet viņus par teicamniekiem, kosmonautiem, biliem geitsiem, akadēmiķiem landauiem – pieņemiet viņus tādus, kādi viņi ir…

Ja kādam ir bijis tētis, kurš visu to ir pratis…. Cik gan mēs viņam esam bijuši pateicīgi, pareizi? Mūžam pateicīgi.

Tie, kuriem bija un ir tādi tēvi – ir izauguši par sevi pārliecinātiem cilvēkiem un, protams, laimīgākiem, veselākiem par visiem parējiem…
Autors: Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta FS

Atcerēties

rozhu lauks1

Vecais, gudrais ķīnietis gāja pa sniegotu lauku, kad ieraudzīja padzīvojušu sievieti, kas rūgti raudāja.

— Kāpēc tu raudi? — viņš jautāja.
— Tāpēc, ka es domāju par savu dzīvi: jaunību, skaistumu, kuru agrāk redzēju spogulī, un par vīrieti, kuru mīlēju. Dievs ir cietsirdīgs, ka devis spēju atcerēties. Viņš zināja, ka atcerēšos savas dzīves pavasari un apraudāšos.

Vecais, gudrais vīrs stāvēja laukā un uzmanīgi skatījās vienā punktā un domāja. Pēkšņi sieviete pārtrauca raudāt:

— Ko jūs tur redzat? — viņa jautāja.
— Rožu lauku, — atbildēja vecais, gudrais vīrs. — Dievs bija tik augstsirdīgs pret mani, ka deva man spēju atcerēties. Viņš zināja, ka ziemā es vienmēr varēšu atcerēties pavasari un pasmaidīt.

Autors: Paulu Koelju
Tulkoja: Ginta FS

Lepnība: vai patiešām Tevī tās nav?

lepnība5
Lai dievs dod bagātam palikt, bet lepnam nē.
(Latviešu sakāmvārds)
Pirms daudziem gadiem man skolotāja teica: “tevī ir tik daudz lepnības, pacenties tikt ar to galā”. Tad īsti nesapratu, ko viņa ar to gribēja teikt, jo man šķita, ka tā nu gan nav taisnība, un manī tās noteikti nav. Šķiet, gadiem ejot, esmu pielikusi daudz pūļu, lai strādājot ar sevi, atbrīvotos no jekuriem ieradumiem, kas varētu liecināt par lepnību manī. Un tomēr, izlasot šo sarakstu, es saprotu, ka priekšā vēl tik daudz darba un tik garš ceļš ejams. Lai varētu sevī ar kaut ko strādāt, ir labi, ja varam šo “kaut ko” atpazīt. Un tāpēc piedāvāju jums šo lepnības pazīmju sarakstu, jo, iespējams, tas palīdzēs jums ieraudzīt sevī ko tādu, ko nevēlējāties redzēt, attiecīgi palīdzēs no tā atbrīvoties.
  1. Nesatricināma pārliecība par to, ka man vienmēr ir taisnība.
  2. Pamācoša noskaņa attiecībā pret citiem (attieksme pret citiem no augšas).
  3. Personīgā svarīguma sajūta.
  4. Sevis un citu pazemošana, noniecināšana (piemēram: “es esmu tāds grēcinieks”)
  5. Doma par to, ka esmu labāks par citiem.
  6. Lielība.
  7. Citu cilvēku nopelnu piesavināšanās.
  8. Oponenta vai konkurenta nostādīšana neērtā situācijā.
  9. Manipulēšana ar citiem cilvēkiem sava labuma gūšanai.
  10. Tieksme kontrolēt situāciju, atsakoties uzņemties atbildību (sūdzēšanās par to, cik viss ir slikti, bet kad piedāvā pārņemt iniciatīvu, tad atrunājas ar to, ka nav laika).
  11. Pastavīga vēlme būt uzmanības centrā.
  12. Augstprātīga attieksme un uzvedība.
  13. Citu cilvēku uzlūkošana no augšas.
  14. Pastavīga steiga un vēlme spoguļoties spogulī.
  15. Izrādīt savu apģērbu un talantus, kas varētu liecināt par turīgumu un pārākumu.
  16. Atteikšanās no palīdzības.
  17. Uzņemties uz sevi vairāk darbus, nekā var izdarīt.
  18. Pārmērīgs darbs, kas izraisa veselības problēmas.
  19. Uzmanības pievēršana sev.
  20. Pļāpīgums un tieksme runāt par savām problēmām.
  21. Tieksme apvainoties.
  22. Pārmērīga jutība vai nejūtīgums.
  23. Pārmērīga aizņemtība ar savu personu.
  24. Domāšana par to, ko citi par mani domā un runā.
  25. Sarežģītu vārdu izmantošana, apzinoties ka citi tos nesaprot.
  26. Sava niecīguma sajūta (esmu tik mazs, melns un vājš, ka neko nevaru izdarīt).
  27. Nepiedošana ne sev, ne citiem.
  28. Atteikšanās mainīties, vai domāt par to, ka vajadzētu mainīties.
  29. Cilvēku sadalīšana pēc “hierarhijas” – kurš labāks, kurš svarīgāks, un pēc tam komunikācija ar tiem, atkarībā no viņu ieņemamā stāvokļa šajā hierarhijā.
  30. Doma par to, ka esi svarīgāks par citiem, jo tu dari svarīgāku darbu kā citi,
  31. Pārņemtība ar darbu un vēlme saņemt atzinību par visu, ko dari.
  32. Kategoriska neuzticēšanās citiem cilvekiem, Dievam u.t.t.
  33. Pārliekas rūpes par to, kādu iespaidu esi atstājis uz citiem cilvēkiem.
  34. Doma par to, ka stāvi augstāk par Likumu un esi īpašs Dieva dēls vai meita.
  35. Elka radīšana sev un citiem.
  36. Savas uzvedības manieres mainīšana artkarībā no tā, ar tu ko runā.
  37. Nepateicība.
  38. “Mazo cilvēku” ignorēšana.
  39. Neuzmanība. Tā saistīta ar to, ka esam vairāk koncentrēti uz sevi un nevis uz izzināmo objektu.
  40. Sava lepnuma un citu problēmu neapzināšanās («man viss kārtībā»).
  41. Sarunā izpaužas saērcināts tonis, īgnums.
  42. Balss pacelšana dusmās un īgnumā.
  43. Doma par to, ka vajadzētu kadu pārmācīt
  44. Runāšana ar cilvēku pazemojošā tonī.
  45. Konflikts ar Dievu.
  46. Nepakļaušanās Dieva gribai. Piemēram, garīgo autoritāšu un zinošu cilvēku kritizēšana.
  47. Sevis necienīšana (darbības, kas izraisa ciešanas).
  48. Nesaprātīgums un neapdomība (nerēķināšanās ar sekām).
  49. Negodīgums pret sevi un citiem.
  50. Nespēja piekrist kompromisam.
  51. Tieksme vienmēr izteikt pēdējo vārdu («Jums ir taisnība, bet…»).
  52. Nevēlēšanās dalīties ar savām zināšanām, lai paliktu situācijas noteicējs un kontrolētājs.
  53. Negodīgums attiecībās ar sevi un citiem cilvēkiem.
  54. Neuzmanība pret savu “iekšējo bērnu”.
  55. Neuzmanība pret savu fizisko ķermeni (tā pastavīga “nodzīšana”)
  56. Doma par to, ka tev pašam viss jādara, jo neviens cits labāk par tevi to neizdarīs.
  57. Doma par nepieciešamību risināt citu problēmas (īpaši kad mūs neviens par to neprasa).
  58. Atgādināšana citiem cilvēkiem par viņu kļūdām.
  59. Aizspriedumainība attiecībā pret cilvēkiem ar citu ādas krāsu un izskatu.
  60. Pārmērīga cieņa pret sevi.
  61. Lepnība par ieņemamo amatu vai sabiedrisko statusu.
  62. Sarkasms. Vēlme pasmieties vai ņirgāties par citiem, aizskart citus. Melnais humors.
Mēs katrs varam šo sarakstu izanalizēt, papildināt un tad pieņemt lēmumu, ko ar to visu darīt..

Lieliska rekomendācija ir aizvietot šīs īpašības ar citām, kas darīs mūs labākus un laimīgākus

  1. Pazemība;
  2. Labestība,
  3. Mīlestība
  4. Līdzjūtība;
  5. Pieticība
  6. Uzticēšanās cilvēkiem;
  7. Godīgums;
  8. Gods;
  9. Sadarbības gars;
  10. Dieva kā Radītāja pieņemšana un godāšana.