Sazvērestība pret sevi

183516_187794217927310_7215285_n

Es ievēroju, ka dažkārt es izdaru ko tādu, pēc kā man nav īpaši labi. Pēc darba nogurusi dodos mājās un mazgāju grīdu, tā vietā, lai apsēstos un paēstu. Līdz naktij nosēžu pie mācībām. Metos palīdzēt, bet pēc tam atklāju, ka tērēju laiku, kas man pašai ir ļoti nepieciešams. Tā saplānoju savu dienu, ka vakarā spēka pietiek vien aizvilkties līdz gultai, iekrist tajā un aizmigt.

Pirmais solis: ievērot savu uzvedību, attieksmi, kura šobrīd vairāk traucē kā palīdz

Tas viss notiek kā atskaņa uz daudzajiem neuzmanības pret sevi gadiem.
No sākuma vecāki pret bērnu izturas kaut kādā veidā. Pēc tam bērns pret sevi izturas tādā pat veidā. Šis uzvedības scenārijs ir ļoti spēcīgs. Pieaudzis cilvēks turpina darīt ar sevi to, ko ar viņu darīja vecāki. Piedāvāju tev papētīt, kādu vēstījumu Tu esi saņēmis. Tālāk pastāstīšu par to, kādu vestījumu tu esi ielāgojis.

Lai būtu skaidrāk, iedomājies piektklasnieku.
Viņš/viņa atnāk mājās ar divnieku matemātikā. Apsēžas mācīties. Mamma ierauga atvērto dienasgrāmatu. Un kāda ir viņas reakcija? Droši vien katrs no mums atcerēsies sevi. Es pastāstīšu par to, kādi ir varianti. Iekavās ierakstīšu, kādu pieredzi bērns tajā vai citā gadījumā saņem.

1. Mamma interesējas par to, kāpēc ir divnieks. Saka: man ļoti žēl, ka tev tā sanāca. Piedāvā savu palīdzību vai noalgo privātskolotāju. (Mamma mani redz. Es viņai esmu svarīgs, varu rēķināties ar viņas atbalstu).

2. Manam zelta puisēnam divnieks? Visi skolotāji ir maitas! Kā viņa varēja ielikt divnieku? Viņa nenovertē manu bērnu! Jāiet uz skolu runāties, lai taču viņa beidzot ierauga potenciālu! (Es esmu labāks par visiem. Baidos mammu sarūgtināt un izrādīties sliktāks par citiem).

3. Kā tu tā varēji!? Es tev visu savu dzīvi atdevu, bet tu esi tik nepateicīgs(a). Viss(a) tēvā! (Es pie visa esmu vainīgs. Ir slikti būt kā tētim).

4. Mamma vispār neieskatās dienasgrāmatā. Viņa ir piekususi, viņai ir sava dzīve, jaunāki bērni, sarežgītas attiecības, smags darbs… Mammai ir vienalga. (Es mammai neesmu svarīgs. Man nāksies ātrāk pieaugt un tik pašam galā).

5. Mamma uztaisa aukstu sejas izteiksmi un divas dienas nerunā ar bērnu, rada iespaidu, ka bērns neeksistē. (Es neeksistēju. Manis nav.)

6. Apvaino, saukā par stulbu, ieliek kaktā un neļauj iet ārā rotaļāties ar citiem bērniem. (Es šaubos par savām spējām un talantiem. Mamma mani nosoda, bet nepalīdz. Nākamo reizi labāk samelot).

7. Paņem siksnu un uzskatāmi parāda, kādas atzīmes drīkst saņemt un kādas nedrīkst. (Pret mani drīkst izturēties cietsirdīgi. Drīkst pārkāpt manu drošību. Es esmu vainīgs pie šīs agresijas).

8. Šantažē, draud visu izstāstīt tēvam, ja bērns nesāks labāk mācīties. (No tēva ir jābaidās. Mani drīkst šantažēt un es arī drīkstu šantažēt).

Varbūt arī tev bija kas līdzīgs. Vai arī cita pieredze attiecībā uz divniekiem un vecākiem. Jebkurā gadījumā, mēs iemācījāmies, kā vajag izturēties pret sevi. Var daudzus gadus nekomunicēt ar saviem vecākiem, taču bērnu dienu pieredzi neizdzēst.

Bērns līdz noteiktam vecumam nevar kritiski analizēt vecāku izteikumus. Viņš automātiski piekrīt, jo no viņiem ir atkarīga viņa izdzīvošana. Katram cilvēkam ir savs kopums uzstādījumu-introjektu, kuriem viņš apzināti vai neapzināti seko. Par šī introjekta pārkāpšanu viņu sodīja. Pats briesmīgākais ir zaudēt mīlestību, uzmanību un mātes rūpes. Bērna domāšana ir melni-balta. Viss ir vai nu absolūti labi vai totāli slikti. Bērns vēl nav pieaudzis, lai ieraudzītu sarežģīto dzīves kopainu. Rodas sasaiste. Ja es uzvedos saskaņā ar uzstādījumu, tātad mani mīl un esmu drošībā. Ja es pārkāpju šos uzstādījumus, mani nemīl un es esmu pakļauts dzīvības briesmām.

Es atceros savus introjektus, kas uzpeld ikreiz, kad es rīkojos ne pēc noteikumiem. “Ir jādalās. Sākumā parūpējies par citiem. Un, ja nu kādam tas vairāk vajadzīgs? Nedrīkst būt skops, jo pēc tam ar tevi arī neviens nedalīsies? Nepatīk apģērbs? Nekas! Toties tas ir silts un ērts. Japalīdz, nedrīkst slinkot. Nu un tad, ka negribi un esi piekusis. Vajag!”

Kādus atceries tu?

Trešais solis: definē pieprasījumu

Piemēram, es ievēroju, ka ignorēju savu nogurumu. Atklāju vecāku vēstījumu: “Nu un tad, ka negribi?! Vajag!”. Ne vienmēr saņēmu palīdzību, vai arī saņēmu to,  ar vainas un bezspēcības sajūtu. Man tās ir savstarpēji saistītas, tāpēc, ka es ļoti baidījos izrādīties slikta un zaudēt mīlestību. Tāpēc iemācījos ignorēt ķermeņa signālus. Es gribu iemācīties biežāk ievērot savu vēlmi atpūsties un izvēlēties to, neskatoties uz rodošos vainas sajūtu.
Ceturtais solis: es palīdzu klientiem noformulēt pieprasījumu, ar kuru pēc tam strādāt. Ar aprakstīto pieprasījumu es strādātu sekojoši:

– Atklāt un izdzīvot mazā klienta sajūtas pret saviem vēl  jaunajiem vecākiem. Ieraudzīt atšķirību no patiesajām viņu attiecībām.

– Pievērst uzmanību klienta pozai, elpošanai, ķermeņa impulsiem, kas saistīti ar aktuālo tēmu. Mācīt klientam sajust sevi.

– Paskaidrot, ka iemaņas mobilizēties un darīt daudz viņam tā arī paliks. Tikai palašinās darbību izvēle.

– Izpētīt, cik ļoti šis introjekts viņam nepieciešams šobrīd, kādu nozīmi un jēgu viņš tam piešķir.

– Kopā ar klientu noformulēt jaunu aktuālu uzstādījumu.

– Atbalstīt klientu tajā, lai viņš pamēģinātu pret sevi izturēties ar lielāku sapratni, rūpēm un mīlestību. – – – Darīt pa jaunam.

Rūpējies par sevi!

Avots: arhisomatika
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu.

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sievietes karma

karma1

Paši izplatītākie karmas veidi ir iemūžināti pasakās, mītos, literatūras darbos un plaši pazīstami cilvēces vēsturē. Lai nosacīti apzīmētu karmas tipus, psihosomatiķi izmanto šos personāžus. Šobrīd ir atzīmēti septiņi sievietes nobriedušas karmas veidi.
Tie ir galvenie, taču arvien biežāk sastopami ir jauktie, kuros apvienoti vairāki karmas tipi, kuros mēs katra varam sevī ieraudzīt.

✿ Ideāliste
Šī sieviete baidās no reālās dzīves. Viņa sapņo par kaut kādu īpašu, skaistu dzīvi un ignorē nepatīkamo realitāti, vienkārši nevēlas to ievērot. Viņai šķiet, ka realitāte ir viņas necienīga, ka viņai vajadzīga kaut kāda cita dzīve. Viņa visbiežāk dzīvo sapņos par nākotni, kurā, kā pēc burvju nūjiņas mājiena, viss brīnumainā kārtā sakārtosies un būs labi. Gadiem ejot, kad noskaidrojas, ka pats no sevis nekas nemainīsies, “Ideāliste” jūtas ļoti vīlusies un nožēlo pagātni un garām palaistās iespējas.

Tāda sieviete visbiežāk savu dzīvi palaiž garām, jo tagadnē viņas nav: sākumā dzīvo sapņos, pēc tam – nožēlā. Un dzīve tajā pat laikā paiet. Tādām sievietēm ir lielas grūtības izveidot ģimeni – viņas visu mūžu var sapņot par lielu mīlestību, taču tā arī neatrast pietiekami cienīgu šīs mīlestības “objektu”.

Kad “Ideāliste” pārvar savas negatīvās programmas un pārstāj baidīties no reālās dzīves, viņa ļoti veiksmīgi sasniedz Dvēseles un ķermeņa harmoniju, jo pateicoties tam, ka viņai ir pacilāta un smalki jūtoša Dvēsele, viņa ir spējīga mainīt pasauli sev apkārt un pietuvināt to pilnību par kuru sapņoja.

✿ Guļošā Skaistule
Viņa visu mūžu gaida savu skaisto princi. Iespējams, viņai jau ir 40 gadu, bet viņai vēl joprojām šķiet, ka 18. Un, lūk, viņš atjās savā baltajā zirgā, noskūpstīs viņu un tad sapnis beigsies un sāksies īstā dzīve. Viņa izjūt dzīves garšu, sapņo pilnībā to izbaudīt. Viņā dzīvo ārkārtīgi lielās alkās pēc mīlestības un viņai ir milzīga atdeves spēja mīlestībā. Taču viņa sapņo par “ne šīs zemes” mīlestību. No reāliem vīriešiem “Guļošā skaistule” izvairās, jo viņai šķiet, ka tie ir pārāk rupji, primitīvi un var sagraut viņas maigo Dvēseli.

Viņa izdomā sev elkus, iemīlas tajos un jau pirmajā tikšanās reizē, saskaroties ar realitāti, viļas.

Kā likums, viņai ir negatīva seksuālā pieredze, tāpēc, ka esot intīmās attiecības, viņa nesaņem šo “debešķīgi pasakaino sajūtu”, par ko sapņojusi.
Viņa nespēj saskatīt un pieņemt reālus, parastus cilvēkus, nemaz necenšas tos saprast un visu laiku salīdzina tos ar savu izdomāto ideālu. Patiesībā viņai vieglāk mīlēt no attāluma savu izdomāto tēlu.

Viņa baidās no reālas mīlestības ar tās reālajām problēmām.
Kad “Gulošā skaistule” pārvar negatīvās programmas, viņa pēkšņi sāk redzēt un novērtēt reālos cilvēkus. Viņa pārstāj baidīties no reālas mīlestības. Un viņai izdodas sastapt cienīgu cilvēku, kuru spēj iemīlēt. Un tad arī viņa nodzīvo savu pilnvērtīgo sievietes dzīvi un realizē patiesi izcilas savas Dvēseles spējas ģimenes dzīvē.

✿ Mīļotā
Viņa nespēj pārciest vientulību. Vina jūtas vāja un pazaudējusies, ja blakus nav vīrieša – stiprā pleca, uz kura atbalstīties. Viņa ir gatava iemīlēties visos pēc kārtas un apprecēties ar pirmo pretimnācēju – lai tikai nebūtu viena; un dažkārt viņa mēdz būt absolūti neizvēlīga.

“Mīļoto” burtiski ir jānes, jo viņa pati  it kā nespēj virzīties pa dzīvi. Viņa ļoti ātri nogurdina to cilvēku, kurš viņai ir blakus. Šī tipa sievietes ļoti bieži mīl pieprasīt no vīrieša pastāvīgu uzmanību, “izvilkt” naudu, izdīkt dāvanas un bieži vien rīko scēnas un histērijas, ja nesaņem kāroto.

Kad “Mīļotā” pārstāj cilvēkiem “piesieties” ar savām prasībām pēc maiguma un siltuma, tad šis siltums un maigums sāk nākt pie viņas pats. Izaugot no šī scenārija, viņa kļūst ļoti maiga, mīloša un rūpīga. Un viņas turpmākā dzīve ir pilna mīlestības.

✿ Žanna d`Arka
Viņas devīze ir: “Visi, kas mani mīl, aiz manis!”. Ievēro, nevis “pie manis”, bet “aiz manis”. Viņa baidās no reālas mīlestības un ar prieku ved vīriešus kaujā nevis atdodas tiem. Baidās izskatīties vāja un, kā likums, savu dzīvi velta cīņai par kādu augstāku mērķi. Tas ir sievietes-cīnītājas tips. Uz āru neizrādītais un neizpaustais maigums burtiski plēš viņu uz pusēm, taču viņa neļauj tam izpausties un savas neiztērētās emocijas “palaiž” uz āru kaujas laukā.

Arī šādas negatīvas programmas ir pārvaramas. Kad šāda sieviete atbrīvojas no tām, viņu vairs nevar pazīt. Viņa lieliski realizējas ģimenē un profesijā: drosmīga, izlēmīga, mērķtiecīga, šī sieviete ļoti daudz ko sasniedz. Taču viņai ir jāiemācās mīlēt un pieņemt mīlestību. Mīlēt sevi, pirmkārt.

✿ Matrjoška
“Matrjoška” ir diezgan neelastīga un mazkustīga figūra ar lielu inerci: ja reiz ripo, tad to grūti ir apstādināt, ja stāv uz vietas, tad grūti izkustināt. Tā arī sieviete–Matrjoška ilgi un nogurdinoši sūdzēsies par dzīvi, par vīru, par bērniem, par to, ka naudas mūžīgi trūkst, taču, neskatoties uz to, nepakustinās ne pirkstu, lai kaut ko mainītu.
Viņa neievēro, ka viņai iekšā (kā maziņa matrjoška lielajā) ir paslēpti ļoti daudzi nerealizēti talanti. Viņai ir slinkums tos atklāt un realizēt. Viņa uzskata, ka ir neveiksminiece un nesaprot to, ka viņas problēmas, tapat ka to risinājumi, ir viņā pašā; viņai sķiet, ka tikai apkārtējā pasaule ir netaisnīga.
Tāda sieviete ļoti bieži žēlojas, ka nespēj atrast pietiekami labu vīru – viņai mūžīgi gadās vieni vienīgi dzērāji un slaisti.
Kad viņa pārvar šīs programmas, tad beidzot atklāj savus talantus un spējas, pārstāj baidīties pieņemt lēmumus un darīt, viņa kļūst par harmonisku personību, kļūst patstavīga un brīva, iemācās būt saimniece savā dzīvē un viegli sakārto savu privāto dzīvi tā, kā pašai tas tīk. Un viņas labākās īpašības: labsirdība un Dvēseles tīrība izpaužas pilnībā un nes prieku gan pašai gan apkārtējiem.

✿ Mamma
Šī sieviete pēc savas būtības ir aizstāvis un palīgs, pat tad, ja pašai nav bērnu. Viņa ikvienu piesegs ar savu plato muguru. Protams, tādējadi viņa sev pievelk vājos, infantilos vīriešus – “mūžīgos bērnus”. Tāda sieviete visbiežāk cieš no tā, ka vīrietis pārstāj par viņu interesēties kā par sievieti. Bet viņš taču viņu uztver kā mammu, nevis sievu.

Darba kolektīvā “Mamma” arī uzņemas “vilkt” visu viena. Savus pašas bērnus viņa nelaiž klāt nevienam atbildīgam darbam, cenšas nosargāt un paslēpt no dzīves. Viņas bērni nereti  izaug infantili, vāji un nepatstāvīgi. Zem savas pārmēru lielās atbildības nastas šī sieviete parasti pavisam aizmirst sevi un tas noved pie nervu sabrukuma un izdegšanas. Tādu sieviešu lielākā problēma ir tā, ka viņas prot atdot, bet absolūti neprot saņemt, tajā skaitā – arī mīlestību.

Kad šī sieviete atbrīvojas no savām programmām, viņa beidzot var atslābināties, atbrīvoties no nepārtrauktās spriedzes. Viņa pārstāj baidīties no atkarības, un iemācās pieņemt mīlestību un būt mīlēta – un beidzot kļūst īsta sieviete, mierīga un līdzsvarota, tajā pat laikā, paliek lieliska vadītāja, līdere ģimenē un darbā.

✿ Pelnrušķīte
Tipiska labā meitene no nelabvēlīgas ģimenes. Lieliska darbiniece, ļoti cenšas visu darīt pareizi, visu paspēt un par visu atbildēt. Šai meitenītei būtībā nav bērnības, un viņa praktiski no mazām dienām kļūst pieaugusi. Viņa nesaprot bērnu spēles, izklaides un trakulības. Viņu vada viens vienīgs vārds “vajag”. Viņa izaug ļoti “pareiza” un nopietna.  Viņa nepieļauj ne mazāko flirtu un vieglprātību. Kā likums, viņa atrod vīrieti no labklājīgākas kā vinai ģimenes.

Strādīgā “Pelnrušķīte”, ieejot citā ģimenē ļoti ātri kļūst par mājkalpotāju un kalponi. Pie kam visi viņas vīra radi uzreiz saprot, ka viņai pa spēkam ir it viss, un tāpēc tie atdod viņas rokās visu saimniecību.

“Pelnrušķīte” nezin, ko nozīmē dzīvot sev, savai labsajūtai, mīlēt sevi, ko nozīmē atpūsties, atslābināties un ļaut kādam citam par sevi parūpēties. Rezultātā sakrājas milzīga nervu spriedze, kura rezultējas slimībās.

Pārvarot šīs negatīvās problēmas, viņa beidzot saprot, ka sevi ir jāmīl, ka nevar dzīvot tikai citiem. Kad viņa sāk cienīt un mīlēt sevi, tad arī apkārtējo mīlestība un cieņa atnāk pati, vienkārši kā dāvana… “Pelnrušķīte” beidzot pārstāj “rauties melnās miesās” un sāk beidzot dzīvot pilnvērtīgi un priecīgi. Un tajā pat laikā viņa turpina būt laba saimniece un brīnišķīgi, kā neviens, prot rūpēties par ģimenes pavardu.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā mūs ietekmē Dzimtas Karma?

dzimtas karma3

Katram no mums ir radinieki. Ir mamma, tētis, vecmāmiņas, vectētiņi, tantes un onkuļi. Te vēl var atcerēties par vecvecākiem un citiem vecvecradiniekiem, par kuriem visbiežāk mēs neko nezinām.

Visi šie ļaudis, veicot dzīvē noteiktas darbības, izdarot noteiktas izvēles, atstāj aiz sevis pēdas visas dzimtas vēsturē. Tu un visi tavi radinieki – visi, kuri dzivo šobrīd un ir dzīvojuši pirms tam, kopā veidojat savas Dzimtas Karmu. Kā pozitīvo, tā arī negatīvo.

Lai izveidotu labas un mīlestības pilnas attiecības ģimenē, ir svarīgi, lai tu un citi tavi radinieki sāktu darbu pie negatīvo karmisko Dzimtas programmu scenāriju pārtraukšanas.
Protams, ka diez vai tev izdosies sapulcināt visus radiniekus un paskaidrot viņiem, ka jums visiem jādziedina Dzimtas Karma. Taču saprast, kādas programmas ir jūsu Dzimtā un izmainīt tās tu vari jau šodien. Pie kam izdarīt to patstāvīgi un pietiekami rezultatīvi.

Kas ir Dzimtas Karma?

Dzimtas kontekstā Karma ir jāuztver kā mācību stundas, situācijas, kas radīsies cilvēka dzīvē. Un kuras jāiziet, lai šajās situācijās gūtu izpratni par Visuma likumiem, un lai šajās situācijās uzietu patiesību.

Piemēram, ja Dzimtā bija situācija attiecībās vīrietis-sieviete, kur tika pārkāpti likumi, vīrietis un sieviete dzīvoja balstoties nevis uz mīlestību, pieņemšanu, līdzcietību, bet par pamatu attiecībām izvēlējās kadas citas savas “vērtības” un to neizlaboja visas savas dzīves garumā. Šīs izkropļotās vērtības, piemēram tēlošanu, viņi nodeva tālāk saviem bērniem, mazbērniem utt.
Sekojoši katrā nākamajā paaudzē šāda situācija tiks izspēlēta, lai pēcnācēji varētu iziet no tās jau uz patiesajām Visuma vērtībām un likumiem.

Tas nozīmē, ka vairākās paaudzēs viena un tā pati situācija var atkārtoties tikmēr, kamēr kādā no paaudzēm sieviete un vīrietis nesagraus šo šablonu, radot jaunu – tādu, kurš atbilst Visuma likumiem un augstākajām Visuma vērtībām. Tas ir tas Dzimtas Karmas piemērs.

Vai no Karmas ir jābaidās?

Pēdējā laikā runāt par karmu ir kļuvis moderni. Ir ļoti daudz informācijas par to un šī informācija biedē un sarežģī pareizu tās uztveršanu. Tas notiek tāpēc, ka cilvēku dzīvēs notiek nesaprotami notikumi. Piemēram, cilvēkam neveidojas attiecības, vai arī ir problēmas komunikācijā ar bērniem, vai arī ir kādas smagas slimības. Tas var notikt visdažādākajos līmeņos. Un, ja mēs skatamies uz viena cilvēka dzīvi, tad, protams, tas izsauc milzīgu diskomfortu. Cilvēks nesaprt, kāpec tā notiek. Viņš vienkārši dzīvo pēc tiem šabloniem, kurus tam nodevusi tālāk Dzimta. Un, protams, tas biedē.

Nepietiekamas zināšanas un diskomforts dzīvē rada apjukuma sajūtu un bailes.
Ar karmas tēmu saistīts ļoti daudz kas šķietami nepatīkams, briesmīgs un tas ir tikai tāpec, ka nav pietiekami daudz patiesas informācijas, tāpēc, ka ap šo tēmu ir ļoti daudz smagas enerģētikas un maldu.
Ar ko sākt savu darbu ar Karmu?

Sākumā vajag ieraudzīt karmiskās programmas un šablonus, kuri ir tavā dzimtā.

1. Attiecības vecāki un bērni
Tā var būt nepareiza zēna un meitenes audzināšana, neatbilstoša dabai un dzīvei vispār. Programma tiek nodota tikmēr, kamēr pārmēru nesaasināsies. Un tajā brīdī cilvēkam nāksies kaut ko lemt, kaut ko mainīt, tāpēc, ka viņa dzīve “nestrādā”.

Lai kaut ko mainītu, nepieciešams pētīt, saprast, meklēt, izzināt likumus, saprast tos, ievērot tos savā dzīvē un sekot tiem. Un tad notiek tas, ko saucam par Dzimtas Karmas dziedināšanu.

2. Situācijas, kas atkārtojas vairākās paaudzēs

Notiek situācijas, kas atkārtojas vairākās paaudzēs. Tā bija vecvecākiem, vecākiem un man tā ir. Un tas rada diskomfortu. Tā arī ir Dzimtas Karma savā darbībā. Bojājumi enerģētiskajā līmenī.

Dzimta ir sava veida sistēma, organisms, kam smalkajā līmenī ir sava attīstības programma, kas pakļaujas Visuma likumiem.

Dzimta ir kā maza cilvēka organisma šūniņa. Tā daloties rada sev līdzīgu, kamēr neizmainās kopējā attīstības programma. Kamēr kādu apstākļu ietekmē šīs šūniņas līmenī neizmainās VISA programma, kļūstot daudz harmoniskāka un dzīvotspējīgāka, kas tiek nodota tālāk visa procesa kopējam labumam. Ja Dzimta izmainās atbilstoši Visuma likumiem, tad tā kļūst stiprāka, dzīvotspējīgāka un labklājīgāka.
3. Traucējumi attiecības vīrietis – sieviete.

Tā ir neprasme izveidot pilnvērtīgas harmoniskas attiecības. Vai arī nespēja izveidot ģimeni.

1) Cilvēks tiecas izveidot ģimeni. Un tas ir gluži dabiski. Taču viņam tas neizdodas. Vai nu partneri ir nepiemēroti, vai arī attiecības izveidojas uz neilgu laiku un notiek viens un tas pats.
2)
 Nezināmu iemeslu dēļ cilvēks vairās no attiecībām. Viņš vispār netiecas veidot attiecības, kaut arī šī tieksme ir atbilstoša dabas likumiem. Cilvēks vai nu vispār netiecas veidot attiecības, vai arī viņam tās ir īslaicīgas, kā spēle. Arī tā var būt dzimtas programma.
4. Disharmoniskas attiecības paaudžu starpā.

Attiecības vecāki – bērni. Kad absolūti nav sapratnes starp vecākiem un bērniem. Sarežģītas un bieži vien vardarbīgas attiecības. Kā sekas tam parāk agrīna bērnu aiziešana no mājām.
5. Materiālās labklājības trūkums
Lai kā cilvēks arī cenšas, viņam neizdodas uzlabot savu labklājības līmeni.
6. Nav bērnu

Tā var būt gan fizioloģiska nespēja, veselības trūkums, kā arī nevēlēšanās radīt bērnus.

7. Īpašums

Īpašuma zaudēšana, nespēja iegūt īpašumus, neprasme rīkoties ar īpašumu.

8. Nerealizēšanās profesijā

Cilvēks nevar realizēties ne profesijā ne arī jebkurā savā nodarbē.

9. Veselības sfēra

Slimības, kas tiek nodotas dzimtā

1) Slimības, kas bija un tiek nodotas tālāk, iespējams, pat pastiprinās, ja nekas netiks mainīts.
2) Nebija slimības, bet bija tās priekšnoteikumi. Un tajā brīdī, kā tikko sākās traucējumi, tie pastiprinājās ar katru nākamo paaudzi.
Pēc tam šie traucējumi jau sāk pārvērsties slimībās. Tas nozīmē, ka cilvēkam ir slimība, kura iepriekšējas paaudzēs vel nebija. Tāpēc bieži vien tā netiek uztverta kā Dzimtas, kaut gan visi priekšnoteikumi un pat simptomi jau bija. Viss pastiprinās un izpaužas šajā paaudzē.

10. Traģiski un dramatiski notikumi

Nelaimīga mīlestība, pašnāvības, dzīvesbiedra agra nāve, kas var atkārtoties. Te ir divi attīstības varianti. Situācija var atkārtoties un tas jau ir redzams. Bet traucējumi var būt radušies jau sen, taču izpaužas tikai tagad, tāpēc nevajadzētu orientēties uz to, ka iepriekšējas paaudzēs tā nebija. Kad esi iepazinies ar savas Dzimtas karmiskajām programmām, tu pats vari izvēlēties, vai vēlies tās izdziedināt. Tāpēc, lai to noskaidrotu, sper pirmo soli – paņem baltu paīra lapu un uzraksti savas karmiskās programmas, kuras esi atklājis sava dzimtā.
Avots: Reinkarnicionikas Institūts
http://www.aum.news
Autors: Māris Drešmanis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Vecāku svētības spēks

dzimta8

Lai nekad nepārtrūktu paaudžu saikne un lai Dzimtas Enerģijas varētu brīvi plūst, mūsu senčiem bija īpašs Svētību Rituāls.

Savus bērnus un mazbērnus ģimenes radīšanai un visdažādākajām lietām svētīja vecāki un vecākie dzimtā. Tas ir bija ļoti svarīgs rituāls. Tas ļāva ikvienam cilvekam Dzimtā saņemt piekļuvi Dzimtas enerģijām.

Māte dod dzīves spēku, Tēvs piepilda ar saprātu un jēgu. Pēc sava spēka atļaujošajiem uzstādījumiem – vēršanās pie Tēva – kā fiziskā tā arī Debesu, ir milzīgs kosmiskais spēks. Māte mūs māca atrast izeju no visdažādākajām situācijām, tikt galā ar zaudējumiem un nepiepildītajiem sapņiem. Citiem vārdiem runājot, viņa mums māca mūsu dzīves emocionālo sastāvdaļu.

Atverot jaunu savas dzīves lappusi, pajautā atļauju savai mātei. Viņas svētība ir tavas ieceres izdošanās ķīla.

Enerģētiski bērns ir savas mātes turpinājums. Tieši tāpēc viņa var mainīt viņa likteni.
Dzimta, ko apvieno viens uzvārds veido energoinformācijas veidojumu – egregoru, kurā enerģētiski piedalās ne tikai dzīvi esošie, bet arī jau aizsaulē aizgājušie dzimtas cilvēki.

Tēvs personificē vīrišķo Dabas spēku un apvelta bērnu ar atbildības sajūtu, izlēmību, mērķtiecību, rakstura stingrību, gribasspēku, entuziasmu, godprātību, pašdisciplīnu, cēlsirdību, dāsnumu, gandarījuma gūšanu no darba.
Māte personificē sievišķās enerģijas. No viņas bērnam tiek nodota spēja ietekmēt apkārtējos, pievilcība, prasme vienoties, spēja pieņemt dāvanas un naudu par padarīto darbu, veiksme.

Ja attiecības ar vecākiem ir sabojājušās, tad arī šo enerģiju ietekme uz tavu dzīvi tiek traucēta. Mūsu senču mantojums uz šīs zemes ir ļoti sens. Saskaņā ar vēdām tas ir vairāki miljoni gadu. Un visa šī kolosālā pieredze un informācija ir mūsos. Tā ierakstīta ģenētiskajā līmenī. Kāds varens spēks! Un, ja mūsu darbības atbildīs centieniem, ko satur Dzimtas atmiņa, ja mēs pildīsim mūsu senču baušļus un godā turēsim viņu tradīcijas, tad  iegūsim Dzimtas Apziņu (zināšanas, kas kopējas ar visu Dzimtu). Tas nozīmē, ka mēs varēsim  izmantot kopējo dzimtas atmiņu un visu, kas tajā uzkrāts.

Kopā ar cieņu pret senčiem, dzimtas vecajiem, svētajiem un garīgajiem skolotājiem pie mums atnāk Dzimtas Spēks. 

Agrāk bez vecāku svētības nesāka vispār nekādas lietas un darbus. Pat bērni saprata, ko nozīmē šī saikne ar Dzimtu. Tas ir īpašs spēks. Dzīvības Spēks.

Cilvēks nevar eksistēt bez savas Dzimtas. Un Dzimtas Programmas darbosies uz mums, gribam mēs to vai negribam. Vienīgais, ko mēs varam darīt, – mainīt šo programmu, strādājot ar sevi. Jo mēs esam savas dzīves saimnieki. Protams, tas galīgi nav vienkāršs uzdevums, taču tas ir jārisina. Dzimtas programma vienmēr atbilst mūsu personīgajai karmai.

Pirms mēs nākam šai pasaulē, mūsu Dvēsele “izvēlas” savus vecākus. Dzimumu, nacionalitāti, dzimšanas vietu un laiku. Un katrs no mums ir ķēdes posms šajā paaudžu ķēdē. Un mēs visi balstāmies uz savu senču pieredzi. Dzimtas programma ir mūsu senču kopīgo darbību rezultāts. Un tajā pat laikā tā pilnībā atspoguļo mūsu personīgo karmu.
Pēti savu Dzimtu ar mīlestību, uzmanību un cieņu. Tas labāk ļaus tev saprast pašam sevi, savas problēmas, apzināties savus uzdevumus un sūtību. Tici man, tu atradīsi ļoti daudz kā interesanta. Savas saknes ir jāzin, ir jāstudē savs ģenealoģiskais koks.

Tie, kuri ar to nodarbojas, atklāj noteiktu notikumu saikni, kuri atkārtojas no paaudzes paaudzē.

Daudzas mūsu šī brīža problēmas tā vai citādāk saistītas ar pagātnes notikumiem.

Ar ko sākt?

Dziļākam darbam ir svarīgi savākt informāciju par trim-četrām savu senču paaudzēm. Sāc ar to, ka izprašņā savus tuvākos radiniekus par atslēgas notikumiem: dzimšanu, skolu, kāzām, nāvēm.

Tāpat būs noderīga informācija par darbības veidiem, par attiecībām ģimenē, par materiālo stāvokli, par dzimtas slimībām. Savāc maksimāli daudz informācijas par savu radinieku brāļiem, māsām, tantēm, onkuļiem. Noformē ģimenes fotoalbūmu. Varbūt tavā Dzimtā ir saglabājušās dienasgrāmatas un vēstules. Atjauno sakarus ar tālākajiem radiniekiem. Uzraksti vēstules. Paskaidro, ka tu veido Dzimtas vēsturi un tev vajadzīga informācija par tuviem cilvēkiem.

Un tā, mūsu Dzimta – no vienas puses ir Spēka Avots, kas dod mums dzīvi, no otras – mūsu Karma, mūsu Ceļš. Ir mūsu Ceļš un Dzimtas Ceļš. Viens bez otra tie nevar eksistēt. Katram no mums ir sava sūtība. Un tā cieši sasieta ar Dzimtas likteni.

Kaut kas mums ir jāizdara, caur kaut ko mums jāiziet, lai izmainītu savu personīgo karmu un savas Dzimtas karmu.

Mūsu Senči zināja, ka cilvēks, sasniedzot pilnību, palīdz savai Dzimtai septiņas nākamās paaudzes un septiņas paaudzes pagātnē. Tā uzkrājas Dzimtas Dievišķīgais Spēks, kas pāriet no vienas paaudzes otrā.

Un gluži otrādi, ja mēs “atdodam savu Dvēseli tumšajiem spēkiem”, mēs ne tikai degradējamies paši, bet arī izsūcam savas Dzimtas enerģiju desmit paaudzes uz priekšu un atpakaļ. Starp citu, ar to izskaidrojams tas, kāpēc vienam cilvēkam piedzimstot ir kādi labumi, bet citam – nav. Kāpēc viens piedzimst vesels, bet cits – slims.

Un te mēs varam runāt ne tikai par paša cilvēka karmu, bet arī Dzimtas karmu. Kā mēs rīkosimies ar šo spēku, ir atkarīgs tikai no mums.

Dzimtas Dievbijības Spēks ir pamats tam, lai Dzimtā piedzimtu ģeniāls bērns.

Problēmas, ar kurām mēs sastopamies dzīvē ir mūsu Dzimtas uzdevumu risināšanas ceļi. Tas nozīmē, ka atrisinot beidzot kadu sarežģītu situāciju, cilvēks atbrīvojas no saviem iekšējiem pinekļiem, kuri tam traucē pacelties nākamajā attīstības līmenī, spert kārtējo soli pretī veiksmei.

Ikviens šķērslis mūsu ceļā ir pareizā iespēja iegūt nenovertējamu pieredzi, kas nepieciešama, lai sasniegtu savus personīgos dzīves mērķus.

Atgādināšu, ka risinot Dzimtas uzdevumus, tu ne tikai koriģē savu paša likteni pozitīvā virzienā, bet arī atbrīvo no smagas nastas savus pēcnacējus. Un tas ir labākais mantojums, ko vari atstāt.

Kā likums, pēc svētības saņemšanas sāk mainīties dzīve ne tikai tiem, kuri izgājuši šo rituālu, bet arī radiniekiem visā Dzimtā. Atjaunojas labas attiecības, nodibinās saikne, aiziet problēmas un labāk risinās visdažādākie uzdevumi.

Vingrinājums

Tagad aizver acis un ieklausies sevī.
Mēs visi glabājam sevī savu vecāku, savas mātes tēlu. Glabājam savā sirdī un atmiņā savu tēvu, kas saistās ar visdažādākajām sajūtām. Un tagad mēs pievērsīsim savu uzmanību tam, kādu vietu mūsu Dvēselē ieņem mūsu māte.
Kur viņa stāv? Un kur stāv tēvs? Vai kāds no vecākiem stāv tuvāk mums – priekšplānā, bet otrs – attālāk? Vai kāds no viņiem pievērš sev mūsu uzmanību vairāk kā otrs? Vai kādam no viņiem ir lielāks svars, bet kādam – mazāks? Kur ir tava mīlestība? Ar kuru no viņiem tā ir lielāka? Ar kuru īpašaka? Ar kuru mazāka?
Un tagad mēs sev atļausim, lai tas no vecākiem, kurš palicis otrajā plānā, panāk uz priekšu. Tā, lai viņš atrastos vienā līmenī ar otru. Un, lai viņam mūsu uztverē būtu tas pats svars kā otram. Un tā pati mīlestība.
Dzimtas saikni var iztēloties kā vienotu sistēmu ar enerģijas plūsmām starp visiem šīs Dzimtas locekļiem. Ja saikne starp diviem šīs Dzimtas locekļiem ir pārrauta, enerģija šajā posmā neplūst vai nu plūst negatīva. Īpaši svarīgas ir saiknes starp vecākiem un bērniem, kur enerģijas ir daudz “saistošākas” māte un dēls, tēvs un meita.

Šīs saiknes daudz lielākā mērā nosaka enerģētisko barošanu un aizsardzību, kuru cilvēks saņem no savas Dzimtas, kas nosaka šī cilveka enerģētisko fonu.

Svētības jēga ir tajā, ka māte apkārt bērnam rada tādu kā aizsrdzības kokonu, kas palīdz tam neiekļūt nepatikšanās un visas viņa darbības virza pareizā gultnē, uz ko viņu svētījusi māte.

Svētība darbojas pat lielos attālumos. Tiek uzskatīts, ka cilvēks, kuru svētījusi māte, kļūst neievainojams. Pateicoties šim svētības rituālam paaudžu saikne nekad nepārtrūks.

Savus pēcnācējus svētīja vecāki, vecmāmiņas un vectēvi ikvienai lietai, ģimenes radīšanai. Vērsies pie saviem vecākiem, vemāmiņām un vecvecākiem. Palūdz viņiem svētību saviem bērniem. Te nav jāveic kādi sarežgīti rituāli vai garas lūgšanas. “Es svētīju Tevi!” Un momentā notiek ieslēgšanās Dzimtā, tā, it kā pēc slēdža ieslēgšanas iedegtos lampiņa.

Palūdz piedošanu un svētību ar atpakaļejošu datumu. Pēc tā noteikti sāks mainīties dzīve ne tikai vienam cilvēkam, bet visai Dzimtai. Ja mēs zaudējam saikni ar savām saknēm – mēs degradējam un ejam bojā.

Mūsu saknes stiepjas Bezgalībā un Bezgalība ir tas, kas mūs savieno ar Visu. Savieno un sarado.

Mūsdienās jaunatne vairums gadījumu nezin šo rituālu un dzīvo bez savu vecāku svētības. Vēl jo vairāk, daudzas lietas tiek darītas gluži pretēji senču velējumiem un bieži vien viss labais tiek aizēnots ar viņu lāstiem. Iespējams, mūsu vecāki arī nav saņēmuši savu vecāku svētību un viņiem pašiem ir vajadzīgs Dzimtas atbalsts. Cilvēkam, kuram nav vecāku svētības, tiek noslēgta pieeja Dzimtas enerģijām un viņam ir daudz grūtāk tikt galā ar dzīves situācijām.

Ar savu Dzimtu savienojošo meditāciju tu vari veikt pats patstāvīgi. Galvenais ir apzināties šīs svētības svarīgumu un būt patiesam vēlmē to saņemt.

Otra svarīgākā darbība ir palūgt piedošanu saviem vecākiem par nepaklausību, par to, ka bieži esm gājuši pret viņu gribu.

Trešais – atkal ļoti no sirds pateikties saviem vecākiem par to, ka devuši tev dzīvību. Tev jāapzinās, ka tavi vecāki ir labākie tieši tev. Bet tu esi pats labākais bērns viņiem.

Tava Dvēsele viņus izvēlējās starp visiem citiem pāriem un vēlējās iemiesoties tieši caur šo sievieti un tieši caur šo vīrieti.

Un, visbeidzot, ceturtais – izdari kadu reālu soli  attiecībā pret saviem vecākiem. Samīļo, ja viņi ir blakus, piezvani, uzraksti vēstuli, ja viņi nav blakus.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzimtas spēks: radu raksti

dzimtas spēks

Ko dod dzimtas spēks un no kurienes tas rodas?

«Mūsu pagātne nosaka mūsu nākotni» – šo patiesību grūti apstrīdēt. Bet tagad iedomājies, ka mūsu pagātne – tā ir mūsu dzimta, un no tā, kāda tā ir, ir atkarīgs mūsu liktenis.
Šodien ir kļuvis ierasti dzīvot, neatskatoties pagātnē – uz iepriekšējām paaudzēm. Mēs esam kļuvuši patstāvīgi un neatkarīgi, iespējams, pat parāk. Mēs esam raduši paļauties uz saviem spēkiem, nedomājot, no kurienes šie spēki radušies? Paskaties atpakaļ – tieši tur, pagātnē, atrodas tavs spēka avots, visa tā, kas tev šobrīd ir (vai nav) avots.

Dzimtas spēks. Dzimtas enerģija

Dzimtas spēks – tā ir enerģija, kas mūs baro un uztur visas dzīves garumā. To var gan uzkrāt gan iztērēt, nolemt savu dzimtu izmiršanai.
Diemžēl, padomju varas gados savas dzimtas svarīguma izpratne tika daļēji zaudēta. Kaut gan vēl tagad dažkārt krievu valodā tiek lietoti izteicieni «без роду, без племени» vai «сирота казанская», paužot nožēlu par to, ka cilvēkam nav radinieku. Šīs frāzes nākušas no tiem laikiem, kad dzimtas jēdziens bija ļoti svarīgs, un noteica cilvēka sociālo identifikāciju. Piemēram, cilvēku, kurš nespēja nosaukt savus senčus līdz septītajai paaudzei, uzskatīja par cilvēku bez dzimtas. Un tas attiecās ne tikai uz augstdzimušajiem, bet arī vienkāršām zemnieku ģimenēm.

Mēs katrs esam maza, ļoti svarīga daļiņa, mazs gabaliņš no lielas mozaīkas, bez kuras šī mozaīka nebūtu pilnīga. Tātad mums jāatbilst savai dzimtai pēc savām vēlmēm un nolūkiem. Attiecīgi mūsu iekšējās attīstības vektoram jasakrīt ar dzimtas spēka vektoru. Tas nozīmē, ka mēs un mūsu Dvēsele ir kā mūsu dzimta.

Ko dod dzimta?

Tradicionāli un apzināti dzimta tiek attēlota kā koks. Ir saknes, ir stumbrs, zari, lapas – iepriekšējās paaudzes un patreizējās – tas ir viens vesels. Mūsu dzimtas koks mums nodrošina barošanu, atbalstu un aizsardzību.

1. Aizsardzība un barošana.
Dzimtas spēks – no vienas puses, aizsardzība, no otras – barošanas pamats, lai mēs varetu attīstīties. Mūsu dzīvē tad, kad viss mainās, dzimtas enerģija dod stabilitātes sajūtu, mums vienmēr ir kur atgriezties, ir uz ko atbalstīties. Dzimtas spēks mūs baro no pašas bērnības, taču pat tad, kad esam jau pieauguši, mēs vienmēŗ varam rēķināties ar to spēku, kas stāv aiz mums un ir gatavs sargāt un atbalstīt jebkurā sarežģītā brīdī.

2. Attīstības virziens. 
Tāpat ka jebkuram spēkam, dzimtas spēkam ir savs vektors – savs virziens. Mūsu dzimta nosaka, kur tam jāvirzās un jāattīstās caur mums. Mēs varam to nejust un nesaprast, taču bieži mēdz gadīties tā, ka mums it kā kaut ko ļoti gribās, kāds nezināms spēks kaut kur it kā ved. Tas ir mūsu dzimtas spēks, kas nosaka mūsu dzīvi. Un vienmēr ir vektors, kura virzienā attīstīties. Ja mūsu nolūki sakrīt ar šo vektoru – lieliski, ja nesakrīt, tas nozīmē, ka tiek zaudēta saikne ar sevi un savu dzimtu.

Galvenie dzimtas eksistēšanas principi

Ņemot vērā to, ka ikvienai dzimtai ir savs attīstības vektors, dzimtas spēks meklē sev piemērotos posmus, lai šo attīstību realizētu. Pie kam šajā dievišķajā potenciālā attīstība vienmēr ir pozitīva.
Tāpēc, ņemot vērā sinerģijas likumu, tad kad mēs ienākam dzimtā, mēs nākam ar kādu lielu nolūku, nevis savu personīgo vēlmju un vajadzību apmierināšanai. Taču to šodien reti kurš zin.
Kā egregors (enerģētiskā izglītība), dzimta nolemj savā struktūrā iesaistīt tādu personību, kura palīdzēs tai ne tikai attīstīties, bet arī izlīdzināties, ja kaut kur ir notikušas kādas nobīdes no kursa.
Tas nozīmē, vai nu radīt kādu konkrētu bērnu, vai pieņemt no malas kādu cilvēku, kurš nesīs dzimtai labumu.

Dzimtā tiek pieņemts cilvēks, kurš dzimis citā dzimtā, caur savu vīru vai sievu. No šejienes smalkajā plānā rodas dzimtu saderība vai nesaderība.
Jau izsenis slāvu tradīcijā bija pieņemts pirms jaunas ģimenes radīšanas ļoti nopietni izmeklēt dzimtu, tāpēc, ka vienas dzimtas attīstības ideja var nesakrist ar otras ideju. Tā rodas dzimtu konflikti un jaunajai ģimenei tadā gadījumā var nebūt nākotnes.

Skaidrs, ka mūsdienās nav pieņemts ar šo faktu rēķināties. Taču, neskatoties uz to, dzimtas noteikumi darbojas, lai būtu izpildīta noteikta misija vai uzdevums. Tāpēc, tad, kad satiekas divi cilvēki, rodas vai nu pieņemšana vai nepieņemšana.

Piemēram, satikās, iemīlējās, ātri sarakstījās, visi apmierināti, laimīgi, piedzemdēja bērnus un viniem viss ir kārtībā. Bet gadās, ka cilvēki satiekas gadiem ilgi un tā arī viņiem neizdodas radīt ģimeni. Šajā gadījumā, iespējams, dzimtas attīstības idejas nav savietojamas.

Tāpēc ir vēlams izvēlēties sev pāri ne vadoties no ārējiem parametriem, ne sekojot kaisles varai, bet pēc kādiem dziļākiem uzdevumiem, kurā virzienā jums abiem kopā iet. Kā tautā saka, mīlestība nenozīmē skatīties vienam uz otru, bet skatīties viena virzienā. Dzimta kā reiz arī ir tas spēks, kas ļauj noteikt, vai tev blakus ir īstais cilvēks.

Kā veidojas dzimtas spēka vektors

Visas dzimtas programmas tiek ieliktas divos veidos:

1) Kad ir noticis ļoti spēcīgs jebkura notikuma emocionāls nostiprinājums. Tas tiek ierakstīts kā esoša patiesība. Piemēŗam: vīrietis ir ļoti stipri nodarījis pāri sievietei un sievietē aizvainojums ir iesēdies uz visu mūžu. Tas nozīmē, ka pietiek ar vienu tādu “zibsni”, lai rastos programma. Absolūti nezpzināti mēs tiražējam šo programmu tālāk paaudžu paaudzēs. Un visi mūsu pēcnācēji saņem šīs mūsu programmas, ar kurām mēs neesam tikuši skaidrībā, plus vēl arī iepriekšējo sešu paaudžu programmas pirms mums.

2) Atkārtošana. Ja vairākas paaudzes ir darījušas vienu un to pašu, dzimtā rodas ieradums. Un šis uzstādījums eksistē kā datorprogramma, to ir ļoti grūti pārkāpt vai apiet, neatkarīgi no tā, vai šī programma ir pozitīva vai negatīva. To var vai nu pastiprināt, vai pārrakstīt, ieejot tajā un to izdzīvojot.

Izejot no tā, dzimtā cilvēki neparādās vienkārši tāpat, nejauši, tie ienāk ar līdzīgām programnmām, lai tās izmainītu, modificētu vai kaut kādā veidā uzlabotu. Vai arī, ja ir kāds ļoti smags uzstādījums, tas jānojauc, lai izietu uz pozitīvu.
Gadās, ka dažiem dzimtas locekļiem rodas milzīga spriedze – tā, it kā būtu uzspiests kāds zīmogs. Un viņu uzdevums ir kaut ko reāli izmainīt. Un, kad cilvēks šo programmu ir pabeidzis, vai pārrakstījis, tiek dota atlauja jaunai pieredzei.

Iedomājies, ka tu visu dzīvi esi nostradājis par pavāru un kaut kādā brīdī sajutis, ka viss, dzīve paiet, esi nostrādājis par pavāru un pietiek. Tu pamet šo darbu un sāc meklēt ko citu, kaut ko tādu, kas patīk, piemēram, nodarboties ar gleznošanu. Un tas izdodas ļoti viegli. Un tas nozīmē, ka vecā programma ir aizvērta un ir iespēja rasties jaunai.

Taču, ja tu tagad domā, ka vari pagaidām atlikt savu kulināriju un sākt nodarboties ar kaut ko citu, vienkārši tāpec, ka tā gribās, tad tās vecās programmas, ja nav pabeigtas, dzenāsies tev pakaļ arī turpmāk. Ja dzimta ir ieinteresēta kādās programmās, tu nekā nespēsi no tām atteikties.

Ierakstās kā pozitīvās ta arī negatīvas programmas. Piemēram, ja tavi senči būvēja baznīcas, slimnīcas, patversmes, skolas, dzimta skaitās godājama un pēcteči dzimst labklājībā.

No kurienes šī labklājība radusies? Veselīgs prieka, mīlestības un labklājības spēks krājies daudzu paaudžu garumā un tagad tiek nodots pēcnācējiem. Tādiem pēcnācējiem ir milzīga izvēles brīvība, viņi var darīt visu, ko vien vēlas un viņi var mainīt dzimtas vēsturi.
Gadās, ka cilvēks paklūp un savu pozitīvo programmu pavērš pretēja virzienā. Viņam it kā nekas netraucē, jo ir uzkrāts dzimtas spēks, un, ko viņš dara? Viņš izšķērdē dzimtas spēka krājumus un dzimta sāk izsīkt.

Mūsu uzdevums ir saprast galvenās tendences:

1) Pozitīvo spēku vienmēr vajag vairot;

2) Ikvienu programmu, kura dzimtā ir uzsākta, ir svarīgi pabeigt, pat pozitīvo.
Ja programma ir negatīva, tā jāizdziedina. Tad tu saņemsi gan sev gan saviem pēcnācējiem izvēles brīvību, radošuma brīvību un veiksmīgu pašrealizāciju.
Un nobeigumā.
Vienās ģimenēs ciena ģimenes tradīcijas, ģimenes relikvijas, ģimenes leģndas un visi dzīvie radinieki komunicē savā starpā. Citās – ar grūtībām atceras savu vectētiņu un vecmāiņu tēva vārdus. Vienā dzimtā visi labklājībā veido ģimenes, sasniedz profesionālus panākumus un realizējas pilnā mērā. Bet ir dzimtas, kurās no paaudzes paaudzē tiek nodotas smagas slimības un salauzti likteņi.

Padomā par to, cik tevī ir spēka ietekmēt savas dzimtas attīstību. Vienam šis uzdevums ir vairot un uzkrāt dzimtas labklājību, citam – dzimtas dziedināšana un atveseļosana. Ieklausies sevī, ieskaties sava dzimtā uzmanīgi, un tu sapratīsi, ar kādu nolūku tu esi nācis šajā dzimats sistēmā. Un apzinājies savus uzdevumus – iedzīvini tos un tava dzimta būs tev simtkārt pateicīga!

Avots: © zhivoeslovo.com
Tulkojums © Ginta Filia Solis

25. janvārī iznāks žurnāla “Kā darītu Mīlestība” 3. numurs. Tā virstēma būs “Ceļš pie sevis” un apjomīgā intervijā Latvijā pazīstamais latviešu dzīvesziņas un holodinamikas skolotājs Jānis Vītols stāstīs par šīm dzimtas programmām, par to, kā tās atpazīt un ko ar tām darīt.

vaka lapina Nr2

Kāpēc ir bailes izdarīt izvēli?

izvele1

Ko tas nozīmē: “Izvēlēties vīrieti. Izvēlēties savu ceļu. Izvēlēties sevi?”
Gribu sākt šo sarunu ar dažām būtiskām tēzēm par tēmu: mēs baidāmies nevis no izvēles, bet no nepieciešamības tai sekot.

Izvēle nevar būt nepareiza, ja mēs par to atbildam.
Šaubas par izvēli nozīmē atteikšanos no tās.
Katru reizi, izvēloties vienu ceļu, piemēram, vienu no trim – mēs atsakāmies no pārējām divām.
Nav iespējams izvēlēties visu uzreiz.
Sekot savai izvēlei nozīmē pārstāt salīdzināt to ar citiem variantiem, vai pārstāt atskatīties “labāku variantu” meklējumos.
Atskatīšanās notiek vai nu ar mērķi apstiprināt to, ka “mana izvēle ir pietiekami laba”, vai arī ar gluži pretēju mērķi – apstiprināt to, ka esi izvēlējies neīsto un fiksi-ātri mainīt savu izvēli – kamēr vēl nav par vēlu. Problēma vien tajā, ka mainīt var bezgalīgi ilgi. Un mēs meklējam ārējos izvēles pierādījumus – autoritātes, kas mums pateiks “īstais” vai “neīstais”, zīlējam kārtīs, rūnās, planētās… lai tikai nebūtu jāatbild par savu izvēli.

Kāpēc mēs tik ļoti baidāmies izvēlēties?

«Izvēlēties ne to»? «Nožēlot savu izvēli»?
Pārsvarā tāpēc, ka mums ir bail atbildēt par savas izvēles sekām. Un te nu mēs varam “iekrist” divās galējībās – nedomāt par tām vispār un krist bezdibenī, izvēloties, vadoties absolūti no emocijām, tātad no bērna stāvokļa (Eh, kā būs, tā būs!). Vai arī izsvērt visus “par” un “pret” bezgalīgi ilgi cenšoties izvēlēties tikai ar prātu un censties ņemt vērā visu iespējamo un neiespējamo – izejot no iekšējā vecāka, cenšoties izdarīt “pareizo” izvēli.

Piemēram, tipiskā izvēle, ar kuru sastopas ikviena sieviete – vīrieša izvēle.
Iedomājieties jaunu sievieti, kura precas ar vīrieti, un šo izvēli neatbalsta viņas vecāki. Un viņa izvēlas, izejot no bērna stāvokļa – kā būs, tā būs! Nav svarīgi, ko jūs man sakāt, es vienalga darīšu tā, kā gribu – pēc sava prāta.

Sākumā viss ir labi, taču, laikam ejot, rodas dažādi sarežģījumi un attiecības kļūst smagas – konfekšu un ziedu periods ir beidzies, sākas sadzīve, piedzimst bērns. Tas ir periods, kad attiecības un IZVĒLE tiek pārbaudītas – cik stipras tās ir.

Vīrs arvien retāk attaisno cerības, mūsu varonei krājas aizvainojums – mamma arvien biežāk uzdod jautājumus un jaucas jaunās ģimenes dzīvē ar saviem “es jau tev teicu!’. Un pašai to pat nepamanot, jaunā sieviete arvien vairāk ielaiž savus vecākus/draudzenes savās attiecībās (tad žēlojoties par savu vīru, tad, par savu grūto dzīvi – pat tad, ja neko tādu īpašu nestāsta), un uz to brīdi, kad pasaulē nāk bērns, tuvības attiecībās kļūst tik maz, ka tās izirst.

Un ko jaunā sieviete dara šajā brīdī? Dodas pa mazākas pretestības ceļu – atgriežas pie mammas, kurai vienmēr ir taisnība. Secinājumi, kurus viņa izdara – izvēlējos nepareizo, mammai bija taisnība.

Pazīstama situācija, vai ne? Droši vien arī jūsu paziņu lokā ir līdzīgas… un, ne viena vien.

Kur āķis?

Izvēlēties atbildīgi, no pieaugušā stavokļa, nozīmē – nenodot SAVU IZVĒLI, atbildēt par to līdz galam. Kad attiecībās ir grūtības, kad plīst pa šuvēm viss, kad šķiet, ka esi klūdījusies – turpināt pieņemt SAVAS sekas un nodarboties ar SAVĀM reakcijām un pardzīvojumiem šajā sakarā.
Attiecību sakarā tas nozīmē “turēt sitienu”, pat tad, kad ir grūti un līdz pašām filmas beigām “neiziet no zāles”. Divatā lemt, divatā izvelēties, divatā sarunāties. Neapvainot, bet sarunāties! Un pat tad, ja rezultātā nākas šķirties, tad neuztvert to kā kļūdu, kā nepareizu pieredzi, bet pieņemt to, kā daļu dzīves, kurā ES IZLĒMU ieiet un ES IZLĒMU iziet.

Tas ir par atzīšanu “tas ir mans”. Tad arī izradās, ka atgriezties pie mammas nevajag, jo nevar piedzimt atpakaļ. Var virzīties tikai uz priekšu, vai arī stāvēt uz vietas, skatoties atpakaļ.
Cik ļoti svarīgi ir IZVĒLĒTIES VĪRIETI. Tas nozīmē pārstāt viņu salīzināt ar kādu citu, nolemt sev, ka viss, viņš ir nevis labākais, bet vienkārši MANĒJAIS, viņš ir VIENS. Tāpat kā mēs nesalīdzinām bērnus ar mērķi iemainīt tos pret kādu citu – paklausīgāku, labāku.

Cik svarīgi ir izvēlēties SAVU CEĻU. Sekot impulsam, attīstīt savus iekšējos talantus, nemukt pie pirmajām neveiksmēm, bet turpināt savu lietu. Ja tas ir stāsts arī par KOMPĀNIJAS izvēli – tas ir tāpat kā par ģimenes izvēli, palikt uzticīgai savai lietai un cilvēkiem.

Apstājies un padomā, vai tev ir svarīgi IZVELĒTIES SEVI, savu iekšējo sievieti, sevi – īsto, pakāpeniski ieraugot savas patiesās vēlmes zem kaudzēm svešu ticējumu, viedokļu, zem vecāku programmām, zem bērnības imprintiem. Cik svarīgi tev ir NENODOT SEVI, caur pacēlumiem un kritumiem, ieguvumiem un zaudējumiem. Atkal un atkal atrast SAVU un pieņemt savas izvēles sekas.
Ja esi gatava mainīt šo situāciju, sāc tieši tagad.
Autors: Jakaterina Arhipova (procesuālā, integratīvā psihoterapeite)
Avots: @arhisomatika
Tulkoja: Ginta FS

 

Veltījums visiem, kuri dzīvo ar aizvainojumu Dvēselē

dzimta7

— Sveika, saimniec!
— Sveiks.
— Tu atkal esi atnākusi.
— Jā, atkal.
— Tu atkal man kaut ko atnesi?
— Nē, šodien es atnācu aprunāties.
— O! Cik negaidīti.
— Man tev ir jautājumi.
— Mmm….uzdod.
— Mēs tik daudzus gadus dzīvojam kopā, bet es tik maz zinu par tevi.
— Tiešām?
— Pastāsti man par sevi.
Sarunu biedrs apklusa, pārdomājot, iekārtojās ērtāk, viltīgi paskatījās uz sievieti, kuru nosauca par saimnieci un sāka savu stāstu.

 

— Es esmu tavs draugs. Es esmu tavu noslēpumu glabātājs. Es dalu ar tevi tavus pārdzīvojumus. Es esmu tavs Aizvainojums.

Es dzīvoju tavas Dvēseles vislēptākajos nostūros – tur, kur saules gaisma neiespīd. Tumsa, noslēgtība – lūk mana dzīvesvieta. Dažkārt es parādos gaismā, lai pabarotos un pieaugtu.
Paskaties uz mani, es esmu līdzīgs tavam ķīniešu dieviņam, kurš krāj monētas. Tikai es krāju nevis bagātību, bet tavus aizvainojumus. Un es nemaz nesmejos: par mums, Aizvainojumiem neviens nepriecājas. Katra aizvainojuma “monētiņa” ir tavas neizraudātās asaras. Skumju asaras. Vai nespēka akmeņi.

Vai gribi uzzināt, ar ko tu mani baro?

Sieviete pamāja ar galvu.

— O-o-o… Man ir daudz avotu. Kāda aizvainojošie vārdi. Žesti. Skatieni. Rīcība. Viss tevi var aizvainot. Un, kad tu nezini, ko atbildēt, kā sevi aizsargāt, tu jūti sāpes… Un atdod tās man glabāšanā, lai vēlāk atkal atnāktu – pārcilātu tās, notrauktu laika putekļus, un pārdzīvotu to atkal un atkal.

Bet man tās ir delikateses. Tās nav ne ar ko salīdzināmas.

Es izgaršoju tās. Es baudu tās. Tās izkrāso manu eksistenci visdažādākajās krāsās. Un tās dara mani stiprāku, piešķirot man vēl lielāku nozīmi tavā dzīvē.

Gribi klausīties tālāk?

Sieviete pacēla galvu, uzmanīgi ieskatījās Aizvainojumam acīs un teica:

— Pastāsti, kā tu manī radies?

Aizvainojums apmierināti pasmaidīja un teica:

— Zini, tas ir tik patīkami, kad man velta tik daudz laika, uzmanības, tik daudz spēka…. Kad es rados? – tas aizdomājās. Pēc tam sakārtoja sava apģērba krokas, kas gūlās uz viņa apaļīgā ķermeņa, un turpināja:

— Tas ir ļoti garš stāsts…

Rados es sen, tavā tālajā bērnībā, no pavisam maza – mazītiņa, kā smilšu graudiņš aizvainojuma. Tagad es vairs neatceros, kas toreiz īsti notika. Atceros: tava māte tev uzkliedza – ko tu viņai maisies pa kājām, lai atstājies, un vēl kaut kā nelabi tevi nosauca. Es pat neatceros, kā viņa tevi nosauca, taču pēkšņi tevi pārņēma bailes, šausmas un galvā, varētu teikt, cīnījās divas pretrunīgas domas: pirmā — «Šie vārdi nevar būt par mani! Es taču esmu laba!». Un otrā – «Bet to taču saka mana mamma. Tātad tā ir taisnība?!».

Tu biji pavisam maziņa un nevarēji saprast, kas ir taisnība, un nevarēji sevi aizsargāt. Bet citu aizstāvju tev nebija. Ievēro: aizstāvēt sevi no kāda – no pašas mātes! Lūk, tad arī pirmo reizi parādījos es.

Vecāki tev nepievērsa uzmanību: tu nebiji plānota, bet, ja reizi piedzimusi, tad nemaisies pa kājām. Tāpēc, ka katrs no viņiem bija aizņemts ar sevi: katram no viņiem bija savs personīgais Aizvainojums.

Viņu Aizvainojumi bija ļoti atšķirīgi.

Tava tēva aizvainojums bija ļoti liels, resns, labi barots – viņš to auklēja un saudzēja visu savu dzīvi. Jāteic gan, ka viņa Aizvainojums nebija pirmais viņa dzimtā. Vēl lielāks Aizvainojums bija viņa mātei un māsām.  Viņu Aizvainojums bija zili melns, neliels, bet ciets kā akmens. Tas bija dzimis pagājušā gadsimta sākumā, kad viņu ģimenei atņēma īpašumus un māti izsūtīja uz staļina nometnēm. No turienes viņa atgriezās kā melns mākonis, un savu Aizvainojumu mantojumā nodeva savam dēlam. Cita mantojuma jau vairs nebija.

Tavai mātei bija savs Aizvainojums – uz savu māti, kura to nemīlēja. Viņiem dzimtā kaut kad sen bija noticis kāds notikums, pēc kura mātes nemīlestība pret savu meitu tika nodota no paaudzes paaudzē.

Tā savas dzimtas aizvainojumus saņēmi tu. Bet tas vēl nav viss.

Tavam tēva Aizvainojumam uz savu māti vēl pievienojās Aizvainojums uz savu sievu – tavu māti, kura kopā ar savu māti aiz viņa muguras kala dažādus plānus.

— Kādus plānus? – brīnījās sieviete.

— Nu, tu taču zini, ko dara sievietes, kad attiecības ar vīrieti ir nestabilas? Viņas nolemj nostiprināt savu laulību. Kā likums, viņas cenšas piesiet sev vīrieti – ar bērna palīdzību.

Tikai tas attiecibas neglābj – attiecības neuzlabojas un agri vai vēlu vīrs tāpat aiziet. un bērns izrādās nevienam nevajadzīgs. Un tomēr, viņam ļoti ir vajadzīga vecāku mīlestība. Viņš cenšas to nopelnīt, bet kad nesaņem, apvainojas. Tāds parasts un ļoti skumjš stāsts…. Man turpināt, vai arī tu vairs nevēlies klausīties? – viltīgi jautāja Aizvainojums.

— Turpini. Es gribu noskaidrot līdz galam, kāpēc mani aizvaino? – smagi nopūtās sieviete.

— Tad klausies.

Ja es kādu laiku nebiju ēdis, es noteikti tev par sevi atgādināju: lūk, paklausies, ko par tevi sliktu teica, – es čukstēju. Un paskaties: visa vecāku mīlestība un arī tava daļa tiek tavam brālim. Briesmīgi, vai ne?! Un te tevi padarīja par vainīgo tur, kur tu nebiji vainīga. Un vispar, kas tā par lietu!? Un tur atkal priekšroka tika dota kādam citam. Un atkal tevi aizmirsa, atkal apvainoja! Nu, un tā es visu laiku par tevi “rūpējos” – nosmējās Aizvainojums. Taču šajos smieklos bija jaušama grūtsirdība. “Par kaut ko jau bēdājies arī tu, mans Aizvainojum, — padomāja sieviete, — par kaut ko arī tu skumsti. Varbūt tev nemaz neklājas tik saldi?».

— Tā tu mani baro, — turpināja Aizvainojums. – Tā tu par mani rūpējies. Tā, kā nerūpējies pati par sevi.

Sieviete noskurinājās, pēdējie vārdi viņā aizķēra kādu stīgu…

— Tā es tev kalpoju: stāvu tavu interešu sardzē. es vienmēr esmu modrs. un man tas nav grūti: jo katru reizi, kad tu mani pasauc,  tas nav sods, bet gan apbalvojums. Tie man ir svētki. Es zinu, es ļoti esmu tev vajadzīg: tu mani mīli. Tu nemīli sevi.

Tiesa, dažkārt tu centies mani aizmirst, tāpēc, ka ir ļoti sāpīgi tad, kad tevi apvaino. Un tad tu mani sūti uz manu, ai, gribēju teikt svētnīcu, bet atcerējos, ka manā dzīves vietā ir tumšs. Khm, sanāk, ka tu mani sūti uz manu celli. Ne jau tāpēc, ka tas ir cietums, bet tāpec, ka te ir klusi un mierīgi. Tu mani ieaijā un es aizmiegu. Līdz nākamajai reizei.

Bet dažkārt tu pati meklē iemeslu apvainoties. Tad tu veic “varoņdarbu” – labprātīgi atsakies no savām vēlmēm vai interesēm citu labā, un pēc tam gaidi, ka citi novērtēs tavas pūles, uzslavēs tevi. Un, kad viņi to nedara, tu atkal apvainojies, tā ir?

Ai, kas tas? – pēkšņi satraukts iesaucās Aizvainojums. – Kas te ir parādījies? Man kļūst kaut kā trauksmaini…. Man gribas paslēpties savā tumšajā cellē un aizbarikādēt durvis. Es tad nu skrienu! Un Aizvainojums paslēpās.. — Ai, kaut kāda gaisma parādījās, – atskanēja no tumsas Aizvainojuma balss. Kāpēc pēkšņi ir kļuvis tik gaišs…. Ai, nevajag! Es negribu to Dieva Gaismu! Es tā esmu pieradis pie tumsas!….

Un kļuva gaišs. Gaisma plūda no visurienes. Šķita, ka tā laužas cauri sienām un piepilda it visu. Tā bija silta gaisma, patīkama, maiga: maigi pieskaroties sievietei, tā glaudīja un nomierināja.

— Kas tas? – viņa jautāja.
— MīlestībasPretSevi Gaisma, — klusu, bet skaidri atskanēja patīkama balss.

— MīlestībasPretSevi Gaisma? Kas tā ir?! Kāda var būt Mīlestība Pret Sevi, ja ir tikai mīlestība pret mani?! – sašuta Aizvainojums. Āāā, šausmas! Kāda nelietība! Mani atkal apvaino! Es gribēju teikt – manu saimnieci apvaino. Netici tai! Šīs mīlestības mūsu ar tevi dzīvē nekad nav bijis, un nevajag arī! Vēl jau nav zināms, ko tā tev atnesīs. Iespējams, tā mūs sanaidos. Neklausies, ko tā saka! Neklausies!

Neskatoties uz Aizvainojuma kliedzieniem, kāds neapstadināms spēks atvēra visas durvis un logus, ielaida telpā svaigu gaisu un burtiski atvēra sievietes sirdi. Un viņa pēkšņi ieraudzīja, ka ne jau Aizvainojums, bet viņa pati dzīvoja tumšajā cellē, tikai Aizvainojums viņai aizsedza skatu uz Mīlestību Pret Sevi.

Viņa sajuta kādu neparastu maigumu un siltus, mīlošus apskāvienus, pilnīgu drošības sajūtu, kuras tik ļoti viņai bija pietrūcis visus šos gadus. Siltums izplatījās pa visu ķermeni un pārņēma visu viņas būtni…. piepildot katru šūniņu…. Visi aizvainojumi, kurus viņa tik cītīgi sargāja, izšķīda.

— Vai tā ir MīlestībaPretSevi?

— Es devu tev iespēju sajust, ko nozīmē Mīlestība.

— Un es varēšu ar to sevi piepildīt? – cerīgi vaicāja sieviete.

— Jā, varēsi, — mierīgi un pārliecinoši teica balss. – Tagad tu zini, kāda tā ir.

— Un kas tam ir vajadzīgs? – sievietes balsī ieskanējās nepacietība.

— Sākumā uzklausi mani.

Tavi vecāki, tāpat kā daudzi citi, nesaņēma mīlestību no saviem vecākiem. Ja viņi paši to nebija iepazinuši, tad arī viņi neprot mīlēt un nodot mīlestību saviem bērniem – ja tu neproti šūt, kā gan tu varētu kādam citam to iemācīt? Tagad tu varēsi sevī iedegt  dievisķās Mīlestības Gaismu, kura ir ikvienā cilvekā.

Atceries sevi bērnībā – sevi – mazu meitenīti.

Šī meitenīte atcerās sāpes par to, ka jutās nevienam nevajadzīga.

Šī mazā meitenīte redzēja, ka citi vecāki mīl savus bērnus un nesaprata, kāpēc viņu nemīl paši tuvākie.

Šī meitenīte atceras sāpes par to, ka jutās kā izstumtā, tajā pat laikā viņas brālis “peldējās” vecāku mīlestībā.

Mazās meitenītes sirds pamazām pildījās ar aizvainojumiem, neizraudātajām asarām.

Šī meitenīte zin, kā no šīm mokām cieš viņas Dvēsele, kā tā iegūst kroplīgu Nemīlestības pret sevi formu.

Izdzirdot šos vārdus, sieviete burtiski sajuta fiziskas sāpes, un sajutās tā, it kā būtu bijusi iespiesta pavisam maziņā krātiņā.

Balss maigi turpināja:

— Tāpēc vispirms piepildi sevi ar MīlestībuPretSevi. Bet pēc tam pamēģini piedot. – Sieviete sarāvās un centās iebilst, taču sajuta, kā siltums blīvi viņu apskauj, saņem aiz pleciem un it kā mierina.  – Es zinu, ka tas ir grūti. Taču tad, kad tu būsi pilna MīlestībasPretSevi, tas būs daudz vieglāk.

Un tad piedod. No visas sirds. Bez tā Aizvainojums neaizies.

Piedod saviem vecākiem, jo viņi paši sevi nemīlēja un dzīvoja savā tumšajā cellē, savā būrī. Piedod viņu vecākiem, jo arī viņi nemīlēja. Piedod visai dzimtai. Jo kāds no viņiem bija tas pirmais, kurš nespēja iedot savam bērnam mīlestību. Un, iespējams, tam bija ļoti nopietns iemesls, tu vienkārši to nezini.

Un vēl, piedod SEV. Par to, ka nevarēji sevi mīlēt. Agrāk tu gribēji, pat pieprasīji mīlestību no citiem: tev šķita, ka citu mīlestība tevi piepildīs, dos tev pārliecību par sevi. bet tas nenotika.
Piedod sev to, ka MīlestībasPretSevi vietā tu izaudzēji Aizvainojumu.

Un vēl palūdz piedošanu tiem, kurus tu pati apvainoji. Nē, nesaki man, ka tu to neesi darījusi. Atceries. Darīji. Vienkārši neievēroji. Tāpēc, ka tad, kad tev pašai ir sāpīgi, tad gribas šīs sāpes nosūtīt kādam citam: lai sāp arī viņam: lai arī citi sajūt, kā tas ir, kad apvaino.

Izmēzt. Dzirdi, kāds vārds, cik daudz ko tas izsaka!?

Izmēzt to, ko nevajag. Kā atkritumus. Tāpēc, ka Aizvainojums ir kā atkritumi Dvēselē.
Izmēzt. Izvilkt no sevis atriebības alkas. Atriebības par apvainojumiem, pazemojumiem, maz par ko…
Izmēzt. Aizvietot. Aizvietot ar kaut ko citu, daudz vērtīgāku – ar MīlestībuPretSevi. Sieviete apburta klausījās.
— Tu jau sajuti manas izpausmes, manu maigumu. Manu bezgalīgo maigumu un siltumu. Manu bezgalīgo uzmanību pret tevi. Tikai pret tevi. Tāpēc, ka tu man esi vienīgā. Tāpēc, ka tu sev esi vienīgā. Tāpēc, ka tev mani nav jādala ne ar vienu. Es esmu tikai tava.

— Atceries, ko teica Aizvainojums? Ka tu tik daudz sava laika un uzmanības atdod viņam. Tagad atgriez šo uzmanību sev. Iededz sevī Mīlestības Gaismu.
Sieviete atcerējās sevi bērnībā – maziņu, neaizsargātu, nobijušos meitenīti.
Izrādās, šī meitenīte viņā dzīvo vēl joprojām… Viņai acīs sariesās asaras, caur kurām tā ieraudzīja, ka tā meitenīte pienāk viņai klāt…. Un sievietes Sirds pagriezās ar skatu pret meitenīti.
— Sveika, mazā. Beidzot mēs esam satikušās….
— Sieviete, asarām birstot, iesaucās. Meitenīte, acu nenovērsusi, klausījās. – Visus šos gadus tu, mans mazais Iekšējais Bērns biji manī, bet es par to neko nezināju. Man ļoti žēl…
Man ļoti žēl, ka es nejutu tavas vientulīgās skumjas. Ka nedzirdēju, kā tu raudi, un nemierināju tevi. Es neredzēju, kā tavas neredzamās asaras sastingst kā sīki ledus gabaliņi tavā sirdī. Kā tava Dvēsele pamazām sastingst no tuvāko aukstuma.
Meitenīte nolieca galvu un sieviete redzāja, kā pār viņas vaigiem birst asaras.
Sieviete ļoti vēlējās meitenīti apskaut, taču, saminstinājās: meitenīte vēl nebija pie viņas pieradusi, Jādod tai laiks. Jā, un vēl viņai jāpajautā, vai arī viņai ir tāda vēlme, ko viņa vēlas.  Sieviete pietiekami labi atcerējās tās sajūtas, kad pret viņu izturējās kā pret lietu, nejautājot, ko viņa vēlas. Lai arī maziņu – tomēr lietu. Tāpēc viņa pajautāja:
— Drīkst, es tevi apskaušu?

Meitenīte pamāja un tad, kad sieviete to apskāva, stipri viņai piespiedās.
Kādu brīdi abas klusēja, izbaudot nekad agrāk neizjustu tuvības sajūtu. Pēc tam sieviete jautāja:
— Vai vēlies apsēsties man klēpī?

Meitenīte atkal pamāja, ierausās sievietei klēpī, un atkal piespiedās un apskāva to. Kādu brīdi viņas abas sēdēja klusumā, pierazdamas viena pie otras. Beidzot.  Sieviete klusiņām nočukstēja:
— Mazulīt, es gribu tev atvainoties.
Es zinu: ilgus gadus tu juties vientuļa, pamesta, nevienam nevajadzīga. Visus šos gadus tev pietrūka uzmanības un tuvinieku mīlestības. – Sieviete noslaucīja asaras. Meitenīte saspringti klausījās. – Ilgus gadus tevi neviens neaizsargāja, kad tev tas ļoti bija vajadzīgs. Neviens nerēķinājas ar tavām vēlmēm un sapņiem. Es tev lūdzu piedošanu, ka nebiju tev blakus. – Viņas balss trīsēja un viņa vēl stiprāk piespieda sev meitenīti.
Sieviete pagaidīja, kamēr nomierināsies un turpināja:
— Tagad es zinu – tu dzīvo manī. No šīs dienas es tevi nekad vairs nepametīšu. No šīs dienas es tevi atbalstīšu, sargāšu, saudzēšu un izpildīšu tavas vēlmes. No šīs dienas mēs būsim kopā vienmēr.
Meitenīte cerībā paskatījas uz sievieti. Viņas sejiņa bija kļuvusi gaiša, asaras nožuvušas un beidzot viņa sajutās aizsargāta.
— Es tevi ļoti mīlu, manu mazulīt.
Meitenīte uzticīgām acīm paskatījās uz sievieti, nopūtās un nemanot aizmiga. Viņa sapņoja, ka atlidojusi ir feja, kas izpildījusi visas viņas vēlmes, pat visneticamākās….. Bet sieviete klusiņām viņu aijāja, smaidīja un čukstēja:
— Es piepildu tevi ar savu mīlestību. Tā aizdziedēs tavas Dvēseles brūces un tad vairs aizvainojumiem nebūs vietas.
Es mīlu tevi, manu mazulīt, — atkārtoja sieviete. – Mēs ar tevi esam viens vesels, piepildītas ar MīlestībuPretSevi. Un mūsu mīlestības ir tik daudz, ka mēs varēsim tajā padalīties arī ar citiem.
Un tad viņa ieraudzīja sevi kā mazu meitenīti, kura stāv savu vecaku priekšā. Viņi stāvēja apvainotām sejām katrs savā istabas kaktā, pagriezuši viens otram muguras. Un meitenīte sajuta, cik ļoti viņiem vajadzīga mīlestība, ko viņa varētu dot.
Meitenīte piegāja pie tēva, apskāva to, nočukstēja kaut ko…. Bija redzams, ka tēvs, to dzirdot, atslābst un pasmaida….
Pēc tam viņa piegāja pie savas mātes, apskāva to, un klusiņām kaut ko pateica. Tā sāka raudāt un ar katru asaru kusa ledus viņas sirdī.
Un pēc tam viņa redzēja, kā viņas vecāki nodod tālāk mīlestības stafeti saviem vecākiem, un tie tālāk – saviem. Un, lūk, jau desmitiem, simtiem cilvēku nodeva viens otram Mīlestības Gaismu. Un rindas arvien papildinājas un papildinājāš, kamēr aptvēra visu planētu. Un tagad vecāki atgrieza savu mīlestību saviem bērniem, bet tie – saviem bērniem, un tā no dzimtas dzimtā, no paaudzes paaudzē.
Un šajā brīdī kāds, iespējams, tas bija Dievs? – paskatījās uz Zemi un izbrīnījās.
Viņa acu priekšā bija brīnumaina glezna: katra cilvēka sirdī uzplauka viņa Dvēseles Dārzs. Dārzi bija dažādi, tie absolūti nelīdzinājās viens otram, taču visi bija brīnišķīgi. Tie apsedza planētu ar ziedošu Mīlestības paklāju.

Un Viņa Dvēsele priecājās: BEIDZOT, Mīlestība valdīja starp cilvēkiem. Tieši tā, kā Viņš to bija gribējis.
Autors: Valentīna Ritorova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS