Pasaka :)

princese un pūķis4

Brīnišķīgā princese vienmēr bija ticējusi mīlestībai un bija gatava cīnīties par to līdz galam. “Karā visi ieroči labi”, – viņa domāja un tāpēc tad, kad uzzināja, ka princis kritis izmisuma un sevis šaustīšanas bezdibenī, nolēma, ka ar steigu nabadziņš jāglābj. Lai arī pat pūķis, kurš apsargāja šo tornī ieslodzīto “dārgumu”, to uzskatīja par absolūtu muļķi.

Bet princesei bija spītīga daba, un viņa pēc sava mīļotā tā bija gatava iet caur “uguni un ūdeni”, tāpēc, paņēmusi no savas garderobes asāko zobenu un uzlēkusi sava melnā zirga mugurā, devās ceļā.

Un viņa traucās matiem plīvojot, bet galvā jau bija nobriedis glābšanas plāns.

Bet mūsu noskumušais princis, kurš tik ļoti mīlēja uzslavas un apbrīnu, lai arī visiem spēkiem to noliedza, tomēr ārkartīgi stipri cerēja, ka kāds viņu pažēlos un izglābs, turpināja sēdēt savā tornī. Muļķa princis.

Un tā mūsu varonei nācās iziet daudzus pārbaudījumus, pirms notika cīņa ar pūķi par prinča sirdi. Ilgi viņi cīnījās kaujas laukā, bet princis sēdēja tornī, visu to vēroja un grauza popkornu, uzdzerdams viskiju. Derdzīgs tips.

Un, lūk, kārtējās cīņas vakarā pūķis jautāja princesei:

– Klau, maziņā, kam tev tas princis vajadzīgs?
– Ko nozīmē “kam”, es taču viņu mīlu! – notraucot sviedrus no sejas, izbrīnīta jautāja princese.
– Tu taču viņu pat nepazīsti, viņš, izņemot sevi, nevienu citu nespēj mīlēt, viņš spēj runāt tikai par sevi un vēl viņš ir dzērājs un tukšpauris. Kam viņš tev?
– Es viņu mīlu un man par viņu jācīnās! – princesi šokēja pūķa atklātība.
– Dieva dēļ! Pirmkārt, kas tā tāda par mīlestību, par kuru jācīnās? Mīlestība ir tad, kad viss ir labprātīgi pēc abpusējas vēlēšanās. Ir bezjēdzīgi to izlūgties, izdiedelēt un kauties par to vispār nav nekādas jēgas. Tā vai nu ir, vai nav! Viss pārējais ir fikcija un tava slimā fantāzija. Otrkārt, tu paskaties uz to savu princi uzmanīgāk, viņš nespēs tev dot neko vairāk kā pazeminātu pašapziņu un vilšanos.
Un pēkšņi princeses prāts apgaismojās, un viņa ieraudzīja princi no otras puses, un arī visu savu darbību muļķīgumu.
– Pūķi, tev taisnība. Piedod! Varbūt aiziesim uzēst? – un nometa savu zobenu un devās pie zirga.
– Nav problēmu, kāp man mugurā, tā būs ātrāk, es zinu vienu vietiņu, tur ir brīnišķīgs šefpavārs, viņš gatavo lieliskus steikus, tev patiks!
Un tā princese kopā ar pūķi aizlidoja pusdienot, bet princis tā arī palika nošļucis un neviena nesaprasts kretīns.

Lūk arī pasakai gals. Kurš lasīja, pacentīsies nedzenāties pēc nevajadzīgā un neizdomāt mīlestību tur, kur tās nav 🙂
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mīlestība atrod…

zimejums uzticeties3

– Mīlestība atrod tos, kuri to nemeklē.
– Laime piepilda tos, kuri tās nealkst.
– Brīvība tiek tiem, kuri par to neko nezin.
Nemeklē, nealksti, nezini. Nemēģini noķert to, kas tik viegli izslīd no rokām. Par katru cenu neglabā to, ko viegli var pazaudēt. Nepieķeries pats un neturi citus. Nekļūsti par šķērsli visam, kas nāk un aiziet. Nestāvi kā akmens visām lietām ceļā. Nespried par to, kas dziļāks par vārdu jēgu.
Sirdsgudrība slēpjas neizsakāmā vienkāršībā. Lai iepazītu visu Dieva dāsnumu, necenties ne ar vārdu papildināt viņa pilnību. Viņš ir Vārds, bet tu – klusums. Dievs klusē, kad tu runā. Labāk klausies, skaties, sajūsminies.
Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ieguldīt attiecībās nozīmē…

mamma_meita6

– Izpildīt savus solījumus.
– Atcerēties savu draugu un radu svarīgos datumus – apsveikt viņus.
– Pēc iespējas ātrāk atvainoties, ja esi aizvainojis un pieļāvis kādu netaisnību, pat tad, ja dažkārt nejūties vainīgs.
– Sekot savai runai, mīmikai, žestiem, no sirds smaidīt, būt labestīgam un labvēlīgam.
– Nekādā gadījumā nepaust savas pretenzijas, gluži otrādi, vairāk pateikties.
– Prast uzmanīgi uzklausīt. Spēt sadzirdēt otru cilvēku. Ir jāprot arī dzirdēt citu viedokli par sevi un būt atvērtam, lai saprastu un “sadzirdētu” šo viedokli.
– Dāvināt un pieņem dāvanas. Neiet ciemos tukšām rokām.
– Visādā ziņā būt uzticīgam saviem mīļajiem.
– Un viens no svarīgākajiem noteikumiem – nekad ne par vienu nerunāt sliktu aiz muguras. Precīzāk, mums jāaizsargā otra cilvēka reputācija brīdī, kad viņa nav klāt, vai arī jāklusē. Šādi mums ir jāuzvedas attiecībā pret jebkuru cilvēku un jo īpaši ar tiem, ar kuriem mums ir tuvas attiecības. Turklāt mēs graujam tā cilvēka uzticību, ar kuru mēs par to runājam. Lielākā daļa attiecību tika iznīcinātas tieši šī pēdējā punkta dēļ …
Rami Blekts
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pateicība

zimejums_dejot lietū

Esi pateicīgs… par katru saskarsmi ar mīļoto cilvēku. Par katru dārgo ieelpu un izelpu. Par savu apģērbu, lai arī ļoti novalkāto. Par zobiem mutē, kas sāp. Par retajiem matiem uz galvas. Par ūdeni, ko dzer, par ēdienu, ko ēd. Par dāsno zemi, kas tevi baro.
Par svešinieka labestību, par nesaudzīgo drauga godīgumu, par katras dienas negaidītajām dāvanām.
Kāda tava ķermeņa daļa sāk niķoties, un tu saproti, cik ilgi tā tev ir kalpojusi bez ierunām.
Mīļotais cilvēks tevi pamet, un tu novērtē visus tos brīžus, kurus pavadījāt kopā, nezinot, ko nesīs jums nākotne.
Tikšanās ar saniknotu klientu parāda tev tavu iekšējo spēku un spēju būt līdzcietīgam, un atgādina tev par to, cik ļoti cilvēki iekšēji cieš un cik ļoti viņiem vajadzīga tava labestība, un kādas var būt pieļaujamās robežas.
Tu bez kādas īpašas vēlmes maksā savus nodokļus. Bet pēc tam kadā brīdī pēkšņi tu novērtē dzīves kvalitāti, kuru tu uzskati par pašu par sevi saprotamu, un tu pēkšņi sāc dziedāt. Vai debesis atveras un pēkšņi spējš lietus “sabojā” tavu dienu. Un pēkšņi tu sajūti neizsakāmu pateicību par to, ka līst lietus, kas palīdz dzīvei uzplaukt visā krāšņumā.
Tevi atlaiž no darba, tu raudi un dusmojies, bet te pēkšņi kadā rītā tev galvā noknikšķ: tu esi brīvs. Un vari nodarboties ar to, ko vienmēr vēlējies darīt: ar drosmīgu un riskantu lietu, kas reiz tev lika justies tik dzīvam.
Tu mīli un atlaid. Skumsti un svini dzīves straujo dabu. Tu atrodi savas īstas mājas nedrošībā. Un tu iemīlies nevis gala punktā, bet zemē, uz kuras tu sper katru soli.
Šodien atrodi vietu pateicībai. Atrodi kaut ko vai kādu: maziņu, muļķīgu – to, ko tu novērtē bez iemesla. Un zini, ka nav nekā maza un muļķīga, ja skaties Dieva acīm.

Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vecas Dvēseles Mīlestības ceļš

dvēsele būrī8

Viens no lielākajiem izaicinājumiem vecas dvēseles ceļā ir atrast partnerattiecību mīlestību. Veca dvēsele ir nobriedusi un vieda savā attīstībā, līdz ar šo gudrību rodas nepieciešamība dzīvot un mīlēt autentiski.

Problēma rodas tajā aspektā, ka mūsdienu sabiedrībā lielākā daļa attiecību ir balstītas uz sava veida drošību, pašapliecināšanos, statusa nodrošināšanu, pieņēmumiem un kā veids, lai aizbēgtu no vientulības. Gadu laikā mūsos dziļi ir iesakņojies uzskats, ka iekšējo tukšuma sajūtu varam aizpildīt ar otru cilvēku. Tajā pašā laikā daļa no mums alkst pēc dziļākas mīlestības. Tādas, kura ir pāri drāmai un iekārei. Veca dvēsele tiecas pēc godīguma, autentiskuma, kaisles, empātijas, sirsnības un dziļuma.

Vecas dvēseles būtībai ir nepieciešams būt saredzētai, sadzirdētai, saprastai, pieņemtai, novērtētai – tādai, kāda viņa ir. Viss, kas ir par mazu, nepiepilda vecas dvēseles alkas, līdz ar to tik grūti ir izveidot partnerattiecības un atrast patiesu mīlestību.

Jaunākas dvēseles spēj pielāgoties un pieņemt apstākļus tādi, kādi viņi ir. Bet ne veca dvēsele.

Kāpēc vecai dvēselei ir tik grūti izveidot attiecības?

Veca dvēsele tiecas pēc autentiskuma.

Šādas dvēseles vēlas atrasties attiecībās, kuras iedrošina un svin savstarpēju autentiskumu. Vecas dvēseles nemāk un nevēlas izliekties, apspiest sevi, pieņemt apstākļus un pielāgoties. Tāpēc viņas tiecas pēc partnera, kurš palīdz izgaismot viņu autentiskumu.

Veca dvēsele vēlas mīlestību, kura māca

Kritikas un noraidījuma vietā veca dvēsele meklē kādu, kurš norādīs par tās kļūdām, bet tikai tāda veidā, kurš ved uz izaugsmi. Protams, ka ikvienas attiecības ir skolotājs un sniedz mācību un pieredzi. Tomēr tas notiek neapzinātā līmenī, kā ciešanu blakusprodukts. Turpretim veca dvēsele meklē mācības apzināti un intuitīvi.

Veca dvēsele nevēlas būt otra problēmu risinātāja

Savas viedās dabas dēļ, vecas dvēseles pievelk cilvēkus, kuri meklē palīdzību. Tajā pašā laikā šī dvēsele apzinās, ka nevēlas būt attiecībās, kur nepārtraukti ir jārisina otra problēmas. Tā vietā viņa tiecas pēc partnera, kurš ir stabils.

Veca dvēsele ir sarežģīta personība

Vecas dvēseles daudz domā, redz notikumu un situāciju kopainu, saskata patiesību pāri ilūzijām un savā būtībā ir ļoti spēcīgas personības. Tāpēc arī ir grūti atrast kādu, kurš sapratīs viņu sarežģīto identitāti, kurš spēs pieņemt viņu dīvainību un atšķiršanos no masu pūļa.

Veca dvēsele nebaidās tikt ievainota

Vecai dvēselei nepietiek ar saderību personības līmenī. Šādai dvēselei piepildījumu nesniegs vienkārša patikšana vai kopējas intereses. Vecas dvēsele tiecas atvērt savu sirdi un dvēseli – pat, ja tas sāp. Tieši ievainojamības dēļ veca dvēsele piedzīvo drosmi un spēju mīlēt bez nosacījumiem.

Dvēseles radinieka meklējumos

Vecām dvēselēm ir grūti samierināties ar virspusēju interesi, tikai iekāri vai attiecību veidošanu, kura ir balstīta uz jebkādiem sociālā nodrošinājuma aspektiem. Tā vietā šīs dvēseles meklē kādu, ar kuru dalīties savā patiesajā būtībā, kur saikne pastāv dvēseles līmenī. Tāpēc patiesas un piepildītas partnerattiecības vecas dvēseles spēj veidot tikai ar dvēseles radiniekiem vai dvīņu liesmu.

Vecai dvēselei ir daudz iekšējo ievainojumu

Vecas dvēseles ir ne tikai sarežģītas personības, bet arī viņu dzīves ceļš un scenārijs nav no vienkāršākajiem. Lai iekšēji nobriestu un augtu, vecas dvēseles pieredzi veido sarežģīti un bieži vien pat traumatiski dzīves apstākļi un notikumi. Tāpēc partnerattiecībās šīm dvēselēm ir nepieciešams atrast kādu, kurš ir gana nobriedis, lai šo bagāžu pieņemtu, atbalstītu un stiprinātu.

Vecas dvēselei ir nepieciešams būt brīvai it visā, arī attiecībās. Šie cilvēki nemīl ierobežojumus un noteikumus, jo tie kavē viņu attīstību. Ir grūti atrast kādu, kurš ir gatavs lidot kopā un tajā pašā laikā pats ar saviem spārniem.

Autors:Indu Puri
Raksts kopēts: Indu Puri Domnīca FB

Dzīva un īsta…

original

Tieši tagad, tieši tur, kur tu šobrīd atrodies, tava dzīve online un bez filtriem atnāk pie tevis ar domām, vārdiem, rīcību, sapņiem…

Dzīva un īsta.

Vai nu pieņem to, vai izmaini.

Es nezinu, vai tev ir vajadzīga globāla revolūcija, bet varbūt pietiks ar sasildīšanās sajūtu…

Vai arī tev jāpieraksta sava dzīve, jāuzzīmē tā, jānodzied par to, vai jāizdejo…
Vai arī tev kādam vajag palīdzēt, kādam, kura sāpes ilgst ilgāk un dedzina sāpīgāk, tad arī tavējās rimsies…

Vai arī turēt savās plaukstās bērna plaukstiņas, atdodot un arī saņemot…

Vai arī tev vajag pamosties pavisam citā pilsētā ar pavisam citu cilvēku…

Vai arī kāds ausainis ar raupju mēli laiza tavu vaigu un tavas skumjas pazūd…

Es patiešām nezinu, mans draugs, kas nesīs tev laimi…

Taču es ļoti vēlos, lai tev tā ir…
Un es vēlos, lai tu neko nemainītu, ja vien pārmaiņas patiešām nav vajadzīgas un dzīvībai svarīgas, bet tu nekādīgi nespēj tām saņemties, jo ļoti baidies….

Baidies – tas ir normāli.

Daudz normālāk, nekā vispār ne no ka nebaidīties.
Bet – dari!

Maini!
Izlem!
Audz!
Un atceries, ka tev vajadzīga tā dzīve, kurā tu aizmiedz un pamosties laimīgs…
Tā arī ir tava dzīve.
Atpazīsti to un radi!

Ļiļa Grad
Ilustrācija: Anna Silivonchik
Tulkoja: Ginta FS

Pārpilnība atnāk tikai tiem, kam tā jau ir

pārpilnība32

Tas, kas tu tavuprāt esi ir ļoti cieši saistīts ar to, kā citi izturas pret tevi.

Ļoti daudzi žēlojas, ka pret viņiem izturas nepietiekami labi: “Mani neciena, man nepievērš uzmanību, mani neslavē, man nepateicas, mani neatzīst. Ar mani nerēķinās.” Bet tad, kad kāds izturas pret viņiem labi, tad viņi to tur aizdomās par kaut kadu slēptu motivāciju un domā: “Apkārtējie grib ar mani manipulēt, grib mani izmantot. Mani neviens nemīl.”

Viņi sevi uzskata par “trūcīgo mazo “es””, kura vajadzības nekad netiek apmierinātas.

Tā ir galvenā sevis uztveršanas kļūda, kas izsauc funkcionālus traucējumus it visā, kas skar viņu attiecības. Viņi ir pārliecināti, ka pašiem nav ko atdot, un, ka pasaule un apkārtējie viņiem nedod vajadzīgo. Visas viņu realitātes pamatā ir kļūdaina izpratne par to, kas viņi ir. Un tas bloķē visas situācijas un saindē ikvienas attiecības.

Ja doma par trūkumu – vai tā būtu nauda, atzinība vai mīlestība – ir kļuvusi par daļu no tā, kas tu domā, ka esi, tu vienmēr jutīsi trūkumu.

Tā vietā, lai justu pateicību par to labo, kas jau ir tavā dzīvē, tu redzi tikai to, kas trūkst. Patiesībā, ja tu uzskati, ka pasaule tev atsaka, tātad tas nozīmē, ka tu atsaki pasaulei. Tu tai atsaki, jo uzskati sevi par maziņu, kuram nav ko atdot.

Divas nedēļas praktizē šo un vēro, kā tas maina tavu dzīvi.

Kad tev šķiet, ka cilvēki tev atsaka – uzslavas, novērtējumu, palīdzību, mīlošas rūpes utt, – dod viņiem to! Tev tā nav? Tad rīkojies tā, it kā tev tas būtu un tas atnāks. Un drīz pēc tam, kad sāksi atdot, tu sāksi saņemt.

Tu nevari saņemt to, ko neatdod. Izejošā plūsma nosaka ienākošo.

Domājot par to, ka pasaule tev kaut ko atsaka, zini, ka patiesībā tev jau viss ir, bet, kamēr tu pats neļauj tam izplūst uz āru, tu pat nespēj uzzināt, kas tev ir. Tā arī ir pārpilnība.

Likums par to, ka izejošā plūsma nosaka ienākošo ļoti spilgi ir izpausts Jēzus spēcīgākajā tēlainajā frāzē: “Dodiet un jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros”.

Pārpilnības avots neatrodas kaut kur ārpusē. Tā ir daļa no tā, kas tu esi. Tomēr sāc ar pateicību un tās pārpilnības atzīšanu, kas atrodas ārpusē. Ieraugi dzīves pilnību visā, kas tevi ieskauj. Ar savu ādu sajūti saules siltumu, priecājies par ziediem pie puķu veikala, nokod sulīgu augli vai izmirksti līdz pēdējai vīlītei, izbaudi no gaisa krītošās ūdens šaltis.

Dzīves pārpilnība ir uz katra soļa. Pateicība šai pārpilnībai, kas tev apkārt, atmodinās to pārpilnību, kas snauž tevī.

Izlaid to, ļauj tai plūst. Kad tu uzmaidi garāmgājējam, notiek neliela enerģijas izplūde. Tu atdod. Biežāk uzdod sev jautājumu: “Ko es varu šeit atdot; kā es varu pakalpot šim cilvēkam, šai situācijai?” Tev nav jābūt nekādam īpašumam, lai justos pārpilnībā, kaut gan tad, ja tu jūti pārpilnību sevī, tad tā noteikti arī atnāks lietu veidolā.

Pārpilnība atnāk tikai tiem, kam tā jau ir. Tas, iespējams, šķiet netaisnīgi, taču tā tas ir. Gan pārpilnība, gan trūkums ir tavs iekšējais stāvoklis, kas sevi izpauž tavā realitātē.
Jēzus to pauda sekojoši:

“Jo kam ir, tam tiks dots, un tam būs pārpilnība; bet, kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas tam ir.”

Autors: Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis