Galvenā veselīgu attiecību pazīme

radniecigas dveseles5

Esmu pārliecināta, ka galvenā veselīgu attiecību pazīme ir komunikācijas kvalitāte. Nekas vairāk. Viss pārējais – uzmanība, atbildība, rūpes izriet no tā.

Ja tu ar savu partneri vari izrunāt visu, vispār visu, bez nosodījuma, bez piekasīšanās, bez apsmiešanas un nievām, bez liekiem atgādinājumiem, bez apvainojumiem, tātad tev ļoti ir paveicies un tu esi nobriedis tam, lai tavas attiecības būtu harmoniskas un mīlestības pilnas.

Mana prakse rāda to, ka cilvēki, kuri viens otru mīl, stundām ilgi var sarunāties par visu pasaulē. Par šaubām, pārdzīvojumiem, nepārliecinātību, cerībām…. Nav aizliegtu tēmu, ieskaitot bijušās attiecības un fizioloģiskās nianses.

Īsta tuvība – tas ir tad, kad tu vari būt atklāts ar otru, tāpat kā ar sevi. Tas gan nenozīmē, ka tev pastāvīgi jādzīvo atvērtam uz āru (katram no mums ir vajadzīgi brīži, kas pavadīti vienatnē savā personīgajā telpā), tas ir par to, ka tu esi gatavs un vēlies padalīties, bet otrs ir gatavs uzklausīt. Ar vēlmi saprast. Ar līdzpārdzīvojumu. Ar atbalstu. Viņam var būt savs, atšķirīgs viedoklis, viņš var tev nepiekrist vispār, taču viņš necentīsies sašūpot tavu jau tā nenoturīgo stāvokli. Viņš pagaidīs labāku momentu vai atradīs īstos vārdus, lai aiznestu tev savu domu, tevi neaizvainojot.

Saudzīga attieksme – lūk kas raksturo veselīgu tuvību. “Es nedrīkstu būt otra cilvēka sāpju un ciešanu avots”. Vienmēr maigums. Pat nepiekrišana var būt maiga.

Ja cilvēks tēlo skolotāju: “Lūk, vai tu redzi, tu pati sevi esi satraumējusi. Tev kaut kas ar sevi jādara. Tu klaigā, rīko histērijas, dusmojies – tev jāiet ārsteties.”, pie velna tādu skolotāju. Uzreiz. Tas, kurš mīl, tā neteiks, tāpēc, ka ciena visas tavas jūtas un rēķinās ar tām. Ja tu dusmojies, tātad tev sāp, un viņš to saprot. “Viss ir labi, es tevi mīlu.”

Tas, kurš tevi mīl, nelīdīs tur, kur dzīvo tavas ciešanas. Tāpec, ka viņš tevi jūt un viņam būs tikpat sāpīgi kā tev. Tas ir tā, it kā ievainotu pats sevi. Abpusēja sajušana.

Tam, kurš mīl, ir svarīgi, lai mīļotais cilvēks varetu attīstīties, varētu realizēt savus sapņus, varētu rēķināties ar atbalstu un sapratni visās dzīves situācijās.

Mīļotajam cilvēkam jābūt laimīgam. Tas ir laimīgu partnerattiecību cements, ja tā pārī domā abi.

Ja kads sevi šausta, tātad viņam nesāp, kad sāp tev. Tas taču ir acīmredzams, vai ne? Ja viņš uzkāpj tam, kas tev ir svarīgs un nevēlas klausīties to, ko tu domā, tātad tava laime vinam ir vienaldzīga. Tas taču ir skaidrs? Ja viņš, redzot tavas jūtas, turpina uzjundīt tevī vēl lielākas emocijas, vai gan tas nerunā par viņa vienaldzību? Ko viņš mīl un par ko domā šajā brīdī?

Ja tu nevari sarunāties ar sev tuvu cilvēku, kā pats ar sevi, tātad tev nav otra tuvāka cilvēka par sevi pašu.

Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Atbilde

vecmamina22

Cik sevi atceros, vienmēr savu vecmāmiņu dēvēju par Gagi. “Gagi” bija pirmais vārds, ko izrunāju bērnībā un vecmāmiņa, lepojoties ar mani, bija pārliecināta, ka cenšoties izrunāt šo vārdu, es biju domājusi tieši viņu. Vēl šobaltdien viņa ir un paliek mana Gagi.

Vectētiņš nomira, kad viņam bija 90 gadi. Viņi ar vecmāmiņu bija kopā nodzīvojuši vairak kā 50 gadus. Gagi ļoti pārdzīvoja šo zaudējumu. Viņas dzīve bija zaudējusi jēgu un kādus piecus gadus viņa dzīvoja sērās. Šajā laikā es centos vismaz divas reizes mēnesī viņu apciemot.

Reiz es atbraucu, domādama, ka atkal ieraudzīšu viņu sēžam savā invalīdu krēslā tajā pašā miera stavoklī, kādā viņa atradās kopš vectētiņa nāves. Taču viņa sēdēja un burtiski staroja. Es biju neizpratnē. Ieraudzījusi manu izbrīnu, viņa jautāja:
– Vai tu gribi zināt, kāpēc esmu tik laimīga?
– Protams, ka gribu, – es atbildēju.
– Kāpēc tu esi tik starojoša un laimīga? Kāpēc tādas pārmaiņas? – es jautāju.
– Tāpēc, ka pagājušo nakti es saņēmu atbildi, – viņa paziņoja. – Es zinu, kāpēc Dievs paņēma tavu vectēvu un atstāja mani dzīvot bez viņa.
No Gagi vienmēr vareja sagaidīt pārsteigumus, taču šoreiz es biju šokā.
– Gagi, kāpēc? – es iesaucos.
– Tavs vectētiņš zināja dzīves noslēpumu – tā ir Mīlestība un viņš ar to dzīvoja visu savu dzīvi, katru dienu. Visos viņa darbos varēja just tas klātesamību. Es zināju par beznosacījumu mīlestību, taču nedzīvoju tajā. Tāpēc viņš aizgāja pirmais, bet man nācas palikt vienai.
Un viņa apklusa, it kā apdomājot katru savu pateikto vārdu un pēc tam turpināja.
– Visu šo laiku es domāju, ka mani par kaut ko soda, bet pagājušo nakti es sapratu, ka atstājot mani uz Zemes, Dievs uzdāvināja man dāvanu. Viņš atļāva man palikt, lai es savu dzīvi varetu pārvērst Mīlestībā. Saproti, – viņa teica, norādot ar pirkstu uz debesīm, – pagajušo nakti man parādīja, ka TUR nav iespējams apgūt šo mācību stundu. Ar Mīlestību ir jādzīvo šeit – uz zemes. Kā tikkko tu aizej, ir par vēlu. Tāpēc man tika atstāta iespēja dzīvot, lai es iemācītos Mīlestībā dzīvot šeit un tagad.
Un no tā brīža katra mana ciemošanas pie Gagi pārvērtās brīnišķīgā piedzīvojumā, jo viņa man stāstīja dažādus stāstus, saistītus ar viņas mērķiem.
Reiz es sastapu viņu neiedomājami uzbudinātā stāvoklī:
– Tu nevari iedomāties, ko es šodien no rīta izdarīju!
Es atbildēju, ka nevaru gan un viņa jūtu pārpildīta turpināja:
– Šorīt tavs onkulis sadusmojās par kaut kādu manu rīcību. Un es pat aci nepamirkšķināju! Pieņēmu visus viņa pārmetumus un pārvērtu tos Mīlestībā un atgriezu tos viņam kopā ar prieku. – Viņas acis staroja, kad viņa piemetināja:
– Bija tik interesanti vērot, kā pazūd viņa niknums.
Kaut gan vecums turpināja savu neatgriezenisko gaitu, vecmāmiņas dzīve pilnībā bija izmainījusies. Viņai bija mērķis, kura dēļ viņa dzīvoja un viņa vēl 12 gadus turpināja “praktizēt” šo savu Mīlestību.
Viņas dzīves pēdējās dienās es bieži viņu apciemoju slimnīcā. Kad reiz atkal gāju uz viņas palātu, dežūrējošā māsiņa man teica:
– Ziniet, jūsu vecmāmiņa ir īpaša sieviete… viņa ir Gaisma…
Jā, mērķis iededza viņas dzīvi un viņa apmirdzēja ar savu gaismu citus cilvēkus līdz pašām viņas mūža beigām.
Autors: D.Trinidad Hanta
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Par Mīlestību, kad nav ciešanu

Alise Mason

Tā ir tik pieaugusi, mierīga. Rūpīga. Ar vēlmi, kaisli un reizēm trakiem smiekliem par kādu anekdoti. Bez akmens azotē un vēlmes izmantot, izspiest pēdējo pili. Ar pauzēm bez neērtības sajūtas un cieņu pret dzīvi un mīļotā individualitāti. Ar delikātumu pret pagātnes traumām un cieņu pret cilvēkiem, kuri mīlēja tavu mīļoto.

Ar prasmi palūgt bez pretenzijām un vēlmes uzvarīt kafiju, un sapratni par to, ka viņš nekad tev nepalūgs ko tādu, kas tev kaitēs.

Tā ir zināšana par to, kāds cilvēks tev ir blakus. Lepnums par viņa uzvarām, vēlme priecāties par viņa gaismu, kas deg visiem, bet tev vēl spožāk un siltāk.

Pieaugusi mīlestība ir par to, cik līdzīgi mēs esam. Ar mīļoto ir par ko paklusēt un ir kur dzīvot. Ar vēlmi iepazīstināt viņu ar tuviniekiem un draugiem, ar vecākiem, jo nav šaubu par to, ka tava izvēle ir pareizā. Jā, un nav nepieciešami apstiprinājumi un statusa “kopā” demonstrācija, vienkārši tāpēc, ka “kā gan savādāk?”.

Tā ir visu to sapņu – “pastaigāties kopā”, “runāt ar otru, kā ar sevi”, “klusiņām ķiķināt”, “spēks un viedums – divi vienā”, “beidzot satikāmies” realizācija.

Tā ir prioritāšu sakārtošana un meklējumu pārtraukšana. Meklējumu kaut kur ārpusē. Mīlestības avots ir mūsos. Sākumā radās vēlme mīlēt, un tagad mīlestības cienīgs cilvēks ir blakus. Un vēlas mīlēt. Un ir spējīgs mīlēt.

Pieaugusi mīlestība ir tad, kad tu kļūsti spēcīgāks, bet mīļotais – labestīgāks. Tā ir cieņa un uzmanība. Izvēloties vārdus un darbības. Taču ne tāpēc, lai “nesabojātu iespaidu”.

Piesardzība, lai neaizskartu mīļotā cilvēka pasauli. Nepārtaisīt, bet atbalstīt, lai viņš klūtu vēl laimīgāks. Jo, ja rez tā ir pieaugusi mīlestība, tad viņa laime IR tava darīšana.
Un nav taisnība tiem, kuri domā, ka kaisle un vēlmes ir raksturīgas tikai ciešanu pilnai “mīlestībai”. Īsta vēlme ir pieaugusi, bez projekcijām. Vīrietis un sieviete. Nav vecāku un bērnu traumas un pārneses.

Tie ir Viena Izmēra Cilvēki.

Un var būt gan grūtības, gan dažādi pārdzīvojumi, taču tie līdzsvarojas un uzskaņojas unisonā.

Pieaugušas mīlestības realizācijai ir svarīgs priekšnoteikums. Sagribēt. Mīlēt. Abpusēji. Kļūt pieaugušiem un dziedināt sevi. Izrādīt cieņu savām pagātnes traumām mīlestībā un atlaist tās.

Autors: Svetlana Patruševa
Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustrācija: Alise Mason
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tikai sapratne

draugi3

Kad tavi iestādītie salāti slikti aug, tu taču nevaino salātus. Tu meklē iemeslus, kāpēc tie neaug. Varbūt ir vajadzīgs mēslojums, varbūt tos vajag labāk apliet, varbūt aizsargāt no saules. Taču tu nekad nevaino salātus.

Turpretī, ja rodas problēmas ar draugiem vai radiniekiem, mēs bieži vien vainojam tieši viņus. Vajag tik iemācīties rūpēties par viņiem un arī ar viņiem viss būs labi, tāpat kā ar salātiem.

No apvainojumiem nekad nekas labs nevar sanākt, tāpat kā censties pārliecināt cilvēku ar strīdu palīdzību. Mana pieredze ir tieši tāda. Nekādu apvainojumu, nekādu notāciju, nekādu pārmetumu – tikai sapratne.

Paužot savu sapratni, tu demonstrē, ka esi spējīgs mīlēt un situācija sāks mainīties.
Autors: Tit Nat Han “Miers katrā solī”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Rūmī atbild skolniekiem

57471955_2327649687256758_6874524817186357248_o

— Kas ir inde?
— Inde ir viss, kas pārsniedz tavas vajadzības. Par indi var kļūt spēks, bagātība, ego vēlmes, skopums, slinkums, ambīcijas, jebkas…

— Kas ir bailes?
— Bailes ir nenoteiktības nepieņemšana. Ja mēs šo nenoteiktību pieņemam, tā kļūst par piedzīvojumu.

— Kas ir skaudība?
— Skaudība ir labestības nepieņemšana citos. Ja mēs pieņemsim labestību citos, skaudība kļūs par iedvesmu.

— Kas ir dusmas?
— Dusmas ir to lietu nepieņemšana, kuras atrodas ārpus mūsu kontroles. Ja mēs to pieņemsim, tās kļūs par lēnprātību.

— Kas ir naids?
— Naids nozīmē nepieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir. Ja mēs pieņemsim cilvēku bez jebkādiem nosacījumiem, naids pārvērtīsies Mīlestībā.

Rūmī
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dari labu

risunok_art_nebo_oblaka_chelovechek_shar_fonarik_serdce_1920x1245

Neatkarīgi no tā, vai no tevis gaida labu vai negaida – Dari labu.
Neatkarīgi no tā, vai kāds ievēro, ka tu dari labu vai neievēro – Dari labu.
Neatkarīgi no tā, vai tavu labo pieņem vai atraida – Dari labu.
Neatkarīgi no tā, ko tev maksās par tavu labo: ar labu vai ļaunu – Dari labu.
Dari labu un nevienam nejautā atļauju, jo nevienam nav varas pār tavu labu.
Dari labu un nemeklē tā augļus un nejautā, kas tos lieto. Laba sējējs ir tas, kurš nekad negaida ražu un priecājas, kad tā tiek citiem.
Piepildi savu sirdi ar labu pat tad, kad tu atradīsies ļaunuma atvarā; un tad, kad kļūsi par pilienu labestības jūrā.
Dari labu slepenībā, jo tas viegli atradīs ceļu pie tā, kam tas tik ļoti ir vajadzīgs. Slepenībā šo labo ar pateicību pieņems gan draugs gan ienaidnieks, gan labais, gan ļaunais, gan veselais, gan slimais. Slepeni radītais labais gatavo Dvēseli lidojumam uz zvaigznēm.
Ir grūti darīt labu. Laba darīšanas ceļš ir ērkšķains ceļš…
Šalva Amonašvili “Amon Ra”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tā ķermeņa daļa, kuru skārusi otra cilvēka mīlestība, atdzīvojas

engelu universitate

Tā ķermeņa daļa, kuru skārusi otra cilvēka mīlestība un kas sajūt otra mīlestību, atdzīvojas.

Vai tev ir nācies to novērot? Ja kāds ļoti maigi saņem tavu roku – silti, mīļi un maigi to saspiež, pēkšņi roka atdzīvojas. Tajā pulsē jauns prieks. Vēl tikai pirms mirkļa tu neapzinājies savu roku. Un, lūk, roka atdzīvojas, tā ir dzīvāka, kā jebkura cita tava ķermeņa daļa. Roka kļūst arvien siltāka un siltāka. Tā jūt otra cilvēka prieku, tā cilvēka, kurš tevi sveicina, tā jūt otra prieku, kas ielīst tevī; tā sāk atsaukties. Tā vibrē un pulsē.

Psihologi runā, ka bērns, kuru vecāki nekad nav apskāvuši, paliek kā pamiris. Viņa ķermenis nekad pa īstam neatdzīvojas. Bērnam ļoti vajag, lai viņu apskauj. Lai apskauj vēl un vēl, lai skūpsta, lai glāsta.

Savādāk viņš nekad neiepazīs dzīvību, kas pulsē viņa ķermenī. Viņš paliek auksts burtiskā vārda nozīmē, jo nekad nesajutīs siltumu, kas ielīst viņā. Ja viņš nekad nesajutīs siltumu, kas ielīst viņā, viņš nespēs uz siltumu atbildēt ar savu ķermeni. Viņa siltumam jābūt izprovocētam, ar kaut ko izsauktam.

Kad kāds tevi apskauj un šis apskāviens nav tukšs žests, kad apskāviens ir īsts un tas tevī ielej otra cilvēka mīlestību, aug tava mīlestības enerģija.

Tavs ķermenis kļūst dzīvāks, tu izjūti pavisam citu dzīves kvalitāti. Tu sāc kustēties optimālā virzienā. Parasti cilvēki dzīvo ar minimumu. Dzīvo monotonu dzīvi un šai dzīvei trūkst asuma – tas nevar būt bez mīlestības.

Es tev saku – vēro savu ķermeni, tajā brīdī, kad tu ar mīlestību kādu apskauj – kas notiek? Tā ķermeņa daļa, kuru skārusi otra cilveka mīlestība un kura sajūt otra mīlestību, atdzīvojas. Mīlestība dod tādu dzīvi, ko nevar dot nekas cits.

OŠO

Avots: sobiratelzvezd.ru

Tulkoja: Ginta FS