Mani prieka atribūti

Tas, ko ciniķi atzīst par banālu, man nekad tāds nav šķitis…

Manā priekā par dzīvi nemainīgi ietilpst tās parastās, ikdienišķās lietas, kuras nebūt nepadara bezvērtīgu nemirstīgās dvēseles lidojumu savos zemes un ārpuszemes labirintos.
Es ļoti priecājos par jaunu smaržu pudelīti, skaistu somiņu, ērtu skapi vannas istabā, kurā skaisti sakārtoti krāsaini dvieļi. Es priecājos par manis garšīgi pagatavotu plovu, štollenkūku baltā pūdercukurā, puķīti, kas izdzīvojusi, grāmatu skapi ar gaismiņām, kas pilns jaunām grāmatām, par laternām uz ielām un mazām pilsētas kafejnīcām, par skaistām greznām kafijas tasītēm, garām šallēm un aizkustinošu eņģeli ceriņkrāsas cepurītē, kuru Pēterburgā man uzdāvināja kāds brīnišķīgs, gaišs cilvēks…

Mūsu ģimenē neviens un nekad nav bijis vienaldzīgs pret sadzīvi. Tieši tāpat neviens nav centies kautrīgi no tās attālināties brīžos, kad pacilāti tiek runāts par to, ka sadzīve tikai novērš uzmanību no sarežģītiem apzinātības stāvokļiem.

Un nav nekāds grēks dažkārt novērsties…

Nav nekāds grēks atmest savu iedomību un atzīt to, ka mēs visi esam tikai cilvēki, kuriem karsta tēja, ar mīlestību pagatavota zupa un ilgs miegs tīrā gultā palīdz ne mazāk dziļām pārdomām par dzīves jēgu.

Mīlestība pret vienkāršiem dzīvas cilvēciskās materiālās dzīves atribūtiem neļauj pazust tam ārkartīgi vērtīgajam, bet ātri gaistošajam maigumam, kura dziedējošais spēks pārbaudīts uz visdziļākajām brūcēm.
Kamēr es to jūtu, mana dzīve nepārvēršas vilšanu izdedzinātā tuksnesī.

Un, paskatoties apkārt, es saprotu, ka banālāk par visu, ir tieši vilties un lepni nest caur dzīvi šo auksto nolemto vilšanos, iedomājoties, ka tā padara tevi īpašu.
Man tas neder. Man labāk der uzlikt varīties tējkannu.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīves skices. MĪLESTĪBA

Stalts brūnacains vīrietis dārgā apavu veikalā meklē kurpes savai mīļotajai sievietei…
Es viņu nepazīstu, taču neviļus labpatikā noklausos viņa sarunu ar konsultanti: 

— Galvenais, lai kājiņai būtu ērti… viņa taču pati neatzīsies, taču man jāpārliecinās, ka ir ērti. Vai supinators ir ērts? Nē, tomēr papēdis nav pārāk stabils… lūk, šeit par šauru, manai Aņai tur kauliņš… visam jābūt ļoti skaisti…. 44. izmērs…. kāpēc jūs smaidat? – viņa balss kļūst stiingra, un meitene, kura neuzmanīgi iesmējās, uzreiz atvainojas. 

Vīriešu apģērbu nodaļā kāds pusmūža pāris. Izvēlas kreklus. Nedaudz korpulents vīrietis slēpjas pielaikošanas kabīnē, bet viņa kundze, maigi sarunājoties ar pardevēju, turpina izvēlēties kreklus:

– Lūdzu, nedaudz lielāku izmēru…. vēderiņš.
Es sajūtu tādu neaprakstāmu maigumu…

Braucu augšup pa eskalatoru un atceros Marinu. Mēs kopā izdzīvojām četras ķīmijterapijas.
Viņa gulēja savā šaurajā kušetītē, līdzīga sīkam ausainam pusaudzim ar nedaudz zilganu pliku galvu.
Katru vakaru pie viņas nāca viņas puisis, un katru reizi atnesa viņai kadu jaunu bandanu ar pašrocīgi veidotiem uzrakstiem, piemēram “Mans deguns sajūt tavu izveseļošanos” vai cepurīti ar lācēniem.
Viņš turēja viņas pirkstus savās plaukstās un zviedza kā zirgs, stāstot smieklīgus atgadījumus un citējot Teriju Pratčetu… bet pēc tam es viņu pavadīju līdz kāpnēm, un viņš bezcerībā raudāja man uz pleca.

Dimka… viņa Katjai vienmēr somiņā bija pie pārnēsājamā ledus ģeneratora piesieta insulīna šprice, jo Dimka allaž to aizmirsa.

Jevgenijs Nikolajevčs, mans priekšlaicīgi aizgājušais pacients. Pēc Afganistānas kara brūces neļāva viņam normāli gulēt, un posttraumatiskais sindroms – pilnvērtīgi dzīvot. Viņa brīnumskaistā sieva, kuru neveiksmīgi aplidoja visādi Peterburgas kundziņi, katru vakaru kopā ar savu vīru ģitāras pavadījumā dziedāja un maigi skūpstīja viņa rētas…. bet viņš bija parasts skolotājs.

Skaistā Jeļena… Ļenka… ārste-rentgenoloģe, kura sevi sauca par divtonnīgo laboratoriju un brīvajos brīžos uz pasūtījumu šuva sniegbaltus koķetelīgus halātiņus.
Viņas vīrs – garš kā stabs sporta meistars peldēšanā, bija vienpadsmit gadus jaunāks par viņu, kusa kā vaniļas saldējums, savām garajām rokām apskaujot tik daudz Ļenas, cik vien spēja…

Atmiņa ir ļoti pakalpīga…. es smejos un raudu vienlaicīgi.

Tā es reaģēju uz Mīlestību.

Taisnība Ahmatovai, Mīlestību, tāpat kā maigumu, ne ar ko nesajauksi.

Un lai arī tā ir tikpat klusa un neuzbāzīga, taču vēl neviens iedomīgais cinisms nav spējis apslāpēt tās tīro balsi.

Nekādi netīrumi nenotraipīs tās gaišās drēbes.
Un neviens patērētājs, kurš dzenas vien pēc tā, ar ko var palielīties, nav izrādījies laimīgāks par to cilvēku, kurš iemācījies sajust Mīlestību un pieņemt otru cilvēku, kā pats sevi…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par maigumu un siltumu

Maigums ārstē tās kaites, kuras nav medicīnas enciklopēdijā.
Maigums nav stāsts par to, cik vienkārši ir apskaut un samīļot… tas drīzāk ir par dziļu pieņemšanu, par vēlmi pasargāt un atlikt kaut uz mirkli šo nevadāmo neizbēgamību…
Maigums ir stāsts par nespēju nodarīt sāpes, par nespēju sist ar vārdiem un par to spēku, kurš rodas pašos bezspēcīgākajos, ja tie sajūtas sasildīti…
Paskaties, cik daudz apkārt nesasildītības. Tā ir iemesls gandrīz ikvienai cietsirdības izpausmei.
Un, diemžēl, ne vienmēr maigums iet roku rokā ar Mīlestību. Gadās taču, ka, jā, mīl… bet bez maiguma. Stingri. Auksti. Dozēti.
Neatsaka ne palīdzību, ne dāsnas dāvanas…. bet, lūk, šīs smalkās, pavisam neskaļās spējas nav…

Atmodināt to nozīmē, atdzīvoties… tas nozīmē nesajaukt to ar naivu sentimentalitāti… un, tas nozīmē, kļūt patiesi bagātam…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mans dēls

mans dēls

«Mans dēls neprot ne lasīt ne kaut ko izgriezt ar šķērēm, taču viņš liek cilvēkiem no laimes apraudāties»
Mūsu ģimenē dāvanas – ir svēta tēma. Mans dēls četros ar pusi gados nenoskaitīs dzejoli angļu valodā, nezin visus alfabēta burtus, neprot uzzīmēt cilvēka seju, toties viņš dāvina dāvanas.
Kad viņš izdzird vārdu “svētki”, viņš interesējas, ko mēs kuram dāvināsim. Kartītes “uztaisi pats”, kūciņas dāvanā, ziedus, jebko.

Kad viņam bija divi gadi, viņu atpazina visos apkārtnes ziedu kioskos. Viņš ar tanka neatlaidību turp vilka savu tēvu un kliedza “puķes mammītei”. Lepnais tētis gaidīja, kamēr bērns izvēlēsies manas mīļākās krizantēmas un lepni par to maksāja. Es staroju, kad ziedu pārdevēji, kuri manu dēlu atpazina, mums plati smaidīja.

Ir paredzēts bērnu “attīstīt”. Vadāt viņu pa muzejiem, speciālām nodarbībām, izstādēm, uz baseinu, jāšanas sportu, vijoļspēles nodarbībām un daiļslidošanu. Mēs laikam neesam no šīs pasaules, mēs dzīvojam bez jāšanas sporta.

Maniem bērniem ir reflekss – kad atskan vārds “viesi”, viņi skatās turp, kur glabājas milti, jo mēs cepam tortes un dāvinām tās.

Dēls neprot rokās noturēt šķēres, tā man saka bernu dārza auzdzinātāja – jūs viņam tās vienkārši nopērciet, lai graiza papīru. Labi, mēs nopirksim kaut desmit šķēres, bet viņš negrib griezt papīru, viņš grib mikseri, tāpēc, ka rīt mēs gaidām ciemos vecmāmiņu un vectētiņu un tas nozīmē, ka viņš gribēs cept cepumus. Man aug puisis, kurš šķībi griež un slikti zīmē, toties prot iemarinēt gaļu. Šausmas.

Droši vien skolā viņš atpaliks visos priekšmetos. Viņs neizrunā dažas skaņas. Viņš savu vārdu raksta no labās uz kreiso pusi – šai sakarā mēs jokojam par ebreju saknēm. Viņš nezin angļu valodu un neprot sašņorēt zābakus. Kāds bezcerīgs ārprāts. Kur te bija mana dežūrburka ar pelniem, ko kaisīt matos.

Taču viņš liek cilvēkiem raudāt aiz laimes. Viņš bez brīdinājuma atnāk uz dārziņu ar puķēm, tāpēc, ka audzinātājas ir labas un viņām steidzīgi vajag ziedus – mammu, ejam ātrāk, lai nenokavētu. Viņš sapucē vecmāmiņu – apkarina ar krellēm, rokassprādzēm un saka vectētiņam: “un tagad tu vari iet dejot ar mūsu skaistuli”. Viņš velk tēti ārā lietū un sniegā, tāpēc, ka mammītei puķes novītušas, kamēr tētis bija komandējumā.

Viņš visus savus pirmos ietaupījumus no krājkasītes investēja jaunas mašīnas iegādē. Nolēma un viss.

Viņš neprot uzrakstīt vārdu “Ignats” uz apsveikuma kartiņas vecmāmiņai, taču pilnīgi skaidri zin, ka pagatavot šo kartiņu ir dzīvībai ļoti svarīgs jautājums.

Un mums šķiet, ka mēs kā vecāki visu darām pareizi.

Angļu valodu viņš iemācīsies. Paspēs. Bet ar mīlestību un maigumu viss nav tik vienkārši.

Darja Ivanovska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīva un īsta…

original

Tieši tagad, tieši tur, kur tu šobrīd atrodies, tava dzīve online un bez filtriem atnāk pie tevis ar domām, vārdiem, rīcību, sapņiem…

Dzīva un īsta.

Vai nu pieņem to, vai izmaini.

Es nezinu, vai tev ir vajadzīga globāla revolūcija, bet varbūt pietiks ar sasildīšanās sajūtu…

Vai arī tev jāpieraksta sava dzīve, jāuzzīmē tā, jānodzied par to, vai jāizdejo…
Vai arī tev kādam vajag palīdzēt, kādam, kura sāpes ilgst ilgāk un dedzina sāpīgāk, tad arī tavējās rimsies…

Vai arī turēt savās plaukstās bērna plaukstiņas, atdodot un arī saņemot…

Vai arī tev vajag pamosties pavisam citā pilsētā ar pavisam citu cilvēku…

Vai arī kāds ausainis ar raupju mēli laiza tavu vaigu un tavas skumjas pazūd…

Es patiešām nezinu, mans draugs, kas nesīs tev laimi…

Taču es ļoti vēlos, lai tev tā ir…
Un es vēlos, lai tu neko nemainītu, ja vien pārmaiņas patiešām nav vajadzīgas un dzīvībai svarīgas, bet tu nekādīgi nespēj tām saņemties, jo ļoti baidies….

Baidies – tas ir normāli.

Daudz normālāk, nekā vispār ne no ka nebaidīties.
Bet – dari!

Maini!
Izlem!
Audz!
Un atceries, ka tev vajadzīga tā dzīve, kurā tu aizmiedz un pamosties laimīgs…
Tā arī ir tava dzīve.
Atpazīsti to un radi!

Ļiļa Grad
Ilustrācija: Anna Silivonchik
Tulkoja: Ginta FS

Maigums

39954999_2362211900518567_3896975049164324864_n

Laiku pa laikam mēs dzīvē sastopam maigus cilvēkus. Maigums ir tikums, kuru ir diezgan grūti sastapt sabiedrībā, kas apbrīno rupjību un spēku.

Maigs ir tas, kurš ir uzmanīgs pret citu cilvēku stiprajām un vājajām pusēm, kam vairāk patīk būt kopā, nekā jebko sasniegt.

Maigs cilvēks soļo viegli, skatās ar maigumu, pieskaras godbijīgi.

Maigs cilvēks zin, ka patiesa izaugsme prasa rūpes nevis spēku.

Mūsu raupjajā un dažkārt nemierīgajā pasaulē maigums var būt spilgts atgādinājums par Dieva klātbūtni.

Henrijs Nouvens
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Esi maiga pret savu sirdi

tava sirds23

Esi maiga pret savu sirdi, dzirdīga un jutīga, un kā okeāns – pieņemoša. Uztausti savu plūsmu, savu patieso vēlmju strautiņus un izpaud sevi drosmīgāk un plašāk.

Sajūti zemi, staigā basām kājām, prasi enerģiju, iesakņojies. Atceries par savu Dzimtu, paklanies, palūdz, nekautrējies.

Pateicies katrai dienai. Raksti vēstules, biežāk runā ar sevi.
Mīli savu ikdienu, mīli pretimnācējus, grūtībās vienkārši elpo un dziedi. Kliedz, ja sāp.
Dejo pēc pavasara. Bet saulrietā atlaid visas savas bailes. Katra sajūta ir brīnišķīga un dziedinoša. Neslēp nevienu, baudi… izdzīvo katru.
Tava pasaule ir tik brīnišķīga. Atļauj savām domām aizjoņot pasakainās virāžās. Atļauj pārpilnībai atnākt un notikt. Plāno maršrutus pa pasaules visbrīnišķīgākajām vietām.
Un novērtē savu ķermeni. Lolo katru šūniņu. Un savā Dvēselē savu mazo meitenīti saudzē un sargā.
Tu esi vieda un brīnišķīga it visos savos iemiesojumos.
S. Bulavska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt saudzīgam

maigums

Būt saudzīgam pret citiem.
Šodien man atnāca doma, ka būt saudzīgam attiecībā pret otru cilvēku nav viens un tas pats, kas censties attaisnot otra cerības.
Iesprostojot sevi svešu melīgo gaidu ritenī, es agri vai vēlu noguršu, sadusmošos vai salūzīšu. Taču, ja es būšu pret cilvēku saudzīgs, tad es viņu atbalstīšu pat tad, kad es vai mans partneris neattaisnos cerības, atļaujot sev būt brīvam un ticot tam, ka mūsu attiecības to izturēs.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atļauj sev būt maigam

upe1

Laodzi saka:

Kad cilvēks piedzimst, viņš ir maigs un vājš; nāvē viņš ir ciets un stīvs. Kad lietas un augi ir dzīvi, viņi ir mīksti un lokani; kad miruši, tie ir sausi un trausli.
Atbilstoši, cietība un stingrums asociējas ar nāvi, bet maigums un elastība – ar dzīvi.

Kad koks ir ciets, to nocirtīs. Lielais un spēcīgais pieder zemākajam, maigais un elastīgais – virsotnei.

Dzīve ir upe, plūsma bez gala un sākuma. Tā nekur nekustās, tā vienmēr ir. Tā nekustās no vienas vietas uz citu, tā vienmēr kustās no šejienes uz šejieni.

Vienīgais laiks dzīvei ir TAGAD un vienīgā vieta – ŠEIT. Nav nekādas cīņas pēc sasniegumiem un sasniegt nav ko. Nav centienu aizstāvēties, nav no kā. Ir tikai dzīve, viena, absolūti viena, skaista savā vientulībā, karaliska savā vientulībā.

Tu vari dzīvot divējādi: tu vari plūst kopā ar to – tad arī tu esi karalisks, tad tevī ir grācija, nevardarbīga grācija, bez konfliktiem un cīņas. Tad tevī ir skaistums, līdzīgi bērnam, ziedam, maigs, delikāts, nevainīgs. Ja tu plūsti kopā ar dzīvi, tu esi reliģiozs. Lūk, tieši tā ir Laodzi reliģija, arī mana.

Parasti ar vārdu reliģija saprot cīņu ar dzīvi dēļ Dieva. Parasti tā nozīmē, ka Dievs ir mērķis, bet dzīve ir jāatstumj malā un jāpieveic cīņā. Dzīve ir jāupurē, lai sasniegtu Dievu. Parastā reliģija nav reliģija. – tā vienkārši ir daļa parastā vardarbīgā un agresīvā prāta.

Nav Dieva ārpus dzīves. dzīve ir Dievs.

Ja tu atraidi dzīvi, tu atraidi Dievu, ja tu upurē dzīvi, tu upurē Dievu. Visās upurēšānās upurēts tiek Dievs.

Georgijs Gurdžijevs teica: “Tas šķiet paradoksāli, taču tā ir taisnība – visas reliģijas ir pret Dievu. Ja dzīve ir Dievs, tad noliegt, atstumt, upurēt nozīmē iet pret Dievu.”

Būt patiesi reliģiozam nozīmē būt neparasti parastam dzīvē…. kad viena daļa nav pret veselo, un daļa plūst kopā ar veselo. Būt reliģiozam nozīmē nebūt nošķirtam no plūsmas.

Būt NEreliģiozam nozīmē būt ar savu viedokli, ar piepūli uzvarēt, iekarot, kaut kur skriet. Ja tev ir mērķis, tu neesi reliģiozs. Ja tu domā par rītdienu, tu jau esi palaidis garām reliģiju. Reliģijā nav nekāda “rīt”. Tieši tāpēc Jēzus saka: “Nedomā par rītdienu. Skaties uz lillijām laukos, tas zied tagad”. Viss, kas ir, ir tagad. Viss, kas ir dzīvs, dzīvs ir tagad. Tagad ir vienīgais laiks un vienīgā mūžība.

Ir divas iespējas. Tu vari cīnīties ar dzīvi, tev var būt personīgie mērķi, kas iet pret tavu dzīvi – bet visi mērķi ir personīgi. Tu centies uzspiest dzīvei tēlu, kaut ko savu. Tu centies dzīvi vilkt, lai tā tev sekotu – tu pats esi tikai niecīga daļiņa, tada maza mazītiņa, tomēŗ centies vilkt aiz sevis visu Visumu.

Protams, tu esi nolemts neveiksmei. Tu noteikti zaudēsi visu savu krāšņumu un tu noteikti kļūsi ciets.

Cīņa rada cietību.

Tikai padomā par cīņu, un tevī radīsies smalka cietība. Tikai padomā par pretestību, un tev apkārt radīsies garoza, kas pamazām apņems tevi kā kokons. Pati ideja par to, ka tev ir noteikts mērķis, padara tevi par salu un tu vairs neesi daļa no dzīves bezgalīgā kontinenta. Un tad, kad esi atdalījies no dzīves, tu jūties kā koks, kas atdalīts no zemes. Kādu laiku pie labas barošanas tas spēj dzīvot, taču patiesībā mirst. Kokam vajadzīgas saknes, kokam jābūt zemē, savienotam ar zemi, daļai no tās.

Tev jābūt savienotam ar dzīves kontinentu, jābūt daļai no tās, jābūt ar savām saknēm. Kad tu esi iesakņojies dzīvē, tu esi maigs un mīksts, jo nebaidies. Bailes rada cietību. Bailes rada drošības ilūziju, ideju par to, ka sevi ir jāaizstāv. Un nekas nenogalina vairāk kā bailes, tāpēc, ka pati baiļu ideja ir tajā, ka tu esi atdalīts no zemes, izrauts ar visām saknēm.

Un tad tu dzīvo pagātnē un tieši tāpēc tu tik daudz par pagātni domā. Tā nav vienkārša sakritība. Prāts pastavīgi domā vai nu par pagātni vai nākotni. Kāpec tik daudz jadomā par pagātni? Pagātne ir pagājusi! To nevar restaurēt. Pagātne ir mirusi!

Kāpec tu turpini domāt par pagātni, kuras vairs nav, un par nākotni, kurai tu neko nevari padarīt? Tu nevari to izdzīvot, tu nevari tur būt, tu nevari sagraut savu pašreizējo mirkli.

Taču tam jābūt kādam dziļam nopietnam iemeslam. Un šis dziļais iemesls slēpjas tajā, ka tu visu dzīvi cīnies. Cīnies ar veselumu, ar dzīves upi un tu zaudē savas saknes. Tu kļūsti mazs mazītiņš, līdzīgs kapsulai, ieslēgts pats sevī. tu kļūsti individuāls, tu vairs neesi daļa plašā Visuma. Un tev nākas dzīvot uz savas pagātnes barības; tieši tāpēc tu tik daudz domā par pagātni.

Un tā vai citādāk, tev nākas saņemties lai cīnītos, un tieši tāpēc tu pastāvīgi domā par nākotni. Nakotne dod tev cerību, pagātne dod tev barību, bet starp tām abām – mūžība, kuru tu palaid garām. Starp pagātni un nākotni tu mirsti, tu nedzīvo.

Ir vēl viens veids kā dzīvot – patiesībā ir tikai viens veids, kā dzīvot, tāpec, ka cīņas ceļš nevar būt veids, kā dzīvot. Cīņa nav veids, kā dzīvot. Vienīgais veids ir plūst ar upi, plūst kopā tādā mērā, lai tu nejustos atdalījies.

Tu esi tās daļa, tu kļūsti tās daļa – ne tikai daļa, bet tu pats kļūsti par upi.

Kad tu necīnies, tu kļūsti par dzīvi, tu uzticies tai. Tu neuzticies vis savam individuālajam prātam, bet uzticies visam pilnībā, uzticies esībai. Kapitulējot, pavisam nemanāmi tu kļūsti maigs, elastīgs un tev vairs nav jābūt cietam. Tu necīnies, nav nekāda naidīguma. Nav nekādas vajadzības aizstāvēties, nav vajadzibas pēc drošības, tu jau esi kopā ar dzīvi.

Un dzīve arī ir drošība!…

Pamēģini sajust to, ko es saku. Tas nav sapratnes jautājums, tas nav intelektuālo spēju jautājums. Sajūti, ko es saku. Uzsūc to. Lai tas ir ar tevi. Ļauj tam nostiprināties tevī, dzīvei nav neko jānozīmē, dzīvei vienkārši ir jābūt. Un tad pēkšņi tu kļūsti maigs. Viss cietais aiziet, pazūd, izkūst.
Bērns atveras no jauna, tu atkal esi kļuvis par bērnu, un atkal ir šīs caurspīdīgās bērnības acis. Tu vari redzēt un tagad zaļums ir pavisam savādāks. Putnu dziesmas pavisam citas. Tagad veselumam ir pavisam cita nozīme. Tam nav jēgas, tam ir nozīme. Jēga saistīta ar derīgumu, nozīme – ar prieku.

Priecājies par to un tu būsi maigs. Plūsti ar upi. Kļūsti par upi.

OŠO
Avots: https://self.wikireading.ru
Tulkoja: Ginta FS

Es esmu iemācījies dzīvot ar sievieti

dzivot ar sievieti

Es esmu iemācījies dzīvot ar sievieti. Tas nav tā, kā raksta romānos. Piemēram, es nezināju, ka gari mati sievietei ir ne tikai rets skaistums, kas sniedzas līdz viduklim, viņas sievišķība un šarms, bet arī akurātums, pirmkārt, no manas puses. Jo tad, kad viņa guļ man blakus, man noteikti jāatceras par to, ka pirms apguļos viņai tuvāk, sākumā jāatglauž viņas mati, lai tiem neuzgultos. Ar laiku tas kļūst par ieradumu.
Es nezināju, ka, ja viņai ir slikts garastāvoklis, man nesteidzoties viņa ir jāapskauj un jānoskaidro, kas noticis, un pēc tam viņa jānomierina.
Man tas ir pavisam savādāk. Ja es jūtos slikti, man nepatīk, ka mani izprašņā un lien dvēselē – tādos brīžos man gribās palikt vienam..

Es nezināju, ka, ja viņa nekad nelūdz man palīdzību, tad vienmēr gaida, ka es pats to piedāvāšu. «Neaiztiec, es pati izdarīšu!». «Es taču pati varu….» Nē, nevar! Precīzāk, gaida, kad es palikšu pie sava. Viņai ir svarīgi sajusties sievietei, kādu mirkli es varu pabūt zirga lomā. Starp citu! Ja neatļaut viņai celt neko smagāku par rožu pušķi, ar laiku var ievērot, ka slikts garastāvoklis viņai ir retāk un smaids sejā – katru dienu.

Es nezināju, ka sieviete ir ne tikai mīļākā, ar kuru dalīt gultu, vannas istabu, virtuves galdu. Bet arī draugs, kurā uzmanīgi ir jāklausās un jādzird, kad klausies. Pat tad, kad viņa runā ne par ko.

Sieviete nav nekada mīkla – noslēpums. Un uz katru savu jautājumu es varu saņemt atbildi, ja būšu kaut nedaudz uzmanīgāks. Viņa vienmēr runā par to, kas viņai svarīgs un vajadzīgs! Vienmēr!

Dīvaini, kad vīrieši saka, ka nezin, ko vēlas sieviete. Visticamāk, viņi nemaz nevēlas to zināt.

Es nezināju, ka attiecības – tas ir ne tikai es, bet piedevām vēl “es” kvadrātā. Katram jāsper savs solis, kamēr abi saskarsies lūpām. Ja tu stāvi uz vietas, bet otrs visu laiku nāk tev pretī, tad, visticamāk, reiz tu attapsies viņam aiz muguras. 

Katrs sper savu soli. Tam, kam nav kāju, nav startā vietas….

Bet nogrūst otru bezdibenī – tās nebūt nav beigas. No ikvienas bedres var izrāpties, galvenais, neatgrūst tā roku, kura tevi tur iegrūdusi. Bet tad, kad esi tai pieķēries, negaidīt izdevīgu momentu, lai atbildētu ar tādu pašu grūdienu.

Darīt «par spīti» un «abpusēji» — nozīmē, dzert indi abiem no vienas glāzes. Pat tad, ja otrs zin par tās nāvējošo dabu. Vajag izdzert no trauka to, kas nokauj un tā vietā ieliet to, kas reibina.

Piemēram, atriebība, kas vienmēr tiek pasniegta kā aukstais ēdiens, nedod gaidāmo efektu, vien noved afekta stavoklī. Bet, piemēram, roku maigums – no tā reibsti stiprāk ka no jebkura pat vislabākā vīna. Maigumu, kā ēdienu, var pasniegt tikai karstā veidā.

Es nezināju, ka jūtas neatrodas vēdera lejasdaļā, bet gan pirkstu galos, ar kuriem tu viņai pieskaries. Un, ja arfa skan, tātad tas ir tavs instruments, jo pirkstus taču nav iespējams uzskaņot.
Vai nu tev ir talants, vai nav… 

Autors: Vjačeslavs Prahs
Avots: http://www.soulpost.ru
Tulkoja: Ginta FS