Būt saudzīgam

maigums

Būt saudzīgam pret citiem.
Šodien man atnāca doma, ka būt saudzīgam attiecībā pret otru cilvēku nav viens un tas pats, kas censties attaisnot otra cerības.
Iesprostojot sevi svešu melīgo gaidu ritenī, es agri vai vēlu noguršu, sadusmošos vai salūzīšu. Taču, ja es būšu pret cilvēku saudzīgs, tad es viņu atbalstīšu pat tad, kad es vai mans partneris neattaisnos cerības, atļaujot sev būt brīvam un ticot tam, ka mūsu attiecības to izturēs.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Atļauj sev būt maigam

upe1

Laodzi saka:

Kad cilvēks piedzimst, viņš ir maigs un vājš; nāvē viņš ir ciets un stīvs. Kad lietas un augi ir dzīvi, viņi ir mīksti un lokani; kad miruši, tie ir sausi un trausli.
Atbilstoši, cietība un stingrums asociējas ar nāvi, bet maigums un elastība – ar dzīvi.

Kad koks ir ciets, to nocirtīs. Lielais un spēcīgais pieder zemākajam, maigais un elastīgais – virsotnei.

Dzīve ir upe, plūsma bez gala un sākuma. Tā nekur nekustās, tā vienmēr ir. Tā nekustās no vienas vietas uz citu, tā vienmēr kustās no šejienes uz šejieni.

Vienīgais laiks dzīvei ir TAGAD un vienīgā vieta – ŠEIT. Nav nekādas cīņas pēc sasniegumiem un sasniegt nav ko. Nav centienu aizstāvēties, nav no kā. Ir tikai dzīve, viena, absolūti viena, skaista savā vientulībā, karaliska savā vientulībā.

Tu vari dzīvot divējādi: tu vari plūst kopā ar to – tad arī tu esi karalisks, tad tevī ir grācija, nevardarbīga grācija, bez konfliktiem un cīņas. Tad tevī ir skaistums, līdzīgi bērnam, ziedam, maigs, delikāts, nevainīgs. Ja tu plūsti kopā ar dzīvi, tu esi reliģiozs. Lūk, tieši tā ir Laodzi reliģija, arī mana.

Parasti ar vārdu reliģija saprot cīņu ar dzīvi dēļ Dieva. Parasti tā nozīmē, ka Dievs ir mērķis, bet dzīve ir jāatstumj malā un jāpieveic cīņā. Dzīve ir jāupurē, lai sasniegtu Dievu. Parastā reliģija nav reliģija. – tā vienkārši ir daļa parastā vardarbīgā un agresīvā prāta.

Nav Dieva ārpus dzīves. dzīve ir Dievs.

Ja tu atraidi dzīvi, tu atraidi Dievu, ja tu upurē dzīvi, tu upurē Dievu. Visās upurēšānās upurēts tiek Dievs.

Georgijs Gurdžijevs teica: “Tas šķiet paradoksāli, taču tā ir taisnība – visas reliģijas ir pret Dievu. Ja dzīve ir Dievs, tad noliegt, atstumt, upurēt nozīmē iet pret Dievu.”

Būt patiesi reliģiozam nozīmē būt neparasti parastam dzīvē…. kad viena daļa nav pret veselo, un daļa plūst kopā ar veselo. Būt reliģiozam nozīmē nebūt nošķirtam no plūsmas.

Būt NEreliģiozam nozīmē būt ar savu viedokli, ar piepūli uzvarēt, iekarot, kaut kur skriet. Ja tev ir mērķis, tu neesi reliģiozs. Ja tu domā par rītdienu, tu jau esi palaidis garām reliģiju. Reliģijā nav nekāda “rīt”. Tieši tāpēc Jēzus saka: “Nedomā par rītdienu. Skaties uz lillijām laukos, tas zied tagad”. Viss, kas ir, ir tagad. Viss, kas ir dzīvs, dzīvs ir tagad. Tagad ir vienīgais laiks un vienīgā mūžība.

Ir divas iespējas. Tu vari cīnīties ar dzīvi, tev var būt personīgie mērķi, kas iet pret tavu dzīvi – bet visi mērķi ir personīgi. Tu centies uzspiest dzīvei tēlu, kaut ko savu. Tu centies dzīvi vilkt, lai tā tev sekotu – tu pats esi tikai niecīga daļiņa, tada maza mazītiņa, tomēŗ centies vilkt aiz sevis visu Visumu.

Protams, tu esi nolemts neveiksmei. Tu noteikti zaudēsi visu savu krāšņumu un tu noteikti kļūsi ciets.

Cīņa rada cietību.

Tikai padomā par cīņu, un tevī radīsies smalka cietība. Tikai padomā par pretestību, un tev apkārt radīsies garoza, kas pamazām apņems tevi kā kokons. Pati ideja par to, ka tev ir noteikts mērķis, padara tevi par salu un tu vairs neesi daļa no dzīves bezgalīgā kontinenta. Un tad, kad esi atdalījies no dzīves, tu jūties kā koks, kas atdalīts no zemes. Kādu laiku pie labas barošanas tas spēj dzīvot, taču patiesībā mirst. Kokam vajadzīgas saknes, kokam jābūt zemē, savienotam ar zemi, daļai no tās.

Tev jābūt savienotam ar dzīves kontinentu, jābūt daļai no tās, jābūt ar savām saknēm. Kad tu esi iesakņojies dzīvē, tu esi maigs un mīksts, jo nebaidies. Bailes rada cietību. Bailes rada drošības ilūziju, ideju par to, ka sevi ir jāaizstāv. Un nekas nenogalina vairāk kā bailes, tāpēc, ka pati baiļu ideja ir tajā, ka tu esi atdalīts no zemes, izrauts ar visām saknēm.

Un tad tu dzīvo pagātnē un tieši tāpēc tu tik daudz par pagātni domā. Tā nav vienkārša sakritība. Prāts pastavīgi domā vai nu par pagātni vai nākotni. Kāpec tik daudz jadomā par pagātni? Pagātne ir pagājusi! To nevar restaurēt. Pagātne ir mirusi!

Kāpec tu turpini domāt par pagātni, kuras vairs nav, un par nākotni, kurai tu neko nevari padarīt? Tu nevari to izdzīvot, tu nevari tur būt, tu nevari sagraut savu pašreizējo mirkli.

Taču tam jābūt kādam dziļam nopietnam iemeslam. Un šis dziļais iemesls slēpjas tajā, ka tu visu dzīvi cīnies. Cīnies ar veselumu, ar dzīves upi un tu zaudē savas saknes. Tu kļūsti mazs mazītiņš, līdzīgs kapsulai, ieslēgts pats sevī. tu kļūsti individuāls, tu vairs neesi daļa plašā Visuma. Un tev nākas dzīvot uz savas pagātnes barības; tieši tāpēc tu tik daudz domā par pagātni.

Un tā vai citādāk, tev nākas saņemties lai cīnītos, un tieši tāpēc tu pastāvīgi domā par nākotni. Nakotne dod tev cerību, pagātne dod tev barību, bet starp tām abām – mūžība, kuru tu palaid garām. Starp pagātni un nākotni tu mirsti, tu nedzīvo.

Ir vēl viens veids kā dzīvot – patiesībā ir tikai viens veids, kā dzīvot, tāpec, ka cīņas ceļš nevar būt veids, kā dzīvot. Cīņa nav veids, kā dzīvot. Vienīgais veids ir plūst ar upi, plūst kopā tādā mērā, lai tu nejustos atdalījies.

Tu esi tās daļa, tu kļūsti tās daļa – ne tikai daļa, bet tu pats kļūsti par upi.

Kad tu necīnies, tu kļūsti par dzīvi, tu uzticies tai. Tu neuzticies vis savam individuālajam prātam, bet uzticies visam pilnībā, uzticies esībai. Kapitulējot, pavisam nemanāmi tu kļūsti maigs, elastīgs un tev vairs nav jābūt cietam. Tu necīnies, nav nekāda naidīguma. Nav nekādas vajadzības aizstāvēties, nav vajadzibas pēc drošības, tu jau esi kopā ar dzīvi.

Un dzīve arī ir drošība!…

Pamēģini sajust to, ko es saku. Tas nav sapratnes jautājums, tas nav intelektuālo spēju jautājums. Sajūti, ko es saku. Uzsūc to. Lai tas ir ar tevi. Ļauj tam nostiprināties tevī, dzīvei nav neko jānozīmē, dzīvei vienkārši ir jābūt. Un tad pēkšņi tu kļūsti maigs. Viss cietais aiziet, pazūd, izkūst.
Bērns atveras no jauna, tu atkal esi kļuvis par bērnu, un atkal ir šīs caurspīdīgās bērnības acis. Tu vari redzēt un tagad zaļums ir pavisam savādāks. Putnu dziesmas pavisam citas. Tagad veselumam ir pavisam cita nozīme. Tam nav jēgas, tam ir nozīme. Jēga saistīta ar derīgumu, nozīme – ar prieku.

Priecājies par to un tu būsi maigs. Plūsti ar upi. Kļūsti par upi.

OŠO
Avots: https://self.wikireading.ru
Tulkoja: Ginta FS

Es esmu iemācījies dzīvot ar sievieti

dzivot ar sievieti

Es esmu iemācījies dzīvot ar sievieti. Tas nav tā, kā raksta romānos. Piemēram, es nezināju, ka gari mati sievietei ir ne tikai rets skaistums, kas sniedzas līdz viduklim, viņas sievišķība un šarms, bet arī akurātums, pirmkārt, no manas puses. Jo tad, kad viņa guļ man blakus, man noteikti jāatceras par to, ka pirms apguļos viņai tuvāk, sākumā jāatglauž viņas mati, lai tiem neuzgultos. Ar laiku tas kļūst par ieradumu.
Es nezināju, ka, ja viņai ir slikts garastāvoklis, man nesteidzoties viņa ir jāapskauj un jānoskaidro, kas noticis, un pēc tam viņa jānomierina.
Man tas ir pavisam savādāk. Ja es jūtos slikti, man nepatīk, ka mani izprašņā un lien dvēselē – tādos brīžos man gribās palikt vienam..

Es nezināju, ka, ja viņa nekad nelūdz man palīdzību, tad vienmēr gaida, ka es pats to piedāvāšu. «Neaiztiec, es pati izdarīšu!». «Es taču pati varu….» Nē, nevar! Precīzāk, gaida, kad es palikšu pie sava. Viņai ir svarīgi sajusties sievietei, kādu mirkli es varu pabūt zirga lomā. Starp citu! Ja neatļaut viņai celt neko smagāku par rožu pušķi, ar laiku var ievērot, ka slikts garastāvoklis viņai ir retāk un smaids sejā – katru dienu.

Es nezināju, ka sieviete ir ne tikai mīļākā, ar kuru dalīt gultu, vannas istabu, virtuves galdu. Bet arī draugs, kurā uzmanīgi ir jāklausās un jādzird, kad klausies. Pat tad, kad viņa runā ne par ko.

Sieviete nav nekada mīkla – noslēpums. Un uz katru savu jautājumu es varu saņemt atbildi, ja būšu kaut nedaudz uzmanīgāks. Viņa vienmēr runā par to, kas viņai svarīgs un vajadzīgs! Vienmēr!

Dīvaini, kad vīrieši saka, ka nezin, ko vēlas sieviete. Visticamāk, viņi nemaz nevēlas to zināt.

Es nezināju, ka attiecības – tas ir ne tikai es, bet piedevām vēl “es” kvadrātā. Katram jāsper savs solis, kamēr abi saskarsies lūpām. Ja tu stāvi uz vietas, bet otrs visu laiku nāk tev pretī, tad, visticamāk, reiz tu attapsies viņam aiz muguras. 

Katrs sper savu soli. Tam, kam nav kāju, nav startā vietas….

Bet nogrūst otru bezdibenī – tās nebūt nav beigas. No ikvienas bedres var izrāpties, galvenais, neatgrūst tā roku, kura tevi tur iegrūdusi. Bet tad, kad esi tai pieķēries, negaidīt izdevīgu momentu, lai atbildētu ar tādu pašu grūdienu.

Darīt «par spīti» un «abpusēji» — nozīmē, dzert indi abiem no vienas glāzes. Pat tad, ja otrs zin par tās nāvējošo dabu. Vajag izdzert no trauka to, kas nokauj un tā vietā ieliet to, kas reibina.

Piemēram, atriebība, kas vienmēr tiek pasniegta kā aukstais ēdiens, nedod gaidāmo efektu, vien noved afekta stavoklī. Bet, piemēram, roku maigums – no tā reibsti stiprāk ka no jebkura pat vislabākā vīna. Maigumu, kā ēdienu, var pasniegt tikai karstā veidā.

Es nezināju, ka jūtas neatrodas vēdera lejasdaļā, bet gan pirkstu galos, ar kuriem tu viņai pieskaries. Un, ja arfa skan, tātad tas ir tavs instruments, jo pirkstus taču nav iespējams uzskaņot.
Vai nu tev ir talants, vai nav… 

Autors: Vjačeslavs Prahs
Avots: http://www.soulpost.ru
Tulkoja: Ginta FS

Labākais, ko es uzdāvināju savai meitai

13015536_1044227522303186_1068666157146542917_n

Piecu gadu laikā, kopš sākās mans Hands Free ceļojums, es sapratu, ka labākās dāvanas nav tās, ko mēs glīti iesaiņojam kastītē. Labākās dāvanas ir tās, kas prasa pašatdevi, laiku un sirdi. Un es vēlos ar jums padalīties tajā, kuras no savām dāvanām es uzskatu par labākajām. Ceru, ka mans godīgais, pašas izsāpētais stāsts iedvesmos kādu no jums sākt dāvināt tādas dāvanas, kas dara bagātāku dzīvi daudzu gadu garumā, ietekmējot gan to, kurš saņem, gan to, kurš dāvina, bet, iespējams, arī veselu pasauli. Un tas patiešām ir iespējams.

Labākais, ko es uzdāvināju savam vīram, ir PIEŅEMŠANA

Pirmos desmit mūsu laulības gadus es bieži domāju par to, ka man ļoti gribētos kaut ko pamainīt manā vīrā. Es vēlējos, lai viņš būtu atvērtāks. Vēlējos, lai viņš manī klausītos uzmanīgāk. Es sapņoju par to, ka viņš patstāvīgi sāks ievērot, ko vajag piekārtot mājās, skatīsies man acīs, kad mēs runājam, un klusāk košļās košļājamo gumiju. Man ļoti gribējās, lai viņš nesaceltu tādu traci ik reizi, kad runa iet par dzimšanas dienas ballītēm vai citiem svētkiem.(Kā gan viņš to atļaujas!),Es pavadīju ļoti daudz laika domās par to, ka mans vīrs reiz kļūs savādāks, kļūs pavisam cits.

Reiz mums dzīvē bija ļoti saspringts moments. Kā likums, pirms katra tada notikuma es ļoti nervozēju. Mans vīrs ir pavisam savādāks – viņš man lika atslābināties. Un es teicu: “Man tā ir jauna pieredze! Es uztraucos! Vai tu vēl to neesi sapratis? Es esmu tāda, kāda esmu! Es nemainīšos. Un tas ir normāli. Iespējams, man nekas nav jāmaina!”

Oh!.

Un tajā mirklī, kad es stāvēju viņa priekšā, vēloties, lai viņš redzētu un mīlētu mani tādu, kāda es esmu, es beidzot ieraudzīju viņu – tādu, kāds viņš ir.

Un, pārstājot sapņot par to, ka viņš izmainīsies, es vienā brīdī ievēroju, ka viņš ir kļuvis atvērtāks – naktī, kad gaisma bija izslēgta un es pilnībā biju ieslīgusi kopējās sajūtās. Es ievēroju, ka viņš ļoti uzmanīgi klausās, kad es saku : “Tas ir svarīgi”. Es ievēroju, ka viņš ir uzņēmies ļoti daudzus mājas darbus, kurus agrāk nedarīja. Es apzinājos, ka viņš mani pārspēj dāvanu pasniegšanā, viņam vienkārši ļoti patīk dāvināt un viņam ir talants atcerēties to, kas cilvēkiem patīk. Un, kad viņš košļāja savu košļajamo gumiju, es sev atgādināju, ka reiz man ļoti pietrūks šīs skaņas un, ka šobrīd mani tā pat nomierina..

Labākais, ko es uzdāvināju savam vīram, ir PIEŅEMŠANA, un izrādījāš, ka es ar viņu dalījos šajā dāvanā.

Labākais, ko es uzdāvināju savai vecākajai meitai, ir BRĪVĪBA.

Pirmos sešus gadus Natālijas dzīvē, es ļoti daudz ko gaidīju no sava mazā, kustīgā bērna. Uz saviem trauslajiem pleciem viņa nesa milzīgu nastu, ko bija saņēmusi no sievietes, kas vēlējās, lai viss izskatītos ideāli un sekoja savam ģenerālplānam. Natālija ātri uzķēra manas perfekcionista slieksmes. Viņa kļuva stingra pret sevi, prasīga.  Viņas skatienā bija sastingušas sakāves gaidas un viņa nervozi kodīja lūpas.

Reiz es ievēroju, ka viņas istabas durvis arvien biežāk ir aizvērtas, un iemesls tam tālu nebija jāmeklē. Mana meita deva priekšroku laikam, kas pavadīts vienatnē – ne savas kritiskās mātes sabiedrībā. Un es sapratu, ka, ja es vēlos vairāk piedalīties sava mīļotā bērna sarunās, priekos, noslēpumos un skumjās, man nepieciešams mazāk kontrolēt un dot vairāk brīvības un atbalsta.

Es sāku viņai izteikt atzinību par visu, ko viņa darīja, tā vietā, lai noradītu uz to, kas, manuprāt bija “ne tā”. Es ievēroju, ka dažkārt uz viņas “kļūdām” vispār nav vajadzības norādīt.Galu galā viņa auga, mācījās un viņai bija vajadzīga brīvība – pašai izmēģināt, kā tas ir krist un celties – bez aiz muguras stavošā kritiķa palīdzības.

Kad mēs pavadījām kopā savu laiku, par manu mērķi kļuva vēlme padarīt katru viņas dienu labāku, un netraucēt viņu velti, bez iemesla. Ar laiku es iemācījos pakāpties atpakaļ un no malas vērot, kā mana mazulīte izmanto savas organizatoa spējas, radošo domāšanu, kā viņa lieliski tiek galā ar sociālās nometnes vadītājas pienākumiem, rokoties sarežģītu medicīnisku terminu grāmatās un, aizstāvot tos, kam klājas grūti. Katru vakaru mēs no sirds izrunājāmies viņas klusajā tumšajā istabā, un viņa man stāstīja par to, kā vēlas palīdzēt pasaulei. Viņa zin, ka, neskatoties uz kļūdām un kritieniem, kas neglābjami katram gadās dzīves ceļā, es vienmēr viņu atbalstīšu.

Labākā dāvana, ko es uzdāvināju savai meitai, ir BRĪVĪBA mēģināt, zaudēt un uzvarēt. Un, izrādās, viņa ar mani dalījās šajā dāvanā.

Labākais, ko es uzdāvināju savai jaunākajai meitai, ir LAIKS.

Uz to brīdi, kad manai jaunākajai meitai palika četri gadi, es skaidri biju likusi viņai saprast to, ka viņas pieeja dzīvei “ir jāapstājas un jāpasmaržo rozes”, man, kā efektīvai mātei ir īsta skabarga dibenā.

Tas notika līdz brīdim, kad izdzirdēju, kā vecākā meita jaunākajai lasa morāli par šo tēmu – tādā nepatīkamā tonī, ka man skudriņas parskrēja ķermenim, un es sapratu, kādu ļaunumu es nodaru saviem bērniem.

Tajā dienā es paskatījos Eiverijai acīs un teicu: “Piedod, mīļā, ka liku tev steigties. Man patīk, ka tu visu dari savā ritmā un es vēlētos tev līdzināties.”

Abas meitas izskatījās vienlīdz izbrīnītas par manu dīvaino atzīšanos, bet Eiverijas seja pēc tā burtiski staroja laimē. Un es zināju, ka, ja izpildīšu savu solījumu un centīšos būt līdzīga viņai, tas izmainīs visu mūsu dzīves.

Katru reizi, kad tas bija iespējams, es ļāvu Eiverijai noteikt tempu. Es viņu slavēju, kad viņa ievēroja kaut ko tādu, kam citi pagāja garām, un pati sāku kopā ar viņu ievērot daudzas lietas, ko agrāk nebiju ievērojusi. Es redzēju, kādu laimes sajūtu viņa izbauda, kad lēnītiņām uzvelk savu mīļāko pidžamu, kad ļoti akurāti kaisa savā ābolu sulā kanēli, maigi mierina savu noskumušo klasesbiedru, un pacietīgi gaida savu vetētiņu. Mans bērns ir Ievērotājs, un es ātri sapratu, ka tādi bērni ir dāvana pasaulei un saviem vecakiem. Un es sapratu, ka tieši viņa pati ir lielākā dāvana manai trakajai un skrienošajai dvēselei. Tagad šis bērns raksta mūziku. Tas ir ļoti nopietns process ar ģitāru un datoru, taču viņai ir gan pārliecība, gan talants, gan pacietība un viņa ar to lieliski tiek galā. Un, pirmkārt – tagad laiks ir Eiverijas pusē un nav vajadzības steigties, kad raksti svarīgu ziņojumu steidzīgajai pasaulei.

Labākais, ko es uzdāvināju savai jaunākajai meitai, ir LAIKS, un izrādās, ka viņa ar mani dalās šajā dāvanā.

Labākais, ko es uzdavināju sev pašai, ir ATĻAUT

Ja nebūtu pieminējusi, ko es uzdāvināju pati sev, es būtu “izlaidusi” vienu ļoti svarīgu dāvanu savā dzīvē. Neviena no iepriekš minētajām dāvanām netiktu uzdāvināta, ja es nebūtu devusi sev atļauju.

Atļauju pārstāt būt tam cilvēkam, kurš var izdarīt “jebko” ar smaidu sejā, laikā, kad kaut kur iekšā lēni mirst mans gars. Atļauju izslēgt ārpasaules trokšņus un sekot sirds balsij… atļauju būt cilvēkam…. atļauju izmantot savas kļūdas kā kāpnes, kas ved tuvāk pie manas labākās versijas… atļauju raudāt…. atļauju priecāties….. atļauju elpot. Es nebūtu tā, kas esmu šodien, ja nebūtu devusi sev atļauju rakstīt – kaut vai desmit minūtes dienā un cerēt kļūt par rakstnieci, kas palīdzēs citiem cilvēkiem viegli uzķert pašu galveno dzīvē.

Pirms pieciem gadiem es sev uzdāvināju ATĻAUJU.

Šī atļauja kļuva par dāvanu gan maniem bērniem, gan vīram un visiem, ar kuriem es dalījos savās atklāsmēs un cerībās. Un vēl līdz šai dienai es īsti labi neprotu dāvināt materiālas dāvanas, bet es esmu ieguvusi jaunu prasmi rakt dziļi, lai atrastu to, pašu svarīgāko, ko es varu dot.

Es ļoti ceru, ka šis raksts ļaus jums sajusties mazāk saspriengtiem un mazak uztraukties par to, ko iesaiņot kastītē. Ļaus koncentrēties uz dāvanu atrašanu savas dvēseles dziļumos. Šīs dāvanas ir – laiks, klātbūtne, piedošana, pieņemšana un tās ietekmē ne tikai saņēmēju, bet arī dāvinātāju un veselu pasauli. Tiem, kuriem interesē, kā sākt dāvināt tādas nozīmīgas dāvanas – nav svarīgi, sev, vai kadam, ko mīli, šis lieliskais citāts, ar kuru padalījās mana draudzene Keitlīna.

«Esi maigāks pret sevi – tu esi tas, kurš elpo, kāda atmiņas, māja veselai dzīvei»
(
Nayyirah Waheed http://www.nayyirahwaheed.com/)

O, jā, protams.
Nozīmīgas dāvanas sākas ar to, ka esi maigāks.

Esi maigāks pret sevi.
Esi maigāks pret viņu.
Esi maigāks.
Esi maigāks.
Mēs nekļūdīsimies, ja būsim maigāki, labestīgāki, atklātāki, pieņemošāki. Vienmēr ir labi sākt ar Mīlestību.

Autors: Reičela Steforda
Tulkoja: Ginta FS