![bagatiba2](https://gintafiliasolis.wordpress.com/wp-content/uploads/2018/12/bagatiba2.jpg?w=584)
Frāze «visu var nopirkt un visu var pārdot» mūsu apziņā ir iesēdusies jau sen. Un arī mīlēt noteikti vajag par kaut ko īpašu?
Mūsdienu sabiedrības vairums uzskata, ka visam ir sava cena. Veselībai, labam izskatam, izglītībai, dzīvesvietai un atpūtai. Mēs pērkam maizi, kefīru, spagetti un tīru ūdeni. Akcijas, nekustamos īpašumus, franšīzes, ceļojumus, karu un mieru. Mēs maksājam par stāvvietu, apkuri un internetu. Iegādājamies fitnesa zāles abonentu un vietu ārpilsētas klubā. Apmaksājam reklāmu Facebook, stomatologa vizīti un bankas pakalpojumus. ASV par naudu var noalgot sievu, vīru un pat veselu ģimeni. Ķīnā par 5 dolāriem var nopirkt līdzjūtību. Jeruzālemē par miljons dolāriem – vietu Olīvu kalnā.
Kam nav cenas?
Mana klasesbiedrene jau no bērnības bija pieradināta pie preču-naudas attiecībām. Viņai apsolīja velosipēdu par to, ka viņa bez trijniekiem pabeigs ceturksni. Braucienu uz jūru tad, ja izlasīs “Karu un mieru” un šopingu, ja sakārtos savu istabu. Viņa cītīgi visu izpildīja un saņēma savas apsolītas balvas. Tādā veidā viņa kļuva par dārga auto īpašnieci, saņēma dāvanā dzīvokli elitārā rajonā, mājas kinozāli un oriģinālo Burberry mēteli.
Meitene bija radusi pie šāda jautājuma uzstādījuma (dots pret dotu, pakalpojums pret pakalpojumu), un nespēja iedomāties, kā gan kāds viņu varētu mīlēt bez aktīvas naudas vienību kustības.
Mīlēt tikai par to, ka elpo, žāvājas,domā un ģērbjas vienkāršā mājas kleitā, nevis spīdoši nokārto kandidāta disertāciju. Mīlēt, kad smejas un raud, klausās klaviermūziku, ko sarakstījis kurlais Bēthovens, smilkst no galvassāpēm, vai slepus skatās multenes par sniegavīru-pastnieku un no plastilīna lipina alpu vijolītes.
Mīlēt taču noteikti vajag par kaut ko īpašu. Par to, ka atvēŗa savu salonu. Vinnēja tenderi, iemācījās arābu valodu. Nopirka zemes gabalu uz Marsa. Izdomāja bezskaņas piena atsūcēju ar iemontētu saldējamo kameru un patentēja selfija stick statīvu ar iebūvētu deserta karoti. Vārda «bezmaksas» viņas leksikā nebija. Vien termini “barteris”, “darījums” un “līgums”. Vien jēdziens “cena”, un tieši tāpēc arī vīrieši viņas dzīvē parādījās tikai un vienīgi ar cenu zīmi kaklā.
Pirms pāris gadiem viņa iemīlējās kādā no populāra vokālā šova finālistiem. Puisis izradījās gudrs, talantīgs, harizmātisks, lielisks seksā un ļoti nabags – kā baznīcas žurka. Viņa to apģērba no galvas līdz kājām. Aizveda uz Romu, parādīja viņam Santorīni ar zilajiem ģimeņu baznīcu kupoliem un ūdens šovu Lasvegasā. Atrada viņam labu producentu, dargu stilistu un horeogrāfu. Iemācīja pieklājīgi izskatīties filmēšanas kadrā. Izmainīja matu griezumu, piekoriģēja akcentu un sāka gaidīt pelnītās atbildes jūtas. Tikai puisis izrādījās diezgan vēss, pieklājīgs, bet tāds viegli attālināts. Paralēli satikās ar savu kursabiedreni un par savas patroneses naudu vadāja to uz kalniem un jūru.
Frāze «visu var nopirkt un visu var pārdot» mūsu apziņā ir iesēdusies jau sen. Japānā jau sen ir aktieri, kuri par 240 dolāriem lūdz piedošanu. Jūtas štatā var noīrēt mīļu kucēnu, bet Austrālijā – vecmāmiņu
Ir cilvēki, kuri par naudu ir gatavi mūsu vietā stāvēt rindās, kopt mūsu mājdzīvniekus, būt mūsu personīgie paparacci. Telot draugu, brāli, dēlu vai mīļāko. Kā saka Stīvens Kings: “kāda cena, tāda arī vīnam garša”. Tā kā, iespējams, patiešām visam ir sava cena.
Taču, kā būt ar to, kam cenas nav?
Avots: econet.ru
© Irina Govoruha
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis