Elizabete Farrelli: Mēs neesam iemācījuši bērniem būt laimīgiem

elizabete-farrelli
Katru rītu, kad redzu simtiem neizgulējušos jaunus cilvēkus, dodoties uz darbu korporatīvajās “zombilandēs”, es domāju par laimi. Precīzāk – par lielajiem meliem attiecībā uz laimi, kurai mūsu paaudze likusi noticēt saviem bērniem. Pats lielākais lāča pakalpojums, ko varējām izdarīt, nav sadārdzinātās cenas uz dzīvojamo platību, kuru tagad viņi nevarēs nopirkt, arī ne kaitīgo atkritumu grēdas pa visu planētu, kuras viņiem nāksies izrakt. Tie ir meli par to, ka ikvienam cilvēkam obligāti jābūt laimīgam.
Mēs esam iestāstījuši saviem bērniem, burtiski iekaluši smadzenēs, ka laime – tas ir dabisks cilvēka stāvoklis un obligāta dzīves nepieciešamība. Un ar to pašu esam padarījuši viņus nelaimīgus.
Nelaimes sakne ir jēdzienu neskaidrībā. Mums ir radies nepareizs priekšstats par to, kas ir laime un kā to sasniegt. Teikšu uzreiz, man nav ne mazākās nojausmas, kurš ceļš tieši jūs aizvedīs pie laimes. Toties es pilnīgi skaidri zinu, pa kurām dzīves takām nevajag iet. Jo tieši tās vadā 20 gadnieku paaudzi pa melīgo glancēto fotogrāfiju pasauli facebook no iedzeršanas līdz psihoterapeita kušetei un atpakaļ.
Statistika bezkaislīgi runā par to, ka šodienas jaunā paaudze ir pakļauta trim galvenajām slimībām, kuru nosaukumi ir: “kredīts”, “ēdiens” un “iedzeršana”.
Ņemsim manu dzimto Austrāliju: vidējais apgrūtinājums ar kredītiem ir 14,1%, taču, ja paskatāmies uz jauniešiem (24-35 gadi), tad vairāk kā 20% no viņiem jau ir apgrūtināti ar kredītiem
Vairāk kā puse Austrālijas sieviešu nepareizi ēd, maz kustās, bet 16-24 gadīgo grupā tādu ir 72%. Ja runājam par alkoholu, tad vismaz 1/5 daļa austrāliešu virs 14 gadiem izdzer bīstamus veselībai daudzumus alkohola, un sen jau apsteiguši savus priekšgājējus. Futurologi prognozē šai paaudzei “nemirstību dzīves laikā”, taču tajā pat laikā, tā dara visu, lai maksimāli saīsinātu savas dzīves ilgumu. Ja viņiem izdosies to pārvarēt, tas būs pirmais tāds gadījums vēsturē. No kurienes gan šīs depresijas, dzeršanas un kaitīgie ieradumi?.
Viss ir ļoti vienkārši, mēs paši viņiem esam iemācījuši, ka laime ir patērēšanā. Mēs paši nolēmām, ka, ja nesaņemsim to, ko gribējām, tad kļūsim nelaimīgi. Tātad, ja saņemam to, ko gribējām, tad kļūstam laimīgi!
Tajā pat laikā realitātē, pēc tam, kad esam apmierinājuši savas “bāzes vajadzības”, ar katru nākamo piepildīto vēlēšanos kļūstam arvien nelaimīgāki. Kāpēc? Tāpēc, ka vēlmes nav pastavīgas, apmierinājums ātri pagaist un nevar likt vienlīdzības zīmi starp baudu un laimi.
Lai kādas arī būtu mūsu vēlmes – jauna somiņa, muskuļots smukulītis ar holivudas smaidu, un vēl pēdējā tiramisū karotīte – tās visas ir ļoti mānīgas vēlmes. Vēlmes rodas tad, kad mums kaut kā trūkst un lielākā daļa labsajūtas ir attiecināma tieši uz gaidām, kad domājam par to, kā būs, kad mums tas būs. Pati kulminācija ir brīdī, kad mēs saņemam to, ko vēlējāmies. Un kas pēc tam? Neizbēgams kritiens. Labsajūta izbeidzas, atstājot piemiņai kaut ko, kas mētājas skapī vai gultā, vai uz mūsu gurniem.
Un arī tas nav viss.
Patiesībā mums nav vajadzīgs gandrīz nekas no tā, ko mums it kā gribās. Mums bieži vien nemaz nav vajadzīgs pats vēlmju priekšmets, bet vajadzīga iespēja padižoties, palielīties apkārtējiem un tikt apbrīnotiem.
Vairums vēlmēm ir statusa raksturs  Neticiet?
Tad domās izpildiet vienu eksperimentu: iedomājieties kaut ko vērtīgu. Piemēram pazīstama dizainera kleitu vai pusdienas superdārgā restorānā, vai arī kādu no luksus klases automašīnām. Un tagad iedomājaties, ka neviens nekad neuzzinās, ka jums tas ir. Tad vai bija vērts tik ļoti censties?
Sensenos laikos pieticība bija cienījama lieta, bet izrādīšanās tika nosodīta, jo tā veda pie vesela lēruma dažādu grēku: skaudības, alkatības, rijības, lepnības. Taču viss ir mainījies. Tagad, ja kāds notikums neizsauc momentālu aplausu un sajūsmas vētru sociālajos tīklos, tad varētu teikt, ka tas vispār nav noticis. Cilvēkus vairāk interesē uztaisīt labas fotogrāfijas, ko publicēt sociālajos tīklos, un saņemt vairāk “laiku”, nekā pats notikums. Kā labāk sevi parādīt – lūk, kas tiek vērtēts šodien.
Lepnība un iedomība ir kļuvušas par vērtībām, bet pieticība – par trūkumu.
Var būt, ka tas nemaz nav tik traki? Taču atkal statistika par pašnāvību un depresiju epidēmiju, saka gluži pretējo. Iespējams, ir vērts paskatīties atpakaļ – visas receptes jau ir gatavas. Platons un Aristotelis gandrīz it visā ir pretrunā viens otram, izņemot vienu, viņi abi uzskatīja, ka laimīgu cilvēku var darīt tikai labdarīga dzīve.
1621. gadā Roberts Bērtons savā lieliskajā darbā “Melanholijas anatomija” piedāvā sekojošu recepti: “neesi vientuļš, nestāvi dīkā”. Jūs paši to zināt. Sadraudzējies ar cilvēkiem un sāc darboties.
Mēs esam nelaimīgi, kamēr atrodamies savā pašu gūstā un ejam paši savu sīko vēlmju pavadā. Laimīgus mūs dara iziešana ārpus savas personības robežām, pievienošanās kaut kam lielākam.
Ārsts un filosofs Reimonds Tellis ir izveidojis sekojošu cilvēka vēlmju hierarhiju: zemākais līmenis – ēdiens un jumts virs galvas. Nākamais – labsajūta. Trešais – atzinība un statuss. Ceturtais – pats augstākais – māksla, garīgā dzīve un misija. Ir skaidri  redzams ka, jo zemāks līmenis, jo vienkāršākas vēlmes, un jo vieglāk tās apmierināt, un jo ātrāk pāriet labsajūta. Noturīga laime sanāk tikai augstākajā līmenī. Prieku var atnest tikai augstāka līmeņa labsajūta, jēgas meklējumi.
Tieši to mēs varējām paskaidrot saviem bērniem. Laimi nav iespējams nopirkt. Tā neiestājas tad, kad esi apmierinājis savas vajadzības, nopircis kāroto mantu, saņēmis baudu. Laime nav tiesības. Laime nav prece (un būt nelaimīgam vai skumjam, nav noziegums). Laime ir mērķtiecīgu jēgas meklējumu blakusprodukts. Ja paveiksies, jūs to izdarīsiet ar savu darbu palīdzību, kā Platonam, kurš nodēvēja filosofiju par pašu svētīgāko nodarbi.
Infantilu vēlmju apmierināšana nav laime. Cilvēkiem, kā arī veselām kultūrām, būtu jāattīstās sākot no pašām vienkāršākajām vēlmēm uz sarežģītākajām, kamēr neuztaustīs to augsto mērķi un kopā ar to nonāks pie laimes.
Bērni, daudz labāk būs, ja jūs pārstasiet domāt par karjeras būvniecību un pamēģināsiet sabalansēt savu darbu ar savām pārliecībām. Tā būs daudz vērtīgāk.
Jūs taču vēlaties būt laimīgi?
Elizabeth Farrelly
Autors: Elizabete Farrelli (59 gadi, rakstniece, pedagogs, autors “The Sydney Morning Herald”)
Tulkoja: Ginta FS

Pievelc to, ko patiešām vēlies!

pievilksanas-likums5

Pilnīgi noteikti katrs no mums praksē ir pamēģinājis, kā strādā pievilkšanās likums – vai nu fiziskajā variantā vai enerģētiskā līmenī. Taču, neskatoties uz to, vairākums cilvēku tomēr tic veiksmei vai liktenim un mazāk tam, ka mēs paši esam savas dzīves scenārija radītāji. Tāpēc, ka tā ir vieglāk – mazāk atbildības. Bet, ja tomēr uzdrošināsimies atzīties sev, ka tieši mēs paši pievelkam sev burtiski visu, tad rodas jautājums, kā tieši darbojas pievilkšanas likums un kā pievilkt sev tikai labo?

Ir zināms tads interesants fakts. Kad ilgi pie kaut kā strādā, bieži vien bez panākumiem, sāk notikt dīvainas lietas. kaut kādā noteiktā momentā paši no sevis sāk parādīties vajadzīgie cilvēki, burtiski no debesīm krīt vajadzīgās grāmatas, raksti, dažāda svarīga informācija.

Precīzi nevar pateikt, kad tas sāk notikt, bet tas notiek absolūti vienmēr un ar katru cilvēku.

Noslēpumaini, nesaprotami spēki magnetizē telpu, pievelk un rada apstākļus. Tā darbojas pievilkšanās likums. Intuitīvi par to zina vai nojauš ikviens, taču ne visiem izdodas to izmantot savā labā. Visbiežāk mēs secinām, ka vienīgais cilvēks, kurš palīdzējis mums nonākt kārtējā dzīves strupceļā ir tas, ko mēs itin bieži redzam spogulī.

Un paradoksāli ir tas, ka par šī likuma eksistenci mēs ļoti bieži aizmirstam. Jā – jā, tieši tā! Aizmirstam kā par kaut ko mazsvarīgu un nenozīmīgu. Un pat tad, ja simts reizes dienā sev atkārtosim, ka “domas materializējas” un pakārsim pie sienām atgādinājumus, vienalga atradīsies kaut kas, kas novērsīs mūsu domas no šīs idejas.

Kādi ir iemesli tam, ka mēs aizmirstam par pievilkšanās likumu?

1. Nepatikšanas

Mazas, lielas, ikdienišķas, gaidāmas vai arī bieži pēkšņas kā pirmais sniegs. Pat tad, ja tikko kā esam iedvesmojušies, noskatījušies kādu filmu, piemēram “The Secret”, tas bieži vien nedod mums gaidīto dvēseles līdzsvaru. To viegli  var pārtraukt pēkšņs priekšniecības zvans vai bērna histērija. Mēs momentā pārslēdzamies un sākam dusmoties, apvainoties, pacelt balsi, aizmirstot, ka domu radiostacija vēl joprojām strādā, sūtot ēterā tagad jau vairs ne tos pozitīvākos viļņus.

2. Gaidas no sevis un citiem

«Njā, no tevis es to negaidīju!..» mēs sakām un ar to pašu sadalām pasauli divās daļās: vienā – patīkamajā, kur mūsu gaidas piepildās, otrā – ne patīkamākajā, kurā gaidas nepiepildās. Un kā tikko mēs atrodamies tajā otrajā daļā, viss labais pazūd vienā acumirklī. Citi cilvēki šķiet slinki, neuzmanīgi, rupji pat naidīgi, jo atļāvušies iziet no rāmjiem, kurus viņiem esam uzzīmējuši. “Palaižot” šīs negatīvās gaidas, mēs burtiski piespiežam citiem cilvēkiem pagriezties pret mums ar viņu ēnas pusi.

3. Vide (Окружение)

Tie atkal ir mūsu draugi un tuvinieki, kas kārtējo reizi uzrīkos “sirsnīgas” sarunas un gādīgi sacīs: «Izmet taču visu to no galvas! Tāds liktenis un neko tu tam nepadarīsi!…» Un mēs labprātīgi pieņemam šo padomu un atgriežamies «normālā dzīvē», un pārtraucam izstarot «nepareizās domas» par labāku dzīvi. Un pašiem to nemanot, šī «izmešana no galvas» pārvēršas reālā iespēju zaudēšanā, kuras tikko kā sāka mums pievilkties šī paša pievilkšanās likuma ietekmē.

4. Īslaicīga vēlme lēmuma vietā

Kad mēs redzam savā priekšā glāzi ūdens, kuru grasāmies izdzert, mēs vienkārši pastiepjam roku un ņemam to, un izdzeram. Nekādu šaubu. Nekādu “aizmugurisku domu”. Mēs vienkārši to darām. Tā stradā mūsu NOLŪKS, kas iet roku rokā ar pievilkšanās likumu. Taču, ja šajā procesā iejaucas mūsu apzinātā daļa pildīta dažādām mirklīgām vēlmēm un citu «svarīgu» informāciju, tad viss sarežģījās. Mēs pēkšņi varam apzināties, ka mums priekšā nav vis vienkārša glāze ar ūdeni, bet gan vērtīgs kristāla priekšmets, kurš maksā tūkstošus un tas pildīts nevis ar vienkāršu ūdeni, bet gan mūžīgās jaunības ūdeni, kas uz planētas atrodams tikai vienā vienīgajā vietā. Pēc šādām domām mūsu nolūks ņemt glāzi un vienkārši izdzert ūdeni, saskaras ar daudziem šķēršļiem. Un visus tos būs pievilcis šis pats pievilkšanās likums.

5. Iekšējais konflikts

Iepriekšējais piemērs raksturoja to, ko sauc par iekšējo konfliktu. Vēl bez tā, ka vēlmes nesakrīt ar nolūku, konflikts var būt starp loģiku un intuīciju, apziņu un ķermeni, pagātni un nākotni. Pēdējie ir nekas cits kā vecāku priekšraksti un aizliegumi, kas nāk no pagātnes un liek šaubīties par mūsu mērķiem uz nākotni. Kad mēs pasaulē sūtam pretrunīgus signālus, rezultāts var būt neprognozējams, vai vispār nekāds, jo mūsos sēž mūsu protestējošā daļa, kas rada traucējumus.

Pamēģināsim savākt visu augstāk teikto vienkopus.

Sanāk tā, ka likt pievilkšanās likumam stradāt mūsu labā, nav nemaz tik vienkārši. ir rinda iemeslu, kā ārējo tā – iekšējo, kas rada nopietnus traucējumus šajā metafiziskajā domu materializācijas procesā.

Kā tam pretoties?

Ir tikai viena izeja. ja mēs vēlamies kontrolēt savas domas, mums palīdzēs mūsu apzinātā daļa, kurai ir vērts uzdot papildus kontrolējošās funkcijas. Konkrēti – pašam sev periodiski uzdot jautājumus, uz kuriem, protams, vajag saņemt arī atbildes. Tāpēc vēlreiz iziesim cauri augstāk minētajiem pieciem punktiem:

1. Nepatikšanas

  • Vai patiešām šīs nepatikšanas ir tik lielas, lai par tām tik briesmīgi uztrauktos?
  • No kā slikta mani pasargāja šis nepatīkamais notikums?
  • Vai nākamreiz es varēšu ieturēt pauzi un reaģēt nedaudz mierīgāk uz to?

2. Gaidas no sevis un citiem

  • Ko ,manuprāt, nopietnu parkāpa otrs ar savu uzvedību?
  • Vai es pats vienmēr ievēroju šo principu?
  • Kas vēl svarīgāks, izņemot šo, ir mūsu attiecībās?

3. Vide (Окружение)

  • Vai tajās šaubās, kuras vēlas man uzspiest citi cilvēki, ir kāds racionāls grauds?
  • No kā tādā veidā viņi cenšas mani pasargāt?
  • Kam citu cilvēku kritikā es varui piekrist un kam nav vērts piekrist?

4. Īslaicīga vēlme lēmuma vietā

  • Vai tiešām man vajadzīgs ir tas, ko es vēlos?
  • Kas briesmīgs notiks, ja es nesaņemšu to, ko vēlos?
  • Cik nozīmīga patiesībā ir mana vēlme?

5. Iekšējais konflikts

  • Kas manī pretojas tam, ka es iegūšu vēlamo?
  • Kāpēc es nedrīkstu iegūt vēlamo?
  • Kādus argumentus “par” es varu likt pretī katram iebildumam?

Autors: psihologs Dmitrijs Vostruhovs, cilvēks, kurš pats ar savu piemēru parādījis, kā strādā pievilkšanās likums. Pirms 15 gadiem sācis mainīt savu dzīves scenāriju, veiksmīgi apprecējis savu mīļoto sievieti, izveidojis ģimeni, atbrīvojies no ēšanas atkarības un “nometis” 30 liekos kg, atmetis smēķēšanu, alkohola lietošanu, aizgājis no nemīlētā darba un sācis nodarboties ar to, kas sirdij tuvs.

Tulkoja: Ginta FS

Piepildīt savus sapņus

11752475_10153575003947526_1667777945967029215_n

Katram no mums ir kāds slepens, ilgi lolots un skaļi neizrunāts sapnis, kuru bieži vien sirdī nēsājam daudzu gadu garumā. Un ja šis sapnis piepildās – tas ir lieliski, jo nozīmē tikai to, ka cilvēks ir sasniedzis noteiktu laimes stāvokli. Bet, kā būt tad, ja mūsu sapnis nepiepildās un nepiepildās? Ko par to saka pasaulslavenas personības.

“Dari šodien to, ko citi negrib darīt un rīt tu dzīvosi tā, kā citi nevar dzīvot”.
Džareds Leto

…………………….

“Gribēt ir nepietiekami. Vajag vēl spēt.”
Viktors Igo

…………………….

“Ir divi veidi, kā kļūt laimīgam: samazināt vēlmes vai vairot līdzekļus.”
Bendžamins Franklins

…………………….

“Kā tikko tu pārstāj kaut ko gribēt, tas pats dodas tev rokās. Mana pieredze rāda, ka tā ir absolūtā aksioma”

Endijs Vorhols

…………………….

“Daudzi cilvēki baidās pateikt, ko tie vēlas un tieši tāpēc to nekad arī nesaņem.”
Madonna

…………………….

“Es vienmēr esmu ticējusi tam, ka, ja kaut ko vēlies no visas sirds un dvēseles, to arī saņemsi.”
Vivjena Lī

…………………….

“Noteikumi-noteikumiem, taču es vienmēr sekoju dvēseles saucienam”
Kerija Bredšova

…………………….

“Bieži vien mēs nesaņemam to, ko vēlamies, bet saņemam to, kas mums vajadzīgs.”
Miks Džagers

…………………….

“Lai saņemtu no dzīves to, ko vēlies, vispirms jānoskaidro, ko tad tu vēlies.”

Kianu Rīvzs

…………………….

“Katram cilvēkam ir vēlmes, kuras tas paziņo citiem. Un ir vēlmes, kurās neatzīstas pat pats sev.”

Zigmunds Freids

…………………….

“Ja tu nezini, ko gribi, nomirsi čupā visā kā, ko negribēji.”
Čaks Palanjuks

…………………….

“Ja es kaut ko gribu, es to ņemu, tā, ka man nenākas cīnīties ne ar eņģeļiem ne dēmoniem.”

Margareta Mitčela

…………………….

“Vēlies, lai kādam paveiktos un viņš sastaptu tevi un tev paveiksies sastapt kādu.”
Eriks Berns

…………………….

“Ja sieviete kaut ko ļoti vēlēsies, pašam Dievam nebūs spēka tai patraucēt.”

Anna un Seržs Goloni

Avots: http://www.wiolife.ru

Tulkoja: Ginta FS

“Es neko negribu”… kur ņemt spēku dzīvei?

bāka

Tukšums un skumjas. Nav ne spēka, ne vēlmes kaut kur kustēties. Nav arī enerģijas kaut ko darīt. Vēl ir ļoti drūmi un visu laiku gribas sevi vainot. Kaut kas taču ir jādara! Tikai – kas, un, galvenais, “kā”? Ja neko negribas darīt…

Iekšā dziļa garlaicības sajūta, sajūta, ka nekas nav īsts, patiess un, liekot roku uz sirds, – sajūta, ka viss, ko dari nekam nav vajadzīgs.

Tā arī taisnība – kam tas viss? Kur jēga?

Kur paliek jēga? 

Agrāk taču bija! Bija prieks, vēlmes, azarts, brīžam arī kaifs. Un bija mērķi, un acis dega, un viss padevās un sanāca! Tad, kas notika? Kāpēc “tad” un “tur” sanāca, gribējās un “varējās”, bet “šeit un tagad” – negribas un nesanāk?

Tur bija jēga. Bija mērķis.

Piemēram, sasniegt mērķi – aizbraukt uz ārzemēm, apprecēties, izveidot ģimeni.

Nopirkt mājokli, dzemdēt bērnus, realizēties savā profesijā.

Pabeigt mācības, saņemt diplomu, izveidot savu mājas lapu, sākt savu praksi.

Atrast labu darbu un sākt labi pelnīt.

Kļūt par frīlanceri, iegūt savu brīvību un stradāt “sev”.

Vai arī – aiziet no darba, sākt jaunu dzīvi un beidzot darīt to, ko vēlies.

Mērķis sasniegts! Esmu šeit. Un ko tālāk?

Šķiet – tagad dzīvo un priecājies, tu esi tur, kur tik ļoti vēlējies būt un uz kurieni tik ilgi gāji…

BET…

Pirmkārt, – dzīve fantāzijā un sapnī izskatījās nedaudz savādāk, pievilcīgāk, brīnumaināk, kā tas izrādījās reālajā dzīvē. Tā bija ideāla – bez izmētātām zeķēm, raudošiem bērniem un vīra ar sliktu garastāvokli. Lielā atšķirība starp to, ko gaidīji un kāda izrādījās realitāte, izsauc skumju vilšanos.

Un vai vispār ir jēga kaut ko darīt, kaut kur tiekties, ja viss notiek tā?

Otrkārt,– rodas trauksme. Šajā dzīves posmā es vēl neesmu bijusi. Ko darīt? Un, ja nu netikšu galā?

Varbūt nav jēgas neko darīt, lai nepieļautu kļūdas?

Bija pasaule, kas šos mērķus diktēja un dzīve organizēja to piepildīšanos. 

Bija organizācija, firma, darbavieta, plāni, nodaļas, atskaites. Viss bija konkrēti – pa plauktiņiem salikts. Nebija nekadas vajadzības aizdomāties par to “ko es vēlos”, “vai man tas vajadzīgs”, “ja gribu, tad kā” – to nevajadzēja. Viss bija jau izdomāts un “augšā” izlemts.

Bija cilvēks, ar kuru kopā tika veidota šī dzīves jēga. Kopā ar kuru domājās, sapņojās, plānojās, notika. Kurš bija ieausts, kā šķita, visas manas dzīves audeklā.

Un tagad viņa vairs nav.

Viņš aizgāja, pameta, nodeva un tagad kaut kur dzīvo savu dzīvi.

Vai arī – viņš nomira. Un viņa vairs nebūs nekad. Un no tā sirdī ir neizsakāmi skumji un sāpīgi. Un pagaidām jēga ir tikai tajā, ka vari atļaut sev raudāt un atļaut sev darīt kaut ko, kas pat no malas izskatās bezjēdzīgi. Bet, kad asaras atgriežas, atkal raudāt, kamēr tās atnes atvieglojumu un vairs tik ļoti nesāp. Uz to mirkli, kad asaras dos atvieglojumu, kad palēnām, klusi atnāks pieņemšana, ka pasaule vairs nekad nebūs iepriekšējā. Un šajā citā pasaulē ir atļauts dzīvot, redzēt gadalaiku maiņu, zāli, lapas, bangojošu jūru, dzirdēt cilveku balsis un putnu dziesmas. Un tad pakāpeniski atnāk atlaišana, piedošana un atvadīšanās. Un parādās jaunas jēgas un spēks tālākai lielai un garai dzīvei.

Notika kas tāds, kas sadalīja dzīvi divās daļās – “pirms” un “pēc”.

Ši notikums mani izmainīja. Patiesība ir tā, ka es nekad vairs nebūšu tā, kas biju. Mana pasaule izmainījās. Kaut kas aizgāja uz visiem laikiem. Un šajā jaunajā pasaulē man arī var būt plāni un sapņi un šeit arī var dzīvot… un mīlēt.

Ja jēga ir kaut kur – citur. 

Kas dara tavu dzīvi bezjēdzīgu? Kur tava enerģija?

Kādās vēlmēs?

Varbūt tas, ko dari šobrīd, ar ko nodarbojies, sen jau tev riebjas, taču pārmaiņas varētu izmaksāt pārāk dārgi, un tas būtu pārāk sarežģīti taviem tuviniekiem?

Jā, ikvienām pārmaiņām ir sava cena. Nemēdz būt bezmaksas izvēļu. Pat neko nemainot, tu maksā. Maksā ar iztukošotības sajūtu, depresiju, skumjām, apspiestām dusmām, naidu pret apkārtējiem un sevis neieredzēšanu.

Pārmaiņas nojauc iesīkstējušo līdzsvaru ģimenes sistēmā. Ģimenē viss “plīst pa šuvēm”, slēptie konflikti izlien ārpusē. Izlien ārpusē tas, kas visu laiku tika nospiests.

Ja nolemsi iet sev līdz, līdzi savu vēlmju piepildījumam, savā attīstībā – tuvībā vai atzinībā, nāksies ļoti daudz ko skaidrot, paskaidrot, runāt, vilkt laukā savas vēlmes, savus mērķus, lūgt, solīt, pārliecināt, saskarties ar atteikumiem, ar nesapratni. Kaut kas būs jāupurē. Bet tā būs tava izvēle, tavs ceļš un tava nobriedusī izpratne par samaksu.

Ja tagad tev nav spēka, tas nozīmē, ka tas kaut kur aiziet. 

Tas var aiziet uz to, lai kontrolētu savu neapmierinātību un varbūt noturētu savas pretenzijas un dusmas. Vai arī uz to, lai aizturētu asaras, ko izsauc bezspēcība un izmisums. Tas var aiziet uz trauksmi. To var bloķēt bailes no nākotnes, kas neļauj dzīvot šodienā.

Šie šķēršļi ir kā dambji upē – mēs paši neapzināti tos uzbūvējam un noslēdzam savas enerģijas plūsmu.

Kad tu uzcel tādu dambi, izveidojas kas līdzgs purvam, sāk kurkstēt vardes, viss pārklājas ar duļķēm, atnāk garlaicība un slinkums. «Kas būs, būs..».

Mirklī, kad sāc meklēt sevī savas personīgās vēlmes, tu izroc pirmo akmeni no dambja.

Kamēr tu sevi atturi, turpini refleksēt, pasaule tev apkārt uzvedas tieši tāpat. Ne telefona zvanu, ne klientu, ne tikšanos, ne piedāvājumu, nekas nenotiek… Kā tikko tu atļauj sev pārraut dambi, palaist savus spēkus dzīvei, sākt darīt kaut ko, ko vēlies, pasaule atsaucas. Cilvēki nāk uz enerģiju. Kā kuģi meklē bāku.

Avots: https://psy-practice.com

Autors: Irina Dibova

Tulkoja: Ginta FS

Neviens nezin, kā vajag…

neviens_nezin

Neviens nezin, kā vajag: Tava dzīve – Tavi lēmumi!

Dažādu kataklizmu laikā mēs varam izrādīties izmisuši, apjukuši, grūtsirdīgi un zaudējuši ticību sev. Kā būt, ja pazaudēta mūsu uzticēšanās sev un saikne ar sevi? Mēs pārstājam redzēt, dzirdēt, saprast un ātri vien kļūstam kā muļķīši – tā arī jūtamies. Kas notiek? Kāpēc tā? Ko darīt?

Tādos brīžos ļoti gribas atbalstīties pret kādu. Gribas, lai kāds gudrs un pieaudzis cilvēks pateiktu, kas notiek un novērtētu situāciju un atbildētu, ko man tagad darīt. Mēs meklējam ekspertu.

Kāds atrod ekspertu mammas vai vecākas draudzenes personā, kāds iet pie zīlnieces, astrologa, kādam šim mērķim ir lieli skolotāji un sava nodibināta saikne ar kādu indiešu guru. Bet kāds nolemj izmantot mūsdienu psiholoģijas palīdzību un dodas pie kouča, psihologa, trenera.

Ja šis eksperts ir gana izmanīgs, viņš nekad nedos padomu, lai neuzņemtos atbildību par tavu dzīvi un taviem lēmumiem. Speciālists palīdzēs tev tikt skaidrība ar sevi, lai šī saikne ar sevi, sapratne un uzticēšanās sev atjaunotos.

Aiz svešu cilvēku balsu murdoņas, atrodoties stresā un trauksmē, ir ļoti grūti saglabāt saikni ar sevi, savu dziļāko gudrību, ar savām zināšanām, pieredzi un vēlmēm.

Visbiežāk mums vajadzīgs nevis eksperts kādā nozarē (kurš gan labāk par mums pārzin mūsu dzīvi un biznesu?), bet gan cilvēks, sarunā ar kuru, šī balsu murdoņa pamazām apklust, saikne ar sevi atjaunojas un mēs redzam skaidru notiekošā bildi.

Pat tad, ja šī bilde nepriecē un tajā skaidri atspoguļojs tas, ko esam centušies no sevis noslēpt, pati skaidrība dod iespēju apzināti pieņemt lēmumus. Un, galvenais, zināt, ka tas ir mans un tieši man arī derīgs.

Neviens nezin, kā vajag. Neviens neuzņemsies svešus riskus.

Dzīves jautājumos ir tikai viens eksperts un tas esi TU PATS!

 

Avots: www.econet.ru

Autors: Irina Dibova

Tulkoja: Ginta FS

Atlaist vēlmes

11102782_952987618074629_7487877086489676210_n

Iemācies atlaist savas vēlmes, lai tām būtu iespēja piepildīties!

Tagad noskaidrosim, ko nozīmē vārdi “atlaist vēlmes”, kāpēc tas vajadzīgs un kā to izdarīt.

Pieņemsim, ka mēs jau saprotam, ka ikviena vēlēšanāš ir līdzīga putniņam un turēt to dzelžainā tvērienā ir ne tikai neizdevīgi, bet – pat bīstami. Un, protams, arī būrītī putniņš diez vai būs tikpat laimīgs kā brīvībā. Ja mēs patiešām kaut ko ļoti vēlamies, mums jāiemācās atlaist savas vēlmes, lai tām būtu iespēja piepildīties.

Kā atlaist savas vēlmes?

1. Izrakstīt savas vēlmes

Kad mēs savas vēlmes nepierakstām, bet visu laiku nēsājam sev līdzi – savā galvā, tās ir kā piesietas mums. It kā nav nekādas vajadzības pierakstīt – tāpat viss ir skaidrs un zināms? Bet – nē! Labāk savas vēlēšanās izvilkt ārā un glabāt atsevišķi. Tāpēc es bieži rekomendēju nevis vienkārši uzrakstīt savu vēlmju sarakstu, bet izveidot tādu sarakstu, kurā ir ne mazāk kā 100 vēlmes. Tas tāpēc, lai varētu tur veikt nelielu inventerizāciju, paskatīties uz to visu no malas, no visām pusēm, kaut ko atmest (saprotot, ka nedod Dievs, kas tāds piepildīsies), kaut ko atlikt, kaut ko pielikt.

Kad mēs savus sapņus un vēlmes pierakstām, mums pašiem ir vieglāk saprast, kas no visa tā, kas glabājas mūsu galvā, ir patiešām mūsu, bet kas – atnests kaut kur no malas, no sociuma, draugiem, radiem, ģimenes, paziņām.

Es atceros vienu meitenei, kura rūgti raudāja pēc tam, kad bija uzrakstījusi sarakstu ar 100 savām vēlmēm.  Raudāja tāpēc, ka no uzrakstītajām 100 vēlmēm, tikai viena bija viņas pašas. Tikai viena! Bet būtu taču bijis vajadzīgs tik daudz spēkus patērēt, lai visu to sasniegtu un tikai pēc tam atklātu, ka nekas no tā nenes kāroto laimes sajūtu. Daudzi tā arī nodzīvo visu dzīvi, nesaprotot, kāpēc un kam.

Tās vēlēšanās, kas ir MŪSĒJĀS piepildās vienkāršāk un ātrāk. Īpaši, ja mēs visu laiku necenšamies skriet pretējā virzienā, pēc kādām ilūzijām un mirāžām.  Pie kam, piepildījušās, tās dod mums ļoti daudz spēka, iedvesmas un izved mūs pavisam citā dzīves apziņas līmenī. Taču atrast visā tajā troksnī SAVU – ir ļoti grūti.

Mamma saka: tev vajadzīgs dzīvoklis un izglītība, tētis saka: tev vajadzīga mašīna un darbs ārzemēs, vīrs saka: tev vajadzētu vēlēties būt tievākai un slaidākai, TV māca, ka pienācis laiks botoksa injekcijām, bet draudzenēm šķiet, ka tev visvairāk vajadzīga karjera un neatkarība, savukārt žurnālos rakstīts, ka jaunajās kurpēs un apģērbā no Chanel kolekcijas tu būsi laimīgākā sieviete pasaulē un dzīve bez iPhone vispar nav iedomājama.

Bet, ko vēlies tu pati? Kas vajadzīgs tev un tavai sirdij????

Iesākumā vajag attīrīt graudus no pelavām un izdzirdēt savu sirdsbalsi, lai nepieslietu savas kāpnes pie svešas sienas. Lai cik tas dīvaini nešķistu, savas īstās, personīgās vēlmes atlaist ir daudz vieglāk, jo nav spiediena no ārpuses.

2. Kļūt laimīgai arī bez visa tā

Parādīšu jums savu piemēru, pateicoties kuram es visu to ļoti veiksmīgi atsekoju.

Es augu viena un sapņoju par lielu ģimeni. Lai bērnu būtu vismaz 5, bet varbūt – arī vairāk. Un, lūk, mums piedzima pirmais dēls. Mums ļoti gribējās arī nākamo bērnu – bet, nekas nenotiek veselu gadu. Milzīga sāpe no tā, ka viss notiek ne tā un mana vēlme aizslīd. Es jaunāka nekļūstu, bet palikt stāvoklī nekādīgi nesanāk. Vai tiešām manas cerības tā arī sabruks nerealizējušās?

Kad sapratu, ka pārāk stipri esmu pieķērusies savai vēlmei, ka esmu kļuvusi neadekvāta, skaitļodama dažādus grafikus un “iznesot smadzenes” savam vīram, es aizdomājos. Visas manas sapņu kolāžas bija pielīmētas ar lielu ģimeņu fotogrāfijām – ne mazāk kā 3 bērni, it kā pārējiem laimes nebūtu. Kāpēc Dievs nedod mums otro bērnu? Bet varbūt mums vienkārši nav paredzēts vairāk par vienu bērnu? Pieņemsim, ka mums vairāk bērnu nebūs. Un kas tad? Es palikšu nelaimīga un nerealizējusies? Es zaudēju savu dzīves sapni? Dzīve velti nodzīvota?

Vai arī tomēr esošajā situācijā ir kads prieks un labums?

Mums taču ir viens dēls. Kādam nav neviena, bet mums ir un aug, gudrs, skaists. Ja bērns ir viens, viņam vairāk var veltīt savu mīlestību, rūpes. Kad ģimenē ir viens bērns, tad vairāk laika paliek pašrealizācijai un iespējams būt mobilākai. un tā tālāk…

Es vācu sava stāvokļa priekšrocības un samierinājos ar to, pieņēmu visu kā tas ir. Un, kā tiko biju pieņēmusi domu, ka, iespējams, tā arī palikšu par viena bērna māti, kad iestājās grūtniecība.

Es pati to vairs negaidīju, bet brīnums notika, kā tikko es pieņēmu situāciju un iemācījos būt laimīga savā šodienā.

Atlaist vēlmi, nozīmē sajust un pieņemt to, ka arī tagad es esmu laimīga. Ka man jau šobrīd ir ļoti daudz kas dots.

Laimīga bez laulībām. Laimīga bez savas privatmājas. Laimīga bez milzīga daudzuma skaistām kleitām. Laimīga arī bez sava mīļotā sapņu darba. Es JAU esmu laimīga. Un būšu priecīga kļūt vēl laimīgāka, ja visas manas sirds vēlmes piepildīsies.

3. Neatteikties no savas vēlmes

Dažkārt mēs aizraujamies ar pirmo punktu un sākam sev iegalvot, un sevi mānīt, ka man jau tāpat viss ir labi, kam man tas vajadzīgs. Es zinu kādu meiteni, kura ļoti vēlējās bērnus, bija “izbesījusi” visus savus draugus ar mūžīgajām runām par savām vēlmēm. Bet pēc tam atsala. Sāka visiem skaidrot – arī pati sev, ka bērnus negrib. Ka bērni – tā ir mūžīgā nekārtība mājās, ka ar viņiem viss ir sarežģīti, ka nepietiks laika kerjerai, ka vīrs viņai nemaz nav tik stabils, lai vēlētos kopīgus bērnus.

Laimīgāka no tā visa viņa nekļuva. Viņa ieslīga depresijā, pati nesaprotot – no kā. Viņai taču viss ir un bērni nav vajadzīgi. Taču problēma tā, ka viņa pati pret sevi nebija godīga un atklāta. Tā vietā, lai atzītu, ka viņa grib bērnus, taču pagaidām tas vienkārši nenotiek, viņa bija nolēmusi no šīs vēlmes atteikties pavisam.

Pēc vairākus gadus ilga pašapmāna (un psihoterapijas), viņa kļuva māte. No sākuma vienu bērniņu adoptēja (un atzīstot, ka bērnam ne vienmēr jāatnāk tieši tajā ceļā, ko vēlamies), pēc tam, pavisam negaidīti palika stāvoklī. Ārsti plātīja rokas un teica, ka tas nav iespējams. Bet tas notika, jo viņa atlaida savu vēlmi noteikti tieši tādā ceļā kļūt par māti.

Ne vienmēr mūsu vēlmju realizācija ir atkarīga no mums. Un, ja ir atkarīga, tad nenozīmīgi. Tāpēc ir vērts uzticēties un atļaut Dievam lemt, kad un kas mums ir jāiedod.

Viņš labāk redz, kas mums ir vajadzīgs un kam mēs esam gatavi. Mēs it kā būtu uzrakstījuši iesniegumu uz vadītāja vārda un tālāk – viņš pieņems lēmumu..

4. Dari, kas jādara un būs, kas būs

Atlaist vēlmes, nenozīmē, ka jāsēž un rokas nolaidušam jāgaida. Jūras krastā sēdēt un gaidīt savu Greju un uz pārējo visu nospļauties: no manis te nekas nav atkarīgs, tāpēc vienkārši stāvēšu un gaidīšu. Daudzas meitenes tā arī sapņo par savām precībām: ja viņam vajadzēs, viņš pats mani atradīs. Bet kā gan viņš tevi atradīs, ja 12 stundas esi savā ofisā un pēc tam lēkšiem uz mājām gulēt? Kurā mirklī viņam tevii jāatrod? Un vai tu viņu pamanīsi, ieraudzīsi, sajutīsi? Nu, ienāks viņš nejauši tavā grāmatvedībā, būs sajaucis durvis, bet tu pat viņam vērību nepiegriezīsi, nepamanīsi, jo istaba nepielīs saules gaismas un tauriņi nesāks lidot telpā.

Daudzi tā būvē savas attiecības, savu biznesu un visu savu dzīvi. Sacīdami, gan jau kaut kā notiks, es taču to gribu. Taču pat, lai vinnētu loterijā, ir vismaz loterijas biļete jānopērk. Bet lai uzbūvētu attiecības, tajās kaut kas ir jāiegulda.

Dievam nav citu roku, kā mūsējās. Šajā ziņā, mēs paši esam savas laimes kalēji.

Taču tādi kalēji, kass saprot, ka “samaksa” atnāks no augšas un tajā apjomā, kādā mēs to esam pelnījuši. Mēs turpinām darīt savu darbu un pildīt savu pienākumu. Bet kādi būs augļi, to lemj Dievs.

Tātad, ja neesmu precējusies, bet ļoti to vēlos, tad stradāju ar savām sievišķīgajām īpašībām un esmu tur, kur var iepazīties ar cienīgiem vīriešiem. Ja man pievērš uzmanību, es dodu cilvēkam iespēju, pat tad, ja pirmajā mirklī man šis vīrietis ne īpaši patīk. Komunicēju, iepazīstu viņu. Pieņemu uzmanības pierādījumus. Visbiežāk tas, kas mums paredzēts, pirmajā mirklī izskatās parasts un “ne tas cilvēks”. Kad pienāks laiks precēties, kas būs mans vīrs, ne man lemt. Un es to saprotu.

Ja sapņoju par māju, tad ne vienkārši priecājos par smukām bildītēm, vai apskaužu citus, kam ir mājas, bet uzzinu cenas zemes gabaliem, studēju, kur labāk izvēlēties savai mājai vietu, no kā to celt, kādi materiāli labāki, skatos plānojumus. Un pēc tam, solīti pa solim, pa ķieģelītim eju pie sava mērķa. Sakrāju naudu zemei – nopērku zemi, lēnītēm sāku būvēt.

5. Pateikties

Ļoti bieži mēs aizmirstam par pateicību. Fokusējamies uz to, kas nav, aizmirstot par to, kas jau ir. Mana paziņa – četru brīnišķīgu meitu māte, neprātīgi sapņoja par dēlu. Ilgu laiku tā bija viņas apsēstība – viņa domāja, ka ir slikta sieva, jo vīram nav dzemdējusi mantinieku, Ka meitenes – tas ir gluži parasti, izies pie vīriem un aizlidos no ligzadas. Viņa žēloja sevi, pārdzīvoja un neizjuta pret meitām īpašu mīļumu.

Reiz viņa nokļuva ciemos pie citas mātes, kurai bija pieci dēli – un nevienas meitas. Tā lūdza Dievu par meitiņu, bet – nekā. Jokojot, viņas viena otrai piedāvāja samainīties vietām, un padalījās ar savām problēmām un pārdzīvojumiem. Pats vērtīgākais, ko mana paziņa šīs sarunas laikā ieguva, bija tas, ka viņa šo situāciju ieraudzīja no malas. Viņas meitas mierīgi spēlējās ar lellēm, novāca aiz sevis savus traukus, dziedāja, dejoja. Bet pieci “drosmīgie bruņinieki” visu laiku skraidīja, ārdījās, sagriežot māju kājām gaisā, neko aiz sevis nenovācot.

Pārnākot mājās, viņa pirmo reizi aizdomājās par to, kā viņai paveicies, ka Dievs viņu pasargājis no skaļajiem bļāvieniem un cīņas trokšņa. Kāda laime, ka ir meitas, kas palīdz mājas darbos, nerada nekādas problēmas, mācās labi, ir maigas un mīlīgas. Kā viņa teica, tajā brīdī viņa “atlaida” savu vēlmi. Paldies Dievam! Pateicība piepildīja viņas dvēseli un viņa pārstāja justies apdalīta. Un pēc gada viņai piedzima dēls. Absolūti neplānoti.

Būt poteicīgiem par visu, kas dots. Un dots ir tik daudz.

Vairumam no mums ir, kur dzīvot, ir ko ēst, ko mugurā vilkt. Bet ir miljoniem cilvēku, kuri dzīvo absolūtā nabadzībā, kuriem nav pienācīgu māju. Mums blakus ir mūsu mīļie, tuvie cilvēki, paēduši, dzīvi. Mums ir rokas, kājas, bet mēs to nenovērtējam.

Būt pateicīgiem bez pretenzijām – bet, kad gan tas notiks!!!? Pārslēgties nepārtraukti uz pateicību. Lai arī man nav savas mājas, paldies par to, ka mums ir iespēja īrēt mājvietu un dzīvot atsevišķi no vecākiem. Lai ari man nav liela skapja ar kleitām, taču man ir četras, ļoti skaistas kleitas un talants, šujmašīna, un prasme uzšūt sev apģērbu. Un tā tālāk…

Kad mēs protam būt pateicīgi, sapņi piepildās ātrāk. Jo kam gan var būt vēlme lutināt veceni no pasakas par zvejnieku un zelta zivtiņu?

Viņai taču vienmēr visa būs par maz, viss – ne tā, vajag vairāk un vairāk (protams, arī tādas dzīves rezultāts ir likumsakarīgs).

Ja visu to darīsi, sajutīsi, ka spriedze mazinās, dzīvot kļūst vieglāk, vienkāršāk un priecīgāk, un vēlmes sāk piepildīties vieglāk un ātrāk. Un pat tad, ja tās vēl nav piepildījušās, tu nejūties dzīļā depresijā un tavas vēlmē iekrampējušās rokas atslābst. Tātad ir jāturpina ceļš uz priekšu, viss ir pareizi un īstajā laikā tu ieraudzīsi savu iesēto vēlmju sēklu asnus.

Visam savs laiks!

Autors: Olga Vaļajeva no grāmatas “Nesapņot ir kaitīgi”

Tulkoja: Ginta FS

Piepildi savas vēlmes katru dienu!

11392979_777404645707480_5967274246897341964_n

Mūsu apziņai ir ļoti grūti pieņemt kāda liela sapņa piepildīšanos, jo tajā brīdī tā to var neizturēt un tādā veidā saņemt  ļoti spēcīgu psihisko atpakaļkritienu. Bet, ja mēs katru dienu izpildīsim savas mazās vēlmes: izdzersim krūzīti savas mīļākās tējas, satiksimies ar savu labāko draudzeni, nopirksim sev kādu ilgi kārotu lietiņu, piepildīsim kādu mazu, sen sapņotu sapnīti, mūsu apziņa pamazām pieradīs pie domas, ka mūsu vēlmes piepildās. Un tā mums arī turpmāk atļaus sapņot par lielākām lietām un piepildīt arī tās.

Katru dienu pa mazai drusciņai piepildiet savas vēlmes!

Ar katru mazo, piepildīto vēlmīti mēs arvien vairāk noticam sev un tam, ka mums viss izdosies!

Padomajiet par to, kāda izskatītos jūsu idealā dzīve?

Šo veidolu izdomājat līdz sīkumam: no mājas, kurā vēlaties dzīvot līdz kosmētikai, kādu vēlaties lietot. Un pēc tam sadaliet šīs vēlmes lielajās, vidējās un maziņajās.

Un sāciet ar maziņajām.

Piemēram: nopirkt kādu labu acu tušu – tieši tādu, par kādu sapņojāt, aiziet uz kādu meistarklasi, pamēģināt kādu jaunu ēdienu, nopirkt abonementu uz sporta klubu, apmeklēt astrologu, nopirkt jaunus traukus…

Un pēc šīs vēlmes piepildīšanās, “noķeriet” savu iekšējo stavokli – iesākumā būs milzīgs prieks, taču centieties vienkārši to apzināties, sajust un pieņemt to, ka jūsu vēlmju piepildīšanās ir gluži dabisks process jūsu dzīvē. Pierodiet!

Pēc tam jums būs iespēja realizēt dzīvē arvien lielākus sapņus, kamēr vienā jaukā dienā jūs sapratīsiet un ieraudzīsiet, ka jūsu kādreizējais lielais sapnis ir kļuvis par dabisku jūsu dzīves sastāvdaļu.

Sievietei tas ir ļoti svarīgi – prast koncentrēties uz sīkumiem, priecāties par procesu, atrasties pārpilnības stavoklī.

Tāpēc katru dienu piepildiet savas vēlmes, gatavojiet savu prātu tam, ka piepildīsies jūsu paši lielākie, neticamākie un pārdrošākie sapņi…

Katru dienu!

Autors: Jekaterina Andrejeva (personības izaugsmes trenere, biznesmene, kas samērā īsā laikā ir iemācījusies pilnībā pārveidot savu dzīvi un māca to darīt arī citiem cilvēkiem – īpaši sievietēm)

http://flourish-strategy.com/

Tulkoja: Ginta FS