Droši vien daudziem no mums ir kaut kā ir žēl priekš sevis. Varbūt šad tad…
Gribu jums pastāstīt par sievieti, kurai priekš sevis ir žēl absolūti visu. Varbūt atpazīsiet kādu no savām draudzenēm, vai pat… sevi.
Anamnēze
Es esmu sieviete, kurai bija žēl priekš sevis. Man žēl priekš sevis tērēt laiku, naudu, spēku… Man visa kā ir žēl, ja tas attiecas uz mani, bet nav žēl, kad tas skar manus mīļos. Es varu tērēt garas stundas bērniem, vīram, draugiem, bet pusstundu dienā sev – nevaru. Nedrīkstu. Es varu iztērēt visu algu simpātiskām bērnu spēļmantiņām, labam gludeklim, bet – ne savai kleitai. Man priekš sevis žēl.
Es varu darīt n-tos nepatīkamos darbus, kā ofisā, tā arī mājās, bet man žēl tērēt kaut piecas minūtes laika savām bezjēdzīgajām nodarbēm – adīšanai, izšūšanai, dziedāšanai vai zīmēšanai.
Viss, ko es ieguldu sevī, šķiet vienkārša naudas, laika, spēka izmešana. Man uz to nav tiesību, es neesmu visu šo resursu cienīga. Tā, it kā tie nepiederētu man, it kā es nebūtu to īpašniece, bet gan zagle.
Iztērētais sev – tas ir tas pats, kas iztērēts velti, bez jebkāda labuma kādam. Labāk neko netērēt, lai pēc tam nemocītos vainas apziņā.
Slimības vēsture
Šķiet, ka tāda es esmu bijusi vienmēr. Baidījos nopirkt sev lieku šokolādi, baidījos paprasīt jaunu kleitu, pametu iemīļotās deju stundas, kad vajadzēja gatavoties eksāmeniem. Bet varbūt, ne vienmēr? Varbūt es vēl joprojām atceros to mazo meitenīti, kura prata sapņot? Pie kuras līdz noteiktam vecumam brīnumi nāca, bet pēc tam pēkšņi pārstāja nākt?
Kā tas notika? Kāpēc man pēkšņi sāka palikt priekš sevis žēl it visa?
Es ticēju pieaugušajiem. Viņi mācīja, kā izturēties pret sevi un saviem resursiem. Es redzēju mammu, kura lāpīja savas kaprona zeķes. Tas neizskatījās īpaši skaisti, taču viņa varēja tām pa virsu uzvilkt zeķītes vai garās bikses. Mamma vienmēr lika izēst tukšu šķīvi – nedrīkst izmest ēdienu. Mammai skapī nebija vairāk par desmit kleitām. Lielāko daļu no tām viņa bija pati uzšuvusi. Tā bija lētāk un vienkāršāk. Tajā laikā pat tad, ja bija nauda, nebija, ko pirkt.
Problēma no bērnības
Mana mamma ziedus redzēja divas reizes gadā – savā dzimšanas dienā un astotajā martā. Pārējā laikā tas bija pārāk dārgi un nevietā. Tētis to zināja un tāpēc citās dienās ziedus nekad nedāvināja.
Mamma nekad nenodarbojās ar sevi. Viņa strādāja no rīta līdz vakaram, pēc tam audzināja mūs – bērnus, kopa māju, gatavoja ēst, tīrīja, gludināja un pēc tam uz mutes bez spēka iekrita gultā. Viņa nekad manā klātbūtnē negulēja vannā un negāja pie kosmetologa. Pēdējo, protams, viņa uzskatīja par veltu laika izšķiešanu.
Mamma ļoti mīlēja teātri, taču uz teātri gāja tikai divas reizes gadā kopā ar mums uz bērnu izradēm. Kaut gan visu laiku ar interesi šķirstīja teātru afišas.
Reiz tētis gribēja izdarīt mammai ko patīkamu un nopirka biļetes parterā uz kādu pirmizrādi. Mamma raudāja trīs dienas. Tāpēc, ka viņai nebija ko uzģērbt, tas viss bija pārāk dārgi un viņa to nebija pelnījusi. Rezultātā tētis pirms izrādes biļetes pārdeva, bet mamma mājās turpināja raudāt. No tā brīžā viņš vairs tādus pārsteigumus nekad nesarūpēja.
Mammai ļoti patika lasīt grāmatas. Viņai bija milzīgs grāmatu skapis. Taču es nekad neredzēju, ka viņa lasītu. Viņai nebija laika un iespēju. Viņa ar mīlestību reizi mēnesī noslaucīja putekļus no grāmatām. Dažkārt padalījās ar to, ka viņai patīk kāda grāmata. Bet laika lasīšanai viņai bija žēl. Zupa, māja, darbs.
Kad es kaut ko prasīju, mamma man bieži teica: “Iztiksi”. Un es piekritu. Es kā paklausīha meitene iztikšu. Gan bez jaunas kleitas, bez lelles, bez kurpītēm ar taurenīšiem un arī bez piespraudes ar princesi. Skatījos uz mammu un domāju: iztikšu. Mammai taču arī nav tādas piespraudes un viņa tomēr ir dzīva. Tātad piespraude ir lieka.
Inkubācijas periods
Es augu apzinoties, ka vēlmes ir pati lielākā manas dzīves problēma. Tās zog man tik daudz visa kā. Naudu, laiku, spēku! Kas vispār tās izdomājis! Šos sapņus un vēlmes! Priekš kam katru nedēļu trīs reizes iet uz dejošanu, ja daudz saprātīgāk šajā laikā ir gatavot ģimenei ēst un padarīt visus darbus ofisā? Priekš kam vispār rūpēties par savu skaistumu, ja vienalga es palikšu veca un beigās nomiršu? Un par veselību tieši šī paša iemesla dēļ nav nekādas jēgas rūpēties.
Un es izaugu. Reiz mans jaunais vīrs par savu pēdējo naudu nopirka puķes un uzdāvināja man. Manas mīļākās rozes. Un es biju stāvoklī. Mums vajadzēja maksāt par dzīvokli. Bet viņš nopirka puķes. Un es raudāju visu nakti. Es pat tās neieliku vāzē, jo tas jau bija pārāk… Es to visu nebiju pelnījusi, man nebija tiesības uz to.. Un tieši tāpec arī mans vīrs man dāvina puķes divas reizes gadā. Dzimšanas dienā un astotajā martā. Bet dažkārt arī to aizmirst.
Reiz es iemīlējos kleitā. Tā bija brīnišķīga. Gara, sarkana. Man nebūtu, uz kurieni to vilkt. Taču tā mani iedvesmoja un vilināja. Es trīs reizes dienā gāju garām šim veikalam, taču neuzdrošinājos ieiet un to piemērīt. Priekš kam es tērēšu svešu laiku? Un reiz vitrīna bija tukša. Kleita bija pārdota kādai citai. Es atviegloti uzelpoju. Bet naktī nezin kāpēc raudāju.
Hroniskā fāze
Kad man piedzima bērns, es pārstāju tikties ar draudzenēm, vienkārši tāpat. Kādai no viņām bērnu nebija, kādai tie bija izauguši. Es negribēju tērēt viņu laiku sarunām ar mani. Un negribēju atstāt ģimeni savu iegribu dēļ.
Ķirurģiskā iejaukšanās
Reiz vīrs saņēma prēmiju un atnesa to man. Teica, ka es varu to iztērēt savam priekam – kā vien vēlos. Sākumā es iedomājos, ka nopirkšu kleitu un somiņu, pēc tam atcerējos, ka bērnam kāja ir izaugusi un ir vajadzīgi zābaki. Un vēl ir vajadzīgi jauni šķīvji, pāris dvieļu un apavu smērs. Kamēr es šādā bezcerīgā drūmā garastāvoklī braucu autobusā uz veikalu pēc visa tā vajadzīgā labuma un… man nozaga maku. Es paliku bez kleitas un dvieļiem. Tā, it kā šai naudai būtu bijis vajadzīgs tikt iztērētai pavisam savādāk. Un tad es pirmo reizi aizdomājos.
Atveseļošanās
Varbūt man ir tiesības uz to, ko Dievs man dod? Tieši man? Personīgi man? Ja reiz Viņš man dod, tātad viņš atļauj tērēt šo naudu tā, kā es to vēlos? Un nav obligāti rīkoties saprātīgi un pareizi? Un kas notiks, ja es par visu algu nopirkšu sev kurpes? Vai kopā ar meitu ieiešu veikalā un nopirkšu to Bārbiju? Un, ja nu es beidzot pierakstīšos deju kursos – lai arī tas būtu pulciņš tiem, kuriem virs… taču tās būs dejas!
Un, kas, ja es šad tad sev atļaušu pagulēt vannā pusstundu – ar putām un vannas sāli? Pasaule sabruks? Nabagi paliks mani mājinieki? Un, vai es tur varēšu gulēt, zinot, ka tā ir tukša laika izšķiešana? Un, ja nu es satikšos ar draudzenēm vienkārši tāpat, nevis par godu manai vai kādas no viņām dzimšanas dienai? Un, ja nu mēs sarīkosim meiteņu ballīti ar “tukšām” meiteņu sarunām vienkārši tāpat, nevis par godu kādas kāzām?
Saka taču, ka, ja laimīga ir mamma, tad laimīgi ir visi. Bet, vai es esmu laimīga savā “sapratīgajā” dzīvē, kurā man priekš sevis nav ne minūtes laika?
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 