Iztikšu!

1897692_339346649523329_2093432054619250737_n

Droši vien daudziem no mums ir kaut kā ir žēl priekš sevis. Varbūt šad tad…
Gribu jums pastāstīt par sievieti, kurai priekš sevis ir žēl absolūti visu. Varbūt atpazīsiet kādu no savām draudzenēm, vai pat… sevi.

Anamnēze

Es esmu sieviete, kurai bija žēl priekš sevis. Man žēl priekš sevis tērēt laiku, naudu, spēku… Man visa kā ir žēl, ja tas attiecas uz mani, bet nav žēl, kad tas skar manus mīļos. Es varu tērēt garas stundas bērniem, vīram, draugiem, bet pusstundu dienā sev – nevaru. Nedrīkstu. Es varu iztērēt visu algu simpātiskām bērnu spēļmantiņām, labam gludeklim, bet – ne savai kleitai. Man priekš sevis žēl.

Es varu darīt n-tos nepatīkamos darbus, kā ofisā, tā arī mājās, bet man žēl tērēt kaut piecas minūtes laika savām bezjēdzīgajām nodarbēm – adīšanai, izšūšanai, dziedāšanai vai zīmēšanai.
Viss, ko es ieguldu sevī, šķiet vienkārša naudas, laika, spēka izmešana. Man uz to nav tiesību, es neesmu visu šo resursu cienīga. Tā, it kā tie nepiederētu man, it kā es nebūtu to īpašniece, bet gan zagle.
Iztērētais sev – tas ir tas pats, kas iztērēts velti, bez jebkāda labuma kādam. Labāk neko netērēt, lai pēc tam nemocītos vainas apziņā.

Slimības vēsture

Šķiet, ka tāda es esmu bijusi vienmēr. Baidījos nopirkt sev lieku šokolādi, baidījos paprasīt jaunu kleitu, pametu iemīļotās deju stundas, kad vajadzēja gatavoties eksāmeniem. Bet varbūt, ne vienmēr? Varbūt es vēl joprojām atceros to mazo meitenīti, kura prata sapņot?  Pie kuras līdz noteiktam vecumam brīnumi nāca, bet pēc tam pēkšņi pārstāja nākt?
Kā tas notika? Kāpēc man pēkšņi sāka palikt priekš sevis žēl it visa?

Es ticēju pieaugušajiem. Viņi mācīja, kā izturēties pret sevi un saviem resursiem. Es redzēju mammu, kura lāpīja savas kaprona zeķes. Tas neizskatījās īpaši skaisti, taču viņa varēja tām pa virsu uzvilkt zeķītes vai garās bikses. Mamma vienmēr lika izēst tukšu šķīvi – nedrīkst izmest ēdienu. Mammai skapī nebija vairāk par desmit kleitām. Lielāko daļu no tām viņa bija pati uzšuvusi. Tā bija lētāk un vienkāršāk. Tajā laikā pat tad, ja bija nauda, nebija, ko pirkt.

Problēma no bērnības

Mana mamma ziedus redzēja divas reizes gadā – savā dzimšanas dienā un astotajā martā. Pārējā laikā tas bija pārāk dārgi un nevietā. Tētis to zināja un tāpēc citās dienās ziedus nekad nedāvināja.

Mamma nekad nenodarbojās ar sevi. Viņa strādāja no rīta līdz vakaram, pēc tam audzināja mūs – bērnus, kopa māju, gatavoja ēst, tīrīja, gludināja un pēc tam uz mutes bez spēka iekrita gultā. Viņa nekad manā klātbūtnē negulēja vannā un negāja pie kosmetologa. Pēdējo, protams, viņa uzskatīja par veltu laika izšķiešanu.
Mamma ļoti mīlēja teātri, taču uz teātri gāja tikai divas reizes gadā kopā ar mums uz bērnu izradēm. Kaut gan visu laiku ar interesi šķirstīja teātru afišas.
Reiz tētis gribēja izdarīt mammai ko patīkamu un nopirka biļetes parterā uz kādu pirmizrādi. Mamma raudāja trīs dienas. Tāpēc, ka viņai nebija ko uzģērbt, tas viss bija pārāk dārgi un viņa to nebija pelnījusi. Rezultātā tētis pirms izrādes biļetes pārdeva, bet mamma mājās turpināja raudāt. No tā brīžā viņš vairs tādus pārsteigumus nekad nesarūpēja.
Mammai ļoti patika lasīt grāmatas. Viņai bija milzīgs grāmatu skapis. Taču es nekad neredzēju, ka viņa lasītu. Viņai nebija laika un iespēju. Viņa ar mīlestību reizi mēnesī noslaucīja putekļus no grāmatām. Dažkārt padalījās ar to, ka viņai patīk kāda grāmata. Bet laika lasīšanai viņai bija žēl. Zupa, māja, darbs.
Kad es kaut ko prasīju, mamma man bieži teica: “Iztiksi”. Un es piekritu. Es kā paklausīha meitene iztikšu. Gan bez jaunas kleitas, bez lelles, bez kurpītēm ar taurenīšiem un arī bez piespraudes ar princesi. Skatījos uz mammu un domāju: iztikšu. Mammai taču arī nav tādas piespraudes un viņa tomēr ir dzīva. Tātad piespraude ir lieka.

Inkubācijas periods

Es augu apzinoties, ka vēlmes ir pati lielākā manas dzīves problēma. Tās zog man tik daudz visa kā. Naudu, laiku, spēku! Kas vispār tās izdomājis! Šos sapņus un vēlmes! Priekš kam katru nedēļu trīs reizes iet uz dejošanu, ja daudz saprātīgāk šajā laikā ir gatavot ģimenei ēst un padarīt visus darbus ofisā? Priekš kam vispār rūpēties par savu skaistumu, ja vienalga es palikšu veca un beigās nomiršu? Un par veselību tieši šī paša iemesla dēļ nav nekādas jēgas rūpēties.

Un es izaugu. Reiz mans jaunais vīrs par savu pēdējo naudu nopirka puķes un uzdāvināja man. Manas mīļākās rozes. Un es biju stāvoklī. Mums vajadzēja maksāt par dzīvokli. Bet viņš nopirka puķes. Un es raudāju visu nakti. Es pat tās neieliku vāzē, jo tas jau bija pārāk… Es to visu nebiju pelnījusi, man nebija tiesības uz to.. Un tieši tāpec arī mans vīrs man dāvina puķes divas reizes gadā. Dzimšanas dienā un astotajā martā. Bet dažkārt arī to aizmirst.

Reiz es iemīlējos kleitā. Tā bija brīnišķīga. Gara, sarkana. Man nebūtu, uz kurieni to vilkt. Taču tā mani iedvesmoja un vilināja. Es trīs reizes dienā gāju garām šim veikalam, taču neuzdrošinājos ieiet un to piemērīt. Priekš kam es tērēšu svešu laiku? Un reiz vitrīna bija tukša. Kleita bija pārdota kādai citai. Es atviegloti uzelpoju. Bet naktī nezin kāpēc raudāju.

Hroniskā fāze
Kad man piedzima bērns, es pārstāju tikties ar draudzenēm, vienkārši tāpat. Kādai no viņām bērnu nebija, kādai tie bija izauguši. Es negribēju tērēt viņu laiku sarunām ar mani. Un negribēju atstāt ģimeni savu iegribu dēļ.

Ķirurģiskā iejaukšanās
Reiz vīrs saņēma prēmiju un atnesa to man. Teica, ka es varu to iztērēt savam priekam – kā vien vēlos. Sākumā es iedomājos, ka nopirkšu kleitu un somiņu, pēc tam atcerējos, ka bērnam kāja ir izaugusi un ir vajadzīgi zābaki. Un vēl ir vajadzīgi jauni šķīvji, pāris dvieļu un apavu smērs. Kamēr es šādā bezcerīgā drūmā garastāvoklī braucu autobusā uz veikalu pēc visa tā vajadzīgā labuma un… man nozaga maku. Es paliku bez kleitas un dvieļiem. Tā, it kā šai naudai būtu bijis vajadzīgs tikt iztērētai pavisam savādāk. Un tad es pirmo reizi aizdomājos.

Atveseļošanās
Varbūt man ir tiesības uz to, ko Dievs man dod? Tieši man? Personīgi man? Ja reiz Viņš man dod, tātad viņš atļauj tērēt šo naudu tā, kā es to vēlos? Un nav obligāti rīkoties saprātīgi un pareizi? Un kas notiks, ja es par visu algu nopirkšu sev kurpes? Vai kopā ar meitu ieiešu veikalā un nopirkšu to Bārbiju? Un, ja nu es beidzot pierakstīšos deju kursos – lai arī tas būtu pulciņš tiem, kuriem virs… taču tās būs dejas!

Un, kas, ja es šad tad sev atļaušu pagulēt vannā pusstundu – ar putām un vannas sāli? Pasaule sabruks? Nabagi paliks mani mājinieki? Un, vai es tur varēšu gulēt, zinot, ka tā ir tukša laika izšķiešana? Un, ja nu es satikšos ar draudzenēm vienkārši tāpat, nevis par godu manai vai kādas no viņām dzimšanas dienai? Un, ja nu mēs sarīkosim meiteņu ballīti ar “tukšām” meiteņu sarunām vienkārši tāpat, nevis par godu kādas kāzām?

Saka taču, ka, ja laimīga ir mamma, tad laimīgi ir visi. Bet, vai es esmu laimīga savā “sapratīgajā” dzīvē, kurā man priekš sevis nav ne minūtes laika?
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Amu Mom: tu savas sāpes esi izlūdzies Visumam

lugsanas2

Katru reizi, kad kāds vai kaut kas nodara tev sāpes, nesteidz dusmoties. Tu savas sāpes esi izlūdzies Visumam. Neapzināti tu pats tās esi pievilcis.

Sāpju nodarītājs ir tikai marionete, kuru tu pats vadi…

“Esi piesardzīgs ar savām vēlmēm” – tie ir Mūžības vārdi.

Ko tie sevī nes?

Kad tu alksti, lai piepildītos kāda no tavām vēlmēm, tu nemaz neaizdomājies par to, ka, lai tā piepildītos, tev būs kaut kam jāiet cauri, kaut kas jāzaudē, kaut kas jāiegūst… Kā tikko vēlme ir noformulējusies un nostiprinājusies apziņā, visapkārt viss sāk pārkārtoties tā, lai tā varētu piepildīties.

No tavas dzīves aiziet cilvēki, kuri traucē vēlmei piepildīties, uzrodas jauni, kuri palīdz, ierodas tie, kuriem jāiemāca tev ieraudzīt ceļu pie kārotā. Dažkārt ir vajadzīgs spēks, bez kura šo ceļu nenoiet, bet spēku dod sāpes un grūtības. Tu esi pieradis pie tā, kas bija agrāk, un neredzi, pie kā ved sāpīgas izmaiņas visapkārt. Taču tu jau gribi, lai tavas vēlmes piepildītos? Tās ir tas, kas nebija, bet kam jadzimst, un tas no tavas dzīves aizvāks veco, kas neļāva atnākt Jaunajam…

Piedzimšana atnāk caur sāpēm. Aiz Nakts nāk Diena.

Tumsai ir jāsabiezē, lai iemirdzētos spēcīga Gaisma…

Vēloties, tu pats un tikai tu, ieslēdz visus mehānismus, kuri maina dzīvi jaunai piedzimšanai tajā.
Tu pievelc it visu, kas tam vajadzīgs, tajā skaitā – arī sāpes.

Tāpēc atceries: tas cilvēks, kas nodarīja tev sāpes ir tevis paša izsaukts. Viņš ir lelle. Nedusmojies uz viņu, bet atdari ar pateicību par spēku, par palīdzību ceļā uz Jauno.

Autors: AmuMom
Avots: https://magic-goal.ru
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Izdari izvēli, vai arī dzīve to izdarīs tavā vietā

kurpes

Ilgi izvēlēties un mocīt sevi ar šaubām, nav nekādas jēgas. Situācija ātri mainās un tāpēc vajag ātrāk izlemt un izdarīt izvēli. Vai arī dzīve to izdarīs mūsu vietā. Un resurss pa šo laiku izbeigsies…

Tā es jaunībā nevarēju izvēlēties: baltos zābaciņus vai kurpes uz papēžiem. Naudas bija maz, es biju Maskavā, un tur ieraudzīju zābakus un kurpes. Es ilgi mocījos, visu nakti negulēju, no rīta steidzos uz veikalu – un nav, ne kurpju, ne zābaku. Viss pārdots. Tikai filca botas un briesmīgas čības palikušas.

Nav jēgas ilgi izvēlēties un mocīties šaubās.

Kāpēc gan bija vajadzīga šī briesmīgā šaubu nakts? Tā grozīšanās no vieniem sāniem uz otriem, šīs nemitīgās domas un aprēķini? Tas viss izradījās gluži lieks.
Un nākamajā dienā arī nauda mainījās – toreiz tā bija gluži parasta lieta. Un par manu kurpju naudu varēja nopirkt vien cukurgailīti komerckioskā.

Nav jēgas ilgi izvēlēties un mocīties šaubās.

Situācija ātri mainās un tāpēc vajag ātrāk izlemt un izdarīt izvēli. Vai arī dzīve to izdarīs mūsu vietā. Un resurss pa šo laiku izbeigsies… Un tad visu dzīvi tu atcerēsies kurpes un zābakus, un tie ar katru gadu šķitīs arvien labāki. Un atcerēsies šo mokošo šaubu pilno nakti.

Pirmais impulss un doma parasti ir vispareizākie. Protams, jebkurā lietā un attiecībās pastāv risks. Risks ir vienmēr. Taču labāk atgriezties mājās ar skaistiem zābakiem, nekā tukšām rokām un cukurgailīti uz kociņa. Patīk – ņem, kamēr pats nāk rokās, kamēr ir tāda iespēja.

Pēc tam, iespējams, neko īpaši arī nevajadzēs. Ja nu vienīgi filca botas un briesmīgas čības – tās vienmēr ir pārdošanā un tām vienmēr nauda atradīsies. Nedārgi, gandrīz par velti un arī izvēlēties īpaši nevajag.

Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Mēs satiekam tikai tos, kuri jau eksistē mūsu zemapziņā

zemapziņa1

 

26 Zigmunda Freida tēzes, kuras aktuālas arī šodien.

 

1. Jo nevainojamāks cilvēks izskatās ārēji, jo vairāk dēmonu ir viņā…

2. Mēs viens otru neizvēlamies nejauši… Mēs satiekam tikai tos, kuri jau eksistē mūsu zemapziņā.

3. Diemžēl nospiestās emocijas nemirst. Mēs tās piespiedām apklust. Un tās no iekšpuses turpina cilveku ietekmēt.

4. Pasaules radīšanas plānā neietilpa uzdevums padarīt cilvēku laimīgu.

5. Mēs atnākam pasaulē vientuļi, un vientuļi arī aizejam.

6. Tas, kurš mīl daudzas sievietes – zin tās, tas, kurš mīl vienu – iepazīst mīlestību.

7. Tu nerimsties meklēt spēku un pārliecību ārpusē, taču tie ir jāmeklē sevī. Tie vienmēr tur ir bijuši.

8. Vairums cilvēku patiesībā nevēlas brīvību, jo tā nozīmē atbildību, bet atbildība vairums cilvēkus biedē.

9. Pie aizņemta cilvēka reti ciemos nāk slaisti – ap verdošu katlu mušas nelido.

10. Viduslaikos mani būtu sadedzinājuši, tagad dedzina tikai manas grāmatas.

11. Dažkārt cigārs ir tikai cigārs.

12. Mīlestība un darbs – lūk jūsu cilvēcības stūrakmeņi.

13. Skaudība ir graujoša.

14. Mēs ne vienmēr esam brīvi no tām kļūdām, kuras izsmejam citos.

15. Nav nekā dārgāka, par slimību un tās ignorēšanu.

16. Masas nekad nav pazinušas patiesības alkas. Tās pieprasa ilūzijas, bez kurām nespēj dzīvot.

17. Par seksuālo novirzi var uzskatīt tikai pilnīgu seksa trūkumu, viss pārējais ir tikai gaumes jautājums.

18. Nekas dzīvē nemaksā tik dārgi, kā slimība un muļķiba.

19. Pirmais cilvēks, kurš akmens vietā meta lamu vārdus, bija civilizācijas radītājs.

20. Pirmā stulbuma pazīme ir pilnīgs kauna trūkums.

21. Katram cilvēkam ir vēlmes, kuras tas neatklāj citiem, un vēlmes, kurās viņš neatzīstas pat sev.

22. Sapņi ir karalisks ceļš uz savu bezapziņu.

23. Cilvēkam ir raksturīgi visaugstāk novērtēt un vēlēties to, ko viņš nevar sasniegt.

24. Vienīgais cilvēks, ar kuru tev sevi jāsalīdzina, esi tu pats – pagātnē. Un vienīgais cilvēks, par kuru labākam tev jābūt – par sevi tagadnē.

25. Cilvēks nekad ne no kā neatsakās, viņš vienkārši vienu labsajūtu nomaina pret citu.

26. Tavu personības mērogu nosaka tās problēmas izmērs, kura spējīga tevi izvest no pacietības.

Avots: www.transurfing-real.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Elizabete Farrelli: Mēs neesam iemācījuši bērniem būt laimīgiem

elizabete-farrelli
Katru rītu, kad redzu simtiem neizgulējušos jaunus cilvēkus, dodoties uz darbu korporatīvajās “zombilandēs”, es domāju par laimi. Precīzāk – par lielajiem meliem attiecībā uz laimi, kurai mūsu paaudze likusi noticēt saviem bērniem. Pats lielākais lāča pakalpojums, ko varējām izdarīt, nav sadārdzinātās cenas uz dzīvojamo platību, kuru tagad viņi nevarēs nopirkt, arī ne kaitīgo atkritumu grēdas pa visu planētu, kuras viņiem nāksies izrakt. Tie ir meli par to, ka ikvienam cilvēkam obligāti jābūt laimīgam.
Mēs esam iestāstījuši saviem bērniem, burtiski iekaluši smadzenēs, ka laime – tas ir dabisks cilvēka stāvoklis un obligāta dzīves nepieciešamība. Un ar to pašu esam padarījuši viņus nelaimīgus.
Nelaimes sakne ir jēdzienu neskaidrībā. Mums ir radies nepareizs priekšstats par to, kas ir laime un kā to sasniegt. Teikšu uzreiz, man nav ne mazākās nojausmas, kurš ceļš tieši jūs aizvedīs pie laimes. Toties es pilnīgi skaidri zinu, pa kurām dzīves takām nevajag iet. Jo tieši tās vadā 20 gadnieku paaudzi pa melīgo glancēto fotogrāfiju pasauli facebook no iedzeršanas līdz psihoterapeita kušetei un atpakaļ.
Statistika bezkaislīgi runā par to, ka šodienas jaunā paaudze ir pakļauta trim galvenajām slimībām, kuru nosaukumi ir: “kredīts”, “ēdiens” un “iedzeršana”.
Ņemsim manu dzimto Austrāliju: vidējais apgrūtinājums ar kredītiem ir 14,1%, taču, ja paskatāmies uz jauniešiem (24-35 gadi), tad vairāk kā 20% no viņiem jau ir apgrūtināti ar kredītiem
Vairāk kā puse Austrālijas sieviešu nepareizi ēd, maz kustās, bet 16-24 gadīgo grupā tādu ir 72%. Ja runājam par alkoholu, tad vismaz 1/5 daļa austrāliešu virs 14 gadiem izdzer bīstamus veselībai daudzumus alkohola, un sen jau apsteiguši savus priekšgājējus. Futurologi prognozē šai paaudzei “nemirstību dzīves laikā”, taču tajā pat laikā, tā dara visu, lai maksimāli saīsinātu savas dzīves ilgumu. Ja viņiem izdosies to pārvarēt, tas būs pirmais tāds gadījums vēsturē. No kurienes gan šīs depresijas, dzeršanas un kaitīgie ieradumi?.
Viss ir ļoti vienkārši, mēs paši viņiem esam iemācījuši, ka laime ir patērēšanā. Mēs paši nolēmām, ka, ja nesaņemsim to, ko gribējām, tad kļūsim nelaimīgi. Tātad, ja saņemam to, ko gribējām, tad kļūstam laimīgi!
Tajā pat laikā realitātē, pēc tam, kad esam apmierinājuši savas “bāzes vajadzības”, ar katru nākamo piepildīto vēlēšanos kļūstam arvien nelaimīgāki. Kāpēc? Tāpēc, ka vēlmes nav pastavīgas, apmierinājums ātri pagaist un nevar likt vienlīdzības zīmi starp baudu un laimi.
Lai kādas arī būtu mūsu vēlmes – jauna somiņa, muskuļots smukulītis ar holivudas smaidu, un vēl pēdējā tiramisū karotīte – tās visas ir ļoti mānīgas vēlmes. Vēlmes rodas tad, kad mums kaut kā trūkst un lielākā daļa labsajūtas ir attiecināma tieši uz gaidām, kad domājam par to, kā būs, kad mums tas būs. Pati kulminācija ir brīdī, kad mēs saņemam to, ko vēlējāmies. Un kas pēc tam? Neizbēgams kritiens. Labsajūta izbeidzas, atstājot piemiņai kaut ko, kas mētājas skapī vai gultā, vai uz mūsu gurniem.
Un arī tas nav viss.
Patiesībā mums nav vajadzīgs gandrīz nekas no tā, ko mums it kā gribās. Mums bieži vien nemaz nav vajadzīgs pats vēlmju priekšmets, bet vajadzīga iespēja padižoties, palielīties apkārtējiem un tikt apbrīnotiem.
Vairums vēlmēm ir statusa raksturs  Neticiet?
Tad domās izpildiet vienu eksperimentu: iedomājieties kaut ko vērtīgu. Piemēram pazīstama dizainera kleitu vai pusdienas superdārgā restorānā, vai arī kādu no luksus klases automašīnām. Un tagad iedomājaties, ka neviens nekad neuzzinās, ka jums tas ir. Tad vai bija vērts tik ļoti censties?
Sensenos laikos pieticība bija cienījama lieta, bet izrādīšanās tika nosodīta, jo tā veda pie vesela lēruma dažādu grēku: skaudības, alkatības, rijības, lepnības. Taču viss ir mainījies. Tagad, ja kāds notikums neizsauc momentālu aplausu un sajūsmas vētru sociālajos tīklos, tad varētu teikt, ka tas vispār nav noticis. Cilvēkus vairāk interesē uztaisīt labas fotogrāfijas, ko publicēt sociālajos tīklos, un saņemt vairāk “laiku”, nekā pats notikums. Kā labāk sevi parādīt – lūk, kas tiek vērtēts šodien.
Lepnība un iedomība ir kļuvušas par vērtībām, bet pieticība – par trūkumu.
Var būt, ka tas nemaz nav tik traki? Taču atkal statistika par pašnāvību un depresiju epidēmiju, saka gluži pretējo. Iespējams, ir vērts paskatīties atpakaļ – visas receptes jau ir gatavas. Platons un Aristotelis gandrīz it visā ir pretrunā viens otram, izņemot vienu, viņi abi uzskatīja, ka laimīgu cilvēku var darīt tikai labdarīga dzīve.
1621. gadā Roberts Bērtons savā lieliskajā darbā “Melanholijas anatomija” piedāvā sekojošu recepti: “neesi vientuļš, nestāvi dīkā”. Jūs paši to zināt. Sadraudzējies ar cilvēkiem un sāc darboties.
Mēs esam nelaimīgi, kamēr atrodamies savā pašu gūstā un ejam paši savu sīko vēlmju pavadā. Laimīgus mūs dara iziešana ārpus savas personības robežām, pievienošanās kaut kam lielākam.
Ārsts un filosofs Reimonds Tellis ir izveidojis sekojošu cilvēka vēlmju hierarhiju: zemākais līmenis – ēdiens un jumts virs galvas. Nākamais – labsajūta. Trešais – atzinība un statuss. Ceturtais – pats augstākais – māksla, garīgā dzīve un misija. Ir skaidri  redzams ka, jo zemāks līmenis, jo vienkāršākas vēlmes, un jo vieglāk tās apmierināt, un jo ātrāk pāriet labsajūta. Noturīga laime sanāk tikai augstākajā līmenī. Prieku var atnest tikai augstāka līmeņa labsajūta, jēgas meklējumi.
Tieši to mēs varējām paskaidrot saviem bērniem. Laimi nav iespējams nopirkt. Tā neiestājas tad, kad esi apmierinājis savas vajadzības, nopircis kāroto mantu, saņēmis baudu. Laime nav tiesības. Laime nav prece (un būt nelaimīgam vai skumjam, nav noziegums). Laime ir mērķtiecīgu jēgas meklējumu blakusprodukts. Ja paveiksies, jūs to izdarīsiet ar savu darbu palīdzību, kā Platonam, kurš nodēvēja filosofiju par pašu svētīgāko nodarbi.
Infantilu vēlmju apmierināšana nav laime. Cilvēkiem, kā arī veselām kultūrām, būtu jāattīstās sākot no pašām vienkāršākajām vēlmēm uz sarežģītākajām, kamēr neuztaustīs to augsto mērķi un kopā ar to nonāks pie laimes.
Bērni, daudz labāk būs, ja jūs pārstasiet domāt par karjeras būvniecību un pamēģināsiet sabalansēt savu darbu ar savām pārliecībām. Tā būs daudz vērtīgāk.
Jūs taču vēlaties būt laimīgi?
Elizabeth Farrelly
Autors: Elizabete Farrelli (59 gadi, rakstniece, pedagogs, autors “The Sydney Morning Herald”)
Tulkoja: Ginta FS

Pievelc to, ko patiešām vēlies!

pievilksanas-likums5

Pilnīgi noteikti katrs no mums praksē ir pamēģinājis, kā strādā pievilkšanās likums – vai nu fiziskajā variantā vai enerģētiskā līmenī. Taču, neskatoties uz to, vairākums cilvēku tomēr tic veiksmei vai liktenim un mazāk tam, ka mēs paši esam savas dzīves scenārija radītāji. Tāpēc, ka tā ir vieglāk – mazāk atbildības. Bet, ja tomēr uzdrošināsimies atzīties sev, ka tieši mēs paši pievelkam sev burtiski visu, tad rodas jautājums, kā tieši darbojas pievilkšanas likums un kā pievilkt sev tikai labo?

Ir zināms tads interesants fakts. Kad ilgi pie kaut kā strādā, bieži vien bez panākumiem, sāk notikt dīvainas lietas. kaut kādā noteiktā momentā paši no sevis sāk parādīties vajadzīgie cilvēki, burtiski no debesīm krīt vajadzīgās grāmatas, raksti, dažāda svarīga informācija.

Precīzi nevar pateikt, kad tas sāk notikt, bet tas notiek absolūti vienmēr un ar katru cilvēku.

Noslēpumaini, nesaprotami spēki magnetizē telpu, pievelk un rada apstākļus. Tā darbojas pievilkšanās likums. Intuitīvi par to zina vai nojauš ikviens, taču ne visiem izdodas to izmantot savā labā. Visbiežāk mēs secinām, ka vienīgais cilvēks, kurš palīdzējis mums nonākt kārtējā dzīves strupceļā ir tas, ko mēs itin bieži redzam spogulī.

Un paradoksāli ir tas, ka par šī likuma eksistenci mēs ļoti bieži aizmirstam. Jā – jā, tieši tā! Aizmirstam kā par kaut ko mazsvarīgu un nenozīmīgu. Un pat tad, ja simts reizes dienā sev atkārtosim, ka “domas materializējas” un pakārsim pie sienām atgādinājumus, vienalga atradīsies kaut kas, kas novērsīs mūsu domas no šīs idejas.

Kādi ir iemesli tam, ka mēs aizmirstam par pievilkšanās likumu?

1. Nepatikšanas

Mazas, lielas, ikdienišķas, gaidāmas vai arī bieži pēkšņas kā pirmais sniegs. Pat tad, ja tikko kā esam iedvesmojušies, noskatījušies kādu filmu, piemēram “The Secret”, tas bieži vien nedod mums gaidīto dvēseles līdzsvaru. To viegli  var pārtraukt pēkšņs priekšniecības zvans vai bērna histērija. Mēs momentā pārslēdzamies un sākam dusmoties, apvainoties, pacelt balsi, aizmirstot, ka domu radiostacija vēl joprojām strādā, sūtot ēterā tagad jau vairs ne tos pozitīvākos viļņus.

2. Gaidas no sevis un citiem

«Njā, no tevis es to negaidīju!..» mēs sakām un ar to pašu sadalām pasauli divās daļās: vienā – patīkamajā, kur mūsu gaidas piepildās, otrā – ne patīkamākajā, kurā gaidas nepiepildās. Un kā tikko mēs atrodamies tajā otrajā daļā, viss labais pazūd vienā acumirklī. Citi cilvēki šķiet slinki, neuzmanīgi, rupji pat naidīgi, jo atļāvušies iziet no rāmjiem, kurus viņiem esam uzzīmējuši. “Palaižot” šīs negatīvās gaidas, mēs burtiski piespiežam citiem cilvēkiem pagriezties pret mums ar viņu ēnas pusi.

3. Vide (Окружение)

Tie atkal ir mūsu draugi un tuvinieki, kas kārtējo reizi uzrīkos “sirsnīgas” sarunas un gādīgi sacīs: «Izmet taču visu to no galvas! Tāds liktenis un neko tu tam nepadarīsi!…» Un mēs labprātīgi pieņemam šo padomu un atgriežamies «normālā dzīvē», un pārtraucam izstarot «nepareizās domas» par labāku dzīvi. Un pašiem to nemanot, šī «izmešana no galvas» pārvēršas reālā iespēju zaudēšanā, kuras tikko kā sāka mums pievilkties šī paša pievilkšanās likuma ietekmē.

4. Īslaicīga vēlme lēmuma vietā

Kad mēs redzam savā priekšā glāzi ūdens, kuru grasāmies izdzert, mēs vienkārši pastiepjam roku un ņemam to, un izdzeram. Nekādu šaubu. Nekādu “aizmugurisku domu”. Mēs vienkārši to darām. Tā stradā mūsu NOLŪKS, kas iet roku rokā ar pievilkšanās likumu. Taču, ja šajā procesā iejaucas mūsu apzinātā daļa pildīta dažādām mirklīgām vēlmēm un citu «svarīgu» informāciju, tad viss sarežģījās. Mēs pēkšņi varam apzināties, ka mums priekšā nav vis vienkārša glāze ar ūdeni, bet gan vērtīgs kristāla priekšmets, kurš maksā tūkstošus un tas pildīts nevis ar vienkāršu ūdeni, bet gan mūžīgās jaunības ūdeni, kas uz planētas atrodams tikai vienā vienīgajā vietā. Pēc šādām domām mūsu nolūks ņemt glāzi un vienkārši izdzert ūdeni, saskaras ar daudziem šķēršļiem. Un visus tos būs pievilcis šis pats pievilkšanās likums.

5. Iekšējais konflikts

Iepriekšējais piemērs raksturoja to, ko sauc par iekšējo konfliktu. Vēl bez tā, ka vēlmes nesakrīt ar nolūku, konflikts var būt starp loģiku un intuīciju, apziņu un ķermeni, pagātni un nākotni. Pēdējie ir nekas cits kā vecāku priekšraksti un aizliegumi, kas nāk no pagātnes un liek šaubīties par mūsu mērķiem uz nākotni. Kad mēs pasaulē sūtam pretrunīgus signālus, rezultāts var būt neprognozējams, vai vispār nekāds, jo mūsos sēž mūsu protestējošā daļa, kas rada traucējumus.

Pamēģināsim savākt visu augstāk teikto vienkopus.

Sanāk tā, ka likt pievilkšanās likumam stradāt mūsu labā, nav nemaz tik vienkārši. ir rinda iemeslu, kā ārējo tā – iekšējo, kas rada nopietnus traucējumus šajā metafiziskajā domu materializācijas procesā.

Kā tam pretoties?

Ir tikai viena izeja. ja mēs vēlamies kontrolēt savas domas, mums palīdzēs mūsu apzinātā daļa, kurai ir vērts uzdot papildus kontrolējošās funkcijas. Konkrēti – pašam sev periodiski uzdot jautājumus, uz kuriem, protams, vajag saņemt arī atbildes. Tāpēc vēlreiz iziesim cauri augstāk minētajiem pieciem punktiem:

1. Nepatikšanas

  • Vai patiešām šīs nepatikšanas ir tik lielas, lai par tām tik briesmīgi uztrauktos?
  • No kā slikta mani pasargāja šis nepatīkamais notikums?
  • Vai nākamreiz es varēšu ieturēt pauzi un reaģēt nedaudz mierīgāk uz to?

2. Gaidas no sevis un citiem

  • Ko ,manuprāt, nopietnu parkāpa otrs ar savu uzvedību?
  • Vai es pats vienmēr ievēroju šo principu?
  • Kas vēl svarīgāks, izņemot šo, ir mūsu attiecībās?

3. Vide (Окружение)

  • Vai tajās šaubās, kuras vēlas man uzspiest citi cilvēki, ir kāds racionāls grauds?
  • No kā tādā veidā viņi cenšas mani pasargāt?
  • Kam citu cilvēku kritikā es varui piekrist un kam nav vērts piekrist?

4. Īslaicīga vēlme lēmuma vietā

  • Vai tiešām man vajadzīgs ir tas, ko es vēlos?
  • Kas briesmīgs notiks, ja es nesaņemšu to, ko vēlos?
  • Cik nozīmīga patiesībā ir mana vēlme?

5. Iekšējais konflikts

  • Kas manī pretojas tam, ka es iegūšu vēlamo?
  • Kāpēc es nedrīkstu iegūt vēlamo?
  • Kādus argumentus “par” es varu likt pretī katram iebildumam?

Autors: psihologs Dmitrijs Vostruhovs, cilvēks, kurš pats ar savu piemēru parādījis, kā strādā pievilkšanās likums. Pirms 15 gadiem sācis mainīt savu dzīves scenāriju, veiksmīgi apprecējis savu mīļoto sievieti, izveidojis ģimeni, atbrīvojies no ēšanas atkarības un “nometis” 30 liekos kg, atmetis smēķēšanu, alkohola lietošanu, aizgājis no nemīlētā darba un sācis nodarboties ar to, kas sirdij tuvs.

Tulkoja: Ginta FS

Piepildīt savus sapņus

11752475_10153575003947526_1667777945967029215_n

Katram no mums ir kāds slepens, ilgi lolots un skaļi neizrunāts sapnis, kuru bieži vien sirdī nēsājam daudzu gadu garumā. Un ja šis sapnis piepildās – tas ir lieliski, jo nozīmē tikai to, ka cilvēks ir sasniedzis noteiktu laimes stāvokli. Bet, kā būt tad, ja mūsu sapnis nepiepildās un nepiepildās? Ko par to saka pasaulslavenas personības.

“Dari šodien to, ko citi negrib darīt un rīt tu dzīvosi tā, kā citi nevar dzīvot”.
Džareds Leto

…………………….

“Gribēt ir nepietiekami. Vajag vēl spēt.”
Viktors Igo

…………………….

“Ir divi veidi, kā kļūt laimīgam: samazināt vēlmes vai vairot līdzekļus.”
Bendžamins Franklins

…………………….

“Kā tikko tu pārstāj kaut ko gribēt, tas pats dodas tev rokās. Mana pieredze rāda, ka tā ir absolūtā aksioma”

Endijs Vorhols

…………………….

“Daudzi cilvēki baidās pateikt, ko tie vēlas un tieši tāpēc to nekad arī nesaņem.”
Madonna

…………………….

“Es vienmēr esmu ticējusi tam, ka, ja kaut ko vēlies no visas sirds un dvēseles, to arī saņemsi.”
Vivjena Lī

…………………….

“Noteikumi-noteikumiem, taču es vienmēr sekoju dvēseles saucienam”
Kerija Bredšova

…………………….

“Bieži vien mēs nesaņemam to, ko vēlamies, bet saņemam to, kas mums vajadzīgs.”
Miks Džagers

…………………….

“Lai saņemtu no dzīves to, ko vēlies, vispirms jānoskaidro, ko tad tu vēlies.”

Kianu Rīvzs

…………………….

“Katram cilvēkam ir vēlmes, kuras tas paziņo citiem. Un ir vēlmes, kurās neatzīstas pat pats sev.”

Zigmunds Freids

…………………….

“Ja tu nezini, ko gribi, nomirsi čupā visā kā, ko negribēji.”
Čaks Palanjuks

…………………….

“Ja es kaut ko gribu, es to ņemu, tā, ka man nenākas cīnīties ne ar eņģeļiem ne dēmoniem.”

Margareta Mitčela

…………………….

“Vēlies, lai kādam paveiktos un viņš sastaptu tevi un tev paveiksies sastapt kādu.”
Eriks Berns

…………………….

“Ja sieviete kaut ko ļoti vēlēsies, pašam Dievam nebūs spēka tai patraucēt.”

Anna un Seržs Goloni

Avots: http://www.wiolife.ru

Tulkoja: Ginta FS