Par neveiksmēm

problemas33

Problēmas, neveiksmes un slimības mūsu dzīvē ir tas, ko mēs esam raduši novērst, ienīst, vainot, baidīties no tām vai censties neievērot. Taču ļoti reti mēs pret tām izjūtam to sajūtu, kas rodas, ja tā vai cita problēma patiešām ir izpildījusi savu misiju mūsu dzīvē. Tā ir pateicības sajūta.
Pateicību par to aso mirkļa šeit un tagad pārdzīvojumu, kad atrodies nāvējošas bīstamības priekšā.
Īstās dzīves vērtības apzināšanos, kad vari to pazaudēt. Patiesas mīlestības pret saviem tuvajiem, ja viņi ir briesmās. Izpratni par to brīvību, ko dod veselība, kad sastopies ar smagu slimību.
Izpratni par saviem “aklajiem” punktiem, kad apkārtējo reakcija mums norāda uz tiem.
Sevis izvērtēšanu tajos brīžos un situācijās, kad tu vairs nevari dzīvot pa vecam. Kad tev nākas izvēlēties, atteikties, ciest. Nesaudzīga un ļoti skaidra satikšanās ar sevi, kas ļoti bieži sakustina vairāk kā prieka brīži.

Nē, tas nenozīmē, ka jādzied slavas dziesmas ciešanām un jātiecas pēc tām. Taču ļoti noderīgi ir saprast šo problēmu mācību stundas un pateikties tām. Un tā var būt garantija tam, ka nenāksies tās atkārtot vēl un vēl un, ka dzīve tevi neatstās uz otru gadu, lai sastaptos atkārtoti ar vienām un tām pašam problēmām.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Ekharts Tolle: domājot, tu problēmas nerisini…

apzinatiba5

Ekharts Tolle ir viens no mūsdienu iedvesmojošākajiem filosofiem.

Dažas svarīgas viņa domas:

1. Domājot, tu problēmas nerisini – domājot tu tās radi.
Risinājums vienmēr rodas tad, kad tu izej no domāšanas un ieej Klusuma stāvoklī un absolūtā Klātesamībā, kaut tikai mirklīgā. Tad, nedaudz vēlāk, kad doma atgriežas pie tevis, pēkšņi notiek radoša atklāsme, kuras iepriekš nebija. Tāpēc atmet pārlieku lielu domāšanu, un tu ieraudzīsi, kā viss apkārt mainās.

2. Tas viss, ko, pēc tavām domām, pasaule nevēlas tev dot, ir tas, ko tu pats nevēlies dot pasaulei.
Pamēģini dažu nedēļu garumā atdot citiem to, kā, tavuprāt, tev pietrūkst. Padalies ar uzslavām, atzinību, rūpēm, paskaties, kā tas izmainīs tavu dzīvi. Tu sapratīsi to, ka patiesībā tev JAU ir viss, par ko tu sapņo, savādāk, kā gan tu varētu ar to dalīties?

3. Pārpilnība atnāk tikai pie tiem, kuriem tā jau ir, tāpēc, ka tā, pirmkārt, ir iekšējais stāvoklis. Atklāt sevī pārpilnības avotu tev palīdzēs Pateicības prakse.

4. Vēlies saprast, kas patiesi ir tavs – atlaid VISU un tavs paliks ar tevi.
Kad tu atmet visas savas gaidas, ka cilvēks, situācija, vieta vai lieta tevi apmierinās, tev būs vieglāk būt šeit un tagad, tāpēc, ka tu vairs negaidīsi nākamo momentu.

5. Vai tev ir nācies redzēt ozolu stresa stavoklī, vai delfīnu nospiestā garastāvoklī, vai vardi, kura cieš no pazemināta pašvērtējuma, vai kaķi, kurš nespēj atslābināties, vai putnu, kas pārņemts ar aizvainojumu? Pamācies no tiem,  kā būt mierā ar to, kas ir!
@Ekharts Tolle
Avots: http://the-golbii.ru
Foto: paxabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Tu vienmēr esi vajadzīgajā Dzīvei vietā

seit un tagad4

Tava sirds ir salauzta. Tu vairs neesi mājās. Pasaule, kuru tu pazini, brūk. Tu jūti, ka esi pazaudējis kaut ko sev ļoti svarīgu. Dzīve vairs nešķiet taisnīga, laba un pareiza.

Tu noslēdzies uz ilgu laiku. Gribi pārtīt Dzīves lentu atpakaļ “tā, kā viss bija agrāk”, vai arī uz priekšu “kā viss varētu būt”. Tu esi atslēgts no Pasaules, vientuļš un sauc pēc palīdzības…

Stop! Apstājies! Atelsies!

Viss notiek tieši tā, kā tam tieši šobrīd jābūt. Nav nekādas kļūdas!

Visumā nekas nevar “aiziet grīstē”. Dzīve “nepareizi” rit tikai mūsu domās. Izkāp no savas pagātnes un nākotnes  filmas, no laika un telpas, un pagriezies ar seju pret šo svēto mirkli, vienīgo, kas ir…

Atceries par savu klātrbūtni Šeit un Tagad

Sajūti, kā pulsē tavs ķermenis. Kā joņo tava Sirds, kā izplešas un saspiežas krūtis. Sajūti!

Sajūti nevaldāmo Spēku, kas tagad tevi piepilda, atdzīvina un kļūst par tevi.

Sajūti ar kājām Zemi. Zini, ka nākamais solis būs tieši no šejienes, šīs patiesās Zemes vietas.

Atslābsti nākamā soļa neziņā, pirms tas ir sācies. uzticies savai nespējai uzticēties – tieši tagad.

Esi šeit. Jā, šeit! Tava Sirds ir salauzta, tavi sapņi izplēnējuši, taču tu vienmēr atrodies savā vajadzīgajā Dzīvei vietā.

© Džefs Fosters
Tulkoja: Ginta FS

Cilvēki ar plaisu

plaisa

Ja no pirmā trieciena krūzīte paliek vesela, otrais, pat ne tik ļoti spēcīgs, to sasitīs sīkās lauskās.
Krūzīte ir ieplaisājusi, kaut arī plaisas nav redzamas. Ar cilvēkiem ir tāpat.

Gadās, ka vienu triecienu cilvēks var izturēt un pārciest. Un it kā nekā briesmīga.
Taču vajag vēl tikai vienu, pat ne tik spēcīgu un sirds var salūzt.
Ieplaisājušu cilvēku ir tik daudz.
Un apkārtējie brīnās: ko tu tik ļoti baidies? Ko tu drebi, bālē un šausminies? Ko tu turies pie tā cilvēka!? Pameta un pameta. Tas taču pat labi!
Bet šo cilvēku reiz pameta māte. Atdeva vecmāmiņai vai internātā.
Viņu jau vienreiz nodeva tuvākais un viņš ļoti cieta.
Pat tad, ja mamma atgriezās. Pieredze palika. Atmiņas par ciešanām.

Un, lūk, cilvēks uztraucas par naudu, baidās zaudēt darbu, pat to, kas nav īpaši labs.
Jo reiz viņš pārcieta nabadzību. Tādu nabadzību, kuru bail pat atcerēties.

Un tā pieredze liek viņam trīcēt un baidīties – viņš ļoti labi atceras, kā tas bija, kad nebija ko ēst bērnībā vai jaunībā. Un, cik ļoti bija kauns nēsāt novalkātas drēbes.

Vai arī uztraucas par tuviniekiem. Par bērniem ļoti uztraucas. Tas ir nenormāli! Tā nevajag!
Bet reiz viņš zaudēja savu bērnu – lūk, arī trīc un dreb, un baidās vēlreiz ko tādu pārdzīvot.

Tie, kuri pārcietuši zaudējumu un ciešanas, lieliski zin, ko tas nozīmē.
Viņi zin par plaisu.
Bet apkārtējie nezin.

Un ir neapdomīgi tādam cilvēkam dot “psiholoģiskus” padomus: pamet viņu! Izdzen viņu!

Pamet darbu, var izdzīvot arī bez naudas!
Labāk badoties, nevis vergot!

Ļauj bērnam izslimoties, kļūs stiprāks! Ko tu visu laiku baidies!

Nebaidies, ka tevi pametīs, labāk būt vienam nekā ar to, kas pagadās!

Tā runā tie, kuri nepazaudēja, nebadojās, nedzīvoja trūkumā, neraudāja vientulībā, kuri nezin, ko nozīmē sāpes, skumjas, zaudējums. Un negrib zināt.

Bet uzzinās, diemžēl, jo dzīve ir traumatiska. Un plaisas ar laiku rodas ikvienam.
Tāpēc ir svarīgi saudzīgi izturēties pret cilvēkiem, lai nesalauztu sirdi….
Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Divas sievietes – divas attieksmes pret dzīvi

183382_189657864407612_4969701_n

Ir sievietes, kuras lielāko daļu savas dzīves ir smaidīgas, dzirkstošas un izstaro laimi. Arī viņām ir periodi, kad ir skumjas un dažādi sarežģījumi, taču tie ir garāmskrienoši un īslaicīgi..

Bet, diemžēl, ir arī tādas sievietes – un viņu mūsu valstī ir vairums, kuras mūžigi ir neapmierinātas ar savu dzīvi, bieži nogurušas (gandrīz vienmēr) un pieradušas to vien darīt, kā pārvarēt problēmas.

Ar ko tad atšķiras šo divu sieviešu tipu ieradumi?
Un vienkāršs jautājums: kas jādara, lai justos laimīgāka un dzīvotu pilnasinīgāk?

1. Kurp tu dodies

Tām sievietēm, kuras mīll dzīvi un dzīve mīl viņas, vienmēr ir savs ceļš ejams, plāni un mērķi, un viņas droši iet pa šo ceļu.

Tās, kuras mūžīgi ir nogurušas, seko svešiem ceļiem un apmierina apkārtējo vajadzības. Viņām svarīgs ir apkārtējo viedoklis, bet pašu viedoklis balstīts uz “man jādara” un “tā vajag”.

2. Vide

Sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, apkārt ir pozitīvi, optimistiski noskaņoti cilvēki – tendēti uz attīstību.

“Nogurušām sievietēm” blakus vienmēr ir vieni vienīgi “upuri” ar problēmām, kas vienmēr sūdzas par dzīvi. Tur ir pieņemts vienam otru žēlot, bet par priekiem nav pieņemts runāt – “lai nenoskauž”.

3. Sabalansēta pārliecība par sevi

Sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, nav galējību – lepnības vai nekā. Labāk harmonija un līdzsvars (zinu, ko un kā es daru, jo esmu psiholoģiski vesela, zinu savas robežas un tiesības).Cieņa pret sevi un sapratne par to, ka apkārtējie cilvēki ir labi. Viņas ir sevi mīlošas un pateicīgas, attiecīgi spēj mīlēt savus tuvākos. Viegli un ar prieku saka komplimentus un dalās savā priekā.

Bet “nogurušas sievietes” krīt galējībās – te viņa ir lepna un augstpratīga, te atkal jūtas nekāda.

4. Attieksme pret kritiku

Tām sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, ir ieradums salīdzināt sevi tikai ar sevi vakarējo un individuāli attīstīties – strādāt ar sevi.

Bet “nogurušām sievietēm” ir ieradums salīdzināt sevi ar citiem, tā skaužot un pašapliecinoties: jo kādam ir vēl sliktāk.

5. Gaidas

Tās sievietes, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, neko negaida un nepieprasa no citiem, viņas prot mierīgi palūgt, un pilnībā pieņem to, ka viņām kāds var arī atteikt. Viņas prot pašas apmierināt savas vēlmes veselīgā veidā.

Bet “nogurušas sievietes” gaida, kad viņu vajadzības apmeirinās kāds cits. Un tad, ja kāds atsaka – apvainojas, un krāj sevī pretenzijas un aizvainojumus. Viņām ir pazemojoši prasīt.

6. Ne piedot, bet pieņemt

Tām sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, nav jēdziena “piedot”. Ir jēdziens “pieņemt un saprast” otru cilvēku. Nevienam nav vajadzīga nekāda piedošana, vienkārši katrs uz dzīvi skatās savādāk. Piedot, tas nozīmē, ka esat uz kadu apvainojusies, bet šīm sievietēm nav raksturīgi apvainoties.

Savukārt “nogurušām sievietēm” ir ieradums apvainoties, un pēc tam, labākajā gadījumā, tērēt milzīgi daudz enerģijas, lai savā iekšējā teātrī piedotu. Pie kam, katrā izdevīgākajā brīdī atkal atcerēties par ko apvainojies, un savam apvainotājam to nemitīgi atgādināt.

7. Darbības un sarunas

Tām sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, ir ieradums darīt, nevis pa tukšo runāt. “Nevar ar vārdiem no sevis izdzīt problēmas, kuras radušās darbību rezultātā”. Ieradums domāt, ka viss ir atrisināms, ir tikai svarīgi atrast veidu “kā” un atrast ceļu un resursus. Un, protams, no visām problēmām “izvilkt” kādu mācību savai pašas pieredzei.

Bet “nogurušām sievietēm” ir ieradums daudz runāt par to, kas un kā būtu jādara, bet maz darīt  Atlikt uz velāku, taisnoties par savu aizņemtību un problēmām.

8. Būt SIEVIETEI

Tās sievietes, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, pilnībā apzinās ,ka ir sievietes un tas ir viņu resurss un sūtība. Viņas rūpējas par sevi, savu izskatu un veselību. Viņām piemīt gribasspēks un vēlme būt spožām un dzīvām. Visu to viņas dara katru dienu – ar prieku, pateicību un, pirmkārt, sevis dēļ.

Bet “nogurušas sievietes” šo ieradumu rūpēties par sevi uztver kā smagu nastu, kas jānes kāda cita dēl, ne sevis.

9. Atbildība

Tām sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, ir ieradums vienmēr uzņemties pašām atbildību par savām darbībām, sajūtām un domām.

Bet “nogurušas sievietes” šo atbildību noveļ uz citu pleciem.

10. Attieksme pret pagātni

Tām sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas ir ierasta lieta no pagātnes paņemt vien plusus. Mācīties no savām kļūdām, un teikt sev: “Labi, ar mani tā notika, taču es izdarīju secinājumus un saņēmu vērtīgu mācību. Plusi ir ikvienā situācijā”

Bet “nogurušām sievietēm” ir ieradums ciest par pagātnē izdarītajām kļūdām un nenovērtēt tās mācības. “Ja vien es tad būtu….., tad šodien man būtu….”.

Ikvienai no jums ir iespēja kļūt par sievieti, kura mīl dzīvi un dzīve mīl viņu! Lai veicas!

Autors: Lilija Ļevicka – Poļakova
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: GInta FS

Vai nu mēs ticam, ka varam, vai arī neko nevaram

gliemezis

Pēdējā laikā esmu novērojis to, ka daudzi mani klienti arvien biežāk sastopas ar vienu un to pašu efektu. Pēc tam, kad kopā ar viņiem mēs radām vēlamo rezultātu un gatavību tā sasniegšanai, viņu dzīvē sāk notikt dīvainas lietas. Viņi to apraksta tā: “Es sāku mainīties, bet kaut kas velk mani atpakaļ!” Īsi pēc tā, kad viņi izdzīvojuši prieka un viegluma sajūtu, rodas visdažādākie šķēršļi – sākot no slimības līdz problēmām ģimenē un tuvākajā lokā.

Sākumā es pie tā vainoju iekšējo pretestību, kas bieži var būt līdzīgu šķēršļu rašanās cēlonis. Taču, nemot verā, to, ka mēs vienmēr kopā atstrādājām šo faktu un klients apgalvoja, ka nekas viņam netraucē, ka viņš ir pilnībā gatavs rezultāta sasniegšanai un visas viņa darbības un neverbālie signāli to apstiprināja, bija neskaidrība. Kāpēc tā?

Taču pēc tam man prātā iešāvās doma, ka iemesls nav saistīts ar iekšējo pretestību.

Atslēgas moments ir “Es sāku mainīties.”

Visbiežāk pēc pirmajām pazīmēm tam, ka vezums izkustējies no vietas pozitīvā virzienā, paradījās pirmie šķērsļi, it kā kāds speciāli “met sprunguļus riteņos”. Ne vienmēr tas bija acīmredzams, kā piemēram, ja kāds no tuviniekiem uzprasītu: “Kas noticis? No kā tu tā staro?!”, bet pēc tam “rūpējoties” sāpīgi iedur jūtīgajā vietā, atgādinot kādu senu problēmu.

Mani uzmanīgu darīja šādu gadījumu biežums, kas jau atgādināja likumsakarību. Vajag tik klientam nonākt saskaņā ar sevi, citiem un pasauli un dot ziņu par to publikai, kā sākas kārtējā problēma, kas cenšas vilkt viņu atpakaļ.

Par kaut ko līdzīgu bieži raksta dažādās veiksmes grāmatās, un ļoti bieži tas notiek praksēs, kur strādā pie cilvēku personības izaugsmes. Šī saskarsme ar dažadām problēmām bieži vien tiek uztverta ne kā parbaudījums, bet kā ņirgāšanās. Tas ir lielisks iemesls visu pamest, paziņojot: “Juta jau juta mana dvēsele, ka nevajadzēja man to visu uzsākt!… Tagad pierādījums ir “uz sejas”. Vai arī: “Dievs man liek saprast, ka tas nav mans ceļš… Un nemaz man tik ļoti to vairs negribās.”

Un man radās sekojošs skaidrojums šim fenomenam. 

Kad cilvēka dzīvē sākas izmaiņas, apkārtējai pasaulei tiek aizsūtīts ziņojums par to. Daļēji tas atgādina satraucošu impulsu, kas nejauši radies sistēmā. Jebkuras sistēmas pirmā reakcija uz to – saglabāt stabilitāti. Lai to izdarītu, signāls ir jānoslāpē, radot tam šķēršļus. No šejienes arī tie daudzie šķēršļi, kas cenšas atgriezt cilvēku atpakaļ ierastajā stāvoklī. Ja nolaižam rokas un samierināmies, tad agri vai vēlu viss atkal atgriezīsies vecajā sliedēs. Ja turpināsim kustību uz priekšu, saglabāsim gatavību un motivāciju pārmaiņām, tad paies ne tik ilgs laiks, kad “turbulences zona” beigsies.

Bet, kā saglabāt motivāciju, ja notiek kas tāds, kas izsit no “sliedēm”?

Šeit jāsaka viens, patiešām nāksies iziet sava veida pārbaudījumu. Es runāju par pārbaudījumu ticībai. Tikai ar ticības palīdzību cilvēks var pārvarēt noteiktu ceļa posmu, kurā viņu spēcīgi “kratīs”.

” Vai nu mēs ticam, ka varam, vai neko nevarēsim!”

Šo devīzi es aizņēmos no NLP (neirolingvistiskās programmēšanas) piekritējiem. Jo tieši TICĪBA ir pirmais, kas cieš no sitiena. Cilvēki bieži pārstāj ticēt sev, pārtrauc terapijas seansus brīžos, kad saskaras ar grūtībām, jo tās šķiet nepārvaramas. Nākamā aiz Ticības seko VĒLME, ko ļoti labi apraksta frāze: “… un nemaz man tik ļoti to vairs negribas”

Es domāju, ka visiem ir zināms fakts, ka bez vēlmes un ticības turpināt ceļu nav nekādas jēgas, jo šīs divas lietas ir pamats gatavībai pārmaiņām. Mēs varam visu, ko patiešām vēlamies!” Arī šī ir NLP līderu frāze.

Ir vēl arī citi psiholoģiskās gatavības elementi, taču šeit pieminēšu vienu – PAŠCIEŅU. Tā ir sajūta, ka esi pelnījis pārmaiņas un iespēja ļaut savā dzīvē tām notikt. Tas arī ir ticības un vēlmes fundaments.

Ja neņemam vērā pašcieņu, tad arī ne par kadām stabilām pārmaiņām runāt nevaram.

Ļoti bieži šīs “turbulences” rašanās iemesls ir papildus pārbaude tam, vai tiešām cilvēks pelnījis un vēlās šīs izmaiņas.

Kamēr nebūs dota sev iekšēja atļauja būt par šo izmaiņu cienīgu cilvēku, tikmēr pasaule nebeigs piespēlēt šos dažādos pārbaudījumus uz izturību.

Noslēdzot savu vēstījumu, vēlos atgādināt, ka nevajag nolaist rokas, nevajag kreņķēties un uztraukties, kad raiti esi uzsācis kadu lietu un tavā ceļā gadās šķēršļi. Tas ir tikai pierādījums tam, ka esi uz PAREIZĀ CEĻA, ka pārmaiņas JAU IR sākušāš un pasaule ir ieraudzījusi tavus nolūkus un akceptējusi tos.

Saglabā ticību, pašcieņu un vēlmi, tu noteikti šos šķērsļus pārvarēsi godam un tiksi ārā no “turbulences zonas”, lai pietuvotos tam, ko patiešām vēlies sasniegt.

Atvadām maza pritča no dzen meistara.

Kādā aukstā, vējainā pavasara dienā, gliemezis uzsāka savu ceļu ķiršu kokā.

Zvirbuļi kaimiņu kokā,vērojot šo skatu, smējās, vēderus turēdam. Viens no tiem pielidoja gliemezim un vaicāja:

— Eiii, vai tad tu neredzi, ka šajā kokā nav ķiršu!!!!?

Neapstājoties pat ne uz mirkli, gliemezis atbildēja:

— Būs, kad es tajā uzrāpšos!

Autors: Dmitrijs Vostruhovs

Tulkoja: Ginta FS

 

Kāpēc kategoriski nedrīkst risināt cita cilvēka problēmas

zelot3

Cik tas viss ir nopietni…

Nav svarīgi, ar kādu misiju mēs esam atnākuši šajā pasaulē. Kādam mēs esam bērni, kādam – draugi, kādam vecāki vai vienkārši paziņas. Un ļoti bieži, ja tuvs cilvēks nokļūst sarežģītā situācijā, mēs uzskatām par savu pienākumu viņam palīdzēt – ja ne darbos, tad vismaz ar padomu

Bieži gadās, ka palīdzam cilvēkam no visa spēka, vislabākajā veidā, taču rezultātā mums paliek vien tukšums, jo pazudusi ir enerģija, spēks, tas aiztecējis kaut kur – nesaprotamā virzienā, šad tad arī pateicība no cilvēka, kam esam palīdzējuši… mēs gaidam kādu nebūt labu rezultātu, taču tā nav, vai vienkārši to neredzam. Kāpēc tā notiek? Diemžēl mēs paši provocējam šos notikumus. Tieši ar to, ka cenšamies palīdzēt. Tomēr patiesībā tas strādā nevis izaugsmei, bet kaitē gan tam, kam palīdzam, gan – mums pašiem. 

Kad mēs izsniedzam šos “kredītus”, cilvēks paliek mums parādā. Mēs, vēlot tikai labu, ar šo savu “palīdzību” atņemam cilvēkam spēku. Mēs viņu “uzsēdinām uz sevis”. Ļoti bieži mēs uzņemamies viņa atbildību. Un dažkārt neapzināti mēs viņa uzvaras aizstājam ar savējām.

Pirms jaungada brīvdienām es palūdzu studentiem pavērot, cik bieži mēs neapzināti “iekļaujamies” mūsu tuvinieku runas un darbību straumē. Kā mēs patiesībā, neaizdomājoties, padarām viņus nevērtīgākus, nespējīgākus. Viņi vēroja:

Cik bieži mēs atļaujamies pārtraukt viens otru. Īpaši jau kompānijās, kurās sieviete pārtrauc vīrieti, publiski pielabo, dod padomus — visam sākums ir necieņa pret otru cilvēku.

Runa — tā ir enerģija — un «pārtraukt» runas plūdumu — nozīmē ne tikai “izsist no domas”, bet bieži vien tas nozīmē izsist balstu, pamatu zem kājām.

Kad sieviete (sieva) publiski pielabo, “uzlabo”, vai izsmej savu vīrieti (vīru), viņa pazemina viņa statusu, nenovērtē un izrāda necieņu. Tā viņa traumē viņa “sociālo nozīmību”. Ja analizējam dziļāk, viņa cīnās par varu — parasti gan neapzināti, bet vienalga, tā sagrauj gan savu, gan sava vīrieša spēku un savstarpējās attiecības.

Vīrietis, pārtraucot sievieti, pauž varu. Dažkārt tādā veidā viņš cenšas it kā sistematizēt viņas it kā nestrukturēto domu un emociju plūsmu no labās smadzeņu puslodes skaidrībā un secīgumā, par ko atbild kreisā.

Cik bieži mēs mainām bērna kustības trajektoriju. Piemēram, skrien bērns, lai paveiktu savas, it kā nenozīmīgās, mazā bērna lietas. Viņam ir droši, tas notiek īstajā laikā, viņam ir savi – bērna uzdevumi. Bet pieaugušais atļaujas viņu saķert, iespraukties bērna kustības trajektorijā, pārnest no vienas vietas uz citu, negaidot, kad bērns pabeigs kaut ko, ko iesācis, un pārslēdz viņu uz to, kas pašam šobrīd šķiet svarīgāks.

Kad bērns ir aizņemts ar kādām savām spēlēm un ir emocionāli pārņemts ar tām, viņš, atsķirībā no pieaugušajiem, ir savā nodarbē par visiem 100%. Ar visu savu būtību. Var iedomāties, ka viņš nirst savas labās smadzeņu puslodes dziļumos. Tāpēc viņš nedzird savus vecākus, kuri viņu sauc no loģiskā “krasta” – no kreisās smadzeņu puslodes. Ir jāpaiet laikam, kamēr informācija sasniedz adresātu. Kad bērnu steigā “paceļ” no dzīlēm, šī “pārstartēšanās” saistīta ar milzīgu slodzi, histēriju, nogurumu un nevēlēšanos kontaktēties.

Psihologi, kuri strādā ar ķermeni, ļoti bieži stradā ar nepabeigtām, pārtrauktām kustībām. Kad mēs kāda iemesla dēļ pārtraucam ķermeņa kustību, bloks rodas vairākos līmeņos. No tā “izaug” dažādi simptomi.

Kad mēs bieži pārtraucam un mainām bērna kustības trajektoriju, mēs “zogam” viņa spēku, mēs liekam viņam saprast, ka esam dievi un viņa varā nav kaut ko mainīt.

Un bērns kļūst daudz sasaistītāks vai agresīvāks, stūrgalvīgāks un impulsīvāks. Un nav jābrīnās par to, ka ar gadiem viņam paliek arvien mazāk pašiniciatīvas. Un tas viss ir mūsu neapzinātā necieņa pret mazā bērna iekšējiem procesiem un dinamiku, kas atstāj sajūtu “es tāpat neko nevaru ietekmēt”.

Kad pieaugušu cilveku rausta no uzdevuma uz uzdevumu, kad iejaucas viņa darbībās vai pārdomās – notiek gluži tas pats. Ja mēs uzdodam jautājumu – vai mums pietiek cieņas pret mūsu tuvo cilvēku procesiem, vai ļaujam viņiem pabeigt iesākto, vai vienojamies par to, kā korektāk moderēt uzdevumus, kā minimums attiecībās rodas vairāk uzticēšanās un cieņas.

— Kad mēs iejaucamies ar savām vīzijām, vērtējumiem, halucinācijām un padomiem, nelūgtu palīdzēšanu, kad mēs cilvēka vietā darām to, ko viņš spējīgs izdarīt pats, kad vecāki, atnākot ciemos pie jau pieauguša bērna, sāk viņam palīdzēt – tā nav palīdzība. Tā ir invalidizēšana, tā ir cilvēka spēka atņemšana, viņa pieredzes atņemšana. Tas ir vēstījums cilvēkam jebkurā vecumā – tu esi vājš, tu esi mazs, un bez manis galā netiksi. Tā nav mīlestība – tā ir uzpirkšana un vēlme pierādīt, ka tu esi labāks, nozīmīgāks. Tie ir centieni palikt savam bērnam Dieva vietā.

«… Tas, kuram ir problēma, var to nest, pie tam – tikai viņš viens. Ja otrs to grib nest viņa vietā, tad pirmais paliek vājš… Ja es otram redzu kaut ko un noteikti vēlos viņam par to pateikt, bet noturos un nepasaku, tas maksā man manus spēkus. Spēks, kuru es tērēju lai noturētos un nepateiktu, kļūst par viņa spēku. Ja nu pēkšņi viņam prātā iešaujas tas, ko es vēlējos viņam pateikt. Tāpēc, ka šī doma atnāca pie viņa pati, viņš to spēj pieņemt.
Ja es neizturu un noteikti vēlos viņam to pateikt, es izjūtu atvieglojumu no tā, ka esmu to pateicis. Taču es atņēmu viņam spēku. Pat tad, ja tas, ko cilvēks vēlējās otram pateikt, ir pareizi, otrs nevar to pieņemt, jo tas nāk no ārpuses. Tā kā tāda noturēšanās patiesībā ir cieņas un mīlestības pamats».

Hellengers

— Kad mēs otram sakām ko līdzīgu frāzei “viss būs labi”, kad otra vietā pieņemam lēmumus un dodam padomus – mēs to runājam kā no Dieva pozīcijām, un mēs atņemam sev tuviem cilvēkiem iespēju pašiem sajusties spēcīgiem, izjust savas vajadzības. Starp citu, psihologam vispār nav tiesību dot padomu – neiet uz darbu, šķirties, precēties. Ja viņš tādus dod, tad laiks pašam doties uz personīgo terapiju nimba tīrīšanai.

Ja mēs sākam iejaukties, mēs uzņemamies noteiktu lomu, kuru neviens mums nav pilnvarojis uzņemties un ar savām darbībām atņemam cilvēkam viņa trajektoriju. Protams, tas neattiecas uz gadījumiem, kad steidzami nepieciešama ātra reakcija un ātra palīdzība.

Kad tuvs cilvēks sāk stastīt, cik viņam grūti, kādas problēmas, kādi uzdevumi.
Labāk pateikt “Es redzu, ka tev uzdevumu ir ļoti daudz. Bet tie ir tādi (parādot ar rokām), bet tu esi tāāāāds. Un es ticu tavām spējām un varēšanai. Ja vajag, es būšu blakus, taču es zinu, ka tev tas ir pa spēkam.”

Kad mēs pārstājam būt “labiņi” attiecībā pret sevi un citiem, pūlis mums apkārt samazinās, bet godīguma, labestības un mīlestības mūsu dzīvēs paliek arvien vairāk

Autors: Svetlana Roiza
Tulkoja: Ginta FS