Vai nu mēs ticam, ka varam, vai arī neko nevaram

gliemezis

Pēdējā laikā esmu novērojis to, ka daudzi mani klienti arvien biežāk sastopas ar vienu un to pašu efektu. Pēc tam, kad kopā ar viņiem mēs radām vēlamo rezultātu un gatavību tā sasniegšanai, viņu dzīvē sāk notikt dīvainas lietas. Viņi to apraksta tā: “Es sāku mainīties, bet kaut kas velk mani atpakaļ!” Īsi pēc tā, kad viņi izdzīvojuši prieka un viegluma sajūtu, rodas visdažādākie šķēršļi – sākot no slimības līdz problēmām ģimenē un tuvākajā lokā.

Sākumā es pie tā vainoju iekšējo pretestību, kas bieži var būt līdzīgu šķēršļu rašanās cēlonis. Taču, nemot verā, to, ka mēs vienmēr kopā atstrādājām šo faktu un klients apgalvoja, ka nekas viņam netraucē, ka viņš ir pilnībā gatavs rezultāta sasniegšanai un visas viņa darbības un neverbālie signāli to apstiprināja, bija neskaidrība. Kāpēc tā?

Taču pēc tam man prātā iešāvās doma, ka iemesls nav saistīts ar iekšējo pretestību.

Atslēgas moments ir “Es sāku mainīties.”

Visbiežāk pēc pirmajām pazīmēm tam, ka vezums izkustējies no vietas pozitīvā virzienā, paradījās pirmie šķērsļi, it kā kāds speciāli “met sprunguļus riteņos”. Ne vienmēr tas bija acīmredzams, kā piemēram, ja kāds no tuviniekiem uzprasītu: “Kas noticis? No kā tu tā staro?!”, bet pēc tam “rūpējoties” sāpīgi iedur jūtīgajā vietā, atgādinot kādu senu problēmu.

Mani uzmanīgu darīja šādu gadījumu biežums, kas jau atgādināja likumsakarību. Vajag tik klientam nonākt saskaņā ar sevi, citiem un pasauli un dot ziņu par to publikai, kā sākas kārtējā problēma, kas cenšas vilkt viņu atpakaļ.

Par kaut ko līdzīgu bieži raksta dažādās veiksmes grāmatās, un ļoti bieži tas notiek praksēs, kur strādā pie cilvēku personības izaugsmes. Šī saskarsme ar dažadām problēmām bieži vien tiek uztverta ne kā parbaudījums, bet kā ņirgāšanās. Tas ir lielisks iemesls visu pamest, paziņojot: “Juta jau juta mana dvēsele, ka nevajadzēja man to visu uzsākt!… Tagad pierādījums ir “uz sejas”. Vai arī: “Dievs man liek saprast, ka tas nav mans ceļš… Un nemaz man tik ļoti to vairs negribās.”

Un man radās sekojošs skaidrojums šim fenomenam. 

Kad cilvēka dzīvē sākas izmaiņas, apkārtējai pasaulei tiek aizsūtīts ziņojums par to. Daļēji tas atgādina satraucošu impulsu, kas nejauši radies sistēmā. Jebkuras sistēmas pirmā reakcija uz to – saglabāt stabilitāti. Lai to izdarītu, signāls ir jānoslāpē, radot tam šķēršļus. No šejienes arī tie daudzie šķēršļi, kas cenšas atgriezt cilvēku atpakaļ ierastajā stāvoklī. Ja nolaižam rokas un samierināmies, tad agri vai vēlu viss atkal atgriezīsies vecajā sliedēs. Ja turpināsim kustību uz priekšu, saglabāsim gatavību un motivāciju pārmaiņām, tad paies ne tik ilgs laiks, kad “turbulences zona” beigsies.

Bet, kā saglabāt motivāciju, ja notiek kas tāds, kas izsit no “sliedēm”?

Šeit jāsaka viens, patiešām nāksies iziet sava veida pārbaudījumu. Es runāju par pārbaudījumu ticībai. Tikai ar ticības palīdzību cilvēks var pārvarēt noteiktu ceļa posmu, kurā viņu spēcīgi “kratīs”.

” Vai nu mēs ticam, ka varam, vai neko nevarēsim!”

Šo devīzi es aizņēmos no NLP (neirolingvistiskās programmēšanas) piekritējiem. Jo tieši TICĪBA ir pirmais, kas cieš no sitiena. Cilvēki bieži pārstāj ticēt sev, pārtrauc terapijas seansus brīžos, kad saskaras ar grūtībām, jo tās šķiet nepārvaramas. Nākamā aiz Ticības seko VĒLME, ko ļoti labi apraksta frāze: “… un nemaz man tik ļoti to vairs negribas”

Es domāju, ka visiem ir zināms fakts, ka bez vēlmes un ticības turpināt ceļu nav nekādas jēgas, jo šīs divas lietas ir pamats gatavībai pārmaiņām. Mēs varam visu, ko patiešām vēlamies!” Arī šī ir NLP līderu frāze.

Ir vēl arī citi psiholoģiskās gatavības elementi, taču šeit pieminēšu vienu – PAŠCIEŅU. Tā ir sajūta, ka esi pelnījis pārmaiņas un iespēja ļaut savā dzīvē tām notikt. Tas arī ir ticības un vēlmes fundaments.

Ja neņemam vērā pašcieņu, tad arī ne par kadām stabilām pārmaiņām runāt nevaram.

Ļoti bieži šīs “turbulences” rašanās iemesls ir papildus pārbaude tam, vai tiešām cilvēks pelnījis un vēlās šīs izmaiņas.

Kamēr nebūs dota sev iekšēja atļauja būt par šo izmaiņu cienīgu cilvēku, tikmēr pasaule nebeigs piespēlēt šos dažādos pārbaudījumus uz izturību.

Noslēdzot savu vēstījumu, vēlos atgādināt, ka nevajag nolaist rokas, nevajag kreņķēties un uztraukties, kad raiti esi uzsācis kadu lietu un tavā ceļā gadās šķēršļi. Tas ir tikai pierādījums tam, ka esi uz PAREIZĀ CEĻA, ka pārmaiņas JAU IR sākušāš un pasaule ir ieraudzījusi tavus nolūkus un akceptējusi tos.

Saglabā ticību, pašcieņu un vēlmi, tu noteikti šos šķērsļus pārvarēsi godam un tiksi ārā no “turbulences zonas”, lai pietuvotos tam, ko patiešām vēlies sasniegt.

Atvadām maza pritča no dzen meistara.

Kādā aukstā, vējainā pavasara dienā, gliemezis uzsāka savu ceļu ķiršu kokā.

Zvirbuļi kaimiņu kokā,vērojot šo skatu, smējās, vēderus turēdam. Viens no tiem pielidoja gliemezim un vaicāja:

— Eiii, vai tad tu neredzi, ka šajā kokā nav ķiršu!!!!?

Neapstājoties pat ne uz mirkli, gliemezis atbildēja:

— Būs, kad es tajā uzrāpšos!

Autors: Dmitrijs Vostruhovs

Tulkoja: Ginta FS

 

Kāpēc kategoriski nedrīkst risināt cita cilvēka problēmas

zelot3

Cik tas viss ir nopietni…

Nav svarīgi, ar kādu misiju mēs esam atnākuši šajā pasaulē. Kādam mēs esam bērni, kādam – draugi, kādam vecāki vai vienkārši paziņas. Un ļoti bieži, ja tuvs cilvēks nokļūst sarežģītā situācijā, mēs uzskatām par savu pienākumu viņam palīdzēt – ja ne darbos, tad vismaz ar padomu

Bieži gadās, ka palīdzam cilvēkam no visa spēka, vislabākajā veidā, taču rezultātā mums paliek vien tukšums, jo pazudusi ir enerģija, spēks, tas aiztecējis kaut kur – nesaprotamā virzienā, šad tad arī pateicība no cilvēka, kam esam palīdzējuši… mēs gaidam kādu nebūt labu rezultātu, taču tā nav, vai vienkārši to neredzam. Kāpēc tā notiek? Diemžēl mēs paši provocējam šos notikumus. Tieši ar to, ka cenšamies palīdzēt. Tomēr patiesībā tas strādā nevis izaugsmei, bet kaitē gan tam, kam palīdzam, gan – mums pašiem. 

Kad mēs izsniedzam šos “kredītus”, cilvēks paliek mums parādā. Mēs, vēlot tikai labu, ar šo savu “palīdzību” atņemam cilvēkam spēku. Mēs viņu “uzsēdinām uz sevis”. Ļoti bieži mēs uzņemamies viņa atbildību. Un dažkārt neapzināti mēs viņa uzvaras aizstājam ar savējām.

Pirms jaungada brīvdienām es palūdzu studentiem pavērot, cik bieži mēs neapzināti “iekļaujamies” mūsu tuvinieku runas un darbību straumē. Kā mēs patiesībā, neaizdomājoties, padarām viņus nevērtīgākus, nespējīgākus. Viņi vēroja:

Cik bieži mēs atļaujamies pārtraukt viens otru. Īpaši jau kompānijās, kurās sieviete pārtrauc vīrieti, publiski pielabo, dod padomus — visam sākums ir necieņa pret otru cilvēku.

Runa — tā ir enerģija — un «pārtraukt» runas plūdumu — nozīmē ne tikai “izsist no domas”, bet bieži vien tas nozīmē izsist balstu, pamatu zem kājām.

Kad sieviete (sieva) publiski pielabo, “uzlabo”, vai izsmej savu vīrieti (vīru), viņa pazemina viņa statusu, nenovērtē un izrāda necieņu. Tā viņa traumē viņa “sociālo nozīmību”. Ja analizējam dziļāk, viņa cīnās par varu — parasti gan neapzināti, bet vienalga, tā sagrauj gan savu, gan sava vīrieša spēku un savstarpējās attiecības.

Vīrietis, pārtraucot sievieti, pauž varu. Dažkārt tādā veidā viņš cenšas it kā sistematizēt viņas it kā nestrukturēto domu un emociju plūsmu no labās smadzeņu puslodes skaidrībā un secīgumā, par ko atbild kreisā.

Cik bieži mēs mainām bērna kustības trajektoriju. Piemēram, skrien bērns, lai paveiktu savas, it kā nenozīmīgās, mazā bērna lietas. Viņam ir droši, tas notiek īstajā laikā, viņam ir savi – bērna uzdevumi. Bet pieaugušais atļaujas viņu saķert, iespraukties bērna kustības trajektorijā, pārnest no vienas vietas uz citu, negaidot, kad bērns pabeigs kaut ko, ko iesācis, un pārslēdz viņu uz to, kas pašam šobrīd šķiet svarīgāks.

Kad bērns ir aizņemts ar kādām savām spēlēm un ir emocionāli pārņemts ar tām, viņš, atsķirībā no pieaugušajiem, ir savā nodarbē par visiem 100%. Ar visu savu būtību. Var iedomāties, ka viņš nirst savas labās smadzeņu puslodes dziļumos. Tāpēc viņš nedzird savus vecākus, kuri viņu sauc no loģiskā “krasta” – no kreisās smadzeņu puslodes. Ir jāpaiet laikam, kamēr informācija sasniedz adresātu. Kad bērnu steigā “paceļ” no dzīlēm, šī “pārstartēšanās” saistīta ar milzīgu slodzi, histēriju, nogurumu un nevēlēšanos kontaktēties.

Psihologi, kuri strādā ar ķermeni, ļoti bieži stradā ar nepabeigtām, pārtrauktām kustībām. Kad mēs kāda iemesla dēļ pārtraucam ķermeņa kustību, bloks rodas vairākos līmeņos. No tā “izaug” dažādi simptomi.

Kad mēs bieži pārtraucam un mainām bērna kustības trajektoriju, mēs “zogam” viņa spēku, mēs liekam viņam saprast, ka esam dievi un viņa varā nav kaut ko mainīt.

Un bērns kļūst daudz sasaistītāks vai agresīvāks, stūrgalvīgāks un impulsīvāks. Un nav jābrīnās par to, ka ar gadiem viņam paliek arvien mazāk pašiniciatīvas. Un tas viss ir mūsu neapzinātā necieņa pret mazā bērna iekšējiem procesiem un dinamiku, kas atstāj sajūtu “es tāpat neko nevaru ietekmēt”.

Kad pieaugušu cilveku rausta no uzdevuma uz uzdevumu, kad iejaucas viņa darbībās vai pārdomās – notiek gluži tas pats. Ja mēs uzdodam jautājumu – vai mums pietiek cieņas pret mūsu tuvo cilvēku procesiem, vai ļaujam viņiem pabeigt iesākto, vai vienojamies par to, kā korektāk moderēt uzdevumus, kā minimums attiecībās rodas vairāk uzticēšanās un cieņas.

— Kad mēs iejaucamies ar savām vīzijām, vērtējumiem, halucinācijām un padomiem, nelūgtu palīdzēšanu, kad mēs cilvēka vietā darām to, ko viņš spējīgs izdarīt pats, kad vecāki, atnākot ciemos pie jau pieauguša bērna, sāk viņam palīdzēt – tā nav palīdzība. Tā ir invalidizēšana, tā ir cilvēka spēka atņemšana, viņa pieredzes atņemšana. Tas ir vēstījums cilvēkam jebkurā vecumā – tu esi vājš, tu esi mazs, un bez manis galā netiksi. Tā nav mīlestība – tā ir uzpirkšana un vēlme pierādīt, ka tu esi labāks, nozīmīgāks. Tie ir centieni palikt savam bērnam Dieva vietā.

«… Tas, kuram ir problēma, var to nest, pie tam – tikai viņš viens. Ja otrs to grib nest viņa vietā, tad pirmais paliek vājš… Ja es otram redzu kaut ko un noteikti vēlos viņam par to pateikt, bet noturos un nepasaku, tas maksā man manus spēkus. Spēks, kuru es tērēju lai noturētos un nepateiktu, kļūst par viņa spēku. Ja nu pēkšņi viņam prātā iešaujas tas, ko es vēlējos viņam pateikt. Tāpēc, ka šī doma atnāca pie viņa pati, viņš to spēj pieņemt.
Ja es neizturu un noteikti vēlos viņam to pateikt, es izjūtu atvieglojumu no tā, ka esmu to pateicis. Taču es atņēmu viņam spēku. Pat tad, ja tas, ko cilvēks vēlējās otram pateikt, ir pareizi, otrs nevar to pieņemt, jo tas nāk no ārpuses. Tā kā tāda noturēšanās patiesībā ir cieņas un mīlestības pamats».

Hellengers

— Kad mēs otram sakām ko līdzīgu frāzei “viss būs labi”, kad otra vietā pieņemam lēmumus un dodam padomus – mēs to runājam kā no Dieva pozīcijām, un mēs atņemam sev tuviem cilvēkiem iespēju pašiem sajusties spēcīgiem, izjust savas vajadzības. Starp citu, psihologam vispār nav tiesību dot padomu – neiet uz darbu, šķirties, precēties. Ja viņš tādus dod, tad laiks pašam doties uz personīgo terapiju nimba tīrīšanai.

Ja mēs sākam iejaukties, mēs uzņemamies noteiktu lomu, kuru neviens mums nav pilnvarojis uzņemties un ar savām darbībām atņemam cilvēkam viņa trajektoriju. Protams, tas neattiecas uz gadījumiem, kad steidzami nepieciešama ātra reakcija un ātra palīdzība.

Kad tuvs cilvēks sāk stastīt, cik viņam grūti, kādas problēmas, kādi uzdevumi.
Labāk pateikt “Es redzu, ka tev uzdevumu ir ļoti daudz. Bet tie ir tādi (parādot ar rokām), bet tu esi tāāāāds. Un es ticu tavām spējām un varēšanai. Ja vajag, es būšu blakus, taču es zinu, ka tev tas ir pa spēkam.”

Kad mēs pārstājam būt “labiņi” attiecībā pret sevi un citiem, pūlis mums apkārt samazinās, bet godīguma, labestības un mīlestības mūsu dzīvēs paliek arvien vairāk

Autors: Svetlana Roiza
Tulkoja: Ginta FS

 

Kā mēs pievelkam citu cilvēku problēmas

654

1. Cilvēki bieži mīl dāvināt, palīdzēt, atsaukties, dot padomus.

Ir tādi cilvēki, kuriem ir plaša sirds – liela, skaista, atsaucīga, līdzjūtīga un jūtīga. Viņiem no visas sirds gribās palīdzēt un atvieglot visas pasaules ciešanas, vismaz to cilvēku ciešanas, kurus tie satiek savā ceļā. Tādiem atsaucīgiem cilvēkiem šķiet, ka, ja iedosi lūdzējam to, ko viņš lūdz, vai ko viņam tik ļoti vajag, tad šis cilvēks noteikti kļūs kaut nedaudz laimīgāks.

Un, lūk, tādi cilvēki, stundas neskaitot, un savas vajadzības neievērojot, no visas sirds cenšas padarīt citus kaut nedaudz laimīgākus. Taču bieži vien pateicības vietā notiek scenārijs, kas līdzinās pasakai par zelta zivtiņu. Cilvēks, kuram uzdāvinājām karieti vai māju u.t.t., sagrib ko vairāk un arvien vēl uzstājīgi paliek savā nelaimīgajā stāvoklī. Bet tagad jau pieprasa, lai viņam uzdāvinātu pili.Tas notiek tikai tāpēc, ka patiesībā cilvēks nav gatavs pieņemt, izmantot un valdīt pār to, kas viņam tiek uzdāvināts.

2. Pasaulē ir pietiekami daudz labumu un katram varētu būt tik daudz, cik vien viņš ir gatavs pieņemt.

No šī punkta izriet, ka sajūtas, kas ir cilvēkam – nepietiekamības, nelaimes, trauksmes, nemiera un baiļu un citas ciešanas ir tikai mehāniski Visuma instrumenti, kas mudina cilvēku pieaugt, nobriest, attīstīties, apmācīties, lai pēc tam tas atrastu savu individuālo ceļu dzīvē.

Jā, protams, būtu brīnišķīgi, ja jau pašā bērnībā vecāki mums iemācītu būt laimīgiem un labi izprast savu negatīvo stāvokļu iemeslus. Taču to mums iemācīt varetu tikai vecāki, kuri paši ir laimīgi. Taču lielākā daļa no mūsu vecākiem tā arī nav iemācījušies šo galveno dzīves mākslu – dzīvot laimīgi saskaņā ar sevi un pasauli.

Un tāpēc mums pašiem patstāvīgi nākas mācīties, pārvarot jau bērnībā ieliktos uzstadījumus un programmas.

Iesākumā ir ļoti liela vēlme saistīt laimi ar materiālajām vērtībām un tāpēc sabiedrībā ideja par laimi vienmēr tiek saistīta ar materiālo. Jau vēlāk, noejot noteiktu ceļa posmu, cilvēks sāk vēlēties ko vairāk, ko augstāku un ideja par laimi tad projicējas uz kādiem garīgiem pārdzīvojumiem. Taču, kā atklājas, ne vienā ne otrā nav patiesa prieka un laimes sajūtas.

Tāpēc, dodot cilvēkam to, par ko viņš raizējas un kā trūkuma dēļ cieš, mēs atņemam viņam daļu no vērtīgajiem pārdzīvojumiem un satikšanos pašam ar sevi – īsto. Šķiet gan, ka, atvieglinot viņa smago nastu mēs, pēc idejas, padarām viņu laimīgāku. Taču gala rezultātā kopējā pasaules kartē sanāk, ka tas, ko kāds kādam iedeva neīstajā laikā, iedeva bez prasīšanas, bez sabalansētas apmaiņas – ir atņēmis šim cilvēkam viņa vērtīgos pārdzīvojumus un iespēju mācīties.

3. Tas, kurš dod otram, vadoties no līdzjūtības, lai atvieglotu ciešanas un vēlas otru cilvēku padarīt laimīgāku, patiesībā neredz un nesaprot cilvēka esošā stāvokļa vērtību.

Tādā veidā pats rada sev nepieciešamību izdzīvot tādu pašu stāvokli, lai izprastu tā vērtību un pārstātu “atvieglot” tadus stāvokļus citiem cilvēkiem. Es to saucu par līdzcietības vai nepareizas līdzcietības slazdu.

Tas nozīmē, ka tikai labu nodomu vadīti, cenšoties mazināt citu cilvēku ciešanas, mēs otrā cilvēkā “palīdzam” attīstīt skopumu, mantkārību, vēlmi saņemt (bez gatavības labumiem), kurus saņemam, tālāk tas provocē pieprasīt arvien vairāk no devēja. Tādā veidā nepareiza dāvināšana, mīlestības un pateicības vietā rada ko gluži pretēju un cilvēkā, kam dāvina sajūtu, ka viņš pats nespēj tikt galā ar savu dzīvi.

Protams, ka šī līdzcietība un dāvināšana “vienkārši tāpat vien” agri vai vēlu beidzas ar to, ka cilvēks vairs nevar sponsorēt otru – gan ar savu enerģiju gan materiālajām vērtībām. Dāvinātājam rodas aizvainojuma sajūta attiecībā uz apkārtējiem, nav vairs spēka, sāk trūkt arī materiālo vērtību, kuras tas agrāk  izdāļājis. Tātad pats nonāk situācijā, kurā vēl nesen bija tas cilvēks, kuru viņs sponsorēja.

Aizvainojuma sajūta rodas, lai uz kādu laiku pārtrauktu nepareizās dāvināšanas plūsmu (mīlestības, enerģijas, sirds), tā kā pats cilvēks visu dara aiz labas sirds, taču pats neredz savas rīcības sekas.

Aizvainojuma mehānisms nostrādā tāpēc, lai pasargātu devēju no nesabalansētas apmaiņas ar vērtībām, iemācītu viņu novērtēt savu resursu vērtību un pareizu piegājienu dāvināšanai. Bet enerģijas un dzīvības spēku izsīkums ir vienkāršas sekas nepareizām attiecībām.

Pēc kāda laika cilvēks atkopjas, iziet no deficīta situācijas, sajūtas līdzsvarā un atkal atveras. Šajā momentā ir ļoti svarīgi saprast līdzcietības principus un sākt cienīt cilvēku dažādos stavokļus, kuros tie atrodas. Ir jāiemācās veidot harmoniskas attiecības ar līdzcilvēkiem.

Sabalansētas un harmoniskas attiecības veidojas, pamatojoties uz cieņas un līdzvērtīgas apmaiņas ar materiālajām un nemateriālajām vērtībām. Svarīgs nav daudzums, bet gan vērtība un līdzsvars tam, ar ko cilvēki apmainās.

Par stāvokļiem.

1.   Ikviens stāvoklis, kurā cilvēks atrodas ir pareizs un harmonisks viņam.

2.   Nevajag domāt “cik man gan būtu slikti tādā stavoklī” vai “kā gan es pats ar šādu situāciju tiktu galā!” Tas ir žēlums – tātad piekrišana tam, ka cilvēks ir netaisnīgā situācijā. Un tā jau ir neuzticēšanās Augstākajiem Likumam.

3.   Palīdzēt var:

  • Ja lūdz, jautā, vēršas pie jums.
  • Ja izmantojam prasmes, iedvesmojam vai viešam skaidrību cilvēkam, kuram vajadzīga palīdzība, lai tas patstāvīgi varētu atrast izeju no radušās situācijas un sāktu darboties. Tikai nedarīt kaut ko otra cilvēka vietā.
  • Ja cilvēks, kurš lūdz ir gatavs apmaiņai par to, ko saņems. Apmaiņa var būt materiāla vai nemateriāla.

Par līdzcietību.

Patiesa līdzcietība nevēlas neko atvieglot vai izmainīt. Patiesa līdzcietība nāk no zināšanas-sirdsgudrības un redzējuma, kas nozīmē tikai vienu – iemācīties pašam būt laimīgam un dzīvot harmonijā ar sevi un pasauli. Un tad pats no sevis atradīsies veids, kas iedvesmos un motivēs citus būt laimīgiem.

Noslēgumā.

Palīdzēt drīkst un vajag:

1. Kad lūdz un ir gatavi reāli kaut ko atdot, lai saņemtu pretī to, kas ir svarīgi un ko patiešām vajag.

2. Kad sāk pielietot un izmantot to, ko saņēmuši.

3. Īstajā laikā iedvesmot, pastastīt kādu pareizu stāstu, kas palīdzēs cilvēkam radīt viņā ticību gaišajam un palīdzēs atrast izeju no esošās situācijas.

4. Palīdzēt iemācīties cilvēkam kādas vērtīgas un vajadzīgas prasmes, kas nākotnē tam palīdzēs tikt galā ar sarežģītām situācijām.

Autors: Ada Džalalova

Tulkoja: Ginta FS

Lietas, kas jāatceras, kad ir grūti

grutibas5

“Es sēžu slimnīcas gultā, gaidot abu savu krūšu operāciju. Dīvaini, taču es jūtos laimīga. Līdz šim man nav bijušas problēmas ar veselību. Man ir 69 gadi… Pāris stundu laikā es esmu redzējusi vairākus desmitus pacientu invalīdu ratiņos, kuriem ir vēzis. Un nevienam no viņiem nebija vairāk kā 17 gadu…”

Tas ir citāts no manas vecmāmiņas dienasgrāmatas, rakstīts 1977. gada 16. septembrī. Es to nokopēju apmēram 10 gadus atpakaļ un tas man vienmēr atgādinās par to, ka vienmēr ir kaut kas, par ko varu būt pateicīgs. Un, neatkarīgi no tā, cik labi vai slikti es jūtos, man katru rītu jāpamostas un jābūt pateicīgam par dzīvi, tāpēc, ka kāds cits šobrīd kaut kur izmisīgi cīnās par to.

Patiesība ir tajā, ka laime nav problēmu neesamība, bet spēja satikties ar tām aci pret aci. Iedomājies tās visas brīnišķīgās lietas, kuras spētu aptvert tavs prāts, ja nebūtu aizņemts ar Tavu cīņu. Vienmēr skaties uz to, kas tev ir, tā vietā, lai skatītos, ko esi pazaudējis.

Lūk, nedaudzi atgādinājumi, kas motivēs tevi brīžos, kad tev tas nepieciešams un kad ir grūti:

Sāpes ir izaugsmes daļa.

Dažkārt dzīve aizver tev deguna priekšā durvis tāpēc, ka laiks kustēties uz priekšu. Un tas ir lieliski, jo mēs ļoti bieži neejam uz priekšu, kamēr apstākļi mūs nepiespiež. Kad iestājas grūti laiki, atgādini sev, ka nevienas sāpes nav bezmērķīgas. Kusties no tā, kas nodara tev sāpes, bet nekad neaizmirsti mācību stundu, ko tās tev sniedz.

Tas, ka tu cīnies, nenozīmē to, ka tu ciet neveiksmi. Katra liela veiksme prasa cienīgu cīņu. Labais aizņem laiku. Paliec pacietīgs un pārliecināts. Viss nokārtosies: varbūt ne pēc mirkļa, bet tā noteikti notiks… Atceries, ir divi sāpju veidi: sāpes, kas nodara sāpes un sāpes, kas tevi maina. Kad tu ej pa dzīvi, tā vietā lai pretotos tām, dod iespēju tām palīdzēt sev augt.

Viss dzīvē ir pagaidām.

Vienmēr, kad līst lietus, tu zini, ka reiz tas beigsies. Katru reizi, kad tev nodara sāpes, rēta sadzīst. Pēc tumsas vienmēr nāk gaisma – par to tev atgādina katrs rīts un tomēr tu bieži aizmirsti un domā, ka nakts varētu vilkties mūžīgi. Tas nenotiks. Nekas neilgst mūžīgi.

Tāpēc, ja tagad viss ir labi, baudi to, izbaudi. Tas nebūs mūžīgi. Ja viss šķiet slikti, neuztraucies, arī tas nebūs mūžīgi. Tas, ka dzīve patreiz nav viegla, nenozīmē, ka nevari smieties. Tas, ka kaut kas tevi uztrauc, nenozīmē, ka tu nevari smaidīt. katrs mirklis dod tev jaunu sākumu, jaunas beigas. Katru sekundi tu saņem otro iespēju. Tev dod iespēju, un tev tā vienkārši jāizmanto.

Uztraukumi un sūdzēšanās neko nemainīs.

Tie, kuri visvairāk žēlojas, vismazāk sasniedz. Vienmēr ir labāk pacensties izdarīt ko vairāk un ciest neveiksmi, nevis censties neko nedarīt un tā būt veiksmīgam. Nekas nav beidzies, ja esi zaudējis; viss ir beidzies, ja tu tikai žēlojies.

Ja tu kaut kam tici, turpini censties. Neļauj pagātnes ēnām aizsegt tavu nākotnes bildi. Šodienas sūdzība par vakardienu nepadarīs tavu rītdienu krāsaināku. Ļauj tam, ko tu zini, uzlabot to, kā tu dzīvo. Izmaini to, ko vēlies izmainīt un neskaties atpakaļ.

Un, neatkarīgi no tā, kas beigās notiks, atceries, ka patiesa laime atnāk tad, kad tu pārstāj žēloties par savām problēmām un sāc būt pateicīgs par visām tām problēmām, kuru tev nav.

Tavas rētas ir tava spēka simboli.

Nekad nekautrējies no rētām, ko atstājusi tev dzīve. Rēta nozīmē, ka sāpju vairs nav, tas nozīmē, ka esi uzveicis sāpes un sapratis mācību, esi kļuvis daudz spēcīgāks un pakustējies uz priekšu. Rēta ir triumfa tetovējums. Neļauj savām rētām turēt sevi par ķīlnieku. Neļauj tām likt dzīvot tev bailēs. Tu nevari likt tām izzust, bet tu vari izmainīt veidu, kā tu tās redzi. Tu vari sākt uzskatīt savas rētas par sava spēka pazīmi.

Rūmī reiz teica: “Rēta ir tā vieta, caur kuru gaisma ienāk tevī”. Nekas nevar būt tuvāk īstenībai. Ciešanās dzimst visspēcīgākās dvēseles: visi ietekmīgākie šīs pasaules cilvēki ir rētu iezīmēti. paskaties uz savējām, kā uz lozungu: “Jā! Es to izdarīju! Es izdzīvoju un man ir rētas, kas to pierāda! Un tagad man ir iespēja kļūt vēl spēcīgākam!”

Katra, pat neliela cīņa ir solis uz priekšu.

Dzīvē pacietība neslēpjas gaidās: tā atrodas spējā saglabāt labu garastāvokli, cītīgi stradājot pie savu sapņu realizācijas un apziņā, ka tas ir to vērts. Tāpēc, ja tu grasies pamēģināt, tad – ej līdz galam. Jo savādāk startam nav nekādas jēgas. Tas var nozīmēt, ka tu zaudēsi savu komfortu – uz kadu laiku, un, iespējams, pat savu saprātu. Tas var nozīmēt neēst to, ko esi pieradis, negulēt tik ilgi, cik esi pieradis daudzas nedēļas pēc kārtas. Tas var nozīmēt tavas komforta zonas izmaiņas. Tas var nozīmēt upurēt savas attiecības un visu, ko tu pazīsti. Tas var nozīmēt to, ka tevi apsmies. Tas var nozimēt, ka parādīsies laiks, kuru nāksies pavadīt vienatnē. Savukārt vienatne ir dāvana, kura daudzas lietas padara iespējamas. Tā dod tev telpu, kura tev vajadzīga. Viss pārējais ir tikai tests tavai izturībai, cik patiesi tu vēlies sasniegt savus mērķus.

Un, ja tu to sagribēsi, tu to izdarīsi, neskatoties uz neveiksmēm un domstarpībām. Un ar katru soli tu jutīsies arvien labāk – labak, kā vien vispār tu varetu justies. Tu sapratīsi, ka cīņa nav šķērslis ceļā, tas ir ceļš. Un tas ir tā vērts. Tāpēc, ja tu gatavojies pamēģināt, ej līdz galam. Nav labākas sajūtas pasaulē… nav labākas sajūtas, kā zināšana par to, ka tā nozīmē būt DZĪVAM.

Citu cilveku negatīvisms nav tava problēma.

Esi pārliecināts, kad tevi ieskauj sliktais. Smaidi, kad kāds cenšas tevi uzvarēt. Tas ir viegls veids, kā uzturēt savu entuziasmu. Kad citi par tevi runās sliktu, turpini būt tu pats. Nekad neļauj runām izmainīt to cilvēku, kas tu esi. Tu nevari visu pieņemt pārāk personīgi, pat tad, ja tas šķiet personīgs. Nedomā, ka cilveki kaut ko dara tevis dēļ, viņi dara sevis dēļ.

Pirmkārt nemainies tikai tāpēc, lai atstātu iespaidu uz kādu, kurš saka, ka neesi gana labs. Mainies tad, ja tas dara tevi labāku un ved tevi pie kaut kā vēl labāka. Ļaudis runās vienmēr, neatkarīgi no tā, ko tu dari un cik labi tu dari. Pirmkārt, domā par sevi un nedomā par to, ko par tevi domā. Ja tu kaut kam tici, nebaidies par to cīnīties. Liels spēks rodas, kad pārvari neiespējamo. Visus jokus pie malas. tava dzīve ir viena. Tāpēc dari to, kas padara tevi laimīgu un esi tas, kas liek tev smaidīt.

Tas, kam jābūt, arī būs.

Patiess spēks atnāk, kad tu tā vietā, lai kliegtu un žēlotos, dod priekšroku smaidīt un novērtēt savu dzīvi. Katrā cīņā ir apslēptas svētības, taču tev jābūt gatavam atvērt savu sirdi un prātu, lai tās ieraudzītu. Tu nevari piespiest lietām notikt, tu vari tikai pacensties. Un bieži vien tev jāiemācās tās atlaist un ļaut notikt tam, kam jānotiek.

Mīli savu dzīvi, uzticies savai intuīcijai, riskē, zaudē un atrodi laimi, studē caur pieredzi. Tas ir garš brauciens. Tēv jāpārtrauc uztraukties un šaubīties. Smejies, dzīvo un izdzīvo katru dzīves momentu – baudi to. Tu vari nezināt, kur precīzi tu vēlējies iet, taču gala rezultātā tu nonāksi tur, kur tev jābūt.

Labākais, ko vari darīt, turpināt iet.

Nebaidies sadusmoties. Nebaidies iemīlēt no jauna. Neļauj skrambām tavā sirdi pārvērsties vātīs. Spēks var vairoties no dienas dienā. Drosme ir skaista. Atrodi savā sirdī to, kas citiem liek smaidīt. Atceries, ka tev dzīvē nav vajadzīgi cilvēki tikai tāpēc, lai to būtu daudz – vairāk “draugu”.

Esi spēcīgs grūtos brīžos. Atceries, ka Visums vienmēr dara to, kas ir pareizi. Atzīsti, ka tev nav taisnība un saproti mācību. Vienmēr, kad atskaties atpakaļ, skaties uz to, ko esi sasniedzis un lepojies ar sevi. Nemainies kāda dēļ, ja nevēlies to. Dari vairāk. Raksti stāstus. Fotogrāfē. Atceries tos momentus un veidus, kādos tavi mīļie skatās uz tevi.

Vienkārši turpini būt pats. Turpini augt. Un turpini savu ceļu!

Avots: http://www.uspeh.club

Tulkoja: Ginta FS

Mēs esam vecāki!

11817241_1677409469154920_1453858799007377724_n

Teorētiski mēs visi zinām, kā pareizi audzināt bērnus. Taču bieži vien laika, vieduma un pacietības trūkuma dēļ, rīkojamies pavisam savādāk. Šeit esam apkopojuši 7 svarīgākās lietas, kuras būtu jāzin katram vecākam, lai palīdzētu formēt bērna personību. Atšķirības starp parastiem un gudriem vecākiem – tā mēs to nosaucām.

Galvenais noteikums: Neapzāģē bērnam spārnus! Vienu reizi tos izpletis, viņš dos tev iespēju nolaist savējos!

1. Parastie vecāki pavada visu laiku ar savu bērnu, pametot savus hobijus un savas intereses novārtā. Patiešām gudri vecāki, rūpējas par sevi un to arī māca saviem bērniem.

2. Parastie vecāki vakaros pilda bērna mājas darbus. Gudri vecāki uzskata, ka bērnam pašam jāatbild par savām mācībām un mājas darbiem. Ja kaut kas neizdodas un bērnam ir jautājumi, vecāki nāk palīgā, bet tikai tik daudz, lai parādītu ceļu risinājumam, nevis darītu kaut ko bērna vietā.

3. Daudzi vecāki cenšas izpirkt it kā savu vainu, pērkot bērnam dāvanas. Gudri vecāki dod savam bērnam naudu tēriņiem. Bērnam pašam jāiemācās rīkoties ar naudu, atlikt to vai tērēt un kam tērēt, tas paliek viņa ziņā. Vecāku uzdevums ir apmācīt un rādīt priekšzīmi.

4. Bieži vien mammas un tēti nevēlas noskaidrot, kāds ir bērna sliktās uzvedības iemesls. Viņi vēlas ātrāk bērnu nomierināt. Gudri vecāki cenšas noskaidrot cēloni un cenšas kopā ar bērnu atrast problēmas risinājumu.

5. Parastie vecāki cenšas izaudzināt, pirmkārt jau, gudru un cienījamu cilvēku. Gudri vecāki cenšas uzbūvēt siltas un tuvas attiecības ar savu bērnu.

6. Parastie vecāki sargā savu bērnu no problēmām, bieži vien, darot to, ko no viņiem neprasa. Gudri tēti un mammas ļauj saviem bērniem kļūdīties un pēc tam palīdz no šīm situācijām kaut ko labu iemācīties.

7. Daudzi vecāki atļauj bērniem visu, lai tie nerīkotu histērijas. Bērni to saprot un bieži vien tadā veidā manipulē ar saviem vecākiem. Gudri vecāki neļauj saviem bērniem manipulēt ar sevi. Viņi ciena gan sevi un savu personīgo telpu, gan arī bērnu un viņa personīgo telpu.

Avots:http://womanhappiness.ru/

Tulkoja: Ginta FS