Kad nezini, ko iesākt

Pieņemsim, ka tavai firmai samazina finansējumu. Tu vari (bet varbūt nevari) pazaudēt darbu un neesi pārliecināts par to, vai pareizāk būtu pieņemt piedāvājumu citā firmā ar zemāku atalgojumu, vai palikt, kur esi un sagaidīt, kad problēmas pašas atrisināsies.

Cita situācija: tev ģimenē piedzimst bērns un tu grasies mainīt dzīves vietu, bet nevari izlemt, kurp doties – vai nu atrast vietu, kur ir laba skola, vai turp, kur maksa par mājokli būs vairāk atbilstoša tavam ģimenes budžetam.

Vai arī: pēc septiņiem laulībā pavadītiem gadiem, tu saproti, ka tevi neapmierina šīs attiecības, mūžīgie pārmetumi un skandāli, bet nevari izlemt – turpināt un censties sakārtot jūsu attiecības vai arī šķirties.

Katram dzīvē ir brīži, kad būtu jāpieņem lēmums, taču mēs nezinām, ko darīt.

Parasti vispirms mēs vācam informāciju. Ir jāapskatās uz faktiem – cik daudz ir “par” un cik daudz “pret”. Bet pat šajā gadījumā mēs ne vienmēr varam nonākt pie vajadzīgā lēmuma.

Piemēram, jāizvēlas starp divām mājām: abās ir trīs istabas, abas par aptuveni vienādu cenu, abas ar līdzīgām platībām, bet visi plusi un mīnusi slēpjas vienā vērtību plānā un neviena no tām nav vitāli svarīga. 

Kad tu ar prātu nespēj pieņemt lēmumu, tas ir tāpēc, ka šis pats prāts tev traucē. Es to saucu par “balsi galvā”. Daudzi to pat nepamana. Taču tieši prāts rada bezgalīgu iekšējo monologu, kas dažkārt pārvēršas dialogā, –  iekšējā balss dubultojas un tu sāc sarunāties pats ar sevi.

Savā nebeidzamībā balss galvā līdzinās ledusskapja vai kondicioniera dūkoņai, pie kuras tu esi pieradis un pēc kāda laika pārstāj ievērot.

Kad nākas izdarīt stingru izvēli, šī balss absolūti nav noderīga. Tā pastāvīgi kritizē tevi, komentē visu, ko esi izdarījis ne tā. Arī citiem tiek. Tas līdzinās situācijai, kad tu dzīvo kopā ar kādu, kurš tevi necieš.

Tu taču negribētu ar tādu cilvēku dzīvot kopā un noteikti censtos pārtraukt šīs attiecības. Bet, tā kā tu nevari atbrīvoties no sava prāta, tu jūties apjucis. Rezultātā tev trūkst apņēmības rīkoties un tu nejūti sava lēmuma pozitīvos aspektus.

Balss galvā rada neskaitāmas problēmas, kas tomēr izrādās neīstas. Tās vēl nav notikušas un tikai var notikt rīt vai kaut kad vēlāk. Ieklausīšanās problēmās, kuras nav notikušas, vienā vārdā var saukt par “nemieru”. Un tas viss tikai dēļ šīs balss galvā.

Tā uztraucas par dažādiem “ja nu pēkšņi”, “varbūt”, tā ir neapmierināta ar to, kas notiek, tā ironizē un tu pazaudē dzīvesprieku. 

Dažkārt balss galvā pārvēršas par žēlabām. Es nerunāju par situācijām, kad patiešām kaut kas ir noticis, kaut kas jāsalabo. Piemēram, tu esi viesnīcā, gatavojies iet vannā, bet siltā ūdens nav. Tad, protams, tu zvani administratoram un palūdz, lai situāciju atrisina. Taču es runāju par situāciju, kad esi apjucis, nesaproti, ko tālāk darīt, bet balss galvā sāk žēloties par kaut ko citu, absolūti nepiemērotu: par laikapstākļiem, par ekonomiku, par to, ka tu nedomāji, ka tava dzīve var pagriezties tik nepatīkamā virzienā, un vainīgi ir visi, izņemot tevi pašu. Žēlabas dzīvi padara smagu. Tās ir kā smaga mugursoma pilna ar akmeņiem tev uz muguras brīdī, kad centies saprast, ko tagad darīt. Un daudzkārt šāda situācija vispār traucē tev rīkoties.

Un tagad iedomājies, ka balss galvā pēkšņi apklust. Un tu apzinies brīnumainu klusumu. Tas ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai pieņemtu efektīvu lēmumu! Tev jābūt tagadnē. Tev jāatbrīvojas no visa, kas nenotiek tagad.

Protams, tu nevari kā uz burvju mājienu likt balsij pazust. Ir cilvēki, kuri spontāni piedzīvo šo stāvokli, nodarbojoties ar ekstrēmiem sporta veidiem. Kad rāpies klintīs un soli pa solim ar rokam centies aizķerties aiz klints un tausti, kur atsperties, viņi ievērojuši, ka pārstāj domāt. Viņi ir totāli klātesoši un, ja atļausies ieslīgt domās, tad riskē nogāzties no kalna.

Citi iet dabā. Vēro dabas skaistumu, klausās putnu dziesmās, lapu šalkoņā un pēkšņi apzinās, ko nozīmē būt tagadnē, būt šeit un tagad. Taču tev nav laika gaidīt, kad attapsies ekstremālos apstākļos, vai nokļūsi mežā. Tomēr tu vienmēr vari palikt tagadnē, novirzot savu uzmanību no domāšanas uz sava ķermeņa dzīvīguma uztveri.

Kad tu esi šeit un tagad, tava uztvere – dzirde, redze, momentā saasinās. Tu jūti klusumu, kuru nav iespējams radīt ar savām rokām. Tas šeit ir bijis vienmēr, domāšanas aizsegā.

Tu sāc atšķirt: lūk, situācija ir tāda; bet, lūk, ko par to saka mans prāts. Bet prāts saka: “Es varu pazaudēt darbu un tas nozīmē, ka pazaudēšu savu māju, būšu spiests izņemt bērnus no skolas un pārcelties dzīvot pie vecākiem, man nāksies meklēt citu darbu un izdarīt to nedēļas laikā, pat tad, ja apkārt nav nekādas vakances un es neesmu pārāk veikls šajās lietās, un tomēr man nāksies kaut ko atrast.”

Tas viss nebūt nenozīmē to, ka tu ignorē nākotni un, ka tu neplānosi lietas, kas jadara rītdien. Tas nozīmē tikai to, ka tavas uzmanības fokuss atrodas tagadnē. Tu plānosi, taču tu vienmēr atgriezīsies tiešā un dzīvā kontaktā ar to, kas notiek šobrīd.

Kā to sasniegt? 
Viens no veidiem ir ievērot balsi savā galvā. Kā tikko tu izdzirdēsi, ko tu domā, tu spēsi apstādināt domāšanu.

Otrs veids: pajautā sev: “Kādas man problēmas ir tieši šobrīd?”. Tas atmodina. “Jā, tieši šobrīd man nav nekādu problēmu”.

Piemēram, tieši šobrīd tu neesi zaudējis darbu. Jā, tu vari to pazaudēt kaut kad vēlāk, taču šobrīd tev tavs darbs ir. Jā, pēc kāda laika var rasties izaicinājums un nāksies pieņemt kādu lēmumu. Taču problēmas pazūd, tās pārvēršas dzīves notikumos. Tieši tad, kad izaicinājums radīsies, tu uz to atbildēsi. Kad tu saproti, kāda ir situācija patiesībā (nevis kāda tā ir tavā prātā), tu pārstāj velti tērēt savus spēkus. Situācija eksistē, taču tu netērē spēkus nemieram; tu to neaizlej ar alkoholu, tu nekrīti izmisumā, neiesaisties debatēs, neskraidi no viena cilvēka pie otra, lai atrastu padomu. Pazūd pretestība.  Vāju tevi padara tava domāšana par situāciju nevis pati situācija.

Tu turpini nodarboties ar ikdienas lietām, taču parādās vieta intuīcijai. Tāpēc, ka tad, kad esi saiknē ar klusumu, tu tāpat esi saiknē ar radošo saprātu, kurš ir daudz augstākā līmenī, kā prāta analītiskas spējas.

Ļoti bieži risinājums atnāk pēkšņi. Tomēr tas nenozīmē, ka tas atnāks uzreiz, šajā mirklī. Iespējams, nāksies dzīvot savu ierasto dzīvi, taču šis laiks tevī radīs klusuma telpu, kurā intuīcija varēs izpausties.

Nav jau tik svarīgi, vai tu izvēlēsies vienu vai otru. Ja, pieņemot lēmumu, tu būsi tagadnē, tu arī nākamajā situacijā būsi tagadnē un būsi gatavs izdarīt savu izvēli, kad būs tada vajadzība. Vienmēr būs daudz veidu, kā rīkoties. Galvenais nav tas, KO tu dari, bet KĀ tu to dari, – svarīga ir tava apziņa, kas piedālās notiekošajā; tad tu jutīsi dzīvīgumu it visā, lai ar ko tu nodarbotos.

No Ekharta Tolles lekciju materiāliem
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Blaktis un lielā mīla

– Dima, palīdzi, man mājās jau trešo mēnesi nenormāls blakšu uzbrukums. Divreiz bija atbraukusi dezinsekcija, tagad visa māja neciešami smird, bet blaktis atkal atgriežas. Man taču mājas viss ir tik tīrs, no kurienes tās radušās? – ar šādu jautājumu pie manis vērsās sena paziņa.

– Kas tie par kukaiņiem – blaktis? Ko tās ēd? – es jautāju.

– Dima, tie ir asinssūcēji, tie sūc asinis!

– Nu tad paskatīsimies, varbūt tu kādam sūc asinis – ne gluži burtiski, bet figurāli?

– Vai tu mēģini man pateikt, ka tas notiek tāpēc, ka es pirms trīs mēnešiem sāku tikties ar precētu vīrieti? Bet mums ir tik liela mīla! Jā, protams, viņš ir bagāts cilvēks, taču tas nav galvenais. Mums ir jūtas. Gribu lai viņš mani apprec. 

– Ja jau reiz jums ir tik lielas jūtas, tad pastāsti par tām viņa sievai un diviem bērniem. Lai visi priecājas par jūsu laimi! Kad bērni izaugs, tu viņiem varēsi izstāstīt, ka laikā, kad viņu tētim un mammai bija sarežģījumi attiecībās, tu atnesi mīlestību.⠀ 

– Nē, es nepiekrītu, te man viss ir no sirds un godīgi. Blaktis, maitas, noteikti atnāca no kaimiņiem.

Ļoti bieži norāde uz vienu vai otru nelaimi slēpjas paša nelaimē. Es zinu daudzus stāstus par blaktīm un visi tie ir tikai par vienu: cilvēks piesūcas kaut kam. Piemēram, svešai ģimenei. Sāk pievilkt sev uzmanību, resursus, vienu no dzīvesbiedriem. ⠀

Kāda jauna sieviete tā “piesūcās” savam darba kolektīvam: vāca visdažādākās tenkas, kompromātu par kolēģiem un izplatīja šo informāciju. Taču ļoti ātri saprata, kas par lietu, un blaktis viņu pameta.

Blaktis ir tikai viens no variantiem, kas var notikt tad, ja cilvēks piesūcas kaut kam savās interesēs. Iespējams, ka kāds pats ir maita un viņam pilnīgi vienalga, vai tās blaktis vai tarakāni. Tad viņš saņem kādu citu norādi par to, ka viss iet galīgi šķērsām.

Vai arī tu zini tadus stāstus? Un vai vari noteikt, ar ko tie saistīti?

Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

No ikviena stāsta mēs varam mācīties un pielietot šīs macības savā dzīvē ŠEIT

Pārstāj sev radīt problēmas

“Tu visu pārvērt ciešanās, lūk, kas ir slikti. Sāc risināt šo problēmu un visas pārējās problēmas izzudīs…”

Cilvēki to ir darījuši miljoniem gadu. Mēs (cilvēce), šajā jautājumā esam uzkrājuši pietiekami lielu pieredzi, ne tā? Un mēs zinām, ka, lai kādu darbu mēs arī izvēlētos, lai ar ko arī apprecētos, pats galvenais ir tas, kā mēs to uztveram.

Katru pārdzīvojumu dzīvē tu vari pārvērst par pieredzi, kura bagātina tavu dzīvi, vai arī par pieredzi, kura pārvēršas par lāstu….
Saproti, ka darbā, kuru tu dari nav nekā slikta, lai ko tu arī darītu. Nav nekā slikta tajā, ka tu saņem darbu vai zaudē to…

Nav nekā slikta tajā, ka tu apprecies un arī nekā slikta tajā, ka tu izšķiries, nav nekā slikta arī tad, ja tu paliec neprecējies. Vispār nav nekā slikta.
Nav nekā slikta, taču tu esi radis visu pārvērst ciešanās, un tas gan ir slikti.

Ja tu dari kaut ko vienu – pārvērt to ciešanās, dari kaut ko citu un atkal pārvērt ciešanās. Lūk, kur ir tava problēma.

Tu apprecējies, vai tas ir slikti? Nē, tur nav nekā slikta. Tu neapprecējies, vai tas ir slikti? Nē, arī tas ir brīnišķīgi. Tikai tu visu pārvērt ciešanās, lūk, kas ir slikti. Sāc risināt šo problēmu un visas pārējās problēmas izzudīs…

“Kā visu nepārvērst ciešanās?” – ja tu parūpēsies tikai par šo, tad atrisināts būs pilnīgi viss. Ja tu zini, kā iet pa dzīvi ar prieku, caur laulību, šķiršanos, celibātu, caur it visu, tad, lai ko arī tu darītu, viss būs brīnišķīgi, ne tā?

© Sadhguru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tāda vienkarša formula

12241706_1030716323616526_1202945417363732638_n

Vienkārša formula tam, kā rodas problēmas un tam, kā tām nerasties.
Jo vairāk es ņemu – pirmkārt, citu cilvēku uzmanību (viņu laiku, enerģiju, palīdzību, materiālos labumus utt) – un mazāk atdodu, jo vairāk nosēdumu paliek. Šiem nosēdumiem kaut kur manā ķermenī ir jāglabājas – ne tikai fiziskajā, bet arī karjeras, savstarpējo attiecību ķermenī.
Kā tieši šie nosēdumi izkārtojas – tas ir gluži individuāli. Kādam tie nosēžas mugurā – tad sāp mugura, kādam dēļ šiemm nosēdumiem sāk bojāties zobi, kāds tiek krāpts, kāds iedzīvojas parādos, citam sākas nesaskaņas ar likumu. Un es nezinu, pēc kāda principa notiek šī sadale.
Vadoties no savu problēmu nopietnības, tu pats vari noteikt savu bilanci un to, cik daudz ņem un cik daudz atdod.⠀
Tātad ir jāiemācās atdot vairāk, kā saņem – to pašu uzmanību, laiku, enerģiju, spēju uzklausīt, atbalstīt, palīdzēt, dažkart dalīties materiālajiem labumiem.
Labā ziņa ir tā, ka tā rīkojoties tu “neiebrauksi” mīnusos. Jo vairāk atdod, jo vairāk no kāda nezināma avota tev tiek dots. Arī pārejot uz balansu ar plus zīmi, dažkart rodas šis nosēdums, bet nu jau kā bonuss – laba veselība, laimīgas partnerattiecības un jaunas iespējas.
Ja saproti šo princpu, tu vari pārrakstīt savu dzīvi un likteni.

Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Zināšana un apzināšanās

logs6

Ļoti bieži uz treniņiem un terapiju nāk cilvēki, kuri saka apmēram sekojošo: “Es esmu izlasījis ļoti daudz grāmatu, es visu zinu, es visu apzinos, bet neko nevaru izdarīt”. Un vēl ļoti bieži cilvēki zin viena vai otra stāvokļa iemeslu, taču arī tas viņiem diez kāpēc nepalīdz. Un ko gan dod iemeslu zināšana? To ierobežotais daudzums galu galā tiek apzīmēts kā “sarežģījumi dažādos attīstības posmos”.

Zināšana un apzināšanās ļoti atšķiras viena no otras. Zināšanas un izpratni nav nemaz tik grūti iegūt. To māca skolā. Piebāž pilnu galvu ar tonnām informācijas, tajā pat laikā, ķermenis nekustīgi sēž, nesaņemot nekādu pieredzi. Un tas viss notiek daudzu gadu garumā, palielinot attālumu starp zināšanām un pieredzi. Un gala rezultātā mums ir ļoti daudz gudru cilvēku ar smagiem, neprasmīgiem ķermeņiem un nelaimīgām dzīvēm. Viņi visu zin, bet tik maz ko ir pamēģinājuši un izdzīvojuši.

Apzināšanās no zināšana atšķiras ar to, ka tajā ir ķermeniskā un sajūtu pieredze. Tāda pieredze, kas ierakstās pavisam citās smadzeņu daļās un vairs neļauj rīkoties pa vecam.

Piemēram, bērniem var daudzas reizes teikt, ka karsts var apdedzināt un viņi to labi zin. Taču vienreiz apdedzinājušies un saņēmuši šo ķermenisko un sajūtu pieredzi, viņi to apzināsies un sāks sevi sargāt. Bet, lai iemācītos teikt “nē”, sākumā nākas ļoti ilgi sist oponentam ar liekšķeri pa galvu, kamēr prasme aizsargāt savas robežas nekļūs par apzinātu un vārdos izteiktu.

Viedie runā, ka laulāto neuzticība var ļoti slikti ietekmēt attiecības. Bet vai tad  šī zināšana kādu aptur? Bet, lūk, laulāto neuzticības pieredze un tās sekas…. Pieredze par to, ar ko beidzas meli, var apstādināt. Kaut gan dažiem šo pieredzi vajag iegūt daudzkārt. Ļoti daudzās biznesa mācību grāmatās ir rakstīts, ka ir jānošķir biznesa un privātās attiecības. Bet tikai tie, kuri šādā veidā ir pazaudējuši savus draugus, tiešām apzinās, kā un kāpec tas notiek.

Stāsti par bīstamām situācijām uz ceļa ir zināmi it visiem, taču ceļu satiksmes negadījums ar tavu paša piedalīšanos ļoti daudz ko iemāca.

Par mīlestību ir tik daudz uzrakstīts un izdziedāts, taču tikai tad, kad tā atnāk ar pieredzi, rodas apzināšanās. Tāpat arī ar bērniem. Tu vari būt tūkstoškārt teorētiski gatavs, bet pieredze…

Lūk, kāpēc par vienu sisto dod divus nesistos. Viņš jau apzinās!
Nav jau svarīgi, kāds ir problēmas iemesls. Ir svarīgi, kā tu to šobrīd radi. Kā tu to radi šajā pašā brīdī. Nav svarīgi, cik daudz tu zini, bet svarīgi ir tas, cik no tā tu esi apzinājies un izdarījis savā pieredzē. Cik izdzīvojis. Un, ja šķiet, ka “it kā izdzīvojis”, tas nozīmē, ka ne līdz galam. Tāpēc, ka tad, kad līdz galam, tad šaubu nav. Psihe neatgriežas pie apgūtajām mācību stundām. Tās aiziet dziļi zem smadzeņu garozas un kļūst par tikpat parastām, kā elpošana un staigāšana.

Tāpēc, lai apzinātos ir tik vērtīgi kustēties, sajust, rādīt ar pirkstu, zīmēt un visdažādākajos veidos rīkoties. Aiztikt ar šīm pašām rociņām un sajust uz paša ādas. Un vēl izjust spēcīgas jūtas, raudāt, skatīties sejā nepatīkamai realitātei vai gluži otrādi, smieties, atlaist, gūt baudu un priecāties.

Lūk, kāpēc jebkuras mācības bez pieredzes paliek vien mentālas konstrukcijas. Modelis bez dzīves. Mēs zinām bez apzināšanās, kam vajadzīga drosme, lai spertu nākamo soli.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Par neveiksmēm

problemas33

Problēmas, neveiksmes un slimības mūsu dzīvē ir tas, ko mēs esam raduši novērst, ienīst, vainot, baidīties no tām vai censties neievērot. Taču ļoti reti mēs pret tām izjūtam to sajūtu, kas rodas, ja tā vai cita problēma patiešām ir izpildījusi savu misiju mūsu dzīvē. Tā ir pateicības sajūta.
Pateicību par to aso mirkļa šeit un tagad pārdzīvojumu, kad atrodies nāvējošas bīstamības priekšā.
Īstās dzīves vērtības apzināšanos, kad vari to pazaudēt. Patiesas mīlestības pret saviem tuvajiem, ja viņi ir briesmās. Izpratni par to brīvību, ko dod veselība, kad sastopies ar smagu slimību.
Izpratni par saviem “aklajiem” punktiem, kad apkārtējo reakcija mums norāda uz tiem.
Sevis izvērtēšanu tajos brīžos un situācijās, kad tu vairs nevari dzīvot pa vecam. Kad tev nākas izvēlēties, atteikties, ciest. Nesaudzīga un ļoti skaidra satikšanās ar sevi, kas ļoti bieži sakustina vairāk kā prieka brīži.

Nē, tas nenozīmē, ka jādzied slavas dziesmas ciešanām un jātiecas pēc tām. Taču ļoti noderīgi ir saprast šo problēmu mācību stundas un pateikties tām. Un tā var būt garantija tam, ka nenāksies tās atkārtot vēl un vēl un, ka dzīve tevi neatstās uz otru gadu, lai sastaptos atkārtoti ar vienām un tām pašam problēmām.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ekharts Tolle: domājot, tu problēmas nerisini…

apzinatiba5

Ekharts Tolle ir viens no mūsdienu iedvesmojošākajiem filosofiem.

Dažas svarīgas viņa domas:

1. Domājot, tu problēmas nerisini – domājot tu tās radi.
Risinājums vienmēr rodas tad, kad tu izej no domāšanas un ieej Klusuma stāvoklī un absolūtā Klātesamībā, kaut tikai mirklīgā. Tad, nedaudz vēlāk, kad doma atgriežas pie tevis, pēkšņi notiek radoša atklāsme, kuras iepriekš nebija. Tāpēc atmet pārlieku lielu domāšanu, un tu ieraudzīsi, kā viss apkārt mainās.

2. Tas viss, ko, pēc tavām domām, pasaule nevēlas tev dot, ir tas, ko tu pats nevēlies dot pasaulei.
Pamēģini dažu nedēļu garumā atdot citiem to, kā, tavuprāt, tev pietrūkst. Padalies ar uzslavām, atzinību, rūpēm, paskaties, kā tas izmainīs tavu dzīvi. Tu sapratīsi to, ka patiesībā tev JAU ir viss, par ko tu sapņo, savādāk, kā gan tu varētu ar to dalīties?

3. Pārpilnība atnāk tikai pie tiem, kuriem tā jau ir, tāpēc, ka tā, pirmkārt, ir iekšējais stāvoklis. Atklāt sevī pārpilnības avotu tev palīdzēs Pateicības prakse.

4. Vēlies saprast, kas patiesi ir tavs – atlaid VISU un tavs paliks ar tevi.
Kad tu atmet visas savas gaidas, ka cilvēks, situācija, vieta vai lieta tevi apmierinās, tev būs vieglāk būt šeit un tagad, tāpēc, ka tu vairs negaidīsi nākamo momentu.

5. Vai tev ir nācies redzēt ozolu stresa stavoklī, vai delfīnu nospiestā garastāvoklī, vai vardi, kura cieš no pazemināta pašvērtējuma, vai kaķi, kurš nespēj atslābināties, vai putnu, kas pārņemts ar aizvainojumu? Pamācies no tiem,  kā būt mierā ar to, kas ir!
@Ekharts Tolle
Avots: http://the-golbii.ru
Foto: paxabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Tu vienmēr esi vajadzīgajā Dzīvei vietā

seit un tagad4

Tava sirds ir salauzta. Tu vairs neesi mājās. Pasaule, kuru tu pazini, brūk. Tu jūti, ka esi pazaudējis kaut ko sev ļoti svarīgu. Dzīve vairs nešķiet taisnīga, laba un pareiza.

Tu noslēdzies uz ilgu laiku. Gribi pārtīt Dzīves lentu atpakaļ “tā, kā viss bija agrāk”, vai arī uz priekšu “kā viss varētu būt”. Tu esi atslēgts no Pasaules, vientuļš un sauc pēc palīdzības…

Stop! Apstājies! Atelsies!

Viss notiek tieši tā, kā tam tieši šobrīd jābūt. Nav nekādas kļūdas!

Visumā nekas nevar “aiziet grīstē”. Dzīve “nepareizi” rit tikai mūsu domās. Izkāp no savas pagātnes un nākotnes  filmas, no laika un telpas, un pagriezies ar seju pret šo svēto mirkli, vienīgo, kas ir…

Atceries par savu klātrbūtni Šeit un Tagad

Sajūti, kā pulsē tavs ķermenis. Kā joņo tava Sirds, kā izplešas un saspiežas krūtis. Sajūti!

Sajūti nevaldāmo Spēku, kas tagad tevi piepilda, atdzīvina un kļūst par tevi.

Sajūti ar kājām Zemi. Zini, ka nākamais solis būs tieši no šejienes, šīs patiesās Zemes vietas.

Atslābsti nākamā soļa neziņā, pirms tas ir sācies. uzticies savai nespējai uzticēties – tieši tagad.

Esi šeit. Jā, šeit! Tava Sirds ir salauzta, tavi sapņi izplēnējuši, taču tu vienmēr atrodies savā vajadzīgajā Dzīvei vietā.

© Džefs Fosters
Tulkoja: Ginta FS

Cilvēki ar plaisu

plaisa

Ja no pirmā trieciena krūzīte paliek vesela, otrais, pat ne tik ļoti spēcīgs, to sasitīs sīkās lauskās.
Krūzīte ir ieplaisājusi, kaut arī plaisas nav redzamas. Ar cilvēkiem ir tāpat.

Gadās, ka vienu triecienu cilvēks var izturēt un pārciest. Un it kā nekā briesmīga.
Taču vajag vēl tikai vienu, pat ne tik spēcīgu un sirds var salūzt.
Ieplaisājušu cilvēku ir tik daudz.
Un apkārtējie brīnās: ko tu tik ļoti baidies? Ko tu drebi, bālē un šausminies? Ko tu turies pie tā cilvēka!? Pameta un pameta. Tas taču pat labi!
Bet šo cilvēku reiz pameta māte. Atdeva vecmāmiņai vai internātā.
Viņu jau vienreiz nodeva tuvākais un viņš ļoti cieta.
Pat tad, ja mamma atgriezās. Pieredze palika. Atmiņas par ciešanām.

Un, lūk, cilvēks uztraucas par naudu, baidās zaudēt darbu, pat to, kas nav īpaši labs.
Jo reiz viņš pārcieta nabadzību. Tādu nabadzību, kuru bail pat atcerēties.

Un tā pieredze liek viņam trīcēt un baidīties – viņš ļoti labi atceras, kā tas bija, kad nebija ko ēst bērnībā vai jaunībā. Un, cik ļoti bija kauns nēsāt novalkātas drēbes.

Vai arī uztraucas par tuviniekiem. Par bērniem ļoti uztraucas. Tas ir nenormāli! Tā nevajag!
Bet reiz viņš zaudēja savu bērnu – lūk, arī trīc un dreb, un baidās vēlreiz ko tādu pārdzīvot.

Tie, kuri pārcietuši zaudējumu un ciešanas, lieliski zin, ko tas nozīmē.
Viņi zin par plaisu.
Bet apkārtējie nezin.

Un ir neapdomīgi tādam cilvēkam dot “psiholoģiskus” padomus: pamet viņu! Izdzen viņu!

Pamet darbu, var izdzīvot arī bez naudas!
Labāk badoties, nevis vergot!

Ļauj bērnam izslimoties, kļūs stiprāks! Ko tu visu laiku baidies!

Nebaidies, ka tevi pametīs, labāk būt vienam nekā ar to, kas pagadās!

Tā runā tie, kuri nepazaudēja, nebadojās, nedzīvoja trūkumā, neraudāja vientulībā, kuri nezin, ko nozīmē sāpes, skumjas, zaudējums. Un negrib zināt.

Bet uzzinās, diemžēl, jo dzīve ir traumatiska. Un plaisas ar laiku rodas ikvienam.
Tāpēc ir svarīgi saudzīgi izturēties pret cilvēkiem, lai nesalauztu sirdi….
Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Divas sievietes – divas attieksmes pret dzīvi

183382_189657864407612_4969701_n

Ir sievietes, kuras lielāko daļu savas dzīves ir smaidīgas, dzirkstošas un izstaro laimi. Arī viņām ir periodi, kad ir skumjas un dažādi sarežģījumi, taču tie ir garāmskrienoši un īslaicīgi..

Bet, diemžēl, ir arī tādas sievietes – un viņu mūsu valstī ir vairums, kuras mūžigi ir neapmierinātas ar savu dzīvi, bieži nogurušas (gandrīz vienmēr) un pieradušas to vien darīt, kā pārvarēt problēmas.

Ar ko tad atšķiras šo divu sieviešu tipu ieradumi?
Un vienkāršs jautājums: kas jādara, lai justos laimīgāka un dzīvotu pilnasinīgāk?

1. Kurp tu dodies

Tām sievietēm, kuras mīll dzīvi un dzīve mīl viņas, vienmēr ir savs ceļš ejams, plāni un mērķi, un viņas droši iet pa šo ceļu.

Tās, kuras mūžīgi ir nogurušas, seko svešiem ceļiem un apmierina apkārtējo vajadzības. Viņām svarīgs ir apkārtējo viedoklis, bet pašu viedoklis balstīts uz “man jādara” un “tā vajag”.

2. Vide

Sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, apkārt ir pozitīvi, optimistiski noskaņoti cilvēki – tendēti uz attīstību.

“Nogurušām sievietēm” blakus vienmēr ir vieni vienīgi “upuri” ar problēmām, kas vienmēr sūdzas par dzīvi. Tur ir pieņemts vienam otru žēlot, bet par priekiem nav pieņemts runāt – “lai nenoskauž”.

3. Sabalansēta pārliecība par sevi

Sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, nav galējību – lepnības vai nekā. Labāk harmonija un līdzsvars (zinu, ko un kā es daru, jo esmu psiholoģiski vesela, zinu savas robežas un tiesības).Cieņa pret sevi un sapratne par to, ka apkārtējie cilvēki ir labi. Viņas ir sevi mīlošas un pateicīgas, attiecīgi spēj mīlēt savus tuvākos. Viegli un ar prieku saka komplimentus un dalās savā priekā.

Bet “nogurušas sievietes” krīt galējībās – te viņa ir lepna un augstpratīga, te atkal jūtas nekāda.

4. Attieksme pret kritiku

Tām sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, ir ieradums salīdzināt sevi tikai ar sevi vakarējo un individuāli attīstīties – strādāt ar sevi.

Bet “nogurušām sievietēm” ir ieradums salīdzināt sevi ar citiem, tā skaužot un pašapliecinoties: jo kādam ir vēl sliktāk.

5. Gaidas

Tās sievietes, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, neko negaida un nepieprasa no citiem, viņas prot mierīgi palūgt, un pilnībā pieņem to, ka viņām kāds var arī atteikt. Viņas prot pašas apmierināt savas vēlmes veselīgā veidā.

Bet “nogurušas sievietes” gaida, kad viņu vajadzības apmeirinās kāds cits. Un tad, ja kāds atsaka – apvainojas, un krāj sevī pretenzijas un aizvainojumus. Viņām ir pazemojoši prasīt.

6. Ne piedot, bet pieņemt

Tām sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, nav jēdziena “piedot”. Ir jēdziens “pieņemt un saprast” otru cilvēku. Nevienam nav vajadzīga nekāda piedošana, vienkārši katrs uz dzīvi skatās savādāk. Piedot, tas nozīmē, ka esat uz kadu apvainojusies, bet šīm sievietēm nav raksturīgi apvainoties.

Savukārt “nogurušām sievietēm” ir ieradums apvainoties, un pēc tam, labākajā gadījumā, tērēt milzīgi daudz enerģijas, lai savā iekšējā teātrī piedotu. Pie kam, katrā izdevīgākajā brīdī atkal atcerēties par ko apvainojies, un savam apvainotājam to nemitīgi atgādināt.

7. Darbības un sarunas

Tām sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, ir ieradums darīt, nevis pa tukšo runāt. “Nevar ar vārdiem no sevis izdzīt problēmas, kuras radušās darbību rezultātā”. Ieradums domāt, ka viss ir atrisināms, ir tikai svarīgi atrast veidu “kā” un atrast ceļu un resursus. Un, protams, no visām problēmām “izvilkt” kādu mācību savai pašas pieredzei.

Bet “nogurušām sievietēm” ir ieradums daudz runāt par to, kas un kā būtu jādara, bet maz darīt  Atlikt uz velāku, taisnoties par savu aizņemtību un problēmām.

8. Būt SIEVIETEI

Tās sievietes, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, pilnībā apzinās ,ka ir sievietes un tas ir viņu resurss un sūtība. Viņas rūpējas par sevi, savu izskatu un veselību. Viņām piemīt gribasspēks un vēlme būt spožām un dzīvām. Visu to viņas dara katru dienu – ar prieku, pateicību un, pirmkārt, sevis dēļ.

Bet “nogurušas sievietes” šo ieradumu rūpēties par sevi uztver kā smagu nastu, kas jānes kāda cita dēl, ne sevis.

9. Atbildība

Tām sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, ir ieradums vienmēr uzņemties pašām atbildību par savām darbībām, sajūtām un domām.

Bet “nogurušas sievietes” šo atbildību noveļ uz citu pleciem.

10. Attieksme pret pagātni

Tām sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas ir ierasta lieta no pagātnes paņemt vien plusus. Mācīties no savām kļūdām, un teikt sev: “Labi, ar mani tā notika, taču es izdarīju secinājumus un saņēmu vērtīgu mācību. Plusi ir ikvienā situācijā”

Bet “nogurušām sievietēm” ir ieradums ciest par pagātnē izdarītajām kļūdām un nenovērtēt tās mācības. “Ja vien es tad būtu….., tad šodien man būtu….”.

Ikvienai no jums ir iespēja kļūt par sievieti, kura mīl dzīvi un dzīve mīl viņu! Lai veicas!

Autors: Lilija Ļevicka – Poļakova
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: GInta FS