Visam patiešām ir sava cena…

bagatiba2

Frāze «visu var nopirkt un visu var pārdot» mūsu apziņā ir iesēdusies jau sen. Un arī mīlēt noteikti vajag par kaut ko īpašu?
Mūsdienu sabiedrības vairums uzskata, ka visam ir sava cena. Veselībai, labam izskatam, izglītībai, dzīvesvietai un atpūtai. Mēs pērkam maizi, kefīru, spagetti un tīru ūdeni. Akcijas, nekustamos īpašumus, franšīzes, ceļojumus, karu un mieru. Mēs maksājam par stāvvietu, apkuri un internetu. Iegādājamies fitnesa zāles abonentu un vietu ārpilsētas klubā. Apmaksājam reklāmu Facebook, stomatologa vizīti un bankas pakalpojumus. ASV par naudu var noalgot sievu, vīru un pat veselu ģimeni. Ķīnā par 5 dolāriem var nopirkt līdzjūtību. Jeruzālemē par miljons dolāriem – vietu Olīvu kalnā.

Kam nav cenas?

Mana klasesbiedrene jau no bērnības bija pieradināta pie preču-naudas attiecībām. Viņai apsolīja velosipēdu par to, ka viņa bez trijniekiem pabeigs ceturksni. Braucienu uz jūru tad, ja izlasīs “Karu un mieru” un šopingu, ja sakārtos savu istabu. Viņa cītīgi visu izpildīja un saņēma savas apsolītas balvas. Tādā veidā viņa kļuva par dārga auto īpašnieci, saņēma dāvanā dzīvokli elitārā rajonā, mājas kinozāli un oriģinālo Burberry mēteli.

Meitene bija radusi pie šāda jautājuma uzstādījuma (dots pret dotu, pakalpojums pret pakalpojumu), un nespēja iedomāties, kā gan kāds viņu varētu mīlēt bez aktīvas naudas vienību kustības.
Mīlēt tikai par to, ka elpo, žāvājas,domā un ģērbjas vienkāršā mājas kleitā, nevis spīdoši nokārto kandidāta disertāciju. Mīlēt, kad smejas un raud, klausās klaviermūziku, ko sarakstījis kurlais Bēthovens, smilkst no galvassāpēm, vai slepus skatās multenes par sniegavīru-pastnieku un no plastilīna lipina alpu vijolītes.

Mīlēt taču noteikti vajag par kaut ko īpašu. Par to, ka atvēŗa savu salonu. Vinnēja tenderi, iemācījās arābu valodu. Nopirka zemes gabalu uz Marsa. Izdomāja bezskaņas piena atsūcēju ar iemontētu saldējamo kameru un patentēja selfija stick statīvu ar iebūvētu deserta karoti. Vārda «bezmaksas» viņas leksikā nebija. Vien termini “barteris”, “darījums” un “līgums”. Vien jēdziens “cena”, un tieši tāpēc arī vīrieši viņas dzīvē parādījās tikai un vienīgi ar cenu zīmi kaklā.

Pirms pāris gadiem viņa iemīlējās kādā no populāra vokālā šova finālistiem. Puisis izradījās gudrs, talantīgs, harizmātisks, lielisks seksā un ļoti nabags – kā baznīcas žurka. Viņa to apģērba no galvas līdz kājām. Aizveda uz Romu, parādīja viņam Santorīni ar zilajiem ģimeņu baznīcu kupoliem un ūdens šovu Lasvegasā. Atrada viņam labu producentu, dargu stilistu un horeogrāfu. Iemācīja pieklājīgi izskatīties filmēšanas kadrā. Izmainīja matu griezumu, piekoriģēja akcentu un sāka gaidīt pelnītās atbildes jūtas. Tikai puisis izrādījās diezgan vēss, pieklājīgs, bet tāds viegli attālināts. Paralēli satikās ar savu kursabiedreni un par savas patroneses naudu vadāja to uz kalniem un jūru.

Frāze «visu var nopirkt un visu var pārdot» mūsu apziņā ir iesēdusies jau sen. Japānā jau sen ir aktieri, kuri par 240 dolāriem lūdz piedošanu. Jūtas štatā var noīrēt mīļu kucēnu, bet Austrālijā – vecmāmiņu

Ir cilvēki, kuri par naudu ir gatavi mūsu vietā stāvēt rindās, kopt mūsu mājdzīvniekus, būt mūsu personīgie paparacci. Telot draugu, brāli, dēlu vai mīļāko. Kā saka Stīvens Kings: “kāda cena, tāda arī vīnam garša”. Tā kā, iespējams, patiešām visam ir sava cena.
Taču, kā būt ar to, kam cenas nav?

Avots: econet.ru
© Irina Govoruha
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Advertisements

Pārmaiņas pēc 40

feja4

Savos 37 gados es nedomāju, ka 40 ir tas, kas ar mani var notikt. Dzīve aiz šīs robežas man šķita nereāla. Taču, kad tas notika, tā pārspēja visas manas gaidas. Tagad visām jaunajām meitenēm, kuras vēl nav sasniegušas šo robežu, es piedāvāju apbruņoties ar pacietību, jo līdz visam – pašam labākajam ir atlicis pavisam maz. Zinošs, tātad apbruņots,un es ar lielāko prieku atvēršu priekškaru uz to, kas tevi sagaida tālāk. Vienkārši – esi gatava! Raksta Jeļena Kļimenkova.

1. Tu atbrīvosies no ilūzijām, un pārstāst ticēt labajai fejai, kas atnāks un ar savu burvju nūjiņu izmainīs Tavu dzīvi. Tu pati  varēsi  kļūt par šo feju.

2. Gaisa pils var sabrukt. Taču tev būs laiks sev uzcelt jaunu. Uz drošiem pamatiem, ar visām ērtībām un mūsdienīgu komunikāciju sistēmu. Un skatu pa logu tu varēsi izvēlēties pati.

3. Tu varēsi atvadīties no vecās mīlas. Bet varēsi sastapt jaunu.

4. Tu riskē palikt bez darba. Taču tev parādīsies iespēja atrast to darbu, par kuru sapņoji.

5. Pēc 40 ir ļoti liela iespēja, ka tu vairs nebūsi “labā meitene”, bet kļūsi par sevi pašu – “īsto”, nebaidoties ar to aizvainot apkārtējos.

6. Pats bīstamākais pec 40, ir iespēja uzzināt savu patieso cenu. Un iemācīties ar to dzīvot.

7. Un beidzot briljanti, kašmirs un viss dabīgais – tagad ir leģitīms un tev svarīgs. Tāpat kā zīdainim pamperi un radioaukle.

8. Tas, ko tu atliki uz labākiem laikiem, noteikti tiks realizēts, jo tu iemācīsies dzīvot šeit un tagad.

9. Eksistē risks, ka tu sevī atklāsi talantus, par kuriem agrāk nebiji pat nojautusi. Nē, es nerunāju par meistarību seksā. Kaut arī tas nav izslēgts.

10. Daudzi sakari pārtrūks. Bet nav vērts raizēties. Tev radīsies jauni, ne mazāk interesanti. Pat mūžzaļie koki kādreiz nomet savas lapas, bet veco vietā vienmēr parādās jaunas.

11. Tu uzzināsi to, ko agrāk nezināji. Un, iespējams, tas nemaz nav kāds pasaulīgs noslēpums. Taču šīs zināšanas pārmainīs tavus iesīkstējušos uzskatus par dzīvi.

12. Iespējams, mainīsies tavas vērtības un vēlmes  Un tu nomainīsi diskotēku uz operu un hamburgerus uz salātiem. Vai otrādi – un tas ir normāli.

13. Tava atmiņa kļūs izvēlīgāka. Atcerēties jauno būs grūtāk, bet interesantāk. Taču, ja godīgi, arī jaunībā nemaz tik ļoti necentāmies iegaumēt visu, ko mums mācīja.

14. Tev būs daudz vairak iespēju izskatīties labāk, svaigāk, modernāk un veselākai. Tavās rokās taču ir tā pati burvju nūjiņa, kura ir katrai normālai fejai.

15. Tagad tev ir daudz vairāk iespēju kļūt par valsts prezidenti, kā jebkad agrāk. Tas taču ir lieliski, vai ne? Un frāze: “mana pieredze saka…” vairs neizsauks protesta vilni, lai ko arī tu neteiktu, ja vien tas nav dialogs ar vīramāti:)

Bet, ja nu gadījumā izradīsies, ka tava burvju nūjiņa ir pazudusi vai salauzta, neatmet cerības atrast jaunu….pēc 50. Brīnumi taču notiek – tiem, kuri brīnumiem tic!

Autors: Jeļena Kļimenkova

Tulkoja: Ginta FS

Zini sev cenu!

gredzens3

Reiz pie Meistara atnāca jauns cilvēks un teica:

– Es atnācu pie Tevis, jo jūtos tik niecīgs un nevērtīgs, ka man negribas dzīvot. Visi apkārt man saka, ka esmu neveiksminieks, muļķis un nekam nederu. Lūdzu, Meistar, palīdzi man!

Meistars uzmeta aci jauneklim un steidzīgi atbildēja:

– Atvaino, bet es šobrīd esmu ļoti aizņemts un nekādīgi nevaru Tev palīdzēt. Man steidzīgi jānokārto kāda svarīga lieta – un, nedaudz padomājis, piebilda: – Bet, ja Tu piekritīsi man palīdzēt manā lietā, es labprāt palīdzēšu Tavā.

– Jā, labprāt, Meistar! – noburkšķēja jauneklis, skumji nodomājot, ka viņu atkal atstumj otrajā plānā.
– Labi – teica Meistars un novilka no sava pirksta nelielu gredzenu ar skaistu dārgakmeni.

– Paņem zirgu un dodies uz tirgus laukumu! Man steidzami jāpārdod šis gredzens, lai atdotu parādu. Pacenties par to saņemt ne mazāk kā vienu zelta monētu, nekādā gadījumā nepārdod to lētāk! Jāj un atgriezies pēc iespējas ātrāk! Jauneklis paņēma gredzenu un aizjāja.
Tirgus laukumā viņš sāka piedāvāt gredzenu tirgotājiem – tie no sākuma ar interesi aplūkoja to, taču, izdzirdot cenu, zaudēja jebkādu interesi. Vieni atklāti smējās jauneklim sejā, citi vienkārši aizgriezās. Un tikai viens padzīvojis tirgotājs laipni viņam paskaidroja, ka zelta monēta ir pārāk augsta cena par tādu gredzenu un par to, labākajā gadījumā, viņš var nopelnīt vara monētu, nu pašā labākajā gadījumā – sudraba.

Izdzirdējis šos večuka vārdus, jauneklis ļoti noskuma, jo atcerējās Meistara rīkojumu: nekādā gadījumā neatdot gredzenu par zemāku cenu kā zelta monēta. Apstaigājis visu tirgu un piedavājis gredzenu vismaz simtam tirgotāju, puisis sēdās zirga mugurā un devās atpakaļ pie Meistara. Nomākts un sadrūmis viņš iegāja pie Meistara.

– Meistar, es nevarēju izpildīt man uzticēto uzdevumu, – viņš skumji teica. Labākajā gadījuma par gredzenu es varēju nopelnīt pāris sudraba monētas, taču Tu liki to pārdot par vismaz vienu zelta? Bet tik šis gredzens nemaksā.

– Tu nupat pateici ļoti svarīgus vārdus, Dēls! – atsaucās Meistars. – Pirms grasījies to pārdot, būtu bijis labi noskaidrot tā patieso vērtību! Un kas gan var noteikt labāk tā patieso vērtību, ja ne Juvelieris? Dodies, Dēls pie juveliera un pajautā viņam, cik viņš dotu par šo gredzenu. Taču, lai ko vinš Tev atbildētu, nepārdod gredzenu, bet atgriez to man. Jauneklis atkal sēdās zirga mugurā un devās pie juveliera.

Juvelieris ilgi caur lupu pētīja gredzenu, tad paņēma mazus svariņus, nosvēra to un vērsās pie jaunekļa:

– Nodod Meistaram, ka es šobrīd nevaru viņam par šo gredzenu dot vairāk kā piecdesmit astoņas zelta monētas. Bet, ja viņš dos man laiku, es nopirkšu gredzenu par septiņdesmit zelta monētām, ņemot vērā darījuma ātrumu un svarīgumu.

– Septiņdesmit zelta monētas?! – jauneklis pārsteigts izsaucās, pateicās juvelierim un devās atpakaļ pie Meistara.

– Apsēdies, – teica Meistars, noklausījies jaunekļa iedvesmojošo stāstu. Un zini, Dēls, Tu arī esi tas pats gredzens. Vērtīgais un neatkārtojamais! Un novērtēt Tevi var tikai īsts eksperts. Tad kāpēc Tu staigā pa tirgu, gaidot, ka to izdarīs pirmais garāmgājējs?

Tulkoja: Ginta FS