Kā mēs savā dzīvē visu pievelkam

1. Mēs savā dzīvē pievelkam tos notikumus, kurus paši pasaulē translējam ar savu emocionālo stāvokli

Ko tas nozīmē?
Katra doma mūsu galvā ietekmē mūsu kopējo emocionālo stāvokli, savukārt tas ir kā magnēts visam, kas mums ir. Tieši tā, izstarojot prieku, mēs pievelkam tos cilvēkus, kuri neapzināti uztver to kā enerģijas pārpilnību. Piedzīvojot negatīvas emocijas, ko izraisa naudas trūkums, vientulība, slimības, gluži otrādi, mēs zemapziņā vēlamies baroties no kāda cita enerģijas. Un apkārtējie to jūt un, pat ja sākumā piedalās mūsu dzīvē, ar laiku neapzināti attālinās no mums, lai neizraisītu savu resursu izsīkšanu.

2. Mūsu emocionālās reakcijas atbildes notikumi ne uzreiz pievelkas

Bioenerģētiķi uzskata, ka starp iedomāto un relitātē iemiesoto periods ir 40 dienas. Ar mums notiek tas, ko mēs sevī iesējām (izdzīvojām sajūtu) pirms 40 dienām. Tāpēc ļoti bieži mēs neredzam sakarību starp cēloņiem un sekām. Tomēr šī saikne ir. Un no šejienes 3. noteikums.

3. Lai atrastos pozitīvā stāvoklī un to izstarotu, ir nepieciešams pārprogrammēt savu pagātni

Skolas gadu negatīvā pieredze ir emociju ieprogrammēta jau zīdaiņa vecumā. Bet zīdainis veidojas no viņa vecāku emocijām. Pagātnes pārprogrammēšana burtiski visu maina: neironu saites smadzenēs, cilvēka hormonālo fonu, uzstādījumus, temperamentu.
Pagātnes pārprogrammēšanas mērķis ir radīt tādu savas dzīves uztveri, kurā tu jūties mīlēts, iekārots, spēcīgs un nozīmīgs. Tātad tu to translē pasaulei. Šādas pašsajūtas nepārtraukta izstarošana ir pastāvīgu labvēlīgu notikumu pievilkšanās garantija.

4. Nesteidzini sevi! Ļauj iepauzēt starp sajušanu (ģenerēšanu) un vēlamā notikuma notikšanu

Gaidas ir emocionāls stāvoklis, kas nozīmē ciešanas slēptā formā. Gaidas nozīmē to, ka šobrīd cilvēks nav laimīgs. Tātad viņš tieši tagad iesēj ciešanu sēklas, kas uzdīgs pēc 40 dienām.

5. Spēja atlaist un nepieķerties ir galvenā cilvēku-uzvarētāju prasme dzīvē

Atlaišana ir ļoti jaudīga prakse. Tā iespējama tikai pie noteikuma, ja cilvēks dzīvo nevis sistēmā “gribu saņemt”, bet daudz viedākā – “vēlos dot”. Tieši dodošais garantē saņemšanu tam, kas atdod.

6. Atdošanai jābūt vietā

Nevajadzētu dot to, ko nelūdz. Ar varu pat vislabākie nodomi nevienam nav vajadzīgi. Tāpēc sākumā vajadzētu noskaidrot, ko otram vajag, un tikai tad viņam palīdzēt patstāvīgi nokļūt līdz viņa mērķiem. Cieņa pret otra cilvēka ceļu ir vienīgais veids kā izveidot labas attiecības ar pasauli.

7. Kad tu dod, nav laika gaidīt un ciest

Bioenerģētikā 40 dienas ir tas laiks, kurās iepriekš ieguldītais atgriezīsies. Atdotais sāks atgriezties un nostiprināt pareizi nolikto ceļu – tas arī ir dzīves līdera ceļš.

Avots:PAŠDZIEDINĀŠANĀS
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir cilvēki

Ir cilvēki, kuri, lai arī cik pelnītu, nekad nedzīvos pārpilnībā. Bet ir cilvēki, kuriem būs labklājība, lai arī cik daudz viņiem atņemtu. Un nekas te nav atkarīgs no naudas daudzuma, tikai no attieksmes pret to. Izšķērdēt var visu.

Ir cilvēki, kuri viņiem uzticēto darbu neizdarīs vienalga, cik viņiem par to maksās. Bet ir cilvēki, kuri savu darbu izdarīs pat tad, ja viņiem par to nemaksās. Un atkal, stāsts nav par naudu, bet par cilvēka attieksmi pret darbu. Lai neko nedarītu, atrunas atradīsies vienmēr.

Ir cilvēki, kuri visu mūžu čīkst par to, ka slikti dzīvo. Un viņi patiešām dzīvo slikti – pat tad, kad viņiem ir viss labai dzīvei. Bet ir cilvēki, kuri vienmēr dzīvo labi, pat tad, ja viņiem nekā nav.

Un materiālajam te nav nozīmes.

Tikai cilvēciskajam.

Eldars Ahadovs “Esība”
​​​​​​​Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es jums novēlu vienmēr saglabāt cilvēcību 🙂  

Tu esi bagāts!

Pārpilnība nav nauda tavā bankas kontā, ne arī plauktos gulošas trofejas, ne regālijas aiz tava vārda, ne tavu sasniegto mērķu saraksts, ne to cilvēku skaits, kuri tevi apbrīno, ne arī tavs ideālais ķermenis.

Pārpilnība ir tava saikne ar katru ieelpu-izelpu, tavs jutīgums pret visu ķermeņa sajūtu un emociju mirguļošanu. Tā ir sajūsma, ar kādu tu baudi esošo mirkli, prieks, ar kādu tu sagaidi katru jaunu dienu.

Pārpilnība ir sevis kā klātesamības zināšana, kas rada un liek kustēties pasaulēm. Tā ir tava atvērtā sirds un tas, cik dziļi Mīlestība tevi skar katru dienu. Tā ir tava gatavība pieņemt sevī visu, kas jāpieņem. Tas ir katra rīta svaigums, kas brīvs no pagātnes atmiņām vai melīgām gaidām.

Pārpilnība ir spēja sajust pēcpusdienas vējiņu uz sava vaiga un saules siltumu sejā.

Tā ir tava tikšanās ar otru cilvēku godīguma un ievainojamības telpā, pirms visiem individuālajiem dzīves stāstiem. Tā ir tava sakņu sajūta šeit un tagad, zināšana par to, ka tu vienmēr esi Mājās, neatkarīgi no tā, kas notiek un tā, ko tu iegūsti vai zaudē.

Pārpilnība ir pieskaršanās dzīvei mirklī, kad tā tiek radīta, bez atskatīšanās pagātnē. Tā ir vēdera muskuļu kustība elpojot un pateicība par katru ieelpu un izelpu.

Pārpilnībā nozīmē ar svētām trīsām paklanīties un smieties par stāstiem, kurus stāsta, arvien dziļāk iegrimstot mierā. Ta ir vienkāršība. Tā ir labestība. Pārpilnība esi tu pirms katra saullēkta, svaigs, atvērts, gatavs…. un atmodies.

Draugs, tu esi bagāts! Cik tu esi bagāts!

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas tad mums īsti pieder?

pateicība555

Priekšstats par to, ka man pieder vēl kaut kas, izņemot manu iekšējo pasauli, ir kļūdains. Mēs pat savu ķermeni nevaram kontrolēt. Tajā praktiski visi procesi notiek bez mūsu apzinātas līdzdalības. Patiesībā šis ķermenis mums vienkārši ir “izsniegts”, un mēs to lietojam, lai risinātu kaut kādus savus uzdevumus. Apmaiņā pret to, mums pret savu ķermeni ir jāizturas atbildīgi – tas jākopj, jāmazgā, jābaro, laikā jānoliek gulēt un no rītiem jāvingrina.

Austrumu filozofijā viss dzīvē tiek uztverts kā Radītāja dāvana. Un nav nekas, pret ko būtu attieksme “tas ir mans”.

Ja man ir draugs, tātad man ir jāveido ar viņu attiecības, jāieguldās tajās. Vai tādēļ draugs ir kļuvis par manu īpašumu? Taču, nē, viņš drīkst gan aiziet, gan nodot, gan distancēties vai gluži otrādi, kļūt tuvāks man.

Ja man ir darbs – tā atkal ir Radītāja dāvana. Pateicoties darbam man ir nauda dzīvei un, strādājot, es esmu noderīgs sabiedrībai. Un apmaiņā pret to, es savu darbu daru atbildīgi un ar pilnu atdevi.

Ja man piedzimst bērns, viņš nepieder man. Viņu man ir uzticējuši, lai es viņu izaudzinātu tik labi, cik vien spēju un kādas ir manas iespējas.

Kad visu, kas man uzticēts, es pieņemu ar pateicību, man dod absolūti visu, kas man vajadzīgs, tāpēc, ka es esmu pierādījis, ka spēju būt atbildīgs par visu man uzticēto.

Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārpilnība atnāk tikai tiem, kam tā jau ir

pārpilnība32

Tas, kas tu tavuprāt esi ir ļoti cieši saistīts ar to, kā citi izturas pret tevi.

Ļoti daudzi žēlojas, ka pret viņiem izturas nepietiekami labi: “Mani neciena, man nepievērš uzmanību, mani neslavē, man nepateicas, mani neatzīst. Ar mani nerēķinās.” Bet tad, kad kāds izturas pret viņiem labi, tad viņi to tur aizdomās par kaut kadu slēptu motivāciju un domā: “Apkārtējie grib ar mani manipulēt, grib mani izmantot. Mani neviens nemīl.”

Viņi sevi uzskata par “trūcīgo mazo “es””, kura vajadzības nekad netiek apmierinātas.

Tā ir galvenā sevis uztveršanas kļūda, kas izsauc funkcionālus traucējumus it visā, kas skar viņu attiecības. Viņi ir pārliecināti, ka pašiem nav ko atdot, un, ka pasaule un apkārtējie viņiem nedod vajadzīgo. Visas viņu realitātes pamatā ir kļūdaina izpratne par to, kas viņi ir. Un tas bloķē visas situācijas un saindē ikvienas attiecības.

Ja doma par trūkumu – vai tā būtu nauda, atzinība vai mīlestība – ir kļuvusi par daļu no tā, kas tu domā, ka esi, tu vienmēr jutīsi trūkumu.

Tā vietā, lai justu pateicību par to labo, kas jau ir tavā dzīvē, tu redzi tikai to, kas trūkst. Patiesībā, ja tu uzskati, ka pasaule tev atsaka, tātad tas nozīmē, ka tu atsaki pasaulei. Tu tai atsaki, jo uzskati sevi par maziņu, kuram nav ko atdot.

Divas nedēļas praktizē šo un vēro, kā tas maina tavu dzīvi.

Kad tev šķiet, ka cilvēki tev atsaka – uzslavas, novērtējumu, palīdzību, mīlošas rūpes utt, – dod viņiem to! Tev tā nav? Tad rīkojies tā, it kā tev tas būtu un tas atnāks. Un drīz pēc tam, kad sāksi atdot, tu sāksi saņemt.

Tu nevari saņemt to, ko neatdod. Izejošā plūsma nosaka ienākošo.

Domājot par to, ka pasaule tev kaut ko atsaka, zini, ka patiesībā tev jau viss ir, bet, kamēr tu pats neļauj tam izplūst uz āru, tu pat nespēj uzzināt, kas tev ir. Tā arī ir pārpilnība.

Likums par to, ka izejošā plūsma nosaka ienākošo ļoti spilgi ir izpausts Jēzus spēcīgākajā tēlainajā frāzē: “Dodiet un jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros”.

Pārpilnības avots neatrodas kaut kur ārpusē. Tā ir daļa no tā, kas tu esi. Tomēr sāc ar pateicību un tās pārpilnības atzīšanu, kas atrodas ārpusē. Ieraugi dzīves pilnību visā, kas tevi ieskauj. Ar savu ādu sajūti saules siltumu, priecājies par ziediem pie puķu veikala, nokod sulīgu augli vai izmirksti līdz pēdējai vīlītei, izbaudi no gaisa krītošās ūdens šaltis.

Dzīves pārpilnība ir uz katra soļa. Pateicība šai pārpilnībai, kas tev apkārt, atmodinās to pārpilnību, kas snauž tevī.

Izlaid to, ļauj tai plūst. Kad tu uzmaidi garāmgājējam, notiek neliela enerģijas izplūde. Tu atdod. Biežāk uzdod sev jautājumu: “Ko es varu šeit atdot; kā es varu pakalpot šim cilvēkam, šai situācijai?” Tev nav jābūt nekādam īpašumam, lai justos pārpilnībā, kaut gan tad, ja tu jūti pārpilnību sevī, tad tā noteikti arī atnāks lietu veidolā.

Pārpilnība atnāk tikai tiem, kam tā jau ir. Tas, iespējams, šķiet netaisnīgi, taču tā tas ir. Gan pārpilnība, gan trūkums ir tavs iekšējais stāvoklis, kas sevi izpauž tavā realitātē.
Jēzus to pauda sekojoši:

“Jo kam ir, tam tiks dots, un tam būs pārpilnība; bet, kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas tam ir.”

Autors: Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā mums nav

trukums

Man, lūk, iepatikās viens psihologs. Viņš kādai kundzei, kura sūdzējās un uzskaitīja to, kā viņai nav, pateica kādu ļoti pozitīvu lietu.

Īstu draugu nav. Labas algas nav. Nav pieklājīgas mašīnas. Nav cienīga dzīvokļa. Vairs arī jaunības nav. Un nav arī cerību kādreiz dzīvē visu to iegūt.

Un tads apaļīgs, patīkams psihologs ar bārdiņu sakārtoja brilles un labvēlīgi teica: protams, jums daudz kā nav. Un šo sarakstu var turpināt. Nav arī smagas un neārstējamas slimības. Nav miljoniem lielu parādu. Nav atbildības par kādu slimu radinieku vai vājprātīgu vectētiņu. Nav kupra. Un nav invaliditātes.

Ļoti daudz kā jums nav. Un, ja mēs pierakstītu visu, kā jums nav, tad garastāvoklis momentā uzlabotos.

Un radīsies arī cerība, ka šo lietu ne tikai nav, bet nekad arī nebūs. Un kundze padomāja un prātā pārskaitīja to visu un pasmaidīja.
Tā kā mums ļoti daudz kā nav. Un arī nevajag. Bet visu parējo var nopelnīt, uzlabot, saņemt dāvanā vai arī kadu laiciņu mierīgi bez tā iztikt. Nekā briesmīga. Galvenais, ka dzīvs un vesels. Un lai mīļie un tuvie būtu dzīvi un veseli. Un tas jau ir labi. Ar to arī sāksim, kā sacīt, uzskaitīt to, kā mums nav…

Novērtējiet to, kas jums ir un esiet pateicīgi!

Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nauda un Dievs

zari saknes

Atsevišķos dažu reliģiju hierarhijas attīstības posmos cilvēki pamanīja, ka daudzi cilvēki, kuriem ir nauda un materiālie labumi, gala rezultātā aizmirst Dievu. Par viņu Dievu kļūst nauda un šie labumi. Ņemot verā to, ka reliģijas mērķis ir aizvest cilvēku pie Dieva, tad tie izplatīja pārliecību, ka bagātam cilvēkam grūti nokļūt Debesu valstībā. Tādā veidā ļoti daudzi pieņēma šo pārliecību, ka bagātie nenonāks Debesīs.

Ņemot vērā to, ka mēs visi dziļi sirdī esam garīgi, pat tie, kuri uzskata, ka tādi nav, mēs visi meklējam Dievu. Un lai to atrastu, mums būtu jāiemācās viena lieta: arī tad, kad tev ir pietiekoši daudz naudas, dzīvot nevis tās dēļ, bet arī nesatraukties par to, ka tā varetu nebūt un, ka to varētu pazaudēt.

Labklājība nozīmē pārliecību par to, ka pat tad, ja tu kaut ko zaudē, tu vienmēr to vari sev atgriezt. Tāpēc mums ir jāiemācās dzīvot materiālo labumu ieskautiem, tomēr nepieķerties tiem.

Diemžēl vairums cilvēku turpina dziļi dvēselē ticēt tam, ka bagātam būt ir kaut kas slikts. Un, ņemot vērā to, ka ar mums notiek tas, kam mēs ticam, tad nav nekāds brīnums, ka materiālajā pasaulē vairumam cilvēku ir ļoti grūti dzīvot labklājībā.

Kas tad jādara, lai vienlaicīgi varētu dzīvot garīgā, emocionālā un finansiālā labklājībā un pārpilnībā?
Kad tu runā par garīgo labklājību, tu droši vien ar to domā: “Kā būt garīgam cilvēkam, dzīvojot šajā emocionālajā un finansiālajā labklājībā?” Tas ir iespējams, ja tu pieņemsi ideju par to, ka tev IR tādas tiesības. Ņemot vērā to, ka mūsu būtība ir Dievs, tad paužot sevi kā cilvēciskas būtnes, mums visiem ir tiesības uz pilnvērtīgu laimi visās jomās. Dievs, būdams tīra Mīlestība, vēl mums visiem tikai mīlestības, harmonijas, prieka piepildītu dzīvi. Un tas nozīmē, ka tad, kad mēs piedzīvojam kaut ko citu, tas nozīmē, ka esam aizmirsuši Dievu.
Vēl bez patiesības par to, ka Dievs ir Mīlestība, darbojas cēloņu un seku likums, kuram pakļauta visa dzīve uz planētas, un atbilstoši tam, mēs arī pļaujam to, ko esam iesējuši.

Patiešām, ņemot verā to, ka esam cilvēki, mums visiem piemīt brīvā griba, spēja izvēlēties. Un šo, mums uzdāvināto spēju, diemžēl cilvēki izmanto aplam. Vairums cilvēku izvēlas neticēt, ka “Dievs IR Mīlestība” un, ka viņi paši ir pelnījuši labklājību. Tāpēc viņi pļauj ne to, ko vēlas. Viņi pļauj tieši to, kam tic, nevis to, pēc kā tiecas.

Un tikai tad, kad tu Dvēseles dziļumos ZINĀSI, ka tev IR TIESĪBAS uz visu to bagātību, kas atrodas uz šīs Zemes, tikai tad šī bagātība izpaudīsies arī tavā dzīvē.

Ja tu šo bagātību izmantosi tam, lai pietuvotos Dievam, tu noteikti spēsi attīstīt savu garīgo dimensiju un palikt veiksmīgs arī finansiālajā plānā.
Autors: Liza Burbo “Nauda un parpilnība”
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Par to, kā noticēt un praktiski to visu izdarīt, fantastiski un mums saprotamā veidā māca lieliskā skolotāja Inese Prisjolkova un viņas Laimes terapijas seminārs “Nauda un bagātība” ir viens no pieprasītākajiem šāda veida semināriem. Jau pirmdien, 26. augustā plkst. 18:00 E.L Skaistuma studijā (plāksnīte pie durvīm) Lācplēša ielā 22/2. stāvā tiekamies, lai rezultātā notiktu skaistas lietas.

Pieteikties vari šeit:
http://www.pavasarastudija.lv/2019/08/01/laimes-terapijas-seminars-nauda-un-bagatiba-2608/

Mīlestība ir pilnības stāvoklis

piedot sev1

Mīlestība ir pilnības stāvoklis. Tas ir iekšējā spēka stāvoklis, pilnīga apmierinājuma un pārpilnības stāvoklis, kas iziet ārpus mūsu attiecībām ar jebkuru cilvēku.

Pats galvenais jautājums, kurš mums sev būtu jāuzdod ir: “Kā dāvāt mīlestību?”, tā vietā, lai uzdotu jautājumu: “Kur es varu atrast mīlestību?” Ir taču acīmredzams, ka, ja mēs tiecamies dāvat mīlestību, tā noteikti pie mums atnāks, tāpēc, ka šādā stāvoklī mēs uztveram mīlestību kā kaut ko, kas mums JAU piemīt.
Un atbilstoši gluži otrādi, ja mēs meklējam mīlestību kaut kur ārpusē, tā bēgs no mums, jo mēs to uztveram kā kaut ko, kas mums nepiemīt. Mēs meklējam mīlestību ārpusē, pirmkārt, seksuālos partnerus. Taču tā tāpat ir neseksuālā mīlestība pret tuviniekiem un draugiem. Mēs gribam, bet dažkārt pat pieprasām, lai mūs mīlētu, tā vietā, lai pasaulei dāvātu nesavtīgu un bezpersonisku mīlestību.

Mūsu personīgās attiecības mums nes tik daudz problēmas tikai tāpēc, ka mums trūkst patiesas, nesavtīgas Mīlestības. Mēs savās attiecības ar saviem tuviniekiem meklējam tas sajūtas, ko var atnest tikai attiecības ar Dievu.

Daudzi cenšas atrast mūžīgo nemirstīgo mīlestību, bet attiecības starp cilvēkiem ir laicīgas. Nemirstīgas tās var kļūt tikai tad, ja otrā cilvēkā ieraudzīs Dievišķā izpausmi, redzot to kā daļu Dieva.

Neatzīstot Dievu, kurš ir it visā un katrā, mēs nespējam atrast apmierinājumu ne vienā savā saiknē. Mēs dzimstam un nomirstam vieni un saplūst ar otru cilvēku fiziski vai garīgi varam tikai uz īsu brīdi. Taču patiesībā mēs nekad neesam vieni. Mūsu patiesajā “Es” ir visa Visuma apziņa, ir tikai jāvērš savs skatiens uz iekšu – sevī un jāatrod tas.

Patiesas saiknes formējas tad, kad mēs citos cilvēkos un it visā, kas mums apkārt redzam Dievišķo sākumu. Un tāpēc ir jāiziet ārpus visiem ķermeņiem un formām un jānodibina saikne ar Dievu. Taču pieķeroties kaut kam mēs bojājam dzīvi sev un viņam. Pieķeršanās ir tad, kad mēs esam iekrampējušies kādā un neļaujam ne viņam ne sev kustēties dabiskā veidā.
Autors; Rami Blekts
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums: Ginta Filia Solis

 

Ekharts Tolle: domājot, tu problēmas nerisini…

apzinatiba5

Ekharts Tolle ir viens no mūsdienu iedvesmojošākajiem filosofiem.

Dažas svarīgas viņa domas:

1. Domājot, tu problēmas nerisini – domājot tu tās radi.
Risinājums vienmēr rodas tad, kad tu izej no domāšanas un ieej Klusuma stāvoklī un absolūtā Klātesamībā, kaut tikai mirklīgā. Tad, nedaudz vēlāk, kad doma atgriežas pie tevis, pēkšņi notiek radoša atklāsme, kuras iepriekš nebija. Tāpēc atmet pārlieku lielu domāšanu, un tu ieraudzīsi, kā viss apkārt mainās.

2. Tas viss, ko, pēc tavām domām, pasaule nevēlas tev dot, ir tas, ko tu pats nevēlies dot pasaulei.
Pamēģini dažu nedēļu garumā atdot citiem to, kā, tavuprāt, tev pietrūkst. Padalies ar uzslavām, atzinību, rūpēm, paskaties, kā tas izmainīs tavu dzīvi. Tu sapratīsi to, ka patiesībā tev JAU ir viss, par ko tu sapņo, savādāk, kā gan tu varētu ar to dalīties?

3. Pārpilnība atnāk tikai pie tiem, kuriem tā jau ir, tāpēc, ka tā, pirmkārt, ir iekšējais stāvoklis. Atklāt sevī pārpilnības avotu tev palīdzēs Pateicības prakse.

4. Vēlies saprast, kas patiesi ir tavs – atlaid VISU un tavs paliks ar tevi.
Kad tu atmet visas savas gaidas, ka cilvēks, situācija, vieta vai lieta tevi apmierinās, tev būs vieglāk būt šeit un tagad, tāpēc, ka tu vairs negaidīsi nākamo momentu.

5. Vai tev ir nācies redzēt ozolu stresa stavoklī, vai delfīnu nospiestā garastāvoklī, vai vardi, kura cieš no pazemināta pašvērtējuma, vai kaķi, kurš nespēj atslābināties, vai putnu, kas pārņemts ar aizvainojumu? Pamācies no tiem,  kā būt mierā ar to, kas ir!
@Ekharts Tolle
Avots: http://the-golbii.ru
Foto: paxabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Kā vispār var teikt, ka diena ir slikta!

paris

Tas, kas tev ir – tā ir dāvana, ne parāds. Un, lūdzu, pārstāj jaukt!
Tas, kas tev ir šodien – tiek dots avansā nevis parāda dzēšanai. Tev vispār neviens neko nav parādā. Vēl jo vairāk – Dievs! Šī, it kā vienkāršā doma ir pazudinājusi daudzas dzīves. Kaut kādā savas dzīves momentā es pilnībā no savas leksikas izslēdzu vārdu “parādā” un pēc tam arī izsledzu cilvēkus, kuri nemitīgi šo vārdu atkārto. Tev neviens neko nav parādā: ne valsts, ne vecāki, ne draugi, ne daba, ne Dievs!

Viss, kas tev šodien ir – ir tavs vakardienas auglis un avanss par tavu rīdienu. Ja kādam ir kaut kas vairāk, vai mazāk, secinājums uzprasās pats: ar ko gan viņa “vakar” un “rīt” atšķiras no tavējā?

Šodien cilvēki ir tik ļoti koncentrējušies uz to, kas viņiem trūkst un ir – ne tā un, ja pavisam nopietni, tad visa nelaime ir savas dzīves un “tā puiša, kas dzīvo labāk par tevi (kā tev šķiet)” dzīves salīdzināšanā

Taču lielākā ironija: ka neviens nedzīvo labāk par tevi! Tā vai citādāk, bet visi dzīvo līdzvērtīgos apstākļos, tajos, kurus paši sev radījuši un tajos, kuri der. Kādam der dzīvot pussabrukušā mājā, audzējot vistas un mājlopus, kādam Singapūrā – paša debesskrāpja augšstāvā. Un starpība nav naudā vai iespējās, vai kādos citos ārējos atribūtos, atšķirība ir attieksmē pret sevi un nolūkos attiecībā uz savu dzīvi. Visiem tiek dots līdzīgi, pat tad, ja tu domā, ka tas tā nav.

Es bieži vien dzirdu ļaudis runājam: “darbā notiek gatavais ārprāts, priekšnieks ir briesmonis un diena slikta”, un, jo biežāk to dzirdu, jo vairāk man gribas teikt:
“Tātad, tu šodien pamodies siltā mājā, blakus savam mīļotajam cilvēkam, piecēlies uz savām divām kājām, nomazgājies dušā, kurā tecēja silts, tīrs ūdens, iztīrīji zobus ar zobu pastu un birstīti, kurus pats esi izvēlējies, paēdi gardas brokastis, kuras pats izvēlējies. Tu taču nesēdēji slēpnī, lai nomedītu medījumu, tev nebija jāmeklē paslēpne, kur vista sadējusi olas, un tev nebija jāsēj un jāpļauj, lai iegūtu maizi, kas tev uz galda: tu vienkarši piegāji pie burvju skapja, kurš pats uztur īpašu temperatūru, lai tavs ēdiens nesabojātos. Tu sēdēji pie galda, droši vien vēl brokastu laikā paršķirstīji bildes savā telefonā vai planšetē, vai paskatījies TV. Pēc tam uzvilki savas paša! tīrās! skaistās! drēbes un brauci!!! uz darbu! ne jau jāšus uz trakojoša rumaka!!! Uz darbu, kurš tev patīk, ja jau reiz tu to izvēlējies no tā milzīgā klāsta. Tur tu pastrādāji, tā vai citadāk palīdzot sev un pasaulei, protams gūstot ko jaunu savai izaugsmei, papusdienoji un devies mājās – uz savām divam kājām un droši vien vēl tīri ērtā un skaistā mašīnā. Pa ceļam piezvanīji saviem vecākiem! Vai ne? (ir pasaulē cilvēki, kuri nekad nav redzējuši savus vecākus un nekad nav izjutuši gādību un rūpes).

Tad tu sazvanījies ar saviem draugiem (ar cilvēkiem, kuri pieņem tevi ar visām tavām dīvainībām visās tavās dzīves situācijās, kuri tev palīdzēs pat no degošas mājas iznest pašu vērtīgāko). Tu atbrauci mājās, kur tevi, iespējams, gaida ar siltām vakariņām!!! (pēc tam, kad 18 gados es  sāku dzīvot viena, un atbraucu ciemos pie vecākiem, un mamma man saklāja galdu un man vajadzēja vien nolikt uz krēsla savu dibenu, paņemt galda piederumus un ēst: es biju šokā, jo sapratu, ka nekad agrāk nebiju iedomājusies par to, cik tā ir milzīga laime, ka viss ir sagatavots: jo kopš dzīvoju viena no brīža “gribu ēst” līdz brīdim “ēdu” var paiet paris stundas).
Pēc tam tu atkal ieej dušā un gulies mīkstā tīrā gultiņā, apskauj mīļoto cilvēku – tikpat dzīvu un veselu, kā tu pats, adekvātu, kurš mīl tevi un katru dienu pieņem tevi tādu, kāds tu esi.

Kā tu vispār vari teikt, ka tava diena ir SLIKTA?
Nezin kāpēc mēs domājam, ka būsim laimīgi tad, kad nopirksim villu Bali. Vai, kā minimums, iekrāsim tai naudu. Un Dievam pateiksimies tad, kad viņš mums nomaksās hipotekāro kredītu.

Man ļoti patīk kāda nesen izlasīta frāze: “Mūsu dzīve ir tik ātra, ka “rīt” ir pats nestabilākais, kas mums ir. Mēs pamanāmies tērēt savas dārgas minūtes aizvainojumiem, sirdi traumējošiem vārdiem, lepnībai. Mēs aizmirstam viens otram pateikt, ka mīlam. Vienkārši pateikt. Pamosties no rīta pateikties dzīvei par to, ka bēda apgāja mūs ar līkumu”.

“Domā par to, cik daudz kas tev ir. Šī doma vienmēr vairos tavus spēkus. Grūtības gadās, taču tās gadās tāpēc, lai mēs kļūtu laimīgāki”.

Iedomājies, tu atnāc mājās, dāvini savam mīļotajam to, ko viņš gribēja: ziedus, ja sieviete, polo, ja vīrietis, bet mīļotais paņem šo dāvanu bez smaida, bez pateicības, it kā teikdams: kad Porshe uzdāvināsi, tad arī pateikšos. Bali, un Porche būs tam, kurš līdz tam bija pateicīgs pat par nemazgātu ābolu.

Atrodi savā bezgala aizņemtajā grafikā laiku, lai pateiktos Dievam par visu skaisto, kas tev ir dots.
Un noteikti saki mīlestības vārdus.
Autors: Elmira Batajeva
Tulkoja: Ginta FS