Grigorijs Pomerancs: par intelektu, garīgumu, labo un ļauno

grigoriy-pomerants1

Krievu filozofs un rakstnieks, komunisma režīma upuris Grigorijs Pomerancs, kurš daudz rakstījis par solidaritātes filozofiju savulaik aicināja: ja jūs nespējat aizmirst jūsu tautai nodarīto ļaunumu, neatsaucieties tikai uz vēsturi, bet pameklējiet vainu arī sevī. Varbūt jums ir izdevīgi sevi uzurdīt, jo tas attaisno jūsu neveiksmes, jūsu nevarību šodien. 

Pēdējo gadsimtu pieredze rāda to, ka ir bīstami uzticēties loģikai, nepārbaudot to ar sirdi un garīgo pieredzi.

Prāts, kurš kļuvis par praktisku spēku, ir bīstams. Bīstams ir zinātniskais prāts ar saviem atklājumiem. Bīstams politiskais – ar savām reformām.

Šodien ir vajadzīgas aizsardzības sistēmas no prāta postošā spēka, līdzīgi kā atomelektrostacijās no atomsprādziena. Neviens nelietis, bandīts un sadists nav izdarījis tik daudz ļauna, cik cēlo ideju entuziasti, progresīvo ideju un mērķtiecīgās labestības entuziasti…
Miljoniem cilvēku nogalināja galējā lēmuma ideja, galējās izejas no visām krīzēm, ideja lēcienam no nepieciešamības valstības brīvības valstībā (vai kādā citā utopijā).

Tajos apstākļos, kad toni nosaka vulgaritāte un rupjība, grūti savākt kopā to sabiedrības daļu, kas aizsniegusies līdz pasaules kultūras dziļākajiem slāņiem. Neredzu šeit efektīvāku ceļu kā individuālu attīstību. Tikai spēja pašam aiziet līdz līmenim, kad kļūst pieejamas un tuvas gan pasaules kultūras augstienes, gan dziļumi un tādā veidā mēs kaut nedaudz varēsim sevi sajust kā to mantinieki.

Inteliģence — tā ir iekšēja gatavība ārējai brīvībai un gatavība aizsargāt šo brīvību no ārējiem ienaidniekiem un iekšējiem netikumiem, no brīvības pārtapšanas visatļautībā.

Visi centieni sasniegt harmonisku sabiedrības attīstību, pametot malā cilvēka personību, dvēseli un tās bezgalību, ved tikai uz vilšanos, vairo niknumu, un naidīgus centienus pakļaut nepakļāvīgo dabu, un gala rezultātā tādas vardarbības, kas salīdzinājumā veco, nesaprātīgo sabiedrību šķiet Saprāta, Labestības un Skaistuma valstība.

Izplatījuma un Laikā Dievs sevi var atrast tikai dziļi cilvēka sirdī, pašā lielākajā tās dziļumā un, lūk tad, kad cilvēks sasniedz pašu lielāko dziļumu, viņs jūt kādu garu, kurš viņam saka priekšā: ko nozīmē labs un ko – ļauns.

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Pasaki man, kas tevi tracina un es pateikšu, kas tu esi

tracina5

Kad mēs sastopamies ar cilvēkiem, kuri mūs tracina, tad šķiet, ka mums ar viņiem nav nekā kopīga! Vai tā ir, paskatīsimies.

Un tā, tu satiecies ar kādu cilvēku un pēkšņi sajūti spēcīgu nepatiku. Ir divi varianti, kāpēc mūs tracina cilvēki

1. variants. Cilvēks ir ļoti atšķirīgs no mums

Iespējams, tā ir pavisam banāla skaudība. Tas ir stāsts par to, ka cilvēks var atļauties to, ko tu nevari atļauties.

Kā tas notiek?

Ne īpaši izglītotus cilvēkus bieži tracina “inteliģentie”, tāpēc, ka šiem inteliģentajiem ir bijusi iespēja vai tie atraduši sevī spēkus izmācīties, lai nebūtu jāstrādā uz lauka, celtniecībā vai pie konveijera.

Pilnīgas sievietes ļoti bieži tracina “tievās”, īpaši tad, ja tās dažādos veidos pasvītro savu tievumu – tas liek apaļajām draudzenēm vai kolēģēm sajusties vēl nepatīkamāk.

“Protams, viņai taču ir pavisam cita ģenētika!” – domā apaļā, aizēdot savu aizvainojumu ar kārtējo kūciņu.

Darbaholiķi un biznesa lēdijas bieži ne īpaši mīl mājsaimnieces. Kā nu ne! Tās var izgulēties, cik vien tīk un mosties tad, kad biznesa sieviete atļaujas vien mazas pusdienas, lai turpinātu savu saspringto dienu – kā vāvere ritenī. Un tai, kas “sēž mājās” vīrs vēl naudu dod.

2. variants. Cilvēkam ir tās īpašības, kuras tu sevī nepieņem

Piemēram, tu pastāvīgi centies sevī apspiest naidu, cenšoties izpatikt visiem – būt labam visiem.

Un te pēkšņi tu satiec cilvēku, kurš atļaujas būt vienkāršs: kurš atļaujas paust savas sajūtas un emocijas. Un, galvenais, viņam ir pilnīgi vienaldzīgs tavs viedoklis, un tas, ko par viņu padomās citi.

Tevi neprātīgi tracina cilvēks, kurš atļaujas slinkot un kavēt. Tu taču visu mūžu esi centies būt punktuāls un, liekot roku uz sirds, vari teikt, ka ne vienmēr izdodas tādam būt, taču tevi tas uztrauc, bet viņu – nē.

Tu centies būt ļoti pieklājīga un atturīga sieviete, bet tā vulgārā būtne visus šokē ar savu seksualitāti! Kā tad tā!? “Padzīt, izdzēst no draugu saraksta šo bezkaunīgo! Pasarg Dievs, vīrs vēl ieraudzīs viņu tavā draugu sarakstā!”

P.S. Es neaicinu nevienu mainīties vai mainīt savu attiekismi pret kādu. Tikai, pirms dusmoties, vajadzētu padomāt: “Par ko es dusmojos?” – savas dzīves kontekstā.
Autors: Natālija Filimonova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Vārda spēks

vrda spks

Neatkarīgi no tā, kādā valodā mēs runājam, katram no mums ir savs unikāls vārdu krājums, ar kuru palīdzību mēs sevi paužam pasaulei.

Par cik viss eksistējošajais ir dažāda blīvuma vibrācijas, tas ir – skaņa, tad vārdi nav tikai apzīmējumi, bet reāls spēks. To atzīst gan dažādu reliģiju, gan filozofu pārstāvji.
Vārds, ko cilvēks uzraksta vai izrunā kļūst par apgalvojumu. Un apgalvot nozīmē – izpaust savas domas materiālajā formā. Pacilātības sajūta no saņemtā komplimenta vai vainas sajūta par izdarīto nodevību, – visas šīs sajūtas ir runas sekas.

Vārdi un tas, ko tie sevī ietver, ietekmē mūsu likteņus: tie var uznest mūs veiksmes augstumos vai nomet lejā. Tieši vārdi, kurus lietojam, padara mūs par to, kas mēs esam. Taču, mēs mēdzam lietot vārdus neapdomīgi un izklaidīgi.
Svētie raksti mūs māca prātīgi un apzināti pieiet savai runai. Viedie ir teikuši, ka izrunājot nevajadzīgos vārdus, mēs veltīgi tērējam savu dzīves enerģiju.

Starp prātu un runu pastāv cieša saikne. Tāpēc, var apgalvot, ka runas veids atspoguļo cilvēka domāšanu. Ikviens izrunāts vārds ir saistīts ar cilvēka domām, emocijām, uzvedību un iesakņojas mūsu zemapziņā. Tātad, ar vārdiem mēs radam savu realitāti un paši sevi apzināti, un neapzināti programmējam.
Par cik zemapziņai nav sava viedokļa, tā pieņem visu, ko mēs runājam un rada mūsu dzīvi atbilstoši mūsu paustiem nostiprinājumiem. Der paturēt prātā, ka zemapziņa vienmēr akceptē mūsu izvēles, visu, ko vien mēs ar savu izteicienu palīdzību lūdzam.

Un tikmēr, kamēr mēs nekļūsim apzināti savas runas kontrolē, zemapziņa piedāvās mūsu runai atbilstošas dzīves situācijas.Zemapziņa nespēj atšķirt patiesību no meliem.

Atkārtojot kādu apgalvojumu vairākas reizes, zemapziņā iesakņojas jauns apgalvojums, kurš var sākt realizēties.
Diemžēl, zemapziņai nav arī humora sajūtas. Izsakot par sevi pazemojošas piezīmes un neapdomīgi jokojot, zemapziņa visu pateikto uztver burtiski. Domājot, ka lietojam tikai humoristiskas metaforas, it kā caur humoru vai, tieši pretēji – ar dusmām izsakoties, izrādās, ka mēs dodam savam ķermenim pilnīgi konkrētas komandas, kuras ķermenis neignorēs.

Vārdi, tas ir mūsu domu apģērbs un vārdu enerģētikai ir ļoti bieza struktūra. Enerģija, kas daudz spēcīgāk kā domu enerģija, formē matēriju.

Burtiskā nozīmē: kā runājam, tā dzīvojam. Ko paziņojam, to gūstam.

Cilvēki, kuri ir tendēti uz sasniegumiem, ļoti labi apzinās valodas spēku. Ir viegli pamanīt, ka daudz veiksmīgāki dzīvē kļūst tie cilvēki, kuri prasmīgi apietas ar runas īpašībām, izzina un apzināti veido savu valodu, prot prasmīgi piemeklēt “īstos” vārdus ikvienā situācijā un vadīt sarunu.

Austrumos cilvēku, kurš neprot kontrolēt to, ko runā, uzskata par ļoti primitīvu, neņemot vērā tā izglītība vai zinātniskos grādi. Tupretim tonis tiek ļoti augstu vertēts cieņpilna runa un patīkams.
Agrāk cilvēku savstarpējo komunikācijas kultūru būtiski ietekmēja tikumīga audzināšana ģimenēs. Runai tika veltīta īpaša uzmanība. Cilvēki ticēja, ka par necienīgu valodu, apvainojumiem, nosodījumu liktenis var cilvēkam atņemt visu, ko tas sastrādājis daudzu gadu garumā: materiālos labumus, dvēseles mieru un arī draudzības saites.
Zināja arī to, cik vārda spēkam ir būtiska ietekme uz cilvēka dzīvības enerģiju.

Jo vairāk sarunvalodā izmantojam labus, pozitīvus vārdus, jo vairāk gūstam dzīvības enerģiju un tas nozīmē – veselību, veiksmi, harmoniju visās dzīves sfērās. Tupretīm, kritika, nosodījumi, lamu vārdi padara mūs vājus, ievainojamus, atņem veselību.

Vienmērt der paturēt prātā, ka kritizējot un aprunājot vai tiesājot kādu, mēs graujam savu dzīves enerģiju, pie tam, pārņemam tā cilvēka negatīvās rakstura īpašības. Senās Vēdās teikts, ka kritizējot, cilvēks savāc negatīvo karmu pretim atdodot savu pozitīvo karmu. Tāpēc būtu jāiemācās pieņemt ar pateicību.
Priecājoties par cita cilvēka pozitīvajām personības īpašībām, mēs tās neapzināti piesistam savā dzīvē. Cilvēki, kuri komunicē ar veiksmīgiem, harmoniskiem cilvēkiem, ar laiku pārņem to runas manieres, var pārņemt arī šo cilvēku pozitīvās rakstura īpašības.

“Iesākumā bija vārds”, – ir rakstīts Jāņa evaņģēlijā.
Mēs bieži dzirdam šo frāzi un tā ik reizi apstiprina vārda spēku. Taču maz ir to, kuri zin arī šīs frāzes turpinājumu: “Sakumā bija Vārds un Vārds bija Dievam, un vārds bija Dievs.”
Tieši šis turpinājums norāda uz to, ka Dievs slēpjas aiz katra izrunājamā labā vārda.

Katrā vārdā cilvēks iekļauj kādu vēstījumu – vēlmi, lūgumu, piedāvājumu, prieku, skumjas utt. – tas vienmērt ir kāds dziļš motīvs, taču cilvēki ne vienmēr spēj izvērtēt, kā lietotais vārds ietekmē viņa un apkārtējo dzīves.

Piemēram, vārdi spēj būtiski ietekmēt attiecības: padarīt tās godīgas vai melīgas, atnest tajās mīlestību vai atsvešināšanos, radīt prieku vai skumjas.

Tāpat arī, audzinot savus bērnus, vecāki neapzināti programmē viņus ar neapdomīgiem un neuzmanīgi izvēlētiem vārdiem, kā piemēram, nosaucot bērnu par “neveiklu”, “loderi”, “neprašu”, “čīkstli” utt. Motīvs vecākiem ir viens – panākt pretējo efektu, taču izteikto vārdu sekas ir gana tiešas. Un šādi negatīvie saņemtie nostiprinājumi paliek bērna zemapziņā uz visu dzīvi.

Vēl cilvēki mēdz vērtēt skaļi un neapdomīgi sev tuvus cilvēkus, sakot: “Tev tas neizdodies”, “Tu vienmēr zaudē”, “Tu nevarēsi tikt ar šo lietu galā” utt. Patiesībā, vārdu “ne” mēs dzirdam ik dienu un šis vārds darbojas kā spriedums. Neapdomīgi lietojot negatīvus nostiprinājumus, mēs tādā veidā rakstam savu un svešu dzīves.

Kādreiz dusmu, sāpju piepildīti, uztraukuma mirklī, aizstāvoties vai izrādot protestu, mēs varam izrunāt skarbus un otru ļoti ievainojošus vārdus, tādā veidā palaižot uz sevi un otru cilvēku graujošu programmu. Mūsu dusmas agrāk vai vēlāk pariet, mēs aizmirstam pateikto, bet cilvēks, uz kuru, kopā ar spēcīgam emocijām, dusmu vārdi izrunāti, guļ slimnīcā, guvis traumu vai tml.

Tāpēc tautā mēdz teikt: “Bīsties savu dusmu, kuras nav spējīgas noturēt mēli aiz zobiem”.

Dažreiz mēs trīs minūšu laikā iznīcinām daudzu gadu draudzību. Cik daudz sāpju un ciešanu mums izdotos izbēgt, ja ar lielāku apzinātību izturētos pret vārdiem, kurus lietojam. Mūsu attieksme, mūsu
apkārtējā vide, pat sevis paša uztveri var izmainīt vien uz mirkli apstājoties un aizdomājoties par to, cik spēcīgi mūsu runa ietekmē realitāti.
Burtiskā nozīmē – vārdi to rada.
Negatīvais izrunātais vārds, negatīvi iedarbojas ne tikai uz to, kam tas vērsts, bet arī uz pašu runātāju.

Kristietībā izsenis skaitījies, ka svarīgi ir ne tas, kas mutē nonāk, bet tas, kas no tās iznāk. Tas ir – tas, ko cilvēks izrunā, saka. Visos laikos ir bijuši garīgā ceļa gājēji, vientuļnieki, kuri apmetas tālu no civilizācijas, lai nodotos lūgšanām un netērētu garīgo spēku tukšās runās, bet uzkrātu to un nostiprinātu sevi, un savu garu.
Buddisti uzskata cilvēka runu par galveno enerģijas zaudēšanas avotu.

Pļāpīgums un tukša runa ir mûsu attīstības galvenais šķērslis.

Ajūrvēdā teikts, ka vārds – tā ir prānas izpausme. Bet prāna ir dzīvības spēks, Visuma enerģija. Jo vairāk cilvēkam prānas, jo veselāks, veiksmīgāks un harmoniskāks cilvēks ir.
Harizmātiski cilvēki burtiski izstaro prānu un vienlaicīgi to saņem no apkārtējiem, jo atdodot mīlestību, notiek atpakaļsaikne – simpātija un labvēlība.

Reiz kādam Viedajam tika jautāts:
– Jūs iesakat dzīvot ar atvērtu prātu un atvērtu sirdi? Bet tad viss prāts un visa labestība var aizlidot?
Un Viedais atbildēja:
– Tu tikai cieši aizver muti un viss būs labi.

Visuma enerģija iztērējas tad, kad cilvēks runā kaut ko nosodošu, kritizē, izsaka pretenzijas, neapmietinātību, salīdzina un nosoda, kad cilvēks lieto lamvārdus.
Speciālisti, kuri apveltīti ar smaku redzējumu, saka, ka tie cilvēki, kuri sarunājas lamvārdiem, kuru runa ir rupja un aizskaroša, smalkā ķermenī noteiktā vietā tiem tūdaļ parādoties melns plankums, kurš pēc gada-diviem var pārveidoties par ļaundabīgu audzēju.

Vārdi, kurus lietojam sarunājoties ar sevi ir kas vairāk par iekšējo dialogu, kurš notiek privātā telpā un, kuram nav šķietami nekādu ārēju
redzamu rezultātu. Mūsu iekšējie dialogi un domas ietekmē un veido enerģiju, kuru mēs izstarojam.
Vai cilvēki lietotu lamu vardus, ja tiem būtu zināšanas par to, kā tie radušies un kādu informāciju nes sevī?
Avoti tādai parādībai, kā lamvārdi sakņojas tālā pagātnē. Lai pasargātu sevi no dēmoniskās pasaules, cilvēki, pirms Kristus dzimšanas, ar tiem kontaktejās. Burvestības, kuras tika vērstas elkiem, sastāvēja no noteiktiem spēka vārdiem. Ir atrastas liecības, ka tieši šajā laika periodā bija populārs auglības kults, kas izskaidro to, kapēc lielākā daļa lamvārdu ir saistīti ar vīriešu un sieviešu dzimumorganiem.
Piemēram, tāds lamvārds, kādā arī šodien mēdz dēvēt vieglas uzvedības meiteni – “mauka”, ir atrodams jau XII gadsimta ierakstos. Taču nozimēja tas tolaik ko pavisam citu. Vārda nozīme tika piešķirta dēmonam, ar kuru kontaktējās tolaik tikai burvji. Pēc seniem ticejumiem, šis dēmons sodīja meitenes uzsūtot tām slimibu, kuru šodien dēvē par “dzemdes trakumu”.
Visi, tā laika lamvārdi bija dažādu dēmonu vārdi. Kas nozīmē, ka lamvārdu lietošana ir vēršanās pie dēmoniem, jo sastāv no dažādu dēmonu vārdiem. Citiem vārdiem sakot – lamu vardi ir kontaktēšanās ar dēmoniem.

Ir veikti vairāki petījumi par to, kā lamvārdi, rupja runa ietekmē cilvēka veselību, piemēram – kāda ir lamvārdu ietekme uz DNS?
Ja cilvēka izrunātos vārdus var iztēloties kā elektromagnetiskas vibrācijas, kuras tieši ietekmē DNK molekulas struktūru un īpašības, tad rupji lamu vārdi DNK molekulā sāk izstrādāt “negatīvo programmu” un tās būtiski izmainās. Zinatnieki apgalvo, ka “netīrs” vārds izsauc tādu kā mutācijas efektu, kas līdzvertīgs radiaktīvajam starojumam.
Lamu vārdi negatīvi ietekmē paša runātāja ģenētisko kodu, ierakstās viņā un kļūst kā nolādējums pašam un apkārtējiem.

Kā ir iespējams atbrīvoties no lamu vardu ietekmes?
Pirmām kartām – atzīstot, ka lamu vārdiem ir graujoša ietekme uz ikviena cilvēka dzīvi. Atzīt, ne pretoties ir pirmais solis.

Pēc būtības, tas, ko mēs runājam – tas mums arī ir un tas nozīmē, ka katru reizi, kad jūs atverat muti – lūdzat Dievam gudrību, lai jūsu vardi atnestu labvēlību, labumu tiem, kas gribas ieklausīties.

Vàcu psihoterapets Nossrats Pezeškians bija pirmais, kurš atklāja vārdus, kas programmē ķermeņa slimības un pierādīja, ka, diemžēl, bet šie graujošie vārdi ir gandrīz katra
cilvēka ikdienas valodā. Psihoterapeits runā par tiem saunvalodā lietotajiem vārdiem, ar kuriem cilvēks programmē sevi uz slimībām un liek šķēršļus to izārstēšanai.

Daži piemēri: “pacietībai pienācis gals”, “apnicis līdz vēmienam”, “sēž aknās”, “piegriezts skābeklis”, “es nevaru sagremot”,
“visu sulu izspiež”, “viss, līdz nāvei apnicis”, “nav spēka”, “man jau līdz kaklam”, “līdz nāvei noguris”, “sirds lūzt”, “dūriens sirdī”. Utt.
Ja šie vārdi ietilpst jūsu runā, tas nozīmē, ka tie jūsos ieliek attiecīgu slimības programmu.
Vairākkārt parbaudītie Psihoterapeita Pezeškiana secinājumi apstiprina, kā tieši vārdi ietekmē radušos slimību. Katrs lietotais vārds vada cilvēka fizioloģiskos procesus. Tātad – sākumā cilvēks lieto vārdus un tikai pēc tam rodas slimība. Un tikai tā, kura
tika pasūtīta. Šo vārdu tālākais uzdevums ir slimību uzturēt – uzturēt to, kas radīts.

90 % strīdu starp cilvēkiem notiek Tapēc, ka cilvēki saka viens otram sliktus vārdus. Apvaino, pazemo, kritizē, dusmojas, vaino..
Ikviena runa, it sevišķi tā, kuru pavada spēcīgas sajūtas, rada enerģijas viļņus, kuri, iedarbojoties uz mūsu ķermeni, nonāk mūsu iekšējā pasaulē.
Lai arī cilvēka runu veido katrs atsevišķs apzināti vai neapzināti izvēlēts vārds, lielu spēku pateiktajam vārdam piedod emocijas, sajūtas. Emocijas in sajūtas varētu devēt par pavadošo vārda spēku.
Nepiejot uzmanīgi savam runas izteiksmes veidam, mēs neapzinamies to ļaunumu, kuru nodaram sev un apkartejiem. Tas, kas ikdienā šķiet visai ierasti, var izrversties par ko visai nopietnu visas dzīves šķersgriezumā raugoties.
Piemēram, ikdienā bieži lietots izteiksmes veids – pārmetumi. Kas slēpjas aiz pārmetumiem – neapmierinātā vēlme, vajadzība. Un tas nozīmē, ka tā vietā, lai sev nepieciešamo vai vēlamo palūgtu, tiek izvēlēta pārmetuma forma. Visbiežāk, šāds kominikācijas veids tiek aizgūts no vecākiem.
Pārmetums vienmēr izskatās kā “Tu – ziņojums”. Tā vienmēr ir nosodīšana no pozīcijas: “Es vērtēju Tavas rīcības kā sliktas”. Parmetumus mes varētu dēvēt par tādu kā spēli, kurai par atribūtu kalpo vainas sajūta. Parmetumu paziņojums ir: “es nerunāju par sevi un savu attieksmi pret tavam rīcībām, es
runāju par tevi un es nosodu tevi”.
Izsakot šādus paziņojumus ilgstošā laika periodā, cilvēki kļūst aizvērti un noslēgti.

Audzinot savus bērnus, vecāki nereti neapzinās, ka, padarot bērnu ērtu un paklausīgu, tie manipulē ar bērna vainas sajūtu. Ar “vainīgu” taču ir vieglāk manipulēt. Un izaugot, arī šim bērnam nebūs citas valodas kā pārmetumi.

Mūsu ķermenis un zemapziņa notur sevī katra vārda paliekošo iespaidu, kurus esam dzirdējusi savā virzienā. Turklāt aiz pārmetumiem vienmēr slēpjas kāda konkrēta vajadzība, tad to var aizvietot ar lūgumu. Alternatīva pārmetumiem ir skaidri izteikts lūgums.

Vai ir iespējams iemācīties kontrolēt savu runu? Protams, taču šis process prasīs piepūli, iekšējo disciplīnu un laiku.

Ir pieejamas vairākas prakses, ar kuru palīdzību var iemācīties kontrolēt savu runu un domāšanu.

Lai pārvērstu savu runu garīgā praksē, ir ļoti svarīgi trennēt prasmi runāt pareizi.
Pirmkārt – apzināties katru vārdu, kuru izlaižam pār savām lūpām. Pavadiet vismaz dienu novērojot un “noklausoties” paši sevi. Pacenties ievērot ne tikai to, ko sākat, bet arī toni un intonāciju, kādā vārdus izrunājat. Varbūt jums izdodas sajust emociju, kura dzimst no paša izrunātajiem vārdiem.
Tad veiciet iekšējo pētījumu.

Pajautājat sev:
– kas man liek teikt to, ko es tagad saku?
– Vai manos vārdos ir neizpaustās dusmas, nomāktās skumjas,
nerealizētās vēlmes, kuras gatavas izlauzties brīvībā caur meliem vai sarkasmu, lai noslēptu to, ko es patiesībā gribu pateikt?
– Kā mans runas veids ietekmē cilvēkus ap mani?
Atbildot sev uz šiem jautājumiem, Tu sapratīsi un varēsi vieglāk apzināties tās savas emocijas, kuras slēpjas aiz ierastiem ikdienas vārdiem un frāzēm.
Ir nepieciešams dziedināt sevi no emocijām, kuras sāpina, jo neatzītās sāpes, neizbēgami, izlauzīsies caur vārdiem.

Ideālais variants darbā ar sāpīgām emocijām ir terapija un dažādas garīgās prakses. Lūgšanas, tautas dziesmas un mantras ir ļoti jaudīgi instrumenti ar kuru palīdzību iespējams transformet un attīrīt apziņu, attīrīt prātu, sasiet mūs ar augstākām realitātēm.

Tautasdziesmas ir mūsu mantras – ar savu vibrāciju, enerģiju un spēju pat mainīt auras krāsas. Pareizi izrunājamas, tās spēj izmainīt mūsu dzīves tecējumu.

Mantru, tautasdziesmu un lūgšanu skaitīšana ļoti spēcīgi ietekmē fiziskā un smalko ķermeņu enerģiju un piedod mūsu valodai tīrāku skaidrību un jaudu. Jo apziņa tīrāka, jo valoda tīrāka. Un to var ļoti labi just kontaktējoties ar cilvēku, cik tīra ir runa, tāda arī apziņa, domāšana un dzīves uztvere.
Taču, ne tikai mantras, pat visvienkāršākie pozitīvie vārdi ietver sevī vibrējošu spēku. Saplūstot ar Visuma vibrāciju, tie veido ap mums esošo atmosfēru.

Jo enerģija kļūs tīrāka, jo mēs apzinātāk izvēlamies vārdus, neziedojot spontanitāti un savas runas izteiksmīgumu.
Lai izkoptu to un arī sevis disciplinēšanas nolūkos – pirms izsakies, uzdod sev šos trīs jautājumus:

1.Vai tas, ko es grasos pateikt ir patiesība?
2.Vai tas nesīs labumu?
3.Vai tas šobrīd ir nepieciešams?

Šos trīs jautājumus var uzskatīt par runas vārtiem. Uzdodot tos sev jūs ieturat pauzi, kura ir pietiekoša, lai pieņemtu lēmumu – laikus apstāties vai noklusēt. Un ir iespējams konstatēt un apzināties dažas no savām verbālām tendencēm: pārspīlēšana, nepamatoti apstiprinājumi, centieni
attaisnot sevi.
Mēdz teikt, ka – kas pateikts skaļi, tas izdarīts, tamdēļ, pirms ko sakām, svarīgi pieņemt lēmumu, kurš balstās uz personīgās ētikas kritērijiem.
Uzdod sev šos trīs jautājumus nevis, lai ievestu sevi cenzūrā, bet cenšoties runāt izejot no pašas augstākās apzinātības.

Katrā no mums ik mirkli rodas daudz dažādu impulsu un visi mēs esam spējīgi rīkoties vairākos savas būtības esības līmeņos – izejot no savas mainīgās dabas vai no labo nodomu puses. Patiesā vārdu maģija slēpjas to spēkā transformēt apziņu. Pati tīrākā runas forma – vārdi, kuri attīra to, kas tos izrunā.

Vārdi, kuri spējīgi mūs pāveidot un iedvesmot, vārdi, kuri rezonē ar Augstāko Es, rodas no mūsu kontakta ar kluso telpu ārpus vārdiem, telpu, kuru mēs sasniedzam, kad uz mirkli apstājāmies, vēršamies pie savas sirds un atļaujam tai runāt no miera stāvokļa.

“Katra cilvēka dzīvē, kuram svarīgas ir attiecības ar Dievu, nozīmīga ir lūgšana. Meditācija, šī klusēšana kopā ar Dievu, kas grib vest tālāk par vārdiem un priekšstatiem, neatceļ arī vārdisko komunikāciju ar Dievu. Domāju, ka daudzi, kuri praktizē lūgšanu, piekritīs, ka lūdzot tu pakāpeniski nonāc līdz brīdim, kad piepeši lūgšanas vidū vārdi beidzas. Lūgšana turpinās, bet vārdi ir beigušies. Saruna ar Dievu turpinās intensīvā klusumā.”
Juris Rubenis

Bhagavat-Gita apgalvo, ka patiesa askeze (askeze – atteikšanās, ziedošanās) – tā ir prasme pateikt patiesību labiem, patīkamiem vārdiem.

Ar skaistu, labu vārdu palīdzību mēs varam izmainīt mūsu planētu, padarīt to par ziedošu dārzu, kur visiem būs dzīvot priecīgi un laimīgi.

No Kristīnes Om Šanti krājumiem

Delikātam cilvēkam Dvēsele ir kā kristāla zvaniņš

zvanins3

Delikātam cilvēkam Dvēsele ir kā kristāla zvaniņš.
Vai, kā īsta ķīniešu porcelāna tasīte – trausla un gandrīz caurspīdīga.
Un par delikātumu cilvēkus vajadzētu apbalvot ar ķīniešu porcelāna tasītēm un kristāla zvaniņiem… Tāpēc, ka pret citiem cilvēkiem viņi tā arī izturās – uzmanīgi, saudzīgi, lai neievainotu un nenodarītu tiem pāri.
Un delikātumu ir ļoti grūti pamanīt – tik ļoti tas ir delikāts… Bet es vienmēr to pamanu.
Kāds zēns gribēja mani pacienāt ar konfekti. Un delikāti to nolika uz galda maliņas man blakus. Un pēc tam mežonīgā balsī sāka bļaut un dauzīties, lai novērstu parējo uzmanību brīdī, kad es ēdīšu šo konfektii. Protams, ka es to sapratu. Ļoti labs zēns ar maigu Dvēseli.
Vai arī – jauna frizierīte grieza man matus un mēs runājāmies par Yangan-Tau (skaistu vietu Baškīrijā). Viņa tur bija bijusi un bija sajūsmā no redzētā. Un viņa delikāti man pajautāja, vai tad, kad mans vecums būs nedaudz lielāks un es varēšu nestrādāt, vai tad es plānoju pārcelties uz dzīvi kaut kur citur. Viņa delikāti vēlējās uzzināt, vai es vecumdienās došos kalnos, lai tur pavadītu atlikušo dzīves laiku.
Delikāti cilvēki klusiņām pieklauvē, pirms ienākt. Viņi iziet no istabas brīdī, kad runājam pa telefonu. Un arī tad, kad kāds kautrējas sākt ēst, viņi iziet no istabas, tā, it kā viņiem būtu kāda vajadzība ārpus tās.
Mana skarbā draudzene – mongoliete bija ļoti delikāts cilvēks. Viņa mūsu lielizmēra un briesmīgā paskata laboranti dēvēja par “nedaudz pilnīgo meiteni no katedras”.
Bet vectētiņš, kurš bija pabijis vairākos karos, par šizofrēnisko onkuli Kostju teica, ka tam ir dažas īpatnības. Un delikāti neievēroja, ka onkulis Kostja izteiksmīgi bola acis un sarunājas ar kādu, neredzamu būtni… Un visu laiku papildināja Kostjam krūzīti ar tēju un pielika cukurgraudiņus, kaut arī bija pavisam parasts sētnieks. Vienkārši cilvēks.
Un delikātumu vajadzētu mācīties – es ļoti cenšos. Tas nav viegli. Un tāpēc es apbrīnoju delikātus cilvēkus – viņiem dzīve nav viegla. Taču ar viņiem ir tik viegli, vienkārši un labi.

Autors: Anna Kirjanova
Avots: http://www.sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

“Lielā meistarība ir dzīvot šeit un tagad”, Pēteris Kļava

peteris-klava-una

Cilvēkam dienā dzimst 85 tūkstoši domu! Tas ir haoss, kas neļauj būt laimīgam un realizēties. Vai nu prāts vada tevi, vai tu to izmanto gudrai dzīvei. (..) Ir milzīgs gandarījums, ja kaut uz vienu stundu izdodas pakļaut šos haotiskos prāta zirgus. Tas rada pozitīvās enerģijas šūnu, ko vari izmantot savas laimes veidošanā. (..) Lielā meistarība ir dzīvot šeit un tagad. Nekas tā neatņem enerģiju kā dzīvošana rītdienā vai pagātnē. (..)Patiesībā mēs nevaram izvairīties no pašapzināšanās dziļuma, nevaram izvairīties no attīstības. Jautājums tikai, cik ilgs laiks katram no mums tam ir nepieciešams.

Intervija ar Pēteri Kļavu (Una Ulme, žurnāls “OK!”, pārpublicēts kasjauns.lv)

Jaunā gada sākums ir pārdomu laiks, kad esam apņēmības pilni sākt labāku, skaistāku, aktīvāku un veselīgāku dzīvi. Diemžēl pieredze liecina, ka liela daļa apņemšanos ātri izplēn. Kā mainīt dzīvi, jautājam bērnu ārstam, reanimatologam Pēterim Kļavam, kurš savās lekcijās daudz runā par dzīves jēgu un uzdevumiem.

Cilvēkiem nav mācīts, ka visas izmaiņas, kuras vēlies veikt pasaulē, vispirms ir jāveic sevī. Lai saprastu, kā mainīt dzīvi, jāsaprot, kā realizēt sevi,” saka Pēteris Kļava.

Ar ko sākt, lai Jaunā gada apņemšanās būtu dziļākas un piepildītākas? Lai pēc brīža mēs neatgrieztos tur, kur bijām iepriekš?

Esam radīti, lai dzīvē nepārtraukti kaut ko mainītu. Nesamierināšanās ar veco rada adrenalīna alkas pierādīt sevi un radīt kaut ko jaunu, bet nelaime tā, ka nezinām, kā to izdarīt. Visa šī pasaule – tas, ko mēs dzirdam, redzam, saožam, sataustām, sagaršojam, domājam – ir koncentrēta prātā. Ja izprotam, ka pasaule ir prāta datora potencialitātes milzīga spēle, jāsaprot arī, ka visas izmaiņas vispirms notiek mūsu prātā. Tā kā prāta pasauli paši sev esam uzbūvējuši, tad arī izmaiņas varam veikt paši.

Respektīvi, mums jāpārprogrammē prāts, dodot tam jaunu uzdevumu?

Jā, tikai ir vēl viena nianse – iespēja kaut ko mainīt ir determinēta. 2016. gadā nevar notikt tas, kam jānotiek 2036. gadā. Nepieciešama sagatave – izpratne, kā tu pats dzīvo savā prātā. Tāpēc dzīves programmēšana sākas ar sava es atrašanu prāta dimensijā – kas tu esi.

Tas taču ir pats grūtākais! Liela daļa no mums sevi meklē visu mūžu.

Diemžēl. Jo pat inteliģentiem cilvēkiem nav mācīts, ka visas izmaiņas, kuras vēlies veikt pasaulē, vispirms ir jāveic sevī. Lai saprastu, kā mainīt dzīvi, jāsaprot, kā realizēt sevi. Mēdzu jauniešiem teikt – padomājiet, kāpēc Eiropā astoņi miljoni jaunu cilvēku ar augstāko izglītību ir bez darba? Nevar dabūt darbu, tas ir neatbilstošs, neapmierina atalgojums, vai gluži vienkārši viņi negrib strādāt. Visi grib būt laimīgi, īpaši daudz nedarot, bet Stīvs Džobss strādāja ļoti daudz.

Tātad vainīgs slinkums?

Šis laikmets atmet cilvēkus, kuri tikai grib. Tas pieprasa cilvēkus, kuri grib, var un zina, kā to izdarīt. Nepieciešamas jaunas, modernas zināšanas par realitātes vadību. Nesen iepazinos ar angļu pētījumu, kurā secināts, ka 30 procenti bērnu, kuri izmesti no skolām par sliktām sekmēm, uzvedību, nepakļaušanos sistēmai, patiesībā ir ģeniāli – ar milzīgu potenciālu. Arī 80% harizmātiskāko pasaules līmeņa menedžeru šīs zināšanas nav ieguvuši skolās un augstskolās. Tā ir iedzimtā neordinārā potencialitāte, kas ir augstākā vērtībā. Sabiedrībai jāapzinās, ka no šiem citādi domājošiem prātiem ir atkarīga valsts. Viņi ir prometeji, nevis apmācītā, “nolaizītā” sistēma. Piemēram, Google inženieris Čade Mens Taņs, kurš sarakstījis grāmatu “Meklē sevī” (izdota arī latviešu valodā), kā programmētājs un moderns cilvēks ir izstrādājis cilvēces attīstības metodoloģiju. Mens Taņs salīdzina cilvēka prātu ar datoru, uzskatot, ka prātam nepieciešamas programmas jeb aplikācijas, lai to lietotu gudrāk, optimālu, ar mazākām pretrunām un radošāk.

Kā zināt, kāda tieši aplikācija manam prātam ir nepieciešama?

Tur jau tā lieta, ka sākumā mēs to nezinām. Palīdzēt varētu konsultants vai skolotājs, kādu pie mums Latvijā nav daudz, tāpēc jāstrādā ar sevi pašam. Kā tu realizēsi savu potencialitāti? Sāc ar lēmuma pieņemšanu uz vienu stundu. Izmēģini sevi, attīsti sevī iemaņu, kas nepieciešama, lai sasniegtu mērķus. Piemēram, tu vēlies sevī samazināt agresiju vai neapmierinātību, kas dedzina prātu un paņem daudz enerģijas. Atpazīsti to, definē un apzinies, kas tev jāizdara, lai atbrīvotu savu procesoru no liekas informācijas, kas neļauj koncentrēties uz radošajiem mērķiem. Pieņem lēmumu, ka vienu stundu kontrolēsi savu prātu un atpazīsi, kādā veidā tevī piedzimst dusmas vai neapmierinātība. Kad redzi, kā tā izplatās, uzreiz vari operēt ar šo informāciju un atbrīvot no tās prātu. Ja tev vienu reizi izdodas kontrolēt domas, tu vari kontrolēt arī savu dzīvi un laimi. Cilvēkam dienā dzimst 85 tūkstoši domu! Tas ir haoss, kas neļauj būt laimīgam un realizēties. Vai nu prāts vada tevi, vai tu to izmanto gudrai dzīvei. Ļoti vienkārši. Tikai jāpamēģina! Ir milzīgs gandarījums, ja kaut uz vienu stundu izdodas pakļaut šos haotiskos prāta zirgus. Tas rada pozitīvās enerģijas šūnu, ko vari izmantot savas laimes veidošanā.

Nemaz tik vienkārši tas nav. Visa pamatā ir nopietns, nepārtraukts darbs pašam ar sevi. Kā ikdienas skrējienā par to piedomāt un neatgriezties pie vecajiem ieradumiem?

Spolējot automašīnas riteņus dubļos, ārā neizbrauksi. To var atrisināt ar zināšanām. Mūsdienu zinātnes par to daudz runā. Neredzamā doma, ar kuru mēs identificējam sevi, ir netverama dimensija. Sevis izpratne sākas no akadēmiskas apmācības. Kad saproti, ka tavs ķermenis sastāv no simts triljoniem šūnu un viena šūna sekundē izdara sešus triljonus informatīvu kustību, rodas jautājums – kas tu šajā procesā esi? Nepieciešamas jaunas zināšanās, kas tuvina mūsu sabiedrību dziļākai izpratnei par to, kas ir realitāte. Cilvēka eksistenci var iedalīt trīs līmeņos – fiziskais, mentālais un informatīvais. Ja mentālais līmenis jeb prāts neapgūst jaunas zināšanas, fiziskais līmenis strādās pret viņu pašu. Iedomājies, ka tavs datora ekrāns ir pilns ar neaizvērtām apakšprogrammām. Ja nemāki tās atinstalēt, esi nelaimīgs cilvēks, jo šis informācijas apjoms traucē dzīvot. Tu esi kompleksains, skaudīgs, destruktīvs, noliedzošs. Tu mokies pats savās neaizvērtajās programmās, savos prāta mezglos, kas ir noteikts domu apjoms, kuru pats ilgākā laikā esi veidojis attiecībā pret kādu tēlu vai notikumu. Tu pat nesaproti, kur šīs programmas atrodas, un neapzinies, kā tās tevi žņaudz. Tikai atsienot vienu mezglu, vari atsiet nākamo. Pretējā gadījumā var iestāties errors, un dators gribēs pašiznīcināties. Tāpēc izpratne par to, kādā veidā rodas domas, kādā veidā tiek pieņemts lēmums un kā tavs prāts spēj sekot šim lēmumam, ir dzīves jēga un attīstības evolūcija.

Kur iegūt šo izpratni?

Kādam tas ir dots spontāni, bet lielākajai daļai jāmācās. Gluži tāpat, kā mācāmies braukt ar automašīnu, jāmācās braukt ar prātu. Tam nepieciešama uzcītība, gudra piepūle un disciplīna. Bez tā nestrādās neviena metode, taču daudzi to nesaprot. Mēs vēlamies tā viegli – padzerot vīnu, padejojot būt laimīgi. Tam, cik liela nozīme ir uzcītībai, ir matemātiska pieeja. Ja uzskatām, ka vieninieks ir dzīves rutīnas plūsma un mēs pieliekam attīstībai 1,01 daļu piepūles, tad, kāpinot vienu gadu 365. Pakāpē, iegūstam skaitli 37,8. Taču, izdarot to ar 0,99 lielu piepūli, vienkārši eksistējot un sūdzoties, gala rezultāts ir 0,03. Tikai pāris procentu, bet kāda rezultāta atšķirība! Šo formulu esmu saviem bērniem pielicis pie sienas, lai viņi to atceras katru dienu:

1,01 365 pakāpē =37,8

0,99 365 pakāpē = 0,03.

Par pašizziņu un pašizaugsmi bieži aizdomājamies, kad kaut kas nogājis šķērsām. Dzīve piespēlē pārbaudījumus, un nekas cits neatliek, kā tikt ar to galā, taču tas ir lēns attīstības ceļš. Kā motivēt sevi negaidīt likteņa triecienu, bet sākt ar sevi strādāt šodien?

Lielā meistarība ir dzīvot šeit un tagad. Nekas tā neatņem enerģiju kā dzīvošana rītdienā vai pagātnē. Ir divu veidu cilvēki – kam ir zināšanas un kam ir viedoklis; kam ir enerģija un kam nav enerģijas. Kādam ir labi tā, kā ir, bet tiem, kas knosās, grib darboties un attīstīties, jāsaprot sava sūtība. Tikai 15 procentiem cilvēku ir potence uz biznesu, četri procenti interesējas par transcendentālām lietām, sešiem procentiem ir tieksme strādāt zemes darbus. Tās ir ģenētiskas programmas, kas mums nav jāmaina. Cilvēkam, kuri jūt sevī šo uguni, ļoti svarīgi mācēt ar to apieties. Svarīgi saprast savu izejas līmeni, to, kas ir tava dziļākā struktūra.

Daudz runājam par sevis mīlēšanu. Mums ir ļoti grūti sevi pieņemt, līdz ar to izprast šo dziļāko struktūru, un tas traucē pilnveidoties un attīstīties.

Nesen satiku uzņēmēju, kurš izskatījās ārkārtīgi laimīgs. Vaicāju, kā viņam tas izdodas, un viņš atbildēja, ka bērnībā no vecākiem saņēmis ārkārtīgi lielu mīlestību. Tāpēc mīliet savus bērnus! Mīlestība, ko var sniegt vecāki, rada prāta bāzes mikrosistēmu, kurā vēlāk cilvēks dzīvos. Tas ir milzīgs pašpietiekamības atslābums, kas baro prātu tā, kā nepieciešams. Pieņemšana sākas ar izpratni. Mainīt situāciju un cilvēku nav iespējams, var mainīt uztveri. Bet to var izdarīt, ja izprot uztveres mehānismu neredzamajā prāta dimensijā. Tā ir optimālā dzīves vadīšanas formula. Lai to izprastu, atkal nepieciešamas zināšanas. Jauniešiem neesam iemācījuši rast atgriezenisko saiti pašiem ar sevi. Katrā cilvēkam jābūt savam iekšējam psihoanalītiķim. Lai atrastu savas izaugsmes resursus, nepieciešama milzīga piepūle. Latvijai nav lielākas nelaimes kā gudro smadzeņu aizplūšana. Man sāp, ka nenovērtējam savus praviešus, nedodam viņiem iespējas realizēties. Ir jāapzinās mūsu gaišie prāti, jādomā, kā viņus piesaistīt un noturēt.

Cenšoties jaunieti šeit noturēt, barojam viņa ego. Esmu bieži saskārusies ar jauniem cilvēkiem, kuri pārvērtē savu nozīmību.

Ir svarīgi pārlēkt zemā līmeņa egoismam un izprast, ka dabā visi nav radītāji un pavēlnieki. Ir bišu māte, un ir bitītes, kas to apkalpo. No vienas puses, tu pasaulei esi niecība, no otras – ir vēlēšanās būt par kaut ko nozīmīgu. Līdz ar to jābūt kādam bāzes līmeņa ego, kas sniedz adrenalīnu. Mēs nedrīkstam nogalināt šo ambīciju, kas ir potenciāla degviela. Taču svarīgi, ka šī ambīcija tiek integrēta modernā prāta vadības tehnoloģijā, jo ar pliku ambīciju vien būs par maz. Savas individualitātes apzināšanās ir milzīga zināšanu dimensija, kas parauj tevī radošo džinu tik lielu, ka tu vari tikai brīnīties pats par sevi. Tā ir milzīga laimes izjūta, kad saproti, kā tu esi, kā tu notiec. Tāpēc man ir ļoti būtiski, lai jaunieši sāk apgūt šīs zināšanas. Negribas gaidīt vēl 20 gadus uz nākamo paaudzi, kamēr sabiedrībā sāksies reālas pārmaiņas.

Panākumi saistās ar materiāliem ieguvumiem, un mēs zinām, cik grūti ir izturēt pārbaudījumus ar varu un naudu. Cilvēkiem ir raksturīgi pieķerties, un arī bailes no zaudējumiem var būt nopietns pašizaugsmes šķērslis.

Aizejot uz teātri un redzot, ka kāds tiek nogalināts, līdzpārdzīvojam. Sakām, ka izrāde bija ārkārtīgi laba, jo cilvēkiem patīk drāma. Mēs neietu uz izrādi, kurā pāris vairākas stundas skūpstītos. Zemapziņā gribam šo laimi, bet skatīties uz to nevēlamies. Tātad aktuāls ir jautājums – vai patiesībā mēs vēlētos dzīvot šādā pārlaimes ilūzijā? Aizejot mājās, saprotam, ka tas bija tikai teātris un galvenais varonis ir dzīvs, jo dzīve turpinās. Pieķeršanās ir mūsu izglītotības dimensijas spogulis. Protams, mēs mīlam savus tuvākos, tajā pašā laikā apzināmies, ka visi reiz nomirs. Patiesi veiksmīgs cilvēks neko negrib dzirdēt par nāvi, jo tas bloķē viņa ambīciju uguni, viņu tas neinteresē. Reinkarnācijas teorija ir sen pierādīta. Ķermenis nomirst, bet tu paliec. Tu neesi iznīcināms. Tu neesi smadzeņu produkts, tu esi mūžīgā kreatīvā apziņas enerģija, vienmēr saglabājot sava es patības identitāti. Šī modernā izpratne rada milzīgu lēcienu, likvidē bailes, ka tu vairs nebūsi. Mums ir grūti atbrīvoties no šīs nastas, tāpēc ka to neizprotam. Proporcionāli izglītībai varam operēt ar šīm zināšanām. Vēlreiz atkārtoju – ļaujies šim brīdim! Jo vairāk esi šeit un tagad, jo enerģijas plūsma ir brīvāka. Jā, zaudējumi un ciešanas rada mūsos dziļākas vērtības un izpratnes, taču nav jāmaksā tik dārga cena, jo izziņas procesu var sākt jau šodien.

Cilvēka galvenā degviela, kas nodrošina dzīves kvalitāti, ir enerģija. Diemžēl tās bieži pietrūkst, rodas vienaldzība un apātija, kam seko regress. Kur uzlādēt šīs baterijas, kas ļautu īstenot visas apņemšanās?

Vispirms jāpadomā, kas šo enerģiju noēd. Mēs guļam, lai restartētu enerģiju un atslēgtu pārkarsušo procesoru. Pilnvērtīgs miegs ir pirmais enerģijas avots. Enerģiju noēd prāts un domāšana, taču to visvairāk izsūc negatīvas emocijas – dusmas, grūtsirdība, skaudība, ilgas, sēras, psiholoģiskas sāpes. Ja labi izguļas un izdzen šos prāta vīrusus, iestājas viegls, harmonisks līdzsvars. Papildu enerģiju var iegūt, nodarbojoties ar fiziskām aktivitātēm. Otrais līmenis ir māksla, mūzikas terapija, trešais – garīgais procesors. Tā ir pašapzināšanās, kam arī vajag enerģiju. Šī enerģija tiek barota ar meditāciju, pieslēdzoties enerģijas avotam. Garīgo dimensiju varam uzlādēt tikai tad, kad prāts ir atinstalēts un, kontrolējot elpošanu, notiek dzīvības enerģijas akumulēšana. Tā ir garīgā psiho higiēna, kad protam apvienot visus trīs elementus. To dēvē par holistisku pieeju, kad neesi tikai naudas vergs, bet gan garīga, fantastiska būtne, pašpietiekama un neatkarīga no ārējiem apstākļiem.

Kādā savā lekcijā minējāt, ka dzīvē atnāks tāds skolotājs, kāds ir tavs izmisums. Ko ar to domājāt?

Izmisumi mums visiem ir vieni un tie paši, pamatā saistīti ar veselību, attiecībām, finansēm un vecumu. Skolotājs nav tikai cilvēks, tā var būt situācija, atziņa, sajūta, grāmata, filma. Neviens nevar izdzīvot tavu sāpi, tavu prāta domu kombināciju. To vari tikai tu pats. Otrs var atbalstīt, mazinot melno nokrāsu, kuru pats esi radījis. Iedot citu otu, smaržu, garšu tavam skatījumam. Skolotājs ir kā palīdzība, bet bieži vien tas netiek saprasts. Es esmu par to, ka nav jāgaida skolotājs, kas atrisinās tavas problēmas, bet jāskolojas pašam. Tu ej pa priekšu, un Dievs iet aiz tevis, nevis kāds tevi vada. Pašizglītošanās ir pāri visam. Spēja apstrādāt ciešanas, ilgas vai izmisumu ir atkarīga no intelekta rezervēm. Ja esi inteliģenti pozitīvajā attīstības scenārijā, bet bez zināšanām, tas ir ārkārtīgs izmisums. Jo esam spējīgāki mainīt lēcas fokusu, nedaudz pacelties un paskatīties uz zemi no saules līmeņa, jo labāk saprotam, kas viss, ap ko mēs te ņemamies, ir niecība. Nepieciešama atkāpšanās dziļākā realitātes izpratnes līmenī. Proporcionāli tai mainīsies attieksme un samazināsies sāpju nozīmības jēga tavā dzīvē. Visiem sāp, viss ir pakļauts ciešanām, bet raugies uz to citādi, necenšoties saskatīt izmisumu. Patiesībā mēs nevaram izvairīties no pašapzināšanās dziļuma, nevaram izvairīties no attīstības. Jautājums tikai, cik ilgs laiks katram no mums tam ir nepieciešams.

Una Ulme, žurnāls “OK!” / Foto: http://www.diena.lv