Kādu dzīvi izvēlēsies?

Sensenos laikos, kad Dievs tikko bija radījis cilvēku, Viņš tam jautāja, par ko tas velētos būt. Cilvēks vēl bija pavisam jauns, nepieredzējis un, dzirdot tādu jautājumu, apjuka, pašūpoja galvu un apmulsis teica: “Es nezinu”.

Tad Debesu Tēvs paņēma cilvēku aiz rokas un aizveda pie bangojošās jūras. Pieveda viņu pie ūdens, norādīja uz jūras dibenā gulošajām brīnumskaistajām gliemežnīcām un teica: “Ja gribi, tu vari sev izvēlēties gliemežnīcas dzīvi. Tu būsi pašā jūras dibenā kopā ar miljoniem tādu pašu kā tu. Tavs ēdiens būs tikai tas, ko atnesīs tev siltās straumes. Katra tava nākamā diena būs līdzīga iepriekšējai un visa tava dzīve paies bez riska un uztraukumiem. Tevi neuztrauks ne uzvaras, ne zaudējumi. Visu dzīvi tu stabili gulēsi smiltīs, tikai ik pa brīdim atverot un aizverot savas mājiņas durvis.”

Parādījis cilvēkam labi paēdušās gliemežnīcas dzīvi, Dievs paņēma viņu aiz rokas un veda sniegotajos kalnos. Tur netveramā augstumā uz pašas klints malas stāvēja ērgļa ligzda. Un Dievs teica: “Tomēr, ja tu gribi, vari izvēlēties arī šādu dzīvi. Tu varēsi lidot, cik augstu vien vēlēsies un sasniegt pašas neaizsniedzamākas virsotnes. Un šeit tu sastapsi tikai nedaudzus tādus pašus kā tu. Tu pats lemsi, uz kurieni tev lidot. Tu varēsi dzīvot, kā vien vēlies. Bet tādas brīvības cena būs  tas, ka nekas tev šajā dzīvē netiks dots tāpat vien. Par visu nāksies maksāt – ar saviem pūliņiem, sirdi un arī sāpēm.

Tu katru dienu dosies barības meklējumos un tas nenāksies tev viegli. Tu vari izvēlēties”.

Un no tā brīža uz Zemes radās daudzi cilvēki, kuri izvēlējās sev gliemežnīcas dzīvi un tikai nedaudzi, kuri izvēlējās ērgļa dzīvi.

Avots: pritchi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tā ir bijis vienmēr…

Ļoti bieži cilvēki lūgšanas izmanto kā līdzekli, lai kaut ko saņemtu, bet – ne atdotu. No daudziem tūkstošiem ļaužu atradīsies labi, ja viens, kurš patiesi interesējas par Dievu. Pat lielākajai daļāi ticīgo nav šādas intereses. Protams, visi vēlās, lai Dievs viņiem palīdzētu. Tomēr retais domā par to, kā kalpot Viņam.
Cilvēki spriež: “Es dzīvošu, kā gribu, un, ja nu pēkšņi radīsies kādas problēmas, lai Dievs nāk un atbrīvo mani no tām. Lai es atkal varētu darīt visu, kas man patīk. Lai Viņš izdara tā, ka mani neviens neapmānītu, lai es neslimotu, lai es būtu bagāts un lai visi mani ienaidnieki tiktu sodīti”.

Daudzi dievbijīgi cilvēki tic, ka Dievs ir, taču dzīvo tā, it kā Viņa nebūtu. Citiem vārdiem sakot, cilvēki ir pazaudējuši saikni ar Viņu.

Dievs ir labākais no visām dzīvajām būtnēm. Tāpēc, dabiski, ka Viņš tiem ir līderis. Viņš ir priekšā it visā, pat domas ātrums nebūs pietiekams, lai Viņu panāktu. Viņš ir pārāks par cēloņiem un sekām, jo viņš ir visa esošā celonis. Viņa esībai nav nekāda cita iemesla, izņemot Viņu Pašu.

Vai var ar rokām aizsegt sauli? Dieva esība ir neierobežota. Viņu nevar ierobežot neviena no reliģijām, Viņš nepieder nevienai no tautām. Gluži otrādi – visi pieder Viņam. Viņš dod patvērumu visām dzīvām būtnēm, Viņš apgādā visus un katru ar visu dzīvei nepieciešamo. Viņš pazīst katru Dvēseli.

Dievs atbild mums atbilstoši mūsu uzticības pakāpei. Tāpēc nav runa par lūgumiem, ar kuriem mēs vēršamies pie Viņa, bet par mūsu vēlmi pietuvoties Viņam. Viņš nodrošina visus pat bez prasīšanas. Putni un zvēri nelūdzas, bet viņiem ir viss, kas vajadzīgs dzīvei. Tāpēc Dievs nemīl, kad cilvēks uzstāj uz savām egoistiskajām vēlmēm.

Šajā Dieva pasaulē tāpat visa kā ir pietiekami, nepietiek tik viena – mīlestības pret Dievu. Bet tā mums pašiem ir jāiemācās.

Cilvēkam ir jāmācās no citiem. Tas ir katra no mums pienākums, pretējā gadījumā mēs esam nevajadzīgi. Mums ir iespējas kļūt gudriem un iegūt unikālas zināšanas. Mūsu sirds var ietilpināt sevī to, ko prāts nespēj. Kamēr viens spriedelē par to, vai Dievs ir, otrs jau dzīvo pēc Viņa likumiem, bet trešais sarunājas ar Viņu aci pret aci. Tā ir bijis vienmēr. Mums katram ir izvēle.

Autors: Aleksandrs Hakimovs
Tulkoja: Ginta FS