Es nezinu, kas būs tālāk…

virve3

Es nezinu, kas būs tālāk.
Kad dzirdu cilvēkus sakām šo frāzi, es plati-plati smaidu un atbildu:
Es arī nezinu, kas būs tālāk…

Pamēģini to pateikt skaļi.
Kāds to teiks ar izmisumu, kāds aizvainojumā, kāds skumji, vairums – ar bailēm… Un tikai daži ir spējīgi to pateikt priecīgi.
Un tagad – pasaki to no visas sirds, ar ticību, paļāvību un optimismu… – un sajūti kādu brīnumainu momentu. To brīdi, kad esi mierā ar pasaules kārtību, ko kāds izdomājis nosaukt par Haosu.

Skaties,
~ pirmkārt – tā ir tīra patiesība. Tu NEZINI. Un tu esi godīgs pret sevi vienkārši atzīstot šo faktu.
~ otrkārt – tā ir tava gatavība atvērties jaunām iespējām.
~ treškārt – tā ir tavas pārliecības par sevi «poga»… Pozitīvi atzīstot to, ka tu nezini nākotni, tu ieslēdz savu pārliecību. Tu nevari zināt, kas būs tālāk, taču tu zini SEVI.

Sajūti, cik spēcīgs ir tavs raksturs, kad tu smaidot saki: «Es nezinu, kas būs tālāk»…
Iedomājies, cik tas ir skaisti!
Autors: Oļegs Paraļušs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāda interesanta saruna

lugsna

C. Mūsu Tēvs…
D. Jā?
C. Nepārtrauc, es lūdzos.
D. Bet tu taču mani sauci.
C. Saucu? Tevi? Es Tevi nesaucu, es lūdzos. Mūsu Tēvs debesīs…
D. Lūk, atkal tu to izdarīji.
C.Ko izdarīju?
D. Pasauci mani. Tu teici: “Mūsu Tēvs debesīs!” Lūk, es esmu. Kas tev noticis?
C. Es neko ar to negribēju teikt. Zini, tā vienkārši sāku skaitīt savu ikdienišķo lūgšanu. Es vienmēr tā daru. Jūtu, ka tas ir mans pienākums.
D. Labi. Turpini.
C. Svētīts lai top Tavs vārds…
D. Pagaidi, ko Tu ar to domāji?
C. Par ko Tu?
D. Svētīts lai top Tavs vārds?
C. Nuuu… tas nozīmē… Ha! No kurienes man to zināt? Vienkārši tāda ir lūgšanas daļa. Starp citu, ko tas nozīmē?
D. Tas nozīmē, svēts, brīnumains, cienīgs.
C. Ā, skaidrs, tagad saprotu. Nekad agrāk nebiju par to domājis. Lai nāk Tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.
D. Tu tiešām to gribi?
C. Protams, kāpēc gan ne?
D. Ko tad tu darīsi?
C. Darīt? Droši vien neko. Es vienkārši domāju, būs lieliski, ja tu visu šeit kontrolēsi, lai te – lejā ir tāpat kā tur – augšā.
D. Vai man ir kontrole pār Tevi?
C. Mmm, es regulāri eju baznīcā
D. Tas nav tas, ko es Tev jautāju.
C. Pietiek man piesieties! Es ne ar ko neesmu sliktāks par tiem divkošiem, kuri iet baznīcā!
D. Piedod, bet manuprāt Tu lūdzies, lai Mana griba notiktu?
C. Labi. Domāju, ka man ir pie kā piestrādāt.
D. Lieliski.
C. Klau, Dievs, man jāpabeidz lūgšana. Parasti tā man neaizņem tik daudz laika. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien…
D. Šo Tev vajadzētu izlaist.
C. Kāpēc?
D. Tu visu laiku uztraucies par nākamo dienu.
C. Mirkli pagaidi! Ko tas nozīmē? Es te cenšos izpildīt savus reliģiskos pienākumus, bet Tu mani pārtrauc, tiranizē un atgādini manus nodarījumus.
D. Zini, kad lūdzies, vienmēr ir iespēja, ka savu lūgsnu pabeigsi izmainījies. Tu mani sauci un es esmu šeit. Turpini lūgties.
C. Es baidos…
D. No kā?
C. Es jau zinu, ko Tu teiksi.
D. Pamēģini un redzēsi.
C. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem…
D. Un kā Tev ar piedošanu?
C. Es nevaru piedot, Tu taču zini.
D. Un ko tad Tavas lūgšanas, par ko Tu lūdzies?
C. Es nedomāju par to, ko lūdzos…
D. Ja tu lūdzies ne tāpēc, ka vēlies ar mani parunāt, bet tāpēc, ka tā VAJAG, tad tā ir vienkārši reliģija…. manis tur nav. Es klausos sirdi, ne vārdus…
Avots:https://vk.com
Tulkoja: Ginta FS

Vētra Viņa rokās

uzticeties Dievam

​​Kāds vīrietis nesen bija apprecējies un devās ar savu jauno sievu mājās. Viņi laivā peldēja pāri ezeram, kad sākās vētra. Vīrietis bija karavīrs. Sieviete ļoti izbijās, jo situācija izskatījās bezcerīga. Laiva bija maza, bet vētra spēcīga, un viņi jebkurā brīdī varēja aiziet bojā. Taču vīrietis sēdēja klusu un mierīgi, tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Sieviete drebēja no bailēm un aukstuma, un kādā brīdī jautāja savam vīram, – “Vai tu nebaidies? Šie taču var izrādīties pēdējie mūsu dzīves mirkļi. Izskatās, ka mēs netiksim līdz krastam. Tikai brīnums var mūs glābt. Vai tiešām tevi tas nebiedē? Tu esi jucis? Tu esi no akmens?”

Vīrietis izvilka zobenu, sieviete bija izbrīnīta. Ko viņš dara? Viņš pielika zobenu tuvu sievietes kaklam un jautāja, – “Tu baidies?”

Par spīti trakojošajai vētrai viņa iesmējās, – “Kāpēc lai es baidītos? Ja zobens ir tavās rokās, kāpēc man baidīties? Es taču zinu, ka tu mani mīli un neko sliktu nenodarīsi.”

Viņš iebāza zobenu atpakaļ un teica, – “Te nu arī ir mana atbilde. Es zinu, Dievs mani mīl un viņa rokās ir gan zobens gan vētra. Tāpēc, lai arī kas notiktu, viss būs labi. Ja mēs izdzīvosim – labi, ja neizdzīvosim – arī labi, tāpēc, ka viss ir viņa rokās, bet viņš nevar kaut ko darīt nepareizi.”

Lūk, tāda uzticēšanās mums ir vajadzīga. Tāda dziļa uzticēšanās var transformēt visu mūsu dzīvi! Nekas mazāks to neizdarīs.
Autors nezināms
Tulkoja: Ginta FS

 

Viens ļoti svarīgs jautājums

42-56731180

Dažkārt sarunās ar smagi slimu cilvēku mēs varam izdzirdēt atbildes uz jautājumiem, kurus paši sev baidāmies uzdot. Un šīs atbildes mēdz būt pārsteidzošas.
Es esmu psihologs un strādāju ar onkoloģiskajiem pacientiem. Reiz mani izsauca pie ļoti slimas pacientes. Mani brīdināja, ka šī paciente ir ļoti sarežģīta, nelabprāt kontaktējas un “pati nezin, ko grib”. Padomju laikos viņa bija ieņēmusi ļoti augstu amatu un bija radusi komandēt,,gluži kā jūras valdniece.

Maija Mihailovna gulēja baltos palagos, zīda veļā, sapītu bizi un manikīru. Viņas skatiens zem noslīdējušajiem plakstiņiem bija caururbjošs.
— Uzdodiet man jautājumu!
Tas bija izaicinājums. Ja es viņu ieinteresēšu, viņa ar mani runās, ja, nē – izliks aiz durvīm, bet pēc tam nosūdzēs. Liks lietā visas savas pagājušo laiku regālijas, lai sodītu nolaidīgo darbinieku, kurš nespēja palīdzēt smagi slimam cilvēkam.

Gultā gulēja daudz grāmatu, bet Maijas Mihailovnas smaids signalizēja, ka madāma uzskata par savu pienākumu atmaskot mani attiecībā uz manu nezināšanu par cilvēku un manām pašas kaislībām. Nevis es viņai palīdzēšu, bet viņa varēs mani pamācīt un vadīt.

Mēs uzsākām sarunu. Runājām par dzīvi, par Dievu, par ticību un bailēm. Es biju nolēmusi, ka runāšu tikai par saviem pārdzīvojumiem, un runāšu godīgi. Es domāju, ka tikai atklātība var slīcināt melīgumu un pašapmānu.
Mēs sākām no augstām lietām, un pamazām nonācām pie sava personīgā stāvokļa un patiesas ticības trūkuma, bailēm par to, ka Dievs nespēs par mums parūpēties, pie aizvainojuma uz tuviniekiem, pastāvīgas sevis salīdzināšanas ar citiem un sāpēm, ko ciešam, kad zaudējam, pie pašapmāna un meliem.
Maija Mihailovna ļoti uzmanīgi klausījās un dalījās savās atziņās. Pamazām es nomierinājos. Te pēkšņi viņa izaicinoši iesaucās:
— Uzdodiet man savu jautājumu!
Taču šoreiz es uztvēru ne tikai izaicinājumu. Man tiešām mēles galā bija jautājums viņai, kuru viņa, ar smagi slimiem cilvēkiem piemītošu intuīciju, sajuta.
Un es nolēmu pamēģināt.

— Ar mani tas notika mājās. Es šo mirkli vēl tagad skaidri atceros. Pēkšņi es sevī pilnīgi skaidri sadzirdēju, nolasīju, vai sajutu “savu jautājumu”: “Ar ko es atnākšu pie Dieva?”
Es burtiski apstulbu un atkritu uz dīvāna malas, un nespēju saprast, kas notiek: “Ar ko es atnākšu pie Dieva?” Ko tas nozīmē – ar ko?
Es aizvēru acis un aizdomājos:
— Jā, patiešām, ar ko?
Atbilde atnāca pati, tāpat kā jautājums, negaidīti no iekšpuses. Tikpat negaidīti es pati sev skaļā balsī teicu:
— Es atnākšu pie Dieva vienkārši ar ziediem.
Man palika ļoti viegli, es piecēlos no dīvāna, un devos tālāk savos darbos.
— Lūk, arī mans jautājums jums: Ar ko jūs atnāksiet pie Dieva?
Maija Mihailovna skatījās uz mani mierīgi un rāmi. Bija skaidrs, ka viņas domas nav šeit, ne ar mani. Kaut kur dziļi kaut kas notiek. Viņa ilgi klusēja, un pēc brīža teica:
— Es atnākšu pie Dieva un teikšu: “Es esmu melojusi visu savu mūžu. Es esmu panākusi atzinību, visu laiku kaut kā alku un kaut ko pieprasīju.
Meloju sev un meloju citiem. Šobrīd es to redzu, un man ir bail no tā, ko redzu.
Es saprotu, ka esmu savu dzīvi nodzīvojusi pa tukšo. Gribēju slavu, prasīju neiespējamo, neredzēju būtību, nevarēju izbaudīt to, kas bija… Es meloju visu savu dzīvi!”
Palātā iestājās klusums. Kad es jau gāju prom un biju pie durvīm, viņa man uzsauca:
— Ziniet, es domāšu par šo jūsu jautājumu vēl un vēl. Tik, cik laika man būs dots.

Autors: Inna Kovaļova
Avots: www.miloserdie.ru
Foto no lapas: independent.co.uk
Tulkoja: Ginta FS

 

Tā ir bijis vienmēr…

Dievs3344

Ļoti bieži cilvēki lūgšanas izmanto kā līdzekli, lai kaut ko saņemtu, bet – ne atdotu. No daudziem tūkstošiem ļaužu atradīsies labi, ja viens, kurš patiesi interesējas par Dievu. Pat lielākajai daļāi ticīgo nav šādas intereses. Protams, visi vēlās, lai Dievs viņiem palīdzētu. Tomēr retais domā par to, kā kalpot Viņam.
Cilvēki spriež: “Es dzīvošu, kā gribu, un, ja nu pēkšņi radīsies kādas problēmas, lai Dievs nāk un atbrīvo mani no tām. Lai es atkal varētu darīt visu, kas man patīk. Lai Viņš izdara tā, ka mani neviens neapmānītu, lai es neslimotu, lai es būtu bagāts un lai visi mani ienaidnieki tiktu sodīti”.

Daudzi dievbijīgi cilvēki tic, ka Dievs ir, taču dzīvo tā, it kā Viņa nebūtu. Citiem vārdiem sakot, cilvēki ir pazaudējuši saikni ar Viņu.

Dievs ir labākais no visām dzīvajām būtnēm. Tāpēc, dabiski, ka Viņš tiem ir līderis. Viņš ir priekšā it visā, pat domas ātrums nebūs pietiekams, lai Viņu panāktu. Viņš ir pārāks par cēloņiem un sekām, jo viņš ir visa esošā celonis. Viņa esībai nav nekāda cita iemesla, izņemot Viņu Pašu.

Vai var ar rokām aizsegt sauli? Dieva esība ir neierobežota. Viņu nevar ierobežot neviena no reliģijām, Viņš nepieder nevienai no tautām. Gluži otrādi – visi pieder Viņam. Viņš dod patvērumu visām dzīvām būtnēm, Viņš apgādā visus un katru ar visu dzīvei nepieciešamo. Viņš pazīst katru Dvēseli.

Dievs atbild mums atbilstoši mūsu uzticības pakāpei. Tāpēc nav runa par lūgumiem, ar kuriem mēs vēršamies pie Viņa, bet par mūsu vēlmi pietuvoties Viņam. Viņš nodrošina visus pat bez prasīšanas. Putni un zvēri nelūdzas, bet viņiem ir viss, kas vajadzīgs dzīvei. Tāpēc Dievs nemīl, kad cilvēks uzstāj uz savām egoistiskajām vēlmēm.

Šajā Dieva pasaulē tāpat visa kā ir pietiekami, nepietiek tik viena – mīlestības pret Dievu. Bet tā mums pašiem ir jāiemācās.

Cilvēkam ir jāmācās no citiem. Tas ir katra no mums pienākums, pretējā gadījumā mēs esam nevajadzīgi. Mums ir iespējas kļūt gudriem un iegūt unikālas zināšanas. Mūsu sirds var ietilpināt sevī to, ko prāts nespēj. Kamēr viens spriedelē par to, vai Dievs ir, otrs jau dzīvo pēc Viņa likumiem, bet trešais sarunājas ar Viņu aci pret aci. Tā ir bijis vienmēr. Mums katram ir izvēle.

Autors: Aleksandrs Hakimovs
Tulkoja: Ginta FS

Dievs cilvēkiem ir daudz tuvāk, kā varam iedomāties

Dievs galvā

Pats galvenais, pie kā esmu savā dzīvē nonācis – Dievs cilvēkiem ir daudz tuvāk, kā varam iedomāties, un rūpējas par mums daudz vairāk, kā mēs domājam. Tikai troksnis mūsu pašu galvās traucē mums saprast un izdzirdēt, ka VIsaugstākais katram no mums ir tik tuvu, ka tuvāk vairs nevar būt.
Ja apklusinātu šo troksni, tad viss kļūtu skaidrs.
Boriss Grebenščikovs

Galvenais, TICI

Dieva griba1

Tu pastāvīgi atrodies izvēles priekšā. Un ir tikai viens jautājums, vai tu sekosi Dievam, vai paklausīsi savam šaubās dzīvojošajam “Es”? Tu zini, kāds lēmums ir patiess, taču garastāvoklis, kaislības un sajūtas liek tev izvēlēties sevis noliegšanas ceļu.

Galvenais tev ir ticēt, ka Dievs ir ar tevi, un viņš dāvā tev visu to, kas tev ir tik ļoti vajadzīgs.

Emocijas, kuras izsauc sevis nepieņemšana, var tevi pārliecināt, ka šī ticība nestrādā. Tu domā: “Es vēljoprojām ciešu no tām pašām dvēseles sāpēm, no kurām cietu pagājušogad. Visticamākais, es atkal esmu iekritis savās depresīvajās sajūtās un uzvedības shēmās. Manī nekas nemainās!”
Šādām un līdzīgām domām nav ne gala ne malas. Tās grūti ir atmest, kaut gan tu zini, ka tās nav no Dieva. Viss, ko Dievs tev saka: “Es mīlu tevi. Es esmu ar tevi. Es gribu, lai tu man pietuvinātos, lai iepazītu prieku un manas klātbūtnes mieru. Mana vēlme ir dot tev jaunu sirdi un jaunu garu. Es gribu, lai tu runātu ar manu muti, redzētu manām acīm, dzirdētu manām ausīm un pieskartos maniem pirkstiem. Viss mans – ir tavs. Uzticies man un ļauj man būt tavam Dievam.”

Šajā balsī arī vajag klausīties. Taču, lai tas notiktu, nepārtraukti ir jāizdara izvēle – ne laiku pa laikam, bet katru mirkli, nakti un dienu. Jo tu pats izlem, ko domāt, ko runāt un ko darīt. Ar savām domām tu vari iedzīt sevi depresijā, ar saviem vārdiem novest līdz pilnīgai iznīcībai, bet ar savu rīcību nostiprināties sevis nepieņemšanā.

Tomēr tu vienmēr vari izvēlēties citu ceļu: domāt, runāt, un darīt Dieva vārdā un iet pretī Gaismai, Patiesībai un Dzīvei.

Autors: Henrijs Nouvens “Mīlestības iekšējā balss”
Tulkoja: Ginta FS