Kā tad ir?

22.09.2018.

Pēdējā laikā manā dzīvē ir bijis tik daudz dažādu jaunu notikumu, pavērsienu un pārbaudījumu, ka šķiet, pienācis laiks darīt to, ko ilgu laiku atliku.

Vakar facebook pie Anša Jurģa Stabinga publikācijā izvērtās saruna par „atgremošanu”. Un kāda sabiedrībā pazīstama dāma man norādīja, ka dalos ar svešām domām, jo laikam nav savējo.

Protams, ka ir savējās un, protams, ka mana daba un mani kompleksi un bloki traucē tā vienkārši šīs – savas domas publicēt visu apskatei. Pamazām jau tas notiek, tas bija gan „36.6” Pieskārienos, gan šad un tad manā dienasgrāmatā un tagad, vēl jo vairāk, jo mums ir SAVS žurnāls. Mums ar Inesi (Inesi Prisjolkovu). Un es esmu pateicīga Dievam par to, ka man dota tāda iespēja būt un strādāt kopā ar izcilu cilvēku un skolotāju.

Protams, dzīve mums katram rāda kādas zīmes un it kā biksta no muguras, sakot: “uzdrošinies, tas ir tavs!”. Savukārt bailes no tā, ko pa mani padomās, bieži vien liedz izdarīt to, pēc kā sirds alkst.

No vienas puses es zinu, ka man ir ko teikt, no otras – vai tas, ko pateikšu, citiem būs interesanti un noderīgi.

 

Pirms nedeļas biju uz reinkarnācijas seansu pie Ingas Ružickas, meditācijas prakses man nav (arī slinkuma un neticības dēļ), laikam tāpēc neko arī neredzēju, toties saņēmu savu matricu, kurā melns uz balta uzrakstīts mans uzdevums: iedvesmot cilvēkus, palīdzēt viņiem atmosties, sakārtot savas dzimtas lietas, sakārtot savas attiecības ar naudu. It kā jau viss zināms, un tomēr ir nedaudz baisi, bailīgi: celties, iet un darīt. Varbūt tāpēc, ka ir nācies krist. Uzdrošināties un pēc tam saņemt belzienus (skaidrs, ka šie belzieni ir pelnīti un patiesībā ir labākās mācībstundas), bet tomēr atkal uzdrošināties ir bailīgi, pat ļoti.

Kāpēc gan es tik daudz skatos un domāju par to, ko teiks citi? Kompleksi? Laikam. Pārāk maza uzticēšanas augstākajiem spēkiem un pārāk maza uzticēšanas pašai sev un savām spējām un varēšanai? Laikam!

Es jautāju Inesei: vai Tu rakstītu savas grāmatas, ja nebūtu pārliecināta, vai tās kāds lasīs, viņa nedomājot teica: „Jā, jo tas man ir svarīgi!” Vai es viennozīmīgi varu teikt, ka kaut ko darīšu, ja nebūs neviena „sekotāja” – es nezinu. Esmu šaubīgs „tipiņš”.

Un te nu atkal viena jaunatklāsme. Divas dienas pēc reinkarnistes apmeklējuma, pie manis mājās viesojās Evija Čeprova – socionikas eksperte, lai palīdzētu manam Mikam saprast, kas ir tas, kas viņam dzīvē jāstudē un kāds virziens jāizvēlas. Evija jau labu laiku pirms mūsu tikšanās bija noteikusi manu personības sociotipu: Dons Kihots. Bet man pašai, testu pildot, sanāca Hakslijs. Divi pavisam atšķirīgi personāži. Nepagāja ilgs laiks, un mēs abi bijām notestēti – abi Doni Kihoti.

Traks var palikt! Dons Kihots – intuitīvi loģiskais ekstraverts (iracionāls tipiņš, „tirliņš”, bet radītājs, tā mēs paši izsecinājām). Te nu ir izskaidrojums tam, kāpēc es nespēju ilgi darīt vienu un to pašu rutinēto darbu, kāpēc man ik pa brīdim ir jautājumi: „Man ir interesanti, vai neinteresanti?” Te nu ir tas, ko es zināju, taču nespēju atzīt un pieņemt, ka esmu darītāja „pa lielam” – man patīk izdomāt, radīt idejas, arī realizēt tās līdz noteiktam brīdim, kad paliek neinteresanti, bet es nespēju ilgstoši darīt vienu un to pašu bez radošuma. Tieši tāpēc es vairs nedarbojos dažās jomās, kurās man nav interesanti. Tieši tāpēc es izdodu žurnālu, jo man IR interesanti. Dons Kihots, tīrot māju, nemīl iztīrīt stūrīšus: viņš tīra „pa lielam”. Ja es patiešām sevi pieņemtu tādu, kāda es esmu, es noteikti par to sevi nešaustītu, bet es šaustu.

Tikšanās ar Eviju paveica vienu brīnišķīgu lietu, es atmetu savu vēlmi pēc perfekcionisma un pieņēmu to, ka es tāda esmu: iracionāla un neperfekta. Protams, ik pa brīdim iezogas šaubas: vai tik nav tā, ka tas ir atkal jauns rāmis? Kas zin, mēs taču visi vēl tikai mācamies.

Īsā komentārsaruna ar feisbukā man atgādināja par spoguļošanu: mēs vienmēr citos redzam to, kas ir mūsos un arī atbilde ir mūsos.

Pirmais, ko ieraudzīju, bija tas, ka: „viņai ir kādi kompleksi, kuri izpaužas pārmešanā citiem par to, kur pati sevī jūtas nepārliecināta”.

Bet, kā tad ir ar mani? Es taču radīju iemeslu šai sarunai un es to turpināju, un man tā sāpēja un nelika mieru. Es visu laiku taisnojos. Kāpēc? Kāpēc man jātaisnojas? Es taču varu to nedarīt! Ja darīju, tātad atkal ir kaut kas, ar ko sevī jātiek galā. Es arī to risinu un esmu pateicīga šai sievietei par to, ka viņa man prieksā šo spoguli nolika. Šoreiz tas nebūs jauns iemesls kompleksiem, bet gana labs, lai pilnveidotos.

Vakar pirmo reizi biju Ineses vebinārā, tā bija brīnišķīga dāvana. Tēma: Visuma likumi. Es taču tos lieliski zinu. Zinu baušļus un cenšos tos ievērot. Bet, kā ir praksē. Praktizēju: daļu, acīmredzot, sev ērtāk izpildāmos. Un kā ir ar Pārbausli: Mīli Sevi!? Švaki.

To parāda atkal mani samilzušie risināmie jautājumi naudas jomā, attiecībās ar saviem mīļajiem. Situācijas atkārtojas, atkal viss saliekas tā, lai mums – man kaut ko iemācītu. Cikliski, vienas un tās pašas mācību stundas. Es atkal esmu atgriezusies savā vīrišķīgumā un daru to, kas jādara manam vīram, es atkal šūpojos no mīnusa uz plusu un atpakaļ. Un arī tas ir jāsakārto. Lai stāvoklis būtu plusā, bet to panākšu tad, ja sevi mīlēšu un pieņemšu tādu, kāda esmu, uzticēšos, nepieķeršos, ticēšu, darīšu, būšu šeit un tagad. Arī tā ir mana daba – analizēt. Tas, par ko sevi vienmēr esmu šaustījusi.

Neskaitāmas reizes citiem esmu teikusi: pieņem sevi, tu esi labākais, tādu tevi Dievs ir radījis. Tas ne nieka nemaksā, pateikt otram, lai saņemas, ka viss būs labi, ka izdosies, ka jābūt drosmīgam. Ne velti saka: padoms ir pati nevērtīgākā lieta, ko otram varam iedot. Cilvēki sajūt to, vai tu pats to dari, vai pats tici, vai pats uzticies. Ja nedari, neuzticies, netici, tad tavam padomam vispār nav nekādas vērtības un seguma. Bet es taču negribu būt cilvēks, kurš tikai „muld”, manā raksturā ir vispirms izdzirdēt, tad uzreiz izmēģināt un tikai tad „padot tālāk” – ja strādā.

Nupat iedomājos: kurš gan no skolotājiem varētu pateikt, ka viņš ir pilnībā izaudzis un, ka vairs nekādu jaunu atklāsmju viņam nebūs? Laikam jau neviens. Bet kāpēc es visu laiku gaidu, ka beidzot „izmācīšos, izdarīšu, sakārtošu” un tad dalīšos ar to, kas man ir? Varbūt tas ir jādara tagad, kamēr vēl neesmu īsti „izmācījusies, izaugusi un sakārtojusi”, jo varbūt kādam es esmu vajadzīgag tieši tāda, līdz galam neizaugusi, nesakārtota, neizmācījusies, jo viņam vieglāk sekot tam, kurš viņam tuvāks, nevis sēž augstu pie mākoņiem. Tāds pats dzīvs, neideāls cilvēks, kurš nupat vandījies pa dubļiem un vēl drusku vandās, ar savu karmu un saviem risināmajiem jautājumiem. Iespējams, tā vieglāk ir kopā izaugt, kad redzi otru – tādu nepilnīgu, kurš cenšās, dara, mainās, kļūdās un tomēr aug?

Kā tad ir? 🙂

Ginta – pārdomās