Atrast savu taku

Tikai tu pats esi spējīgs atrast savu mērķi. Es varu vien piedāvāt aptuvenu darbību algoritmu.

Pirmais
Par izejas punktu meklēšanā kalpo postulāts: tavs mērķis pievelk visu, kas tev dzīvē vajadzīgs. Šeit beidzas visi spriedelējumi par tēmu “es gribu saņemt to un to…”
Tu saņemsi visu, ko Dvēselei vajag. Tikai jāatrod tieši Sava taka.

Otrais
Ir jāsaprot: ko tu mīli (vari iemīlēt) darīt, ko tu gribētu darīt? Nevis, ko tu vēlies saņemt (to mēs jau noskaidrojām), bet tieši – ko tu vēlies darīt – kam tērēt savu nolūka enerģiju.Ir jāatceras, ka mērķis nav galapunkts, bet gan dzīves ceļš, veids kā pašrealizēties.

Trešais
Ir jāuzdod sev jautājums: vai šī nodarbošanās manu dzīvi pārvērtīs svētkos? Šajā kontekstā svētki nav svinīgs pasākums par godu galapunkta sasniegšanai, bet gan svētku sajūta. To svētku, kuri “vienmēr ir ar tevi”. Tāda sajūta rodas tad, kad dzīve kļūst apzināta, piepildīta, interesanta, dzīva un priecīga.

Ceturtais
Lēmumam jābūt pieņemtam pilnīgā dvēseles un saprāta vienotībā, kad Dvēsele dzied, bet saprāts apmierināti berzē rokas. Tas nozīmē, ka tev visam jābūt acīmredzamam: izvēlētā nodarbošanās ir gan tuva sirdij, piepilda dzīvi un neatstāj badā.
Piemēram, ja tava kaislīga aizraušanas ir izšūšana krustdūrienā, tas vēl nenozīmē, ka to var nosaukt par mērķi. Saprāts nepiekritīs. Tā ir? 

Piektais
Ja pagaidām nekā tāda nav, pamēģini paskatīties uz savu “nenopietno” aizraušanos no cita redzes leņķa. Visam, ko tu proti darīt nepiespiesti un ar prieku, ir nozīme un vērtība.
Piemēram, tev patīk datorspēles? Izdomā savu superspēli, kādas vēl nekad pasaulē nav bijis, nav obligāti jāizdomā datorspēle, tas var būt kāds iespaidīgs realitātes šovs.
Galvenais princips ir iziet no kopējās ierindas un doties pa savu ceļu. Radīt savu svārstu.

Sestais
Ja nekas prātīgs galvā nerodas, tātad jāpaplašina savs redzesloks; jādodas turp, kur vēl nekad neesi bijis, jāpaskatās kas tāds, ko nekad neesi redzējis. Saprāta uzdevums šajos mērķa meklējumos ir nevis kaut ko atrast, bet izlaist caur sevi informāciju, turklāt procesā pievērst uzmanību Dvēseles komfortam. Kā tikko Dvēsele sajutīs Savu, tā uzreiz atdzīvosies un tu to sajutīsi.

Septītais
Ir svarīgi visu laiku griezt savu dzīves svētku slaidšovu. Uzzīmē bildi, kas sastāv no visiem tavu svētku atribūtiem (to, kas tīk Dvēselei). Ar ko jābūt piepildītai tavai dzīvei? Meklē un pēti informāciju par šiem atribūtiem; piemēri tos sev ar mērķi tos iegūt. Sistemātiski strādā ar šo slaidšovu, tad ārējais nodoms atvērs durvis iespējām, par kurām pagaidām tu vēl nenojaut. Lūk, šis punkts ir visefektīvākais visā mērķa atrašanas procesā. Tas ļauj ieraudzīt izeju tur, kur šķiet, ka tās būt nevar.

Vadims Zēlands
Tulkoja: Ginta Filia Solis

11. jūnijā sākas jauns Ineses Prisjolkovas projekts “Sapņu nodarbošanās”, kurā soli pa solim kopā ar daudziem cilvēkiem 70 dienas pēc kārtas darīsim tieši to – meklēsim tieši to SAVU LIETU, ar kuru varēsim svinēt savu dzīvi.
Pieteikšanas un apraksts ŠEIT

Es TICU…

Es ticu, ka reiz noteikti iznīks šī muļķīgā mode uz visu necilvēcisko…
Necilvēcisks skaistums… necilvēciska uzvedība… necilvēciskas jūtas… necilvēciskas attiecības.
Es ticu tam, ka mēs ļoti saudzīgi atpazīsim viens otru, nevis ciniski skenēsim to, cik no kura ko var paņemt.
Ka mums nebūs bail atzīt savu ievainojamību un mēs varēsim nesteidzīgi tuvināties, nevis noskaidrot, kuram biezākas bruņas.
Ka izzudīs vajadzība pēc muļķīgām spēlēm, kurās visi kaut ko spēlē, tikai tāpēc, ka nav iemācījušies būt īsti – paši.
Nē, tas viss nekur nav pazudis.
Viss ir.
Tiem, kuri zina, ka mode ir domāta tiem, kuri ņem gatavu, jo nezin, ka var savādāk.
Kādam mode ir reliģija… stabili, bez pierādījumiem.
Un tāpēc ir tik skumji vērot mūžīgos visdažādākā vecuma puišeļus un meitenītes, kuri plosa sevi no iekšpuses un ārpuses tikai tāpēc, lai viņus neizsmietu tādi paši kā viņi.Tādi, kuriem mīlestība ir projekts.
Tuvība – vājums.
Atteikšanās būt trendu vergam – provinciālisms.
Nevēlēšanās “zīmēties” instagramā – atpalicības pazīme.

Tā gribās paņemt lielās šķēres un nogriezt visam NEcilvēciskajam pirmos divus burtus, kas cenšas padarīt bezvērtīgu to, uz ko var balstīties jebkuros laikos.
Izturēt un atgriezties parastā pasaulē, kur ir tik labi staigāt lietū un apskauties.
Un skūpstīt parastas maigas lūpas necilvēcisko vietā.
Un runāt, neanalizējot katru pateikto vārdu.
Un nekautrēties maiguma.
Un zināt, ka brīnišķīgai tuvībai vajag vēl kaut ko bez seksa tehnikas.
Un atcerēties, ka pat visgrandiozākā veiksme var galīgi nesakrist ar spēju justies laimīgam.
Un pārstāt baidīties no saviem nomērītajiem diviem metriem, vai šaurās “Aladina burvju lampas”, kurā agri vai vēlu visi atradīsimies neatkarīgi no sava “krutuma”.
Vai tiešām ir vajadzība būt “krutam”?
Bet varbūt pietiek tikai ar to, ke esi CILVĒCĪGS…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Bildītē: mūsu žurnāla “Kā darītu Mīlestība” atvēršanas svētkos pirms pāris gadiem. 
Es zinu, mēs atkal tiksimies, apskausimies, priecāsimies – kā tas pienākas brīviem un laimīgiem cilvēkiem. Mēs būsim kļuvuši daudz pieņemošāki, mīlošāki un noteikti daudz brīvāki savas sirdīs.
Es TICU!

Dienas gaismā ieraudzīt savu dzīvi…

Viena no depresijas sastāvdaļām ir iekšējā sevis apraudāšana. Nepārtrauktas, pastāvīgas raudas. Tā raud bērns, kura uzticība ir pievilta.

Mūsu bērnības dienu stāsti ir pilni situācijām, kad notika kaut kas nopietns, bet mūsu psihe to visu ļoti saudzīgi paslēpa. Man ir klienti, kuri praktiski neatceras savu bērnību. Viņiem no atmiņas pazuduši veseli dzīves posmi, piemēram: “Es neatceros, kur es biju un ko darīju savos 7 līdz 13 gados. Neko neatceros no tā laika…”

Kāds atcerās tikai epizodes: “Man uzdāvināja lelli. Bet tētis nezin kāpēc to kaut kur paslēpa. Es ilgi to meklēju. Atradu. Neticēju, ka ta ir man domāta. Bet tētis teica, ka tā nopirkta kādai citai meitenei, ne man. Es biju izmisusi. Visi smējās. Droši vien no malas tas izskatījās smieklīgi. Tajā laikā es vēl gāju bērnu dārzā. Un šī lelle bija manu sapņu piepildījums.”

Šie mazie stāsti uzpeld atmiņā kā gaismas zibšņi atmiņas tumsā. Atmiņa tos saudzīgi glabā un slēpj no mums to, kas bija “pārāk”. Zaudējumus, nodevību, vecāku nesaprotamo uzvedību, vectētiņus, vecmāmiņas, tantes onkuļus un viņu dīvaino mīlestību. Atmiņa slēpj kontekstu, bet tās sajūtas, kas tolaik bija, nevar aizmirst. Tāpat kā bieži vien neatceramies anekdotes jēgu, taču atceramies to, ka bija smieklīgi.

Reiz adekvātā, bet apturētā psihes reakcija uz notikušo, padara skumjas par pastāvīgu stāvokli.
Tā psihe cenšas pabeigt iesākto un izdzīvot notikušo. Pārdzīvotais uz visiem laikiem paliek ķermeņa atmiņā, mūsu personīgajā vesturē un neintegrētā, neapzinātā un neizprastā pieredze turpina malties gadiem ilgi.

Lai pieredze tiktu integrēta, galvenais ir atzīt to, ka TAS BIJA. Atzīt zaudējuma smagumu. Novērtēt šo smagumu.

Galvenā problēma ir tā, ka ģimene pūlas uz notikušo pievērt acis, tēlot, ka nekas nebija un dzīvot tālāk. Lai kādas šausmas nebūtu notikušas ar bērnu, visbiežāk ģimenes pozīcija ir – neko neredzu, neko nezinu, nevienam neko neteikšu.

Ļoti bieži šis nodarījums tiek padarīts par “neko”: “Tie visi ir sīkumi, pārstāj, nepārspīlē!”. Bet ar laiku tiek pateikts, ka tas vispār nav noticis: “Tu visu izdomā un tev tikai tā šķiet”.

Manā praksē ir klientu stāsti par to, ka, piemēram, sieviete nolemj beidzot savai ģimenei izstāstīt par to, kas tad īsti ar viņu notika. Viņa stāsta par to, kā tēvs, patēvs vai onkulis viņu bērnībā seksuāli izmantojis. Taču tie, kuri tolaik bija blakus, bet pievēra acis uz notiekošo, šobrīd pat nemēģina atvainoties un atzīt kaut daļu savas atbildības, taču vaino viņu par to, ka viņa cenšas visus sarīdīt vienu pret otru, taisīt kaunu ģimenei, vai, visticamākais, vienkārši izdomā.

“Īsā atmiņa” – ir viena no izdzīvošanas stratēģijām. Tai paaudzei, kuri pārdzīvojuši karu, badu, izvešanas, slepkavības, savu bērnu nāvi, bija jāiemācās ātri visu aizmirst. Un kaut kādā veidā padarīt maznozīmīgu notikušo. No otras puses, – lai kas arī nenotiktu miera laikā, viss kļūst maznozīmīgs salīdzinājumā ar pagātnē pārdzīvoto. Mūsu vecmāmiņas iemācīja mūsu mātēm “neatcerēties ļaunu”. Tas ir loti sarežģīts ceļš – visiem iesaistītajiem atzīt zaudējumu, kļūdas un savu atbildību par notikušo. Pats atzīšanas fakts par to, kas ar mani notika un zaudējuma apzināšanās, kļūst par dziedējošu.

Grāmatas “Dvēseles nogalināšana” autore Ursula Virtca raksta par to, ka šādai reakcijai jābūt gatavām visām sievietēm, kuras cenšas atjaunot taisnīgumu.

Notikumu ķēde tiek atjaunota. Cilvēks kļūst spējīgs adekvāti novērtēt ar viņu notikušo. Pārdzīvot zaudējumu, nodevību, pieņemt savas dzīves smagākos notikumus un zaudējumus.

Dvēseles brūce tiek “aizšūta”. Jā, rēta tur būs vienmēr, tā vienmēr atgādinās par notikušo, taču vairs neasiņos. Bet rēta kļūs par daļu no dzīves pieredzes, kurā varēs turpmāk smelties spēku.

Izaugot, cilvēki šo “īsās atmiņas” stratēģiju turpina izmantot savā pieaugušo dzīvē. Sievietes, kuras dzīvo līdzatkarīgās attiecībās ar vīriešiem alkoholiķiem vai mājas tirāniem ir iemācījušās virtuozi aizmirst vardarbību pret sevi un bērniem. Un katrs jauns vīra “izgājiens” vai kārtējais plosts tiek uztverts kā kaut kas, kas notiek pirmo reizi.

Atzīt to, ka tā bija arī agrāk, ieraudzīt dienas gaismā savu dzīvi, nozīmē sagraut jau tā trauslo pasauli, kuru sieviete uzskata par pieķeršanos un mīlestību.

Vai tieši ne tāpēc mātes piesedz savus vīrus, kad tie ņirgājas par saviem bērniem? Lai nesagrautu “kaut arī slikto, bet tomēr pasauli”. Aplis noslēdzas.

Šī klusējošā pēctecība turpinās līdz brīdim, kamēr kāds no ģimenes sistēmas neuzdrošinās atzīties tajā, kas notiek. Sākumā padarīt to skaidri redzamu sev un pēc tam arī parējai ģimenei.

Ģimenes sistēmas pieaug tāpat kā cilveki. Bet pieaugšana nesaraujami ir saistīta ar autonomiju, cieņu pret otra cilvēka robežām un katras personības vērtības apzināšanos, pirmkārt, jau savējās.

Autors: Irina Dibova
Ilustracija: Lucy Campbell
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Vēl tik vēlējos no savas puses piezīmēt, ka palašinoties apziņai, mēs skaidrāk sākam saprast to, ka neviens no mūsu ģimenes locekļiem šaja sistēmā nav lieks, ka viss notikušais ir daļa no lielā plāna un mūsu dzīves mācībām. Ka ģimenē nekad viena pagale nedeg un tā ir vieta, kur mēs varam lieliski, kā spogulī ieraudzīt sevi pašu, ieraudzīt tās dzimtas programmas, kas nāk mums mantojumā un ar kurām strādāt var nākties visu dzīvi. Bet tas jau ir cits stāsts.

Manā dzīvē liels palīgs un skolotājs šajā jomā ir Inese Prisjolkova – ar grāmatām, semināriem, tiešraidēm un vienkārši savu būšanu blakus. Protams, ar savu piemēru un tāpec esmu pārliecināta, ka attiecības un mūs pašus dziedināt var tikai Mīlestība.

Par konkrēto tēmu laikam vislabākā no grāmatām, ko esmu lasījusi ir Inese Prisjolkova “Audzēt mīlestību” – par atkarībām, līdzatkarībām un Mīlestību kā visbrīnišķigāko terapijas veidu.

Viegli un ar Mīlestību

Es rakstu grāmatas par mīlestību. Par to, kā dzīvot ik dienas laimīgi un sievišķīgi, un kā sakārtot savu enerģiju, un kā mainīt savus ieradumus 100 dienās.

Šogad piedzīvoju milzīgu atklāsmi par ēšanu, svaru un apzinātību savā attieksmē pret ķermeni.

Kaut kā pēdējos gados dažādu iemeslu dēļ man nemanot bija pieaudzis svars (kopā kādi 16kg). Un es … to pieņēmu kā pašu par sevi saprotamu, jo gadi, dzemdības, sēdošs darbs….

Tā tas būtu turpinājies visticamāk visu manu mūžu, ja vien es kādā brīdī neiedomātos uzdot sev jautājumu – kādēļ gan mans augums nevarētu izskatīties tāpat kā tad, kad man bija mans ideālais svars?

Piedevām tas nebija tik sen. Es 40 gados un pat 45 svēru ap 60kg un tas pie mana garuma ir labi.

Tā es šai pavasarī izvēlējos notievēt pa 16 kg. Piedevām – darīt to ar bezgalīgu mīlestību un cieņu pret sevi un savu ķermeni.

Man ļoti patika tievēt. Tas tiešām bija jaukākais, ko sev varēju šogad uzdāvināt. Kad iemācies vadīt savus ēšanas instinktus, kad ķermenis ir izmainījies un kļuvis slaids un viegls, tad vienā brīdī ir sajūta, ka sarūk gadi, ka ne tikai jūties “jauna, skaista, vesela un sievišķīga”, bet tiešām tāda esi. Un pats jaukākais tai visā, ka man tas viss sagādāja milzu prieku.

Tā tapa mana grāmata “Viegli un ar Mīlestību” – būtībā par to, kā notievēt viegli.

Grāmata pilna mīļuma un siltas, gaišas attieksmes mums pašām pret sevi. Tai pat laikā – izceļot dziļus cēloņus par to, kādēļ smagums mūsu dzīvē (un ķermenī) bija radies.

Un šogad vēl pirms svētkiem – 17.decembrī uzsāksim 100dienas tievēšanai.

Sievietēm ir ļoti dažādas tievēšanas pieredzes, bet lielāko tiesu dzirdu, ka ir bijis grūti, pat dažreiz traumatiski.

Tam tā nav jābūt.

Mēs savās 100dienās darīsim – “kā darītu Mīlestība”.

Mīļi, cieņpilni, apzināti.

Gribu jums nodot šo savu pieredzi, ka tievēt var kaifīgi un priecāties par to. Izbaudīt un kļūt par veiksminieci arī citās dzīves jomās (jo, kad notievē, ir šī sajūta, ka vari visu).

Jaunās 100dienas tievēšanai būs ar nelielu dalībasmaksu 20eur.

(tie ir 20centi par dienu).

Kas tur notiks?

  1. gan parunāsimies rakstiskā formātā – lai izmaiņas veidojas sapratnes dēļ
  2. gan būs LIVE video ar mani
  3. gan mainīsimies receptēm un ieteikumiem tieši ēšanas paradumu ziņā
  4. gan uztaisīsim kādus gatavošanas LIVE vai video
  5. gan meditācijas, lai arī smalkā plānā mums pārbīdās enerģija
  6. gan pārkārtosim zemapziņas informāciju
  7. gan…svērsimies un iedvesmosim viena otru ar ikdienas mīnusiņiem
  8. gan palīdzēsim uzturēt vieglu garu un labu garastāvokli brīžos, kad liksies, ka ir grūti
  9. gan tiešām dalīsimies arī ar grūtumiem, lai nav šī sajūta, ka visiem viss vienkārši, tik man, nabadziņam, jāmocās
  10. liksim bildes PIRMS un PĒC
  11. un jā….nonāksim līdz uzvarai, jo…ja dara, tad dara

Ai, mīļie, nu ko es te tik gari stāstu.

Nāciet mūsu pulkā un darīsim.

Tas tiešām ir tā vērts!

Man šogad tas viennozīmīgi ir viens no lielākajiem notikumiem un brīnišķīgākajām atklāsmēm.

Vēlos to nodot tālāk.

Ar mīlestību,
Inese

Pieteikšanas projektam ŠEIT
Aprakstiņš ŠEIT

@adbdfoto @ineseprisjolkova @viegliunarmīlestību @pavasarastudija @inesesmeistarklase

Manai Dzimtenei

Pats svarīgākais ir atcerēties, ka ir pamatvērtības, bez kurām dzīvi nevar sakārtot. Un tā īsteni laimīgs bez šīm vērtībām nevar kļūt.

Tā ir mīlestība uz Dievu, mīlestība uz ģimeni, mīlestība uz savu zemi, savu valsti, mīlestība uz cilvēkiem, kas ir ap mums.

Nesen braucu uz Tērveti. Ja Tu zinātu, cik tas ceļš ir skaists! Cik sakopti lauki, cik skaista daba, cik sirsnīgi cilvēki! Un tas viss tik daudzām, senām atmiņām saistīts.
Atceros – kādreiz bērnībā braucām uz Svēti ciemos pie radiem, vēl braucām uz Zaļenieku pusi; tētis vienmēr stāstīja par savām bērnības un jaunības gaitām. Tur viņš dzīvojis savā bērnībā, tur gājis skolā, tur uz pirmajām ballēm. Un pati Tērvete tik skaistām atmiņām pielieta, tur esmu bijusi tik daudzos dažādos savas dzīves posmos. Gan lielās māsas kāzu dienā, gan mazās māsas bērnības svētkos, gan vecāku kāzu jubilejā, gan vienkārši kādā skaistā ģimenes izbraukumā.

Vai citas zemes skaistums varētu man sniegt šo bezgalīgo mīlestību un skaisto atmiņu piepildīto sajūtu?
Protams, ir patīkami aizbraukt un apskatīties pasauli, bet tik labi ir pēc tam atgriezties mājās, kur visam ir daudz dziļāka jēga, daudz stiprākas saknes un daudz piepildītāka šodiena.

Kāpēc?
Tāpēc, ka šeit ir mūsu saknes. Šeit ir dzīvojuši mūsu senči. Arī viņiem bijuši savi sapņi, savi ideāli un mīlestība, kā rezultātā radāmies mēs.
Un galu galā, kad mēs vēl bijām tikai dvēseles un gatavojāmies iemiesoties uz Zemes, jau tad mēs izraudzījāmies kontinentu, valsti, ģimeni, kurā dzīvot un iziet savas dzīves mācības.

Un, ja reiz izdarījām tādu izvēli, tad nevajag sevi vairs nodot.

Ja mēs paši sevi nododam, tad vienmēr atradīsies kāds, kurš nodos mūs. Viss darbojas kā bumerangs. Visums tikai atspoguļo to, kas ir mūsos.

Ja redzēsi, cik skaista un bagāta ir Tava zeme, tad tieši tā arī būs. Ja redzēsi, cik skaista un bagāta esi Tu, tieši tā arī būs.

Lai tā būtu, ir jābūt labiem pamatiem – mīlestībai uz saviem vecākiem, ģimeni, bērniem. Mīlestībai un lepnumam par savu zemi.
Vienkārši Mīlestībai.

Inese Prisjolkova “Ieelpo laimi un mīlestību”

Daudz Laimes, Latvija, Tavos svētkos!

Paplašināt apziņu

Mūsu apziņai gadu gaitā ir izveidojušies ļoti daudz priekšstatu un pieņēmumu, mēs skaidri zinām, kas mums patīk un kas nepatīk, mums ir savi stereotipi un ieaudzinātie uzskati, mums ir sava vērtību sistēma un skaidra izpratne, kā jādzīvo, kā visam jāizskatās un kā cilvēkiem jāuzvedas. Un, jo vecāki paliekam, jo izteiktāka ir šī sava nostāja.

Apziņas paplašināšana sākas brīdī, kad mums ir jāiemācās pieņemt kaut ko ārpus šī sava rāmja, ārpus šī aprakstītā ietvara.

Apziņas paplašināšanās notiek katrā reizē, kad saprotam, ka dzīve nav tāda, kādu to bijām izsapņojušas, un citi (pat ļoti tuvi cilvēki) nerīkojas saskaņā ar mūsu vērtību sistēmu.

Ar laiku mēs pat uzzinām, ka citiem ir pilnīgi atšķirīgi uzskati un citāda vērtību sistēma.

Bērnībā mēs domājām, ka vecākiem vienmēr ir taisnība un viņi nekad nekļūdās. Un pienāca brīdis, kad sapratām, ka tā nav. Vēlāk mums šķita, ka skolā māca tikai taisnību un avīzēs nodrukātais ir patiesība. Nāca laiks, un sapratām, ka tā nav. Likās, ka politiķi un valdība no sirds dara tā, lai valstij un cilvēkiem būtu labi. Ar laiku sapratām, ka tā nav visos gadījumos.

Grūstot ideāliem un pieņemtām patiesībām, bijām spiestas daudzkārt paplašināt savu apziņu.

Katrā reizē, kad spējam pieņemt to, pret ko būtu gribējušas protestēt, iebilst un cīnīties, mēs paplašinām savu apziņu.

Protams, var dzīvot savā rāmī, tikai tad ir jārēķinās, ka dzīve diezgan daudz un bieži sitīs, jo Tu jau zini – ja kaut ko idealizē, tad tas būs jāzaudē. Pat ja idealizējam savu vērtību sistēmu. Arī vērtību sistēmai ir nepārtraukti jāpaplašinās un jāaug, līdz sapratīsim, ka apziņai nekādu robežu un rāmju nav.

Apziņas paplašināšana sākas brīdī, kad nevis cīnies un protestē pret jauno informāciju, bet paskaties uz to, vēro, padomā un saproti, ka varbūt var darīt arī tā. Cits jautājums, cik lielā mērā atļauj tam notikt savā dzīvē.

Atceries – ne viss, kas Tev der, Tev ir vajadzīgs.

Bet, ja gribēsi iegūt jaunu pieredzi, tad dzīve gādās, lai Tev būtu tāda iespēja.

Vai Tev ir bijis tā, ka nošausminies par kādu situāciju vai nosodi kāda cilvēka rīcību, un – necik ilgi! – dzīve Tevi ieliek tieši tādā situācijā. Un Tu saproti, ka arī tā var rīkoties.

Piemēram, ja esam ļoti precīzas un nekad nekavējam, bet vienmēr dusmojamies uz tiem, kas kavē, tad pēc vairākām reizēm, kad kāda ārkārtēja iemesla dēļ pašas būsim nokavējušas, sāksim saprast tos, kuri kavē. (Vai vismaz pārstāsim viņus nosodīt.)Ja Tev ir pārliecība, ka Tu nekad nemelo,ka cilvēkam ir jābūt godīgam un jāsaka visa patiesība, tad, tici man, drīz būs situācija, kurā varēsi pieķert sevi melos.

Apziņas paplašināšana ar mums notiek diendienā, kad, sākumā negribot, bet ar laiku nenovēršami pieņemam pasauli tādu, kāda tā ir.

Tikai apzinoties realitāti, mēs varam to mainīt. Mēs nevaram likvidēt visus karus, nevaram izmainīt visus noziedzniekus, mēs nevaram nerēķināties ar ļauno, bet mēs varam vairot labo. Mēs varam izvēlēties netērēt spēkus, lai protestētu un cīnītos. Mēs varam saprast, ka tas ir mīlestības trūkums cilvēkos, kas rada ļaunumu. Mēs varam radīt mīlestību sevī, savā dzīvē un pludināt to arvien tālāk.

Apziņas paplašināšana ir pieņemšana, un tālāk jau seko brīva griba – ko ar šo informāciju darīt. Gribu – atbalstu, gribu – neatbalstu, gribu – transformēju, negribu – nedaru. Viss ir mūsu pašu brīva griba.

Lūk, paplašināt apziņu nozīmē izdarīt harmonisku un atbildīgu izvēli.

Paplašināt apziņu nozīmē palīdzēt sev gribēt. Tātad nevis piespiest sevi kaut ko darīt, bet gan sākt gribēt to darīt. Nevis piespiest sevi no rīta celties un iet uz darbu, bet sākt gribēt celties un iet uz darbu. Saskatīt tajā jēgu. Saskatīt vērtību katrai savai darbībai.

Mēs laimes terapijā visu darām ar prieku un mīļumu pret sevi. Un tas nenozīmē, ka mums vairs nav grūtību vai šķēršļu dzīvē. Ir. Bet arī tos mēs varam iziet ar mīļumu pašām pret sevi, ja vien saprotam, ka tā ir mūsu pieredze, lai mēs kļūtu stiprākas un gudrākas.

Tas ir kā treniņā –izpildām smagus vingrinājumus, svīstam un piekūstam.

Kāpēc?

Lai kļūtu stiprākas, skaistākas, veselākas, vitālākas, elastīgākas, mundrākas. Mums ir mērķis, kāpēc ejam cauri šīm grūtībām.

Un dzīvē ir tāpat. Ja iemācāmies iziet grūtumam cauri ar mīlestību, tad dzīvojam mīlestības piepildītu dzīvi gan paisuma, gan bēguma laikā. Mēs vienmēr esam veiksmīgas, laimīgas un mīlestības piepildītas, lai kāds dzīves periods mums šobrīd būtu. Ja izejam kādu mācību ar mīlestību, tad mums turpmāk šādas mācības vairs nedos. Jo mūsos nav baiļu vai uztraukuma vibrācijas, kas ražo negatīvu situāciju nākotnē. Mēs esam izgājušas grūtības ar mīļumu, mieru un harmoniju un šo situāciju palaidušas. Kādēļ gan lai tā atkārtotos? Tā neatkārtosies.

Apziņas paplašināšana dod iespēju visu savā dzīvē darīt ar mīļumu sirdī. Tādējādi mūsos ir mierpilna, harmoniska enerģija un mēs iekļaujamies kopējā veselumā. Mēs neprotestējam un neradām enerģijas blokus vai sastrēgumus, kas dzīvē izpaužas kā nepatikšanas, nelaimes un slimības.

Paplašināta apziņa nodrošina vienmērīgu dievišķās enerģijas plūsmu mūsos un līdz ar to – mūsu dzīvēs.

Cits jautājums – cik strauja ir šī plūsma?Jo straujāka, jo dinamiskāka dzīve, jo vairāk kas notiek un vairāk var sasniegt, jo lielāka iespējamība, ka nerodas enerģijas sabiezējumi un bloki.Jo dziļāku jēgu Tu ieliec katrā savā darbībā un pacel savu apziņu līdz tam, ka ir vērts iziet cauri konkrētām grūtībām, jo vieglāk būs turpmāk. Tad Tu varēsi baudīt katru savu dzīves mirkli ar prieku, gandarījumu un bezgalīgu mīlestību.

Apziņas paplašināšana vairo mīlestību.

@Inese Prisjolkova “Ieelpo laimi un mīlestību 2”

Grāmata ŠEIT: http://www.pavasarastudija.lv/preces/inese-prisjolkova-gramata-ieelpo-laimi-un-milestibu-2/

100 apņemšanās dienu grupā, Ineses vadībā katru dienu izdarot kādu svarīgu lietu, apziņa paplašinās un dzīve mainās.
Pieteikties vari ŠEIT: https://www.facebook.com/groups/188531194951807

Kā būt laimīgai attiecībās

Inese Kaspars

Tu jau zini, ka viss, kas ar mums notiek, ir pašu radīts un pilnīgai un pilnvērtīgai attīstībai ļoti nepieciešams. Mūsu dvēseles ir izvēlējušās izdzīvot tieši to pieredzi un tieši tās situācijas, kuras dzīvē rodas.

Cilvēki, kas ir mums apkārt, ir uzņēmušies pildīt konkrētas lomas un palīdz mums iegūt nepieciešamo pieredzi. Un, ja mums ir vajadzīga nepatīkama pieredze, tad diemžēl vai par laimi kāds uzņemas tādu mums sniegt. Gribu Tev palīdzēt sajust, ka tā ir bezgalīga mīlestība, kas liek otrai dvēselei mums sagādāt arī sāpīgu pieredzi. Ja dvēselei šāda pieredze ir nepieciešama, tad ir jābūt kādam, kas mums palīdz izveidot konkrētu situāciju, kurā mēs varētu izbaudīt vai nu lielu laimi un bezgala skaistas emocijas, vai arī tieši pretēji – sāpes, ciešanas, ilgošanos un smagumu.

Katrai dvēselei ir nepieciešama pilnīga pieredze. Pilnīga – tas nozīmē – pilnu spektru sajūtām, emocijām, notikumiem, kā arī izpratni par to, kā ir būt situācijas vienā un otrā pusē. Ja kādā brīdī būsim bijuši upuri, tad pēc laika piedzīvosim situāciju, kurā būsim tirāni. Un tikai šādi, mētājoties no viena grāvja otrā, mēs beidzot iemācāmies nostāties uz ceļa un būt par savas dzīves autoriem. Lai iemantotu šādu stabilitāti, ir jāiziet cauri krietni lielai pieredzei. Un tāpēc varam būt ļoti pateicīgi visiem tiem cilvēkiem, kas ir gatavi iesaistīties mūsu radītajās situācijās. Un, protams, mēs atbildam ar to pašu – spēlējam atbilstošas lomas citu cilvēku dzīvē, lai viņi varētu iziet savas mācības.

Šo mijiedarbību mēs saucam par attiecībām.

Jo tuvākas attiecības, jo atvērtāki esam pret otru cilvēku, jo stiprāk viņš mūs ietekmē. Tā var būt liela laime un liela mīlestība, bet tās var būt arī lielas sāpes un dziļš satricinājums. Jo tuvāk esam cilvēku sev pielaiduši, jo lielāka iespējamība, ka tieši viņš sagādās mums vienu vai otru pieredzi. Kāpēc mums to vajag? Lai dvēsele pilnīgi un visaptveroši attīstītos. Šo kārtību neesam izveidojuši mēs. Tā ir uzbūvēts Visums, un tāda ir Dieva noteikta kārtība. Dvēseles nāk uz Zemes, lai pilnīgotu savu pieredzi. Attiecības palīdz to realizēt.

Attiecības vispār, bet jo īpaši pāra attiecības un ģimenes attiecības, ir tā dzīves joma, kas mūs ietekmē visvairāk. Un tieši tāpēc mēs tik ļoti pēc tām tiecamies un tieši tāpēc esam gatavas tajās ieguldīt daudz spēka un enerģijas.

Ja satiekam cilvēku, kura vibrācijas atbilst mūsējām, kurš mūs ceļ, kuru mēs ceļam, un šajās attiecībās abi kļūst stiprāki, mīļāki un var realizēt savu vislabāko potenciālu, tad šādu cilvēku mēs saucam par savu īsto. Viņš vienkārši ir mums ļoti atbilstošs. Viņš mūs saprot, viņš mūs atbalsta, viņš palīdz mums būt labākām. Savā būtībā mēs katra tiecamies tieši pēc šādām attiecībām.

Bet var gadīties, ka šobrīd pašas vēl neesam tik stabilas un līdzsvarotas un ka mums nepieciešama vēl pilnīgi cita pieredze, kas ir daudz destruktīvāka un sāpīgāka. Tad izvēlamies partneri, kas mums to visu sagādā. Šajā gadījumā var būt divi varianti, kā šī mācība konkrētam cilvēkam beidzas:

– vienā gadījumā šī pieredze dod viedumu un mīļumu, un ir jūtams, ka cilvēks savas rūgtās pieredzes dēļ aug;
– otrā gadījumā cilvēks var noslēgties un nolemt, ka attiecības ir tik sāpīgas, ka labāk būt vienam un mēģināt dzīvi sakārtot bez partnera.

Inese Prisjolkova “Audzēt mīlestību”

 

Nākamo sestdien, 21. martā 12:00 Cēsu Vēstures un mākslas muzejā notiks ļoti vērtīgs un iedvesmojošs praktiskais seminārs “Kā būt laimīgai attiecībās”
Lektore: INESE PRISJOLKOVA
Pieteikties vari šeit:

http://www.pavasarastudija.lv/2020/03/06/ineses-prisjolkovas-seminars-cesis-ka-laimigai-attiecibas-21-03-2020/

Bērnišķīgās pieaugušo attiecības

88438133_2373978099368666_845001422117273600_n

Dažkārt mēs iesaistāmies pieaugušo attiecībās, lai saņemtu to mīlestību, kuru nesaņēmām bērnībā. Un cenšamies bērnišķīgos veidos nopelnīt šo pieaugušo mīlestību.
Ar paklausības un pasivitātes palīdzību, jo labos un ērtos nav pieņemts pamest.
Ar cīņas par varu palīdzību, tāpēc, ka, jo vairāk kontroles ir mūsu rokās, jo lielāka ticamība, ka attiecības tiks izglābtas.
Ar pasīvās agresijas palīdzību, jo atklāti pastāstīt par savām jūtām ir neierasti un bail.
Ar manipulāciju palīdzību, jo tā izturējās pret mums un šis mehānisms lieliski nostrādāja (kaut arī atņēma mums tiesības uz izvēli).
Mēs lienam vai no ādas laukā, lai nopelnītu mīlestību – ejam uz sieviešu kursiem, mācamies iedvesmot, parvēršamies par Dievietēm, Pasaku Fejām un Kārdinātājām.
Tā bērnišķīgi mēs tēlojam jebko, tikai ne sevi. Un attiecības saņemam vairs ne ar mums.
Mēs vēlamies laimi, bet saņemam trauksmi. Bailes, ka, ja izlaidīsim no rokām stūri, mūsu kuģis noteikti uzskries zemūdens klintīm. Aizmirstām jūtām. Salauztai tuvībai. Aukstumam un spriedzei, tāpēc, ka viens solis sāņus un mūs atstās vienas.
Mēs taču zinām, kā tas ir. Mēs atceramies savu vecāku attiecības. Mēs taču dzirdējām, kā mamma raudāja, kad tēva peidžerī atrada ziņas no citām sievietēm. Redzējām, kā vectēvs dzēra un vecmāmiņa skraidīja un meklēja viņu pa svešām garāžām.
Un, kad mums saka, ka var būt arī savādāk, mēs apmulstam. Jo mums šķiet, ka savādāk var būt tikai citiem. Bet mums ar mūsu pagātni un iedzimto toksiskumu, nav nekāda iemesla gaidīt siltumu bez ciešanām.
Tikai censties, cīnīties, iekarot, paciesties, turēt, ciest…. tikai hard-core. Lai ar stangām no otra izvilktu to, kas mums pienācās bērnībā.
Kamēr mums vēl ir spēki, mēs vēl vārāmies šajā katlā, lai arī barojamies no mokām un sāpēm. Bet, kad visi resursi cīņai ir izsmelti, mēs beidzot apstājamies.
Un redzam, ka vairs nav svarīgi, kā tur citiem var būt. Svarīgi ir tas, kā tagad tas ir MAN, – un vairs tā būt nedrīkst.
Un šajā brīdī liktenīga var būt kompetenta palīdzība – to cilvēku padomi, kuri paši izgājuši caur šīm sāpēm un spējuši izaugt savās attiecībās, profesionāls atbalsts un prakses, kas palīdz atjaunot resursus.
Novēlu tev harmoniju attiecībās ar visiem svarīgajiem sev cilvēkiem!

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Pēdējo divu gadu mans labākais skolotājs, atbalsts un profesionālā palīdzība ir Inese. Viņas skolas un personīgā izdzīvotā pieredze ir fantastsks palīgs un atbalsts mums – latviešu sievietēm. Tas vienlaikus ir viedums, vieglums, dziļums un neierasti daudz mīļuma un siltuma.
Un tieši tāpēc aicinu citas sievietes tieši uz Ineses semināriem, jo savā dzīvē redzu, kā “darbojas” praksē šīs iegūtās zināšanas.

Ginta

Kad pāra attiecības piemeklē kārtējā krīze

57133828_1305046919633053_770180884207763456_n

Ikvienas attiecības pavada krīzes. Un tā ne vienmēr ir karadarbība, strīdi no rīta līdz vakaram un klusējoši protesti (kaut gan visbiežāk tieši tā arī ir). Dažkārt tas ir stāsts par klusumu pārī, kas padara kurlu, par šaubām, par garlaicību, ļoti pretrunīgas sajūtas attiecībā uz partneri, sevi un galu galā visu dzīvi kopumā.

Tādos brīžos mēs atrodamies krustcelēs: palikt vai aiziet, pamēģināt vēlreiz vai atlaist. Ir vēl trešais variants – griezties pēc palīdzības. Un arī šim ceļam ir daudz sīku atzarojumu: palasīt eksperta sarakstītu grāmatu, pierakstīties pie psihologa (jautājums – vienam vai ar partneri), apmeklēt semināru vai lekciju.

Vissmagākais ir tas, ka visi šie stāsti ir stāsti par izvēli. Nav pareizā ceļa. Tā nav ne loterija, ne spēle uz miljonu. Vienkārši, izvēloties vienu ceļu, tu viennozīmīgi atsakies no otra. Kaut ko noteikti iegūsti, bet kaut ko – zaudē.

Ir krustceles, kas nav katastrofiskas. Kas atļauj iepauzēt, paskatīties uz to no malas, it kā paceļoties virs aiznavas. Un saprast: no kurienes tas nāk, pie kā tas var novest, un kas rezultātā sanāca, un ko tagad ar visu šo dzīvē darīt.

Tāda pauze nepieciešama, lai apzinātos, lai atļautu rasties jaunai atbalsij – kuru no ceļiem izvēlēties.

Ja ir iespēja un spēks, nestrebt karstu, tad labāk to nedarīt. Ja ir instrumenti, ar kuru palīdzību sakārtot dzīvi, palīdzēt kaut ko apjaust, apdomāt, pārveidot, tad grēks tos neizmantot.

Kad mēs runājam par pāra attiecībām, mēs vienmēr runājam par laimes iespējamību. Un katram no mums tā ir savādāka. Kādam tā ir klusā miera osta dzīves vētrās, stiprais plecs, mājīgās mājas, spēka vieta. Kādam tas ir risks, draivs, liesmas un sajūsma, nedaudz šūpoles, bet tādas, kurās šūpojoties nepaliek nelabi. Kādam tā ir brīvība un neatkarība, bet vienlīdz arī kopīgas mājas un kopīgas vienošanās šajā kopīgajā ceļā.

Katrā pārī tas var būt atšķirīgi. Un tāda iespēja rodas jau satikšanās brīdī. Mirklī, kad sākas dialogs un uzmanība. Vai mēs varam arī tālāk būt kopā? Kā rīkoties ar šo situāciju uz “pārkāpuma robežas”?

Atbilde katram būs sava. Bet mēs skaidri zinām, ka tā būs piemērota tieši jums.

Un ļoti liela un svarīga atbilde par sevi un savu dzīvi ir dialogā ar Otru cilvēku.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Arī pie mums, Latvijā ir vieta, kur šo visu mācīties un pasniedzēja, kuru es iesaku un ieteikšu, kas man pašai lieti noderējusi. Jau trešdien 13. novembrī plkst. 18:00 turpinās Ineses Prisjolkovas semināru cikls “Viņš + Viņa” ar praktisko nodarbību “30 kļūdas, kas grauj mūsu sievišķību”. Patiesībā tas ir špikerītis sievietēm, ko sastādījis vīrietis, lai mēs neiebrauktu grāvī un krīzes situāciju ģimenēs būtu krietni mazāk.
Šajā semināru ciklā var apmeklēt visu ciklu kopumā vai atsevišķas nodarbības.

Ieplāno tam laiku un piesakies ŠEIT

Kā pārprogrammēt savu zemapziņu

zemapziņa666

Katras mūsu darbības pamatā ir mūsu zemapziņa. No zemapziņā esošās informācijas, no pierastiem paņēmieniem, no attieksmes un pārliecības ir atkarīgs kādus uzvedības modeļus izvēlamies. Izrādās pietiek pamainīt šo savu attieksmi, vērtības vai pārliecību, ka situācija var kardināli mainīties.

Praktiskajā seminārā “Zemapziņas pārprogrammēšana” mēs runāsim par to, kā paši radām situācijas, kā dzīvojam savos ideālos un pieķeramies rezultātam, pēc tam paši kļūstot nelaimīgi, ka notiek ne tā, kā bijām sadomājušās.

Piemēram – vīrs mājās neko īpašu nedara un lielākā daļa atbildības, darbu, lēmumu, pienākumu ir uz sievas pleciem. Un sieva tiešām jau sen ir piekususi un sen gribētu būt “azotē”, būt sievišķīga un maiga, bet….nekas nemainās, lai kā mēģinātu mainīt attiecības un kārtot savu attieksmi pret vīru.

Izrādās šai gadījumā nemaz nevajag kārtot attiecības. Šai gadījumā vajag paskatīties, kas notiek pašas zemapziņā un kāda attieksme (jeb zemapziņas programma) visu laiku rada vienu un to pašu situāciju. Var gadīties, ka šai sievietei bija bērnības piemērs no vecākiem, kur mamma darīja lielāko daļu no mājas darbiem, uzņēmās atbildību, vadīja ģimeni. Viņai šis attiecību modelis ir kā vienīgais zemapziņā un savādākas attiecības izveidot nesanāk tikai tāpēc, ka vērtību sistēmā ir nostabilizējusies sievietes loma, kurā sieva dara šādi.

Piedevām – viņa jau grib labu. Viņa grib būt noderīga. Viņa grib, lai visiem viss labi. Viņa grib, lai katrs no savas puses ģimenes labā dara visu vislabāko.

Tikai jautājums – kāpēc tā nenotiek?

Ko darīt? Manīt šo programmu. Mainīt šo vērtību modeli. Mainīt zemapziņā uzkrāto informāciju atbilstoši šodienas vēlmēm un vērtībām.

Cits piemēram – kāda meitene nevar apprecēties. Sen jau “precēšanās laiks” aiz muguras citām draudzenēm ir vīrs un bērni iet skolā, bet pašai nesanāk un nesanāk.

Ko darīt? Izmainīt to zemapziņas programmu, kas veido šādu dzīves modeli.

Cits piemērs – kolēģi neprofesionāli strādā un juristei jāuzņemas kaudzēm darba, labojot pieļautās kļūdas sākot no paviršības terminos, līdz pat komatiem. Tas reāli krīt uz nerviem un palielina slodzi. Tas neļauj nodaļai vai departamentam strādāt produktīvi. Ko darīt? Visus atlaist? Formēt jaunu komandu? Mainīt darbu?

Bet vēl var ieskatīties kura zemapziņas vērtība (programma) pašā veido šo situāciju.

Var gadīties, ka tieši tad, kad visi strādā švakāk, es varu izcelties.

Var gadīties, ka man patīk (ne jau apziņā, bet zemapziņā) šis nokrāmētais galds ar milzu darbiem, jo tieši tad es saskatu savu vērtību un lietderību šai darbā.

Var gadīties, ka tieši tad, kad varu aizrādīt vai pamācīt kolēģus, es pati sajūtu savu profesionālo vērtību.

Var gadīties…

Var gadīties….

Es jau tikai minu. Šī nav situācija, kurā esmu bijusi. Bet tas, ko zinu – ja reiz tas cilvēka dzīvē notiek, tad viņa paša apziņa sadarbojoties ar zemapziņu šo situāciju rada. Piedevām, dara to ar vispozitīvākajiem nolūkiem.

Faktiski ar šo metodi var izmainīt jebko savā dzīvē, neskatoties uz garajiem gadiem nesakārtotajā jomā.

Un tas ir pilnīgi vienalga kāda tēma nepadodas – vai attiecības, vai karjera, vai bērni (slimo, viņu vienkārši nav, vai varbūt ir, bet neklausa un rada milzu problēmas), naudas trūkums, pašapziņas trūkums, nespēja dzīvē iekārtoties, nespēja atrast savu dzīves jēgu un misiju, nodarbošanos vai lietderību.

Katras šādas nesakārtotas jomas pamatā ir zemapziņas pārliecība, ka šādi dzīvot ir vislabāk un pareizāk.

Apziņas līmenī mēs no tā ciešam, bet zemapziņā turpinām ģenerēt vienu un to pašu attieksmes modeli.

Lai to mainītu – ir vienkārši jānonāk pie tā kā es šo visu radu un kā varu izmainīt.

Šajā seminārā tīri praktiski ņemsim katrs šo savu nesakārtoto jomu un ar zemapziņas svētību to mainīsim!

Inese Prisjolkova

Praktiskais seminārs ”Zemapziņas pārprogrammēšana” PIRMDIEN, 7.oktobrī, plkst. 18:00 – 20:30.

Pieteikties vari ŠEIT