Mīļā, pārāk daudz spriedzes ķermenī… Pārāk daudz…

sieviete kā upe3

Mīļā, pārāk daudz spriedzes ķermenī… Pārāk daudz…

Tavs ķermenis ir kā kalnu upes gultne. Bet enerģija – ir pati upe, kas skrien no augsta kalna.

Tīra, burbuļojoša un dziedinoša. Un lai šī enerģija pilnvērtīgi un skaisti piepildītu gultni, tavam ķermenim ir jābūt atslābinātam….

Taču tavā ķermenī, mīļā, ir parāk daudz spriedzes! Visas šīs spazmas ir kā milzīgi laukakmeņi, kas aizšķērso ceļu ātrajai upei…
Tavos gurnos dzīvo bailes un kauns. Tavā dzemdē (Yoni) sēž aizvainojums. Tavā trešajā čakrā (Manipura – saules pinumā) – visas tavas nerealizētās vēlmes, sirdī – neizdzīvotās sāpes, vaigu kaulos – neizraudātās asaras… Tavs ķermenis ir kā staigājoša barikāde tavai pašas enerģijai! Tavs ķermenis ir kā stūrgalvīga pretestība pašai dzīvei.

No kurienes gan rasties burbuļojošajai straumei tādā piegaztā krāmiem upes gultnē?

Nē, varenas upes straumei šeit ir pārāk maz vietas. Starp akmeņiem no sen izsīkušās straumes plūst sīkas, mazas urdziņas, un tas ir tava ķermeņa liktenis …

Ieraugi, ka tu pati gadiem ilgi esi cementējusi savu ķermeni, gadiem ilgi spriegojusi to. Ar savām domām un lēmumiem. Neļaujot sev realizēties, skanēt un atsvabināt savas robežas! Cenšoties būt ērtai kādam…. cenšoties nopelnīt vai noturēt mīlestību! Tas ir murgs! Apglabājusi sevi savā ķermenī, kā akmens zārkā, tu nevienam nekļūsi iekarojamāka! Tu vienkārši sevi nogalini dienu no dienas atkal izvēloties par labu kādam…

Mana mīļā!

Ir pienācis laiks izvēlēties SEVI!
Savu ķermeni! Savu enerģiju! Savu spēku!
Lai arī šī izvēle nepatiks tiem, kuri apkārt! Sabiedrībai vai pat vīrietim!

Taču, reiz satikusies pati ar sevi, tu vairs nekad sevi nenodosi!
Tu vairs nevari kraut savā ķermenī svešus viedokļus par sevi, parāda un vainas sajūtu…. Vairs nedrīksti būt ērta un mirusi…
Ir laiks attīrīt upes gultni! Ir pienācis laiks vienkārši DZĪVOT!
Autors: Regīna Žiļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

14. augustā Pavasara studijā sākas Jauns Ineses Prisjolkovas vadītais visu mūsu čakru diagnostikas un līdzsvarošanas kurss.

Tās būs 8 nodarbības, kuras secīgi izejot būs pilnīga skaidrība par to, kā mums katram pašam sakārtot enerģētiku savos enerģētiskajos centros. Arkārtīgi vērtīgi un svarīgi. Un pēc tam sakārtojas dzīvē daudzas lietas, kas līdz šim nebija iekustināmas. To apliecinās ikviens cilvēks, kurš šo kursu iesācis un pabeidzis.

Lūk, ko par to saka pati tā radītāja Inese Prisjolkova:

Atceros, kad pirmo reizi to vadīju, bija sajūta, ka šīs jaunās zināšanās un atklāsmes ir jāizstāsta visai pasaule. Ka burtiski autobusu pieturā jāiet cilvēkiem klāt un jāsaka, ka viņi nevar tālāk dzīvot, ja šo nezina.

Pa šo laiku ir uzrakstīta grāmata “Septiņas saules”, kuru droši varētu nosaukt par rokasgrāmatu savs enerģijas līdzsvarošanai. Pa šo laiku ir novadītas desmitiem šādas grupas. Un tik un tā šī sajūta, ka tas ir ļoti, ļoti svarīgi, nepamet.

Man patiešām tas liekas vērtīgākais, no visa, ko esmu dzīvē sapratusi – ka nav jācenšas mainīt pasauli. Tā vietā ir jāpaskatās, par ko tas liecina manī, un jāsakārto pašas enerģija.

Vienīgais, ka tiešām jāiemācās saprast kā tad savilkt kopā to, kas notiek dzīvē, ar to, kas savā enerģijā jālīdzsvaro.

Nu, piemēram, gandrīz viss, kas nepieciešams pasaulīgai dzīvei – mīļotais cilvēks, ģimene, bērni, materiālās vērtības, drošība, pamatīgums – tas viss ir atkarīgs no pirmajām trim čakrām. Ja nevar nodibināt ģimeni, visticamāk, nav spēka otrā čakrā un trūkst sazemējuma. Ja nav naudas, vai arī tā ir neregulāra finanšu plūsma – tas pats. Ja ir daudz baiļu un nedrošības (no kara, no bēgļiem, no nākotnes…) – tas būs saistīts ar pirmo un trešo čakru.

Vēl ir diezgan grūti, ja sirdī trūkst mīlestības. Tad esam pārāk kritiskas pret sevi, pret apkārtnotiekošo un spējam iekrist vai nu upura sajūtā, vai tieši otrādi – lepnībā. Tad mums daudz kas krīt uz nerviem un par daudz ko dusmojamies. Ja sirds čakrā nav enerģijas, tad ļoti daudz ko esam spiesti darīt caur Ego. Un Ego jau nežēlo. Tam ir vīrišķa enerģija, kura cīnās kā māk.

Man pašai ir pieredze gan, ka visās čakrās nav spēka un enerģijas ir tik ļoti maz, ka knapi spēju izdzīvot. Tā ir cilvēkiem pēc lieliem zaudējumiem, pēc slimībām, pēc krīzēm, traumām, šķiršanās. Un tad pat nav tik būtiski kurā čakrā ko līdzsvarot – ir vienkārši jāaudzē spēku.

Vislabāk to darīt caur pirmo un ceturto čakru. Būt pie dabas un kontaktā ar zemi vai materiālām (fiziskām) lietām un darboties ar mīļumu, tā vairojot mīlestību. Šādi var dziedināties no jebkurām slimībām. Šādi Luīze Heija palīdzēja cilvēkiem izdziedināties no pilnīgi nedziedināmām slimībām.

Tagad es saprotu, ka šādi mēs varam sakārtot savā dzīvē pilnīgi visu.

Un ir arī bijis tā, ka vajag aktivizēt vai nomierināt kaut ko vienu. Piemēram, pārāk svarīgo Ego. Vai dikti lielu enerģijas plūsmu 6.čakrā, kad ir sajūta, ka pietrūkst realitātes un sāc dzīvot sapņos vai pieņēmumos.

Tad vieglāk ir ļoti specifiski izmainīt enerģiju tikai vienai konkrētai enerģijas saulītei ķermenī. Nu, piemēram, ja cilvēkam trūkst optimisma, vai arī viņš nezina un nesaprot, ko uz priekšu darīt, tad visticamāk, viņam būs nosprostojusies sestā čakra. Un tad tiklīdz to sakārto – tā arī dzīvē viss kļūst redzams un skaidrs.

Vai cits piemērs – ja ļoti grūti izrunāt attiecības, izrunāt situāciju. Nevis, ka negribās, bet tiešām cilvēks nespēj. Nu tad pie vainas būs piektā čakra. To aktivizējot, pēkšņi runāt kļūst viegli.

Pat uzstāties un būt publikas priekšā. Tur gan būs iesaistītas vēl citas čakras, bet princips skaidrs – tiklīdz iemācāmies līdzsvarot un aktivizēt savu enerģiju, tā varam to pielietot visas dzīves garumā.

Tas arī ir šī mūsu čakru līdzsvarošanas kursa mērķis – dot iespēju katram dalībniekam pašam iemācīties, kā sevi dziedināt un kā līdzsvarot savu enerģiju. Un gluži tāpat kā tīrīt zobus, vai mazgāt matus, to vajadzēs darīt regulāri visa mūža garumā vai arī tai periodā, kad kaut kas iet šķērsām.

Vai tas prasa kādu īpašu piepūli? Nē. Tas, ko visu mēs darām ir ikdienā pieejamas un darāmas lietas. Mēs to visu tāpat darām, tikai tagad uzzināsim, kurā brīdī ko pastiprināt, un ko nedarīt, lai dzīve sakārtotos.

Ar mīļumu, Inese

Norises vieta: Rīgā, Lāčplēša ielā 22, 2. stāvs salons E.L Skaistuma Studija
Norises laiks: trešdiena 14. augusts, plkst. 18:00-20:30
Jautājumi vai papildu informācija: pavasarastudija@gmail.com vai pa tālruni 29100714
Pierakstīties vari ŠEIT.

Šī kursa datumi:

Pirmā nodarbība “Diagnosticēšanās un enerģijas testēšana visām 7 čakrām” – 14. augustā

Otrā nodarbība “1. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 28. augustā

Trešā nodarbība “2. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 11. septembrī

Ceturtā nodarbība “3. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 25. septembrī

Piektā nodarbība “4. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 9. oktobrī

Sestā nodarbība “5. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 23. oktobrī

Septītā nodarbība “6. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 6. novembrī

Astotā nodarbība “7. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 20. novembrī

Advertisements

Kāpēc ir svarīgi atbrīvoties no aizvainojuma?

aizvainojums66

Sveika, Mīļā!
Kā tev klājas?
Šodien es nolēmu atkal aizskart sāpīgo aizvainojuma tēmu, precīzāk – tā ietekmi uz cilvēku. Par to arī stāsts.
Aizvainojums ir kā smags akmens, kurš sagrauj mūs no iekšienes. Bieži vien tas ir monolīts, kas vienkārši nospiež tā īpašnieku un nedod iespēju tam attīstīties. Ļoti smaga, sarežģīta un nospiedoša emocija.

Ar ko gan tas ir tik bīstams?

Aizvainojums ietekmē personīgo dzīvi, aizvainojums uz tēvu, uz bijušajiem partneriem ļoti bieži traucē sievietei savā dzīvē sastapt cienīgu vīrieti, bet, ja tas arī notiek, tad šis negatīvs ļoti spēcīgi ietekmē šīs attiecības, pasliktina tās, rada skandālus, pretenzijas utt.

Šī paša iemesla dēļ, ja cilvēks ir viegli aizvainojams, viņam ir grūti atrast draugus, tāpēc, ka nevienam nav interesanti klausīties uz sevi vērstās pretenzijās vai saņemt negatīva porciju pat bez vārdiem.

Aizvainojums ir graujoša emocija un tāpēc bieži vien tas ir galvenais ķermeņa slimību iemesls. Pie kam – ļoti smagu slimību.

Piemēram hroniska angīna (tonzilīts) vēsta par to, ka tad, kad tu apvainojies, neizrunā savas sajūtas, aizvainojums iesprūst kaklā.

Kādi var būt aizvainojuma scenāriji?

Sāku studēt šo jautājumu un atradu brīnišķīgus rakstus par šo tēmu gan Luīzei Heijai, gan Oļegam Torsunovam.

Vispārējs neapzināts aizvainojums “Kaut kas mani ēd”, “Indē manu dzīvi”, “Līdz nāvei apnicis”  labdabīgi vai ļaundabīgi audzēji (vēzis). Aizvainojums stimulē gan jau esošo augšanu, gan jaunu rašanos.

Atceries, ko teicu, ka aizvainojums ir kā akmens un aizvainojuma nēsāšana un uzkrāšana: “Mans pacietības mērs ir pilns”, “Mieles palikušas”, “Dvēselei akmens virsū guļ” noved pie tā, ka nierēs veidojas akmeņi.

Manipulatīvais aizvainojums “Sirds lūzt”, “Kā ar nazi sirdī” – noved pie sirds-asinsvadu slimībām (aritmija, stenokardija, infarkts).

Egoisms un nevēlēšanas pieņemt savu partneri tādu, kāds viņš ir: “Es nespēju to sagremot”, “Tu man sēdi jau aknās” rada problēmas kuņģa-zarnu traktā, sieviešu problēmas (fibroma, cista) utt.
Un tagad padomā, vai tev vajag dzīvot ar to?

Tiekot ar to galā Tu izdziedināsies gan ķermeņa gan Dvēseles līmenī.

Nav bloku, ceļš ir brīvs.

Jā, tas nav viegli, strādāt ar sevi un tikt ar to galā, taču tad, kad pamazām tu atbrīvosies no aizvainojuma, tu sajutīsi, cik brīnišķīgi ir dzīvot bez tā!

Autors: Irene Volsh
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Inesei Prisjolkovai ir lielisks seminārs ”Kā atlaist pagātnes aizvainojumus un piepildīt to ar mīlestību”, kurā jau rītvakar, 23. maijā plkst. 18:00 Pavasara studijā mēs praktiski iemācīsimies, kā nevis vienkārši noslāpēt savu aizvainojumu, bet piepildīt to ar mīlestību, kā rezultātā dzīvot kļūs daudz patīkamāk.

Tici! Uzticies!

Ginta12

Katram no mums dzīvē pienāk brīdis, kad jūtam: ir jāsāk jauna nodaļa savas dzīves grāmatā. Tas prasa uzdrošināšanos, spēju pārvarēt savu nedrošību un paieties pretī sev, noticēt sev un uzticēties savai sirdsbalsij. Darīt to ne tikai sevis dēļ, bet tāpēc, ka ar šo uzdrīkstēšanos mēs varam palīdzēt arī citiem cilvēkiem būt drosmīgākiem, riskēt, atļaut sev būt tiem, kas mēs esam. Man tā dzīvē ir bijis vairākas reizes, kad jūtu: ir īstais laiks. Uzdrīkstēties būt sev, būt īstam, būt atvērtam, būt saimniekam, saimniecei savā dzīvē un beidzot izdarīt to, pēc kā sirds tik sen ir alkusi. Un šādi lēmumi bieži vien dzimst tad, kad redzam un dzirdam cilvēkus, kuri jau ir uzdrīkstējušies, noticējuši sev un beidzot dara to, par ko agrāk vien sapņojuši.

Pavasara studijas nometne, esot uz viena viļņa kopā ar fantastiskiem cilvēkiem – skolotājiem, iedvesmotājiem, tādiem pašiem laimes alkstošajiem, kā es pati, deva iedvesmu dalīties ar to siltumu, prieku un sirds sajūtām, ko saņēmu. Ļāva sev noformulēt to, ko esmu guvusi savā dzīves ceļā un kas ir tas, kur es varu būt noderīga citiem. Vienatnē to izdarīt būtu daudz grūtāk.

Jau no bērnības es esmu bijusi zinātkāra un mani vienmēr ir interesējušas atbildes uz jautājumiem: kas es esmu, kāda ir mana sūtība, kāpēc vieni cilvēki dzīvo priecīgi, bet citiem visa dzīve ir vienas ciešanas, kā uzbūvēts Visums un kādas ir manas robežas, bet varbūt nekādu robežu nemaz nav? Es gribu būt laimīga. Es gribu mīlēt. Es gribu saprast sevi: kas ir mans. Ko man vajadzētu darīt, lai dzīve kļūtu skaistāka ne tikai man, bet arī citiem cilvēkiem? Kā es varu palīdzēt sev un citiem cilvēkiem? Daudz, daudz nebeidzamu jautājumu. Man ir bijuši daudzi labi skolotāji. Daudzi no viņiem, sabiedrībā zināmi cilvēki. Taču bieži vien es sapratu, ka vislabākās mācību stundas man sniedz tie, kuri it kā nepretendē uz skolotāja statusu.

Es vienmēr esmu daudz lasījusi: sākumā pasakas, tad daiļliteratūru, stāstus par ievērojamu cilvēku dzīvēm, motivējošas grāmatas, ezotērisku literatūru – meklējot šīs pašas atbildes. Un gluži normāli man vienmēr ir šķitis padalīties savās atklasmēs ar citiem cilvēkiem. Daudzi no izlasītajiem rakstiem bija krievu valodā un es dalījos arī ar tiem. Taču bija cilvēki, kuri teica, ka viņi tik labi nepārvalda krievu valodu, lai šos rakstus pietiekami labi uztvertu. Un es sāku tulkot, jo tas bija svarīgi man un es vēlējos palīdzēt daudzas lietas saprast arī citiem. Līdztekus tam, tās lietas, kas man šķita prakses vērtas, es izmēģināju pielietot savā dzīvē un pārbaudīju, kā tās praktiski strādā – un tā guvu savu pašas pieredzi – darot…. un, protams, arī kļūdoties.

Tā tapa mans blogs http://www.gintafiliasolis.wordpress.com, kuram piecu gadu laikā ir izaudzis krietns sekotāju pulks. Un šī nodarbe: agri no rīta, baudot savu ikrīta kafiju no savas mīļākās, vīra mātes dāvātās krūzes, es tulkoju to rakstu, kurš pie manis “atnācis”. Laikam ejot, es uzzināju, ka daudzi cilvēki, lasot šo blogu, jūt to pašu ko es, izlasītais viņus iedvesmo dzīvei, palīdz grūtos brīžos, izveidojas par savdabīgu rituālu. Un, protams, tas iedvesmo darīt, darīt labāk, vairāk, skaistāk, iedvesmojošāk.

Pirms daudziem gadiem es strādāju izdevniecībā “Rīgas Viļņi”, biju datorgrafiķe, maketēju žurnālus un savā nodabā sapņoju par to, ka es ļoti gribētu savā dzīvē izdot SAVU žurnālu, kurā es varētu intervēt interesantus cilvēkus, rakstīt par sev tuvām tēmām un izdomāt tā vizuālo izskatu. Sapņoju par žurnālu, kurš cilvēkus iedvesmotu skaistām lietām, iedrošinātu piepildīt savus sapņus, noticēt sev. Un tad “pavisam nejauši”, “dažādu sakritību” rezultātā es iepazinos ar Inesi, ar viņas Pavasara studiju, piedalījos grāmatu “Māmiņ, kāpēc tā?” un “Kā iemīlēt sevi” ceļā pie lasītājiem, kā arī Ineses sarunāšanās spēļu tapšanā. Un jau pagājušā gada jūlijā dienas gaismu ieraudzīja mūsu pirmais žurnāla “Kā darītu Mīlestība” numurs. Kā gan to savādāk nosaukt, ja ne par Dieva Brīnumu?

Jā, Inese jau mūsu sadarbības sākumā piedāvāja man kļūt par Pavasara studijas lektoru, taču, godīgi atzīstos, man bija bail, man trūka pārliecības par sevi, trūka sajūtas, ka tas, ko varu cilvēkiem piedāvāt ir vērtība, ka mana pieredze var kādam palīdzēt sasniegt to, ko viņš vēlas. Vēl joprojām, turpinot risināt šo domu, es sāku mācīties Ineses skolās, kļuvu par daļu Pavasara studijas un arī nometnes “Iekšiņa un Āriņa” dalībnieci un lektori vienlaicīgi. Un, likumsakarīgi, es sapratu, ka ikvienam cilvēkam ir doti savi īpašie talanti, savas spējas, prasmes, katram savs “unikālais komplektiņš”, lai radītu savu dzīvi – skaistu, interesantu, piepildītu un iedvesmojošu. Vajag tik to apzināties, uzdrošināties, pieņemt lēmumu un sākt darīt. Tas attiecas gan uz pārmaiņām pāra attiecībās un ģimenē, gan savas nodarbošanās un hobiju jomā, gan veselībā un mainot savu dzīves ritmu un ieradumus.

Par to, kā pašiem radīt gaišas pārmaiņas savā dzīvē, uzdrošināties, uzticēties, noticēt, pieņemt savas dzīves svarīgākos lēmumus, mēs runāsim klātienē Pavasara studijā pirmdien 3. jūnijā plkst. 18:00
Mīļi gaidīti
Jūsu Ginta Filia Solis

______________________________

SEMINĀRS “Tici! Tev izdosies!”
Lektore: GINTA FILIA SOLIS
Dalības maksa: EUR 20,00 (t.sk. PVN)
Norises vieta: Pavasara studijas telpas Rīgā, Antonijas ielā 4-1 (pirmais stāvs pa labi)
Norises laiks: pirmdiena, 3. jūnijs, plkst. 18:00-20:30
Jautājumi vai papildu informācija: pavasarastudija@gmail.com vai pa tālruni 29100714

Pieteikties uz semināru variet šeit:

http://www.pavasarastudija.lv/2019/05/20/seminars-tici-tev-izdosies-306/

Čakras – tas ir par katru no mums!

čakra

Čakras – mūsu enerģētiskie centri

Kas ir čakras un kam tās vajadzīgas cilvēkam?

No sanskrita vārdu “čakra” tulko kā “ritenis, enerģijas vērpete, virpulis”.

Par mūsu dzīvi atbild septiņas galvenās čakras. Tās ir izvietojušās visā mugurkaula garumā. Un katrai no tām ir savas funkcijas. Vienas atbild par cilvēka fizisko veselību. Citas – par prāta attīstību. Un vēl citas par cilvēka gara stāvokli.
Visas septiņas čakras atrodas cilvēka smalkajā ķermenī. No katra šī centra iziet savdabīgs stiebrs, kas savieno čakru ar mugurkaulu. Pateicoties tam, čakras saņem pieeju pašam galvenajam enerģētiskajam kanālam, kurš stiepjas cauri visam mugurkaulam. Tas sniedzas no lejas līdz pašai galvai un savieno Zemes un Kosmosa enerģijas.

Čakras ir enerģētiskie centri

Čakras un miers tās ir divas atšķirīgas lietas. Tu nekad neieraudzīsi mierā sastingušu čakru. Tāpat kā mūsu orgāni, tās dzīvo savu dzīvi. Čakra pastāvīgi griežas un vibrē. Tas palīdz tai pievilkt Visuma enerģiju un nodot to tālāk pa cilvēka organisma kanāliem.

Katra čakra griežas vai nu pa labi, vai pa kreisi. Pagrieziens pa labi dod vīrišķo enerģiju jaņ. Tas ir gribasspēks, virzība uz darbību, dažkārt arī agresija un vēlme pēc varas.
Pagrieziens pa kreisi, atbilstoši, pievelk sievišķo enerģiju. Tā piepilda cilvēku ar padevību, maigumu un pieņemšanu.

Daži cilvēki, kuri apveltīti ar pārdabiskām spējām prot atpazīt čakru pagriezienus. Viņi zin, kā tās ietekmēt, lai izmainītu to kustības trajektoriju. Principā to var iemācīties katrs, ja ļoti gribās.

Visas čakras atbild par enerģijas pieņemšanu. Enerģija nāk no visurienes: no Visuma, no Dabas, no cilvēkiem, kas blakus, pat priekšmetiem. Tālāk šī enerģija tiek nodota pa kanāliem uz smalkajiem enerģētiskajiem ķermeņiem, bet pēc tam izklīst pa visu ķermeni.

Enerģijas izpausmes notiek caur apakšējo (sakņu) čakru, kas strādā visvājākajās frekvencēs, tāpat arī caur kroņa čakru, kurai ir visaugstākas frekvences.

Cilvēka organisms ir tā uzbūvēts, ka nespēj “pa taisno” uztvert frekvences. Tāpēc tās pārveidojas sajūtās, domās un emocijās un tikai pēc tam tiek nodotas fiziskajam ķermenim, arī smalkajiem ķermeņiem.

Par notiekošajiem procesiem mūsu organismā atbild endokrīnā sistēma. Tāpēc katra čakra ir nesaraujami saistīta ar vienu no endokrīnajiem dziedzeriem un pateicoties tam veidojas savdabīgs kanāls, pa kuru Visuma enerģija nokļūst pa čakrām fiziskajā ķermenī.

Ezotēriķi to sauc par dzīvības enerģiju. Tieši Visuma enerģija palīdz cilvēkam dzīvot, attīstīties kā fiziski tā arī mentāli.

Dažkārt dzīvē notiek situācijas, kad viena vai cita čakra pārstāj normāli funkcionēt un tas var notikt gan tad, kad spēcīgi tiek bloķēta, gan pārlieku lielā mērā atvērta. Pirmajā gadījumā enerģijas ir par maz, otrajā – notiek pārsātināšanās ar to un tas noved pie endokrīno dziedzeru darbības traucējumiem un tā sekas var būt gan vielmaiņas problēmas gan citas nopietnas saslimšanas.

Fiziskajā ķermenī čakras pilda transformatoru funkcijas. Tās uzņem enerģijas plūsmu (strāvu), kas nāk no augstākas enerģijas (atgādināsim, ka runājam par augstām frekvencēm, kuras mūsu ķermenis nav spējīgs uztvert), parvērš to zemākās frekvencēs un pēc tam nodod mūsu ķermenim.

Caur čakrām cilvēks saņem dzīvības enerģiju.

Mūsu Visums ir bezgalīgs spēka un enerģijas avots. Katra dzīva būtne (tajā skaitā cilvēks) smeļ no šī avota enerģiju atbilstoši savām iespējām. Saņemtās enerģijas “porcijas” ir atkarīgas no tām frekvencēm, kādās strādā mūsu smalkie ķermeņi.

Tā viens cilvēks (garīgi un intelektuāli attīstītāks) var ņemt vairāk enerģijas, cits – mazāk.

Čakras šīs sistēmas darbībā spēlē ārkārtīgi svarīgu lomu. Cilvēka organisms nevar izturēt izejošās Visuma enerģijas spiedienu. Ja kaut piliens tās nokļūtu mūsu ķermenī, visas sistēmas sagrūtu un čakras neļauj tam notikt.

Tās transformē šo enerģiju, pazeminot tās augsto frekvenci. Tādā veidā līdz miesai aiziet daudz vājāka enerģija – tā, kuru fiziskais ķermenis spēj “aprīt” bez kaitējuma sev.

Tāpat kā Visums, cilvēks sastāv no vairākiem slāņiem.

Pirmais slānis ir mūsu miesa, fiziskais ķermenis.
Tālāk seko astrālais, mentālais un garīgais slānis.
Katrs no tiem strādā noteiktā frekvencē un viļņos. Ja patrenējas, šo frekvenci var izmainīt. Ja jums tas izdodas, jūs varat izmainīt savas domas, kontrolēt sajūtas un emocijas, pieslēgties Dievišķajam. Tas viss ir iespējams, pateicoties tam, ka cilvēkam ir iztēle.

Kādā veidā panākt rezultatīvu darbu ar saviem smalkajiem ķermeņiem? Ir daudz veidu.

Palīdz meditācija, sevis apzināšanās šajā pasaulē. Apziņas palašināšana, darbs ar zemapziņu. Galu galā pie pārmaiņām dzīvē ļoti svarīga loma ir pozitīvas domas un apzināti virzīta iztēle. 
Ar visa iepriekšminētā palīdzību jūs varēsiet atbrīvoties no negatīvajām domām, attīrīt savu karmu un pieslēgties Dievišķajiem spēkiem.

Cilvēka apziņa ir viens no pašiem spēcīgākajiem instrumentiem. To neierobežo ne materiālā pasaule, ne attālumi, ne laiks. Apziņa spēj parvietoties pa visiem smalkajiem ķermeņiem, mainot tos.

Praktiski šīs pārmaiņas notiek katru minūti, katru sekundi.

Apziņas darbība ir cieši saistīta ar enerģētiskajiem centiem – čakrām. Ja cilvēks koncentrē savu uzmanību uz kādu no tām, viņa apziņa (grib viņš to vai negrib) sāk strādāt ar tiem orgāniem un sistēmām, kurus pārvalda šī čakra.

Čakras līdzsvarošana palīdz atjaunot bojātās enerģētiskas saites. Koncentrējot uzmanību uz vienu vai citu čakru var izdziedināt slimos orgānus, uzlabot savu emocionālo stāvokli.

Kā noteikt, ar kuru čakru jāstradā pastiprināti? Cilvēks zemapziņas līmenī zin, kur tieši organismā ir problēmas. Tāpēc ir vērts padomāt, par kurām problēmām jūs visbiežāk aizdomājaties, ko atskaņojiet, uz ko ieciklējaties. Tad atliek tikai uzzināt, kura čakra atbild par šo sfēru un sākt darbu ar to. Noteikti nedrīkst ieciklēties uz problēmu un par to domāt caurām dienām un naktīm, tas problēmu tikai pastiprinās.

Avots: @MAITRIBUDDHA (joga, izglītības māksla)
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tieši šī čakru diagnostika, līdzsvarošana un darbs ar katru čakru atsevišķi ir gadiem ilgi atstrādātās Ineses Prisjolkovas metodes pamatā, ar kuras palīdzību šo darbu varam veikt SISTEMĀTISKI un patstāvīgi iemācīties visu laiku uzturēt visas savas čakras līdzsvarā.

Tas ir tāpat kā zobus tīrīt, regulāri, ietrenētām kustībām un skaidru saprašanu par to, kāpēc mēs darām tā un ne citādi.

Tas ir darbs grupās, 8 nodarbību cikls, gan Rīgā, gan citos Latvijas reģionos un arī facebook LIVE.
Par visu varat uzzināt Pavasara Studijas mājas lapā www.pavasarastudija.lv/

Šī metode un čakru diagnostika ir aprakstīta Ineses grāmatā “Septiņas saules” – tā, lai katram normālam latviešu cilvēkam būtu skaidri šie principi un vispār čakru loma mūsu ķermenī un dzīvē.

Nākamā jaunā grupa uzsāk savas apmācības 23. aprīlī.
http://www.pavasarastudija.lv/2019/04/15/jauns-praktisko-seminaru-cikls-sakru-energijas-lidzsvarosana-2304/

Kā tad ir?

katadir

22.09.2018.

Pēdējā laikā manā dzīvē ir bijis tik daudz dažādu jaunu notikumu, pavērsienu un pārbaudījumu, ka šķiet, pienācis laiks darīt to, ko ilgu laiku atliku.

Vakar facebook pie Anša Jurģa Stabinga publikācijā izvērtās saruna par „atgremošanu”. Un kāda sabiedrībā pazīstama dāma man norādīja, ka dalos ar svešām domām, jo laikam nav savējo.

Protams, ka ir savējās un, protams, ka mana daba un mani kompleksi un bloki traucē tā vienkārši šīs – savas domas publicēt visu apskatei. Pamazām jau tas notiek, tas bija gan „36.6” Pieskārienos, gan šad un tad manā dienasgrāmatā un tagad, vēl jo vairāk, jo mums ir SAVS žurnāls. Mums ar Inesi (Inesi Prisjolkovu). Un es esmu pateicīga Dievam par to, ka man dota tāda iespēja būt un strādāt kopā ar izcilu cilvēku un skolotāju.

Protams, dzīve mums katram rāda kādas zīmes un it kā biksta no muguras, sakot: “uzdrošinies, tas ir tavs!”. Savukārt bailes no tā, ko pa mani padomās, bieži vien liedz izdarīt to, pēc kā sirds alkst.

No vienas puses es zinu, ka man ir ko teikt, no otras – vai tas, ko pateikšu, citiem būs interesanti un noderīgi.

 

Pirms nedeļas biju uz reinkarnācijas seansu pie Ingas Ružickas, meditācijas prakses man nav (arī slinkuma un neticības dēļ), laikam tāpēc neko arī neredzēju, toties saņēmu savu matricu, kurā melns uz balta uzrakstīts mans uzdevums: iedvesmot cilvēkus, palīdzēt viņiem atmosties, sakārtot savas dzimtas lietas, sakārtot savas attiecības ar naudu. It kā jau viss zināms, un tomēr ir nedaudz baisi, bailīgi: celties, iet un darīt. Varbūt tāpēc, ka ir nācies krist. Uzdrošināties un pēc tam saņemt belzienus (skaidrs, ka šie belzieni ir pelnīti un patiesībā ir labākās mācībstundas), bet tomēr atkal uzdrošināties ir bailīgi, pat ļoti.

Kāpēc gan es tik daudz skatos un domāju par to, ko teiks citi? Kompleksi? Laikam. Pārāk maza uzticēšanas augstākajiem spēkiem un pārāk maza uzticēšanas pašai sev un savām spējām un varēšanai? Laikam!

Es jautāju Inesei: vai Tu rakstītu savas grāmatas, ja nebūtu pārliecināta, vai tās kāds lasīs, viņa nedomājot teica: „Jā, jo tas man ir svarīgi!” Vai es viennozīmīgi varu teikt, ka kaut ko darīšu, ja nebūs neviena „sekotāja” – es nezinu. Esmu šaubīgs „tipiņš”.

Un te nu atkal viena jaunatklāsme. Divas dienas pēc reinkarnistes apmeklējuma, pie manis mājās viesojās Evija Čeprova – socionikas eksperte, lai palīdzētu manam Mikam saprast, kas ir tas, kas viņam dzīvē jāstudē un kāds virziens jāizvēlas. Evija jau labu laiku pirms mūsu tikšanās bija noteikusi manu personības sociotipu: Dons Kihots. Bet man pašai, testu pildot, sanāca Hakslijs. Divi pavisam atšķirīgi personāži. Nepagāja ilgs laiks, un mēs abi bijām notestēti – abi Doni Kihoti.

Traks var palikt! Dons Kihots – intuitīvi loģiskais ekstraverts (iracionāls tipiņš, „tirliņš”, bet radītājs, tā mēs paši izsecinājām). Te nu ir izskaidrojums tam, kāpēc es nespēju ilgi darīt vienu un to pašu rutinēto darbu, kāpēc man ik pa brīdim ir jautājumi: „Man ir interesanti, vai neinteresanti?” Te nu ir tas, ko es zināju, taču nespēju atzīt un pieņemt, ka esmu darītāja „pa lielam” – man patīk izdomāt, radīt idejas, arī realizēt tās līdz noteiktam brīdim, kad paliek neinteresanti, bet es nespēju ilgstoši darīt vienu un to pašu bez radošuma. Tieši tāpēc es vairs nedarbojos dažās jomās, kurās man nav interesanti. Tieši tāpēc es izdodu žurnālu, jo man IR interesanti. Dons Kihots, tīrot māju, nemīl iztīrīt stūrīšus: viņš tīra „pa lielam”. Ja es patiešām sevi pieņemtu tādu, kāda es esmu, es noteikti par to sevi nešaustītu, bet es šaustu.

Tikšanās ar Eviju paveica vienu brīnišķīgu lietu, es atmetu savu vēlmi pēc perfekcionisma un pieņēmu to, ka es tāda esmu: iracionāla un neperfekta. Protams, ik pa brīdim iezogas šaubas: vai tik nav tā, ka tas ir atkal jauns rāmis? Kas zin, mēs taču visi vēl tikai mācamies.

Īsā komentārsaruna ar feisbukā man atgādināja par spoguļošanu: mēs vienmēr citos redzam to, kas ir mūsos un arī atbilde ir mūsos.

Pirmais, ko ieraudzīju, bija tas, ka: „viņai ir kādi kompleksi, kuri izpaužas pārmešanā citiem par to, kur pati sevī jūtas nepārliecināta”.

Bet, kā tad ir ar mani? Es taču radīju iemeslu šai sarunai un es to turpināju, un man tā sāpēja un nelika mieru. Es visu laiku taisnojos. Kāpēc? Kāpēc man jātaisnojas? Es taču varu to nedarīt! Ja darīju, tātad atkal ir kaut kas, ar ko sevī jātiek galā. Es arī to risinu un esmu pateicīga šai sievietei par to, ka viņa man prieksā šo spoguli nolika. Šoreiz tas nebūs jauns iemesls kompleksiem, bet gana labs, lai pilnveidotos.

Vakar pirmo reizi biju Ineses vebinārā, tā bija brīnišķīga dāvana. Tēma: Visuma likumi. Es taču tos lieliski zinu. Zinu baušļus un cenšos tos ievērot. Bet, kā ir praksē. Praktizēju: daļu, acīmredzot, sev ērtāk izpildāmos. Un kā ir ar Pārbausli: Mīli Sevi!? Švaki.

To parāda atkal mani samilzušie risināmie jautājumi naudas jomā, attiecībās ar saviem mīļajiem. Situācijas atkārtojas, atkal viss saliekas tā, lai mums – man kaut ko iemācītu. Cikliski, vienas un tās pašas mācību stundas. Es atkal esmu atgriezusies savā vīrišķīgumā un daru to, kas jādara manam vīram, es atkal šūpojos no mīnusa uz plusu un atpakaļ. Un arī tas ir jāsakārto. Lai stāvoklis būtu plusā, bet to panākšu tad, ja sevi mīlēšu un pieņemšu tādu, kāda esmu, uzticēšos, nepieķeršos, ticēšu, darīšu, būšu šeit un tagad. Arī tā ir mana daba – analizēt. Tas, par ko sevi vienmēr esmu šaustījusi.

Neskaitāmas reizes citiem esmu teikusi: pieņem sevi, tu esi labākais, tādu tevi Dievs ir radījis. Tas ne nieka nemaksā, pateikt otram, lai saņemas, ka viss būs labi, ka izdosies, ka jābūt drosmīgam. Ne velti saka: padoms ir pati nevērtīgākā lieta, ko otram varam iedot. Cilvēki sajūt to, vai tu pats to dari, vai pats tici, vai pats uzticies. Ja nedari, neuzticies, netici, tad tavam padomam vispār nav nekādas vērtības un seguma. Bet es taču negribu būt cilvēks, kurš tikai „muld”, manā raksturā ir vispirms izdzirdēt, tad uzreiz izmēģināt un tikai tad „padot tālāk” – ja strādā.

Nupat iedomājos: kurš gan no skolotājiem varētu pateikt, ka viņš ir pilnībā izaudzis un, ka vairs nekādu jaunu atklāsmju viņam nebūs? Laikam jau neviens. Bet kāpēc es visu laiku gaidu, ka beidzot „izmācīšos, izdarīšu, sakārtošu” un tad dalīšos ar to, kas man ir? Varbūt tas ir jādara tagad, kamēr vēl neesmu īsti „izmācījusies, izaugusi un sakārtojusi”, jo varbūt kādam es esmu vajadzīgag tieši tāda, līdz galam neizaugusi, nesakārtota, neizmācījusies, jo viņam vieglāk sekot tam, kurš viņam tuvāks, nevis sēž augstu pie mākoņiem. Tāds pats dzīvs, neideāls cilvēks, kurš nupat vandījies pa dubļiem un vēl drusku vandās, ar savu karmu un saviem risināmajiem jautājumiem. Iespējams, tā vieglāk ir kopā izaugt, kad redzi otru – tādu nepilnīgu, kurš cenšās, dara, mainās, kļūdās un tomēr aug?

Kā tad ir? 🙂

Ginta – pārdomās

Spēka un Mīlestības ceļš

1.07.2016 foto gribuvasaru-lv (428)

Šodien man šķita būtiski padalīties ar mazu gabaliņu no Ineses Prisjolkovas intervijas jaunajā žurnālā “Kā darītu Mīlestība” ar AINU TOBI – gleznotāju un seno zināšanu glabātāju. “Spēka un Mīlestības ceļš”.
Žurnāla Atvēršanas svētkos baudījām brīnišķīgu auglības un spēka rituālu, kuru mums novadīja Aina Tobe ar savu folkloras kopu DELVE. Sajūtas, piedaloties sajā rituālā bija neaprakstāmas.

Aina, vai sievietes un vīrieša izaugsme (garīgais ceļš) atšķiras?

Lai to saprastu, ugunskuram jāpiemet sveķaina pagale! Kad vējš tumsā debesīs uzrauj dzirksteļu spietu, tas ir tik brīnumaini un koši, ka, elpu aizturot, es vienmēr ar acīm sekoju līdzi šim skaistajam lidojumam, nemeklējot, cik katra no dzirkstelēm ir unikāla, atšķirīga un īpaša… Es redzu, kā tās visas mirdzēdamas iet vienu kopīgu ceļu – cita aizlido tālāk, cita ne tik tālu… bet vai tam ir kāda nozīme? Tas ir Spēka ceļš! Un mēs nevaram to neiet, jo paši to neuzsākām.

Līdzībās runājot, mēs visi esam kā lidojošas dzirksteles tumsā. Gars cilvēkā ir kā ugunīga dzirksts; ikvienā tas ir pilnīgs, nevainojams un dievišķs. Gars (gan vīriešos, gan sievietēs) runā un darbojas līdzīgi, tikai mēs neapzināmies savu garīgo potenciālu;pateicoties prātam un jūtām, kas liek cilvēkam sajusties reāli ķermeniskam – liek viņa priekšstatiem un sajūtām izvirzīties priekšplānā, bet dievišķais paslēpjas. Nemiera, rūpju, raižu un baudu pilnās pieredzes visiem cilvēkiem mēdz būt līdzīgas.

Latviskā tradīcija runā par cilvēka trīsdaļīgumu. Senie ļaudis atšķīra, ka ir GARS, ir DVĒSELE un ir AUGUMS. Jā, mana iemiesošanās šoreiz ir sievietes augumā. Citā dzīvē tā ir bijusi vai varbūt būs vīrieša augumā, tas ir iespējams. Ķermeniskie nosacījumi ir mainīgi lielumi, es tam nepiešķiru pārāk lielu nozīmi, jo skatos ar gara acīm. Zinu tikai to, ka ir stratēģiski gudri izmantot sava (patlabanējā) stāvokļa iespējas un priekšrocības. Tas ir brīnišķīgi – būt tam, par ko tu esi radīts. Kontaktējoties ar cilvēkiem, man ir svarīgi sajust, vai sieviete un/vai vīrietis, kas stāv manā priekšā, ir apgarota jeb, citiem vārdiem sakot, garīgi apzināta būtne. To sajūt caur acu skatienu. Kā spēcīgu klātesamības enerģiju. Pēdējos gados latviskajos krustabu godos es aizvien biežāk satieku spēcīgas, garīgas būtnes, kas atgriezušās piedzimt šai zemē, un mani pārņem godbijība un saviļņojums, satiekot tās savā dzīves ceļā.

Jūs ar vīru Gvido visos pasākumos esat kopā. Kopā esat radījuši un vadāt folkloras kopu Delve. Jūs kopā vadāt rituālus un pasākumus. Kopā esat ģimenē un darbā. Kopā esat izaudzinājuši meitu. Esat ģimene jau vairāk nekā 30 gadu. Kopā, kopā, kopā… Tagad, kad cilvēki tik ļoti domā par attiecībām, kā satikt savu īsto un vienīgo un kā izveidot ģimeni, kā būt kopā garus gadus, Aina, vai vari izstāstīt, kā tev, kā jums abiem tas izdodas?

Mēs ar Gvido satikāmies Siguldā. Un uzreiz spēji sajutām vilkmi vienam pie otra, mēs bijām kā divi magnētiņi, kas pievelkas. Stāsta, ka tamlīdzīgas sajūtas liecinot par dvēseļu radniecību.  Iespējams, ka mūsu dvēseles ir bijušas tuvas un pazīstamas iepriekšējās inkarnācijās un, kas zina, varbūt bijām norunājuši atkal satikties šajā dzīvē šajos veidolos.

Raksturos esam atšķirīgi, tāpēc kopdzīvē mums daudz kas bija jāpieslīpē gan uzskatos, gan paradumos, gan attieksmē. Kad satiekas nazis ar galodu, tad viens nodilst, otrs uzasinās. Mūsu gadījumā došana un ņemšana bija samērā līdzsvarota, mēs skaisti papildinājām viens otru. Esmu dedzīga, ar mērķtiecīgu gribu un talantu apveltīta sieviete, tāpēc vīrišķās jan tipa enerģijas, nenoliedzami, manā raksturā ir, un Gvido tās burvīgi līdzsvaro ar spēju būt izcili pacietīgs, maigs un saprotošs. Mums sader! Jeb kā daina saka: „Sader miezis ar apini vienas mucas dibenā!”

Tas, ka esam kopā, ir laimes gadījums un mūsu dvēseļu gudrība. Es spilgti atceros mūsu īpašo sarunu kāzu naktī – viens otram acīs lūkojoties, mēs solījāmies, ka no šī brīža nekas nedrīkst būt svarīgāks par mūsu attiecībām… un liktenis zina, cik ļoti šis solījums, atgādināts vajadzīgajā brīdī, mums ir palīdzējis tikt pāri krīzēm un konfliktu situācijām.

Izveidot un saglabāt ģimeni – tas ir nopietns darbs.

Lai uzsāktu dzīvi kopā, pietiek ar kaisli, bet, lai kaisli savstarpējās attiecībās noturētu, vajag mīlestību, cieņu un atbildību.

Kāpēc pāri šķiras? Tāpēc, ka pietrūkst izpratnes. Mēs nogurstam savstarpējos strīdos un ķīviņos, mēs nezinām, kā tikt tiem pāri. Ja saskatām vienīgi sava egucīša ciešanas un neprotam noskaņot sevi uz pateicību pret dvēseli, kura mūsu dzīvē ir atnākusi ar garīgu uzdevumu sniegt mums mācību stundu mūsu pašu labā, tad šķiršanās ir neizbēgama.

Ne vienmēr satikšanās nes laimi, ne vienmēr šķiršanās ir nelaimīga. Dažreiz dvēseles ātri nokārto savstarpējos garīgos līgumus, un tad nav nepieciešams palikt kopā visas dzīves garumā.

Par visu vajag izrunāties, tas ir ļoti svarīgi, it īpaši sievietēm.

Ir jāprot uzklausīt! Ir jāprot sadzirdēt! Bet, ja attiecībās nekas vairs nav līdzams, tad ir jāprot saplēstās lauskas aizmest mēslainē, ar cieņu paņemt jaunu māla pikuci un pilnīgā mieriņā uzveidot jaunu krūzi, ko piepildīt ar tīru mīlestību.

Ja cilvēki kopā ir garus gadus, visticamāk, nav jau tā, ka ir tikai saulainās un skaistās dienas. Ir kaut kad arī grūti. Vai vari padalīties ar jūsu pieredzi – ko darīt, ja ģimenē ir grūti laiki, ja pāra attiecībās ir krīze vai kādas nesaskaņas. Kā tikt tam pāri gaiši un laimīgi?

Sāc mīlēt sevi! Nebaro negatīvo! Nekad nedod dusmām (vai kādai citai destruktīvai sajūtai tevī) enerģiju vairāk kā uz vienu diennakti! Pat ja esi ļoti, ļoti nikna uz viņu, neturi aizvainojumu sevī ilgāk par nakti! Kad tu no rīta atmosties un atver acis, tad apzinies, ka šī ir JAUNA, LABA DIENA un nekam tumšam tajā vairs nav vietas – viss, kas bija vakar, lai paliek vakar, citādi tas tevi saplosīs. Apskrubinās pa vienam kauliņam, apēdīs kā vanags vistiņu pa vienai vien spalviņai… jo, godīgi sakot,visas attiecību krīzes ir stāsti par tevi pašu, tie ir tavi spoguļi, kurā, ja būsi vērīga, ieraudzīsi pati sevi. Ja ģimenes dzīvē ir radušās nesaskaņas un iestājusies krīze, tad steidzami ir jāsāk sevi mīlēt.

© “Kā darītu Mīlestība”
Foto: no Ainas Tobes privātā arhīva

Šodien ir Mīlestības svētki

instagram_ka daritu1

Mīlestība ir garīgā pieredze un tai nav nekā kopīga ar dzimumiem un ķermeņiem. Taču tā ir saistīta ar dziļāko iekšējo būtību. Sākumā esi tu pats; vispirms iepazīsti sevi un Mīlestība atnāks kā balva.

Tā ir balva no pārpasaulīgā. Tā izlīst pār tevi, līdzīgi kā ziedi… piepilda tavu būtību. Tā turpina līt pār tevi un kopā ar to atnāk vēlme ar to padalīties.

Tiem, kuri sevī ir atraduši Mīlestības avotu, vairāk nav vajadzības būt mīlētiem – viņus vienmēr mīlēs. Un te nu ir dzīves noslēpums: kad cilvēks saņem balvu tikai mīlot cilvēkus, daudzi mīlēs viņu, tāpēc, ka kontaktējoties ar viņu, tie pakāpeniski atradīs Mīlestības avotu sevī Tagad viņi zin vismaz vienu cilvēku, kurš izstaro Mīlestību, cilvēku, kura Mīlestība nerodas no kaut kādas vajadzības.

Un, jo vairāk viņš izstaro un dala savu Mīlestību, jo lielāka tā aug.
OŠO
Tulkoja: Ginta FS

Jā, šodien ir Mīlestības svētki un pie saviem lasītājiem ceļu uzsāks mūsu ar Inesi Prisjolkovu izlolotais kopdarbs, žurnāls “Kā darītu Mīlestība”. Tas būs nopērkams Jāņa Rozes grāmatnīcās.
Par tēmām un abonēšanu lasiet:
http://www.pavasarastudija.lv/kategorija/zurnals/