Noliedzot tēvu

Tēma, iespējams, ir ne tā ērtākā, taču ļoti svarīga ikvienam cilvēkam.

Pieņemšanā: zēns – 6 gadi, smagi neirotiski traucējumi

– Ar ko tu kopā dzīvo?
– Ar mammu.
– Un tētis?
– Mēs viņu padzinām.
– Kā tas ir?
– Mēs ar viņu izšķīrāmies, viņš mūs pazemoja, viņš nav vīrietis, viņš sabojāja mūsu labākos gadus.

Pieņemšanā: pusaudzis – 14 gadi, smagas migrēnas, reiboņi, nekontrolējama, agresīva uzvedība

– Kāpēc tu neuzzīmēji tēti, jūs taču esat viena ģimene?
– Labāk tāda tēva vispār nebūtu bijis
– Ko tu ar to domāji?
– Viņš mātei visu dzīvi sabojāja, uzvedās kā cūka, tagad nestradā…
– Un kā tēvs izturās pret tevi?
– Lamā par divniekiem
– …un viss?
–  Viss…. ko gan no viņa vēl var gaidīt? Es pat naudu pats pelnu savām izklaidēm.
– Kā tu pelni?
– Grozus pinu.
– Un kas tevi iemācīja grozus pīt?
– Tēvs. Viņš man ļoti daudz ko iemācīja, es varu makšķerēt zivis, vadīt automašīnu, protu nedaudz no galdnieka darbiem, tagad nodarvojām laivu, lai pavasarī ar tēvu varam doties makšķerēt.
– Kā tad tā, tu sēdi vienā laivā ar cilvēku, kura labāk vispār pasaulē nebūtu bijis?
– Nu, mums ar viņu attiecības ir normālas, tadas interesantas…. Kad māte aizbrauc, mums ir labi. Viņai ar tēvu neveicas – bet es varu ar abiem, kad viņi nav kopā.

Pieņemšanā: meitene, 6 gadi, komunikācijas problēmas, neuzmanīga, nakts murgi, stostīšanās, grauž nagus u.t.t.

– Kapēc tu uzzīmēji tikai mammu ar brāli, un kur tad tētis un tu pati?
– Mēs esam citā vietā, lai mammai būtu labs garastāvoklis.
– Un, ja sanāks, ka būsiet visi kopā?
– Tad būs slikti.
– Kā tas ir – slikti?
– … (meitenīte raud)
Pēc kāda laiciņa:
– Tikai jūs mammai nesakiet, ka es ļoti, ļoti mīlu tēti.

Pieņemšanā: pusaudzis ar smagiem neirotiskiem traucējumiem

– Jūsu dēls patiešām tic sava tēva nāvei?
– Jā! Mēs to viņam speciāli pateicām, savādāk, nedod Dievs, viņš vēl ar to satiksies un mēs varēsim censties labot iedzimtību. Bet mēs ar vecmāmiņu par tēvu tikai to labāko sakām, lai nepārdzīvotu un izaugtu par labu cilvēku.

Pieņemšanā: zēns, 8 gadi, smaga depresija un vesela rinda citu slimību

– Un kas ar tēvu?
– Nezinu.
Es vēršos pie mātes.
– Jūs nerunājat par tēva nāvi?
– Viņš zin, mēs par to runājām (mamma raud), taču vairs neko nejautā, arī fotogrāfijas negrib skatīties.
Kad mamma iziet no kabineta, es jautāju zēnam:
– Tevi interesē kaut ko uzzināt par tēvu?
Puika atdzīvojas un pirmo reizi paskatās man acīs.
– Jā, bet nedrīkst.
– Kāpēc?
– Mamma atkal raudās, nevajag.

Nepilnas ģimenes

Savā praksē, stradājot ar bērniem, man ir nācies sastapties ar sekojošiem faktiem. Bērni savus vecākus mīl vienlīdz stipri, neatkarīgi no uzvedības, ko tie demonstrē. Bērns uztver mammu un tēti kā vienu veselu un kā svarīgāko paša sevis daļu.

Bērna attieksmi pret tēvu vienmēr formē māte. Sieviete uzstājas kā starpnieks starp tēvu un bērnu, un tieši viņa translē bērnam to, kas ir viņa tēvs, kāds viņš ir, un kā pret viņu jāattiecas.

Mātei pār bērnu ir absolūta vara, viņa ar to var izdarīt visu, ko grib, apzināti vai neapzināti. Tāds spēks sievietei ir dots no dabas, lai viņas pēcteči varētu izdzīvot.

No sākuma pati māte ir bērna pasaule, bet vēlāk viņa bērnu izved pasaulē caur sevi. Bērns caur mammu iepazīst pasauli, caur mammu redz pasauli viņas acīm, un akcentē savu uzmanību uz to, kas mammai ir svarīgi.

Apzināti un neapzināti mamma aktīvi formē bērna uztveri. Arī ar bērna tēvu viņu iepazīstina mamma, un tieši viņa translē tēva nozīmīguma pakāpi. Ja mamma neuzticas vīram, tad bērns no tēva centīsies izvairīties.

Pieņemšanā:

– Manai meitiņai ir 1 gads un 7 mēneši. Viņa kliegdama mūk no tēva, kad viņš to grib paņemt rokās – raud un cenšas izrauties. Bet pēdējā laikā sākusi tevam teikt: «Ej prom, es tevi nemīlu. Tu esi slikts!».
– Un ko jūs pati patiesībā jūtat pret savu vīru?
– Es uz viņu esmu ļoti apvainojusies – līdz asarām.

Tēva attieksmi pret bērnu arī formē māte. Piemēram, ja sieviete neciena bērna tēvu, tad vīrietis var atņemt bērnam savu uzmanību.

Pietiekami bieži atkārtojas viena un tā pati situācija: pietiek vien sievietei izmainīt savu iekšējo attieksmi pret bērna tēvu, kā viņš pēkšni sāk izrādīt vēlmi redzēt bērnu, piedalīties viņa dzīvē un audzināšanā. un tas notiek pat tajās situācijās, kad tēvs daudzus gadus savu bērnu ir ignorējis.

Atstumtais tēvs

Ja bērnam ir uzmanības un atmiņas traucējumi, neadekvāts pašvērtējums un arī uzvedība klibo, tas nozīmē, ka bērna dvēselei katastrofāli pietrūkst tēva.

Tēva atstumšana ģimenē ļoti bieži noved pie intelektuālajiem un psihiskajiem traucējumiem un bērna kavētas attīstības.

Ja ir traucēta bērna komunikatīvā sfēra, ir augsts trauksmes līmenis, bailes un bērns nespēj iemācīties pielāgoties dzīvei un visur jūtas svešs – tātad viņš nespēj atrast mammu savā sirdī.

Bērniem ir daudz vieglāk tikt galā ar augšanas problēmām, ja viņi jūt, ka mamma un tētis viņus pieņem tādus, kādi viņi ir.

Bērns izaug intelektuāli, emocionāli un fiziski vesels tad, ja atrodas ārpus savu vecāku problēmu zonas – katra individuāli vai pārī. Tas nozīmē, ka viņš ieņem savu bērna vietu ģimenes sistēmā.

Bērns vienmēr aizstāv atstumto vecāku. Tāpēc savā Dvēselē viņš ar to savienosies jebkuriem iespējamajiem līdzekļiem.

Piemēram, viņš var atkārtot smagas likteņa, rakstura, uzvedības īpatnības. Pie kam, jo vairāk māte nepieņem šīs īpatnības, jo spilgtāk tās bērnā izpaužas.

Bet kā tikko māte no sirds ļaus bērnam būt līdzīgam viņa tēvam, mīlēt to atklāti, viņam būs iespēja savienoties ar tēvu un mīlēt viņu no sirds.

Bērns saviem tēvam un mātei ir vienlīdz uzticīgs – mīlestībā. Taču tad, kad vecāku attiecības kļūst smagas, bērns ar visu sirdi un dvēseli pieslēdzas tieši šim – smagajam, kas dara sāpes vecākiem. Viņš uzņemas tik daudz, ka patiešām daudzkārt remdē vecāku dvēseles ciešanas – ka viena, tā otra.

Bērns var kļūt psiholoģiski vienlīdzīgs ar saviem vecākiem: kā draugs vai partneris. Vai pat psihoterapeits. Viņš var pakāpties pat augstāk, psiholoģiski aizvietojot saviem vecākiem viņu vecākus. Tāda nasta bērna psihei un fiziskajai veselībai ir daudz par smagu. Jo gala rezultātā viņš pats ir palicis bez sava atbalsta – saviem vecākiem.

Kad mamma nemīl, neuzticas, neciena vai vienkārši ir apvainojusies uz sava bērna tēvu, tad skatoties uz bērnu, un redzot viņā daudzas tēva rakstura un uzvedības iezīmes, viņa apzināti vai neapzināti liek mazulim saprast, ka viņa “vīrišķā daļa” ir slikta.
Viņa it kā saka:

«Tas man nepatīk. Tu neesi mans bērns, ja esi tik līdzīgs tēvam». Un bērns, no lielas mīlestības pret savu māti, cenšoties šajā ģimenes sistēmā izdzīvot, atsakās no tēva, attiecīgi – no vīrišķās daļas sevī.

Šādas atteikšanāš cena ir ļoti augsta. Viņš nekad savā dvēselē nepiedos sev tādu nodevību un noteikti sevi par to sodīs ar salauztu dzīvi, slimībām, neveiksmēm it visā. Dzīvot ar šo vainas sajūtu ir neiespējami, pat tad, ja visbiežāk to neapzinās. bet tā ir šīs izdzīvošanas cena.

Lai apmēram saprastu to, kas notiek bērna dvēselē, pamēģiniet aizvērt acis un iedomāties divus sev vistuvākos cilvēkus, kuru dēļ bez minstināšanās jus varētu atdot savu dzīvību. Un tagad jūs visi trīs, sadevušies rokās esat kalnos. Bet kalns, uz kura jūs stāvat, pēkšņi sāk brukt. Un izrādās, ka brīnumainā kārtā jūs turaties pie aizas malas, bet divi jūsu tuvie cilvēki pieķērušies pie jūsu rokas. Spēki zūd, un jūs saprotiet, ka divus jums neizvilkt. var izglābt tikai vienu. Kuru jūs izvēlēsities?

Tādā brīdī mammas parasti saka: “Tad jau labāk mirt visiem kopā. Tas ir briesmīgi!»

Tieši tā, tā arī būtu vieglāk, taču dzīves noteikumi ir tādi, ka bērnam nākas izdarīt neiespējamu izvēli. Un viņš to dara. Visbiežāk izvēle nosliecas par labu mātei. Un tagad iedomājieties, ka jūs tomēr esat atlaiduši vienu cilvēku un no aizas izvilkuši otru.

– Ko jūs jutīsiet attiecībā pret to, kuru nespējāt glābt?
– Milzīgu, nebeidzamu vainas sajūtu.
– Un pret to, kura dēļ šo izvēli izdarījāt?
– Naidu.

Atteikšanās no tēva – atteikšanās no vīrišķā sevī

Daba ir gudra — naids pret māti bērnībā ir stingri klasificēts. Un tas ir pamatoti, jo māte taču ne tikai dāvā dzīvību, bet viņa taču arī atbalsta. Pēc atteikšanas no tēva, mamma kļūst par vienīgo cilvēku, kurš dzīvē var atbalstīt. Tāpēc, paužot savu naidu pret māti, var nozāģēt zaru, uz kura pats sēdi. Un tad šis naids vēršas pašam pret sevi (autoagresija)

«Es netiku ar to galā, es nodevu savu tēti, es neizdarīju pietiekami, lai… un tikai es. Mamma nav vainīga, viņa ir tikai vāja sieviete». Un tad sākas uzvedības problēmas un problēmas fiziskajā veselībā.

Vīrišķais ir daudz lielāks, kā tikai līdzība ar savu tēvu. Vīrišķā princips ir likums. Dvēseliskums. Gods un cieņa. Mēra sajūta — iekšējā būtiskuma un savlaicīguma sajūta. Sociālā pašrealizācija — iemīļotais darbs, materiālā labklājība, karjera, iespējas – tas viss tikai tad, ja cilvēka dvēselē ir pozitīvs tēva tēls.

Lai cik pozitīva arī būtu māte, tikai tēvs var bērnā iniciēt pieaugušo daļu. Pat tad, ja tēvam pašam nav izdevies izveidot attiecības ar paša tēvu. iniciācijas procesam tas nav tik svarīgi.

Jū noteikti esiet sastapuši pieaugušus cilvēkus, kuri ir infantili un bezpalīdzīgi kā bērni? Visi tie ir tie cilvēki, kuriem nav bijis pieejas savam tēvam. Uzsāk daudz un dažādas lietas, bet nevienu tā arī nenoved līdz galam.

• Vai arī tie, kas baidās sākt jaunu lietu, izrādīt iniciatīvu sociālaja pašrealizācijā. Vai tie, kuri nespēj pateikt “nē”.
• Vai netur doto vārdu, uz viņiem grūti paļauties.
• Vai tie, kuri pastāvīgi melo.
• Vai tie, kuriem bail pastāvet par savu viedokli, kas piekrīt citiem pret savu gribu, “pakārtojas citiem” cilvēkiem un apstākļiem.
• Vai gluži otrādi – uzvedas agresīvi un izaicinoši, karo ar pasauli, bojā attiecības ar citiem cilvēkiem, vai pat uzvedas pretlikumīgi.
• Vai tie, kuriem dzīve sociumā sagadā ļoti lielas grūtības, u.t.t.

Tikai blakus savam tēvam mazs bērns pirmo reizi iepazīst robežas. Savas un citu cilvēku robežas. Atļautā un neatļautā robežas. Savas iespējas un spējas.

Blakus tēvam bērns jūt, kā darbojas likums. Tā spēku. Ar mammu attiecības veidojas pēc citiem principiem, bez robežām – pilnīga saplūšana.

Kā piemērs, atceramies eiropiešu uzvedību – Eiropā spilgti izpaužas vīrišķie principi, krieviem Krievijā – spilgti izpaužas sievišķā principi.

Lai cik mazā teritorijā būtu izvietojušies eiropieši, intuitīvi tie iekārtojas tā, ka neviens nevienam netraucē, neviens nepārkāpj otra robežas, un, pat cilvēku pilnā telpā, vienalga katram paliek vieta savām interesēm.

Krievi, gluži otrādi, neapzināti cenšas ar sevi piepildīt visu telpu un blakus vairs nevienam nepietiek vietas. Tāpēc, ka tie nejūt ne savas ne citu cilvēku robežaa. Un sākas haoss. Tas ir tieši tas, kas ir sievišķais bez vīrišķā.

Tieši vīrišķajā plūsmā formējas. cieņa, gods, griba, mērķtiecība, atbildība – visas visos laikos augsti vērtētās īpašības.

Citiem vārdiem sakot, bērni, kurus māte nav pielaidusi tēva plūsmai, apzināti vai neapzināti nevarēs viegli un dabiski atmodināt sevī atbildīga, loģiska, mērķtiecīga pieauguša cilvēka līdzsvarotību — tagad nāksies ļoti smagi papūlēties.

Tas tāpec, ka psiholoģiski viņi ir palikuši mazi zēni un meitenes, tā arī nekļūstot par vīriešiem un sievietēm.

Tagad par mammas lēmumu nošķirt bērnu no tēva, cilvēks visu mūžu maksās ļoti augstu cenu. Tā, it kā būtu zaudējis dzīvē svētību.

«Ja sieva ciena vīru un vīrs ciena sievu, arī bērni ciena sevi. Kas atstumj vīru vai sievu, tas atstumj viņu bērnos. Bērni to uztver kā personīgu atstumšanu.» — Berts Hellingers

Dēli

Tēvs dēla un meitas dzīvē spēlē atsķirīgu lomu. Zēnam tēvs ir viņa identifikācija ar vīrieša dzimumu – justies kā vīrietim ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski. Tēvs dēlam ir viņa dzimtene viņa “bars” («стая»)

Zēns jau sākotnēji piedzimst otra dzimuma pārstāvim – sievietei. Viss, ar ko saskaras zēns mātē, ir pavisam kas cits pēc būtības, kā viņš pats. Sieviete pārdzīvo to pašu sajūtu. Tāpēc lieliski, kad mamma var apdāvināt dēlu ar savu mīlestību, atlaižot viņu mājās – pie tēva.

Starp citu, tikai šajā gadījumā, dēls spēs cienīt savu māti, un būt viņai patiesi pateicīgs. No dzimšanas brīža līdz apmēram trīs gadiem, zēns atrodas mātes ietekmes zonā. Tas nozīmē – piepildās ar sievišķo – jūtīgumu un maigumu. Iegūst spēju veidot tuvas, uzticēšanās pilnas un ilglaicīgas emocionāli noturīgas attiecības.

Tieši ar māti bērns mācās empātiju – spēju sajust otra cilvēka dvēseles stāvokli. Kontaktā ar māti viņā rodas interese par citiem cilvēkiem. Aktīvi iniciējas emocionālās sfēras attīstība, tāpat arī intuīcija un radošās spējas – arī tās visas ir sievišķajā zonā.

Ja māte ir atvērta savā mīlestībā pret dēlu, tad vēlāk, kad viņš izaugs, tāds vīrietis būs gādīgs vīrs, maigs mīlnieks un mīlošs tēvs.

Normāli, ja apmēram pēc 3 gadiem, māte atlaiž dēlu pie tēva. Ir svarīgi pasvītrot to, ka viņa to atlaiž uz visiem laikiem. Atlaist – tas nozīmē ļauj zēnam uzsūkt visu vīrišķo un kļūt par vīrieti. Un šim procesam nav tik būtiski, vai tēvs ir dzīvs, vai miris, varbūt viņam ir cita ģimene, vai viņš atrodas tālu, vai viņam, iespējams, ir smags liktenis.

Gadās, ka bioloģiskā tēva vairs nav un viņš nevar būt blakus dēlam. Tad ir ļoti svarīgi tas, ko māte savā dvēselē jūt pret šo vīrieti.

Ja sieviete nevar samierināties ne ar viņa likteni, ne ar viņu kā pareizu tēvu viņas bērnam, tad zēns saņem mūža aizliegumu uz vīrišķo. Un pat pareiza vide, kurā viņš pēc tam atrodas, nevarēs viņam kompensēt šo zaudējumu.

Bērns var nodarboties ar vīrišķīgiem sporta veidiem, otrais mammas vīrs var būt lielisks cilvēks un vīrišķīgs vīrietis, iespējams, ir pat vectētiņš, vai onkulis, kuri audzina zēnu, taču tas viss paliks virspusē, kā uzvedības forma.

Savā dvēselē bērns nekad neuzdrošināsies pārkāpt mātes aizliegumu. Taču, ja sievietei tomēr izdosies savā sirdī pieņemt bērna tēvu, tad neapzināti bērns jutīs, ka vīrišķais – tas ir labi. Pati māte ir devusi savu svētību.

Tagad, savā dzīvē sastopot citus vīriešus – vectētiņu, onkuli, mātes jauno vīru, bērns varēs caur viņiem uzsūkt vīrišķo plūsmu, kuru viņš ņems no sava tēva.

Vienīgais, kam ir nozīme, tas ir kāds ir tēva tēls bērna mātes dvēselē. Ļaut bērnam piekļūt tēva plūsmai, māte var tikai pie noteikuma, ka dvēselē viņa ciena bērna tēvu, vai, kā minimums, labi pret to attiecas.

Ja tā tas nav, tad ir bezjēdzīgi teikt vīram: “Ej, paspēlējies ar dēlu. Aizejiet kopā pastaigāties u.t.t.”, tēvs šos vārdus nesadzirdēs, tāpat kā dēls. Ietekmēt var tikai tas, kas dvēselē pieņemts.

Vai māte dod svētību tēva un bērna savstarpējai mīlestībai? Vai viņas sirds piepildās ar mīlestību, kad viņa redz, cik bērns līdzīgs tēvam? Ja tēvs ir atzīts, tad dēls sāks aktīvi piepildīties ar vīrišķo.

Tagad viņa attīstība notiks vīrišķīgā ceļā ar visām vīrišķajām īpatnībām, iemaņām, prasmēm un niansēm. tas nozīmē, ka tagad dēls sāks atsķirties no mātes sievisķīgā un arvien vairāk kļūs līdzīgs tēva vīrišķajam. Tā izaug izteikti vīrišķīgi vīrieši.

Meitas

Ar meitām viss ir daudz savādāk. Arī meitene, aptuveni līdz 3 gadiem ir kopā ar māti, piepildās ar sievišķo.

Apmēram trīs – četru gadu vecumā, viņa pāriet tēva ietekmē un atrodas tajā apmēram līdz sešiem – septiņiem gadiem. Šajā laikā aktīvi iniciējas vīrisķais: gribasspēks, mērķtiecība, loģika, radošā domāšana, atmiņa, uzmanība, darba mīlestība, atbildība u.t.t.

Bet pats galvenais, tieši šajā periodā tiek ielikta sapratne par to, ka meitene no tēta atsķiras pēc dzimuma. Ka viņa ir līdzīga mammai, un drīz viņa kļūs tāda pati skaista sieviete, kā mamma. Tieši šajā periodā meitas dievina savus tēvus. Aktīvi izrāda savu uzmanību tētim.

Labi, ja māte šo interesi atbalsta, bet tētis varēs savai meitai parādīt to, ka viņa ir skaista, ka viņš viņu mīl. Vēlāk tieši šī pieredze ar savu galveno vīrieti dzīvē, ļaus viņai justies pievilcīgai sievietei.

Meitas, kuras bērnībā nav laistas pie tēviem, psiholoģiski tā arī paliek meitenes, neskatoties uz to, ka jau sen kļuvušas pieaugušas.

Pēc kāda laika tētim ir ļoti svarīgi atlaist savu meitu atpakaļ pie mātes — viņas sievišķajā, bet mātei  — pieņemt meitu. Tas notiek tad, kad meitene sāk just, ka tēvs māti mīl nedaudz savādāk, kā viņu un, ka sieviete – mamma patīk un der tētim vairāk. Šī ir rūgta šķiršanās ar pašu labāko vīrieti, taču tā ir dziedinoša.

Tagad meitenei ir iniciēti vīrišķā principi un viņa daudz ko varēs savā dzīvē sasniegt. Bet pats galvenais, ka viņai ir laimīga pieredze būt pieņemtai un vīrieša mīlētai. Atgriežoties pie mātes, viņa piepildīsies ar sievišķo, un šis spēks dos viņai iespēju atrast labu partneri un izveidot ģimeni, dzemdēt un izaudzināt veselus bērnus.

Ko darīt, ja māte neciena sava bērna tēvu??

Parasti pēc šāda atklājuma, mammas jūtas apmulsušas un pilnas pretrunu. Viņas visas uzdod apmēram vienus un tos pašus jautājumus:

«Kā dzīvot tālāk, ja es sava bērna tēvu ne tikai nemīlu, necienu, bet pat ienīstu?! Viņu nav par ko cienīt – tas vienkārši ir pagrimis cilvēks! Vai gan man savam bērnam jāmelo, ka viņa tēvs ir labs cilvēks? Jā, es savam bērnam saku: “Paskaties uz savu tēvu…. Lūdzu, tikai nepaliec tads pats ka viņš!” vai arī: “Kad es redzu, ka mana meita sarauc uzacis tāpat kā viņas tēvs, es gribu nosist viņus abus!”».

Ja uz to skatāmies šādi, tad rodas dusmas un izmisums. Ja, atrodoties tadā stāvoklī attiecībā pret sava bērna tēvu, būtu iespējams uz sekundi apstāties un uzdot sev tikai vienu jautājumu: «Kādas man bija pret viņu jūtas tad, kad tikko bijām iepazinušies un kad es piekritu ar viņu precēties?» Praktiski visas sievietes atcerās, ka kaut kad agrāk viņas mīlēja savus vīrus, un viņu sirdis bija piepildītas ar mīlestību un prieku. Vairums gadījumu arī bērni ir radušies, pateicoties šai mīlestībai. Vīrieša un sievietes mīlestībai. Bērns ir šīs mīlestības auglis un viņam jāpateicas par to, ka savulaik mamma izvēlējās tēti un otrādi. Ja jūs atceraties savas bērnu dienas, jums noteikti nav svešas atminas par to, ka nesapratāt tēva un mātes konfliktus, jo abi vecāki taču bija vienlīdz mīļi.

Sievietes ļoti bieži jauc pāru attiecības ar vecāku attiecībām. Bērnam tas ir neizturami. jo sieviete it kā saka savam bērnam: «Viņš man ir slikts partneris, tātad viņš tev ir slikts tēvs”.

Tās ir divas atšķirīgas lietas. Tēlaini izsakotie, bērnam nav jābūt iesaistītam pāra attiecībās:

Durvīm uz vecāku guļamistabu vienmēr ir jābūt aizslēgtām, taču, kā vecākiem, abiem vienmēr ir jabūt bērna rīcībā. Tas nozīmē, ka vīrietis kā partneris, un vīrietis kā tēvs, ir divi dažādi cilvēki.

Bērns neko nezin par tēvu kā partneri, bet sieviete nezin viņu kā tēvu. Tāpēc sievietei viņš ir tikai partneris, bet bērnam – tikai tētis.

Māte, kura nevar pieņemt sava bērna tēvu, pilnībā nevar pieņemt arī savu bērnu. Un tāpēc viņa nevar mīlēt bez nosacījumiem. Un šajā gadījumā, bērns pazaudē pieeju saviem vecākiem. Tagad iekšējās dvēseleiskās attiecības ar mammu būs smagas. Bērns vai nu pakārtosies un centīsies mammai izpatikt, zaudējot savu veselību, vai arī aktīvi protestēs. Bet, ne pirmajā ne otrajā gadījumā, nebūs patiesas mīlestības starp māti un bērnu.

Starp citu, cilvēki, kuri sevi nemīl, uzskata, ka ir neglīti, nepieņem savu individualitāti, kuriem ir tieksme kritizēt sevi un citus cilvēkus, ir tie bijušie bērni, kuru mātes nosodīja un atstūma viņu tēvus.

Tagad attiecības pašam ar sevi un savu dzīvi veidojas pēc bērnībā ieaudzinatā principa. Bet, ja sievietei tomēr pietiek drosmes un mīlestības pret savu bērnu, lai uzņemtos atbildību par pāra attiecībām, atdalītu savā dvēselē pāru attiecības no attiecībām ar bērniem, tad bērnam tas būs milzīgs dvēselisks un fizisks atvieglojums.

Daudzi bērni pārstaj slimot pēc tam, kad māte ir padarījusi savu dvēseles darbu ar sevi. Tad, neskatoties uz to, ka vecāki izšķiras, vai turpina nesaprasties, bērnam vienalga pietiks spēka dzīvot tālāk.

Mūsu senči zināja tādu likumsakarību, ka, ja sieviete ciena savu vīru, savus un viņa vecākus, tad tādās ģimenēs bērni neslimo un viņu likteņi ir veiksmīgi.

Darbs ar bērniem, pusaudžiem un pieaugušiem cilvēkiem ir parādījis, ka pati spēcīgākā cilvēka sāpe, kurai ir tālejošas sekas, ir sāpe par to, ka dvēselē ir pazaudēti vecāki. Starp citu, tieši šis zaudējums ir visbiežākais depresiju cēlonis.

Tāpēc, lai atvieglotu bērnam dzīvi un ļautu viņam pilnībā atveseļoties, ir svarīga ne pati fiziskā klātbūtne bērna ikdienā, bet gan laba un cienoša bērna attieksme pret vecākiem viņa dvēselē. It kā vecāki nekad nebūtu pametuši savu bērnu, bet vienmēr stāv viņam aiz muguras kā Sargeņģeļi. Un tā no dzimšanas brīža līdz pedējai mūža dienai.

Tā nav nejaušība, ka no visiem 10 baušļiem pats vieglāk saprotamais un motivējošākais ir ceturtais: «Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo savā zemē». Tieši šī zināšana palīdz cilvēcei izdzīvot un palikt garīgi un fiziski veseliem.

Jo tikai tad, kad sirds pildīta ar pateicību un cieņu pret saviem vecākiem, kaut vai par to, ka tie dāvājuši dzīvību, var droši soļot uz priekšu.

Gadījums no pieredzes

Gribas pastāstīt par kādu gadījumu, kas spilgti ilustrē visu augstāk teikto.

Pie manis pēc palīdzības vērsās kāda septiņgadīja zēna mamma un vecmāmiņa. Bērna stāvoklis bija ļoti smags – blakus regulārām agresijas lēkmēm, histērijām, nakts murgiem un bailēm, bija vēl stipras galvas sāpes un mokošas “skudriņu” sajūtas pa visu ķermeni.

Šī zēna mamma un tētis jau sen bija sķīrušies. Zēns tēvu atcerējās tikai no fotogrāfijām. Visu savu apzināto dzīvi viņš bija dzīvojis ar mammu un vecmāmiņu. Puika bija sava tēva kopija. Kā ārēji tā raksturā.

Vienīgais, ko viņš bija dzirdējis par savu tēvu, bija tas, ka viņš ir neticams briesmonis un šajā ziņā mamma un vecmāmiņa neskopojās ar epitetiem un, kas pats briesmīgākais, ka puika šim briesmonim bija ļoti līdzīgs. Un tagad bērnam bija neiespējams uzdevums, pārvarēt šīs briesmīgās īpašības un kļūt par labu cilvēku.

Bet pieņemšanā man pretī sēdēja brīnišķīgs zēns, ar milzīgām radošām spējām, bet par dzīvi ssprieda tā, it kā viņam būtu 60 – 70 gadu. Mēs visi kopā ķērāmies pie darba: puika, mamma, vecmāmiņa un es. Pirmais, ko mēs izdarījām, izmainījām ģimenes politiku.

Mamma sāka dēlam stāstīt par to, cik daudz labu īpašību ir viņa tēvam. Par to labo, kas viņiem bija kopīgs tad, kad vēl bija kopā. Viņa teica, ka viņai ļoti patīk tas, cik dēls līdzīgs tēvam, ka viņš drīkst būt tāds pats kā viņa tētis.

Pats galvenais, ka dēls nenes nekādu atbildību par viņu pāru attiecībām. un neatkarīgi no tā, ka viņi ir sķīrušies, vecaki viņi viņam būs vienmēr. Un dēls drīkst mīlēt tēti ne mazāk kā mammu. Pēc kāda laika dēls savam tēvam uzrakstīja vēstuli. Viņam tagad uz galda stāvēja tēva fotogrāfija, bet mazāku fotogrāfiju viņš nēsāja līdzi uz skolu.

Pēc tam ģimenē parādījās papildus svētki: tēta dzimšanas diena, diena, kad tētis bildināja mammu, kad tētis vinnēja futbola maču. bet pats galvenais, tagad, kad mamma skatījās uz savu dēlu, viņa ar prieku atzina: «Cik ļoti tu esi līdzīgs savam tētim!»

Kad atkal bija mūsu kartējā tikšanās, mamma padalījās ar to, ka nemaz nebija puikam jāmelo, jo viņa tētis patiešām bija ļoti interesanta personība, bet ar dēlu sāka notikt brīnišķīgas pārvērtības: sākumā pazuda agresija, pēc tam bailes, sāpes, uzlabojās sekmes mācībās, pazuda skudriņas un bērns bija kļuvis vadāms, un atkal atgriezās dzīvē.

«Es nespēju ticēt tam, ka tēvs patiešām spēlētik lielu lomu bērna dzīvē ?!».

Jā, katrs no mums — ir turpinājums divu cilvēku savienībai, divām plūsmām: mātes un viņas dzimtas, un tēva un viņa dzimtas. Pieņemot to bērnā, pieņemot likteni, kurš viņam dots – mēs dodam viņam iespēju augt un nodzīvot laimīgu dzīvi.
Tā arī ir vecāku svētība Dzīvei.

Autors: Lukovņikova M.V.© psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS