Par Dvēseļu tuvību

Pie mums mājās visi atgriežas vēlu… tā nu tas notiek…
Taču tas, kurš pārnāk pirmais, dara visu, lai nākamais, kurš atver durvis, sajustos siltumā, gaismā, omulībā un pieņemšanā…
Nav nekādu genderisku stereotipu…
Kurš uzspēj, tas izdara…

Mēs jau sen sapratām, ka dzīvot ar otru cilvēku līmenī “tu man esi parādā”, nozīmē  strupceļu, pretenzijas, aizvainojumus un spriedzi…
Jebkas, tikai ne dzīve, kurā ir vēlēšanās palikt un kuru ir vēlēšanās paildzināt…

Mīļie, paildzināt gribās vien to, kas noņem no tevis aizsargbruņas…
Un dzīvot gribas ar tiem, kuri tev uzticās, tevi nekontrolē un nepiestāda savu prasību sarakstu…
Kā teica mana vecmāmiņa – kā vienai Dvēselei…

Nav nekādu otru pusīšu…. ir divas Dvēseles, kuras viena ar otru jūtas labi, neskatoties uz visām atšķirībām…

Radiet tuvību…
Un saudzējiet to…

Autors: Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Bērns izaudzis – atlaid!

putnens no ligzdas1

Man blakus metro stāv jauns iemīlējies pārītis. Puisis un meitene nevar viens no otra nolaist acis un tik runā un runā. Un smejās un atkal runā. Zvana telefons.

– Mam, es esmu kopā ar Ļenu! Būšu vēlu, es jau tevi brīdināju – saka puisis.

Telefons sāk vibrēt tādās augstās notīs, ka gribās paiet nostāk.
– Jā, es biju pie vecmāmiņas. Protams, pateicu. Jā, izdarīju, kā tu teici. Un arī to! Mam, es vairs neesmu maziņš! Kur? Uz kino braucam! Protams, izslēgšu telefonu, tur visi izslēdz, – puisim acīs īgnums. – Mam, mēs ar tevi katru dienu redzamies! Viņa… Viņa nav “kaut kāda tur Ļenka”. Viņa ir mana Ļena!
Nevajag, mam!
Puisis nervozi izslēdz telefonu. Meitene klusējot viņam pieglaužas un paberzē degunu gar viņa vaigu. Apkārt klusums.

Pazīstama aina, vai ne? Bet mamma taču zin, ka blakus dēlam stāv meitene, kura viņas dēlā ir iemīlējusies! Mamma taču arī reiz bija jauna un arī iemīlējās. Viņa taču zin, kādām acīm tajā brīdī skaties uz savu mīļoto. Kāpēc gan tad, kad tas skar viņas dēlu, viņa ir kļuvusi tik nesaprotoša, nevērīga un netaktiska?

Šķiet, tikai nesen nocēlām savu lolojumu no podiņa, peldinājām, kopā gatavojām mājas darbus. Un, lūk, meita jau taisa manikīru, dēls skujas un abi pa kluso izložņā dažādus pieaugušo “saitus”. Abi tiecas pēc neatkarības un demonstrē to visos iespējamajos veidos. Dzīve vienalga viņiem pasniegs savas mācību stundas, un viņi sapratīs, ka brīvībai ir ļoti augsta cena.

Par to nāksies maksāt ar rakstura nobriešanu, profesionālo izaugsmi, māku veidot savas vajadzības atbilstoši savām iespējām.

Un pieaugušie? Kāpēc viņi no tik mīļiem un saprotošiem cilvēkiem pēkšņi pārvietojas opozīcijā? Tāpēc, ka daudziem cilvēkiem radniecības sajūta sevī ietver īpašnieka komponenti.

Bērns mums piederēja (un viņam pret to nekas nebija līdz noteiktam brīdim), un tagad mēs viņam esam tikai daļa no viņa pasaules. Diemžēl, tas ir neizbēgami un daudzi to uztver ļoti slimīgi. Vecāku greizsirdība – ir ļoti graujoša emocija. Vēl briesmīgāka tā ir tad, ja māte savu bērnu ir audzinājusi viena.

Pie manis konsultējās jauns laulātais pāris, kuru laulību apdraudēja vīra māte. Katru reizi, kad viņas dēls ieklepojās, māte ielauzās guļamistabā pie jaunajiem, bruņojusies ar tabletēm, bez jebkādām ceremonijām. Dēls mierīgi centās paskaidrot situāciju, bet, kad tas neizdevās, vienkārši izlika māti aiz durvīm. Sarunā ar mani viņa visu laiku apgalvoja, ka viņas vedekla ir noskaņojusi dēlu pret viņu. Man nācās taktiski un uzstājīgi paskaidrot viņai to, kas notiek jaunlaulāto istabās un, ka vecāki šādā situācijā ir tādi paši nepiederošie, kā visi citi.

Mums vienmēr šķiet, ka par mūsu bērnu neviens nespēs parūpēties labāk kā mēs. Mēs zinām, ar ko viņš ir slimojis, kas viņam patīk, kas nepatīk, no kā baidījies. Un ar grūtībām atzīstamies sev tajā, ka bērni mēdz izaugt no savām bailēm, ieradumiem un slimībām. Viņi nevēlās par to atcerēties, bet mēs tikai to atgādinām, atgadinām. Mēs aizmirstam to, ka šīs atmiņas ir dārgas mums, nevis viņiem. Un dusmojamies uz viņiem par to, ka viņi nevēlas ar mums dalīties nostaļģijā pēc bērnības. Taču tieši viņus, cilvēkus, kuri nav spējuši pāraugt savu bērnību, sauc par infantiliem, “memmesdēliņiem un memmesmeitiņām”. Audzinot totāli atkarīgu no sevis bērnu, vecāki pat neiedomājas, kādu bedri viņi paši sev izrok savām vecumdienām. Tāpēc, ka neizbēgami pienāks diena, kad viņu lolojumam pašam nāksies patstāvīgi pieņemt lēmumus. Bet viņš to neprot darīt un baidās.

Ir ļoti pamācoša anekdote par šo tēmu.

Sarunājas divas jaunas sievietes.

– Man beidzas pacietība, – viena saka. – Mēs ar vīru jau trīs gadus esam kopā, bet viņš vienmēr un jebkurā jautājumā skandina “mamma”, “mamma”.
– Bet tu pārsteidz viņu, – saka otra. – Uzvelc melnu mežģīņu apakšveļu, zeķes ar bantītēm. Kā viņš parādās uz sliekšņa, tu nomet halātu un meties viņam virsū.
Nākamajā dienā abas satiekas.
– Nu, kā?
– Nekā! Viņš ieraudzīja melno veļu, nopūtās un apraudājās: tu visa melnā! Vai kaut kas atgadījies ar mammu?!…
Vai var šo sievieti apskaust? Interesanti, cik ilgtspējīgas ir tādas laulības?

Strādājot ar ģimenes problēmām, esmu ievērojusi vienu likumsakarību. Ģimenēs, kurās valda takta izjūta un cieņa pret otra jūtām un gaumi, kur vecāki aizrautīgi dara savu darāmo, kur cilvēkiem ir hobiji, laba humora izjūta, kur vecāku funkcijas tiek pildītas harmoniski un dabiski, ir daudz mazāk problēmu paaudžu starpā.
Vecāki nespiež uz bērniem ar savu “mīlestību”, kas robežojas ar atteikšanos no sevis un savām vēlmēm. Tāda “mīlestība” ir ļoti smaga. No tās vienmēr gribas aizmukt.

Kāds 15 gadīgs pusaudzis privātā konsultācijā stāstīja par savu māti:

«Viņa pastāvīgi man atgādina, ka manis dēļ ir upurējusi visu. Tēvs briesmīgi dzēra, bet viņa to pacieta un teica, ka negrib, lai es izaugtu bez tēva. Smieklīgi. Man ir pretīgs gan viņš gan mūsu māja. Un pat viņa, mūžīgi aizkaitinātā. Kaut gan es viņu ļoti mīlu. Viņa saka, ka dzīvo dēļ manis. Bet es gribu, lai viņa dzīvo dēļ sevis. Es ar sevi tikšu galā. Es gribu viņu redzēt laimīgu.”

Vai sapratāt, par ko viņš runāja? Es sapratu.

Bērnu ienākšana mūsu dzīvē neatņem mums tiesības kaut ko gribēt, kaut ko mācīties, kaut ko mīlēt un vēlēties, būvēt savus nākotnes plānus. Protams, bērni šos plānus piekoriģēs. Vienkārši divu paaudžu dzīve ritēs ne uz otras rēķina, bet to varēs izdzīvot kopā kā priekos tā bēdās. Tādā ģimenes savienībā, kā likums, neviens speciāli “neaudzina” bērnus.

Viņi uzsūc ģimenes filosofiju un dzīves stilu pašas dzīves gaitā. Šī filosofija paredz, ka cilvēki dzīvo zem viena jumta, tāpēc, ka ir tuvi un mīl viens otru. Un pienākums tiek uztverts kā pats par sevi saprotams.

Ir mīlestība pret bērniem, nevis dzīve bērnu dēļ.

Ir prieks, ieraugot iemīlējušos dēla vai meitas sejiņu, nevis bēdas no domas par to, ka tava bērna sirds pieder vēl kādam.
Ir neprātīgs lepnums par bērna radošajām un dzīves uzvarām, nevis žēlums pret sevi dēļ tā, ka pats neesi varējis realizēt savus plānus.
Un nav vēlmes uzspiest bērnam savu dzīves stilu, starp citu, kopā ar savām paša kļūdām.
Vēlamies mēs to, vai nevēlamies, bet mūsu bērni izaug. Viņiem mūsu radītajā pasaulē kļūst par šauru. Un, ja mēs vēlamies palikt ar viņiem mūžīgā dvēseliskā radniecībā, mums laicīgi viņi ir jasaprot un jāprot atlaist. Lai cik paradoksāli tas nešķistu.

Psihologa padomi:

1. Audziet kopā ar saviem bērniem. Jums jāzin viņu gaume, intereses, veids kā viņi komunicē, kas, viņuprāt, ir labi, kas slikti. To bērni un jaunieši īpaši novērtē. Ar jums vienmēr kontaktēsies, ja sapratīs, ka esat “tēmā”.

2. Pat tad, ja esiet konservatīvi, laiku pa laikam pārskatiet savas pārliecības. Jūsu bērniem nāksies dzīvot citā laikā. Tur būs pavisam citi likumi, kārtība, prasības un jūsu bērni būs spiesti adaptēties. Bet jūsu nespēja būt elastīgiem attālinās bērnus no jums. Viņi nav spējīgi izmainīt savus vecākus, tāpēc tad, iespējams, tālak ies bez jums.

3. Bērni ir izauguši un jums ir parādījies vairāk brīva laika. Nekarājieties pastavīgi telefonā, nepārtraukti skaidrojot ar bērniem attiecības. Nodarbojieties ar sevi! Īstais laiks mierīgi saārstēt kādas savas kaites, atcerēties par saviem nerealizētajiem planiem (piemēram, aiziet kaut ko jaunu iemācīties un nomainīt profesiju, pierakstīties deju skolā, korī, organizēt mazu pūtēju orķestrīti, iemācīties šūt, mācīties valodas – maz kas gadās). Ticiet man, tas paaugstinās jūsu statusu bērnu acīs.

Vienmēr ir interesanti ar to, kuram pašam ar sevi ir interesanti.

4. Padariet harmonisku savu dzīvi. Ja esat laulībā, tad pēdējais laiks atjaunot jūsu attiecības. Pievērsiet savam laulātajam draugam vairāk uzmanības, dāviniet dāvanas, dodieties kopā ceļojumos. Atcerieties, kā jaunībā jūs bijāt viens otram pieķērušies un iemīlējušies. Ja esat viens, tad īstais laiks atrast draugu vai draudzeni. Atrodiet to, kurš ļaus dvēselei justies laimīgai. Tad vairs negribēsies karot ne ar vienu. Tai skaitā arī ar saviem bērniem.

Olga Hmeļevska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

No kurienes rodas vientuļas meitenes?

mate meita16

“Es jutu, ka mamma mani nemīl”, psihologam paziņo katrs otrais klients. “Es neprātīgi mīlēju savu bērnu”, var teikt, katrs no vecākiem. Kā sanāk tā, ka gan viena gan otra ir patiesība?

Mamma vakar teica: es tevi tik ļoti mīlēju, auklējos ar tevi, tik ļoti baiļojos tevi atlaist.

Es nebiju izbrīnīta – viņa man to bieži saka, – taču kārtējo reizi padomāju, kāda tomēr dīvaina dzīve, ja es pat neievēroju tik ļoti spēcīgus un mokošus pārdzīvojumus un augu pārliecībā, ka esmu vientuļa.

Tas, ka tēvs mani dievina, man bija skaidrs, bet viņš pārāk daudz strādāja un viņa klātbūtnes man allaž pietrūka. Šķita, ka pamestāka par mani cilvēka nav, bet tagad mamma atceras, ka tieši tas, kas man trūka, viņai bija pārpārēm.

Rodas jautājums, kura no mums ir mazāk adekvāta – tā, kura nespēja to nodot, vai tā, kura nespēja sajust. Vai arī tas principiāli ir normāli, ka viens mokās ar slāpēm, bet otrs dzer aizrīdamies, taču apmainīties ar resursiem nespēj.

Es tikai varu pateikt, kā tas izskatās ar pieauguša cilvēka acīm, un kā to nolasa bērns, bet kurā vietā pārtrūkst signāls, es nezinu.

Mamma saka: es tevi turēju cieši sev klāt. Meitene atcerās, ka visu laiku bija viena un ar viņu neviens nespēlējās, viņā neviens neklausījās un vienmēr bija kaut kāda pieaugušo dzīve, kurā viņa visu laiku maisījās pa kājām. Un pat sarunas par viņu norisinājās augstu virs viņas galvas, tā it kā viņa visiem traucētu par sevi rūpēties. Visu bērnību viņu pavadīja nāvīga garlaicība, līdz brīdim, kad viņa iemācījas lasīt.

Mamma saka: es tik ļoti ar tevi auklējos. Bet izrādās, ka viņai neuzticējās ne kripatiņas. Viņu reti kad laida kaut kur kopā ar draudzenēm, bet ne jau tāpēc, ka apkārt daudz kā bīstama, bet gan tāpēc, ka viņa ir tik neveikla, ka noteikti iepīsies kādās nepatikšanās. Pasaulē ir tik daudz visādu bīstamu lietu, ka viņa noteikti visā tajā ielīdīs un pievilks sev visus pasaules netīrumus. “Nokļūsi sliktā kompānijā” – tā bija tikai fakta konstatācija.

Mamma saka: es tevi tik ļoti sargāju. Nekad viņa nebija jutusies tik neaizsargāta, kā bērnībā. Labas meitenes nesit kājas pret galda stūriem, neapdedzinās, nenodauza ceļgalus, neko nezaudē un viņas nekad netiek apzagtas.

Ja viņai kāds nodarīja pāri, pēdējais, kas bija jādara – jāatzīstas mammai. Tāpēc, ka pati vainīga, labām meitenēm neviens nepiesienas un viņas visi ciena. Viņas prot uzvesties tā, ka nevienam neienāks pat prātā viņām pāri nodarīt. Tāpēc izvēle ir skaidra: negribi dabūt no divam pusēm, klusē. Ar agresoriem tiec galā pati, un nekādā gadījumā tajā neiesaisti savu mammu. Tad vismaz māja paliks tā vieta, kur paslēpties. Bet, ja izpļāpāsies, tad pirmais, ko izdarīs, tevi sodīs.

Mamma saka: es baidījos par to, ka tu esi pārāk skaista. Meitene vienmēr dzirdēja tikai par  saviem trūkumiem. Labas bija tikai acis un figūra, bet mati, deguns, zobi, stāja un gaita – pilnīgi garām. Kad viņa pieauga, tad šķita, ka cilvēki, kuri viņai izsaka komplimentus, ir pielīdēji vai arī ņirgājas, vai arī ir izvirtuļi. Un apprecējās ar pirmo pretīmnācēju, kurš viņu sāka aplidot – tāda reta veiksme, satikt normālu cilvēku, kuram nez kāpēc patīk šis briesmonis.

Mamma saka: tu biji noslēgta. Meitene atcerās, ka nespēja sarunāties ar pieaugušajiem. Viņa ģenerēja vai nu tikai muļķības, vai interesējās par to, kā pasaulē nav. Neviens nerunā par seksu, piemēram. Puikām pakaļ ir stulbi skraidīt, tāpēc ar mammu par mīlestību nerunā. Ikvienā informācijā par tevi var atrasties kaut kas aizdomīgs, bet jebkura doma vai nu parādīja tavus nepareizos uzskatus vai izrādījās stulba un smieklīga.

Bet tajā pat laikā mamma viņu mīlēja – mokoši, bez pretmīlas, neprotot aizklaudzināties līdz dīvainajam noslēgtajam bērnam, gluži vai mirstot no bailēm par sava bērna nākotni un savā mūžīgajā vainas apziņā. Un pacieta pusaudža pretestību, kas ar laiku pārvērtās naidā.

Iespējams, šis ir kaut kāds unikāls kroplīgs pārītis un citiem tā nemēdz būt, taču no kurienes gan rodas šie pieaugušo pūļi, bijušie nemīlētie bērni un vainīgie vecāki, kuri visi skumst pēc tuvības ar savu bērnu. Kurā mirklī šis siltuma vilnis tiek izkropļots un kāpēc nenonāk līdz adresātam? Nezinu, man vienkārši ir ļoti žēl, ka viņi tā arī nesatiekas, tā vientuļā meitenīte un viņas mīlošā mamma. Un vēl es ļoti ļoti ceru, ka mamma neuzzinās to, kā tas viss izskatījās no otras puses. Labāk, lai domā, ka viņai gadījās nepareizais bērns, kurš pavisam nealka mīlestības.

Marta Ketro
Avots: Благостная женственность
Tulkojums: Ginta Filia Solis

Izvēlies, kurā pusē tu esi!

tevs dels5

Kamēr skolā gaidīju savu dēlu, nejauši dzirdēju sarunu – kādas meitenes mamma sarunājās ar skolotāju. Tajā pat laikā pati meitenīte turpat netālu nesteidzoties ģērbās.

Skolotāja ar meiteni bija neapmierināta. Neseko stundai, nemīl matemātiku, zaudē pildspalvas, visu laiku lēkā, cik var lēkāt, šī taču ir skola nevis bērnu dārzs.
Mamma klausījās skolotājā un skatījas uz meitu.
– Arina, Tu dzirdi? Pienāc, lūdzu!
Arina tajā brīdī mēģināja ielīst ceriņkrāsas kombinezonā. Pēc tam ilgi cīnījās ar cepuri, pārvelkamo apavu somiņu un mugursomas siksniņām, un beidzot pienāca nedaudz tuvāk.
– Tu saprati, par ko mēs te runājam? Tu ļoti slikti uzvedies. Man nāksies visu izstāstīt tētim.

Meitenīte, klusējot, pētīja savus zābakus. Tie arī bija ceriņkrāsas, tāpat kā kombinezons.

– Tētis var atnākt uz skolu, es pati viņam visu izstāstīšu, – piezīmēja skolotāja.
– Lieliski! Arina, tu dzirdēji? Rīt tētis nāks uz skolu! – uzvarošā tonī sarunu pabeidza mamma.
Arina turpināja pētīt zābakus. Viņa stāvēja pretī mammai un skolotājai – viena. Viņas – divatā, otrā pusē. Pretī. Baltie pret sarkanajiem. Vai otrādi.

Un, lūk, ko es domāju. Protams, es neesmu nekāds psihologs. Šajā konkrētajā situācijā es vispār neesmu nekas. Es nepazīstu ne mammu, ne meitenīti, ne skolotāju. Un vēl jo vairāk, es nepazīstu meitenītes tēti, kuru rīt grasās atdzīt uz skolu.

Bet vienu gan es zinu.
Tajā brīdī, kad tu ar kādu apvienojies pret savu bērnu, lai tā būtu kaut tikai minūte, lai arī tie būtu sīkumi, pat lai iemesls būtu pamatots. Šajā brīdī tu zaudē savu bērnu.
Nedrīkst spēlēt pretējā pusē. Nekad. Pat tad, ja bērnam tūkstoš reizes nav taisnība. Ja esat vienā pusē – tā ir jūsu kopējā problēma. Un kopā to risināsiet. Savādāk, viņš paliks viens. Viss, kas šajā brīdī ir vajadzīgs, ir nostāties bērna pusē. Pat gluži fiziski. Paspert soli un pārnest savu sašutušo ķermeni otrā pusē. Nostāties blakus. Nevis pretī, bet blakus.
Viss!
Mēs esam kopā. Jā, Hjūston, mums ir problēmas.Mēs zaudējam pildspalvas un nemīlam matemātiku. Un lēkājam. Hjūston, tu esi Hjūstons vai sacīkšu zirgs, nu, cik var lēkāt?
Taču mēs esam kopā.

© Svetlana Bagijan
Avots: https://golbis.com/
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Tukšās ligzdas sindroms: ko darīt, kad bērns izaudzis un devies pasaulē

ligzda17

Pārbaudīt dienasgrāmatu, izgludināt drēbes, pagatavot pirmo un otro ēdienu, saplānot brīvlaiku – noteikti pabūt pie jūras, jo tas nepieciešams bērna  veselībai. Gaidi un nevari sagaidīt, kad tas viss beigsies un varēsi dzīvot sev. Taču, izrādās, ka tad, kad bērni izaug un aiziet no mājām, tu vairs neatceries, kā tas ir – dzīvot sev. Psihologs Katerina Djomina izskaidro, kāpec ir ļoti svarīgi laikā atlaist no sevis bērnu un dot viņam kaut nedaudz brīvības.

Vēstule psihologam.

“Es neprotu gatavot tikai diviem. Mēs apprecējāmies, kad es biju grūtniecības sestajā mēnesī, pēc pāris gadiem piedzima otrais bērns, pēc septiņiem – trešais. Divdesmit piecus gadus es biju lielas ģimenes māte. Es ne reizi viena pati neizbaudīju atvaļinājumu, produktus pirku tikai lielos iepakojumos, katli man ir pieclitrīgie. Rudenī mūsu jaunākā meita dodas mācīties uz ārzemēm, vecākais dēls jau sen dzīvo atsevišķi un vidējā meita apprecējās pirms gada.
Es nezinu, kā man dzīvot tālāk. Es neprotu dzīvot sev. Sajūta ir tāda, it kā manai dvēselei atņemta visa dzīvošanas jēga. Palīdziet man, lūdzu, esmu izmisumā!”

Šim dramatiskajam periodam ģimenes dzīvē ir speciāls nosaukums, droši vien esat dzirdējuši – “tukšās ligzdas sindroms”. Pieaugušie bērni atstāj vecāku mājas, lai sāktu būvēt savu personīgo dzīvi. Un it kā skaitās, ka vecākiem ar prieku un atvieglojuma sajūtu jādod bērniem sava svētība, jāizdala gabaliņš kopīpašuma, lai pirmajā laikā tiem būtu vieglāk, jāpamāj ar lakatiņu un…

Ko tālāk?
Nevienā pasakā nestāsta par to, kā viņiem, palikušiem tukšā, mājā dzīvot tālāk. Ar ko aizpildīt savu dienu, kuras agrāk nepietika visam, kas jāizdara, bet tagad tu nezini, kā aizpildīt vakara stundas.

Kā plānot gadu, ja visu mūžu esi bijis “piesiets” brīvlaiku grafikam, bet tagad vari ņemt atvaļinājumu, kad vien vēlies un doties, uz kurieni vien vēlies. Tikai, uz kurieni un kāpec? Izrādās, senās pilsdrupas mūs interesēja tikai dēļ vēstures programmas skolā, jūra – tāpēc, ka bērniem tas ir veselīgi, bet ģimenes tēvs labprāt vispār neatietu no datora, ja būtu viņa griba.
Runājot par ģimenes tēviem. Sanāk, ka tagad mēs atkal paliksim divi vien? Kā jaunībā? Kā tas ir? Labi, ja attiecības ir saglabājušās, kā minimums, draudzīgas. Bet godīgi atzīsimies, ka visbiežāk notiek tā: 25 gadu laikā no kaislīga mīlētāju pāra mēs esam kļuvuši par “šo bērnu vecākiem”. Pat saucam viens otru “tētis” un “mamma”.

Un, ja no šīs mūsu mijiedarbības izraut visu šo milzīgo bērnu tēmu, kas atliks? Ne intereses, ne kaisles. Sadzīve, māja, kopīgi radinieki, varbūt mājdzīvnieki. Un, lūk, ar to visu jādzīvo tālāk visus nākamos 50 gadus? Ir no kā būt šokā.
Nodrebot no visām šīm, ne īpaši spožajām perspektīvām, gribas ātri kaut ko izdomāt, lai viss būtu kā agrāk. Mazie, no mums atkarīgie bērni, skaidrs un saprotams plāns (līdz augšai aizpildīts, toties nerodas jautājums “kam es esmu vajadzīga”), bet, galvenais – skaidri veiksmes kritēriji.
Lūk, bērna dienasgrāmata par 4. klasi: tajā ir gandrīz tikai teicamas atzīmes (“es esmu laba māte”).
Lūk, izgludināta veļa, kārtība mājās, pusdienas no pieciem ēdieniem (“es esmu lieliska saimniece”).
Bet tagad nav vairs nekādu kritēriju. Pēc kādiem parametriem sevi vērtēt – nav skaidrs. Izskatās, ka nāksies sākt visu no gala, bet gadi vairs nav tie.

Dažas mammas ļoti aktīvi ir gatavas iesaistīties savu, jau pieaugušo bērnu dzīvēs: pieprasa regulāras atskaites: kur tu biji, ko darīji, ar ko satikies. Kautrīgs vai kategorisks atteikums pakļauties kontrolei, izraisa niknumu: “Es tev veltīju visu savu dzīvi, no savējās atteicos, bet tu nevēlies man stāstīt, kā noritēja tavs randiņš ar meiteni?!” Vai arī, jau pieaugusi meita netīšām piemin, ka īrētajā dzīvoklī pil krāns un jau nākamajā rītā pie durvīm zvana māte kopā ar tēvu un santehniķi: “Mēs atrisināsim visas tavas problēmas!”

Taču meitene nemaz nevēlējās, lai viņas problemas kāds risinātu, vienkārši pateica. Lūk, arī pirmais uzdevums jaunajā plānā: “Kā pārdzīvot bērnu attālināšanos”. Uzmanīgi klausieties, ko jums saka un centieties reaģēt adekvāti.
Mūsu kultūrā jūtas, domas un darbības ir salipušas vienā neatšķetināmā kamolā. Mēs raujamies skriet un darīt tajos brīžos, kad vajadzētu vien vērot, līdzi pajust, dusmojamies un nosodām par domām, apbalvojam ar vārdiem par darbiem… Tajā pat laikā, reakcijai būtu jābūt adekvātai iemeslam. Bērns dalās ar saviem pārdzīvojumiem? Paspoguļo, pajūti līdzi (“Jā, tas patiešām bija sāpīgi!”, “Es ļoti priecājos par tevi!”, “Man arī būtu skumji, ja draudzene tā rīkotos!”), taču nemetieties mierināt vai dot padomus. Piemērā ar pilošo krānu varēja teikt: “Jā, tas patiešām tracina, ka visu laiku pil” un painteresēties, vai varu kaut kā palīdzēt. Ja varu, tad kā?

Vispār tā ir diezgan vērtīga māka: interesēties, kāda palīdzība no manis var būt vajadzīga, pirms mesties palīgā un izziņot trauksmi. Iespējams, tur vispār nekādas problēmas nav (un tieši tā parasti arī ir).

Ja vecāki pastāvīgi uzbāzīsies ar savu palīdzību un savu trauksmi, gluži dabiska būs pieaugušā bērna reakcija – vēlme attālināties vai vispār norobežoties.

Galu galā, ja mamma regulāri sarīko histēriju katru reizi, kad dēls nav nokārtojis ieskaiti, labāk vispār viņai par to neko neteikt. Tas būs sakarīgāk un vērtīgāk.
Otra galējība, kurā bieži krīt vecāki, ir kļūt par pieaugušo bernu “labākajiem draugiem”. Dalīties savas trakulīgās jaunības atmiņās, stundām ilgi sūdzēties par savu veselību. Jā, protams, dažkārt jau pieaugusī meita ir vienīgais cilvēks pasaulē, ar kuru var padalīties savas aizdomas par, piemēram, onkoloģiju. Taču, nedaudz velāk, lūdzu. Dodiet viņiem iespēju pabūt atklātā kosmosā bez jūsu problemām un trauksmes, viņiem jau tā nav viegli.

Bet draudzība ir iespējama tikai starp  līdzīgiem cilvēkiem, savādāk tā nav nekada draudzība, bet izmantošana.

Patiesībā šobrīd notiek trešais, pedējais un visizšķirošākais bērna atdalīšanās no jums etaps.

No pašas dzimšanas bērnībai ir tikai viens attīstības virziens: no ideālās komfortablās, ērtās, pieņemošās vecaku ģimenes – uz ārējo pasauli, kas ir diezgan skarba. Taču šī ir kustība no atkarības uz patstāvību. Un tā notiek trīs etapos.

1. Dzimšana. Dzemde, tiešā nozīmē, kļūst par šauru, nav vairs kur augt, nav ko elpot. Nākas pārvarēt nāves bailes un izspraukties cauri šaurajiem dzemdību ceļiem, kas šķiet neiespējami un mokoši. Mūs sagaida mīloši apskāvieni un dāsnās mātes krūtis – kā balva par varoņdarbu.

2. Divgadnieka krīze. Mazulis cenšas pierādīt savu gribu, skandalē un pieprasa, lai ar viņu rēķinās. Tā arī ir separācija, un caur  rūgtām asarām bērns saprot, ka nav visu varens, un vecāku aizliegumi ir spēcīgaki par viņa vēlmēm. Bet tad, kad veiksmīgi ir pārvarēts šis etaps, bērns mācās sevi apliecināt, radīt, sadarboties, mijiedarboties ar citiem cilvēkiem.

3. Pusaudža vecums. Pats vētrainākais, ilgākais un sarežgītākais etaps. Caur protestiem, izaicinājumiem, konfliktiem un visa noliegšanu (pirmkārt jau vecaku noliegšanu), jaunajam cilvēkam jāiemācas pamest vecāku mājas un doties plašajā pasaulē patstāvīgi – vienam. Atlaist drošās rokas, kuras dažkārt tomēr pietur, bet dažkārt attur no pardrošiem soļiem. “Es pats!” – galvenais jaunā cilvēka vēstījums tad, kad tas pārdzīvo separācijas krīzi. Ja šaja brīdī ļausiet ņemt virsorku savai vecāku trauksmei, visur un vienmēr centīsieties paklāt sedziņu, jūsu pusaudzis var tā arī nenostāties uz savām kājām.
Man ir klienti, kuriem ir 30+, 40+ gadi, un kuri vēl joprojām risina savas pusaudžu gadu problēmas: par ko es vēlos ķļūt, kāda ir mana seksuālā orientācija, kā atrast darbu, kas par mani parūpēsies. Dažkārt viņiem jau ir savi bērni, taču tas nemaina to, kā viņi jūtas.

“Es vēl neesmu izlēmis”. Dziļāk izanalizējot situāciju, es uzzinu, ka tad, kad vajadzēja izdarīt spēcīgu izrāvienu uz patstāvību, kāds nobremzēja šo procesu. Vecāki uzsāka šķiršanās procesu. Mamma saslima. Tēvs pazaudēja darbu vai biznesu. Jūs taču saprotiet, par ko es runāju?

Lai bērns augstu lidotu, viņam pret kaut ko ir jāatsperas. Jums, vecākiem, būtu jābūt šim atspēriena punktam un atbalstam.

Ja jūs savam bērnam visu laiku translēsiet: “es bez tevis būšu pagalam”, tad, visticamākais, viņš neko nesasniegs, jo ļoti stipri jūs mīl.

Tā kā, ja jūtiet, ka jūs pārņem panika un ir parādījušās psihosomatiskas depresijas pazīmes (sirdsklauves, pastāvīgs vājums, bezmiegs, un visu laiku gribās raudāt) – laipni aicināti pie psihoterapeita pēc kvalificētas palīdzības. Teikšu, ka tas nav tāpēc, ka “vecums” vai “klimakss tuvojas”. Tas lieliski var tikt izdziedināts pie eksistenciālā terapeita. Pats galvenais, tikt skaidrībā ar savu dveselisko diskomfortu un nenovelt atbildību uz saviem bērniem. Sakārtojiet savas attiecības ar savu partneri, jo tieši šobrīd tam ir īstais laiks. Bērnus esat izaudzinājuši.

Autors: Katerina Djomina
Avots: mel.fm
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Manuprāt, ļoti svarīgi ir  būt nodarbinātam, atrast to lietu, darbu, hobiju, kas tevi iedvesmo, pilnveido. Atrast cilvēkus, draugus, domubiedrus, ar kuriem ir līdzīgas intereses, ar kuriem ir interesanti. Šodien ir tik daudz interesantu piedāvājumu, pulciņu, semināru, nodarbību, prakšu. Un ļoti svarīgi ir “iet dziļumā”, lai saprastu sevi, izprastu savu Dvēseli un to, kāpec esam nākuši šajā pasaulē. Bērni ir tikai viens no mūsu uzdevumiem. (GFS)

Arī sarkasms, klusēšana un ignorēšana ir AGRESIJA

aizvainots

Kas ir pasīvā agresija un kāpēc nav nekā sliktāka par to.

Jaunākā meita pagrūda suni, vecākā teatrāli noplikšķināja acis un aizcirta durvis, vīrs klusē jau trešo dienu. Tu teiksi, “normāla ģimenes dzīve”, nekā briesmīga. Patiesībā tas nav nekas cits, kā agresija. Par to, kādas formas var būt agresijai un kāpēc pasīvā agresija ir daudz bīstamāka par fizisko, korespodente sarunājās ar psiholoģi Irinu Mlodiku.

Vairums cilvēku pārkrustās pie vārda “agresija”. Personīgi es aizdomājos par to, ka varu būt agresīva kādā reizē, kad strīdējos ar vīru, un meita man norādīja uz sažņaugtajiem kulakiem un teica, ka es uzvedos agresīvi.

Es?! Es – labestīgā, viegli ievainojamā, raudu, kad skatos sentimentālas filmas, pārskaitu naudu slimu bērnu ārstēšanai un palīdzībai suņiem, kuri palikuši bez saimnieka. Agresīvs cilvēks ir tas, kurš citiem metas virsū ar kulakiem. Bet es… Mani vienkārši  “noveda”.

Mums šķiet, ka tad, ja mēs neperam savus bērnus un nekaujamies ar vīru, tātad ģimenē nav vardarbības. Taču agresija ir katrā no mums. Problēma ir tikai tā, ka mēs to ļoti reti identificējam. Uzbļāvi dēlam? “Viņš mani nokaitināja”. Uzsiti bērnam pa dibenu? “Viņš neklausa” Nosauci nelabā vārdā pusaudzi meitu? “Nav jāģērbjas kā prostitūtai”. Mēs niknojamies un demonstrējam to apkārtejiem dažādos veidos. Un tas viss arī ir AGRESIJA.

Kāpēc ir vajadzīga agresija

Sākumā par labo. Agresija ir enerģija, bez kuras nav iespējams izdzīvot. Lai varētu radīt, realizēt un sasniegt, attīstīties un aizsargāt sevi, mums ir vajadzīga agresija. Agresija ir daudzšķautņaina – sākot ar diskomfortu un aizkaitinājumu, līdz niknumam un naidam. Galvenā prasme, kas vajadzīga katram cilvēkam, ir iemācīties atpazīt sevī šo agresiju, pieņemt to un pārveidot tā, lai paradītu savas jūtas otram cilvēkam civilizētā veidā, neaizskarot to.

Diemžēl mēs to neprotam darīt. Mēs ilgi krājam sevī aizvainojumu un klusējam. Ļoti bieži tā uzvedas sievietes, tāpēc, ka mēs esam aizrāvušās, spēlējot savu upura lomu un paciešam to, ko paciest nevajag.

Tāda ir mūsu sabiedrības kultūra, ka no sievietes tiek sagaidīta pieņemšana un sapratne. “Tu taču esi meitene” – viņa dzird jau no bērnības un saprot, ka dusmoties nav labi. Brālis drīkst, tētis drīkst, mamma arī it kā jūtas tā, ka drīkstētu dusmoties, bet viņa nedrīkst, viņa ir meitene. Bet negatīvās emocijas nekur nepazūd, tās nosēžas un atrod citus veidus, kā sevi izpaust.

Kā izpaužas pasīvā agresija

Sarkasms, pazemošana, neapmierinātība, ignorēšana, tenkas, apvainojumi, izsmiešana, intrigas, manipulācijas un sabotāža. Tādas psiholoģiskās vardarbības formas ir neizpaustās agresijas un uzkrātā aizvainojuma sekas. Tās ir grūti atsekot, uz tām ir grūti norādīt un praktiski neiespējami pierādīt. “Nu, beidzot tu labi izskaties” – saka tev mamma. No vienas puses, tas ir kompliments. Bet no otras, kaut kas īsti nav kārtībā. “Beidzot? Vai tad parasti es izskatos slikti?” – tu mēģini aizstāvēties. “Nu, ko tu uz visu tik asi reaģē, es taču neko sliktu nepateicu!” – iebilst mamma, tādā veidā devalvējot tavas tikko aizskartās jūtas.

Pamēģini agresoram pateikt, ka tev ir nepatīkami un viņš, visticamākais, pateiks kaut ko par saviem labajiem nolūkiem un tavu pārāk vieglo ievainojamību.
Dzīve blakus cilvēkam, kurš praktizē pasīvo agresiju, nedaudz atgādina psihiatriskās klīnikas pacienta stāvokli. Tu skaidri jūti, ka kaut kas nav kārtībā, bet apkārtējie tev apgalvo, ka tu to visu izdomā.

— Vai kaut kasir  noticis? — no rīta brokastu laikā vīrs jautā sievai. Viņa sēž, nikni kodīdama lūpas un ar visu savu būtību pauž neapmierinātību.

— Nē. Ko es atkal nepareizi daru? — sieva izspiež caur zobiem un tēvs ar dēlu saskatās. Katrs cenšas atcerēties, kādu  kļūdu viņš paspējis izdarīt pedējo 30 minūšu laikā, kas tik ļoti ir satraucis mammu/sievu.

— Nē, viss kartībā. Vienkārši tu esi tik ļoti saspringta, – cenšas noskaidrot vīrs.

— Tev pastavīgi manī kaut kas neapmierina!

Vīrs sāk uzvilkties un sākas….

Sadusmota sieviete, kura ar visu savu būtību parāda savu neapmierinātību, taču to neatzīst, ir padomju audzināšanas sistēmas mantojums. Mammai nepatika kaut kas bērna rīcībā, un viņa pieteica boikotu.

Bērns tajā mirklī varēja arī nebūt blakus, bet mamma ir pārliecināta, ka viņš visu saprot vai arī viņam ir jāuzmin. Viņa no skolas to sagaida ar akmenscietu seju, nereaģē uz viņa jautājumiem vai arī reaģē ļoti auksti. Bērns cenšas uzminēt to, kas notiek, attin galvā dažādas situācijas, detaļas, momentus, kurā brīdī viņš varēja nogrēkoties. Viņš to var pat atcerēties, taču baidās uzdot mātei tiešu jautājumu.

Ignorēšana ir ļoti smaga pasīvas agresijas forma, kas visbriesmīgāk ietekmē tieši bērnus. Bērns zaudē kontaktu ar pašu tuvāko cilvēku, viņam rodas sajūta, it kā viņš neeksistētu. Dažkārt tādu stratēģiju izmanto tētis, vecmāmiņa vai kāds no brāļiem vai māsām, un boikots plešas plašumā. Bērns mētājas atbildes meklējumos, taisnojas, tad cenšas māti provocēt un radīt atklātu konfliktu, lai vienalga kādā ceļā izbeigtu šo situāciju.

Ja mamma izturas pasīvi-agresīvi pret bērna tēvu, viņa to nostāda absurdā situācijā. Tētis it kā ir, taču mamma ar visu savu izturēšanos rāda, ka tēva nav. Bērns jūtas nekomfortabli, viņš nesaprot, kā reaģēt uz šādiem divējādiem signāliem. Viņš nezin, vai šajā brīdī drīkst komunicēt ar tēvu, vai arī pašam jāsāk uzvesties “dīvaini”. Jebkurā gadījumā, situācija nav viennozīmīga un bērns tajā ļoti cieš.

Pasīvi-agresīvs cilvēks ir situācijas produkts. Kādreiz šādu uzvedības stilu izvēlējās viņa vecāki un viņš rezultātā arī neprot no situācijas iziet savādāk. Un ļoti bieži – tie esam mēs paši. Ko darīt, ja šajā aprakstā tu atpazini sevi?

  1. Galvenais ir tas, ka tu spēji to saskatīt. 80% veiksmes, atbrīvojoties no kādas problēmas, ir prasmē to atzīt. Bet tālāk nāk prakse, prakse, prakse.
  2. Nekrāj aizvainojumus. Runā ar saviem radiniekiem un draugiem. Ir bezjēdzīgi gaidīt, ka “viss pats no sevis uzsūksies”. Iespējams, tu nevēlies simto reizi ar savu vīru runāt par izmētātām zeķēm, taču, ja tu par to nerunāsi, viņš turpinās tās izmētāt.
  3. Apstādini sevi brīdī, kad sāc uzvilkties. Nevajag uzreiz rakstīt niknu sms vīram, vai arī balss ziņojumu bērnam. Pagaidi 30 minūtes, ielej sev tēju. Izelpo un tad cilvēkam pajautā, kāpēc tā sanāca.  Es atceros savas histēriskās sms meitai, par kurām pēc 20 minūtēm man jau bija kauns.
  4. Praktizē apzinātību. Kad negatīvās emocijas pārņem kā vilnis, pamēģini parakņāties sevī – kas bija tā iemesls. Ja pirmajā mirklī šķiet, ka tas ir neiznestais atkritumu spainis, tad tuvāk apskatoties, var izrādīties, ka tās tomēr ir aizdomas par krāpšanu, kas iesēdušās galvā pirms trim dienām, kad nakts vidū izdzirdēji sms skaņu vīra telefionā. Tad jārunā būs nevis par atkritumu spaini, bet par savām šaubām un aizdomām.
  5. Apstādini sevi tad, kad vēlies vispārināt – tas ir strupceļš. Vispārinot, tu visu samet vienā kaudzē. Vīrs NEKAD neklausa, viņam VIENMĒR svarīgāki ir draugi, viņš VISPĀR nav gatavs dialogam. Vai arī ar bērnu – viņš VISPĀR ar mani nerēķinās, viņš VIENMĒR izturas pret mani kā pret kalponi, viņš mīl TIKAI tēvu, uz māti viņam VIENMĒR nospļauties. Nedari tā! Nav grūti atrast apvainojošus vārdus, taču mūsu tuvais cilvēks var apvainoties, noskaisties un tad, iespējams, vairs nebūs kad normāli aprunāties. Katru situāciju izrunājiet atsevišķi.

Kā ar to cīnīties, kad to redzi citos cilvēkos? Nemēgināt kaut ko pierādīt. Vajag vērot. Padomāt, kas bija ierosinātājs tam, ka radās šī pasīvā agresija Vai šī agresija ir tikai pret tevi, vai arī no tās cieš citi?

Natālijas Remišas saruna ar psiholoģi Irinu Mlodiku notika atklātās stundas laikā Vecāku apzinātības skolā “Lielais lācis”
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Kad es savā dzīvē jūtu, ka uzvelkos, uzmetu lūpu, sāku “terorizēt” savējos, esmu sevi ieradinājusi “paņemt sevi pie rokas” un it ka paskatīties no malas: kāpec es to daru? Kas tas bija? Ja manī ir agresija, tātad ir par maz mīlestības – pret sevi, tātad arī pret citiem. Un tā atkal ir iespēja mācīties, trenēties un ar katru dienu uzlabot savas attiecības pašai ar sevi, vēl centīgāk audzēt sevī mīlestību, jo tad, kad tu esi mīlošs, ir grūti būt gresīvam.

Viens no veidiem kā satikt savu mīlestību: neko īpaši nemeklēt

laulibas dzive

Mīlestība ir dzīvs organisms. Tā aug, mainās un dejo džagu-džagu. Apresnē un notievē. Saslimst un atveseļojas. Apmeklē datorkursus. Guļ. Piemētā māju ar konfekšu papīrīšiem. Dzer. Šuj, Lāpa. Tā nav tada, kada bija pašā sākumā, un neviens nezin, kāda tā izskatīsies pašās beigās. Lai to saglabātu, ir jābūt vai nu mega aktīvam vai mega viedam.

Ieturēt pauzi…

Satji Das treniņos ir diezgan populāra rekomendācija, kas attiecas uz distancēšanos. Viņš apstiprina, ka, ja dzīve divatā vairs nav prieks, un konflikti ir kļuvuši īpaši asi, ir zudusi uzticēšanās, ir jāietur pauze, kaut uz pusgadu. Padomāt, apsvērt, sajust sevi, jo “lielais ir pamanāms no attāluma”.

Kaut ko līdzīgu mēs praktizējam ar vīru. Pirmajā kopdzīves gadā, kad nespejām tikt galā ar pagātni, kas uzstājīgi līda tagadnē, mēs nolēmām padzīvot atsevišķi. Turpinājām dzīvot uz vienas ielas, tikai viņš dzīvoja pašā ielas sākumā, es – ielas galā. Viņš astotajā stāvā savā ierastajā dzīvoklī ar sarkaniem dīvāniem un minjonu kolekciju, bet es – divdesmit ceturtajā, svešā. Tajā nebija balkonu un nācās sēdēt uz palodzes un skaitīt vārnas un lidmašīnas.

Ceturtajā šķirtības mēnesī mēs sākām palikt viens pie otra pa nakti. Piektajā manās mājās jau iedzīvojas viņa skuveklis, odekolons un minjons Bobs. Bet sestajā mēs draudzīgi pakojām čemodānus, viskija glāzes, gultas segas un siksnu kolekciju. Izsaucām kravas busu.

Pāris, ar kuriem draudzējas mani vecāki, šķīrās un precējās piecas reizes. Abi temperamentīgi, gluži kā itāļi, viņi ātri viens no otra piekusa, un tad demonstratīvi pakoja savus čemodānus. Pēc pusgada uz ceļiem izlūdzās piedošanu un atkal skrēja uz zagsu. Tā arī nodzīvoja līdz sirmam vecumam, pateicoties pauzēm un distancei.

Ļoti bieži, lai ieraudzītu to, ka mīlestība ir, taču tā ir apaugusi ar pretenzijām, kā koks ar sūnām, vienīgā izeja ir pašķirties. Lielākai daļai pāru tās ir kopdzīves beigas, tāpēc, ka pat divu trolejbusa pieturu attālumā, noskaidrojas, ka no jūtām palicis vien sauja pelnu. Trešdaļai šī distancēšanās nāk par labu viņu laulībai.

Man ir savs savdabīgs lakmusa papīrītis, kas parāda to, cik stipra ir pievilkšanās.

Ja mēs ar draugu strīdējāmies un nesarunājāmies divas nedēļas, un man šajā laikā nekas nesāpēja, nevilka un nebija skumji, tātad starp mums nav nekādas saiknes. Draudzene apstiprināja man šo teoriju. Atzinās, ka vēl joprojām ļoti slimīgi uztver vīra komendējumus. Jau trešajā dienā sāk ostīt viņa kreklus, bet piektajā – traucas pie vina uz Bostonu vai Liverpūli.
Tā kā mīlestība nav nekāda maģiskā substance. Līdz galam neizzināta un neizprasta. Neviens nezin tās kodu, šifru un kārtas nummuru Mendeļejeva periodiskajā sistēmā.
Tāpēc viens no veidiem to satikt, ir – īpaši nemeklēt.
Un viens no glābiņiem – nekādā gadījumā neaizslēgt laulības būrīša durvis.

Autors: Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta FS

Vecāku gudrības

Jpeg

Gadiem ejot, kļūst saprotami tādi vecāku vieduma dziļumi, kurus dažkārt, šķiet, labāk būtu nesaprast.  Vispār jau pieredze no jebkuras muļķības spēj izveidot gudrību, vajag vien paspēlēties ar zemtekstiem. Piemēram, man kļuva skaidri daži manu vecāku izteicieni, kuri agrāk šķita vien slinkas atrunas vai atklāta ņirgāšanās. Piemēram…

Nodzīvo tik, cik es, tad paskatīsimies
Uz maniem centieniem mācīt viņu dzīvot, mana mamma bieži vien atbildēja ar “nodzīvo tik, cik es, tad paskatīsimies”. Manos 10, 15, pat 20 gados, man tas šķita negodīgs trumpis. Kaut kas līdzīgs džokerim ar nosaukumu “nodzīvo tik, cik es”, kuru no kāršu kavas parasti izvelk cilvēks, kurš nav spējīgs mainīties. Mēs taču pieredzē ar viņu nespēsim konkurēt!
Tagad, kad esmu nodzīvojusi N gadus, es zinu, ka, lai nopelnītu šo džokeri, ir ļoti ilgi un smagi jāstrādā. Es jau vairs neesmu gatava klausīties gudros piedspadsmitgadnieku padomus, mācīties audzināt bērnus pie cilvēkiem bez bērniem, ārstēties pie neprofesionāļiem, kuriem es esmu izmēģinājumu trusis, vai pieņemt to cilvēku viedokļus, kuriem es padomu nejautāju. Lūk, tieši par to runāja mana mamma.

Tālu iesi, kamēr tevi apstādinās
Šī frāze man šķita bezjēdzīga ņirgāšanās. Ko tas vispār nozīmē? Kur iešu? Kāpēc iešu? Kāpēc apstādinās?
Ar savām, realitātei neatbilstošajām idejām, fantāzijām, ilūzijām un centieniem izmainīt pasauli, mēs agri vai vēlu atduramies pret kaut ko, kas mūs apskaidro. Vai pret kādu, kas apskaidro. Un, jo mēs esam spēcīgāki, jo tālāk aiziesim, pirms atdursimies. Ja tie nebūs vecaki vai apstākļi, tad mums nāksies atdurties vēl pret kaut ko. Kā tautā saka, jo “krutāks” džips, jo tālāk nākas skriet pēc traktora. Es esmu ļoti “kruts” džips, un tāpēc no džungļiem, kuros biju iebraukusi, pēc traktora nācās skriet ļoti tālu.

Citu vecāku tev nebūs
Tā mani vecāki atbildēja uz visiem maniem centieniem viņus izmainīt. Tad man šķita, ka es tomēr atradīšu kādus – labākus: pasniedzējus mūzikas skolā, vadītājus darbā, vai kādu slavenu indiešu guru. Tā iegūšu sev tos ideālos vecākus, kuri mani mīlēs pareizi, tā kā man to vajag.
Protams, es satiku ļoti daudz labus cilvēkus, taču, lai cik arī meklētu, neatradu nevienu, kurš būtu gatavs mani vēlreiz radīt, izņemot šos te divus – neprātīgos.

Dažkārt ir neciešami. Es taču zinu, kādi viņi būtu varējuši būt! Redzu potenciālu, kļūdas. Bet viņi mani neklausa! Un es aizmirstu, ka tad, kad es viņiem piedzimu, viņiem nācās mācīties pazemību.

Un viņiem pašiem taču arī no malas labāk ir redzams. Cita bērna arī viņiem nebūs, un viņi ar to ir samierinājušies.

Lūdzu, beidzot taču kļūsti pieaugusi!
Šī frāze man šķita absolūti bezatbildīga. Kā tad tā! Kā es varu ātrāk pieaugt, ja mans tēvs par mani pienācīgi nerūpējas! Kā gan var, mani neatbalstot, prasīt, lai es pieaugu?!
Dzīve mums dod ļoti daudz dažādu āķīšu, cilpiņu, pakāpienu un citu ierīču, lai mēs ātrāk pieaugtu.
To ir pietiekami daudz, lai mēs nonāktu kaut kādā noteiktā vecumā un teiktu: “Jūs izdarījāt pusi darba mani piedzemdējot, izaudzinot, un es izdarīju otru pusi, un beidzot pieaugu. Pateicos jums par jūsu pusi un paskatieties uz manējo!”.

Es esmu nodzīvojusi dzīvi…
«Es esmu nodzīvojusi dzīvi! Ko tu man vari iemācīt?»
Šī frāze man šķita kā iesīkstējušu cilvēku taisnošanās par to, ka garām palaisti visi svarīgie vilcieni. Tagad, kad man ir sava biogrāfija, es saprotu, ka pieredzei IR nozīme.

Pieredzi var iegūt tikai ar pieredzi. Un nekā savādāk.

Ikviena pieauguša cilveka personība, lai kas viņš arī būtu, kaut vislielākais neveiksminieks, vienmēr būs kaut kas grandiozāks par to, kas ir jaunajam. Veids, kādā mēs dzīvojam, ir vienīgais mums pieejamais uz to brīdi, kas nozīmē to, ka tas ir pats labākais mums.
Kaut gan, arī no jaunajiem ļoti daudz ko var iemacīties.

Būs tev sava dzīve…
Tiešām! Līst sveša dzīvē tas ir tas pats, kas ievest kartību sveša virtuvē. Ej savējā, un ieved tur kārtību! Paskatīsimies, kā tev tas izdosies! Taču sākumā, starp citu, tā sava virtuve ir jāizveido.

Pieņemsim visnesāpīgāko lēmumu
Pats visnesāpīgakais lēmums – tas nozīmē, ka vienalga, kādu lēmumu mēs pieņemsim, rēta paliks vienalga, un ik pa brīdim tā asiņos. Vienkārši, vienā gadījumā tā asiņos mazāk, kā otrā. Un, ja nav iespējams pieņemt lēmumu, netraumējot bērnu, var izvēlēties mazāk sāpīgo lēmumu. Tā mēdz būt, kad vecāki šķiras. Jebkurā gadījumā, tā ir bērnam skola nākotnei, kuras rezultātā viņš iegūs savu gudrību un pieredzi.

Es tev neesmu nekāda draudzene
Draudzenes un vecāku lomas ļoti atšķiras. Vecāks nevar vienmēr būt līdzvērtīgs draugam. Ikvienā bērna vecumā, viņa paša mieram un drošībai, vecākam jābūt kaut kur augstāk, lielākam un gudrākam.
Draugs var pieņemt lēmumu aiziet uz visiem laikiem, pazust, izbeigt draudzību. Bet vecāki pilda savu lomu, un nedrīkst ar savu rīcību atņemt bērnam stabilitātes sistēmu. Tāpēc daudzās situācijās viņiem jābūt kaut kur stabilākiem un stingrākiem.

Tā nav tava darīšana
Kad bērni jaucās vecāku darīšanās, tās nav bērnu darīšanas. Bērns tāpēc arī ir bērns, ka viņam ir savas bērnu darīšanas, kas atbilst viņa vecumam.
Tāpec lēmumus par vecāku šķiršanos, grūtniecības saglabāšanu, ģimenes locekļu laimi un visu tamlīdzīgo, pieņem vecāki, ne bērni. Bet bērnus, kuri cenšas uzņemties atbildību vecāku vietā, ir jāatgriež atpakaļ bērna pozīcijā, lai viņi nepārlektu sev atbilstošos bērna attīstības etapus, jo ļoti daudz kas no tā, kas notiek mūsu vecku dzīvē, nav mūsu darīšana.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS
Foto: no Gintas ģimenes arhīva 1983. gads Cēsu 2. astoņgadīgās skolas izlaidums
Mīļo Mammīt, Tev tomēr ir taisnība! 🙂

Balss, kurā mēs tagad runājam ar savu bērnu, paliks ar viņu vienmēr

vecāku balss

Tā balss, kurā mēs runājam ar savu bērnu tagad, paliks ar viņu vienmēr. Tieši šajā balsī viņš runās ar sevi, kad pieaugs. Visi pārmetumi, moralizēšana, mūsu neapmierinātība ar viņu, tiks ņemta par pamatu viņa paša attieksmei pret sevi.

Vai viņš spēs sevi uzmundrināt, atbalstīt, vai viņam būs neiedragājama ticība saviem spēkiem, cik viņš būs labestīgs pret sevi, un, vai vispār varēs būt labs pret sevi, ir atkarīgs no tā, ko mēs sakām viņam šobrīd.

Mammas balss, mammas attieksme, mammas prasības un gaidas – tie ir tie vecāku “Es”, kas visu mūžu pildīs “sirdsapziņas” lomu un kļūs par “iekšējo kritiķi” pieaugušam cilvēkam.

Vai šis kritiķis būs atbalsts vai inkvizīcija, ir atkarīgs no mums.
Vecāku vārdi un mammas un tēta priekšstati par viņu, bērnam ir absolūtā patiesība. Tas ir tā, it kā Dievs viņam būtu pateicis reizi par visām reizēm un uz mūžu, kāds viņš ir un kas viņš ir.

Un ir ļoti grūti pārtaisīt un pārkrāsot citā krāsā vecāku ielikto kodolu. Un, jo vairāk tajā mīnu un melno, dziļumā velkošo caurumu, jo sarežģītāk cilvēkam balstīties uz sevi.
Mammas ticība un atbalsts, tēva atzinība par beznosacījuma skaistumu un šarmu – tas ir tas, pateicoties kam izaug mierīgas un par sevi pārliecinātas sievietes.

Tēva loma meitas dzīvē ir atzīt un atbalstīt viņas pilnību. Meitenēm tēvs ir vīrieša ideāls. Nekad nesasniedzams ideāls. Un tēva gudrība slēpjas tajā, ka viņš mīl gan savu sievu, gan meitu, bet mīl tās atšķirīgi. Lai būtu ar savu sievu pārī, mīļākajiem, diviem viens otru mīlošiem cilvēkiem. Un tieši, vadoties no šīm attiecībām, ko meitene redz bērnībā, viņa vēlāk būvēs savu ģimeni un attiecības.

Bet meitā ielikt ticību tam, ka viņa ir neatvairāma. Vārdos ielikt. Meitene savu sievišķību redz tēva acīm. Viņa viedoklis viņai atpsoguļo visas paaules vīriešu viedokli. Viņas skaistuma un sievišķības atzīšana plus beznosacījumu atbalstīšana ir tas, kas rada dziļu aizsargātības sajūtu un ticību sev.

Mammas ticība dēlam, viņa vīrišķībai un patstāvībai un beznosacījumu atbalsts tad, kad viņam vajadzīga šī palīdzība: tēva cieņa un atzinība – tas ir tas, kas rada spēcīga vīrieša personības kodolu. Dziļa sajūta, ka esi spēcīgs, pilnvērtīgs un īsts. Tas ir tas, kas dod atbalstu un stabilitātes sajūtu, nesatricināmu ticību tam, ka pasaule tevi mīl un vienmēr atbalstīs.

Kas paliks mūsu bērniem tad, kad mūsu vairs nebūs?

Mūsu balsis, tie vārdi, kurus mēs viņiem teicām bērnībā.
Mūsu iemīļotās frazes. To, ko mēs atkārtojām katru dienu. To, ko mēs teicām dusmās, izmisumā, aiz lielas mīlestības un vēlmes aizsargāt.
To, ko mēs teicām tad, kad jutāmies bezspēcīgi. To, ko mums teica, bet mēs atkārtojām, neaizdomājoties, neiedziļinoties, tāpēc, ka tā vajag, tāpēc, ka tā “visus audzina”.

Tieši uz šīm frāzēm, pateiktām strīdu karstumā, neapdomājot, pilnā parliecībā par savu taisnību, balstīsies mūsu bērns, kad izaugs.

Mēs nevaram paklāt segu zem katras situācijas, kas var ar bērnu dzīvē notikt. Pie kam vecākiem pašiem ir pietiekami daudz dažādu absurdu un iracionālu baiļu. Un savos centienos aizsargāt, mēs nogalinam visu dzīvo.

Visi vecāku vēstījumi, kuri kļuvuši jau pieaugušam cilvēkam par nepārvaramu sienu, ir teikti aiz lielas mīlestības un vēlmes aizsargāt.

Mans ikdienas darbs ir sarunāties ar pieaugušiem cilvēkiem. Atbalstīt, palīdzēt saprast, un atrast izeju. Un ziniet, pret ko atduras cilvēki, kad nespēj paspert ne soli, pieļauj vismuļķīgākās kļūdas, bremzē un visvisādos veidos saindē sev dzīvi?
Uz vecāku vēstījumiem.
Uz to “kāda gan tu esi”, “kāds gan tu esi” Ko tu vari atļauties un, ko nevari. Vai tev ir talants, prāts, skaistums, vai nav.

Mēs ļoti ilgi skatāmies uz sevi savu vecāku acīm. Un to mēs viņiem pieradām, kad esam jau pieauguši, ka varēsim, izdarīsim un kļūsim. Kāds no mums izdzīvo pateicoties tam, kāds – par spīti tam.
Mēs neesam visu varoši, bet saviem bērniem mēs esam dievi. Un tieši uz mūsu vēstījumiem mūsu bērni balstīsies visu savu mūžu.

Autors: Irina Davidova, psiholoģe
Avots: http://sobiratelzvezd.ru
Foto: Victoria Kovelina
Tulkoja: Ginta FS

 

Noliedzot tēvu

tetis_meita6

Tēma, iespējams, ir ne tā ērtākā, taču ļoti svarīga ikvienam cilvēkam.

Pieņemšanā: zēns – 6 gadi, smagi neirotiski traucējumi

– Ar ko tu kopā dzīvo?
– Ar mammu.
– Un tētis?
– Mēs viņu padzinām.
– Kā tas ir?
– Mēs ar viņu izšķīrāmies, viņš mūs pazemoja, viņš nav vīrietis, viņš sabojāja mūsu labākos gadus.

Pieņemšanā: pusaudzis – 14 gadi, smagas migrēnas, reiboņi, nekontrolējama, agresīva uzvedība

– Kāpēc tu neuzzīmēji tēti, jūs taču esat viena ģimene?
– Labāk tāda tēva vispār nebūtu bijis
– Ko tu ar to domāji?
– Viņš mātei visu dzīvi sabojāja, uzvedās kā cūka, tagad nestradā…
– Un kā tēvs izturās pret tevi?
– Lamā par divniekiem
– …un viss?
–  Viss…. ko gan no viņa vēl var gaidīt? Es pat naudu pats pelnu savām izklaidēm.
– Kā tu pelni?
– Grozus pinu.
– Un kas tevi iemācīja grozus pīt?
– Tēvs. Viņš man ļoti daudz ko iemācīja, es varu makšķerēt zivis, vadīt automašīnu, protu nedaudz no galdnieka darbiem, tagad nodarvojām laivu, lai pavasarī ar tēvu varam doties makšķerēt.
– Kā tad tā, tu sēdi vienā laivā ar cilvēku, kura labāk vispār pasaulē nebūtu bijis?
– Nu, mums ar viņu attiecības ir normālas, tadas interesantas…. Kad māte aizbrauc, mums ir labi. Viņai ar tēvu neveicas – bet es varu ar abiem, kad viņi nav kopā.

Pieņemšanā: meitene, 6 gadi, komunikācijas problēmas, neuzmanīga, nakts murgi, stostīšanās, grauž nagus u.t.t.

– Kapēc tu uzzīmēji tikai mammu ar brāli, un kur tad tētis un tu pati?
– Mēs esam citā vietā, lai mammai būtu labs garastāvoklis.
– Un, ja sanāks, ka būsiet visi kopā?
– Tad būs slikti.
– Kā tas ir – slikti?
– … (meitenīte raud)
Pēc kāda laiciņa:
– Tikai jūs mammai nesakiet, ka es ļoti, ļoti mīlu tēti.

Pieņemšanā: pusaudzis ar smagiem neirotiskiem traucējumiem

– Jūsu dēls patiešām tic sava tēva nāvei?
– Jā! Mēs to viņam speciāli pateicām, savādāk, nedod Dievs, viņš vēl ar to satiksies un mēs varēsim censties labot iedzimtību. Bet mēs ar vecmāmiņu par tēvu tikai to labāko sakām, lai nepārdzīvotu un izaugtu par labu cilvēku.

Pieņemšanā: zēns, 8 gadi, smaga depresija un vesela rinda citu slimību

– Un kas ar tēvu?
– Nezinu.
Es vēršos pie mātes.
– Jūs nerunājat par tēva nāvi?
– Viņš zin, mēs par to runājām (mamma raud), taču vairs neko nejautā, arī fotogrāfijas negrib skatīties.
Kad mamma iziet no kabineta, es jautāju zēnam:
– Tevi interesē kaut ko uzzināt par tēvu?
Puika atdzīvojas un pirmo reizi paskatās man acīs.
– Jā, bet nedrīkst.
– Kāpēc?
– Mamma atkal raudās, nevajag.

Nepilnas ģimenes

Savā praksē, stradājot ar bērniem, man ir nācies sastapties ar sekojošiem faktiem. Bērni savus vecākus mīl vienlīdz stipri, neatkarīgi no uzvedības, ko tie demonstrē. Bērns uztver mammu un tēti kā vienu veselu un kā svarīgāko paša sevis daļu.

Bērna attieksmi pret tēvu vienmēr formē māte. Sieviete uzstājas kā starpnieks starp tēvu un bērnu, un tieši viņa translē bērnam to, kas ir viņa tēvs, kāds viņš ir, un kā pret viņu jāattiecas.

Mātei pār bērnu ir absolūta vara, viņa ar to var izdarīt visu, ko grib, apzināti vai neapzināti. Tāds spēks sievietei ir dots no dabas, lai viņas pēcteči varētu izdzīvot.

No sākuma pati māte ir bērna pasaule, bet vēlāk viņa bērnu izved pasaulē caur sevi. Bērns caur mammu iepazīst pasauli, caur mammu redz pasauli viņas acīm, un akcentē savu uzmanību uz to, kas mammai ir svarīgi.

Apzināti un neapzināti mamma aktīvi formē bērna uztveri. Arī ar bērna tēvu viņu iepazīstina mamma, un tieši viņa translē tēva nozīmīguma pakāpi. Ja mamma neuzticas vīram, tad bērns no tēva centīsies izvairīties.

Pieņemšanā:

– Manai meitiņai ir 1 gads un 7 mēneši. Viņa kliegdama mūk no tēva, kad viņš to grib paņemt rokās – raud un cenšas izrauties. Bet pēdējā laikā sākusi tevam teikt: «Ej prom, es tevi nemīlu. Tu esi slikts!».
– Un ko jūs pati patiesībā jūtat pret savu vīru?
– Es uz viņu esmu ļoti apvainojusies – līdz asarām.

Tēva attieksmi pret bērnu arī formē māte. Piemēram, ja sieviete neciena bērna tēvu, tad vīrietis var atņemt bērnam savu uzmanību.

Pietiekami bieži atkārtojas viena un tā pati situācija: pietiek vien sievietei izmainīt savu iekšējo attieksmi pret bērna tēvu, kā viņš pēkšni sāk izrādīt vēlmi redzēt bērnu, piedalīties viņa dzīvē un audzināšanā. un tas notiek pat tajās situācijās, kad tēvs daudzus gadus savu bērnu ir ignorējis.

Atstumtais tēvs

Ja bērnam ir uzmanības un atmiņas traucējumi, neadekvāts pašvērtējums un arī uzvedība klibo, tas nozīmē, ka bērna dvēselei katastrofāli pietrūkst tēva.

Tēva atstumšana ģimenē ļoti bieži noved pie intelektuālajiem un psihiskajiem traucējumiem un bērna kavētas attīstības.

Ja ir traucēta bērna komunikatīvā sfēra, ir augsts trauksmes līmenis, bailes un bērns nespēj iemācīties pielāgoties dzīvei un visur jūtas svešs – tātad viņš nespēj atrast mammu savā sirdī.

Bērniem ir daudz vieglāk tikt galā ar augšanas problēmām, ja viņi jūt, ka mamma un tētis viņus pieņem tādus, kādi viņi ir.

Bērns izaug intelektuāli, emocionāli un fiziski vesels tad, ja atrodas ārpus savu vecāku problēmu zonas – katra individuāli vai pārī. Tas nozīmē, ka viņš ieņem savu bērna vietu ģimenes sistēmā.

Bērns vienmēr aizstāv atstumto vecāku. Tāpēc savā Dvēselē viņš ar to savienosies jebkuriem iespējamajiem līdzekļiem.

Piemēram, viņš var atkārtot smagas likteņa, rakstura, uzvedības īpatnības. Pie kam, jo vairāk māte nepieņem šīs īpatnības, jo spilgtāk tās bērnā izpaužas.

Bet kā tikko māte no sirds ļaus bērnam būt līdzīgam viņa tēvam, mīlēt to atklāti, viņam būs iespēja savienoties ar tēvu un mīlēt viņu no sirds.

Bērns saviem tēvam un mātei ir vienlīdz uzticīgs – mīlestībā. Taču tad, kad vecāku attiecības kļūst smagas, bērns ar visu sirdi un dvēseli pieslēdzas tieši šim – smagajam, kas dara sāpes vecākiem. Viņš uzņemas tik daudz, ka patiešām daudzkārt remdē vecāku dvēseles ciešanas – ka viena, tā otra.

Bērns var kļūt psiholoģiski vienlīdzīgs ar saviem vecākiem: kā draugs vai partneris. Vai pat psihoterapeits. Viņš var pakāpties pat augstāk, psiholoģiski aizvietojot saviem vecākiem viņu vecākus. Tāda nasta bērna psihei un fiziskajai veselībai ir daudz par smagu. Jo gala rezultātā viņš pats ir palicis bez sava atbalsta – saviem vecākiem.

Kad mamma nemīl, neuzticas, neciena vai vienkārši ir apvainojusies uz sava bērna tēvu, tad skatoties uz bērnu, un redzot viņā daudzas tēva rakstura un uzvedības iezīmes, viņa apzināti vai neapzināti liek mazulim saprast, ka viņa “vīrišķā daļa” ir slikta.
Viņa it kā saka:

«Tas man nepatīk. Tu neesi mans bērns, ja esi tik līdzīgs tēvam». Un bērns, no lielas mīlestības pret savu māti, cenšoties šajā ģimenes sistēmā izdzīvot, atsakās no tēva, attiecīgi – no vīrišķās daļas sevī.

Šādas atteikšanāš cena ir ļoti augsta. Viņš nekad savā dvēselē nepiedos sev tādu nodevību un noteikti sevi par to sodīs ar salauztu dzīvi, slimībām, neveiksmēm it visā. Dzīvot ar šo vainas sajūtu ir neiespējami, pat tad, ja visbiežāk to neapzinās. bet tā ir šīs izdzīvošanas cena.

Lai apmēram saprastu to, kas notiek bērna dvēselē, pamēģiniet aizvērt acis un iedomāties divus sev vistuvākos cilvēkus, kuru dēļ bez minstināšanās jus varētu atdot savu dzīvību. Un tagad jūs visi trīs, sadevušies rokās esat kalnos. Bet kalns, uz kura jūs stāvat, pēkšņi sāk brukt. Un izrādās, ka brīnumainā kārtā jūs turaties pie aizas malas, bet divi jūsu tuvie cilvēki pieķērušies pie jūsu rokas. Spēki zūd, un jūs saprotiet, ka divus jums neizvilkt. var izglābt tikai vienu. Kuru jūs izvēlēsities?

Tādā brīdī mammas parasti saka: “Tad jau labāk mirt visiem kopā. Tas ir briesmīgi!»

Tieši tā, tā arī būtu vieglāk, taču dzīves noteikumi ir tādi, ka bērnam nākas izdarīt neiespējamu izvēli. Un viņš to dara. Visbiežāk izvēle nosliecas par labu mātei. Un tagad iedomājieties, ka jūs tomēr esat atlaiduši vienu cilvēku un no aizas izvilkuši otru.

– Ko jūs jutīsiet attiecībā pret to, kuru nespējāt glābt?
– Milzīgu, nebeidzamu vainas sajūtu.
– Un pret to, kura dēļ šo izvēli izdarījāt?
– Naidu.

Atteikšanās no tēva – atteikšanās no vīrišķā sevī

Daba ir gudra — naids pret māti bērnībā ir stingri klasificēts. Un tas ir pamatoti, jo māte taču ne tikai dāvā dzīvību, bet viņa taču arī atbalsta. Pēc atteikšanas no tēva, mamma kļūst par vienīgo cilvēku, kurš dzīvē var atbalstīt. Tāpēc, paužot savu naidu pret māti, var nozāģēt zaru, uz kura pats sēdi. Un tad šis naids vēršas pašam pret sevi (autoagresija)

«Es netiku ar to galā, es nodevu savu tēti, es neizdarīju pietiekami, lai… un tikai es. Mamma nav vainīga, viņa ir tikai vāja sieviete». Un tad sākas uzvedības problēmas un problēmas fiziskajā veselībā.

Vīrišķais ir daudz lielāks, kā tikai līdzība ar savu tēvu. Vīrišķā princips ir likums. Dvēseliskums. Gods un cieņa. Mēra sajūta — iekšējā būtiskuma un savlaicīguma sajūta. Sociālā pašrealizācija — iemīļotais darbs, materiālā labklājība, karjera, iespējas – tas viss tikai tad, ja cilvēka dvēselē ir pozitīvs tēva tēls.

Lai cik pozitīva arī būtu māte, tikai tēvs var bērnā iniciēt pieaugušo daļu. Pat tad, ja tēvam pašam nav izdevies izveidot attiecības ar paša tēvu. iniciācijas procesam tas nav tik svarīgi.

Jū noteikti esiet sastapuši pieaugušus cilvēkus, kuri ir infantili un bezpalīdzīgi kā bērni? Visi tie ir tie cilvēki, kuriem nav bijis pieejas savam tēvam. Uzsāk daudz un dažādas lietas, bet nevienu tā arī nenoved līdz galam.

  • Vai arī tie, kas baidās sākt jaunu lietu, izrādīt iniciatīvu sociālaja pašrealizācijā. Vai tie, kuri nespēj pateikt “nē”.
  • Vai netur doto vārdu, uz viņiem grūti paļauties.
  • Vai tie, kuri pastāvīgi melo.
  • Vai tie, kuriem bail pastāvet par savu viedokli, kas piekrīt citiem pret savu gribu, “pakārtojas citiem” cilvēkiem un apstākļiem.
  • Vai gluži otrādi – uzvedas agresīvi un izaicinoši, karo ar pasauli, bojā attiecības ar citiem cilvēkiem, vai pat uzvedas pretlikumīgi.
  • Vai tie, kuriem dzīve sociumā sagadā ļoti lielas grūtības, u.t.t.

Tikai blakus savam tēvam mazs bērns pirmo reizi iepazīst robežas. Savas un citu cilvēku robežas. Atļautā un neatļautā robežas. Savas iespējas un spējas.

Blakus tēvam bērns jūt, kā darbojas likums. Tā spēku. Ar mammu attiecības veidojas pēc citiem principiem, bez robežām – pilnīga saplūšana.

Kā piemērs, atceramies eiropiešu uzvedību – Eiropā spilgti izpaužas vīrišķie principi, krieviem Krievijā – spilgti izpaužas sievišķā principi.

Lai cik mazā teritorijā būtu izvietojušies eiropieši, intuitīvi tie iekārtojas tā, ka neviens nevienam netraucē, neviens nepārkāpj otra robežas, un, pat cilvēku pilnā telpā, vienalga katram paliek vieta savām interesēm.

Krievi, gluži otrādi, neapzināti cenšas ar sevi piepildīt visu telpu un blakus vairs nevienam nepietiek vietas. Tāpēc, ka tie nejūt ne savas ne citu cilvēku robežaa. Un sākas haoss. Tas ir tieši tas, kas ir sievišķais bez vīrišķā.

Tieši vīrišķajā plūsmā formējas. cieņa, gods, griba, mērķtiecība, atbildība – visas visos laikos augsti vērtētās īpašības.

Citiem vārdiem sakot, bērni, kurus māte nav pielaidusi tēva plūsmai, apzināti vai neapzināti nevarēs viegli un dabiski atmodināt sevī atbildīga, loģiska, mērķtiecīga pieauguša cilvēka līdzsvarotību — tagad nāksies ļoti smagi papūlēties.

Tas tāpec, ka psiholoģiski viņi ir palikuši mazi zēni un meitenes, tā arī nekļūstot par vīriešiem un sievietēm.

Tagad par mammas lēmumu nošķirt bērnu no tēva, cilvēks visu mūžu maksās ļoti augstu cenu. Tā, it kā būtu zaudējis dzīvē svētību.

«Ja sieva ciena vīru un vīrs ciena sievu, arī bērni ciena sevi. Kas atstumj vīru vai sievu, tas atstumj viņu bērnos. Bērni to uztver kā personīgu atstumšanu.» — Berts Hellingers

Dēli

Tēvs dēla un meitas dzīvē spēlē atsķirīgu lomu. Zēnam tēvs ir viņa identifikācija ar vīrieša dzimumu – justies kā vīrietim ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski. Tēvs dēlam ir viņa dzimtene viņa “bars” («стая»)

Zēns jau sākotnēji piedzimst otra dzimuma pārstāvim – sievietei. Viss, ar ko saskaras zēns mātē, ir pavisam kas cits pēc būtības, kā viņš pats. Sieviete pārdzīvo to pašu sajūtu. Tāpēc lieliski, kad mamma var apdāvināt dēlu ar savu mīlestību, atlaižot viņu mājās – pie tēva.

Starp citu, tikai šajā gadījumā, dēls spēs cienīt savu māti, un būt viņai patiesi pateicīgs. No dzimšanas brīža līdz apmēram trīs gadiem, zēns atrodas mātes ietekmes zonā. Tas nozīmē – piepildās ar sievišķo – jūtīgumu un maigumu. Iegūst spēju veidot tuvas, uzticēšanās pilnas un ilglaicīgas emocionāli noturīgas attiecības.

Tieši ar māti bērns mācās empātiju – spēju sajust otra cilvēka dvēseles stāvokli. Kontaktā ar māti viņā rodas interese par citiem cilvēkiem. Aktīvi iniciējas emocionālās sfēras attīstība, tāpat arī intuīcija un radošās spējas – arī tās visas ir sievišķajā zonā.

Ja māte ir atvērta savā mīlestībā pret dēlu, tad vēlāk, kad viņš izaugs, tāds vīrietis būs gādīgs vīrs, maigs mīlnieks un mīlošs tēvs.

Normāli, ja apmēram pēc 3 gadiem, māte atlaiž dēlu pie tēva. Ir svarīgi pasvītrot to, ka viņa to atlaiž uz visiem laikiem. Atlaist – tas nozīmē ļauj zēnam uzsūkt visu vīrišķo un kļūt par vīrieti. Un šim procesam nav tik būtiski, vai tēvs ir dzīvs, vai miris, varbūt viņam ir cita ģimene, vai viņš atrodas tālu, vai viņam, iespējams, ir smags liktenis.

Gadās, ka bioloģiskā tēva vairs nav un viņš nevar būt blakus dēlam. Tad ir ļoti svarīgi tas, ko māte savā dvēselē jūt pret šo vīrieti.

Ja sieviete nevar samierināties ne ar viņa likteni, ne ar viņu kā pareizu tēvu viņas bērnam, tad zēns saņem mūža aizliegumu uz vīrišķo. Un pat pareiza vide, kurā viņš pēc tam atrodas, nevarēs viņam kompensēt šo zaudējumu.

Bērns var nodarboties ar vīrišķīgiem sporta veidiem, otrais mammas vīrs var būt lielisks cilvēks un vīrišķīgs vīrietis, iespējams, ir pat vectētiņš, vai onkulis, kuri audzina zēnu, taču tas viss paliks virspusē, kā uzvedības forma.

Savā dvēselē bērns nekad neuzdrošināsies pārkāpt mātes aizliegumu. Taču, ja sievietei tomēr izdosies savā sirdī pieņemt bērna tēvu, tad neapzināti bērns jutīs, ka vīrišķais – tas ir labi. Pati māte ir devusi savu svētību.

Tagad, savā dzīvē sastopot citus vīriešus – vectētiņu, onkuli, mātes jauno vīru, bērns varēs caur viņiem uzsūkt vīrišķo plūsmu, kuru viņš ņems no sava tēva.

Vienīgais, kam ir nozīme, tas ir kāds ir tēva tēls bērna mātes dvēselē. Ļaut bērnam piekļūt tēva plūsmai, māte var tikai pie noteikuma, ka dvēselē viņa ciena bērna tēvu, vai, kā minimums, labi pret to attiecas.

Ja tā tas nav, tad ir bezjēdzīgi teikt vīram: “Ej, paspēlējies ar dēlu. Aizejiet kopā pastaigāties u.t.t.”, tēvs šos vārdus nesadzirdēs, tāpat kā dēls. Ietekmēt var tikai tas, kas dvēselē pieņemts.

Vai māte dod svētību tēva un bērna savstarpējai mīlestībai? Vai viņas sirds piepildās ar mīlestību, kad viņa redz, cik bērns līdzīgs tēvam? Ja tēvs ir atzīts, tad dēls sāks aktīvi piepildīties ar vīrišķo.

Tagad viņa attīstība notiks vīrišķīgā ceļā ar visām vīrišķajām īpatnībām, iemaņām, prasmēm un niansēm. tas nozīmē, ka tagad dēls sāks atsķirties no mātes sievisķīgā un arvien vairāk kļūs līdzīgs tēva vīrišķajam. Tā izaug izteikti vīrišķīgi vīrieši.

Meitas

Ar meitām viss ir daudz savādāk. Arī meitene, aptuveni līdz 3 gadiem ir kopā ar māti, piepildās ar sievišķo.

Apmēram trīs – četru gadu vecumā, viņa pāriet tēva ietekmē un atrodas tajā apmēram līdz sešiem – septiņiem gadiem. Šajā laikā aktīvi iniciējas vīrisķais: gribasspēks, mērķtiecība, loģika, radošā domāšana, atmiņa, uzmanība, darba mīlestība, atbildība u.t.t.

Bet pats galvenais, tieši šajā periodā tiek ielikta sapratne par to, ka meitene no tēta atsķiras pēc dzimuma. Ka viņa ir līdzīga mammai, un drīz viņa kļūs tāda pati skaista sieviete, kā mamma. Tieši šajā periodā meitas dievina savus tēvus. Aktīvi izrāda savu uzmanību tētim.

Labi, ja māte šo interesi atbalsta, bet tētis varēs savai meitai parādīt to, ka viņa ir skaista, ka viņš viņu mīl. Vēlāk tieši šī pieredze ar savu galveno vīrieti dzīvē, ļaus viņai justies pievilcīgai sievietei.

Meitas, kuras bērnībā nav laistas pie tēviem, psiholoģiski tā arī paliek meitenes, neskatoties uz to, ka jau sen kļuvušas pieaugušas.

Pēc kāda laika tētim ir ļoti svarīgi atlaist savu meitu atpakaļ pie mātes — viņas sievišķajā, bet mātei  — pieņemt meitu. Tas notiek tad, kad meitene sāk just, ka tēvs māti mīl nedaudz savādāk, kā viņu un, ka sieviete – mamma patīk un der tētim vairāk. Šī ir rūgta šķiršanās ar pašu labāko vīrieti, taču tā ir dziedinoša.

Tagad meitenei ir iniciēti vīrišķā principi un viņa daudz ko varēs savā dzīvē sasniegt. Bet pats galvenais, ka viņai ir laimīga pieredze būt pieņemtai un vīrieša mīlētai. Atgriežoties pie mātes, viņa piepildīsies ar sievišķo, un šis spēks dos viņai iespēju atrast labu partneri un izveidot ģimeni, dzemdēt un izaudzināt veselus bērnus.

Ko darīt, ja māte neciena sava bērna tēvu??

Parasti pēc šāda atklājuma, mammas jūtas apmulsušas un pilnas pretrunu. Viņas visas uzdod apmēram vienus un tos pašus jautājumus:

«Kā dzīvot tālāk, ja es sava bērna tēvu ne tikai nemīlu, necienu, bet pat ienīstu?! Viņu nav par ko cienīt – tas vienkārši ir pagrimis cilvēks! Vai gan man savam bērnam jāmelo, ka viņa tēvs ir labs cilvēks? Jā, es savam bērnam saku: “Paskaties uz savu tēvu…. Lūdzu, tikai nepaliec tads pats ka viņš!” vai arī: “Kad es redzu, ka mana meita sarauc uzacis tāpat kā viņas tēvs, es gribu nosist viņus abus!”».

Ja uz to skatāmies šādi, tad rodas dusmas un izmisums. Ja, atrodoties tadā stāvoklī attiecībā pret sava bērna tēvu, būtu iespējams uz sekundi apstāties un uzdot sev tikai vienu jautājumu: «Kādas man bija pret viņu jūtas tad, kad tikko bijām iepazinušies un kad es piekritu ar viņu precēties?» Praktiski visas sievietes atcerās, ka kaut kad agrāk viņas mīlēja savus vīrus, un viņu sirdis bija piepildītas ar mīlestību un prieku. Vairums gadījumu arī bērni ir radušies, pateicoties šai mīlestībai. Vīrieša un sievietes mīlestībai. Bērns ir šīs mīlestības auglis un viņam jāpateicas par to, ka savulaik mamma izvēlējās tēti un otrādi. Ja jūs atceraties savas bērnu dienas, jums noteikti nav svešas atminas par to, ka nesapratāt tēva un mātes konfliktus, jo abi vecāki taču bija vienlīdz mīļi.

Sievietes ļoti bieži jauc pāru attiecības ar vecāku attiecībām. Bērnam tas ir neizturami. jo sieviete it kā saka savam bērnam: «Viņš man ir slikts partneris, tātad viņš tev ir slikts tēvs”.

Tās ir divas atšķirīgas lietas. Tēlaini izsakotie, bērnam nav jābūt iesaistītam pāra attiecībās:

Durvīm uz vecāku guļamistabu vienmēr ir jābūt aizslēgtām, taču, kā vecākiem, abiem vienmēr ir jabūt bērna rīcībā. Tas nozīmē, ka vīrietis kā partneris, un vīrietis kā tēvs, ir divi dažādi cilvēki.

Bērns neko nezin par tēvu kā partneri, bet sieviete nezin viņu kā tēvu. Tāpēc sievietei viņš ir tikai partneris, bet bērnam – tikai tētis.

Māte, kura nevar pieņemt sava bērna tēvu, pilnībā nevar pieņemt arī savu bērnu. Un tāpēc viņa nevar mīlēt bez nosacījumiem. Un šajā gadījumā, bērns pazaudē pieeju saviem vecākiem. Tagad iekšējās dvēseleiskās attiecības ar mammu būs smagas. Bērns vai nu pakārtosies un centīsies mammai izpatikt, zaudējot savu veselību, vai arī aktīvi protestēs. Bet, ne pirmajā ne otrajā gadījumā, nebūs patiesas mīlestības starp māti un bērnu.

Starp citu, cilvēki, kuri sevi nemīl, uzskata, ka ir neglīti, nepieņem savu individualitāti, kuriem ir tieksme kritizēt sevi un citus cilvēkus, ir tie bijušie bērni, kuru mātes nosodīja un atstūma viņu tēvus.

Tagad attiecības pašam ar sevi un savu dzīvi veidojas pēc bērnībā ieaudzinatā principa. Bet, ja sievietei tomēr pietiek drosmes un mīlestības pret savu bērnu, lai uzņemtos atbildību par pāra attiecībām, atdalītu savā dvēselē pāru attiecības no attiecībām ar bērniem, tad bērnam tas būs milzīgs dvēselisks un fizisks atvieglojums.

Daudzi bērni pārstaj slimot pēc tam, kad māte ir padarījusi savu dvēseles darbu ar sevi. Tad, neskatoties uz to, ka vecāki izšķiras, vai turpina nesaprasties, bērnam vienalga pietiks spēka dzīvot tālāk.

Mūsu senči zināja tādu likumsakarību, ka, ja sieviete ciena savu vīru, savus un viņa vecākus, tad tādās ģimenēs bērni neslimo un viņu likteņi ir veiksmīgi.

Darbs ar bērniem, pusaudžiem un pieaugušiem cilvēkiem ir parādījis, ka pati spēcīgākā cilvēka sāpe, kurai ir tālejošas sekas, ir sāpe par to, ka dvēselē ir pazaudēti vecāki. Starp citu, tieši šis zaudējums ir visbiežākais depresiju cēlonis.

Tāpēc, lai atvieglotu bērnam dzīvi un ļautu viņam pilnībā atveseļoties, ir svarīga ne pati fiziskā klātbūtne bērna ikdienā, bet gan laba un cienoša bērna attieksme pret vecākiem viņa dvēselē. It kā vecāki nekad nebūtu pametuši savu bērnu, bet vienmēr stāv viņam aiz muguras kā Sargeņģeļi. Un tā no dzimšanas brīža līdz pedējai mūža dienai.

Tā nav nejaušība, ka no visiem 10 baušļiem pats vieglāk saprotamais un motivējošākais ir ceturtais: «Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo savā zemē». Tieši šī zināšana palīdz cilvēcei izdzīvot un palikt garīgi un fiziski veseliem.

Jo tikai tad, kad sirds pildīta ar pateicību un cieņu pret saviem vecākiem, kaut vai par to, ka tie dāvājuši dzīvību, var droši soļot uz priekšu.

Gadījums no pieredzes

Gribas pastāstīt par kādu gadījumu, kas spilgti ilustrē visu augstāk teikto.

Pie manis pēc palīdzības vērsās kāda septiņgadīja zēna mamma un vecmāmiņa. Bērna stāvoklis bija ļoti smags – blakus regulārām agresijas lēkmēm, histērijām, nakts murgiem un bailēm, bija vēl stipras galvas sāpes un mokošas “skudriņu” sajūtas pa visu ķermeni.

Šī zēna mamma un tētis jau sen bija sķīrušies. Zēns tēvu atcerējās tikai no fotogrāfijām. Visu savu apzināto dzīvi viņš bija dzīvojis ar mammu un vecmāmiņu. Puika bija sava tēva kopija. Kā ārēji tā raksturā.

Vienīgais, ko viņš bija dzirdējis par savu tēvu, bija tas, ka viņš ir neticams briesmonis un šajā ziņā mamma un vecmāmiņa neskopojās ar epitetiem un, kas pats briesmīgākais, ka puika šim briesmonim bija ļoti līdzīgs. Un tagad bērnam bija neiespējams uzdevums, pārvarēt šīs briesmīgās īpašības un kļūt par labu cilvēku.

Bet pieņemšanā man pretī sēdēja brīnišķīgs zēns, ar milzīgām radošām spējām, bet par dzīvi ssprieda tā, it kā viņam būtu 60 – 70 gadu. Mēs visi kopā ķērāmies pie darba: puika, mamma, vecmāmiņa un es. Pirmais, ko mēs izdarījām, izmainījām ģimenes politiku.

Mamma sāka dēlam stāstīt par to, cik daudz labu īpašību ir viņa tēvam. Par to labo, kas viņiem bija kopīgs tad, kad vēl bija kopā. Viņa teica, ka viņai ļoti patīk tas, cik dēls līdzīgs tēvam, ka viņš drīkst būt tāds pats kā viņa tētis.

Pats galvenais, ka dēls nenes nekādu atbildību par viņu pāru attiecībām. un neatkarīgi no tā, ka viņi ir sķīrušies, vecaki viņi viņam būs vienmēr. Un dēls drīkst mīlēt tēti ne mazāk kā mammu. Pēc kāda laika dēls savam tēvam uzrakstīja vēstuli. Viņam tagad uz galda stāvēja tēva fotogrāfija, bet mazāku fotogrāfiju viņš nēsāja līdzi uz skolu.

Pēc tam ģimenē parādījās papildus svētki: tēta dzimšanas diena, diena, kad tētis bildināja mammu, kad tētis vinnēja futbola maču. bet pats galvenais, tagad, kad mamma skatījās uz savu dēlu, viņa ar prieku atzina: «Cik ļoti tu esi līdzīgs savam tētim!»

Kad atkal bija mūsu kartējā tikšanās, mamma padalījās ar to, ka nemaz nebija puikam jāmelo, jo viņa tētis patiešām bija ļoti interesanta personība, bet ar dēlu sāka notikt brīnišķīgas pārvērtības: sākumā pazuda agresija, pēc tam bailes, sāpes, uzlabojās sekmes mācībās, pazuda skudriņas un bērns bija kļuvis vadāms, un atkal atgriezās dzīvē.

«Es nespēju ticēt tam, ka tēvs patiešām spēlētik lielu lomu bērna dzīvē ?!».

Jā, katrs no mums — ir turpinājums divu cilvēku savienībai, divām plūsmām: mātes un viņas dzimtas, un tēva un viņa dzimtas. Pieņemot to bērnā, pieņemot likteni, kurš viņam dots – mēs dodam viņam iespēju augt un nodzīvot laimīgu dzīvi.
Tā arī ir vecāku svētība Dzīvei.

Autors: Lukovņikova M.V.© psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS