No kurienes rodas vientuļas meitenes?

mate meita16

“Es jutu, ka mamma mani nemīl”, psihologam paziņo katrs otrais klients. “Es neprātīgi mīlēju savu bērnu”, var teikt, katrs no vecākiem. Kā sanāk tā, ka gan viena gan otra ir patiesība?

Mamma vakar teica: es tevi tik ļoti mīlēju, auklējos ar tevi, tik ļoti baiļojos tevi atlaist.

Es nebiju izbrīnīta – viņa man to bieži saka, – taču kārtējo reizi padomāju, kāda tomēr dīvaina dzīve, ja es pat neievēroju tik ļoti spēcīgus un mokošus pārdzīvojumus un augu pārliecībā, ka esmu vientuļa.

Tas, ka tēvs mani dievina, man bija skaidrs, bet viņš pārāk daudz strādāja un viņa klātbūtnes man allaž pietrūka. Šķita, ka pamestāka par mani cilvēka nav, bet tagad mamma atceras, ka tieši tas, kas man trūka, viņai bija pārpārēm.

Rodas jautājums, kura no mums ir mazāk adekvāta – tā, kura nespēja to nodot, vai tā, kura nespēja sajust. Vai arī tas principiāli ir normāli, ka viens mokās ar slāpēm, bet otrs dzer aizrīdamies, taču apmainīties ar resursiem nespēj.

Es tikai varu pateikt, kā tas izskatās ar pieauguša cilvēka acīm, un kā to nolasa bērns, bet kurā vietā pārtrūkst signāls, es nezinu.

Mamma saka: es tevi turēju cieši sev klāt. Meitene atcerās, ka visu laiku bija viena un ar viņu neviens nespēlējās, viņā neviens neklausījās un vienmēr bija kaut kāda pieaugušo dzīve, kurā viņa visu laiku maisījās pa kājām. Un pat sarunas par viņu norisinājās augstu virs viņas galvas, tā it kā viņa visiem traucētu par sevi rūpēties. Visu bērnību viņu pavadīja nāvīga garlaicība, līdz brīdim, kad viņa iemācījas lasīt.

Mamma saka: es tik ļoti ar tevi auklējos. Bet izrādās, ka viņai neuzticējās ne kripatiņas. Viņu reti kad laida kaut kur kopā ar draudzenēm, bet ne jau tāpēc, ka apkārt daudz kā bīstama, bet gan tāpēc, ka viņa ir tik neveikla, ka noteikti iepīsies kādās nepatikšanās. Pasaulē ir tik daudz visādu bīstamu lietu, ka viņa noteikti visā tajā ielīdīs un pievilks sev visus pasaules netīrumus. “Nokļūsi sliktā kompānijā” – tā bija tikai fakta konstatācija.

Mamma saka: es tevi tik ļoti sargāju. Nekad viņa nebija jutusies tik neaizsargāta, kā bērnībā. Labas meitenes nesit kājas pret galda stūriem, neapdedzinās, nenodauza ceļgalus, neko nezaudē un viņas nekad netiek apzagtas.

Ja viņai kāds nodarīja pāri, pēdējais, kas bija jādara – jāatzīstas mammai. Tāpēc, ka pati vainīga, labām meitenēm neviens nepiesienas un viņas visi ciena. Viņas prot uzvesties tā, ka nevienam neienāks pat prātā viņām pāri nodarīt. Tāpēc izvēle ir skaidra: negribi dabūt no divam pusēm, klusē. Ar agresoriem tiec galā pati, un nekādā gadījumā tajā neiesaisti savu mammu. Tad vismaz māja paliks tā vieta, kur paslēpties. Bet, ja izpļāpāsies, tad pirmais, ko izdarīs, tevi sodīs.

Mamma saka: es baidījos par to, ka tu esi pārāk skaista. Meitene vienmēr dzirdēja tikai par  saviem trūkumiem. Labas bija tikai acis un figūra, bet mati, deguns, zobi, stāja un gaita – pilnīgi garām. Kad viņa pieauga, tad šķita, ka cilvēki, kuri viņai izsaka komplimentus, ir pielīdēji vai arī ņirgājas, vai arī ir izvirtuļi. Un apprecējās ar pirmo pretīmnācēju, kurš viņu sāka aplidot – tāda reta veiksme, satikt normālu cilvēku, kuram nez kāpēc patīk šis briesmonis.

Mamma saka: tu biji noslēgta. Meitene atcerās, ka nespēja sarunāties ar pieaugušajiem. Viņa ģenerēja vai nu tikai muļķības, vai interesējās par to, kā pasaulē nav. Neviens nerunā par seksu, piemēram. Puikām pakaļ ir stulbi skraidīt, tāpēc ar mammu par mīlestību nerunā. Ikvienā informācijā par tevi var atrasties kaut kas aizdomīgs, bet jebkura doma vai nu parādīja tavus nepareizos uzskatus vai izrādījās stulba un smieklīga.

Bet tajā pat laikā mamma viņu mīlēja – mokoši, bez pretmīlas, neprotot aizklaudzināties līdz dīvainajam noslēgtajam bērnam, gluži vai mirstot no bailēm par sava bērna nākotni un savā mūžīgajā vainas apziņā. Un pacieta pusaudža pretestību, kas ar laiku pārvērtās naidā.

Iespējams, šis ir kaut kāds unikāls kroplīgs pārītis un citiem tā nemēdz būt, taču no kurienes gan rodas šie pieaugušo pūļi, bijušie nemīlētie bērni un vainīgie vecāki, kuri visi skumst pēc tuvības ar savu bērnu. Kurā mirklī šis siltuma vilnis tiek izkropļots un kāpēc nenonāk līdz adresātam? Nezinu, man vienkārši ir ļoti žēl, ka viņi tā arī nesatiekas, tā vientuļā meitenīte un viņas mīlošā mamma. Un vēl es ļoti ļoti ceru, ka mamma neuzzinās to, kā tas viss izskatījās no otras puses. Labāk, lai domā, ka viņai gadījās nepareizais bērns, kurš pavisam nealka mīlestības.

Marta Ketro
Avots: Благостная женственность
Tulkojums: Ginta Filia Solis

Izvēlies, kurā pusē tu esi!

tevs dels5

Kamēr skolā gaidīju savu dēlu, nejauši dzirdēju sarunu – kādas meitenes mamma sarunājās ar skolotāju. Tajā pat laikā pati meitenīte turpat netālu nesteidzoties ģērbās.

Skolotāja ar meiteni bija neapmierināta. Neseko stundai, nemīl matemātiku, zaudē pildspalvas, visu laiku lēkā, cik var lēkāt, šī taču ir skola nevis bērnu dārzs.
Mamma klausījās skolotājā un skatījas uz meitu.
– Arina, Tu dzirdi? Pienāc, lūdzu!
Arina tajā brīdī mēģināja ielīst ceriņkrāsas kombinezonā. Pēc tam ilgi cīnījās ar cepuri, pārvelkamo apavu somiņu un mugursomas siksniņām, un beidzot pienāca nedaudz tuvāk.
– Tu saprati, par ko mēs te runājam? Tu ļoti slikti uzvedies. Man nāksies visu izstāstīt tētim.

Meitenīte, klusējot, pētīja savus zābakus. Tie arī bija ceriņkrāsas, tāpat kā kombinezons.

– Tētis var atnākt uz skolu, es pati viņam visu izstāstīšu, – piezīmēja skolotāja.
– Lieliski! Arina, tu dzirdēji? Rīt tētis nāks uz skolu! – uzvarošā tonī sarunu pabeidza mamma.
Arina turpināja pētīt zābakus. Viņa stāvēja pretī mammai un skolotājai – viena. Viņas – divatā, otrā pusē. Pretī. Baltie pret sarkanajiem. Vai otrādi.

Un, lūk, ko es domāju. Protams, es neesmu nekāds psihologs. Šajā konkrētajā situācijā es vispār neesmu nekas. Es nepazīstu ne mammu, ne meitenīti, ne skolotāju. Un vēl jo vairāk, es nepazīstu meitenītes tēti, kuru rīt grasās atdzīt uz skolu.

Bet vienu gan es zinu.
Tajā brīdī, kad tu ar kādu apvienojies pret savu bērnu, lai tā būtu kaut tikai minūte, lai arī tie būtu sīkumi, pat lai iemesls būtu pamatots. Šajā brīdī tu zaudē savu bērnu.
Nedrīkst spēlēt pretējā pusē. Nekad. Pat tad, ja bērnam tūkstoš reizes nav taisnība. Ja esat vienā pusē – tā ir jūsu kopējā problēma. Un kopā to risināsiet. Savādāk, viņš paliks viens. Viss, kas šajā brīdī ir vajadzīgs, ir nostāties bērna pusē. Pat gluži fiziski. Paspert soli un pārnest savu sašutušo ķermeni otrā pusē. Nostāties blakus. Nevis pretī, bet blakus.
Viss!
Mēs esam kopā. Jā, Hjūston, mums ir problēmas.Mēs zaudējam pildspalvas un nemīlam matemātiku. Un lēkājam. Hjūston, tu esi Hjūstons vai sacīkšu zirgs, nu, cik var lēkāt?
Taču mēs esam kopā.

© Svetlana Bagijan
Avots: https://golbis.com/
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Tukšās ligzdas sindroms: ko darīt, kad bērns izaudzis un devies pasaulē

ligzda17

Pārbaudīt dienasgrāmatu, izgludināt drēbes, pagatavot pirmo un otro ēdienu, saplānot brīvlaiku – noteikti pabūt pie jūras, jo tas nepieciešams bērna  veselībai. Gaidi un nevari sagaidīt, kad tas viss beigsies un varēsi dzīvot sev. Taču, izrādās, ka tad, kad bērni izaug un aiziet no mājām, tu vairs neatceries, kā tas ir – dzīvot sev. Psihologs Katerina Djomina izskaidro, kāpec ir ļoti svarīgi laikā atlaist no sevis bērnu un dot viņam kaut nedaudz brīvības.

Vēstule psihologam.

“Es neprotu gatavot tikai diviem. Mēs apprecējāmies, kad es biju grūtniecības sestajā mēnesī, pēc pāris gadiem piedzima otrais bērns, pēc septiņiem – trešais. Divdesmit piecus gadus es biju lielas ģimenes māte. Es ne reizi viena pati neizbaudīju atvaļinājumu, produktus pirku tikai lielos iepakojumos, katli man ir pieclitrīgie. Rudenī mūsu jaunākā meita dodas mācīties uz ārzemēm, vecākais dēls jau sen dzīvo atsevišķi un vidējā meita apprecējās pirms gada.
Es nezinu, kā man dzīvot tālāk. Es neprotu dzīvot sev. Sajūta ir tāda, it kā manai dvēselei atņemta visa dzīvošanas jēga. Palīdziet man, lūdzu, esmu izmisumā!”

Šim dramatiskajam periodam ģimenes dzīvē ir speciāls nosaukums, droši vien esat dzirdējuši – “tukšās ligzdas sindroms”. Pieaugušie bērni atstāj vecāku mājas, lai sāktu būvēt savu personīgo dzīvi. Un it kā skaitās, ka vecākiem ar prieku un atvieglojuma sajūtu jādod bērniem sava svētība, jāizdala gabaliņš kopīpašuma, lai pirmajā laikā tiem būtu vieglāk, jāpamāj ar lakatiņu un…

Ko tālāk?
Nevienā pasakā nestāsta par to, kā viņiem, palikušiem tukšā, mājā dzīvot tālāk. Ar ko aizpildīt savu dienu, kuras agrāk nepietika visam, kas jāizdara, bet tagad tu nezini, kā aizpildīt vakara stundas.

Kā plānot gadu, ja visu mūžu esi bijis “piesiets” brīvlaiku grafikam, bet tagad vari ņemt atvaļinājumu, kad vien vēlies un doties, uz kurieni vien vēlies. Tikai, uz kurieni un kāpec? Izrādās, senās pilsdrupas mūs interesēja tikai dēļ vēstures programmas skolā, jūra – tāpēc, ka bērniem tas ir veselīgi, bet ģimenes tēvs labprāt vispār neatietu no datora, ja būtu viņa griba.
Runājot par ģimenes tēviem. Sanāk, ka tagad mēs atkal paliksim divi vien? Kā jaunībā? Kā tas ir? Labi, ja attiecības ir saglabājušās, kā minimums, draudzīgas. Bet godīgi atzīsimies, ka visbiežāk notiek tā: 25 gadu laikā no kaislīga mīlētāju pāra mēs esam kļuvuši par “šo bērnu vecākiem”. Pat saucam viens otru “tētis” un “mamma”.

Un, ja no šīs mūsu mijiedarbības izraut visu šo milzīgo bērnu tēmu, kas atliks? Ne intereses, ne kaisles. Sadzīve, māja, kopīgi radinieki, varbūt mājdzīvnieki. Un, lūk, ar to visu jādzīvo tālāk visus nākamos 50 gadus? Ir no kā būt šokā.
Nodrebot no visām šīm, ne īpaši spožajām perspektīvām, gribas ātri kaut ko izdomāt, lai viss būtu kā agrāk. Mazie, no mums atkarīgie bērni, skaidrs un saprotams plāns (līdz augšai aizpildīts, toties nerodas jautājums “kam es esmu vajadzīga”), bet, galvenais – skaidri veiksmes kritēriji.
Lūk, bērna dienasgrāmata par 4. klasi: tajā ir gandrīz tikai teicamas atzīmes (“es esmu laba māte”).
Lūk, izgludināta veļa, kārtība mājās, pusdienas no pieciem ēdieniem (“es esmu lieliska saimniece”).
Bet tagad nav vairs nekādu kritēriju. Pēc kādiem parametriem sevi vērtēt – nav skaidrs. Izskatās, ka nāksies sākt visu no gala, bet gadi vairs nav tie.

Dažas mammas ļoti aktīvi ir gatavas iesaistīties savu, jau pieaugušo bērnu dzīvēs: pieprasa regulāras atskaites: kur tu biji, ko darīji, ar ko satikies. Kautrīgs vai kategorisks atteikums pakļauties kontrolei, izraisa niknumu: “Es tev veltīju visu savu dzīvi, no savējās atteicos, bet tu nevēlies man stāstīt, kā noritēja tavs randiņš ar meiteni?!” Vai arī, jau pieaugusi meita netīšām piemin, ka īrētajā dzīvoklī pil krāns un jau nākamajā rītā pie durvīm zvana māte kopā ar tēvu un santehniķi: “Mēs atrisināsim visas tavas problēmas!”

Taču meitene nemaz nevēlējās, lai viņas problemas kāds risinātu, vienkārši pateica. Lūk, arī pirmais uzdevums jaunajā plānā: “Kā pārdzīvot bērnu attālināšanos”. Uzmanīgi klausieties, ko jums saka un centieties reaģēt adekvāti.
Mūsu kultūrā jūtas, domas un darbības ir salipušas vienā neatšķetināmā kamolā. Mēs raujamies skriet un darīt tajos brīžos, kad vajadzētu vien vērot, līdzi pajust, dusmojamies un nosodām par domām, apbalvojam ar vārdiem par darbiem… Tajā pat laikā, reakcijai būtu jābūt adekvātai iemeslam. Bērns dalās ar saviem pārdzīvojumiem? Paspoguļo, pajūti līdzi (“Jā, tas patiešām bija sāpīgi!”, “Es ļoti priecājos par tevi!”, “Man arī būtu skumji, ja draudzene tā rīkotos!”), taču nemetieties mierināt vai dot padomus. Piemērā ar pilošo krānu varēja teikt: “Jā, tas patiešām tracina, ka visu laiku pil” un painteresēties, vai varu kaut kā palīdzēt. Ja varu, tad kā?

Vispār tā ir diezgan vērtīga māka: interesēties, kāda palīdzība no manis var būt vajadzīga, pirms mesties palīgā un izziņot trauksmi. Iespējams, tur vispār nekādas problēmas nav (un tieši tā parasti arī ir).

Ja vecāki pastāvīgi uzbāzīsies ar savu palīdzību un savu trauksmi, gluži dabiska būs pieaugušā bērna reakcija – vēlme attālināties vai vispār norobežoties.

Galu galā, ja mamma regulāri sarīko histēriju katru reizi, kad dēls nav nokārtojis ieskaiti, labāk vispār viņai par to neko neteikt. Tas būs sakarīgāk un vērtīgāk.
Otra galējība, kurā bieži krīt vecāki, ir kļūt par pieaugušo bernu “labākajiem draugiem”. Dalīties savas trakulīgās jaunības atmiņās, stundām ilgi sūdzēties par savu veselību. Jā, protams, dažkārt jau pieaugusī meita ir vienīgais cilvēks pasaulē, ar kuru var padalīties savas aizdomas par, piemēram, onkoloģiju. Taču, nedaudz velāk, lūdzu. Dodiet viņiem iespēju pabūt atklātā kosmosā bez jūsu problemām un trauksmes, viņiem jau tā nav viegli.

Bet draudzība ir iespējama tikai starp  līdzīgiem cilvēkiem, savādāk tā nav nekada draudzība, bet izmantošana.

Patiesībā šobrīd notiek trešais, pedējais un visizšķirošākais bērna atdalīšanās no jums etaps.

No pašas dzimšanas bērnībai ir tikai viens attīstības virziens: no ideālās komfortablās, ērtās, pieņemošās vecaku ģimenes – uz ārējo pasauli, kas ir diezgan skarba. Taču šī ir kustība no atkarības uz patstāvību. Un tā notiek trīs etapos.

1. Dzimšana. Dzemde, tiešā nozīmē, kļūst par šauru, nav vairs kur augt, nav ko elpot. Nākas pārvarēt nāves bailes un izspraukties cauri šaurajiem dzemdību ceļiem, kas šķiet neiespējami un mokoši. Mūs sagaida mīloši apskāvieni un dāsnās mātes krūtis – kā balva par varoņdarbu.

2. Divgadnieka krīze. Mazulis cenšas pierādīt savu gribu, skandalē un pieprasa, lai ar viņu rēķinās. Tā arī ir separācija, un caur  rūgtām asarām bērns saprot, ka nav visu varens, un vecāku aizliegumi ir spēcīgaki par viņa vēlmēm. Bet tad, kad veiksmīgi ir pārvarēts šis etaps, bērns mācās sevi apliecināt, radīt, sadarboties, mijiedarboties ar citiem cilvēkiem.

3. Pusaudža vecums. Pats vētrainākais, ilgākais un sarežgītākais etaps. Caur protestiem, izaicinājumiem, konfliktiem un visa noliegšanu (pirmkārt jau vecaku noliegšanu), jaunajam cilvēkam jāiemācas pamest vecāku mājas un doties plašajā pasaulē patstāvīgi – vienam. Atlaist drošās rokas, kuras dažkārt tomēr pietur, bet dažkārt attur no pardrošiem soļiem. “Es pats!” – galvenais jaunā cilvēka vēstījums tad, kad tas pārdzīvo separācijas krīzi. Ja šaja brīdī ļausiet ņemt virsorku savai vecāku trauksmei, visur un vienmēr centīsieties paklāt sedziņu, jūsu pusaudzis var tā arī nenostāties uz savām kājām.
Man ir klienti, kuriem ir 30+, 40+ gadi, un kuri vēl joprojām risina savas pusaudžu gadu problēmas: par ko es vēlos ķļūt, kāda ir mana seksuālā orientācija, kā atrast darbu, kas par mani parūpēsies. Dažkārt viņiem jau ir savi bērni, taču tas nemaina to, kā viņi jūtas.

“Es vēl neesmu izlēmis”. Dziļāk izanalizējot situāciju, es uzzinu, ka tad, kad vajadzēja izdarīt spēcīgu izrāvienu uz patstāvību, kāds nobremzēja šo procesu. Vecāki uzsāka šķiršanās procesu. Mamma saslima. Tēvs pazaudēja darbu vai biznesu. Jūs taču saprotiet, par ko es runāju?

Lai bērns augstu lidotu, viņam pret kaut ko ir jāatsperas. Jums, vecākiem, būtu jābūt šim atspēriena punktam un atbalstam.

Ja jūs savam bērnam visu laiku translēsiet: “es bez tevis būšu pagalam”, tad, visticamākais, viņš neko nesasniegs, jo ļoti stipri jūs mīl.

Tā kā, ja jūtiet, ka jūs pārņem panika un ir parādījušās psihosomatiskas depresijas pazīmes (sirdsklauves, pastāvīgs vājums, bezmiegs, un visu laiku gribās raudāt) – laipni aicināti pie psihoterapeita pēc kvalificētas palīdzības. Teikšu, ka tas nav tāpēc, ka “vecums” vai “klimakss tuvojas”. Tas lieliski var tikt izdziedināts pie eksistenciālā terapeita. Pats galvenais, tikt skaidrībā ar savu dveselisko diskomfortu un nenovelt atbildību uz saviem bērniem. Sakārtojiet savas attiecības ar savu partneri, jo tieši šobrīd tam ir īstais laiks. Bērnus esat izaudzinājuši.

Autors: Katerina Djomina
Avots: mel.fm
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Manuprāt, ļoti svarīgi ir  būt nodarbinātam, atrast to lietu, darbu, hobiju, kas tevi iedvesmo, pilnveido. Atrast cilvēkus, draugus, domubiedrus, ar kuriem ir līdzīgas intereses, ar kuriem ir interesanti. Šodien ir tik daudz interesantu piedāvājumu, pulciņu, semināru, nodarbību, prakšu. Un ļoti svarīgi ir “iet dziļumā”, lai saprastu sevi, izprastu savu Dvēseli un to, kāpec esam nākuši šajā pasaulē. Bērni ir tikai viens no mūsu uzdevumiem. (GFS)

Arī sarkasms, klusēšana un ignorēšana ir AGRESIJA

aizvainots

Kas ir pasīvā agresija un kāpēc nav nekā sliktāka par to.

Jaunākā meita pagrūda suni, vecākā teatrāli noplikšķināja acis un aizcirta durvis, vīrs klusē jau trešo dienu. Tu teiksi, “normāla ģimenes dzīve”, nekā briesmīga. Patiesībā tas nav nekas cits, kā agresija. Par to, kādas formas var būt agresijai un kāpēc pasīvā agresija ir daudz bīstamāka par fizisko, korespodente sarunājās ar psiholoģi Irinu Mlodiku.

Vairums cilvēku pārkrustās pie vārda “agresija”. Personīgi es aizdomājos par to, ka varu būt agresīva kādā reizē, kad strīdējos ar vīru, un meita man norādīja uz sažņaugtajiem kulakiem un teica, ka es uzvedos agresīvi.

Es?! Es – labestīgā, viegli ievainojamā, raudu, kad skatos sentimentālas filmas, pārskaitu naudu slimu bērnu ārstēšanai un palīdzībai suņiem, kuri palikuši bez saimnieka. Agresīvs cilvēks ir tas, kurš citiem metas virsū ar kulakiem. Bet es… Mani vienkārši  “noveda”.

Mums šķiet, ka tad, ja mēs neperam savus bērnus un nekaujamies ar vīru, tātad ģimenē nav vardarbības. Taču agresija ir katrā no mums. Problēma ir tikai tā, ka mēs to ļoti reti identificējam. Uzbļāvi dēlam? “Viņš mani nokaitināja”. Uzsiti bērnam pa dibenu? “Viņš neklausa” Nosauci nelabā vārdā pusaudzi meitu? “Nav jāģērbjas kā prostitūtai”. Mēs niknojamies un demonstrējam to apkārtejiem dažādos veidos. Un tas viss arī ir AGRESIJA.

Kāpēc ir vajadzīga agresija

Sākumā par labo. Agresija ir enerģija, bez kuras nav iespējams izdzīvot. Lai varētu radīt, realizēt un sasniegt, attīstīties un aizsargāt sevi, mums ir vajadzīga agresija. Agresija ir daudzšķautņaina – sākot ar diskomfortu un aizkaitinājumu, līdz niknumam un naidam. Galvenā prasme, kas vajadzīga katram cilvēkam, ir iemācīties atpazīt sevī šo agresiju, pieņemt to un pārveidot tā, lai paradītu savas jūtas otram cilvēkam civilizētā veidā, neaizskarot to.

Diemžēl mēs to neprotam darīt. Mēs ilgi krājam sevī aizvainojumu un klusējam. Ļoti bieži tā uzvedas sievietes, tāpēc, ka mēs esam aizrāvušās, spēlējot savu upura lomu un paciešam to, ko paciest nevajag.

Tāda ir mūsu sabiedrības kultūra, ka no sievietes tiek sagaidīta pieņemšana un sapratne. “Tu taču esi meitene” – viņa dzird jau no bērnības un saprot, ka dusmoties nav labi. Brālis drīkst, tētis drīkst, mamma arī it kā jūtas tā, ka drīkstētu dusmoties, bet viņa nedrīkst, viņa ir meitene. Bet negatīvās emocijas nekur nepazūd, tās nosēžas un atrod citus veidus, kā sevi izpaust.

Kā izpaužas pasīvā agresija

Sarkasms, pazemošana, neapmierinātība, ignorēšana, tenkas, apvainojumi, izsmiešana, intrigas, manipulācijas un sabotāža. Tādas psiholoģiskās vardarbības formas ir neizpaustās agresijas un uzkrātā aizvainojuma sekas. Tās ir grūti atsekot, uz tām ir grūti norādīt un praktiski neiespējami pierādīt. “Nu, beidzot tu labi izskaties” – saka tev mamma. No vienas puses, tas ir kompliments. Bet no otras, kaut kas īsti nav kārtībā. “Beidzot? Vai tad parasti es izskatos slikti?” – tu mēģini aizstāvēties. “Nu, ko tu uz visu tik asi reaģē, es taču neko sliktu nepateicu!” – iebilst mamma, tādā veidā devalvējot tavas tikko aizskartās jūtas.

Pamēģini agresoram pateikt, ka tev ir nepatīkami un viņš, visticamākais, pateiks kaut ko par saviem labajiem nolūkiem un tavu pārāk vieglo ievainojamību.
Dzīve blakus cilvēkam, kurš praktizē pasīvo agresiju, nedaudz atgādina psihiatriskās klīnikas pacienta stāvokli. Tu skaidri jūti, ka kaut kas nav kārtībā, bet apkārtējie tev apgalvo, ka tu to visu izdomā.

— Vai kaut kasir  noticis? — no rīta brokastu laikā vīrs jautā sievai. Viņa sēž, nikni kodīdama lūpas un ar visu savu būtību pauž neapmierinātību.

— Nē. Ko es atkal nepareizi daru? — sieva izspiež caur zobiem un tēvs ar dēlu saskatās. Katrs cenšas atcerēties, kādu  kļūdu viņš paspējis izdarīt pedējo 30 minūšu laikā, kas tik ļoti ir satraucis mammu/sievu.

— Nē, viss kartībā. Vienkārši tu esi tik ļoti saspringta, – cenšas noskaidrot vīrs.

— Tev pastavīgi manī kaut kas neapmierina!

Vīrs sāk uzvilkties un sākas….

Sadusmota sieviete, kura ar visu savu būtību parāda savu neapmierinātību, taču to neatzīst, ir padomju audzināšanas sistēmas mantojums. Mammai nepatika kaut kas bērna rīcībā, un viņa pieteica boikotu.

Bērns tajā mirklī varēja arī nebūt blakus, bet mamma ir pārliecināta, ka viņš visu saprot vai arī viņam ir jāuzmin. Viņa no skolas to sagaida ar akmenscietu seju, nereaģē uz viņa jautājumiem vai arī reaģē ļoti auksti. Bērns cenšas uzminēt to, kas notiek, attin galvā dažādas situācijas, detaļas, momentus, kurā brīdī viņš varēja nogrēkoties. Viņš to var pat atcerēties, taču baidās uzdot mātei tiešu jautājumu.

Ignorēšana ir ļoti smaga pasīvas agresijas forma, kas visbriesmīgāk ietekmē tieši bērnus. Bērns zaudē kontaktu ar pašu tuvāko cilvēku, viņam rodas sajūta, it kā viņš neeksistētu. Dažkārt tādu stratēģiju izmanto tētis, vecmāmiņa vai kāds no brāļiem vai māsām, un boikots plešas plašumā. Bērns mētājas atbildes meklējumos, taisnojas, tad cenšas māti provocēt un radīt atklātu konfliktu, lai vienalga kādā ceļā izbeigtu šo situāciju.

Ja mamma izturas pasīvi-agresīvi pret bērna tēvu, viņa to nostāda absurdā situācijā. Tētis it kā ir, taču mamma ar visu savu izturēšanos rāda, ka tēva nav. Bērns jūtas nekomfortabli, viņš nesaprot, kā reaģēt uz šādiem divējādiem signāliem. Viņš nezin, vai šajā brīdī drīkst komunicēt ar tēvu, vai arī pašam jāsāk uzvesties “dīvaini”. Jebkurā gadījumā, situācija nav viennozīmīga un bērns tajā ļoti cieš.

Pasīvi-agresīvs cilvēks ir situācijas produkts. Kādreiz šādu uzvedības stilu izvēlējās viņa vecāki un viņš rezultātā arī neprot no situācijas iziet savādāk. Un ļoti bieži – tie esam mēs paši. Ko darīt, ja šajā aprakstā tu atpazini sevi?

  1. Galvenais ir tas, ka tu spēji to saskatīt. 80% veiksmes, atbrīvojoties no kādas problēmas, ir prasmē to atzīt. Bet tālāk nāk prakse, prakse, prakse.
  2. Nekrāj aizvainojumus. Runā ar saviem radiniekiem un draugiem. Ir bezjēdzīgi gaidīt, ka “viss pats no sevis uzsūksies”. Iespējams, tu nevēlies simto reizi ar savu vīru runāt par izmētātām zeķēm, taču, ja tu par to nerunāsi, viņš turpinās tās izmētāt.
  3. Apstādini sevi brīdī, kad sāc uzvilkties. Nevajag uzreiz rakstīt niknu sms vīram, vai arī balss ziņojumu bērnam. Pagaidi 30 minūtes, ielej sev tēju. Izelpo un tad cilvēkam pajautā, kāpēc tā sanāca.  Es atceros savas histēriskās sms meitai, par kurām pēc 20 minūtēm man jau bija kauns.
  4. Praktizē apzinātību. Kad negatīvās emocijas pārņem kā vilnis, pamēģini parakņāties sevī – kas bija tā iemesls. Ja pirmajā mirklī šķiet, ka tas ir neiznestais atkritumu spainis, tad tuvāk apskatoties, var izrādīties, ka tās tomēr ir aizdomas par krāpšanu, kas iesēdušās galvā pirms trim dienām, kad nakts vidū izdzirdēji sms skaņu vīra telefionā. Tad jārunā būs nevis par atkritumu spaini, bet par savām šaubām un aizdomām.
  5. Apstādini sevi tad, kad vēlies vispārināt – tas ir strupceļš. Vispārinot, tu visu samet vienā kaudzē. Vīrs NEKAD neklausa, viņam VIENMĒR svarīgāki ir draugi, viņš VISPĀR nav gatavs dialogam. Vai arī ar bērnu – viņš VISPĀR ar mani nerēķinās, viņš VIENMĒR izturas pret mani kā pret kalponi, viņš mīl TIKAI tēvu, uz māti viņam VIENMĒR nospļauties. Nedari tā! Nav grūti atrast apvainojošus vārdus, taču mūsu tuvais cilvēks var apvainoties, noskaisties un tad, iespējams, vairs nebūs kad normāli aprunāties. Katru situāciju izrunājiet atsevišķi.

Kā ar to cīnīties, kad to redzi citos cilvēkos? Nemēgināt kaut ko pierādīt. Vajag vērot. Padomāt, kas bija ierosinātājs tam, ka radās šī pasīvā agresija Vai šī agresija ir tikai pret tevi, vai arī no tās cieš citi?

Natālijas Remišas saruna ar psiholoģi Irinu Mlodiku notika atklātās stundas laikā Vecāku apzinātības skolā “Lielais lācis”
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Kad es savā dzīvē jūtu, ka uzvelkos, uzmetu lūpu, sāku “terorizēt” savējos, esmu sevi ieradinājusi “paņemt sevi pie rokas” un it ka paskatīties no malas: kāpec es to daru? Kas tas bija? Ja manī ir agresija, tātad ir par maz mīlestības – pret sevi, tātad arī pret citiem. Un tā atkal ir iespēja mācīties, trenēties un ar katru dienu uzlabot savas attiecības pašai ar sevi, vēl centīgāk audzēt sevī mīlestību, jo tad, kad tu esi mīlošs, ir grūti būt gresīvam.

Viens no veidiem kā satikt savu mīlestību: neko īpaši nemeklēt

laulibas dzive

Mīlestība ir dzīvs organisms. Tā aug, mainās un dejo džagu-džagu. Apresnē un notievē. Saslimst un atveseļojas. Apmeklē datorkursus. Guļ. Piemētā māju ar konfekšu papīrīšiem. Dzer. Šuj, Lāpa. Tā nav tada, kada bija pašā sākumā, un neviens nezin, kāda tā izskatīsies pašās beigās. Lai to saglabātu, ir jābūt vai nu mega aktīvam vai mega viedam.

Ieturēt pauzi…

Satji Das treniņos ir diezgan populāra rekomendācija, kas attiecas uz distancēšanos. Viņš apstiprina, ka, ja dzīve divatā vairs nav prieks, un konflikti ir kļuvuši īpaši asi, ir zudusi uzticēšanās, ir jāietur pauze, kaut uz pusgadu. Padomāt, apsvērt, sajust sevi, jo “lielais ir pamanāms no attāluma”.

Kaut ko līdzīgu mēs praktizējam ar vīru. Pirmajā kopdzīves gadā, kad nespejām tikt galā ar pagātni, kas uzstājīgi līda tagadnē, mēs nolēmām padzīvot atsevišķi. Turpinājām dzīvot uz vienas ielas, tikai viņš dzīvoja pašā ielas sākumā, es – ielas galā. Viņš astotajā stāvā savā ierastajā dzīvoklī ar sarkaniem dīvāniem un minjonu kolekciju, bet es – divdesmit ceturtajā, svešā. Tajā nebija balkonu un nācās sēdēt uz palodzes un skaitīt vārnas un lidmašīnas.

Ceturtajā šķirtības mēnesī mēs sākām palikt viens pie otra pa nakti. Piektajā manās mājās jau iedzīvojas viņa skuveklis, odekolons un minjons Bobs. Bet sestajā mēs draudzīgi pakojām čemodānus, viskija glāzes, gultas segas un siksnu kolekciju. Izsaucām kravas busu.

Pāris, ar kuriem draudzējas mani vecāki, šķīrās un precējās piecas reizes. Abi temperamentīgi, gluži kā itāļi, viņi ātri viens no otra piekusa, un tad demonstratīvi pakoja savus čemodānus. Pēc pusgada uz ceļiem izlūdzās piedošanu un atkal skrēja uz zagsu. Tā arī nodzīvoja līdz sirmam vecumam, pateicoties pauzēm un distancei.

Ļoti bieži, lai ieraudzītu to, ka mīlestība ir, taču tā ir apaugusi ar pretenzijām, kā koks ar sūnām, vienīgā izeja ir pašķirties. Lielākai daļai pāru tās ir kopdzīves beigas, tāpēc, ka pat divu trolejbusa pieturu attālumā, noskaidrojas, ka no jūtām palicis vien sauja pelnu. Trešdaļai šī distancēšanās nāk par labu viņu laulībai.

Man ir savs savdabīgs lakmusa papīrītis, kas parāda to, cik stipra ir pievilkšanās.

Ja mēs ar draugu strīdējāmies un nesarunājāmies divas nedēļas, un man šajā laikā nekas nesāpēja, nevilka un nebija skumji, tātad starp mums nav nekādas saiknes. Draudzene apstiprināja man šo teoriju. Atzinās, ka vēl joprojām ļoti slimīgi uztver vīra komendējumus. Jau trešajā dienā sāk ostīt viņa kreklus, bet piektajā – traucas pie vina uz Bostonu vai Liverpūli.
Tā kā mīlestība nav nekāda maģiskā substance. Līdz galam neizzināta un neizprasta. Neviens nezin tās kodu, šifru un kārtas nummuru Mendeļejeva periodiskajā sistēmā.
Tāpēc viens no veidiem to satikt, ir – īpaši nemeklēt.
Un viens no glābiņiem – nekādā gadījumā neaizslēgt laulības būrīša durvis.

Autors: Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta FS

Vecāku gudrības

Jpeg

Gadiem ejot, kļūst saprotami tādi vecāku vieduma dziļumi, kurus dažkārt, šķiet, labāk būtu nesaprast.  Vispār jau pieredze no jebkuras muļķības spēj izveidot gudrību, vajag vien paspēlēties ar zemtekstiem. Piemēram, man kļuva skaidri daži manu vecāku izteicieni, kuri agrāk šķita vien slinkas atrunas vai atklāta ņirgāšanās. Piemēram…

Nodzīvo tik, cik es, tad paskatīsimies
Uz maniem centieniem mācīt viņu dzīvot, mana mamma bieži vien atbildēja ar “nodzīvo tik, cik es, tad paskatīsimies”. Manos 10, 15, pat 20 gados, man tas šķita negodīgs trumpis. Kaut kas līdzīgs džokerim ar nosaukumu “nodzīvo tik, cik es”, kuru no kāršu kavas parasti izvelk cilvēks, kurš nav spējīgs mainīties. Mēs taču pieredzē ar viņu nespēsim konkurēt!
Tagad, kad esmu nodzīvojusi N gadus, es zinu, ka, lai nopelnītu šo džokeri, ir ļoti ilgi un smagi jāstrādā. Es jau vairs neesmu gatava klausīties gudros piedspadsmitgadnieku padomus, mācīties audzināt bērnus pie cilvēkiem bez bērniem, ārstēties pie neprofesionāļiem, kuriem es esmu izmēģinājumu trusis, vai pieņemt to cilvēku viedokļus, kuriem es padomu nejautāju. Lūk, tieši par to runāja mana mamma.

Tālu iesi, kamēr tevi apstādinās
Šī frāze man šķita bezjēdzīga ņirgāšanās. Ko tas vispār nozīmē? Kur iešu? Kāpēc iešu? Kāpēc apstādinās?
Ar savām, realitātei neatbilstošajām idejām, fantāzijām, ilūzijām un centieniem izmainīt pasauli, mēs agri vai vēlu atduramies pret kaut ko, kas mūs apskaidro. Vai pret kādu, kas apskaidro. Un, jo mēs esam spēcīgāki, jo tālāk aiziesim, pirms atdursimies. Ja tie nebūs vecaki vai apstākļi, tad mums nāksies atdurties vēl pret kaut ko. Kā tautā saka, jo “krutāks” džips, jo tālāk nākas skriet pēc traktora. Es esmu ļoti “kruts” džips, un tāpēc no džungļiem, kuros biju iebraukusi, pēc traktora nācās skriet ļoti tālu.

Citu vecāku tev nebūs
Tā mani vecāki atbildēja uz visiem maniem centieniem viņus izmainīt. Tad man šķita, ka es tomēr atradīšu kādus – labākus: pasniedzējus mūzikas skolā, vadītājus darbā, vai kādu slavenu indiešu guru. Tā iegūšu sev tos ideālos vecākus, kuri mani mīlēs pareizi, tā kā man to vajag.
Protams, es satiku ļoti daudz labus cilvēkus, taču, lai cik arī meklētu, neatradu nevienu, kurš būtu gatavs mani vēlreiz radīt, izņemot šos te divus – neprātīgos.

Dažkārt ir neciešami. Es taču zinu, kādi viņi būtu varējuši būt! Redzu potenciālu, kļūdas. Bet viņi mani neklausa! Un es aizmirstu, ka tad, kad es viņiem piedzimu, viņiem nācās mācīties pazemību.

Un viņiem pašiem taču arī no malas labāk ir redzams. Cita bērna arī viņiem nebūs, un viņi ar to ir samierinājušies.

Lūdzu, beidzot taču kļūsti pieaugusi!
Šī frāze man šķita absolūti bezatbildīga. Kā tad tā! Kā es varu ātrāk pieaugt, ja mans tēvs par mani pienācīgi nerūpējas! Kā gan var, mani neatbalstot, prasīt, lai es pieaugu?!
Dzīve mums dod ļoti daudz dažādu āķīšu, cilpiņu, pakāpienu un citu ierīču, lai mēs ātrāk pieaugtu.
To ir pietiekami daudz, lai mēs nonāktu kaut kādā noteiktā vecumā un teiktu: “Jūs izdarījāt pusi darba mani piedzemdējot, izaudzinot, un es izdarīju otru pusi, un beidzot pieaugu. Pateicos jums par jūsu pusi un paskatieties uz manējo!”.

Es esmu nodzīvojusi dzīvi…
«Es esmu nodzīvojusi dzīvi! Ko tu man vari iemācīt?»
Šī frāze man šķita kā iesīkstējušu cilvēku taisnošanās par to, ka garām palaisti visi svarīgie vilcieni. Tagad, kad man ir sava biogrāfija, es saprotu, ka pieredzei IR nozīme.

Pieredzi var iegūt tikai ar pieredzi. Un nekā savādāk.

Ikviena pieauguša cilveka personība, lai kas viņš arī būtu, kaut vislielākais neveiksminieks, vienmēr būs kaut kas grandiozāks par to, kas ir jaunajam. Veids, kādā mēs dzīvojam, ir vienīgais mums pieejamais uz to brīdi, kas nozīmē to, ka tas ir pats labākais mums.
Kaut gan, arī no jaunajiem ļoti daudz ko var iemacīties.

Būs tev sava dzīve…
Tiešām! Līst sveša dzīvē tas ir tas pats, kas ievest kartību sveša virtuvē. Ej savējā, un ieved tur kārtību! Paskatīsimies, kā tev tas izdosies! Taču sākumā, starp citu, tā sava virtuve ir jāizveido.

Pieņemsim visnesāpīgāko lēmumu
Pats visnesāpīgakais lēmums – tas nozīmē, ka vienalga, kādu lēmumu mēs pieņemsim, rēta paliks vienalga, un ik pa brīdim tā asiņos. Vienkārši, vienā gadījumā tā asiņos mazāk, kā otrā. Un, ja nav iespējams pieņemt lēmumu, netraumējot bērnu, var izvēlēties mazāk sāpīgo lēmumu. Tā mēdz būt, kad vecāki šķiras. Jebkurā gadījumā, tā ir bērnam skola nākotnei, kuras rezultātā viņš iegūs savu gudrību un pieredzi.

Es tev neesmu nekāda draudzene
Draudzenes un vecāku lomas ļoti atšķiras. Vecāks nevar vienmēr būt līdzvērtīgs draugam. Ikvienā bērna vecumā, viņa paša mieram un drošībai, vecākam jābūt kaut kur augstāk, lielākam un gudrākam.
Draugs var pieņemt lēmumu aiziet uz visiem laikiem, pazust, izbeigt draudzību. Bet vecāki pilda savu lomu, un nedrīkst ar savu rīcību atņemt bērnam stabilitātes sistēmu. Tāpēc daudzās situācijās viņiem jābūt kaut kur stabilākiem un stingrākiem.

Tā nav tava darīšana
Kad bērni jaucās vecāku darīšanās, tās nav bērnu darīšanas. Bērns tāpēc arī ir bērns, ka viņam ir savas bērnu darīšanas, kas atbilst viņa vecumam.
Tāpec lēmumus par vecāku šķiršanos, grūtniecības saglabāšanu, ģimenes locekļu laimi un visu tamlīdzīgo, pieņem vecāki, ne bērni. Bet bērnus, kuri cenšas uzņemties atbildību vecāku vietā, ir jāatgriež atpakaļ bērna pozīcijā, lai viņi nepārlektu sev atbilstošos bērna attīstības etapus, jo ļoti daudz kas no tā, kas notiek mūsu vecku dzīvē, nav mūsu darīšana.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS
Foto: no Gintas ģimenes arhīva 1983. gads Cēsu 2. astoņgadīgās skolas izlaidums
Mīļo Mammīt, Tev tomēr ir taisnība! 🙂

Balss, kurā mēs tagad runājam ar savu bērnu, paliks ar viņu vienmēr

vecāku balss

Tā balss, kurā mēs runājam ar savu bērnu tagad, paliks ar viņu vienmēr. Tieši šajā balsī viņš runās ar sevi, kad pieaugs. Visi pārmetumi, moralizēšana, mūsu neapmierinātība ar viņu, tiks ņemta par pamatu viņa paša attieksmei pret sevi.

Vai viņš spēs sevi uzmundrināt, atbalstīt, vai viņam būs neiedragājama ticība saviem spēkiem, cik viņš būs labestīgs pret sevi, un, vai vispār varēs būt labs pret sevi, ir atkarīgs no tā, ko mēs sakām viņam šobrīd.

Mammas balss, mammas attieksme, mammas prasības un gaidas – tie ir tie vecāku “Es”, kas visu mūžu pildīs “sirdsapziņas” lomu un kļūs par “iekšējo kritiķi” pieaugušam cilvēkam.

Vai šis kritiķis būs atbalsts vai inkvizīcija, ir atkarīgs no mums.
Vecāku vārdi un mammas un tēta priekšstati par viņu, bērnam ir absolūtā patiesība. Tas ir tā, it kā Dievs viņam būtu pateicis reizi par visām reizēm un uz mūžu, kāds viņš ir un kas viņš ir.

Un ir ļoti grūti pārtaisīt un pārkrāsot citā krāsā vecāku ielikto kodolu. Un, jo vairāk tajā mīnu un melno, dziļumā velkošo caurumu, jo sarežģītāk cilvēkam balstīties uz sevi.
Mammas ticība un atbalsts, tēva atzinība par beznosacījuma skaistumu un šarmu – tas ir tas, pateicoties kam izaug mierīgas un par sevi pārliecinātas sievietes.

Tēva loma meitas dzīvē ir atzīt un atbalstīt viņas pilnību. Meitenēm tēvs ir vīrieša ideāls. Nekad nesasniedzams ideāls. Un tēva gudrība slēpjas tajā, ka viņš mīl gan savu sievu, gan meitu, bet mīl tās atšķirīgi. Lai būtu ar savu sievu pārī, mīļākajiem, diviem viens otru mīlošiem cilvēkiem. Un tieši, vadoties no šīm attiecībām, ko meitene redz bērnībā, viņa vēlāk būvēs savu ģimeni un attiecības.

Bet meitā ielikt ticību tam, ka viņa ir neatvairāma. Vārdos ielikt. Meitene savu sievišķību redz tēva acīm. Viņa viedoklis viņai atpsoguļo visas paaules vīriešu viedokli. Viņas skaistuma un sievišķības atzīšana plus beznosacījumu atbalstīšana ir tas, kas rada dziļu aizsargātības sajūtu un ticību sev.

Mammas ticība dēlam, viņa vīrišķībai un patstāvībai un beznosacījumu atbalsts tad, kad viņam vajadzīga šī palīdzība: tēva cieņa un atzinība – tas ir tas, kas rada spēcīga vīrieša personības kodolu. Dziļa sajūta, ka esi spēcīgs, pilnvērtīgs un īsts. Tas ir tas, kas dod atbalstu un stabilitātes sajūtu, nesatricināmu ticību tam, ka pasaule tevi mīl un vienmēr atbalstīs.

Kas paliks mūsu bērniem tad, kad mūsu vairs nebūs?

Mūsu balsis, tie vārdi, kurus mēs viņiem teicām bērnībā.
Mūsu iemīļotās frazes. To, ko mēs atkārtojām katru dienu. To, ko mēs teicām dusmās, izmisumā, aiz lielas mīlestības un vēlmes aizsargāt.
To, ko mēs teicām tad, kad jutāmies bezspēcīgi. To, ko mums teica, bet mēs atkārtojām, neaizdomājoties, neiedziļinoties, tāpēc, ka tā vajag, tāpēc, ka tā “visus audzina”.

Tieši uz šīm frāzēm, pateiktām strīdu karstumā, neapdomājot, pilnā parliecībā par savu taisnību, balstīsies mūsu bērns, kad izaugs.

Mēs nevaram paklāt segu zem katras situācijas, kas var ar bērnu dzīvē notikt. Pie kam vecākiem pašiem ir pietiekami daudz dažādu absurdu un iracionālu baiļu. Un savos centienos aizsargāt, mēs nogalinam visu dzīvo.

Visi vecāku vēstījumi, kuri kļuvuši jau pieaugušam cilvēkam par nepārvaramu sienu, ir teikti aiz lielas mīlestības un vēlmes aizsargāt.

Mans ikdienas darbs ir sarunāties ar pieaugušiem cilvēkiem. Atbalstīt, palīdzēt saprast, un atrast izeju. Un ziniet, pret ko atduras cilvēki, kad nespēj paspert ne soli, pieļauj vismuļķīgākās kļūdas, bremzē un visvisādos veidos saindē sev dzīvi?
Uz vecāku vēstījumiem.
Uz to “kāda gan tu esi”, “kāds gan tu esi” Ko tu vari atļauties un, ko nevari. Vai tev ir talants, prāts, skaistums, vai nav.

Mēs ļoti ilgi skatāmies uz sevi savu vecāku acīm. Un to mēs viņiem pieradām, kad esam jau pieauguši, ka varēsim, izdarīsim un kļūsim. Kāds no mums izdzīvo pateicoties tam, kāds – par spīti tam.
Mēs neesam visu varoši, bet saviem bērniem mēs esam dievi. Un tieši uz mūsu vēstījumiem mūsu bērni balstīsies visu savu mūžu.

Autors: Irina Davidova, psiholoģe
Avots: http://sobiratelzvezd.ru
Foto: Victoria Kovelina
Tulkoja: Ginta FS