Darbs sievietes dzīvē

darba zirgs

Daudzi domā, ka  es esmu fanātiska pretiniece tam, ka sieviete strādā un mācās, ka vēlos padarīt mūs visas par beztiesiskām un neizglītotām liekēdēm. Bet tā tas nav!

Jā! Es esmu mājsaimnieču advokāte. Advokāte tām, kuras nevēlas strādāt, un kurām ir tiesības to nedarīt. Un vēl viņām ir tiesības dzīvot tā, kā viņas to vēlas, nesaņemot par to nosodījumu. Un es palīdzu šīm sievietēm atgriezt to, ko kādreiz tām atņēma emancipācija – atļauju būt sev pašai, būt tai, kas esi, nestradāt un būt mājas pavarda fejai.

Taču starp manām lasītājām ir ļoti daudz strādājošu sieviešu. Un ne tikai to, kurām jāstrādā, jo nav citas izejas, bet arī to, kas savu darbu mīl no visas sirds. Un viņām es vēlos vien parādīt, kādu vietu ir vērts ierādīt savam darbam, kā pret to izturēties, kā to izvēlēties un kāpēc to darīt. Tā, lai pati justos laimīga un piepildīta.

Visbiežāk es runāju par vērtībām, jo tieši tās ir svarīgas visos šajos procesos. Izejot no savām vērtībām un savas apziņas tīrības vai netīrības, mēs veidojam savu dzīvi. darbu tai skaitā.

Sieviete ar nepareiziem orientieriem un izregulējušos iekšējo kompasu jebkuru, pat ļoti sievisķīgu darbu padarīs par katorgu.

Strādās kā darba zirgs, dzīsies pēc rezultātiem un noslaucīs visu savā ceļā, pilnībā iztukšojoties. Kaut arī ārēji viņa var izskatīties ļoti “sievišķīgi” – manikīrmeistare, tērpu dizainere, skolotāja…. Taču iekšā – tukšums..
Viņas izkropļotās vērtības un uzstādījumi izdarīs tā, ka pat vissievišķīgākais darbs to iztukšos. Un te nu patiešām nav svarīgi, ko viņa dara. Ir svarīgi – kā. Kā izturas pret to, ko dara un, uz ko tiecas.
Un otrādi: tā sieviete, kurai iekšā viss ir savās vietās, pat visparastākajā rūpnīcā spēs saglabāt sevi, nepārvēršoties par veci, un visu izmantos savas un savas ģimenes labklājībai.

Viņa pavisam savādāk komunicēs ar priekšniecību:

Aizkavēties darbā? Piedodiet, es nevaru, man jābūt mājās.

  • Stradāt brīvdienās? Es nevaru, atvainojiet, man ir bērni.
  • Nebūs prēmijas? Ļoti žēl, tā lieti būtu noderējusi jauniem zābakiem.
  • Atlaižat? Nu, ko, tā ir jūsu darīšana. Es iešu, man laiks.
  • Viņa pavisam savādāk jutīsies darba vietā, savādāk veidos attiecības, savādāk runās.

Starp citu, kas ir pats brīnumainākais, viņas rezultāti ilgstošā perspektīvā var būt daudz augstāki kā sievietei – darba zirgam.

Viņai blakus būt ir patīkami, silti un cilvēki nevar tam pretoties. Priekšnieks taču arī ir cilvēks.
Kāds vīrietis lūk, ko man stāstīja. Viņam ir kāda darbiniece, kuru sen būtu vajadzējsi atlaist. Viņa vienmēr mājās aiziet laicīgi, dažkārt pat agrāk, nekā beidzies darba laiks. Nekad nestrādās virsstundas. Dažkārt no rīta kavē un arī slimības lapas viņai ir bieži: tad viens bērns saslimis, tad – otrs. Jā, dažkārt arī bērnus paņem līdzi uz darbu, kad nav kam atstāt. vajadzētu atlaist, bet neatlaiž. Ziniet kāpēc? Viņš to noformulēja apmēram tā:

«Kad viņa atnāk, ofisā viss it kā atdzīvojas. Meitenes saskrien viņai apkārt, prasa padomus, viņa visus atbalsta, paslavē. Vīrieši viņu ciena, viņa nekad neatļaujas neko lieku: ģērbjas vienkārši, bet eleganti. Kad viņai ir sarežģītas pārrunas, viņa vienmēr atnes mājās ceptus pīrādziņus. Un tēju vienmēr visiem uztaisa – skaistās krūzītēs ar salvetītēm. Sajūta tāda, ka tu neatrastos ofisā, bet ciemos pie viņas, mājās. Un kad viņas nav, visi staiga norūpējušies un iegrimuši savās problēmās, nav tās siltās un patīkamās atmosfēras».

Tādu sievieti atlaist ir problemātiski. Viņa taču ir kolektīva dvēsele. Un par tādu pārliecību un attieksmi pret ģimeni, viņu var tikai cienīt.

Mūsu problēma nav tā, kā mēs strādājam, bet kāda ir mūsu attieksme pret darbu.

Problēmas rodas tad, kad mēs darbu noliekam pirmajā vietā un esam gatavi nodot sevi apmaiņā pret lielāku algu. Kad mēs tam piesķiram pārmēru lielu svarīgumu, nenovērtējot savu māju, ģimeni un mājas darbus. Kad atdodam to, kas pienākas bērniem, vīram, pavisam svešam cilvēkam (kaut arī par naudu). Un tajā pat laikā paši nevaram uzņemties atbildību par savu dzīvi un piepildīt to ar kaut ko svarīgu un būtisku mums pašiem.

Ja tev ir brīvs laiks, brīvi spēki, mājās visi ir pabaroti, sakopti, apģērbti un visiem pietiek tavas uzmanības un mīlestības, un tu vēlies vēl kaut ko, tad kāpēc gan ne? Var pasaulei atnest kādu labumu, var nest masām mīlestību. Kad visas galvenās vērtības ir savās vietās, pārējais viss sakārtojas pietiekami ātri, viegli un harmoniski. tajā skaitā – arī darbs.

Autors: Olga Vaļajeva

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements